konspekts
satādīja M.D.
DIEVS, KĀPĒC TU GULI?
Leifa Andersena grāmata (LMF, 2011)
Celies, Kungs,- kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem!
(Ps.44:24)
“Dievs vai nu grib novērst ļaunumu, bet nevar; vai Viņš var, bet negrib;
vai arī Viņš nedz grib, nedz var; vai arī grib un var.
Ja Viņš grib, bet nevar, Viņš ir vājš – un tāds Dievs nevar būt.
Ja Viņš var, bet negrib, Viņš ir ļauns – kas Dievam nepiedien.
Ja Viņš nedz var, nedz grib, tad Viņš ir vājš un ļauns – un tāpēc nav Dievs.
Ja Viņš gan grib, gan var (kas vienīgais piederas Dievam),
no kurienes tad rodas ļaunums? Un kāpēc Viņš to nenovērš?”
(Epikūrs, 341.-270.g.pr.Kr.)
Tas ir pagāna jautājums, lepns un pašapmierināts.
Kristietība atbild. Ciešanas nav tikai mīkla. Mums ir atbilde uz ciešanu problēmu – konkrēta palīdzība, kas kļūst arvien spēcīgāka, jo biežāk to izmanto. Ticība Dievam nepamet mūs izmisumā. Ir daudz mīklu, kuras Bībele neizskaidro. Bībele sludina. Tā stiprina, palīdz, mierina, pacilā un ļauj mums “baudīt, ka tas Kungs ir labs”.
Bībele nesniedz spekulācijas, bet uzvaru!
Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam,
bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi. (5.M.29:29)
Izskaidrojumi nenieka nepalīdz, kad stāvi pie dzīvesbiedra kapa vai sava bērna slimības gultas... Dieva mīlestības sludināšana kļūst saprotama tikai tam, kas pazīst Jēzu kā Pestītāju!
Rakstiem pret ciešanām ir lietišķa attieksme: tās nav nebūtiskas, ko var ignorēt, nedz arī visvarenas, kam vajag pakļauties. Ciešanas ir ienaidnieks, pret ko jācīnās! Nav vienkārši jāsamierinās. Es varu iet karā pret dzīvi un darīt savas mūža dienas labākas: mēģināt atveseļoties, atrast darbu, izlīgt ar sievu. Vienlaikus Bībele mums māca tādu attieksmi, kas šķiet gluži vai nepiedienīga:
... mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās ... (Rom.5:3)
... jo jums dota žēlastība ... arī par Viņu ciest ... (Fil.1:29)
Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja ... (Ps.119:71)
Ciešanas kā žēlastība. Grūti laiki kā iepriecinājums. Jēzus mudina nevis sakost zobus, kamēr ciešanas pāriet, bet priecāties un diet (Lk.6:23). Un tas ir unikāls noslēpums!
Tā ir patiesība, ka Dievs ir nelaimes radītājs. Nevar taču priecāties par kaut ko tādu, kas nāk no ļaunā.
Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu;
Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara! (Jes.45:7)
Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās. (Jēk.1:2)
Mūsdienās kļuvis moderni aizbildināt Dievu, atņemot Viņam atbildību par ciešanām un sāpēm. Aizstāvēdami Dieva mīlestību, cilvēki atņēmuši Viņam varu un atbildību, tā padarīdami Dievu nevarīgu un bezatbildīgu.
Ļaunums nav no Dieva. Viņš ir mīlestības Dievs – arī tad, kad Raksti Viņu sauc par nelaimes radītāju. Tas nenozīmē, ka Viņš sākotnēji radījis ļaunumu. Dievs radīja čūsku. Bet to, kā čūska kļuva ļauna, mēs nezinām. Tuvākus paskaidrojumus mums nesniedz. Tas arī nav būtiski. Mēs toties ļoti labi zinām, kā tas ienāca pasaulē: mēs paši to izvēlējāmies. Ja uzticīgi sekojam Dieva pretiniekam, tad viņš tikpat uzticīgi mūs mocīs visu mūžu.
Mēs paši izvēlējāmies ciešanas. Pasaule vairs nav tāda, kādu Dievs to radīja. Tagad sātans ir “šīs pasaules valdnieks”, “šīs pasaules dievs” (Jņ.14:30; 2.Kor.4:4). Tā ir cilvēku, nevis Dieva vaina. Mēs visi – katrs personīgi, esam to apstiprinājuši ar savu atkrišanu no Dieva.
Tomēr dabas katastrofas, slimības, sausums un citas nelaimes – par tām taču mūs nevar vainot? Un tomēr – kaut netieši, bet var. Atkrizdami no Dieva, mēs aizrāvām līdzi visu radību. Daba ir sekojusi līdzi cilvēkam ciešanās, kā suns seko savam saimniekam.
Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas,
bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis. (Rom.8:20)
Sakarība starp grēku un ciešanām ir netieša. No cilvēka likteņa nevar izdarīt secinājumus, cik daudz viņš Dieva priekšā grēkojis. Jēzus nebija grēkojis, bet cieta daudz vairāk nekā vairums cilvēku.
Dievs izvēlējās ciešanas pats. Viņš gan atstūma mūs no Sevis pēc krišanas, bet vienlaikus sākās arī Dieva ciešanas. Mīlestība nevar reaģēt citādi.
... tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis,
un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. (1.M.6:6)
Savu bērnu pamests, Visuzinošais pazīst sāpīgu izbrīnu un vilšanos:
Kādēļ tur nebija neviena, kad Es nācu? Kāpēc neviens neatbildēja, kad Es saucu?
Vai tad Mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt,
un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu? (Jes.50:2)
Tikai daži cilvēki ir ļāvušies pestīšanai – un Dievs raudājis par katru, kurš to nav gribējis (Lk.13:34; 19:41).
Kristus – raudošais Dievs. Dievs piedzima, kļuva miesa un mājoja mūsu vidū. Sāka ciest kopā ar mums. Viņš nepalika drošībā debesīs, lai justu mums līdzi. Nekas, ko cilvēkam var nākties pārciest, nav Jēzum svešs. Viņš, kuram tu lūgšanās stāsti par savām grūtībām, tās saprot.
Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām,
bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. (Ebr.4:15)
Kaut pats negrēkoja, Viņš pakļāva Sevi grēkošanas sekām un nomira grēcinieka nāvē. Viņš nolaidās zemāk un kļuva mazāks nekā mēs. Tā ir mīlestība.
Dieva uzvara. Tas Kungs uzkrāva Savam Dēlam ne tikai ciešanas, sāpes un nāvi, bet arī visu mūsu vainu. Atbrīvoja mūs no ciešanu tirānijas, no vainas, tiesas un velna. Izpirka mūsu grēkus, bet neaiznesa tos prom no mūsu ikdienas. Uzņēmās mūsu slimības, bet neizskauda tās no dzīves. Grēks joprojām ir dzelonis mūsu miesā, taču tas nespēj samaitāt nedz mūsu mieru ar Dievu, nedz mūžīgo cerību, nedz mūsu prieku par Jēzu. Gluži otrādi – tieši grēks mūs māca mīlēt Dieva žēlastību un nāve ieved mūs mūžīgajā dzīvībā!
Dzīve joprojām ir tāda pati – mulsinošs prieka un izmisuma jūklis. Pat vislabākie sakari ar debesīm negarantē mums nekādus atvieglojumus attiecībā uz ciešanām. Taču pat ļaunākajā ciešanu uzbrukumā posts ir zaudējis savu varu pār mums, Jēzus uzvarēts pie krusta.
Mūsu Tēvs. Pie Jēzus krusta mēs kļuvām Dieva bērni. Pilnīgā Viņa aizsardzībā. Nekas ļauns mums nevar notikt. Viņš ir iekārtojis mums vietu Savā plaukstā. Mani nevar sāpināt nekas cits, izņemot Dievu. Tomēr Dieva tēvišķā aizsardzība nenozīmē, ka mums nekad nebūs jācieš. Tagad Viņš pārņēmis slimības un sāpes Savā ziņā. Viņš neatņem dzīvei ciešanas. Viņš tās pārvērš. Tagad tās ir darbarīks Dieva mīlošajās rokās. Viss, kas ar mums notiek, notiek pēc Viņa prāta.
Viņš visu dara mīlestībā. Ciešanas ir kļuvušas par žēlastību. Jo, kad Dievs ievaino, Viņš to dara mīlestībā – Viņam nav ļaunu nolūku! Viņš ir mīlošs un stiprs Tēvs, kura ceļus es ne vienmēr labi izprotu.
Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā.
Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš paaugstina.
(1.Sam.2:6-7)
Šķiet, ka Dievam ir divas rokas: viena ir maiga, laipna, uzmundrinoša, devīga un dzīvu daroša; otra – barga, stingra, spējīga sāpināt un satriekt. Reizēm piedzīvojam vienas, reizēm – otras rokas klātbūtni. Taču svarīgi ir tas, ka abas rokas vada Dieva mīlestība. Viņš ļaunu vērsīs uz labu!
Liekot mums ciest, Dievs arī pats cieš. Viņš to dara vajadzības spiests. Dievs izmanto ciešanas kā darbarīku labu mērķu sasniegšanai. Tās nekad nav galamērķis. Mērķis ir pestīšana. Kaut arī reizēm Viņam nākas ķerties pie soģa zobena vai vīnkopja naža.
"Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju,
bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi pieņemšu atkal atpakaļ;
dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu,
bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos,"
saka Tas Kungs, tavs Pestītājs. (Jes.54:7-8)
Ļaunums nenāk no Dieva. Grēks un neticība nav Dieva darbs, bet velna. Notiek lietas, ko Dievs nekad nav gribējis. Ne visas nelaimes ir Dieva radītas. Daudzas ir sātana darbs, un daudzas – mūsu pašu vaina. Sātans vēl nav galīgi uzveikts. No vienas puses, viņš ir pasaules kungs (pat Jēzus pret to neiebilda kārdināšanā – Lk.4:6). No otras puses, Dievs ir vēstures Kungs.
Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. (Mt.28:18)
Bībeles mērķis nav izskaidrot visas mīklas, tā grib sludināt evaņģēliju Dieva bērniem.
Atšķirībā no pasaules, mēs esam Viņa pilnīgā aizsardzībā un gādībā. Drošība Dieva rokās nav “dabas likums”, bet bērna tiesības. Pasaule nezina, ka “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28). Ne jau pie cilvēces kā tādas apmetas Dieva eņģelis un to izglābj (Ps.34:8), bet tikai tos, “kas Viņu bīstas”un uz Viņu paļaujas (Ps.18:3). Tāpēc mums bez mitas jālūdz: Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes. Viņa aizsardzībā ir aicināti visi, kas to vēlas. Dievs mīl visu pasauli, arī tos, kas neļaujas sevi aizsargāt. Tā ir nelaimīga mīlestība. Pavisam citāda mīlestība nekā pret Saviem bērniem.
Mums no sātana jāsargās un jāuzmanās, bet nav no viņa jābaidās. Dievs var rīkoties ar Savu pretinieku, Lutera vārdiem sakot, kā ar “ķēdes suni”. Viņš lieto sātanu, lai īstenotu pats Savus, mums grūti saskatāmus mērķus. Savā pestīšanas plānā. Turklāt Dievs nosprauž skaidras robežas, kuras sātans nedrīkst pārkāpt (Īj.1.-2.n.). Un beigās ļaunajam jāatzīst, ka gala rezultātā viņš ir izpildījis Dieva īsto darbu un vedis mūs Viņam tuvāk. Tā, lūk!
Cilvēku vaina, Dieva atbildība. Lielā mērā mūsu ciešanas rada citi cilvēki, kas mūs moka, izmanto vai ignorē. Ja arī nelaime ceļas no cilvēku ļaunuma, tas neko nemaina. Nav svarīga ciešanu izcelsme. Galvenais – kurš ļauj ciešanām ietekmēt manu dzīvi. Un tas arvien ir Dievs. Citi var mūs sāpināt tikai tad, ja tā būs Dieva griba. Un Viņš ir mūsu pusē, rīkojas mūsu labā. Pat, ja runa ir par nāvi. Dieva bērni nemirst nelaikā!
Vainīgs, nevainīgs. Vienīgais ienaidnieks, kas var man atņemt mieru un pestīšanu Kristū, ir mana paša sirds! Dziļi katrā, pat vissvētākajā kristietī, mīt slepens naids pret Dievu, tieksme pēc ļaunā. Esmu spiests atzīt: dēļ nesavtīgas mīlestības uz Viņu es nedaru gandrīz neko – par spīti tam, ka Viņš ir Tas, kas mani mīlējis līdz nāvei un devis man visu. Tad saprotam, kāpēc Dievam jābūt tik bargam. Viņam mūs jāvelk un jāstumj pie Sevis ar visiem līdzekļiem. Ja būtu iespējami kādi mērenāki līdzekļi, Viņš būtu tos izvēlējies. Jo šai cīņā Kristum un Viņa mīlestībai jāuzvar.
Sātans ir uzvarēts. Varu pār savu dzīvi viņam esam devuši mēs paši, jo esam grēcinieki. Pretēji Tēva brīdinājumiem, vēlamies paspēlēties ar ķēdes suni, ar lauvu. Tā nav Dieva vaina. To pat nevar saukt par sātana vainu, jo viņam ir tikai tā vara, ko mēs viņam dodam.
Brīnišķīgi, ja zinām, ko darīt ar savu grēku un vainu. Ja kā samulsuši un nožēlas pārņemti Dieva bērni runājam ar Tēvu par to, ko esam izdarījuši. Tad Viņš uzņemas sekas, un viss tiek nokārtots un izbeigts. Dieva piedošana atjauno dievbērnības drošās attiecības. Svarīgi ir visu dzīvi būt pret Viņu atklātiem. Kristietim nav pagātnes: viss ir izdzēsts, iemests jūras dzelmē un nomazgāts Jēzus asinīs. Mums nevajag kavēties mokošās atmiņās par to, ko Dievs ir aizmirsis.
Taču pat piedots grēks var postīt un radīt neparedzamas sekas mūsu un mūsu līdzcilvēku tagadnē. Dieva piedošana ne vienmēr izdzēš visas grēka sekas. Kad tas nenotiek, mums tas jāsaņem kā Viņa mīlestības pilns spriedums, kā veids, lai pestītus mūs aizvestu mājās.
Pašām par sevi ciešanām nekādas jēgas nav! “Nav tiesa, ka pati par sevi nelaime māca mūs lūgt, jo tikpat lielā mērā tā māca mūs zaimot!” (teologs Helmuts Tīlihs). Ciešanas daudz biežāk ir lāsts, nevis svētība. Fantāzijas par “ciešanu jēgu” lielākoties ir māņticība. Ne dzīve, ne Dievs nekad nav devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz jautājumu, vai ciešanām ir jēga. Stipro ciešanas var spēcināt, bet vājo – salauzt.
Pašām par sevi ciešanām nebūtu jēgas, bet Dieva rokās šī jēga rodas. Ir cilvēki, kam izdodas izauklēt no ciešanām kaut ko konstruktīvu. Dievs to var vienmēr un visiem Saviem bērniem. Kamēr vien esi Dieva rokās, tavas ciešanas, lai būtu kādas būdamas, nekad nebūs bezjēdzīgas. Daudz patiesāk būtu jautāt: “Kāds ar šīm ciešanām bijis Dieva nodoms?”
Bet Dievs ir apslēpts, noslēpumains Dievs, mūsu prātam grūti aptverams. Mūsos ir daudz kā tāda, kam jāmirst – tāpēc pestīšana mums ir lielā mērā apslēpta. Kurš gan spētu noticēt, ka Jēzus nāve pie krusta, Dieva pamestam, bija Dieva mīlestības izšķirošā uzvara? Tā arī Dieva plāns, ko Viņš īsteno caur mūsu ciešanām, visbiežāk paliek mums apslēpts. Mums nav ne jausmas, ko šīs bēdas varētu mums iemācīt. Zinām tikai to, ka viss kopā netieši ved mūs uz pestīšanu. Mums jāsamierinās – ir jātic Viņam uz vārda!
Vienlaikus jāļauj arī sev pašiem un citiem cilvēkiem pilnā balsī brīnīties par to, cik bezjēdzīgs viss izskatās. Ir nopietni un mīļi jāuzklausa tie, kas raud un dusmojas par savām grūtībām un nemaz, nemaz neredz iemeslu “būt par visu priecīgiem”. Mums ciešanas izskatās pēc nejaušības un šķiet netaisnas. Mēs redzam Dieva plānu no kreisās puses. Diegi Dieva izšuvumā mums šķiet katastrofāls mudžeklis. Bet ticēsim tam, kas ir priekšpusē, Dieva pusē – brīnišķīgs un harmonisks, tāds, ko nemaz nav iespējams uzlabot. Mīlestībā radīts.
Ceļā uz ciešanu prieku. “Kad tu pasaki jā Dieva gribai, ciešanas zaudē savu spēku.” (Bazileja Šlinka) Dieva apslēptās tēvišķās mīlestības apzināšanās ir pārsteidzošs spēks – visas mīloša Tēva rūpes vērstas personīgi uz tevi! Mums nav tikai jātic Viņam kā zilam brīnumam, bet varam droši turēties Viņam pie rokas – Kristus personā. Pret tālu un šķietami klusējošu Dievu ir grūti atrast paļāvīgas jūtas. Tieši tāpēc nāca Jēzus un mums Viņu “iztulkoja”.
Jebkurš mierinājums sākas pie Kristus, pie krustā sistā Kristus. “To, ko Dievs grib tev teikt, Viņš saka caur Jēzu.” (Ulufs Poska) Kamēr tu nepazīsti Jēzu kā savu Pestītāju, tev nevajadzētu brīnīties, ka Dievs tev ir un paliek neaptverams! Ciešanās Dievs pienāk mums tik tuvu, ka mēs varam ar Viņu cīkstēties.
Dievs Saviem bērniem uzliek krustu un nastas.
Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs
un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mt.11:28-30)
Visai neparasta palīdzības forma! Pārgurušiem cilvēkiem jaunas nastas?
Kad krusts ir vissmagākais? Tad, kad tas guļ zemē pie tavām kājām. Neizturami smags tam, kas liedzas ņemt uz sevi Kristus jūgu, kurš spārdās un bļaustās kā mazs bērns. Ciešanas jau ir sākušās, mēs neizbēgsim grūtumam, vairoties nākt pie Kristus. Jēzus mums dod iespēju gūt mieru, ko iemanto, sakot “jā”, ņemot savu krustu un steberējot pakaļ Viņam, kurš nesis krustu mūsu visu dēļ. Tad krusts kļūst izturams, tad jūgs kļūst patīkams un nasta viegla. Esmu uz pareizā ceļa, uz mūžības ceļa. Un ar mani notiks tāpat kā ar manu Mācītāju!
Katras grūtības ir Kristus jūgs, sekošana Jēzum. Mūsu ciešanas ir daļa no sadraudzības ar Viņu. Ciešanās mēs esam tuvu Kristum. Dievs atklāj tev Savu godību. Viņš uzskata, ka tu esi pārmācības vērts. Viņš ļauj tev mazliet līdzināties Viņa Dēlam. Jo Viņš ir mīlošs visā, ko dara.
Bēdu pašā sākumā cietējam ir vairāk vajadzīga empātija, līdzjūtība un līdzcietība, nevis cerība, mierinājums un stiprinājums. Skumjām un sarūgtinājumam ir nepieciešams veltīt savu laiku, atvēlēt vietu. Mūsu kultūra šādām izpausmēm nav labvēlīga, baidās no asarām un sargās aizskart sāpīgo.
Dievs ļauj tev izrunāties, jo tādas ir tavas bērna tiesības! Viņš ļauj tev paust savas dusmas un sāpes tādā mērā, kādu, iespējams, nepieļauj pat tavi tuvākie cilvēki. Viņš šādā gadījumā neprasa liekulīgus slavas un godināšanas vārdus. Ja tevī nav īstas pateicības, tev nav jāizliekas, it kā tāda būtu!
Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu;
ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. (Jēk.5:13)
Tu drīksti iet tiesā ar Dievu tāpat kā Ījabs. Daudzi teiks: tā taču nedrīkst! Ir daudz šādu Ījaba draugu, kas diemžēl nav sapratuši, ka Jēzus mums ir nopelnījis īstas bērnu tiesības. Tas, cik Svētie Raksti atklāti un godīgi atspoguļo Ījaba, Dāvida, Jeremijas vai Jonas cilvēciskās reakcijas, noliedz jebkādu utopisku ideālismu. Raksti nebrīnās par to, ka izmisis cilvēks uz kādu laiku atsakās saņemt Bībeles mierinājumu. Dažkārt pat labi domāts mierinājums var būt nebībelisks un tukšvārdīgs, nežēlīgs un sterils.
Sūdzies – tas Kungs no tā nebaidās, Viņš prot sevi aizstāvēt. Izklāj visu uz paklāja Dieva troņa priekšā, izlej kā ūdeni! Tā mēs vislabāk pagodinām Jēzus pilnīgo un pabeigto glābšanas darbu. Dievs dusmojas uz tiem, kas Viņu aizstāvējuši (Ījaba draugi), taču attaisno Savu apsūdzētāju Ījabu.
Lūdziet, ko vēlaties. Kādreiz no šausmām gribas kliegt par visiem aizspriedumiem, kas saindē cilvēku lūgšanu dzīvi! Dievs patiesi grib dzirdēt visas mūsu ilgas un vēlmes, lai cik tālu tās atrastos no Viņa gribas. Dievs nav no granīta, un mūsu lūgšanas nepaliek bez sekām. Tādēļ ar drošu prātu kā lauvas varam cīnīties pret ciešanām, kuras stājas mūsu ceļā. Piekrītot Dieva gribai, reizē lūgt, lai Viņš to maina. Mūsu lūgšana balstās uz divām privilēģijām: 1) lūgšanas brīvība (lūdz, ko vēlies) un 2) bērna drošība (ne mans prāts, bet Tavējais).
Pār mums var nākt tikai tāda nelaime, kas kalpo mums par labu. Ja tu kādreiz lūdz pēc kaut kā neiespējama, tu vienkārši to nesaņemsi, nekas slikts tev nenotiks. Mūsu nākotne nav atkarīga no tā, vai spēsim paredzēt, kas mums ir labs un noderīgs. Viņš tevi pazīst daudz labāk nekā tu pats, un Viņa augstākā vēlme ir darīt tev labu.
Paldies par visām lietām. Sūdzēšanās nekādā ziņā nav pašmērķis, ir jāiet tālāk. Savas ticības dēļ. Savas bērna drošības dēļ. Dieva goda dēļ.
... topiet Gara pilni ... Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam
mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā. (Ef.5:18,20)
Atsakoties doties tālāk, skumjas noved pie dumpības pret Dievu, pie sevis žēlošanas, bēgšanas no sabiedrības, rūgtuma un citu apsūdzēšanas. Tad kļūstam neciešami. Pat ja process noris lēni, galvenais ir nonākt līdz punktam, kad cilvēks no jauna iemācās par visām lietām pateikties Dievam.
Pateicību ir iespējams mācīties. Pateikšanās kļūst neīsta tikai tad, ja tā ir piespiesta, mākslota, nedabiska un domāta sūdzību nomākšanai. Pateicībai ir fantastisks spēks! Tas ir visu mūsu lūgšanu mērķis. Pēc dievišķās žēlastības slava un pateicība ir nākamā lielākā bagātība debesu valstībā.
Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām. (Ps.22:4)
Mēs parasti nespējam ieraudzīt atsevišķu ciešanu nolūku, taču galamērķi zinām. Tā nav “audzināšana” kādā vispārīgā nozīmē. “Cilvēks Dieva priekšā, par laimi, vienmēr cieš vainīgs.” (Kirkegors) Mērķis ir cilvēka pestīšana un glābšana uz mūžīgo dzīvību. Pat pašā ļaunākajā gadījumā tas ir kaut kas laicīgs un pārejošs (ne ilgāks par viena cilvēka mūžu). Ir vērts paciest mūžīgās svētlaimes dēļ.
Ciešanu pirmais nolūks ir nabadzība – gara nabadzība.
Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!
Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši!
Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities! (Lk.6:20-21)
Vispirms ir jāsalauž mūsos tas, kas ved nāvē! Mūsos mīt daudz lielāka dumpība pret Dievu, nekā paši to saprotam. Uztversim savus pārbaudījumus kā nazi dārznieka rokā. Ir jāmirst grēkākrišanas velnišķīgajai lepnībai, paštaisnībai un augstprātībai. Bez ciešanām te neko nevar panākt. “Vecajam Ādamam” mūsos ir nevis jāatlabst, bet gan jāmirst.
Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām,
tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli. (Ebr.12:11)
Dzīve bez ciešanām ir dzīve bez ticības. Neviens no mums nav atgriezies pie Dieva tīras un nesavtīgas mīlestības dēļ. Mūsu vecās dabas pretestība visu dzīvi ir tik spēcīga, ka mēs nekad netiksim atsvabināti no ciešanām. Visi piedzīvojam, ka savas bezdievības apzināšanās mūsos izraisa šoku. Būdams zem Dieva mīlestības pilnā skatiena, es arvien atļaujos darīt lietas, ko cilvēku acu priekšā es nekad neatļautos. Tik maza mana rūpe par grēkiem. Atliek turēties pie Dieva žēlastības Kristū un nepadoties kārdinājumam censties iespaidot Dievu ar savu “svēto dzīvi”.
Dievs šai dzīvē mums neļauj nonākt līdz bezgrēcīguma stāvoklim, ne arī iemantot tēraudstipru ticību. Mēs klupsim un kritīsim, piedzīvosim šaubas un pārbaudījumus. Tā ir daļa no Dieva skolas. Nāc pie Viņa, par kuru tu šaubies vai no kura dusmām tu baidies. Liecies kā bērns sava tiesneša rokās. Ciešanas dara mūs atkarīgus no Kristus.
Bagātība. Nav tiesa, ka cilvēks, kas dzīvo gara nabadzībā un Dieva pārmācībā, negūst nekādu prieku. Ne jau ciešanas un pārbaudījumi mums atņem dzīvesprieku! Tā ir paštaisnība, lepnums un pašpietiekamība, visa t.s. reliģiozitāte, kas attur mūs no Kristus, no Viņa dāvanām un Viņa prieka. Nekur citur asaras un prieks nav tik cieši blakus viens otram, kā piedzīvojot grēku nožēlu un pestīšanas prieku.
Izvērtēsim savas prioritātes, lai mācītos novērtēt debesu bagātības un turēt tās augstāk par visām pasaulīgām mantām, ko kodes un rūsa maitā. Pat Dieva mīlestība ir bezspēcīga pie tiem, kas nesamierinās ar Viņa apslēptību un neliek glābšanu pirmajā vietā. Kas mīl savu dzīvi vairāk nekā patiesu dzīvību.
Cerība. Esam svētīgi ne tāpēc, ka nabagi, bet gan tāpēc, ka mums dota debesu valstība. Pienāks diena, kad tiks pozitīvi atbildētas visas mūsu lūgšanas. Arī mūžībā mēs dzīvosim pavisam reālā pasaulē un gluži reālā, augšāmceltā miesā (mēs nebūsim ne spoki, ne eņģeļi).
Laiks nedziedē visas rētas. Vienīgais, kas uz visiem laikiem spēj dziedēt visas rētas, ir mūžība. Ciešanas māca mums tverties pie cerības, un cerība dara mūs spējīgus ciešanas panest. Tikai uz laiku Dievs ir iekļāvis ciešanas Savā pestīšanas plānā. Ciešanu mērķis ir tāds, lai mēs mācītos mīlēt to, ko mīl Dievs.
Jā, dzīve ir skaista pati par sevi! Dzīve ir jauka un brīnumaina, lai arī cik daudz nepatīkamu pārsteigumu tā mums gatavo.
Dzīvesprieku arvien ir iespējams meklēt un atrast. Ļoti lielā mērā tas, vai no dzīves gūstam prieku, ir mūsu pašu ziņā. Katram pašam jānoskaidro, kas viņam sniedz prieku un piepildījumu, un tad šīs lietas apzināti jāizkopj. Rūpējies par sevi, iepriecini sevi – gluži tāpat, kā mēdz iepriecināt savu mīļoto. Nav tā, ka izklaide un baudīšana pēc savas būtības būtu nekristīga vai neveselīga, vismaz tikmēr, kamēr šīs lietas nekļūst par dzīves pamatu. Kur sāk dominēt baudas un izklaide, tās cilvēka dvēseli nevis pilda un priecē, bet gan iztukšo.
Viens no lielajiem dzīvesprieka noslēpumiem ir veselīga savas vērtības apziņa, un ir arī labi jāpazīst savas personības stiprās un pozitīvās puses. Jo, kamēr cilvēks nav patīkams pats sev, tas diezin vai spēj priecāties par savu tuvāko un par dzīvi vispār. Aplama sevis nicināšana īstenībā nav nekas cits kā kārtējā lepnības izpausme. Patiesai kristīgai pazemībai nav nekā kopīga ar mazvērtības kompleksiem. Sevis nicināšana taču ir Dieva radīšanas darba nicināšana!
Nav šaubu, ka ciešanas mums jāuztver ļoti nopietni. Mums nav tiesību tās noniecināt vai izlikties, it kā to nebūtu – nedz attieksmē pret sevi, nedz arī pret citiem. Taču nebūtu arī pareizi pasauli saukt par bēdu ieleju! Mums nav tiesību apgalvot: “Tāda ir dzīve,” jo dzīve ir arī daudz kas cits, ne tikai ciešanas.
Pasaule ir skaista un dzīve aizraujoša, bet nereti mums vienalga nākas piedzīvot kaut ko tik samaitātu, atbaidošu un riebīgu, ka nākas secināt, ka tas viss nekam neder. Pasaule ir slima ar vēzi un turpina savu trūdēšanu. Labākais, ko Dievs var darīt šīs pasaules labā, ir ļaut tai vienā dienā sadegt, jo tā vairs nav labojama – lai šīs pasaules vietā varētu nākt jaunas debesis un jauna zeme.
Mēs redzam Dievu no mugurpuses, saka Luters. Kad Dieva palīdzība ir vistuvāk, ticīgajam šķiet, ka tā ir ļoti tālu prom. Bet Dievs neguļ, Viņš tikai slēpjas.
Dieva apslēptība pati par sevi ir bagātība. Ticība spēj tverties pie neredzamas pestīšanas un priecāties par apslēpto Kristu.
Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos,
lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. (2.Kor.4:7)
Kas grib atrasties māla traukos, bet tomēr redzēt un savām rokām aptaustīt dārgumus, tas nekad neatradīs Dieva bagātības. Tāds cilvēks savā dzīvē neatklās neko citu kā vien māla traukus un nepiedzīvos neko citu kā vien sarūgtinājumu.
Mums var būt kārdinājums domāt, ka Dievs ar Savu mūžīgo apslēptību mūs izjoko. Ka Jēzus ar cilvēkiem spēlē paslēpes, dod mājienus, pretrunīgas zīmes un izsakās divdomīgi, pārspīlēti un izaicinoši. Kādēļ? Viņš to dara ticības dēļ – novēlot mums brīnumu. Apslēpis Savas dārgās mantas, Viņš mūsos rada ticību, kas redz neredzamo.
Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. (2.Kor.5:7)
Nekad neapšaubīsim cilvēkus, kam bijuši lieli piedzīvojumi un izpildītas lūgšanas, jo arī šīs lietas ir Dieva laipnības zīmes. Taču pārsteidzošākais ir tas, ka pat spēcīgākie pārdzīvojumi nepasargā cilvēku no šaubām vai atkrišanas.
Reiz mums vairs nebūs vajadzības ticēt, jo tad mēs visu redzēsim – baudīsim, skatīsim, aptaustīsim un sajutīsim. Kādu dienu māla trauki saplīsīs, un, kaut arī šai dzīvē jau esam baudījuši tik daudz Dieva labvēlības, mēs tomēr ar iekšējām trīsām nepacietīgi gaidām, kad beidzot Viņu ieraudzīsim tādu, kāds Viņš ir.
Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.
Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!
Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. (Ps.121:2-4)
