KRISTUS GAISMA vārdi, ar kuriem iesākas Lieldienu nakts dievkalpojums (un svecīšu ceļš pa baznīcas solu rindām); notikums mūsu dzīvē, gluži reāls, kaut miesīgām acīm neredzams – Gaismas ataušana (2.Kor.4:4,6) – kad žēlastība mūs pārceļ no tumsas brīnumainajā Dieva valstībā (Kol.1:13-14).

Īstenībā mēs nākam no Gaismas Tēva (Jēk.1:17), atzīstam to vai ne, tāpēc dzīvojam gaismas izslāpuši. Kad mūsos ir atspīdējis Tas, kas par Sevi teicis: Es esmu pasaules gaisma (Jņ.8:12), pamazām sākam atspīdēt arī mēs (Kol.3:4), ja vien izvēlamies Viņam sekot. Sekot – tas nozīmē meklēt, iepazīt un iemīlēt savu Kungu, visu mūžu būt Viņa māceklim, mācīties dzīvot kā Gaismas bērnam (Ef.5:8). Nozīmē pastāvīgi augt (Kol.2:6-7), nest Gaismas augļus (Ef.5:9-13) un palikt Gaismā (1.Jņ.2:9-10). Kristus spēkā, ne savējā, protams! Un vēl tas nozīmē Kristus Gaismu atstarot – būt par pasaules gaišumu (Mt.5:14-16).

Lai Dievs mūs uz to svētī, mīļais lasītāj! mara.druviete@inbox.lv [šajā blogā izmantots LBB Bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts]

SATURS papildināts : 28.04.2021 Godini - pateicies , 26.04.2021 Nododies , 23.04.2021 Atzīsti Dievu , 21.04.2021 Palieciet , 19.04.2021 Esiet [pirmreizējās publikācijas no 2019. g.]

Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi...

Advents 2003
raksts Svētdienas Rītam
M.D.

Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi... (Ps.5:12)
Sakarā ar mācītāja AG sprediķi "Caur krustu uz debesīm!" (SR,6.dec.,2003)

"Garīgi barojoties ar saldumiem vien, nespēsim izaugt par pieaugušiem kristiešiem" - izskan mācītāja brīdinājums. Patiesi gan! Bet vai šeit visa patiesība?
Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. (Rom.14:17)
Mūsu trīsvienīgais Dievs saviem bērniem novēlējis šādu trīsdaļīgu garīgo ēdienkarti: taisnība, miers un prieks.
Savā kristietes ceļā man pat nav nācies sastapt brāli vai māsu, kas censtos pārtikt tikai no šī saldēdiena vien - prieka. Bez Kristus krusta mūsu prieks būs tikai tāds pasaulīgs viendienītis. Tikai tad, kad Viņa taisnību apmaiņai pret saviem grēkiem esam saņēmuši, mūsos atveras ceļš mieram - ne kā pasaule dod - un priekam Svētajā Garā.
Mani vērojumi liecina, ka biežāk mums ir gluži pretēja problēma - kristieši netiek tālāk par pirmo ēdienu, līdz galam neaptvēruši Kristus krusta nopelnu savā dzīvē. Nespēdami noticēt Dieva beznosacījumu mīlestībā sniegtajai žēlastības dāvanai, viņi neuzdrošinās pastiept roku, lai vienkārši pateicībā saņemtu, bet izmisīgi cenšas to nopelnīt. Rezultātā tā arī aizvada savu mūžu pie apnikušajiem "kartupeļiem ar kāpostiem". Pat Ziemassvētku vakarā dzied "Ak tu priecīga, ak tu svētīga ... " pavisam sērīgi un skābu seju.
Bet prieks taču stāv tūlīt aiz mīlestības, kad apustulis Pāvils raksturo Gara augli (Gal.5:22). Un, slava Dievam, jaunā mācītāja sprediķī (par spīti piesardzībai) nepārprotami sajūtams tas prieks un spēks, ko var dot vienīgi Svētais Gars.

"Prieks pasaulei - nu Glābējs klāt!" - skan svētku dziesma. Neaizstāvu pieneņpūkas prieciņu vai pasaules tauriņdeju īsmūžību. Esmu par patiesu ticības prieku un līksmību Jēzū Kristū - to Pāvils sludina ne tikai filipiešiem (no cietuma - ne no saulainas pludmales!).
Priecājieties iekš tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājietiesl (Fil.4:4)
Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas. (Ps.37:4)
Tikai caur Kristus krustu varam tuvoties Viņam priecīgi un starot (Ps.34:6). Vērtējošai acij no malas (vai gan ne te grēkojam?) šis ceļš var palikt neredzams, līdz galam saprotams tikai Tēvam debesīs. Arī tad, ja šo priecīgo cilvēkbērnu vē1 šorīt redzēju darām grēku, man nav pamata (nedz arī kāds mani pilnvarojis!) neticēt prieka īstumam. Gluži otrādi, žēlastībā no tumsas atraisītas dvēseles (netaisnais darīts taisns!) pateicība bieži vien izlaužas skaļā priekā, vai ne tā?
Varbūt kādam tas izskatās nekristīgi. Taču Dieva Vārdā es neatrodu priekam nekādu ierobežojumu. Tur ir viss - no klusām dvēseles trīsām svētuma priekšā līdz vētrainām gavilēm:
Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam! (Ps.47:2)
... mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam. (Ps.84:3)

Nu jā, kāds teiks, tas jau Dieva izredzētās tautas dienvidnieku temperaments...
Tieši tā savus pirmos kristietības gadus domāju arī es - nopietna, atturīga, inteliģenta dāma gados, ar savu atbildību sabiedrības un pašas bērnu priekšā. Bet tad izrādījās, ka mans Kungs domā pavisam citādi:
... jo redzi, Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. (Jes.65:18)
Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! (Jes.51:12)
Man bija vajadzīgs tikai pilnībā atvērt sirdi Debesu valstības ienākšanai. Noceļot no troņa savu "es", pārskatīt savu attieksmi pret piedošanu un drosmīgi paciest lielo tīrīšanu (dažubrīd kā ar veļas mazgātājas sārmu).
Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;
Viņš izglābj tavu dvēseli no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.
Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. (Ps.I03:5)
Ar arhibīskapa un sešu mācītāju svētību un šiem psalma ceļavārdiem absolvēju Saldus Sv.Gregora Kristīgās kalpošanas skolu. 2000.gadā - manā gaviļu gadā! Dieva, mana Kunga, dziedināta. Atjaunota, ar prieka eļļu svaidīta - lai Viņa brīnuma darbus lielā draudzē apliecinātu.
Viņš - Dieva Svētais Gars - ir Tas, kas mūs "dzirdina no prieka strauta" (Ps.36:9). Un mēs, katrs izslāpušais, varam iet un bez maksas no tā dzert (Jes.55:1). Ja ejam ticībā, paļāvībā un paklausībā dzīvajam Dievam.

Māra Druviete
RLD