Bībeles studija D
Sastadīts 2017, rediģēts 2019
Sastadīts 2017, rediģēts 2019
IESĀKUMĀ
2. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1.M.1)
3. Tad Dievs sacīja: "Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi." (1.M.6)
38. Un faraons sacīja saviem kalpiem: "Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?"
39. Un faraons sacīja Jāzepam: "Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi.
40. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi." (1.M.41)
1. Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
2. "Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts.
3. Un Es to esmu pildījis ar Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos,
4. kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā,
5. griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus.” (2.M.31)
16. Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi ...
17. Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.”
25. Un Tas Kungs nonāca mākonī un uz to runāja un ņēma no Gara, kas bija viņā, un lika to septiņdesmit vecajos, un notika, kad Gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc tam vairs ne. (4.M.11)
VECAJĀ DERĪBĀ – caur īpašiem cilvēkiem
2. un pacēla savas acis un redzēja Israēlu, kā tas bija apmeties pēc savām ciltīm,- un Dieva Gars nāca pār viņu.
3. Un viņš skaitīja savu sakāmo un sacīja: "Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tā vīra runa, kam acis tikušas atvērtas ...” (4.M.24)
19. Tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20. Tu devi Savu labo Garu, lai viņus mācītu, un Savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
30. Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar Savu Garu, ar Saviem praviešiem to viņiem darot zināmu, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus citu zemju tautu rokā. (Neh.9)
9. Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no Israēla bērniem glābējam Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.
10. Un Tā Kunga Gars tika viņam dots, viņš bija soģis Israēlā, un viņš izgāja karot. (Soģu 3)
34. Tad Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu. (Soģu 6)
29. Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi ... (Soģu 11)
24. Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Simsons; un zēns pieauga, un Tas Kungs viņu svētīja.
25. Un Tā Kunga Gars sāka viņā rosīties, tas notika Dana nometnē, starp Coru un Eštaolu. (Soģu 13)
6. Un Tā Kunga Gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, un viņa rokās nebija nekā; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei neteica, ko viņš bija darījis.
19. Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu, un tur viņš nosita trīsdesmit vīrus, novilka viņiem drēbes un iedeva viņu svētku kārtas tiem, kuri bija mīklu atminējuši. (Soģu 14)
14. Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad filistieši, nākdami viņam pretī, uzgavilēja, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un virves, kas ap viņa elkoņiem, šķita kā linu pavedieni, kas ugunī apsviluši, un tās nokrita no viņa rokām. (Soģu 15)
5. Kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas pašreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras, un tie pravietos.
6. Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku. (1.Sam.10)
5. "Kas ļaudīm ir noticis, ka tie raud?" Tad tie viņam izstāstīja Jabešas vīru vēsti.
6. Kad Sauls šos vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. (1.Sam.11)
13. Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.
14. Un Tā Kunga Gars atstāja Saulu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts. (1.Sam.16)
1. Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi - Dāvida, Isaja dēla, vārdi. Tā teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts, Jēkaba Dieva svaidītais, Israēla dziesminieks:
2. "Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles.
3. Israēla Dievs ir pats runājis ar mani, Israēla klints man ir sacījusi: pār cilvēkiem valda taisnīgi tas, kas valda Dieva bijībā.” (2.Sam.23)
4. Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību. (Īj.33)
12. Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu.
13. Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu?
14. Un, ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, Savu Garu un Savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam,
15. tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem. (Īj.34)
11. Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus!
12. Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!
13. Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!
14. Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! (Ps.51)
27. Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.
28. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.
29. Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos.
30. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju. (Ps.104)
32. Tad ļaudis Viņu apkaitināja pie strīdus ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums,
33. jo viņi, pretodamies Viņa Garam, sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām. (Ps.106)
7. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?
8. Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. (Ps.139)
10. Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu! (Ps.143)
1. Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.
2. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. (Jes.11)
14. Pilis ir atstātas, pilsētas troksnis apklusis, pils pakalni un izlūktorņi kļuvuši par paslēptuvēm, par mitekli meža ēzeļiem un par ganībām ganāmiem pulkiem,
15. līdz kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs.
16. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā.
17. Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums - klusums un drošība mūžīgi. (Jes.32)
13. Kas ir Tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs?
14. Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā? (Jes.40)
2. Tā saka Tas Kungs, kas tevi radījis un tevi veidojis no mātes miesām un kas tev palīdz: nebīsties, Mans kalps Jēkab, un, tu Ješurūn, ko Es esmu izredzējis!
3. Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem,
4. ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm. (Jes.44)
1. Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.
2. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas.
3. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.
4. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz viņa norādījumiem. (Jes.42)
1. Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību,
2. pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos;
3. tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. (Jes.61)
9. Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem.
10. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem. (Jes.63)
12. Tad Gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas Tā Kunga godība,
13. un proti - četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savam tēlam.
14. Kad Gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet Tā Kunga roka ar varenu spēku turēja mani. (Ec.3)
1. Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.
2. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu. (Joēla 3)
8. Bet es esmu Tā Kunga spēka un Gara pilns, pilns tiesas un varonīga stipruma, lai pasludinātu Jēkabam viņa uzticības laušanu un Israēlam viņa grēkus. (Mih.3)
5. Apsolījums, ko Es jums devu, izejot no Ēģiptes zemes, paliek spēkā, un Mans Gars valda jūsu vidū: nebīstieties!
6. Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: vēl tikai īss brīdis, ka Es satricināšu debesis un zemi, jūru un sauszemi. (Hag.2)
6. Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam:
ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. (Cah.4)
JAUNAJĀ DERĪBĀ – mājo katrā Dieva bērnā
14. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.” (Lk.1)
34. Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos."
35. Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk.1)
41. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna,
42. un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?” (Lk.1)
26. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
27. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,
28. tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:
29. "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
30. jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu." (Lk.2)
20. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.
21. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mt.1)
11. “Es [Jānis] jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
16. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. (Mt.3)
32. Un Jānis liecināja, sacīdams: "Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa.
33. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu.
34. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls." (Jņ.1)
1. Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. (Mt.4)
14. Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni. (Lk.4)
4. Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?"
5. Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!
6. Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.
7. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.
8. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." (Jņ.3)
23. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.
24. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā. (Jņ.4)
63. Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jņ.6)
37. Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!
38. Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."
39. To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā. (Jņ.7)
20. “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs."
21. Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lk.10)
13. Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz? (Lk.11)
19. Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā.
20. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā. (Mt.10)
31. Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos.
32. Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā. (Mt.12)
29. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību. (Mk.3)
15. Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.
16. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,
17. Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.
26. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jņ.14)
26. Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. (Jņ.15)
12. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.
13. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.
14. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jņ.16)
22. Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!
23. Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." (Jņ.20)
18. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
19. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
20. tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt.28)
4. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši.
5. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.
8. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. (Apd.1)
1. Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2. un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3. un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4. un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
15. Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda,
16. bet te piepildās pravieša Joēla vārdi:
17. tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
37. "Brāļi, ko lai mēs darām?"
38. Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.
39. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." (Apd.2)
31. Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.
32. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. (Apd.4)
3. Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4. Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
5. Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. (Apd.5)
3. Brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt.” (Apd.6)
14. Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
15. kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu.
17. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. (Apd.8)
31. Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. (Apd.9)
37. “Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis,
38. ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.”
44. Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.
45. Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem,
46. jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:
47. "Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?" (Apd.10)
5. Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.
6. Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.
7. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.
8. Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā.
9. Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!" (Apd.16)
1. Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus,
2. viņš tiem sacīja: "Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?" Tie viņam atbildēja: "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir."
3. Viņš jautāja: "Ar kādu kristību jūs esat kristīti?" Tie atbildēja: "Ar Jāņa kristību."
4. Bet Pāvils sacīja: "Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum."
5. To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā.
6. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. (Apd.19)
23. tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.
28. Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. (Apd.20)
