1. nodaļa. Kāpt tā Kunga kalnā
2. nodaļa
Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu
Mācos un lūdzu
Lūgšanas grūtības
Jums nav tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. (Jēk.4:2)
(arī: Mt.7:7-11; Jņ.15:7; Fil.4:6)
Lūgšanai vajadzētu būt līdzeklim, ar kura palīdzību es nemitīgi saņemu visu nepieciešamo, tai vajadzētu būt manam ikdienas patvērumam, manam ikdienas mierinājumam, manam ikdienas priekam, manas dzīves laimes bagātīgajam un neizsmeļamajam avotam.
Dieva bērns Jēzum visvairāk rūpju sagādā tad, kad neizmanto iespēju lūgt. Jo ar to viņš sagrauj saikni ar Pestītāju, un viņa iekšējā dzīve neizbēgami novīst un deformējas, kā tas ir ar vairākumu no mums. Daudzi atmet lūgšanu tiktāl, ka viņu garīgā dzīve pamazām atmirst.
Atgriešanās procesā mēs tiekam ievadīti sirsnīgā, cītīgā lūgšanu dzīvē. Lūgšanas stunda ir skaistākā stunda visā dienā. Taču pēc ilgāka vai īsāka laika lūgšana sāk sagādāt grūtības. Tā kļūst smaga, prasa piepūli. Patiesīgā dvēsele gan centīgi un uzcītīgi turpina lūgšanu. Tomēr tai bieži nākas sevi uz to paskubināt. Lūgšana, apžēlotās dvēseles brīvā, priecīgā un pateicīgā satikšanās un saruna ar Dievu, ir kļuvusi par pienākumu, kas atkarībā no lūdzēja rakstura un gribas stipruma tiek izpildīts vairāk vai mazāk precīzi.
Lūgšana ir smalks un jūtīgs instruments. To pareizi lietot – tā ir liela un svēta māksla. Neviena cilvēku māksla neaizsniedz lūgšanas mākslu. Visas pārējās mākslas balstās uz lielām iedzimtām spējām, tām nepieciešamas plašas zināšanas un izglītība, kas bieži vien prasa daudz naudas un laika. Ar lūgšanas mākslu, paldies Dievam, tā nav. Tai nav nepieciešamas ne sevišķas iedzimtas spējas, ne plašas zināšanas, ne nauda.
Svētā lūgšanas māksla ir pieejama visneapdāvinātākajam, visneizglītotākajam un visnabadzīgākajam cilvēkam. Taču arī šī māksla izvirza savus nosacījumus. Būtiski ir šie divi: vingrināšanās un izturība. Bez vingrināšanās neviens kristietis nekļūs par lūdzēju. Bet iemaņu izveide prasa izturību.
Justies, darboties lūgšanā kā savā elementā, ik dienas labprātīgi lūgt ar prieku, pateicību un goddevību – tas ir kaut kas tāds, kas tālu pārsniedz cilvēka spējas, viņa spēkus. Tam ik dienas nepieciešams Dieva brīnums. Un šis brīnums izpaužas tā, ka mēs saņemam lūgšanas Garu. Tikai šis Gars var mums iemācīt lūgt.
(O. Hallesbijs)
Ak Dievs, Tu esi dzīvība, gudrība,
patiesība, labums un svētums,
mūžīgais un vienīgi patiesais labums!
Mans Dievs un mans Kungs,
Tu esi mana cerība un prieks manai sirdij.
Ar pateicību atzīstu, ka Tu esi radījis mani pēc savas līdzības,
lai varu vērst visas savas domas uz Tevi un Tevi mīlēt.
Kungs, māci man Tevi pareizi atzīt,
lai es Tevi varētu vairāk un vairāk mīlēt
un priecāties par Tevi kā par savu īpašumu.
Tā kā šinī zemes dzīvē nevaru pilnīgi iegūt šo svētību,
palīdzi, kaut tā kļūtu par manu daļu arvien vairāk,
līdz to pilnīgi sasniegšu nākamā dzīvē.
Dod, kaut mana mīlestība pret Tevi
šeit augtu un tur sasniegtu pilnību;
ka mans prieks šeit būtu liels cerībā
un tur kļūtu pilnīgs skatīšanā. Āmen.
(Anselms, 1033 – 1109)
Nāc, ak Kungs, ar savu lielo žēlastību
manā dvēselē un dzīvo tur.
Es zinu, ka tas ir nabadzīgs mājoklis Tavai godībai,
bet Tu ierīkosi to savam dzīvoklim,
izdaiļojot to ar svētām un dedzīgām ilgām,
kuras Tu pats iedvesmo.
Ienāc, izrotā un dari to tādu, ka Tu vari tur dzīvot,
jo tas ir Tavu roku darbs.
Dod man sevi pašu; bez Tevis savas ilgas nevaru apmierināt,
kaut arī Tu man atdotu visu, ko Tu esi radījis.
Ļauj manai dvēselei vienmēr meklēt Tevi
un meklēt tik ilgi, kamēr esmu atradis
un esmu Tavs pilnīgs īpašums. Āmen.
(Augustīns, 354 – 430)
Kavēkļi un grūtības
Lai varētu lūgšanā uzturēt īstu sadraudzību ar Dievu, vispirms ir nepieciešams skaidri apzināties un izjust Viņa klātbūtni.
Kādi cēloņi neļauj izjust Dieva klātbūtni?
Viens no galvenajiem cēloņiem ir (1) paša cilvēka raksturs.
Ļaunas rakstura īpašības noteikti atsvešina un attālina cilvēku no Dieva. No šādām īpašībām mūsu Kungs īpaši atzīmējis divas: nešķīstību un atriebīgumu. Tāpēc katrs, kas, mēģinādams lūgt, nespēj izjust Dieva klātbūtni, lai vispirms rūpīgi pārmeklē pats savu dzīvi.
Mums visiem dažreiz par kavētāju var būt (2) mūsu garastāvoklis. Kāds ir sacījis: “Ja nevari lūgt, kā gribi, lūdz, kā vari!” Ja sauli aizsedz mākoņi, tad tāpēc neviens taču neteiks, ka saules vairs nav un nebūs. Mainīgie garastāvokļi ir šādi mākoņi pie mūsu garīgās dzīves debesīm. Cilvēkam nav jāpārvērtē to nozīme.
Tādos brīžos dažreiz labi var palīdzēt kāda cita cilvēka lūgšana; to lasot vai dzirdot, rodas ierosinājums arī paša lūgšanai… Lūgšana pati ir ļoti labs līdzeklis pārvarēt sliktu garastāvokli. Ja tev negribas lūgt, tad taisni tāpēc lūdz jo dedzīgāk!
Daudz grūtāks kavēklis jāpārvar tiem cilvēkiem, kas (3) parasti neizjūt Dieva klātbūtni; pa lielākai daļai te vainīgs viņu temperaments, viņu daba.
Dieva klātbūtni piedzīvot varam vienīgi mūsu pašu sirdīs. Viss labākais, cēlākais, svētākais mūsos ir Dieva atklāšanās mūsos.
“Pacelties tuvāk Dievam nozīmē iedziļināties dziļāk sevī. Tas cilvēks, kurš spēj iedziļināties savas dvēseles pašos dziļumos, tiešām spēj pacelties pār sevi un patiesi tuvoties Dievam.” (Alberts Lielais)
Neviens nav pietiekoši sagatavots piedzīvot Dieva klātbūtni, kamēr viņš nav atzinis arī to, ka Dievs meklē viņu. Ja mēs atrodam Dievu, tad tas vienkārši nozīmē tikai to, ka mēs atbildam Viņa saucienam un ejam Viņam pretī, ļaujamies sevi atrast. Kas meklē Dievu bez šīs atziņas, tas nekad Viņu neatradīs. Kā gan laicīgais spētu atrast Mūžīgo, ja Mūžīgais pats nevēlētos šo sastapšanos?
Kā gan cilvēks spētu pacelties tik augstu, lai kaut kādā veidā piedzīvotu Dieva tuvumu, ja Dievs pats nevēlētos noliekties, pazemoties līdz draudzībai ar cilvēku? Pirms cilvēks meklēja Dievu, Dievs jau meklēja cilvēku.
(H.E. Fosdiks)
Ak Kungs, mūsu Dievs,
palīdzi mums ilgoties pēc Tevis no visas sirds,
lai mēs savās ilgās varam Tevi meklēt un atrast
un, Tevi atraduši, varam Tevi mīlēt,
un Tevi mīlējot, varam ienīst grēkus,
no kuriem Tu mūs esi atpestījis. Āmen.
(Anselms, 1033 – 1109)
Visvarenais Tēvs, ienāc
Tu mūsu sirdīs un piepildi mūs
ar savu mīlestību tā, ka, atstājot visas ļaunās iekāres,
mēs varam pieķerties Tev, mūsu vienīgajam labumam.
Parādi mums savas žēlastības dēļ, ak, Kungs,
mūsu Dievs, kas Tu esi priekš mums.
Saki mūsu dvēselēm: es esmu tava pestīšana.
Saki to tā, ka mēs varam dzirdēt.
Mūsu sirdis ir Tavā priekšā; atdari mūsu acis;
ļauj mums sekot Tavai balsij un turēties pie Tevis.
Mēs Tevi lūdzam, ak, Dievs,
neapslēp savu vaigu no mums.
Padari plašākas šaurās sirdis, lai Tu vari tur iemājot.
Uzklausi mūs, ak debesu Tēvs,
Tava vienīgā Dēla Jēzus Kristus labad,
kas dzīvo un valda ar Tevi un Svēto Garu
tagad un mūžīgi. Āmen.
(Augustīns, 354 – 430)
Dievs Kungs, Tu pasaules īstā Saule, kas nekad nenoriet.
Jau Tava klātbūtne vien atspirdzina un iepriecina
visas lietas kā debesīs, tā zemes virsū.
Mēs lūdzam: iespīdi mūsu sirdīs, lai Tavā spožumā
grēku tumsa un maldīšanās migla izklīst un iznīkst.
Dod, ka visa mūsu dzīve būtu skaidra un tīra
gaismas bērnu gaita, bagāta labiem, vērtīgiem darbiem,
kādiem Tu mūs esi aicinājis. Āmen.
(Erasms, 1467 – 1536)
Lūgšanas cīņa
Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.
(Mk.14:38)
Lūgšana ir mūsu jaunās dzīves centrālā funkcija, dzīves Dievā pulss.
Tāpēc sātans mobilizē visu, kas ir viņa rīcībā, lai traucētu mūsu lūgšanas. Un viņam ir stiprs sabiedrotais mūsu krūtīs – mūsu vecais Ādams. Tas ir – pēc Rakstiem (Rom.8:7)un mūsu pašu rūgtās pieredzes – naidīgi noskaņots pret Dievu un kā no nāves baidās no mūsu tuvošanās Dievam īstā lūgšanā. Ir svarīgi, lai mēs to apzinātos. Ar to var izskaidrot vispirms jau neizprotamo nevēlēšanos lūgt, ko mēs dažkārt jūtam vairāk vai mazāk stipri. Tas lai mūs nebaida un nemulsina! Tas var tikai apstiprināt veco patiesību, ka “miesa cīnās pret garu”.
Ar šo miesas kūtrību iepretim lūgšanai man ejams tas pats ceļš, ko eju ar pārējām grēcīgajām miesas tieksmēm, proti, tieši pie Dieva – lai atstātu to visu Viņa ziņā. Tad Kristus asinis mani notīra no šī grēka tāpat kā no visiem pārējiem. Pat tad, ja mēs uzvaram cīņā pie mūsu lūgšanu istabiņas durvīm, mēs vēl ne tuvu neesam veikuši visu cīņu. Mūsu ienaidnieki mums seko arī lūgšanu istabā.
Vecais Ādams. visiem spēkiem pūlas padarīt lūgšanu stundu tik īsu, cik vien iespējams, vai arī tā pārņemt mūsu domas, ka nevar būt ne runas par mūsu tikšanos ar Dievu. Tavas domas svārstās šurp un turp – starp Dievu un steidzamajiem darbiem, kas tevi gaida. Lūgšanu stunda tev kļūst par dienas nemierīgāko stundu. Prieks un miers no tevis ir tikpat tālu kā austrumi no rietumiem.
Mēs stāvam pretī ienaidniekiem, kuri mums šķiet pārlieku vareni. Mēs neizbēgami zaudēsim, ja neapjēgsim lūgšanas būtisko noslēpumu: atvērt durvis Jēzum. Mūsu bezpalīdzīgums ir Jēzus klaudzināšana. Zīme, ko man dod Dievs tikai tādēļ, lai pateiktu, ka Viņš grib man palīdzēt.
Kristū mums ir vienīgā iespēja savākt un saglabāt savu sadrumstaloto prātu un nesakārtotās domas. Nemiers mani pārņem lūgšanas laikā tik ilgi, kamēr esmu pārliecināts, ka tas esmu es, kuram ar savas gribas spēku jāvērš domas uz Dievu.
Lai mūs mierina un uzmundrina atziņa, ka pats Gars grib mūsu sirdis pievērst tam, par ko jālūdz, un turēt nomodā mūsu uzmanību, ja vien mēs Viņam atklāti atzīsimies, ka esam lūgšanā paguruši.
(O. Hallesbijs)
Ak Dievs, dod, ka Tavas mīlestības uguns
sadedzinātu mūsos visu, kas Tev nepatīk,
un darītu mūs derīgus Tavai debesu valstībai.
(Romiešu lūgšana)
Kungs, dēsti manā sirdī patiesu ticību,
šķīstītāju cerību un neviltotu mīlestību uz Tevi;
dod man pilnīgu uzticību Tev, dedzību Tavā labā,
godbijību pret visu, kam sakars ar Tevi;
dari mani piesardzīgu Tevi apvainot, pateicīgu
par Tavu žēlastību, pazemīgu pret aizrādījumiem
sirsnīgu Tavā darbā un nožēlas pilnu par grēkiem!
Dod, lai vienmēr un visur es izturētos tā, kā jāizturas
radījumam pret Radītāju vai kalpam pret Kungu!
Dari mani čaklu visos manos pienākumos,
modru pret kārdināšanām, pilnīgi šķīstu un savaldīgu
pat Tevis atļautos priekos, ka tie nevalda pār mani.
Dari mani, ak Kungs, arī tik mīlestības pilnu
uz savu kaimiņu, ka es nekad nepārkāpju
Tavu ķēnišķīgo likumu – mīlēt viņu kā sevi pašu;
palīdzi man visās lietās būt pilnīgi taisnīgam,
padoties visiem, kam tiesības no manis to prasīt;
dod man tādu žēlsirdību un līdzcietību, ka vienmēr varu
būt gatavs no sirds palīdzēt un labu darīt katram –
kā draugam, tā ienaidniekam –
pēc Tavas pavēles un parauga. Āmen.
(Ķempenes Toms, 1379 - 1471)
Ak Kungs, atjauno mūsu garu
un velc mūsu sirdis pie Tevis,
lai mūsu darbs mums nebūtu nasta, bet prieks;
un dod mums tik spēcīgu mīlestību uz Tevi,
kas var saldināt visas mūsu grūtības.
Dod, kaut mēs kalpotu Tev ne nospiestu garu kā vergi,
bet priecīgi kā bērni, jo mūsu prieks esi Tu
un Tavi darbi. Āmen.
(Benjamīns Dženks, 1646 – 1724)
Kad Dievs klusē…
Lūgt nozīmē atvērt sevi Jēzum. Bet, ja es aizslēdzu kaut vienu vienīgu grēku savā dvēselē, kuru Gars manai sirdsapziņai ir licis atzīt, tad es esmu noslēdzis Jēzum pieeju savai dvēselei. Lūgšana manī ar to arī izbeidzas… Jēzus stāv pie durvīm un klauvē. Viņš no jauna grib ieiet pie tevis. Viņš grib tevi piecelt pēc tava kritiena. Vai tu gribi atzīt par grēku to, ko toreiz attaisnoji?
Visas lūgšanas grūtības ceļas vienīgi no tā, ka lūgšanas Gars ir pret mums. Jā, mūsu lūgšana bieži ir pat cīņa ar lūgšanas Garu. Lūgšana tad, dabiski, kļūst smaga un nogurdinoša, tā negūst panākumus un netiek uzklausīta…
Dievs ir pati labsirdība. Un nav tā, ka mums tikai ar saviem lūgumiem un cīnīšanos Viņš jānoskaņo būt labsirdīgam un devīgam. Dievs visiem dod devīgi un nepārmezdams (Jēk.1:5). Viņš ir ne vien devīgs, bet arī viszinošs un ik brīdi zina, kas mums vislabāk der.
Jēzus klusē. Mēs saucam vēl un vēl, arvien spēcīgāk, arvien neatlaidīgāk. Nekādas atbildes. Tikai tad, kad ir pagājis zināms laiks, Viņš ierunājas (varbūt stingri un asi, kā kanaāniešu sievai vai savai mātei Kānas kāzās). Viņš mums grib dot ne tikai to, ko mēs lūdzam, bet gan daudz vairāk. Kā Luters saka: “Mēs lūdzam sudrabu, bet Dievs mums tā vietā bieži dod zeltu.”
Viņš neatbild uz mūsu lūgumiem. Vai tad Viņš negrib mūs uzklausīt? Nē, Viņš dzird mūs vienmēr, bet, ja Viņš gribētu mums dot to, ko tajā acumirklī lūdzam, tad Viņam nebūtu iespējams iedot to, ko Viņš mums ir paredzējis.
Dieva nostājā pret mūsu aizlūgšanu ir kaut kas mums grūts un neizprotams, kas izraisa cīņu. Taču tā ir nevis cīņa ar Dievu, bet gan pašiem ar sevi. Mūsos ir kaut kas tāds, kas traucē aizlūgt par citiem. Visupirms un visupēc – mūsu egoisms.
Īstais šķērslis aizlūgšanai rodas no tā, ka mēs dzīvojam tik šauri paši ar sevi un saviem vistuvākajiem, ka Garam neizdodas mūsu sirdīs modināt līdzjūtību pret citiem. Taču palikšana šajā noskaņojumā atkal prasa cīņu.
(O. Hallesbijs)
Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.
Gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja. (Mk.14:38)
Ak Kungs, mūsu Dievs, mēs ilgojamies
šai brīdī izjust Tavu tuvumu!
Mēs zinām, ka Tevī mēs dzīvojam, kustam un esam,
tomēr bieži mēs jūtamies nospiesti un nemierīgi;
ceļojam kā kailā tuksnesī, zūd Tavas klātbūtnes apziņa.
Tomēr mūsu siržu dziļākās ilgas ir veltītas Tev.
Kā briedis brēc pēc ūdens upēm,
tā mūsu dvēseles brēc pēc Tevis, Dievs!
Vienīgi Tu vari apmierināt šo izsalkumu
un dzesēt šīs slāpes.
Visuvarenais, nāc Tu mūsu dvēselēs!
Pārveido tās pēc sava prāta!
Lai Kristus šķīstība dara tās šķīstas un Viņa mīlestība –
mīlamas un tādas, kas arī citus spētu mīlēt!
(S. Mekombs)
Ak Kungs, nāc drīz un valdi uz sava troņa,
jo tagad bieži kaut kas manī saceļas
un mēģina ieņemt Tavu troni: lepnība, mantkārība,
nešķīstība un kūtrība grib valdīt pār mani;
tad pievienojas arī ļauna runāšana, dusmas un naids,
un viss pārējais netikumu pulks mēģina valdīt pār mani.
Es tiem pretojos, es saucu un saku tiem:
“Man nav cita valdnieka kā vienīgi Kristus.”
Ak, Miera Ķēniņ, nāc un valdi manī,
jo es negribu citu valdnieku, kā vienīgi Tevi! Āmen.
(Sv. Bernārs, 12.gs.)
Ak debesu Tēvs, visas patiesības avots,
visa saprāta neizmērojams dziļums,
mēs Tevi lūdzam, sūti savu Svēto Garu mūsu sirdīs
un apgaismo mūsu saprātu
ar savas debešķīgās žēlastības stariem.
To lūdzamies, ak, žēlīgais Tēvs,
Tava mīļā Dēla, mūsu Pestītāja,
Jēzus Kristus labad. Āmen.
(Bīskaps Ridlijs, 1500 – 1555)
Nepareiza lūgšanas izmantošana
Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat.
(Jēk.4:3)
Mums visiem ir diezgan maldīgs priekšstats par lūgšanu.
Mūsu patmīlībai nav robežu. Visu, ko mēs sastopam savā apkārtnē, mēs naivā patmīlībā uztveram kā kaut ko tādu, kas domāts mums un pastāv mūsu dēļ, tā ka varam to ņemt savā kalpībā un izmantot savā labā.
Nedzīvas lietas, augus, dzīvniekus, cilvēkus, sevis paša locekļus, pat savu dvēseli – visu uzlūkojam par līdzekli savtīga mērķa sasniegšanai un tā arī ar tiem rīkojamies. Pat Dievs nav izņēmums. Tiklīdz Viņu sastopam, mēs arī Viņu uzlūkojam par līdzekli savam pašlabumam.
Mateja evaņģēlijā dots tipisks kādas pārprastas, nepareizas un nepiepildītas lūgšanas piemērs (Cebedeja dēli, Mt.20:20-23).
Šeit mēs uzzinām, kāda ir Jēzus attieksme pret mums tad, ja mēs Viņu lūdzam aplaimot mūs ar visiem iespējamiem labumiem un novērst visas briesmas un nepatikšanas. Viņš nesadusmojas, kā to varētu sagaidīt. Viņš mūs saprot un mēģina paskaidrot, kā jālieto lūgšana.
Tas ir tas, ko dara lūgšanas Gars, kad mēs lūgšanu lietojam nelietīgi, savtīguma un patmīlības mudināti. Sākumā mēs varbūt neaptveram notiekošā jēgu. Mēs vienīgi lūgšanas laikā un pēc tās sajūtam iekšēju nemieru. Un tad piedzīvojam, ka mūsu lūgšana netiek uzklausīta.
Godīgam lūdzējam ar to pietiek. Viņš pats sāk pētīt sevi un savu lūgšanu. Tagad lūgšanas Gars var ar viņu parunāt.
(O. Hallesbijs)
Nesavtība lūgšanā
Mēs nonākam pie viena no galvenajiem cēloņiem, kāpēc mūsu lūgšanas un aizlūgšanas paliek nesekmīgas. Tas notiek ne tāpēc, ka mums būtu par maz pareizas spriešanas spējas, bet tāpēc, ka mums par maz mīlestības. Mums pārāk maz rūp citi cilvēki vai lietas...
Kur mīlestība ar lūgšanu pilnīgi salejas kopā, tāda lūgšana cilvēku garīgi atbrīvo. Tā palīdz viņam iziet pašam no savas dzīves aploka un redzēt, kas notiek ārpus tā. Šāda lūgšana atgādina lūdzējam viņa draugu vārdus un viņu vajadzības. Tā dara viņu gatavu kalpošanai un ierosina domas meklēt un atrast ceļus un veidus, kā palīdzēt tiem, kas ir aizmirsti un atstāti. Šāda lūgšana iztīra cilvēka garu no rūgtuma un atriebības, tai vietā pamodinādama labvēlības un draudzīga siltuma jūtas.
(H.E. Fosdiks)
Ak Dievs, piedod mūsu lūgšanu nabadzību,
sīkumainību un bērnišķīgo nesaprašanu!
Klausies vairāk uz mūsu dvēseles ilgām un nopūtām
nekā uz tiem vārdiem, ko mēs izrunājam.
Bieži mēs lūdzam to, ko neievērodami esam saņēmuši;
tik bieži lūdzam to, ko nekad nevaram saņemt;
tik bieži to, kas mums jāiegūst pašiem.
Bet bieži arī veltīgi pūlamies iegūt pašu spēkiem to,
ko varam iegūt tikai ar lūgšanu.
Bieži mēs esam lūguši, lai nāktu Tava valstība,
bet, kad tā nākusi mūsos, mēs esam aizsprostojuši ceļu.
Mēs esam vēlējušies to redzēt tikai ārpus mums,
citos cilvēkos, bet ne mūsu pašu sirdīs.
Mēs jūtam, ka mēs paši stāvam ceļā starp Tevi un to,
kas mēs varētu būt; starp Tevi un savām vajadzībām.
To zinot, mums trūkst uzticības mūsu pašu spēkam,
savai drosmei un pastāvībai.
Palīdzi, ak Dievs, mums vispirms iemīlēt Tavu gribu
un dzīties pēc Tavas valstības!
Izkliedē mūsu bailes, mazdūšību un nespēku,
lai mēs paši nebūtu Tavi pretinieki. Āmen.
(V.E. Orčads)
Kungs Dievs, palīdzi mums citam citu mīlēt
patiesi, bez izlikšanās.
Tu jau esi tur, kur ir mīlestība,
un tas, kas mīl savu brāli,
ir dzimis no Tevis un paliek Tevī.
Kur brāļi pagodina Tevi vienprātībā,
tur Tu dod viņiem savu bagātīgo svētību.
Mīli mūs, ak Kungs, iedēsti arī mūsu sirdīs
Tavu mīlestību, lai mēs varētu mīlēt Tevi
un mūsu garīgos brāļus un māsas – kā Tavus bērnus.
To lūdzamies Jēzus Kristus vārdā. Āmen.
(nezināms autors, 1578)
Lūgšanā biežāk sastopamās kļūdas
1. Mums liekas, ka mums būtu jāpalīdz Dievam izpildīt mūsu lūgšanu
Mēs lūgšanā gūsim mieru, ja apjautīsim, ka, izsakot Jēzum savu lūgumu, esam izdarījuši to, kas mums darāms. No šī brīža tālākais ir Viņa ziņā. (Jēzus mātes attieksme kāzās Kānā – Jņ.2:1-11)
Ja esam iemācījušies šo noslēpumu, tad mūsu lūgšanu dzīve kļūst brīva no tām iekšējām bailēm un nemiera, kas mūs agrāk nomāca lūgšanas laikā.
2. Mēs lietojam lūgšanu, lai Dievu “komandētu”
Ne lūgšana, ne Viņa apsolījumi nav doti tādēļ, lai mēs, uz tiem balstoties, mēģinātu piespiest Dievu izpildīt mūsu gribu. Ir kaut kas, kur mēs ar savu lūgšanu nedrīkstam iejaukties, kaut kas tāds, kas mums pilnīgi jāatstāj Dieva ziņā, proti – kad un kā lūgums tiks izpildīts.
Kad Gars mums ir iemācījis, ka nav riskanti atstāt Dieva ziņā mūsu lūguma izpildes laiku un veidu, tad mūsu lūgšanas stunda kļūst par patiesu miera stundu.
3. Mēs aizmirstam lūgt Jēzus vārdā
Nekam citam nav tādas nozīmes mūsu ikdienas lūgšanu dzīvē, kā – lūgt Jēzus vārdā. Bez Jēzus vārda mūsu lūgšanu dzīvi vai nu nomāktu īgnums un izmisums, vai arī tā kļūtu par obligātu darbu bez Gara klātesmes. Mums nav jānodarbojas ar garīgu “ģimnastiku”. Mums Dievam vienīgi jāpasaka, kā ar mums ir – ar mūsu ticību, mīlestību, mūsu pasaulīgumu un pagurušo sirdi, un tad Jēzus vārdā jālūdz. Mēs drīkstam nākt pie Dieva un teikt:
“Man pat nav tiesību lūgt, jo man nav patiesi lūdzošas sirds. Tāpēc man ir vēl mazāk tiesību saņemt to, ko es lūdzu. Tomēr uzklausi mani, Kungs, – ne manis dēļ, arī ne manas lūgšanas dēļ, pat ne mana posta dēļ, jo tas jau ir manu grēku sekas. Uzklausi mani Jēzus dēļ!”
Lūgšana Jēzus vārdā ir vienīgā īstā lūgšana. Tā ir bezpalīdzīgas dvēseles bezpalīdzīgs skats, kas vērsts uz žēlsirdīgu draugu. Šīs lūgšanas brīnumainā iedarbība balstās uz to, ka mēs paši atveram Jēzum durvis un ielaižam Viņu pie sava posta. Ja Jēzus mūsu lūgšanu uzklausa un rīkojas, tad tikai tāpēc, ka Viņš mūs nepelnīti, pēc savas gribas mīl un ar savām ciešanām un nāvi mums visiem ir ieguvis to, kas mums vajadzīgs. Dienu un nakti Viņš ir gatavs dot mums visu. Vienīgais, ko Viņš gaida un kas Viņam jāgaida, ir – lai mēs lūgtu Viņa palīdzību, jo Jēzus nevar un negrib mums mūsu bēdās uzmākties. Mums pašiem jāatver durvis.
(O. Hallesbijs)
Ak labais, visvarenais Dievs,
kas Tu gādā par katru no mums
tā, it kā Tu gādātu par viņu vienu pašu,
un par visiem tā, it kā tie būtu viens!
Svētīgs tas cilvēks, kas mīl Tevi,
mīl savus draugus un ienaidniekus Tevis dēļ.
Redzu, cik daudz lietu paiet un tiek aizvietotas ar citām,
bet Tu paliec vienmēr. Ak Dievs, mans Tēvs,
augstākais labums un skaistāks par visiem skaistumiem,
Tev gribu uzticēt visu, ko esmu no Tevis saņēmis,
un tā es nekā nepazaudēšu.
Tu mani radīji priekš sevis, un mana sirds nav mierīga,
kamēr tā neatrod dusu Tevī. Āmen.
(Augustīns, 354 – 430)
Ak Kungs, Tu zini, kas mums ir vislabākais;
lai tāpēc viss notiek saskaņā ar Tavu prātu.
Dod mums, ko Tu gribi, cik Tu gribi un kad Tu gribi.
Rīkojies ar mani tā, kā Tu to uzskati par labu
un kā tas Tev vislabāk patīk,
visās lietās un vietās, kur Tu mani nostādi!
Redzi, es esmu Tavs kalps, gatavs uz visu,
jo negribu dzīvot sev pašam, bet Tev;
ak, kaut es patiesi varētu to darīt! Āmen.
(Ķempenes Toms, 1379 – 1471)
Ak Dievs, kas Tu lēnprātīgos vadi patiesībā
un taisniem dod gaismu tumsībā,
dod mums, neskatoties uz mūsu šaubām un nedrošību,
žēlastību lūgt no Tevis to, ko Tu gribētu mums dot.
Lai gudrības Gars mūs pasargā no nepareizas izvēles,
un lai Tavā gaismā mēs varam redzēt gaismu,
lai uz Tava taisnā ceļa mēs nekluptu,
to palīdzi mums caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
(Viljams Braits)
Nepaklausītas lūgšanas
Iemesls, kādēļ nepaklausītās lūgšanas spēj satriekt mūsu ticību, ir tas apstāklis, ka mēs neredzam, cik bieži (1) Dievs paklausa mūsu lūgšanas citādākā veidā, nekā mēs to sagaidījām vai gribējām. Mēs bieži lūdzam kādu lietu, bet Dievs dod mums tikai izdevību pie tās tikt. Bet par šādu Dieva atbildi mēs nemaz neesam sajūsmināti – ja vispār to atzīstam par Dieva atbildi.
Cilvēki bieži nosauc savas lūgšanas par nepaklausītām tādēļ, ka savā nepacietībā tie (2) nedod Dievam laiku. Lai daudzas mūsu lielākās vēlēšanās varētu piepildīties, ir vajadzīgs laiks, neatlaidīga meklēšana, ilga gaidīšana, pacietība un atkal pacietība – tie ir nepieciešami priekšnoteikumi. Dažreiz mūsu lūgšanas paliek neatbildētas tādēļ vien, ka mēs pārāk ātri tās atmetam.
Viens no neapšaubāmiem lūgšanu nepaklausīšanas iemesliem, protams, ir (3) saprašanas trūkums mūsu lūgšanās. Mēs paši esam spiesti atzīt, ka daudzas mūsu lūgšanas nedrīkst tikt paklausītas. Patiesībā mēs nemaz nevarētu runāt par nepaklausītām jeb neatbildētām lūgšanām. Mums būtu jāsaprot, ka Dieva atbildētais “nē” ir tikpat pilnīga atbilde kā “jā”; bieži vien šajā “nē” Dieva laipnība parādās vēl lielākā mērā. Pasaule mums visiem būtu visai bēdīga, ja Dievs uz mūsu neprātīgajām lūgšanām bieži neatbildētu ar “nē”.
Kāds cits lūgšanu nepaklausīšanas iemesls ir tas, ka bieži mēs (4) ar lūgšanu gribam aizpildīt domāšanas un strādāšanas vietu. Ir trīs galvenie veidi, kādos iespējama cilvēka kopdarbība ar Dievu: domāšana, strādāšana un lūgšana. Ja ar lūgšanas palīdzību gribam panākt to, kas panākams ar domāšanu vai strādāšanu, mūsu lūgšanas nevar tikt paklausītas (zēns lūdz tēvu atrisināt viņa vietā skolas uzdevumu).
Minēsim vēl kādu iemeslu, kas var aizkavēt lūgšanu paklausīšanu: (5) mēs neesam gatavi, sagatavoti mūsu lūgtās dāvanas saņemšanai. Tātad vaina nav lūgšanā, bet mūsos pašos.
Mūsu lūgšanas bieži ir nesekmīgas tāpēc, ka tās (6) neizsaka to, pēc kā mēs patiesībā sirds dziļumos kārojam (lūgšana kā lielākā vēlēšanās).
Bieži mums nemaz tik ļoti nerūp mūsu draugu dzīves gaita, kā tas var izlikties, spriežot pēc mūsu lūgšanas. Bet, ja tā, tad mums diez cik daudz nerūp arī mūsu aizlūgšanu rezultāts, un tādā gadījumā arī Dieva acīs tam maza nozīme. Lūgšanas vērtība atkarīga no tā, cik lielā mērā šī vēlēšanās valda mūsu dzīvē.
(H.E. Fosdiks)
Žēlīgais Tēvs, ar mīlestību un bagātīgiem solījumiem
Tu esi saucis mūs pie sevis.
Mēs esam piedzīvojuši, ka tas nav veltīgi;
mēs esam liecinieki tam, ka Tu esi uzticams.
Tavi solījumi pastāv, un Tavas svētības pārspēj visu,
ko mēs spējam iedomāties.
Mēs pateicamies Tev par iespēju lūgt
un par Tavām atbildēm uz mūsu lūgšanām.
Pateicamies Tev arī par to, ka Tu neatbildi
uz mūsu lūgšanām katrreiz tā, kā mēs to sagaidām.
Mēs, cilvēki, bieži esam kā neredzīgi
un nesaredzam, kas mums visvairāk vajadzīgs.
Ja Tu izpildītu visas mūsu vēlēšanās,
mēs jau sen būtu postā un nelaimē.
Tāpat kā mēs saviem bērniem nedodam katrreiz to,
ko tie prasa, bet to, kas tiem vajadzīgs,
tā arī Tu, mūsu Tēvs, savā mīlestībā rīkojies ar mums,
izglābdams mūs no posta un vilkdams sev tuvāk.
Lai slavēta Tava mīlestība! Āmen.
(H.V. Bīčers)
Kāds sajukums izceltos pasaules telpā, ja visas mūsu lūgšanas tiktu paklausītas! Tad jau mēs valdītu pasauli, ne vairs Dievs. Un jūs domājat, ka mēs prastu valdīt labāk? Mana dvēsele sāp, kad dzirdu cilvēkus gari lūdzam, pašiem nezinot, ko viņi īsti grib. Līdzīgi, kā izbiedēta sieviete ieķeras braucējam grožos, ja zirgs sāk straujāk skriet,- tā mēs ar savām lūgšanām dažreiz ieķeramies Dieva vadības grožos. Cik daudz vairāk vajadzētu Viņam pateikties, tad klusēt un visās pārējās lietās padoties Dieva gribai!
(V.V. Longfelovs, amerikāņu rakstnieks)
Lūgšanas skola
Kungs, māci mums Dievu lūgt… (Lk.11:1)
Mēs visi vairāk vai mazāk apzināmies, cik neprasmīgi esam savās lūgšanās. Un tad nopūšamies kā pirmie mācekļi: “Kungs, māci mums Dievu lūgt.”
Bet cik pārsteigti esam, kad tas Kungs šo lūgumu izpilda un sūta mums nebaltas dienas. Tas taču ir vienkāršākais veids, kā Viņš mums māca lūgt.
Viņš sūta mums garīgu nelaimi, kādu laiku paslēpdamies un ar to likdams atzīt, kāda vērtība ir mūsu kristietība. Mēs visu zaudējam, viss mūs pamet: lūgšanas spēja, ticība, mīlestība, nožēla, pašaizliedzīgs prāts, bailes no grēka. Tad godīgā dvēsele jūtas pilnīgi satriekta un nabaga. Nekas neizdodas, tā grimst aizvien dziļāk – kā tāds, kurš pats sevi grib aiz matiem izvilkt no purva.
Dažreiz Dievs mums liek piedzīvot laicīgas likstas: slimības, raizes, neveiksmes vai saimnieciskas grūtības.
Tad dvēsele uzzina to, kas tai nebija zināms, proti, ka lūgšana paredzēta bezpalīdzīgajiem. Tad tā iemācās klusi, bez neviena vienīga vārda noliekties Dieva priekšā. Tikai tad tā aptver, ko nozīmē lūgt: atvērt sevi Jēzum, lai Viņš mūsu bēdās var parādīt savu varenību.
Kad tu lūdz, lai Dievs tevi māca lūgt, tev jābūt skaidrībā par to, ka tu līdz ar to izlūdzies bēdas, postu, raizes.
Tādējādi mēs labprātīgi ejam lūgšanas skolā, ko Gars iekārtojis mums – tiem, kas neprot lūgt.
Ja tikai nedaudzi no mums kļūst par svētītiem un pieredzējušiem lūdzējiem, tad tas ir tāpēc, ka mēs šajā skolā neizturam līdz galam. Tajā ir ne viena vien pacietības pārbaude… Mēs pagurstam.
Lūgšanas Gars vada mācības šajā skolā.
Pirmkārt: Garam ik dienas no jauna jāizskaidro mūsu sirdij Jēzus. Ir pietiekami Kristu tikai “redzēt”, lai sirdī rosītos lūgšana.
Otrkārt, Gara mācība virzīta uz to, lai modinātu mūsos siltu līdzjūtību. Aizlūgšana ir kā elipse, kas griežas ap diviem punktiem: Kristu un postu.
Treškārt, Gars mums māca lūgšanā pašaizliedzību. Būtiskākais aizlūgšanas darbs tiek veikts, citiem neredzot. Tas mums prasa daudz vairāk izturības nekā darbs, ko var redzēt citi.
(O. Hallesbijs)
Ak Dievs, kas Tu lēnprātīgos vadi patiesībā
un taisniem dod gaismu tumsībā, dod mums,
neskatoties uz visām mūsu šaubām un nedrošību,
žēlastību lūgt no Tevis to, ko Tu gribētu mums dot.
Lai gudrības Gars mūs pasargā no nepareizas izvēles,
un lai Tavā gaismā mēs varam redzēt gaismu,
lai uz Tava taisnā ceļa mēs nekluptu,
to palīdzi mums caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
(Viljams Braits)
Ak Kungs, neļauj man turpmāk vēlēties
veselību vai dzīvību kā tikai,
lai izlietotu tās Tavā labā, ar Tevi un Tevī.
Tu vienīgais zini, kas man ir labs;
dari tāpēc, kā Tu to atzīsti par labu.
Dod man vai atņem man;
pieskaņo manu prātu Tavam prātam;
un dodi, ka pilnīgi padodoties un uzticoties Tev, varu
saņemt uzdevumus, ko Tu no mūžības esi paredzējis,
un varu vienādi mīlēt visu, ko saņemu no Tevis,
caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
(Blēzs Paskāls, 1623 – 1662)
Kungs, paglāb mani no iedomības, –
ka es zinu tik daudz, ka man vairs nevajag mācīties,
ka maniem ieskatiem nav nepieciešams labojums,
ka manām spējām nevajag žēlastības,
ka manai labestībai vairāk nav jāaug,
ka nav jāizlūdzas piedošana par pazemības trūkumu,
ka manai svētcerei nevajag atsvaidzinājumu,
ka man pietiek spēka bez Tava Svētā Gara,
lai, stāvēdams uz vietas, es nekristu atpakaļ.
(Ēriks Milners Vaits, 1884 – 1964)
Lūgšanas Gars
Bet pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem
Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu… (Cak.12:10)
Tas ir šis Gars, kas mūsu lūgšanu dzīvi apgaismo no visām pusēm. Viņš dod gaismu ne vien mūsu domām, bet izgaismo arī lūgšanu lietojumu, vingrināšanos lūgšanā.
- Ja lūgšanu pasaule tev vēl ir maz pazīstama, tad katru dienu bērnišķīgi lūdz lūgšanas Garu un tu iegūsi pieredzi šajā pārsteigumu pilnajā pasaulē.
- Ja lūgšanas grūtības tev šķiet nepārvaramas un tu jau zaudē cerības, tad lūdz, lai nāk Gars. Viņš tev palīdzēs tavā nespēkā, palīdzēs pārvarēt tavu neizpratni, lai tu labi un viegli tiktu ar lūgšanu galā.
- Ja tev lūgšanas darbs padodas ar grūtībām, ja tu pagursti, tad vienkārši palūdz, lai pie tevis tiek sūtīts lūgšanas Gars. Stāv rakstīts, ka tas Kungs izlies savu Garu. Tev tātad lūgšanas Gars vai lūgšanas noskaņojums nav jāiegūst, kaut kā citādi pūloties.
- Ja lūgšanas cīņa tev kļūst pārāk sīva, ja tu jūti, ka tava dvēsele tiek atšķirta no Dieva, ja tev lūgšana šķiet tukša runāšana, tad paļāvīgi palūdz, lai pie tevis ierodas lūgšanas Gars. Viņš uzliks savu pirkstu uz sāpošās vietas, iekams tu to pamanīsi. Un tad Viņš tev parādīs Kristu tādā diženumā, ka tu labprātīgi atklāsi tam Kungam grēku, kas tevi grib attālināt no Dieva.
- Ja esi sevi pieķēris nepareizā lūgšanas izmantošanā un tu zaudē drosmi, tad lūdz atkal, lai ierodas lūgšanas Gars. Viņš ne tikai izskaidros tev lūgšanas īsto jēgu, bet pacels tevi tavā bezpalīdzīgumā līdz Dieva sirdij, kur tevi sasildīs Viņa mīlestība un tev nebūs citas vēlēšanās, kā lūgt pēc Viņa gribas.
- Ja tev grūti veicas lūgt, vēl grūtāk pateikties vai pat pielūgt un slavēt Dievu, arī tad lūdz vienīgi, lai nāk Gars. Viņš tev to visu mācīs.
- Ja lūgšanas skola ieilgst un kļūst apgrūtinoša, lūdz pie sevis lūgšanas Garu. Viņš pats māca šajā skolā. Viņš parūpēsies par to, lai tā nekļūst ilgstošāka un smagāka, nekā tu to vari panest. Šad un tad Viņš tev piešķirs arī kādu atelpas brīdi. Viņš labi zina, kādi mēs esam – ka esam tikai putekļi.
Bērnišķīgā lūgšana, lai nāk lūgšanas Gars, pamazām radīs mūsu lūgšanu dzīvē pārmaiņas, kuras mums iepriekš šķita gandrīz neiespējamas.
(O. Hallesbijs)
Mūžīgais Dievs, vadi mūs tajā svētajā stāvoklī,
ko dod Tavas sadraudzības noslēpums.
Noloki mūsu garu dziļā godbijībā Tavā priekšā,
tomēr pacel mūs Tavas radniecības apziņā!
Sūti sava Dēla Garu sirdī, kas sauc: “Abba, Tēvs!”
lai pilnīgā mīlestība aizdzen visas bailes tālu prom.
Tava mīlestība ir līdzīga dzidri zilajām debesīm:
paņem visu, kas pie tām uzkāpj, pat netīrāko zemes elpu
un tādā kārtā tīra un šķīsta gaisu virs zemes.
Tava laipnība ir līdzīga saulei: tā nemitīgi cenšas
iepriecināt un sasildīt cilvēku aukstās sirdis.
Liec izjust mums, Tēvs, savas varenības pieskārienu!
Mūsu domas par Tevi gan ir labākas nekā mūsu vārdi,
tomēr mēs zinām, ka Tevi piedzīvot ir vēl daudz labāk,
nekā mēs spējam iedomāties.
(S. Mekombs)
Vai es vienmēr saņemu, ko lūdzu?
Kad pienāk laiks, tas Kungs dod mums to, ko esam lūguši, vai arī ko labāku un mums piemērotāku. Ja Viņš izpilda mūsu lūgšanu, tad tas notiek aiz mīlestības. Ja ne,- tad arī tas notiek aiz mīlestības.
Cilvēkam dažreiz ir grūti gūt pilnīgu priekšstatu par situāciju, kurā viņš atrodas. Viņš ne vienmēr redz, kā ir labāk, īpaši garīgos jautājumos. Tu saki, ka vēlies Dieva vadību savā dzīvē, bet vai tu patiešām gribi, lai Dievs tevi vada, vai tomēr domā, ka vari vadīt savu dzīvi pats?
(Pērs Anderss Grunnans)
Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs,
Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu! (Ps.143:10)
Piedzimt no augšienes
Mums ir jāpiedzimst no augšienes. Fiziskā piedzimšana dāvā vienīgi fizisko dzīvību. Garīgā dzīve, mūžīgā dzīvība, ko Kristus apsola tiem, kuri nāk pie Viņa, ir iegūstama tikai garīgas piedzimšanas ceļā (Jņ.3:36).
Kad tu piedzimi no augšienes, tava dvēsele savienojās ar Dievu. Tu kļuvi garīgi dzīvs, un tavs vārds tika ierakstīts Jēra dzīvības grāmatā (Atkl.21:27).
(Nils T. Andersons)
Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms,
jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam:
"Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis.
Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to."
Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku:
ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības."
Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?
Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?"
Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku:
ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!
Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.
Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.
Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam,
bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet.
Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara."
(Jņ.3:1-8)
Evaņģēlijs – prieka vēsts
Dievs – visa Radītājs un Valdītājs (Kol.1:16).
Cilvēks – radīts bezgrēcīgs, kļuvis grēcīgs, pelnījis nāvi (Rom.6:23).
Kristus – Glābējs pēc Dieva plāna (Jņ.3:16); mira mūsu vietā, ir augšāmcēlies un dzīvs, dāvā piedošanu un jaunu dzīvi (Ef.2:4-5,8-9).
Mana atbilde – atgriežos, t.i. nožēloju pretošanos Dievam (1.Jņ.1:9);
ticu Kristus dotajai glābšanai (Jņ.1:12); uzticu Viņam savu dzīvi, garīgi atdzimstu un kļūstu par Viņa mācekli (2.Kor.5:17).
Sekot Kristum
“Lūk, mēs esam izvēles priekšā. Ir jāizlemj, vai atdot Viņam savu dzīvi. Bet Dievs nav uzstājīgs. Viņš ikvienam ļauj brīvi izvēlēties. Viņš nekad nepieprasa. Maigs un pazemīgs Kristus stāv pie cilvēka sirds durvīm un klauvē.” (Brālis Rožē)
Tu vari atbildēt Viņam:
Es ticu (gribu ticēt), ka Tu, Dievs,
esi radījis šo pasauli un mani.
Es atzīstu, ka esmu dzīvojis, it kā Tevis nebūtu
– pēc sava prāta. Esmu grēcinieks.
Es to nožēloju un vēlos atgriezties no grēkiem.
Es lūdzu Tevi, Dievs, piedod man!
Es ticu, ka Jēzus Kristus mira par maniem grēkiem,
augšāmcēlās un ir mūžīgi dzīvs.
Es atveru savas sirds durvis Tev, Jēzu.
Es uzņemu Tevi kā savu Glābēju.
Es vēlos Tev piederēt un sekot Tev kā savas dzīves Kungam.
Paldies, Dievs, ka Tu mani glāb! Jēzus vārdā. Āmen.
Kad izšķiramies atvērt, viss būtiski izmainās. Atklājam, ka Jēzus ir durvis. Jēzus ir atslēga. Viņš ir nojaucis grēka sienu, kas mūs šķīra no Dieva.
Cilvēks nav radīts grēcīgai dzīvei. Cilvēks ir radīts, lai staigātu kopā ar savu Radītāju. Tavi grēki tevi atšķir no Dieva. Sadraudzības vietā tu izjūti bailes. Grēks tevi pazudina un padara vainīgu Viņa priekšā.
Bet Jēzus Kristus “uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai” (1.Pēt.2:24). Vienīgi Kristus var tevi izglābt no tavu grēku nastas. Viņš to noņems un atvedīs tevi atpakaļ pie Dieva tīru, it kā tu savā dzīvē nekad nebūtu grēkojis (Jņ.14:6).
Jēzus izglābj – Viņa varenā dzīvība ieplūst tevī. Ir noticis brīnums. Tu esi saņēmis jaunu garīgu dzīvību.
(pēc “Doties uz priekšu ar Jēzu Kristu”)
ATGRIEŠANĀS LŪGŠANA
Es nāku pie Tevis, Kungs.
Tavs Vārds ir licis man atzīt, ka es esmu grēcinieks.
Esmu grēkojis pret savu tuvāko un savu paša dvēseli.
Esmu grēkojis domās, jūtās, vārdos un rīcībā.
Esmu grēkojis pret Tevi, savu debesu Tēvu,
kas mani nepārtraukti mīlējis.
Man patiesi ir žēl par to, ko esmu darījis.
Es nožēloju savu rīcību no visas sirds
un izsūdzu Tev savus grēkus, neko neslēpjot.
Esmu pelnījis Tavas dusmas, tagad un mūžībā.
Arī Tevis nepazīšana nav mans aizbildinājums.
Kungs, apžēlojies par mani grēcinieku!
Vēlos izlīdzināties ar Tevi un saviem līdzcilvēkiem.
Es nespēju savu pagātni mainīt.
Mana vienīgā cerība ir Jēzus Kristus piedošanā.
Es atveru Tev, Jēzu, savu dzīvi.
Es lūdzu pēc Tavas žēlastības!
Tavā spēkā es atsakos no saviem grēkiem un novēršos
no savas grēcīgās dzīves ieradumiem, lai sekotu Tev.
Kristus dēļ, Dievs, piedod man grēkus un pieņem mani.
Dari mani par savas ģimenes locekli.
Tēvs, es pazemīgi pateicos Tev.
Kungs Jēzu, es uzņemu Tevi savā dzīvē, mājo manī.
Mana dzīve tagad pieder Tev!
Tu esi samaksājis visus manus parādus.
Tev es veltu visu savu atlikušo dzīvi. Āmen.
Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par
Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam. (Jņ.1:12)
Aba, Tēvs!
Gadiem ilgi eiropieši stāsta par kādas valsts pavalstniekiem, kuri gatavojās kronēt savu karali. Ļaužu pūļi pārpildīja ielas, lai redzētu jaunā karaļa procesiju.
Te kāds divpadsmitgadīgs zēns sāka spiesties cauri pūlim. Viņam izdevās aizkļūt līdz pat sardzei, un viņš centās tikt garām arī tai. Sargi viņu apstādināja un teica: “Tu nedrīksti šeit nākt. Vai tad nezini, ka šis cilvēks ir karalis?” Mazais zēns atbildēja: “Var jau būt, ka viņš ir karalis, tomēr viņš ir arī mans tētis!”
Mēs varam tuvoties Dieva debesu tronim ar tādu pašu pārliecību, kāda bija šim divpadsmitgadīgajam zēnam, kurš taisnā ceļā devās pie sava tēva karaļa. Caur Jēzu Kristu mēs esam Dieva pieņemtie bērni (Gal.4:4-5). Dieva žēlastības pilnā pieņemšana iedrošina mūs lūgties.
(Dzīvības Vārds, 8)
Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs,
bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu,
kas mums liek saukt: “Aba, Tēvs!” (Rom.8:15)
Dievs vēlas mūs uzturēt savā mīlestībā
Jēzus jūs ielūdz ķēniņvalsts dzīrēs. Galds jau ir klāts.
Nemeklējiet ieganstus noraidīt ielūgumu.
Jēzum taču ir laiks, ko jums veltīt,
laiks jūs uzklausīt tik ilgi, cik vien gribēsiet.
Viņš jūs saprot un jums piedod.
Viņš jūs dziedina un atbrīvo, neko neprasot.
Jēzum rūp viss, no kā sastāv jūsu dzīve.
Viņš ir kopā ar jums vētras svaidītajā laivā,
un Viņš spēj ar vienu vārdu nomierināt, savaldīt bangas.
Dievs pieņem ne tikai svētdienās.
Esiet neatlaidīgi, un jūs saņemsiet pārpilnībā.
Ir vērts to izmēģināt.
Neatsakieties no savām Ķēniņa bērna privilēģijām.
Tad nu lūdziet kā Ķēniņa bērns, un jūsu dzīve kļūs svētīga.
Lūgties kā Ķēniņa bērnam
nozīmē ik dienas ieiet un palikt Apsolītajā Zemē,
izdzīvot Labo Vēsti, kas ir Jēzus Kristus;
tas nozīmē runāt ar Viņu un klausīties Viņā,
lai dzirdētu mūžīgās dzīvības vārdus (Jņ.6:68);
tas nozīmē izvēlēties labāko daļu,
kura mums netiks atņemta (Lk.10:42).
(Žans Plijā)
1. nodaļa. Kāpt tā Kunga kalnā
