Svēttapšana

Tematiska studija
Augusts 2012

TUKSNEŠA SVĒTĪBAS
Svēttapšanas ceļš

Ievads. Tuksnesis. Tā ir vienmuļa, ļoti nabadzīga ainava. Neauglība, neapdzīvotība, tukšums. Sausums. Saule tieši virs galvas nokaitētās debesīs. Slāpes. Sajūta, ka tam visam nav ne gala, ne malas.
Nav nekā iepriecinoša. Kāda te var būt runa par svētībām? Miesai, šķiet, nav gan. Un visam tam, kam Kristus sekotājā jāiet mazumā. Kad apkārt nav nekā, uz ko balstīties, tad tā īsti apjēdzu, kas ir mans patiesais Balsts.
Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?

Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.
Tas Kungs ir tavs sargs, Tas Kungs ir tava paēna tev pa tavu labo roku,
ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. (Ps.121:1,2,5,6)

Svētīga atziņa. Pirmajos gadsimtos tā radīja tuksneša tēvu kustību, vēlāk – centienus veidot garīgu tuksnesi jebkurā šīs nemierīgās pasaules vietā. Tas nozīmē noslēgties no visa ikdienišķā, lai visus savus spēkus un uzmanību pievērstu tam Kungam. Tuksnesis kā garīgs vingrinājums. Lai meklētu Dievu. Lai sev atklātu patiesību, ka tas ir manas dzīves galvenais uzdevums (Apd.17:26-27).
Taču ar tādu “tuksneša sajūtu” gluži negribot sastopas ikviens kristietis, piedzīvojot grūtību, neveiksmju, sāpju un zaudējumu pieredzi savā dzīvē. Sākumā iemeslu meklējumi un neizpratne, vēlāk izrādās – paša mīlošā Tēva doti pārbaudījumi un ciešanas mūsu “vecā cilvēka” deldēšanai un “jaunā cilvēka” izaugsmei.

 
 

ESI SVĒTS, JO ES ESMU SVĒTS

Un esiet Man svēti, jo Es, Tas Kungs, esmu svēts un Es esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs Man piederat. (3.M.19:26)

 
Ceļš uz svētumu iet caur tuksnesi un sāpēm – dzied Sintija Grava.
Grūtības, pārbaudījumi, sāpes... Kam gan tas patīk? Miesa cenšas no tā izvairīties visiem spēkiem. Tomēr “ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts” (1.Pēt.1:16).
Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, tāpēc jums būs svētīties un būt svētiem,
jo Es esmu svēts... (3.M.11:44)
Runā uz visu Israēla bērnu draudzi un saki viņiem: topiet svēti,
tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts! (3.M.19:2)
Jēzus to pašu pasaka pavisam skaidri: “esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt.5:48). Līdzīgi mūsu svēttapšanas nepieciešamību uzsver apustuļi:
Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem
miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā. (2.Kor.7:1)
... gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. (Fil.2:12)
Jo tāda ir Dieva griba - lai jūsu dzīve būtu svēta. (1.Tes.4:3)
Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves,
bez kā neviens neredzēs To Kungu. (Ebr.12:14)
Mums atliek vien pievienoties teiktajam: “Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai” (Ebr.6:1). Pieaugsim Dieva līdzībā.
 
Dieva svētums ir īpašība, kas vairāk par visām, šķiet, izsaka Dieva personības būtību. Viņš ir pilnībā atšķirīgs no jebkā, ko vien pazīstam vai spējam iedomāties. “Es esmu, kas Es esmu,” saka Dievs. Tas stāv pāri mūsu saprašanai. Tomēr Viņš vēlas ar tevi dalīties savā skaistumā un labestībā. Tu esi radīts, lai piedalītos Viņa morālajā pilnībā. Svētums kristietim nav izvēles lieta. “Esi svēts, jo Es esmu svēts!” – tāda ir pavēle. Tev jābūt svētam. Bet kā?
Kad tu kļuvi par kristieti, Dievs ne tikai piedeva tavus grēkus un “ticībā taisnoja” (Rom.5:1), bet arī svētīja – sāka dalīt ar tevi savu svētumu. Tas nozīmē, ka Viņš tevi nošķīra savai īpašai lietošanai un uzsāka tevī procesu, lai tu tam varētu būt derīgs. Caur Svēto Garu Viņš tevi sāka pārveidot par svētu cilvēku.
Kaut arī Dievs ir tavs īpašnieks, kas tevi radījis un izpircis, Viņš tomēr nekad tevi nespiedīs atdot sevi Viņam. Viņš vēlas, lai tu to dari pēc savas gribas. Atdodot sevi, savu laiku, savu prātu, savu gribu un visu, kas tev pieder, tu atver savu būtni, lai tiktu piepildīts ar Svēto Garu. Pārveidošana nav vienas diennakts jautājums. Tā notiek visas dzīves garumā. Bet tagad tā var sākties.
Tavas un Dieva gribas mijiedarbība – tas ir viens no lielākajiem Bībeles noslēpumiem. Tām abām nav jāatrodas sacensībā, bet harmonijā. Es strādāju tāpēc, ka Viņš strādā. Es cīnos, kad manī cīnās Svētais Gars. Dieva cīņa, un tomēr... mana cīņa.
Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu,
atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību,
dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. (2.Pēt.1:5-7)
Lieto visu savu spēku, lai varētu Dieva dāvanas izmantot labam mērķim! Bet bez Dieva Gara dvēselē mūsu pūles ir veltas. Dievs ticīgajam nekad neatņem varu pieņemt lēmumu. Viņš vēlas, lai cilvēks pats pēc savas gribas ik mirkli turpina rīkoties tā, ka darītu Viņa prātu. Tas nozīmē, ka katru dienu un stundu tu saki tāpat kā Kristus Ģetzemanes dārzā: ne mana, bet Tava griba.
Tas ir solis Garā. Turpināt spert soļus Garā nozīmē būt Gara piepildītam. Un turpināt būt piepildītam ar Garu nozīmē pastāvīgi augt svētumā.
(Džons Vaits)
 
Dieva darbabiedri (1.Kor.3:9), kāds mācītājs uzsver, mēs kļūstam, atverot savu sirdi Dieva darbam manī. Mans lielais misijas darbs pasaulē (Mk.16:15) sākas ar manu kļūšanu par Viņa “aramo tīrumu”. Manu svēttapšanu nekas nevar aizvietot vai atcelt. Tai mani jāaptver arvien dziļāk un pilnīgāk.
Krīze vai augšana? Visa dzīve sastāv no krīzēm un augšanas periodiem. Piedzimšana ir krīze. Bērna atšķiršana no krūts ir krīze. Pubertāte, jaunības gadi, laulības un pirmdzimtais bērns – tie visi ir dažādi krīzes brīži starp salīdzinoši mierīgiem attīstības periodiem. Arī svētīšanai ir savas krīzes, jauna redzējuma brīži, kad Dieva Svētais Gars veic manī kādu tīrīšanu.
(Džons Vaits)
 
Mans bērns, kad nu tu esi Kristū, tevī ir Mana dzīvība un tu esi kļuvis par jaunu radījumu, par bērniņu. Bet tagad AUDZ Manī!
Es tevi neievedu Savā ģimenē, lai tu paliktu tajā kā mazulis. Nē, Man rūp tavs briedums, tava pieaugšana gudrībā un atziņā. Tev jāiegūst kalpošanas pilnība un jāparāda savā dzīvē Gara augļi.
Uztici Man savu svēttapšanu! Esi paklausīgs Manam Vārdam un ļauj savam prātam atrasties Kristus prāta kontrolē.
Svētums neatnāk pa līdzenu ceļu. CEĻŠ UZ SVĒTUMU ir šaurs un stāvs, un īpaši vientulīgs. Bet cita ceļa nav. Tas ir ceļš, pa kuru gāja Meistars. Vai tad Viņa mācekļiem nav jāsper tie paši soļi? (Frensisa J.Robertsa) 

ES VEDĪŠU TEVI TUKSNESĪ

Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās,
kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. (Hoz.2:16-17)
 
Lai dzīvotu garīgu dzīvi, mums vispirms jāuzdrošinās ieiet savas vientulības tuksnesī un jāpūlas to maigi un neatlaidīgi pārveidot vienatnes dārzā...
Tā ir virzība no nemierīgām sajūtām uz mierpilnu garu. (Henrijs Nouvens)
 
Tuksnesis un krīze
Mīlošais Dievs mēdz mūs ievest tuksnesī (Hoz.2).
Bet tuksnesis ir vieta, kur cilvēks vienmēr jūtas mazliet bailīgi.
Tu esi viens, tālu no savām nodarbēm, no savas ierastās drošības,
tālu no saviem atbalsta punktiem.
Tev viss ir atņemts, tu jūties kā nabags, kā iekļuvis tukšumā.
Un šajā nabadzībā Dievs vēlas mūs satikt, Viņš nāk mūs uzrunāt.
“Un tur viņa dziedās kā savas jaunības dienās, kad izgāja no Ēģiptes zemes.”
Precēti ļaudis vēl ilgi atminas savas saderināšanās prieku, bet tad piemirst.
Mēs ilgi atminamies savu pirmo tikšanos ar Jēzu:
bijām tik laimīgi, tas bija tik skaisti, un tad – piemirstam.
Gadi iet, mēs piekūstam, pagurstam, un vienmuļība pārņem visu.
Tātad, kamēr ejam tam cauri, mēs priecājamies, bet tad itin ātri aizmirstam.
Arī izraēlieši ātri aizmirsa savu iziešanas prieku.
Kad tuksnesī vairs nebija ne ūdens, ne barības, ceļš sāka šķist neiespējams,
viņi aizmirsa savu apņemšanos un sāka kurnēt pret Dievu.
Mēs pastāvīgi esam starp divām krīzēm.
    (Žans Vanjē)
 
Kad esam tuksnesī
klusumā, savrup no citiem, pie mums atnāk Dievs.
Jēzus mūs ir savaldzinājis un šeit atvedis, lai parunātos.
Viņš grib uzrunāt mūsu sirdi un nevis prātu.
“Atdošu viņas vīna dārzus” – rādīšu, kā viņas dzīve var kļūt auglīga.
Jēzus mūs aicina nest daudz augļu.
Mūsu dzīve var būt auglīga.
Taču mēs mīlam “darboties”, un mums var būt bailes pieņemt īstenību.
Tāpēc atrodam patvērumu sapņos, aizbēgam ilūzijās,
varbūt ieslēdzamies teorijās vai metamies izklaidēs.
Mēs visi vairāk vai mazāk bēgam no savas Ahoras ielejas,
no mūsu dziļāko ciešanu vietas. Katrā no mums ir tāda:
ir lietas, kuras negribam ne redzēt, ne atcerēties, ne tuvoties.
Lietas, kurām metam līkumu, no kurām novēršamies.
Tās pārāk sāpina. Mums visiem ir bail no ciešanām.
Tāpat ir arī cilvēki, kurus negribam redzēt, no kuriem vairāmies.
Jo viņi mums traucē: viņi ir pārāk atšķirīgi vai pārāk cieš,
un viņu ciešanas mums iedveš bailes.
Dievs saka: lietas, kas tev liek ciest, no kurām tu baidies vai kaunies –
tās tevi sasaista un nocietina, padara nepieejamu.
Ja tu uzdrošināsies kopā ar mani ieiet tavā personīgajā Ahoras ielejā,
saka tas Kungs, tad tā kļūs par cerības vārtiem.
Vieni mēs ceļu turp neatradīsim.
Turp jādodas kopā ar Jēzu, roku rokā.
    (Žans Vanjē)
 
Es esmu tavs Dievs
Esmu tevi izveidojis ar Savām rokām, un Es mīlu, ko esmu izveidojis.
Es tevi mīlu ar bezgalīgu mīlestību. Nekad nebēdz projām no Manis.
Atgriezies pie Manis nevis vienreiz vai divreiz, bet atkal un atkal, jo tu esi Mans.
Skat, kā Es tevi ņemu Savās rokās, turu pie Savas sirds,
tevi skūpstu un pabužinu tavus matus.
Es esmu tavs Dievs – žēlastības un līdzjūtības Dievs, piedošanas un mīlestības Dievs,
maiguma un rūpju Dievs. Nekad vairs nedomā, ka Es varētu tevi atstumt,
ka Es nebūšu tavā tuvumā un ka tev nav ceļa atpakaļ! Tā nav taisnība.
Es ilgojos, lai tu būtu cieši piespiedies pie Manas sirds. Es zinu visas tavas domas.
Dzirdu visu, ko saki. Es redzu visu, ko tu dari. Un Es tevi mīlu, jo tu Man esi skaists.
Nepazudini sevi ar necienības un nevērtuma domām par sevi.
Lai Mana mīlestība pieskaras tavai būtībai, dziļi iespraucas sirdī
un atklāj tev pašam tavu iekšējo skaistumu.
Ļauj Man noslaucīt tavas asaras, ļauj Man iečukstēt tev ausī: Es tevi mīlu,
Es tevi mīlu, Es tevi mīlu. (Henrijs Nouvens)
 
Mani mazie bērni, jūs nevarat izsmelt Manu mīlestību. Jūs varat skumdināt Manu sirdi, bet Mana mīlestība ir neizsmeļama. Tā nemainās. Es ilgojos pēc jums, pievērsieties Man. Manas rokas ir pilnas svētību, kuras vēlos jums dot. Es ilgojos sadzirdēt tavu balsi. Tu tik daudz sarunājies ar citiem – ak, runā ar Mani! Es esmu Persona, tāpat kā tu. Man ir tik daudz, ko tev sacīt.
“Stiep šurp savu pirkstu, pieskaries Man!” – Es reiz teicu Tomam (Jņ.20:27). Bet tev Es saku: meties Manās rokās, izlej Man savu mīlestību. Tu atklāsi, ka Es esmu tev tikpat sataustāms kā Tomam. Izstiep savu roku!
Vai tu joprojām šaubies par Manu MĪLESTĪBU? (Frensisa J.Robertsa)
 
Žēlastības evaņģēlijs parāda,

ka Dieva spēks un Viņa mīlestība ir nešķirami.
Bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes (1.Jņ.4:18).

Tēva mīlestība atklājās Dēlā.
Dievs deva Savu Dēlu, lai mēs nepadotos bailēm.
Abba nav mūsu ienaidnieks. Ja mēs tā domājam, tad maldāmies...
Abba neveicina sāpes un ciešanas.
Jēzus ir atnesis labo vēsti par Tēvu, nevis slikto.
Atgriezieties no skepticisma un izmisuma, no aizdomu un cinisma,
no žēlošanās un baiļošanās grēka!
Uzticēties nozīmē dzīvot žēlastībā, nevis darbos.
Uzticība saka: “Es ticu, ka Tu mīli mani. Tu esi man piedevis.
Tu turi manu roku un nekad to neatlaidīsi vaļā.
Tādēļ es Tev uzticu savu dzīvi.”
    (Brenans Menings)
 
Tuksnesis ir pieredzes laiks ceļā pie Dieva.

Katram kādreiz izdzīvojams. Kā iziešana uz Apsolīto zemi.

Kailatne, neauglīga zeme, sausums un vientulība.
Sastapšanās ar kārdinājumu. Mēs neejam pirmie – Jēzus tur jau bija.
Pārbaudes vieta. Atklājam savus dziļumus. Atkailināšanās vieta.
Lobām no sevis pa kārtai nost. Sastapuši savu vājumu, mācāmies netiesāt.
Dziļākas ticības dzimšanas vieta. Pārbaudītas ticības.
Personīgas derības noslēgšanas vieta. No dziļumiem.
Garīgas augšanas vieta. Dieva klātbūtnes vieta.
Atvērtība attiecībām. Lūgšanai.
    (No lekcijas rekolekcijās “Tuksnesis – pārbaudījumi, atklājumi, augļi”)
 
 

IEKLAUSIES KLUSUMA BALSĪ

Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. (Jņ.14:18)
 
Mani bērni, jūs nevarat spriest par Dieva ceļiem cilvēku vidū. Jūs neredzat vēju pūšam, bet varat redzēt lidojošas lapas. Debesu lietas uz zemes šķiet miglainas. Cilvēku balsis noslīcina Dieva balsi. Pasaule visu dara neskaidru.
Tikai lielā klusumā iespējams sākt atsijāt pelavas un beidzot nonākt pie patiesības zelta graudiem. Klusums vienā dienā tev pateiks daudz vairāk, nekā pasaules balsis spēs pastāstīt visas tavas dzīves garumā.
ATRODI KLUSUMU – atklāj tā bagātības un saisti to pie savas sirds.
(Frensisa J.Robertsa)
 
Pilsētā rast vienotību ar Dievu
Tas nav vienkārši. Mēs dzīvojam traģiskā gadsimtā.
Šis ir elkdievības, nemiera un baiļu laiks.
Kā uzvarēt tumsu, kas nomāc mūsdienu cilvēkus?
Vienīgi pieņemot apziņu, ka Dievs ir tas, kurš glābj –
Viņš pats parādīs ceļu ārā no tumsības.
Tas būs mans Exodus – iziešanas ceļš. Uz Valstības spožumu un prieku.
Kā Dieva tautas ceļš no verdzības uz Apsolīto zemi.
Un tas ved cauri tuksnesim.
Ļauj Svētajam Garam tevi satvert
Tuksnesis nozīmē meklēt Dievu klusumā.
Tas ir kā iekārtais tilts, ko Dievā iemīlējusies dvēsele met pāri
drūmam bezdibenim, dziļām kārdinājumu plaisām un baiļu aizām,
kas aizšķērso ceļu pretim Dievam.
Radi mazu tuksnesi savā mājā, dārzā vai birojā!
Pieņem savu realitāti un pavadi vienu nedēļu dziļos Dieva meklējumos.
Lai tavā tuvumā kā nepieciešams instruments ir Bībele,
bet visa centrā – tevī mītošā mīlestība.
    (Karlo Kareto)
 
Klātbūtnes noslēpums
Dievs ielauzās manā sirdī kā milzīga līdzība.
Viss ap mani liecināja par Viņu:
debesis man stāstīja par Viņu,
zeme man stāstīja par Viņu, jūra man stāstīja par Viņu.
Dievs bija it kā apslēpts visās redzamajās un neredzamajās lietās.
Viņš bija kā visu problēmu atrisinājums.
Pati svarīgākā manā dzīvē ienākusī Persona.
Lai paliktu kopā uz visiem laikiem.
Un Viņš mani apņem ar savu neiztrūkstošo klātbūtni:
uzlūko no katras lapas mežā, kur pastaigājos,
no mākoņiem, kas strauji jādelē man virs galvas.
Es Dievā jūtos kā putns gaisā,
kā pagale ugunī,
kā bērniņš mātes klēpī.
Dievs mani dara par savu bērnu. Dievā es dzīvoju,
elpoju un priecājos par Viņa, Radītāja, klātbūtni.
    (Karlo Kareto)
 
Izdzīvot Dieva klātbūtni
Baudīt to vienmēr! Divdesmit četras stundas diennaktī.
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī. Manas ticības būtība.
Ne jau mums pašiem jārada vienotība ar Dievu.
Tā pastāv. Jo nekas nepastāv ārpus Dieva.
Dievs jau ir. Mums Viņš ir tikai jāatklāj, nevis jārada no jauna.
Dievs vienmēr ir klātesošs.
Tēvs, kurš ir Dzīvība, saka Dēlam, kurš ir Gaisma: “Es mīlu Tevi.”
No atbildes “Arī Es Tevi mīlu” rodas Mīlestība – Svētais Gars.
Sazināšanos veido mīlestība.
Ticēt Dievam nozīmē visu uztvert kā Dzīvo, kurš uzlūko tevi.
Un tevi apskauj kā savu vismīļāko bērnu.
Ticēt Dievam nozīmē gaismu, mieru, prieku un gaviles.
Neticēt nozīmē tumsu, skumjas, sastingumu un nāvi.
    (Karlo Kareto)
 
Dievs ir klātesošs manā dzīvē
Es redzu Dievu ikvienas parādības cēlonī, katra notikuma pamatā.
Vienmēr! Tādēļ esmu laimīgs. Un nekad nejūtos viens.
Man ne no kā nav bail, kopš bīstos vienīgi Viņa.
Tas nav nepatīkami. Jo, ik dienas runājot ar Viņu, atklāju daudz jauna.
Jaunais Dievā nekad nav izsmeļams.
Dievs uz mani noraugās caur gaismu un zvaigznēm.
Viņš mani aizskar ar vēja glāstu un ūdeni.
Dievs mani veido caur pilnu maizes abru,

caur draugu, kurš ar mani sarunājas,
caur sāpēm, kas liek raudāt, un caur ielīksmojošu prieku.
Nekad es neesmu ārpus Viņa, tālu no Viņa, no Viņa šķirts.
Sacīt: es nevaru lūgties, jo man jāstrādā – ir muļķīgi.
Kas tevi traucē lūgties strādājot?
Vai drīzāk: kas tevi kavē ticēt, ka arī strādājot tu vari palikt lūgšanā?
Dieva Klātbūtne ir visur, un tu vari palikt lūgšanā vienmēr.
Ar noteikumu, ka būsi vienotībā.
Bet būt vienotībā nozīmē mīlēt. Vienmēr.
    (Karlo Kareto)
 
Lūgšana – tā ir atpūta. Uzvedieties dabiski.
Ieelpojiet Gara dvašu. Esiet brīvi. Tā ir dabiska saikne:
Dievs jūs pirmais iemīlēja, un jūs cenšaties Viņam atbildēt ar mīlestību.
Dvēselei jāieiet tuksnesī pavisam mierīgi. Tuksnesī nav nekāda grafika.
Jūs vienkārši ieejat sirds klusībā. Kristus seja ir jūsu priekšā.
Un jūs zināt, ka arī jūsu seja ir Viņa priekšā.
Jūs pazūdat Tā sejā, kurš jūs mīl.
Ienirstiet ar galvu sirdī un centieties ieraudzīt Viņu.
Esiet vienkārši kā bērni.
    (Katrīna de Huka-Dohertija)
 
Kas neļauj izjust Dieva klātbūtni?
Viens no galvenajiem cēloņiem ir (1) paša cilvēka raksturs.
Ļaunas rakstura īpašības noteikti atsvešina un attālina cilvēku no Dieva. Tāpēc katrs, kas lūdzot nespēj izjust Dieva klātbūtni, lai vispirms rūpīgi pārmeklē pats savu dzīvi.
Mums visiem dažreiz par kavētāju var būt (2) mūsu garastāvoklis. Kāds reiz sacījis: “Ja nevari lūgt, kā gribi, lūdz, kā vari!” Ja sauli aizsedz mākoņi, tad tāpēc neviens taču neteiks, ka saules vairs nav un nebūs. Mainīgie garastāvokļi ir šādi mākoņi pie mūsu garīgās dzīves debesīm. Cilvēkam nav jāpārvērtē to nozīme.Lūgšana pati ir ļoti labs līdzeklis pārvarēt sliktu garastāvokli.
Dievs meklē mūs. Viss labākais, cēlākais, svētākais, kas mūsos, ir Dieva atklāšanās. Ja atrodam Dievu, tad tas nozīmē tikai to, ka mēs atbildam Viņa saucienam, ejam Viņam pretī un ļaujamies sevi atrast. Kas meklē Dievu bez šīs atziņas, tas nekad Viņu neatradīs. Kā gan laicīgais spētu atrast Mūžīgo, ja Dievs pats nevēlētos sastapties – noliekties, pazemoties līdz draudzībai ar cilvēku?
Pirms cilvēks meklē Dievu, Dievs jau meklēja cilvēku. (H.E. Fosdiks)
 
Kad Dievs klusē. Lūgt nozīmē atvērt sevi Jēzum.
Bet, ja es aizslēdzu savā dvēselē kaut vienu vienīgu grēku, kuru Gars manai sirdsapziņai ir licis atzīt, tad es esmu noslēdzis Jēzum pieeju savai dvēselei. Lūgšana manī ar to arī izbeidzas… Jēzus stāv pie durvīm un klauvē. Viņš no jauna grib pie tevis ieiet. Viņš vēlas tevi piecelt pēc tava kritiena. Vai tu tagad gribi atzīt par grēku to, ko toreiz attaisnoji? (O. Hallesbijs)
 
Pati Kristus ienākšana manā krīzē

ir vislielākā atbilde uz jebkuru lūgšanu.
Kad Viņš atnāk, Viņa klātbūtne vien mani paceļ pāri visām manām sāpēm,
pāri visiem aizvainojumiem un pāri manai neziņai.
Viņš paņem tevi aiz rokas un padara stipru izturēt līdz galam.
Un ar to ir pateikts viss. Aleluja!
Pat visdievbijīgākajiem starp mums ir jāiztur tuksneša pārbaudījumus.
Jautājums ir: kādi mēs no tiem iznāksim ārā?
Tuksneša piedzīvojums mūsos neapšaubāmi izdarīs kādas izmaiņas.
Tuksnesis vajadzīgs kaut vai tāpēc,
lai mūsu ticība tiktu pārbaudīta ar uguni.
Tātad: vai tavi patreizējie pārbaudījumi tevi maina uz labu?
    (Deivids Vilkersons)
 
Slavē Mani, bērns! Arī laikos, kad to darīt tev šķiet neparasti grūti. Es to lūdzu mīlestībā, jo tā tev būs vienīgā palīdzība. Dvēseles izmisums un bēdīga sirds var atnest vien miesas iznīcību. Dziedina tikai un vienīgi PRIEKS. Tas var atnākt pat dzīves vistumšākajā stundā, ja vien liksi dvēselei celties Man pretī pielūgsmē.
Atnes Man savas bēdas un tad – uzlūko savas augšāmcelšanās saules lēktu.
Gaidi uz to, kā tulpju sīpoli gaida uz pavasari. Viskrāšņāko ziedu uzplaukšanai vajadzīgs ziemas aukstums. Arī sniegam ir sava loma, lai iesāktos greznā pavasara procesija. Bet, kad pumpuri izlaužas, mēs vairs nedomājam par ziemu.
Atceries: Tavs Dievs ir tavs veidotājs. Tavs sargs un varenais Glābējs. Viņš tevi mīl. Arī tad, kad tev šķiet grūti mīlēt pašam sevi. Lai Viņa miers plūst tevī kā upe. (Frensisa J.Robertsa)
 
Staigā pa to
(Prieka ceļš)
Es tev saku: Šis ir tas ceļš. Staigā pa to.
Redzi, Es esmu Ceļš – staigā Manī.
Es esmu Patiesība – tici Man. Uzticies!
Es esmu Dzīvība – tad nu dzīvo Manī
Un dalies Manā dzīvībā ar citiem.
Tu šobrīd nezini, ko daru – gan uzzināsi vēlāk.
Priecājies – ne par uzvaru, bet ka Es tevi vadu.
Slavē Mani – ne tik daudz par svētībām,
Kā par Manu mīlestību, kas tās atraisa.
Kalpo Man pateicībā – bet ne balvas dēļ.
Esi priecīgi pārsteigts, ka strādājam kopā
Un pat sīkajās lietās Es stāvu tev blakus.
    (Frensisa J.Robertsa)
 
 

VAI TU MANI MĪLI ?

Jēzus saka Sīmanim Pēterim: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie? ... Gani Manus jērus!" (Jņ.21:15)
 
Mans mīļotais, paliec zem Manas mīlestības spārniem – jo Es esmu tevi saderinājis ar Sevi. Kaut arī tu dažreiz pret Mani esi vienaldzīgs, tomēr Mana mīlestība uz tevi visu laiku pastāv nemainīga. Tā ir kā uguns liesma. Mana kvēle nedziest, Manas ilgas pēc tevis ir dziļas un pastāvīgas.
Lai tevi nepamet tiekšanās meklēt vairāk laika VIENATNEI AR MANI. Atraisi sevī šo vēlēšanos! Lietām ir mazāks svars nekā tu domā.
Mūsu kopā pavadītais laiks ir kā kluss, ziedu pilns dārzs, kamēr laiks, ko tu veltī lietām un pasaulei, ir rugāju lauks. Es tevi mīlu. (Frensisa J.Robertsa)
 
Dievs ir dzīvs
Un kristieši liecina par savu ticību cits citam: es ticu!
Tu neredzi Dievu lietās, bet Viņš tajās ir.
Tu neredzi Dievu vēsturē, bet Viņš tajā ir.
Tu neredzi Dievu savā istabā, bet Viņš tajā ir, tāpat kā jebkurā vietā.
Dievs lūkojas uz tevi un no savas būtnes dziļumiem, vēlas sarunāties.
Tava ticība dara Viņu klātesošu.
Mēs Viņu atrodam pēc savas ticības mēra. To izmainīt nav iespējams!
Dievs ir iekārtojis, ka saruna ar Viņu notiek ticībā,
ka pieaugšana Viņā notiek cerībā
un ka Viņa atklāšanos mēs pieredzam mīlestībā.
Dieva Vārds ticību ietērpj attēlos, balsīs, eņģeļos, pērkona dārdos,
tas ir – mūsu vājumam piemērotā valodā.
Tomēr problēma paliek: kamēr esam uz šīs zemes,
mūsu sastapšanās ar Dievu ir sastapšanās ticībā.
    (Karlo Kareto)
 
Viņa klātbūtne manī ir radoša
Un tai ir divi posmi.
Ir neapzinātā laiks, kad “Gars lidinās pār ūdeņiem”
un rada, man atļauju neprasot.
Un ir brīdis, kad “laiks piepildās” un, gluži tāpat kā Mariju,
Gars mani apklāj ar savu ēnu, prasīdams manu “jā”.
Lai veidotu par savu bērnu pēc Viņa attēla, Dievs mani rada brīvu.
Viņš atstāj man iespēju aizbēgt no mājām.
Mūsu brīvības noslēpums dzimst Dieva mīlestības lielumā,
jo bez brīvības nepastāv patiesa un liela mīlestība.
Dievs vēlas labprātīgu mīlestību un tādēļ neuzspiež sevi.
Tāpēc Viņš savu piedāvājumu sauc par derību.
Kad tā sasniedz pilnību, Evaņģēlijam labpatīk tai dot Valstības vārdu.
“Dieva Valstība ir jūsu vidū” (Mt.12:28).
    (Karlo Kareto)
 
Lai uztvertu redzamās zīmes
un saprastu to nozīmi, tev sirdī ir jābūt kā bērnam.
Pazemīgam. Bez tā nevar iztikt!
Liekas muļķīgi, taču tieši tādēļ daudzi paliek ārpus patiesības.
Un Dievs tiem paiet garām.
Jēzus ir teicis: “Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs Dieva Valstībā neieiesiet.”
Vai skaidrs? Neieiesiet! (Mt.18:3)
“Klātesošais Neredzamais” tevi uzrunā caur neskaitāmām zīmēm.
Tu tajās esi iegremdēts kā piliens okeānā,

kā ziedlapiņa mežā, kā skudra kalnā.
Taču, lai ieietu un saprastu, ir vajadzīga bērna sirds. Tev tā jālūdz!
Kā gan tu vari izprast vienīgi ar prātu?
Dieva noslēpuma mājoklis atrodas cilvēka sirdī.
Mīlot tu saproti. Patiesībā mīlestība ir komunikācija.
Zīmes var izskaidrot, iztulkot un izprast tikai mīlestībā.
    (Karlo Kareto)
 
Mūsu pasaule ir žēlastības pārpilna

un Dieva noslēpumainā klātbūtne atklājas
ne tikai garā, bet arī matērijā – brieža lēcienā pāri pļavai,

ērgļa lidojumā augstu gaisā, varavīksnē pēc vasaras lietus,

Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā,
bērnā, kas laiza šokolādes saldējumu, sievietes vēja pluinītajos matos.
Dievs vēlas atklāt Savu mīlošo klātbūtni pasaulē ap mums.
Raugoties ar ticības acīm, visa radība pierāda
Abbas žēlastību, vadību un gādību.
    (Brenans Menings)
 
 

DZĪVAIS ŪDENS

Jēzus viņai atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni." (Jņ.4:10)

Atrast dzīvā ūdens avotu
Jēzus samarietei saka: “Ja tu dzersi ūdeni, ko Es tev došu,
tas tevī kļūs par plūstošu avotu un tu dosi dzert daudziem citiem.
Tu dosi viņiem dzīvību, Dieva dzīvību, un būsi auglīga.”
Dzīvības došana ir viens no pasaules lielākajiem noslēpumiem.
Tas ir kaut kas pavisam neparasts!
Zirnekļi rada zirnekļus, kuri atkal rada zirnekļus – un tā jau gadu simtiem,
un žirafes rada žirafes, papaijas rada papaijas...
Tā ir nepārtraukta plūsma – ikviens dod dzīvību, ko pats saņēmis.
Taču cilvēkam ar to vien nepietiek.
Lai bērns varētu dzīvot, uzplaukt un kļūt par dzīvību nesošu būtni,
viņam nepieciešams daudz mīlestības, maiguma un drošības.
Viņam vajadzīga vienotība ar māti, ar tēvu un tiem, kas ap viņu.
Cilvēciska būtne ir radīta mīlestības attiecībām.
Saņemtā mīlestība nosaka, kā bērns tālāk veidos attiecības ar citiem.
Mīlestība dara viņu auglīgu. Ja kādu mīl, tas ļauj viņam piedzimt,
dāvā paļāvību uz sevi, parāda, cik viņš ir skaists.
Atklāj mīlestības spēku, kas ir viņā pašā,
un viņa spēju dot dzīvību.
    (Žans Vanjē)
 
Redzi, bērns, Es gribu likt tevī dzīvā ūdens avotu. Mans GARS pastāvīgi izplūdīs no tavas visdziļākās būtības. To esmu apsolījis visiem Saviem bērniem, un visi Mani apsolījumi ir vienīgi ticībā saņemami. Nevienu no tiem nevar ne nopelnīt, ne izmērīt, jo tie nav cilvēcīgu sasniegumu augļi. Tā ir Mana dzīvība, un Es tev to sniedzu.
Ja tomēr tavā dvēselē ir sausums un tevī neplūst šī dzīvība, tev nav jānoskumst vai sevi jātiesā par to, ka esi tukšs. Piepildi tukšo vietu ar SLAVU. Tava būtne slavējot atver Man dvēseles tempļa vārtus. Tad pa tiem ienāks Ķēniņš un ienesīs Savu godību. Tavā sirdī uzziedēs Šaronas roze, un tās smarža izplatīsies visapkārt. (Frensisa J.Robertsa)
 
Kā veldzējošs lietus
(Izslāpušā sauciens)
Kā veldzējošu lietu, ak Kungs,
Savu Garu izlej pār drebošām sirdīm!
Kā lietus gāzes pār izkaltušu noru,
Kungs, sūti Garu slāpstošām dvēselēm.
Jo uz tevi, Dievs, mēs gaidām.
Remdē mūsu izsalkumu Savā pārpilnībā,
Klusās sirds ilgas pildi ar Savu bagātību.
Jo prieka pilnums ir Tavā klātnībā
Un mūžīgs miers pie Tavas labās rokas.
Uz Tevi, Dievs, mēs gaidām.
    (Frensisa J.Robertsa)
 
 

DODIES DZIĻUMĀ

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jņ.7:37-38)
 
Ir vajadzīgs piedzīvot. Zināšanas vien mums neatklās žēlastības evaņģēliju.
Grāmatu, organizāciju vai vadītāju iespaids nedrīkstētu būt ietekmīgāks
par zināšanām, ko var iegūt, iepazīstot Jēzu Kristu tieši un nepastarpināti.
“Rimstieties un atzīstiet (piedzīvojiet), ka Es esmu Dievs” (Ps.46:11).
Es vienkārši ticu, ka dzīvais un mīlošais Dievs ļauj sajust Savu klātbūtni,
var runāt uz mums, kad sirds norimusi. Var sasildīt un sasilda.
To piedzīvot ir liela žēlastība nabagajiem, bērniem un grēciniekiem –
žēlastības evaņģēlija izredzētajiem. To nevar Dievam pieprasīt.
Būtībā ir tikai viena lieta, ko Dievs no mums gaida:
lai mēs būtu lūgšanu cilvēki, kas dzīvo Dieva tuvumā,
cilvēki, kam Dievs ir viss un kam ar to pietiek. Tas ir miera pamats.
Mēs atrodam mieru, ja vienīgais, ko meklējam, ir žēlsirdīgais Dievs.
    (Brenans Menings)
 
Dodies dziļumā
(Aicinājums)
Tā saka tas Kungs Saviem ļaudīm:
Redziet, jūs esat pieskārušies vien malai.
Jā, vēl tikai pie krasta jūs kavējaties.
Dodieties dziļāk! Patiesi, dodieties dziļāk
Manas mīlestības un žēlastības klēpī,
Manā varenajā spēkā un bagātībā.
 
Jo redzi, lai ieietu visā tev lemtajā,
Būs ticībā jāstaigā pāri pār ūdeņiem.
Paša aizsardzību uz mūžiem atstājot krastā.
Es tevi nesīšu, tevi uzturēšu ar Savu spēku,-
Pēc Manas izvēles un visu redzošā nodoma.
Ne soli tu vairs nespersi savā spēkā.
 
Tu to nespēj – ne miesai staigāt Gara ceļus.
Mana roka tevi turēs, Gara spēks cels augšup.
Tu staigāsi pār ūdeņiem, tevi vējš nesīs īstajā ostā.
Ne karte, ne kompass tev nebūs vairs vajadzīgs,
Jo redzi, tavu ceļu tagad vadīs Mans Gars.
Vai Manā dūrē nav visi vēji? Nebīsties, vien TICI!
    (Frensisa J.Robertsa)
 
Pacelties tuvāk Dievam nozīmē iedziļināties dziļāk sevī. Tas cilvēks, kurš spēj iedziļināties savas dvēseles pašos dziļumos, tiešām spēj pacelties pār sevi un patiesi tuvoties Dievam. (Alberts Lielais)
 
Dievs no mums prasa visu
Pieprasa Viņu mīlēt “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles
un ar visu savu spēku” (5.M.6:5). Un tas ir mūsu pašu dēļ.
Bez mīlestības mēs esam kā nepilnīgi, garlaikoti un bez paradīzes.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums, ne-mīlestība ir karš, skumjas,
vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek mums būt tādiem kā Dievs.
Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem. Nav citas izejas.
Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod.
Valstība pietuvojas ikreiz, kad kādu darbu paveicam
kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs.
Kad paēdinām izsalkušo,
apmeklējam ieslodzīto, apģērbjam kailo
vai piedodam ienaidniekam.
    (Karlo Kareto)
 
Evaņģēlija sirds ir piedošana
Man ir jāatklāj, ka nespēju dzīvot mierā ar citiem.
Dieva atbilde uz cilvēku konfliktiem, kariem un šķelšanos ir izlīgšana.
Jēzus ir nācis mūs darīt brīvus, mācoties piedot.
Pretēja piedošanai ir novēršanās: es daru visu, lai izvairītos no šī cilvēka,
un būtu pat gluži apmierināts, ja viņš izlemtu doties projām
vai iekristu kādā caurumā un pazustu.
Es pat spēju priecāties, ja viņam notiek kas ļauns.
Piedošana – tā ir vispirms derības atzīšana,
nevis labu sajūtu uzplūdi vai pārejoša labvēlība.
Jēzus viņu ir aicinājis šajā vietā, un man viņš jāciena, jādod tiesības
dzīvot un augt. Piedošana prasīs laiku. Mēs visi esam greizi koki,
kuriem jāiztaisnojas, jāiemācās augt taisni, un tas var prasīt laiku.
Piedošana ir dievišķa. Tā ir dāvana, ko Jēzus grib mums dāvināt,
lai mēs kļūtu par miera nesējiem.
Bez tās neviena kopiena vai ģimene nevar pastāvēt.
    (Žans Vanjē)
 
Būt uguns nogurdinātam. Mērķis vairot tavu ticību ir vairāk Dieva mērķis, nekā tavējais. Kā uguns attīra zeltu, tā savā iekšienē no izdedžiem tiec attīrīts arī tu. Tāpat, kā sausums ievelk dziļāk zemē koku saknes, arī tava ticība laidīs saknes tajos brīžos, kas šķiet garīgi sausi. Šis sausums liks tev zaļot.
Gan uguns, gan sausums ir Dieva disciplinēšanas plānā. Apmācīšana sevī ietver arī labošanu un sāpes. Tava ticība pieaugs vai samazināsies atkarībā no tā, kā tu atsauksies uz Viņa iejaukšanos. Tu pats vari izvēlēties, ko darīt ar disciplīnu. Tā ir sāpīga, bet tas nav “sods”.
Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli. (Ebr.12:11)
Dieva tēla skaistums tevī var tikt atjaunots tad, kad tavai dvēselei veic labošanas operāciju. Kā tu reaģēsi? Vai locīsies un raustīsies? Vai arī klusu pateiksies Viņam – ne jau par sāpēm, bet par šo labošanas procesu. Uzticēšanās un izpratne ļoti mazina sāpes. Bailes vairo sāpes, bet uzticoties es kļūstu par Dieva līdzstrādnieku.
Pārbaudījumu sāpes var pārvērsties priekā. Tad, kad tu uzticoties slavē Viņu par to, ko Viņš spēj darīt, un to, ko Viņš jau dara. Nospiestība pazudīs. Tev tiks dots slavēšanas gars. Tā mēs turpinām rāpšanos augšup. (Džons Vaits)
 
Problēmām ir jēga un mērķis. Problēmas ir ticīga cilvēka dzīves dabiska sastāvdaļa. Ziemā liekas, ka kokā dzīvības nav nemaz. Tā dzīvais spēks ir apslēpts skatiem koka dziļākajā būtībā – saknēs. Mēnešiem tas uzkrāj spēkus, lai uzplauktu jaunā pavasarī.
Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos – viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas. Tas viss ir nepieciešams, lai atbrīvotu to dzīvību, kura slēpjas ticīga cilvēka iekšienē – Kristus dzīvību.
Problēmas ved mūs tuvāk Dievam. To mērķis ir ievest pašā Dieva tuvumā. Tur nonācis, ticīgais saprot, ka Dieva klātbūtne dziedē pilnīgi visu. Tāds arī ir Dieva mērķis ikvienai problēmai.
Dievs izmanto problēmas, lai sadragātu mūsu plānus – kuri šā vai tā nesniegtu mums pārpilnīgu dzīvi – un pavirzītu mūs tuvāk durvīm, kas ved pie patiesas dzīvības. Problēmas liek cilvēkam saprast, ka viņš nav neatkarīga būtne un viņam ir vajadzīgs Radītājs, kurš par viņu parūpēsies. Cilvēks nespēj atrisināt pat pats savas un kur nu vēl pasaules mēroga problēmas. Problēmas nav paredzētas, lai mūs iznīcinātu, bet gan lai vestu mūs tuvāk pie Dieva un darītu pilnīgus. (Maikls Velss)
 
Mans bērns, tu esi Manās rokās. Arī šajā tavas dzīves pārbaudījumu brīdī. Kad tu pacelsi balsi, lai slavētu un teiktu Manu vārdu, tad Mana godība cels tevi augšup. Jā, Es tevi ietīšu prieka drānās, un Mana klātbūtne būs tava lielā alga.
Pacel savas acis uz Mani bijībā, un tu patiesi zināsi, ka Es tevi mīlu. Pacel savu balsi uz Mani slavā – tad tevī tiks atvērts kāds iepriekš nezināms avots, un tu dzersi no tā svaigu un spirdzinošu ūdeni. Izlej savu sirdi uz Mani. Lai tava mīlestība plūst no visdziļākajiem tavas būtnes apcirkņiem, kad tavas lūpas izsaka Manu vārdu.
Tava slava lai ceļas augšup! Tad tu sadzirdēsi Manu balsi. Tad tu liksies gulēt mierā un piecelsies priekā. Jo dzersi no mūžīgā strauta ūdeņiem. Un notiks, kā stāv rakstīts: no tavas visdziļākās būtības plūdīs DZĪVĀ ŪDENS UPES.
(Frensisa J.Robertsa)
 
Neskaties atpakaļ
(Drosme)
Redzi, Manas rokas ielokā
Es tev izveidoju ligzdu.
Tur tu atlaidīsies un dusēsi.
Lai kādas stihijas trako,
Lai pūš vēji un plūdi nāk,-
Tu, bērns, paliksi mierā.
Jo tu esi dārgs Manās acīs,
Es pazīstu tevi pēc vārda,-
Patiesi, tu neesi svešnieka bērns,
Bet Manu paša roku auglis.
Tici, nekad tevi neesmu aizmirsis,
Bet vārdā saucis. Tu esi Mans.
 
Redzi: Es cietu, ir tev būs jācieš,-
No pasaules tevi neņēmu projām.
Bet klāt esmu tev, lai iedrošinātu,
Lai visā, kas jāiztur, spēku dotu.
Ik rīts nāk ar Mani tev blakus,
Ik šķērslī – Mana roka, kas aizstāv.
Tev nevajag vienam iet cīņā.
Smel Manī sev spēku ikkatram solim.
Ik mats tavs ir skaitīts – Es rūpējos,
Jo mīlu tevi ar mūžīgu mīlestību,
Ar stiprām saitēm sējis pie sevis.
Neskaties atpakaļ, bet tikai UZ PRIEKŠU!
    (Frensisa J.Robertsa)
 
Es likšu jaunu dziesmu tavā mutē
(Psalms)
Gaidi, dvēsele, uz Dievu – Viņš darīs tev labu.
Patiesi, Viņš pabaros tevi un atspirdzinās,
Jo Viņa žēlastība ir maiga un nemainīga
Un Viņa laipnība dzidra kā saulains rīts.
Kā saule aust ar dziedinājumu sev spārnos,-
Tā ik rītu tavs Dievs būs ar tevi.
 
Nakts ir pagājusi, Es vedu tevi uz jaunu vietu,-
Tu dosies uz iepriecinājuma vietu Manī.
Šo vietu nekad tu vēl neesi zinājis.
Tev dvēseli piepildīšu, tavs Dievs darīs tev labu.
Mans bērns, Es darīšu tev rokas spēcīgas karot
Un lūpām likšu slavēt Mani dziesmās.
 
Es ielikšu jaunu dziesmu tev mutē,
Un tu priecāsies savā Kungā, tavā Dievā.
Jo tiešām varens ir tavs Dievs,-
Ko Viņš dara brīvu, nekas nespēj saistīt,
Ko Viņš paceļ, neviens vairs nenoraus zemē.
Viņš dara varoņa darbus. Kas spēs Viņu kavēt?
    (Frensisa J.Robertsa)
 
Dziediet, Mani bērni! Slavējiet no mīlestības pilnas sirds. Slavējiet savu Kungu par katru svētību un katru uzvaru. Jā, slavējiet Mani arī tad, kad ir visgrūtāk.
Šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli – jūsu ticība (1.Jņ.5:4). Slavēšana ir TICĪBAS balss. Lai jūsu ticība priecājas par jau iepriekš pasludināto uzvaru.
Slavas dziesma ir jūsu apliecinājums tam, uz ko jūs cerat. Tā jums kļūst par neredzamo lietu skatīšanu vaigā. Un tā ir izejmateriāls Manās rokās, no kura Es radu jūsu uzvaras. (Frensisa J.Robertsa)

 

SVĒTĪGI LĒNPRĀTĪGIE

Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. (Mt.5:5)
 
Gaidīšana ir sauss tuksnesis starp to, kur mēs esam, un to, kur vēlamies būt.
(Henrijs Nouvens)
 
Visa dzīve ir gaidīšana
Jaunieši gaida sastapšanos ar to, kuru iemīlēs,
gaida studiju beigas vai brīdi, kad atradīs darbu.
Precēti cilvēki gaida bērnus, bērni gaida, kad izaugs,
gados vecāki ļaudis gaida nāvi.
Mēs visi kaut ko miglaini gaidām.
Gribam vai negribam un pat īsti nezinot, ko gaidām,
tomēr visi dzīvojam gaidās. Gaidīt nav viegli!
Piedzīvojot nepanesamu situāciju, cilvēks dzīvo un gaida negaidīdams.
Ir kāds spēks mūsos, kas turpina gaidīt.
Mūsu paraugs ir Marija pie krusta – viņa gaida.
Nezina, ko gaida, tomēr mierīgi gaida.
Marija Magdalēna gaida nepacietīgi.
Viņa gribētu, lai sabats paiet ātrāk, tad aizskriet pie kapa,
atrasties tuvumā un ieraudzīt Jēzu augšāmcēlušos.
Kad beidzot var turp doties, viņa skrien, nelaimīga un satraukta,
viņa raud, jautā eņģeļiem, pār viņu valda nemiers.
Marija, Jēzus māte, neskrien turp,
jo kaps ir tukšs.
    (Žans Vanjē)
 
Mēs esam tik nepacietīgi
Nespējam izturēt, ka pēc “savas atgriešanās” uzreiz neesam pilnīgi.
Taisnība, var būt brīži, kad pārmaiņas kļūst labi pamanāmas,
kad rodas iespaids, ka mūsu acis ir atvērušās,
ka pēkšņi esam pagriezušies pret gaismu
un nu beidzot esam atraduši ceļu.
Bet mēs nespējam paciest, ka mūsos nav mainījies viss,
ka vēl ir palikusi tumsa, ēnaini nostūri, vājums, dusmas vai ievainojumi.
Mēs sapņojam par “visu vai neko”,
par radikālām un paliekošām izmaiņām,
aizmirstot, ka esam būtnes, kas attīstās.
Cilvēkam vajadzīgi deviņi mēneši, lai izveidotos mātes miesās,
bet pēc piedzimšanas – daudzi jo daudzi izaugsmes gadi,
lēna un ilgstoša virzība uz briedumu.
    (Žans Vanjē)
 
Klusie ūdeņi
(Gaidīšana)
Redzi, Es tev saku: gaidi uz Mani.
Lai tava dzīve ir kā dziļie, klusie ūdeņi,
Un tava sirds dus Manā rokā kā putns ligzdā.
Lai tavas acis ir mierīgas. Lai rokas brīvas.
Jo tikai tad Es īstenošu tavu sapni,
Tad ņemšu tavas rokas Savējās,
Un Mans spēks ieplūdīs tevī.
 
Bet tu darini sevī svētvietu,-
Vietu, kas tālu no steigas un bailēm.
Tur tevi sastapšu. Gaidīšu atnākam.
Jo ilgojos izliet pār tevi Savas svētības,
Sniegt dāvanas no Savas pilnības.
Tev tikai jāpaliek Manā priekšā.
Lai dienas rūpes un grūtums nelaupa
Šo mūsu sadraudzības prieku!
    (Frensisa J.Robertsa)
 
Uzticies, Mans bērns! Negaidi, ka tavi pārbaudījumi nākotnē kļūs vieglāki.
Kāpēc tu domā, ka pārbaudījumiem ir tieksme samazināties?
Redzi, Es pārbaudu visas lietas; un tavā dzīvē ir sfēras, kam Es vēl neesmu pieskāries. Nemeklē atelpu. Nākošās dienas var prasīt lielāku izturību un vairāk ticības nekā tev bija vajadzīgs līdz šim. NEPRETOJIES tam.
Neej tālāk dzīvē, būvējot savas paša idejas. Mana dievišķā griba jau darbojas, un mērķa bākugunis ir iedegtas. Es nevēlos, ka tu iejaukdamies visu sabojā. Redzi, tu vari darīt daudzas lietas, bet tikai tas, ko Es tevi vadu darīt, dod svētību tavam roku darbam. Uztici visu Man – savus mīļotos un sevi pašu.
Esi paklausīgs klusajai maigajai balsij. Ja arī tava paša pieredzes balss tevī kliedz, vienmēr gaidi uz Mani. Uzticies un atļauj pie tevis strādāt. Neesi straujš un nepaļaujies uz savu paša gudrību. Paliec Manī! Nebīsties un nebaiļojies. Tas, kas tev šķiet kā neiespējama situācija, patiesībā ir daļa no MANA PLĀNA.
Tu atklāsi svētības, ja vien atradīsies kopskaņā ar Mani. Nekas nav tik būtisks, kā tava pilnīgā mīlestība uz Mani. Izstiep savu roku, un tu pieskarsies Manu drēbju vīlei. (Frensisa J.Robertsa)
 
Dziļāka brieduma periods
Tā var nosaukt augšanai sekojošo lejupejas posmu.
Cilvēka izaugsme tad, kad mazinās viņa fiziskās un intelektuālās spējas,
ir tikpat svarīga kā jaunieša augšana, apgūstot prāta zinības.
Mēs visi esam aicināti kādu dienu noslēpumaini atkal būt mazi.
Spēka, ietekmes un bagātības pieredze ilgst dažus gadus.
Visi esam vērsti uz nabadzību un niecīgumu. Visi novecosim.
Kļūsim vājāki, trauslāki, mazāki. Tas mums būs jāpieņem.
Izaugsme lejupejas posmā ir liels noslēpums.
Pakāpeniski zaudējot savas spējas, mēs turpinām augt pazemībā.
Augt – tas tagad ir pamazām pieņemt īstenību, nemeklēt patvērumu ilūzijās.
Briedums ir īstenības pilnīga pieņemšana, esošā akceptēšana.
Tas nozīmē pateikties par to, kas mums ir,
un vairs neraudāt par to, kā mums nav.
Nedzīvot ideālismā, kas atsakās redzēt lietas tā, kā tās ir,
bet pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi ir, saredzot viņos gaismu
un ticot, ka mēs visi spējam augt. Pie tā cilvēki nonāk ļoti reti.
Vairāk vai mazāk visi cīnāmies ar realitāti,
ar to, ko piedzīvojam, vai to, ko esam piedzīvojuši.
Mūsu spēkus izsmeļ dusmas, kad negribam kaut ko pieņemt.
Tad vai nu dzīvojam pagātnē, vai redzam sevi nākotnē,
bet tagadnē nemaz tā īsti nedzīvojam.
    (Žans Vanjē)
 
Mums visiem ir grūti dzīvot šajā brīdī
un priecāties par Dieva klātbūtni šeit un tagad.
Viņš nav neaizsniedzams, nav jāmeklē citur –
tālu debesīs vai zvaigznēs.
Viņš ir šeit, pavisam tuvu, pat mūsu ievainojumos.
Dievs ir vienmēr klātesošs. Mūžīga klātbūtne.
Ikviens dzīvesstāsts ir pakāpeniskas izaugsmes stāsts.
Tā ir mācīšanās pieņemt realitāti, pieņemt savu dzīves ceļu,
patiesību par mums pašiem un patiesību par citiem.
Tas ir ļoti garš ceļš. Aptvert īstenību,
dzīvot patiesā vienotībā ar savu paša un citu nabadzību,
ar Jēzu un Tēvu Svētajā Garā – jā, tas ir garš ceļš.
Mēs esam kā koki, kas aug ļoti lēnām.
Amazonē ir kāds maz pazīstams un skaists koks – bakuri.
Lai nestu pirmos augļus tam vajadzīgi četrdesmit gadi.
Reizēm mēs esam kā šie bakuri: trīsdesmit piecus gadus
gaidām augļus un neko nevaram ieraudzīt!
Tomēr augšāmcelšanās ir klātesoša,
augļi nogatavojas slepenībā. Ir jāprot gaidīt.
Ir mūsu laiks un ir Dieva laiks.
    (Žans Vanjē)
 
Dievs prot mūs gaidīt
Kristietības noslēpums mīt ļoti lielā pazemībā – Dieva pazemībā.
Starp mums un Jēzu ir tāda neparasta partnerība:
mēs soļojam kopā, kopā veidojam ritmu.
Jēzus dāvā žēlastību, bet uz priekšu jāiet mums pašiem,
un vienotība jāsaglabā mums. Dievs mūs nespiež.
Viņš nemanipulē ar mums, nemēģina piespiest vai ietekmēt –
tā ir ļoti aizkustinoša Dieva pazemība pret ikvienu,
taktiskums, liela cieņa pret to, kas mēs esam.
Jēzus pārāk ciena mūsu brīvību, pārāk mūs mīl.
Dievs saka: “Ja tu gribi, seko Man! Bet Es to neuzspiežu.
Neapsolu tev veiksmi uz zemes, bet debesis, kas nozīmē būt kopā vienmēr.
Ja vēlies, iesim kopā, Es tevi neatstāšu.”
Taisnība, Viņš mūs neatstās pat tad, ja mēs novērsīsimies no Viņa.
Ja Jēzus kādu ir aicinājis, tad pat, ja tas dara lielas aplamības,
Jēzus viņu neatstāj, nekritizē, bet pacietīgi gaida, kad viņš mainīsies.
Gaida viņa atgriešanos. Gaida ar mīlestību.
Viņš vēlas, lai pieaugtu mūsu iekšējā brīvība,
lai mēs brīvi nonāktu līdz mīlestībai.
Tas var prasīt ilgu laiku, būt garš izaugsmes ceļš.
Dievs vada tik mierīgi, tik lēni.
Viņam nekas nav jāpierāda vai jāaizstāv.
Viņš ir Mīlestība un pilnīga sevis atdošana.
Un arī mums jākļūst par laika draugiem,
par cilvēkiem, kas prot gaidīt.
    (Žans Vanjē)
 
Lēnprātīgie iemantos zemi, bet garā nabagajiem jau “pieder Debesu valstība” (Mt.5:3). Tur ejams kāds ceļš. Kristus mācekļa ceļš: no egocentrisma uz lēnprātību un sirds pazemību (Mt.11:29), no augstprātīgas lepnības (Ps.19:14) uz rimtu gara nabadzību un sirdsmieru.
Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! (Ps.139:23-24)
 
Valstības realitāte
Debesu Valstība nav vienkārši kāds kompliments,
tukša pļāpāšana vai nedrošs solījums.
Tas ir fakts, divu apzinātu un patiesu gribu satikšanās.
Tā ir atgriešanās pie gaismas, mīlestības un dzīvības.
Tieši tādēļ, ka Dievs ir gaisma, mīlestība un dzīvība.
Vai saproti, cik tālu esam no debesu Valstības? Mēs tikai pļāpājam par to.
Lai ieietu, ir jādara, nevis jārunā.
Un Dievs prasa atdot sevi visu, savu būtību.
Tas cilvēkam nozīmē patiesu un nemitīgu atgriešanos.
Tomēr ir vēl kaut kas, kam ir tiesības uz Valstību: nabago ilgas.
Plašas kā okeāns. Skaistas kā gaisma. Karstas kā uguns.
Tās ir cilvēka sāpīga tiekšanās pēc sapņa, kas lielāks par viņu.
Un dzimst brīdī, kad Dievs iemājo cilvēkā un ieliek viņā savu kvēli.
Nabaga vājumā un ierobežotībā ienāk paša Dieva ilgas.
Vairumam cilvēku uz šīs zemes neizdodas sevi īstenot darbībā.
Taču Valstības lielākais noslēpums ir: Dievam nav svarīgi –
darīt vai nedarīt, veiksies vai neveiksies. Svarīgi ir mīlēt.
Ja mana mīlestība nav īstenojusies darbībā, tā īstenojas manās ilgās.
Mēs esam tas, ko vēlamies. Man pieder tas, ko esmu vēlējies.
Rīcībā es atklāju savu ierobežotību un vājumu, ilgās īstenoju savu sapni.
Realitātē es saprotu zemi, bet vēloties nojaušu Valstību.
Ja Valstību mantotu stiprie, gudrie un izveicīgie – tā būtu kaut kas sīks.
Dieva Valstība ir rezultāts milzīgām ilgām,
kas pārceltas Kristus caurdurtajā sirdī.
    (Karlo Kareto)
 
Kāds, kurš izved gaismā
Ticība man liek pievienoties
šai dzīvības, gaismas un mīlestības Valstībai,
cerība mani turp vada, un mīlestība to atklāj.
Tā ir Valstība, kas mums sagatavota “kopš pasaules radīšanas” (Mt.25:34).
Valstība, kurā Kristus mūs “pārcēlis, atbrīvotus no tumsas varas” (Kol.1:13),
un “mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk.10:20).
Šī Valstība ir ne tik daudz kāda noteikta vieta, bet Persona – Jēzus.
No Viņa nāk vesela virkne ideālu pārmaiņu. Un Kristus ir visa centrā.
Viņš ir mans gans, kas vada.
Un kāds, kurš izved gaismā.
Viņš ir padomdevējs. Viņš ir drošība.
Man ir jāizdara lēciens cerībā un jātic neiespējamā Dievam.
Mūsu vājums slēpjas apstāklī, ka raugāmies vienīgi uz sevi, vienmēr uz sevi.
Debesu Valstība nozīmē – Dievs ar mums.
Bet tas man neko neizsaka, ja es neesmu atklājis, ka Viņš ir dzīvs.
Kad spēju to saprast, man sākas mesiāniskais laiks. Viņa atnākšana.
Brīdis, kad apzinos Viņu – Pavisam Citādo.
Tas ir mīlestības laiks.
Mīlestības šodiena.
    (Karlo Kareto)
 
Tā ir dzīve divatā
Un bailes pagaist. Mēs esam divi.
Viņš ir Valdnieks, es – padotais, un mēs darbojamies kopīgi.
Ceļam Valstību. Un Dievs ir vissvarīgākais – tas man jāatzīst.
Patiesībā gan cilvēkiem liekas, ka viņi ir lietu un notikumu centrā.
Tik dziļi esam iegrimuši lepnumā, ka, tikai izmisumā iedzīti, spējam ticēt.
Ne velti pazemība ir tikumu karaliene.
Vienīgi tā mēs tuvojamies Dievam.
Katram ir savs ceļš, un Dievs mums dāvā visskaistāko.
Ir neprātīgi vēlēties citu. Tās ir nevajadzīgas ciešanas.
Uzņemt sevī debesu Valstību nozīmē piekrist savam aicinājumam.
Dievs piešķir aicinājumu ikvienam. Jo Viņš ir pirms visa.
Viņš aizved mūs līdz cilvēka iespēju galējai robežai,
lai mēs ar prieku pieņemtu Labo Vēsti.
Un Labā Vēsts ir tā, ka Dievs ir Dievs, neiespējamā Dievs.
Viņš ir dzīvs Dievs.
Viņš ir Dievs, kurš vada.
Viņš ir mūžīgs Dievs.
Un vēlas, lai es mājotu Viņa Valstībā mūžīgi.
    (Karlo Kareto)
 
Mani bērni, pār šo zemi atskan ūbeles balss. Tā ir Līgavaiņa balss, kas aicina savu līgavu. Dūdošana Garā, lai izvestu priekšgalā cilvēkus, kas nosaukti pēc Viņa vārda. Kungs pulcina kopā tos, kas Viņam pieder. Tas ir mīlestības sauciens. Kas Viņu patiešām mīl, sadzirdēs un atsauksies. Mīlestība ir īstas māceklības pārbaude.
Domā par Manu atnākšanu. GAIDI uz Mani. Tava sirds sadzirdēs. Es neesmu tālu. Raugos pa tavas sirds logu (A.dz.2:9). Tu Mani ieraudzīsi. Pazīsi un priecāsies. (Frensisa J.Robertsa)
 
Izmantotā literatūra
Bībele: 1965.gada izdevuma revidētais teksts.- LBB, 1998
Fosdiks, H.E. Lūgšanas nozīme.- Sol Vita, 1995
Hallesbijs, O. Par lūgšanu.- SR, 1993
Huka-Dohertija, Katrīna de. Pie Kunga krūtīm.- Dzīvības Straumes, 2007
Kareto, Karlo. Tuksnesis pilsētā.- KALA Raksti, 2003
Menings, Brenans. Evaņģēlijs skrandaiņiem.- Atradums, 2009
Robertsa, Frensisa J. Nāc atpakaļ, Mans mīļotais.- VVM, 2007
Vaits, Džons. Cīņa.- LBDS, 1997
Vanjē, Žans. Asaru avots.- Ktik, 2005
Velss, Maikls. Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana.- LKR, 2000
Vilkersons, Deivids. Vēstījumi.1.- VVM, 1995