Kur mājo Dievs

Bībeles studija D
Novembris 2017

 
12. Un viņam [Jēkabam] bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.
13. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem.”
16. Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju."
17. Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti."
18. Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. (1.M.28)
 
Apjausma par Dieva troni debesīs
5. Tas Kungs ir Savā svētajā namā, Tam Kungam debesīs ir goda krēsls, Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus. (Ps.11)
2. Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. (Ps.14)
7. Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.
8. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā.
9. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa.
10. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām.
11. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem.
12. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. (Ps.18)
13. Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus;
14. no tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus. (Ps.33)
4. Dievs sūta no debesīm Savu žēlastību un uzticību. (Ps.57)
9. No debesīm Tu pasludināji tiesas noturēšanu: tad zeme iztrūkās, tapa klusa. (Ps.76)
20. Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi,
21. lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei nolemtos. (Ps.102)
19. Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu. (Ps.103)
1. Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies.
2. Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu.
3. Tu ūdeņus liec Savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrien ar vēja spārniem;
4. Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem. (Ps.104)
5. Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā,
6. kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi! (Ps.113)
 
Debesis ir Mans tronis

15. Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jes.57)
1. Tā saka Tas Kungs: "Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu?
2. Visu pasaules visumu taču ir radījusi Mana roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv, saka Tas Kungs, bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.” (Jes.66)
6. Viņš ir tas, kas Savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis debesīs un Savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū; Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā un liek tiem izlieties pār visu zemi - Viņa vārds ir Tas Kungs. (Am.9)
 
DIEVA KALNS: cilvēks tiekas ar Dievu
22. Bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23. Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kuru Viņš tomēr nekad nesagroza. (Īj.37)
3. Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā?
4. Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē.
5. Tāds dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja. (Ps.24)
3. Sūti Savu gaismu un Savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā, Tavos mājokļos. (Ps.43)
 
1. Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.
7. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas ...
10. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" (2.M.3)
7. Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa [Elijas] otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā."
8. Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9. Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?"
11. Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.
12. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss.
15. Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
16. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā.” (1.Ķēn.19)
 
Ceļā caur tuksnesi uz Apsolīto zemi
21. Un Tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos vadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti. (2.M.13)
1. Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu: Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.
11. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs!
13. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz Savu svēto mājokli.
17. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums, vietā, ko Tu Sev esi darījis par mājokli, svētnīcā, ko Tava roka, ak, Kungs, ir cēlusi. (2.M.15)
 
Mozus Sinaja kalnā saņem Dieva likumus
3. Bet Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva.
18. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.
19. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā.
20. Tad Tas Kungs sauca Mozu uz kalna virsotni, un Mozus kāpa augšup. (2.M.19)
21. Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās tumšajiem mākoņiem, kuros bija Dievs.
22. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki tā Israēla ļaudīm: jūs paši esat redzējuši, ka Es no debesīm esmu runājis uz jums.
23. Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus.
24. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus.” (2.M.20)
15. Un Mozus uzkāpa kalnā; un kalnu apsedza mākonis.
16. Un Tā Kunga godība nolaidās uz Sinaja kalnu, un mākonis to apsedza sešas dienas; un septītajā dienā Viņš uzrunāja Mozu no mākoņu vidus.
17. Un Tā Kunga godība parādījās Israēla bērniem kā rijēja uguns kalna galā.
18. Un Mozus iegāja mākoņa vidū un uzkāpa kalnā, un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. (2.M.24)
18. Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes - akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. (2.M.31 – desmit baušļi)
 
Tiem būs Man taisīt svētnīcu
1. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
8. Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, ka Es varētu mājot viņu vidū.
9. Visu pēc tā parauga, ko Es tev rādīšu, gan telti, gan visus tās rīkus, tā jums būs taisīt.
10. Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; tā garums lai ir pustrešas olekts, tā platums - pusotras olekts un tā augstums - pusotras olekts.
11. Un pārvelc to ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses to pārvelc, un visapkārt tam taisi vainagu no zelta.
17. Un taisi arī salīdzināšanas vāku no tīra zelta - pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā.
18. Un darini divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tie lai ir kalti.
21. Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam, kad tu būsi ielicis liecību šķirstā, ko Es tev došu.
22. Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem. (2.M.25)
 
SAIEŠANAS TELTS
1. Un mājokli taisi no desmit pārklājiem, austiem no šķetinātām smalkām dzijām, no zila un sarkana purpura un karmezīna ar meistariski ieaustiem ķerubiem.
7. Un taisi telts pārklāju no kazu vilnas auduma pār mājokli; no vienpadsmit pārklājiem taisi to.
15. Tad taisi mājoklim dēļus no akāciju koka, kas jāsaslien stāvus.
16. Katrs dēlis lai ir desmit olektis garš un pusotras olekts plats.
31. Un taisi priekškaru no zila un no sarkana purpura un karmezīna un no šķetinātu smalku dziju auduma, taisi to ar meistariski ieaustiem ķerubiem. (2.M.26)
18. Pagalma garums lai ir simts olekšu un tā platums piecdesmit olekšu, un augstums piecas olektis no šķetinātu smalku dziju auduma; to kājām jābūt no vara.
19. Un visiem mājokļa rīkiem, kurus izmanto pie tā kalpošanas, un visiem telts mietiņiem un pagalma mietiņiem ir jābūt no vara. (2.M.27)
42. Lai tāds ir jūsu kārtējais dedzināmais upuris Tam Kungam uz audžu audzēm Saiešanas telts vārtos Tā Kunga priekšā; tur Es satikšos ar tevi un runāšu ar tevi.
43. Tā būs Mana atklāsmes vieta Israēla bērnu vidū, ka Es tos daru svētus Savā godībā.
44. Un Es svētīšu gan Saiešanas telti, gan altāri, un Āronu un viņa dēlus Es svētīšu, ka tie ir Mani priesteri.
45. Un Es mājošu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu.
46. Un viņi zinās, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es, Tas Kungs, jūsu Dievs. (2.M.29)
7. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes.
8. Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī.
9. Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu.
10. Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs.
11. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. (2.M.33)
32. Tā tika pabeigti visi darbi pie Saiešanas telts mājokļa. Un Israēla bērni visu darīja tā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis; tā viņi darīja. (2.M.39)
34. Tad mākonis apklāja Saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja mājokli.
35. Un Mozus nevarēja ieiet Saiešanas teltī, tāpēc ka mākonis to apsedza, un Tā Kunga godība piepildīja mājokli. (2.M.40)
50. Bet tu iecel levītus pār Liecības telti un visiem tās piederumiem, un visu, kas pie tās; viņi lai nes šo mājokli un visas tā lietas; un viņi lai tur kalpo un lai apmetas ap šo telti.
51. Kad mājoklis jāpārvieto, lai levīti noņem to, bet, kad mājoklis jāuzceļ, tad lai levīti to uzceļ; ja kāds svešs tuvojas, tad tam ir jāmirst. (4.M.1)
1. Un notika tanī dienā, kad Mozus bija beidzis celt svēto mājokli, bija to svaidījis un iesvētījis ar visiem tā piederumiem, arī altāri un visus tā rīkus svaidījis un iesvētījis,
2. tad Israēla vadoņi, savu tēvu namu galvenie, pirmie tuvojās ar saviem upuriem. (4.M.7)
 
Šīlo un zaudētais derības šķirsts
1. Tad visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo, un tur viņi uzcēla Saiešanas telti, kad viņi bija zemi sev pakļāvuši.
10. Un Jozua meta meslus par viņiem Šīlo nometnē Tā Kunga priekšā, un tur Jozua sadalīja Israēla bērniem zemi pēc viņu daļām. (Joz.18)
19. Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem.” (Soģu 21)
3. Un šis vīrs gāja ik gadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šīlo, lai pielūgtu Dievu, To Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus. (1.Sam.1)
3. Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: "Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas."
4. Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli - Hofnus un Pinehass.
10. Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.
11. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. (1.Sam.4)
 
58. Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
59. Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
60. Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem. (Ps.78)
 
CIĀNA: Dāvida svētnīca un Salamana Templis
12. Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka Tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu.
14. Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā.
15. Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda kalnup Tā Kunga šķirstu ar gavilēm un taures skaņām.
17. Un tie ienesa Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis. (2.Sam.6)
25. Dāvids sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, ir devis mieru Savai tautai, un Viņš mājos Jeruzālemē mūžīgi.
26. Tāpēc arī levītiem vairs nenākas pārnēsāt Dieva mājokli, nedz arī rīkus priekš kalpošanas tajā." (1.Lku 23)
 
12. Dziediet Tam Kungam, kas mājo Ciānā, tautu vidū daudziniet Viņa darbus! (Ps.9)
8. Nāc, Kungs, Savā dusas vietā, Tu un Tavas godības šķirsts!
9. Tavi priesteri lai tērpjas taisnībā, un lai gavilē Tavi svētie!
13. Jo Tas Kungs ir izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot.
14. "Tā ir Mana dusas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos.
15. Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.
16. Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie.” (Ps.132)
18. Redzi, še esmu es un tie bērni, ko Tas Kungs man devis par zīmi un brīnumu Israēlā no Tā Kunga Cebaota, kas mājo Ciānas kalnā. (Jes.8)
16. Un Tas Kungs liks atskanēt Sava pērkona dārdiem no Ciānas un liks dzirdēt Savu balsi atskanam no Jeruzālemes, tā ka trīcēs zeme un debess. Bet Tas Kungs būs patvērums Savai tautai un stipra pils Israēla bērniem.
17. Un tad jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, dzīvoju Ciānā, Savā svētajā kalnā. (Joēla 4)
 
Kas cels namu Tam Kungam?
2. Ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: "Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet Tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām."
4. Bet vēl tanī pašā naktī Tā Kunga vārds atklājās Nātānam un Tas Kungs teica:
5. "Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: tā saka Tas Kungs: vai tev būs Man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?
6. Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, līdz pat šai dienai; bet Es esmu apkārt staigājis telšu mājoklī.
7. Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu sacījis kādai no Israēla ciltīm, kurai Es biju uzdevis ganīt Manu tautu, Israēlu, sacīdams: kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu?
8. Tāpēc tu tagad runā tā ar Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu.
9. Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu darījis lielu tavu vārdu, kāds ir tikai pašiem lielākiem vīriem zemes virsū.
11. Tas Kungs dara tev zināmu, ka Tas Kungs pats cels tev namu.
12. Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību.
13. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.” (2.Sam.7)
 
Salamans uzceļ Templi
1. Ceturtajā Salamana valdīšanas gadā pār Israēlu, zīva mēnesī, tas ir otrais mēnesis, viņš sāka celt Tam Kungam namu.
11. Un Tā Kunga vārds nāca pār Salamanu, sacīdams:
12. "Ja tu staigāsi Manos likumos un pildīsi Manas tiesas, un turēsi Manus baušļus, tajos staigādams, un šis nams, ko tu cēli, būs pabeigts, tad Es piepildīšu pie tevis Sava solījuma vārdu, kādu Es esmu devis jau tavam tēvam Dāvidam.
13. Tad Es patiesi dzīvošu Israēla bērnu vidū, un Es vairs arī neatstāšu Savu tautu Israēlu."
14. Un Salamans cēla namu un pabeidza to. (1.Ķēn.6)
1. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu galvenos pie sevis Jeruzālemē, lai varētu pārnest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas.
9. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes.
10. Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu.
11. Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu.
12. Tad Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā.
13. Tad nu arī es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, mājokli, kurā mājot mūžīgi." (1.Ķēn.8)
18. Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis!
19. Taču pievērsies Sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs! (2.Lku 6)
 
Tautas nepaklausības sekas
13. Viņš [ķēniņš Cedekija] ... palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva.
14. Tāpat arī visi augstākie no priesteriem un arī tauta vairoja savus grēkus, darīdami pēc citu tautu negantībām, un tā padarīja nešķīstu Tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.
15. Gan Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem Savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl Savas tautas un Savas svētās mājvietas,
16. bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus, un zobojās par Viņa praviešiem, līdz Tā Kunga bardzība cēlās pret Viņa tautu tik augstu, ka neko vairs nevarēja labot.
17. Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldeju ķēniņam ... un visus tos Dievs nodeva viņa rokā.
18. Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama dārgumus, kā arī paša ķēniņa un viņa lielkungu dārgumus - visu viņš aizveda uz Bābeli.
19. Un tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.
20. Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem. (2.Lku 36)
 
Sēras par izpostīto svētnīcu
2. Piemini Savus ļaudis, ko Tu esi mantojis jau sensenos laikos, ko Tu Sev ar burtogu ieguvi kā Savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo!
3. Virzi Savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā.
4. Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes.
5. Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus,
6. un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus.
7. Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava Vārda mājokli.
8. Viņi nolēma savās sirdīs: iznīcināsim itin visus Tā Kunga mājokļus! Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē.
22. Celies, Dievs, aizstāvi Savu lietu! Piemini, ka bezprāši savā zemiskumā Tevi nievā ik dienas! (Ps.74)
1. Ak, Dievs, tautas ir ielauzušās Tavā mantojumā, likušas negodā Tavu svētnīcu, padarījušas Jeruzālemi par drupu kaudzi. (Ps.79)
 
Tempļa atjaunošana
2. Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē, Jūdas zemē.
3. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ Tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē,
4. un ikvienu, kas palicis dzīvs, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgām dāvanām Dieva namam Jeruzālemē. (Ez.1)
8. Un otrajā viņu pārnākšanas gada otrajā mēnesī darbu pie Dieva nama Jeruzālemē iesāka Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Ješua, Jocadaka dēls, kopā ar pārējiem brāļiem, priesteriem un levītiem un visiem, kas bija atnākuši no gūsta uz Jeruzālemi. Un viņi iecēla levītus, no divdesmit gadiem un vecākus, lai tie uzraudzītu Tā Kunga nama celšanas darbus. (Ez.3)
14. Arī zelta un sudraba Dieva nama piederumus un traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzālemes Tempļa un aizvedis uz Bābeles templi, ķēniņš Kīrs paņēma no Bābeles tempļa un nodeva kādam vīram, kura vārds bija Šešbacars un ko viņš bija iecēlis par zemes pārvaldnieku,
15. un viņš sacīja tam: "Ņem šos piederumus un traukus, ej un liec tos Jeruzālemes Templī, un lai Dieva nams top atkal uzcelts savā vietā." (Ez.5)
 
24. Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: "Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, - bez Manis tur neviena cita nebija!
28. Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!" (Jes.44)
 
Prieks pielūgt Dievu Viņa svētajā vietā
7. Tu pazudini tādus, kas runā melus, Tev riebj ikviens, kas izlej asinis un dara viltu.
8. Bet es drīkstu nākt Tavā namā pēc Tavas lielās žēlastības, pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā. (Ps.5)
6. Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos tava altāra tuvumā, ak, Kungs,
7. pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā un daudzinādams visus Tavus brīnumus.
8. Kungs, man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība. (Ps.26)
4. Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
5. jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. (Ps.27)
5. Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. (Ps.42)
5. Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visuaugstākajam ir par mājokli.
6. Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies. Dievs tai palīdz, jau rītam austot. (Ps.46)
4. Tu esi mans patvērums, stiprs tornis pret ienaidniekiem,
5. es gribētu mājot Tavā teltī mūžīgi, patverties Tavu spārnu paēnā! (Ps.61)
3. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību,
4. jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. (Ps.63)
5. Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu! (Ps.65)
6. Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs Savā svētajā mājoklī.
7. Dievs vada viņu mājās vientuļos, vada tos, kam nemaz nav māju, izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī. (Ps.68)
 
Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas
2. Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot!
3. Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.
4. Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!
5. Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr!
11. Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos! (Ps.84)
6. Augstība un lieliskums iet Viņam pa priekšu, stiprums un godība mājo Viņa svētnīcā. (Ps.96)
1. Alelujā! Teiciet Tā Kunga Vārdu, teiciet, jūs Tā Kunga kalpi,
2. kas jūs stāvat Tā Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos!
3. Teiciet To Kungu, jo Viņš ir žēlīgs, dziediet Viņa Vārdam, jo Viņš ir mīlīgs! (Ps.135)
 
Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā!
1. Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu.
2. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.
3. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!"
4. Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. (Jes.6)
5. Dižens ir Tas Kungs, jo Viņš mājo augstībā. Viņš piepildīs Ciānu ar tiesu un taisnību.
6. Un Viņš būs tavas dzīves pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots; bijība Tā Kunga priekšā būs Ciānai dārga manta. (Jes.33)
2. Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas.
3. Un nāks daudzas tautas un sacīs: "Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!" Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. (Jes.2)
 
Lai klusu ir visa radība Viņa priekšā
10. Un tad jūs nākat un stājaties Manā priekšā šinī namā, kas nosaukts Manā Vārdā, un sakāt: mēs esam glābti! - un turpināt darīt visas šīs negantības.
11. Vai tad šis nams, kas nes Manu Vārdu, kļuvis jūsu acīs par slepkavu bedri? Tiešām, arī Es to redzu, saka Tas Kungs.
12. Eita taču uz Manu svēto vietu, kas ir Šīlo, kur iesākumā mājoja Mans Vārds, un raugait, par ko Es to esmu pārvērtis Savas Israēla tautas ļaunuma dēļ! (Jer.7)
30. Bet tu pasludini tiem visus šos draudu vārdus un saki: Tas Kungs rūcina no augstumiem, Viņš sauc ar pērkona balsi no Sava mājokļa! Viņš paceļ Savu balsi pār klajumiem un liek atskanēt gaviļu troksnim, kā to dara vīna spaidu minēji, pār visiem zemes iedzīvotājiem. (Jer.25)
1. Bet visu dienu galā kalns, uz kura atrodas Tā Kunga nams, stāvēs jo stipri, būdams augstāks nekā visi citi kalni, paceldamies augstu pāri visiem pakalniem, un visas tautas steigsies pie tā.
2. To starpā būs arī daudzas citas tautas, tās ies un sacīs: "Nāciet, lai steidzamies aug-šup Tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus, ka lai mēs staigājam Viņa tekas!" - Jo no Ciānas izies bauslība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. (Mih.4)
17. Lai klusu ir visa ar miesu apveltītā radība Tā Kunga priekšā! Jo Viņš jau ir izgājis no Sava svētā mājokļa. (Cah.2)
 
DIEVA DĒLS top par miesas templi
14. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ.1)
38. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?"
39. Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. (Jņ.1)
 
23. Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. (Mt.4)
1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa.
2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja ... (Mt.5)
23. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. (Mt.14)
1. Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu,
2. un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.
3. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. (Mt.17)
12. Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
13. un saka tiem: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, - bet jūs to padarāt par slepkavu bedri." (Mt.21)
20. Jēzus viņam atbildēja: "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni.” (Jņ.18)
9. Jēzus atbildēja: "Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu."
20. Tad jūdi sacīja: "Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?"
21. Bet Viņš runāja par Savas miesas templi. (Jņ.2)
 
1. Tā Jēzus runāja un, Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: "Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi.
2. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.
3. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jņ.17)
9. Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.
10. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs.
11. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Apd.1)
19. Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. (Mk.16)
 
Jūs esat dzīvā Dieva nams
24. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.
25. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;
26. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,
27. lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. (Apd.17)
11. Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Rom.8)
16. Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?
17. Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. (1.Kor.3)
19. Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?
20. Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu! (1.Kor.6)
16. Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. (2.Kor.6)
19. Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime,
20. nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.
21. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam.
22. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Ef.2)
12. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. (1.Jņ.4)
 
Kristus – Jaunās Derības starpnieks
1. Bija jau gan arī pirmajai (derībai) kalpošanas noteikumi un laicīga svētnīca,
2. jo telts tika uzcelta - priekšējā, kurā bija svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu.
3. Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko,
4. kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Ārona zizlis, un derības plāksnes,
5. pāri par to godības ķerubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku. Par tiem tagad nav jārunā atsevišķi.
6. Bet, pastāvot šādai kārtībai, priekšējā teltī vienmēr ieiet priesteri izpildīt kalpošanu,
7. bet otrā vienreiz gadā vienīgi augstais priesteris, ne bez asinīm, ko viņš upurē par sevi pašu un par tautas neapzinātiem grēkiem.
8. Ar to Svētais Gars aizrāda, ka ceļš uz svētnīcu vēl nav atklāts, kamēr pastāv pirmā telts,
9. kas ir tagadējā laikmeta līdzība; saskaņā ar to tiek upurētas dāvanas un upuri, kas nevar padarīt pēc sirdsapziņas pilnīgu to, kas kalpo.
10. Bet tie ir tikai ēdieniem, dzērieniem un dažādām mazgāšanām uzlikti miesīgi likumi līdz pareizas kārtības laikam.
11. Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu,
12. ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu.
13. Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai,
14. cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu purējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.
15. Un tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks, lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.
24. Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā,
25. nevis lai Sevi bieži upurētu, kā priesteris ik gadus ieiet svētnīcā ar svešām asinīm,
26. citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma. Bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot.
27. Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa,
28. tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida. (Ebr.9)
 
Apustuļa Jāņa redzējums
2. Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi: goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja.
3. Tas, kas sēdēja, pēc skata līdzīgs dārgakmeņiem jaspīdam un sardijam, un ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.
4. Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvā zelta vainagi.
5. No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari.
6. Goda krēsla priekšā kā stikla jūra, līdzīga kristālam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses.
7. Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.
8. Un četras dzīvas būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: "Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas bija, kas ir un kas nāks." (Atkl.4)
2. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu.
3. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.
4. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." (Atkl.21)