Bībeles
studija P
Sastādīts 2013, rediģēts 2017
Sastādīts 2013, rediģēts 2017
Jēzum bija mirt tautas labā
Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. (Jņ.4:22)
Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. (Jņ.11:51-52)
Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.
Viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. (Apd.18:28)
Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi. (Apd.19:10)
Jūdi un bauslība
Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību.
Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā;
tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā,
audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs,
citus tu māci - un pats sevi nemāci?
Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā!
(Rom.2:17-24)
Apgraizīšanai ir nozīme, ja tu pildi bauslību. Bet, ja tu esi bauslības pārkāpējs, tava apgraizīšana kļuvusi par neapgraizīšanu.
Un tālāk - ja neapgraizītie pilda bauslības prasības, vai viņu neapgraizīšana netiks pielīdzināta apgraizīšanai?
Tad tie, kas pēc dabas ir neapgraizīti un pilda bauslību, spriedīs tiesu pār tevi, kas ar savu bauslības burtu un apgraizīšanu esi bauslības pārkāpējs.
Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas.
Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā, tādam atzinība ir ne no cilvēkiem, bet no Dieva.
(Rom.2:25-29)
Ar bauslības darbiem neviens nekļūst taisnots
Kāda tad nu ir jūda priekšrocība, jeb kāds labums apgraizīšanai?
Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību?
Nebūt ne! (Rom.3:1-4)
Kā tad nu ir: vai mēs, jūdi, esam labāki? Nebūt ne! Jo mēs jau iepriekš rādījām, ka tiklab jūdi, kā grieķi ir vainīgi un stāv zem grēka.
Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.
Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.
Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic.
(Rom.3:9-10, 20,22)
Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas - Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis?
Jo ko saka raksti? "Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību."
Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.
Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
(Rom.4:1-5)
Viss no Dieva žēlastības
Ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.
Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts."
Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.
(Rom.9:6-8)
Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.
Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?
Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,
lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?
Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,
kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta, un Savu nemīļoto par mīļoto,
un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.
Bet Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis –
tikai atlikums tiks izglābts!
Bauslības gals ir Kristus
Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību.
Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis.
Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,
kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!
(Rom.9:30-33)
Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti.
Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.
Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.
Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.
(Rom.10:1-4)
Es jautāju: kā tad Israēls nav sapratis? Jau Mozus saka: Es jūs darīšu greizsirdīgus uz tautu, kas nav Mana, dusmīgus uz nesapratīgu tautu.
Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju Sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja.
Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es Savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.
(Rom.10:19-21)
Vai Dievs Savu tautu ir atstūmis?
Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts.
Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis.
Arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības.
Kas no tā izriet? Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas.
Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību.
(Rom.11:1,2,5,7)
Ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.
Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma,
tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!
Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts.
Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību.
Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!
Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs!
Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs!
Viņi turpretim, ja viņi nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt.
(Rom.11:15-23)
Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas.
Un tā viss Israēls tiktu glābts.
Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību,
gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti.
Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.
(Rom.11:25-26, 30-32)
Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. (Jņ.4:22)
Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. (Jņ.11:51-52)
Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.
Viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. (Apd.18:28)
Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi. (Apd.19:10)
Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību.
Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā;
tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā,
audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs,
citus tu māci - un pats sevi nemāci?
Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā!
(Rom.2:17-24)
Apgraizīšanai ir nozīme, ja tu pildi bauslību. Bet, ja tu esi bauslības pārkāpējs, tava apgraizīšana kļuvusi par neapgraizīšanu.
Un tālāk - ja neapgraizītie pilda bauslības prasības, vai viņu neapgraizīšana netiks pielīdzināta apgraizīšanai?
Tad tie, kas pēc dabas ir neapgraizīti un pilda bauslību, spriedīs tiesu pār tevi, kas ar savu bauslības burtu un apgraizīšanu esi bauslības pārkāpējs.
Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas.
Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā, tādam atzinība ir ne no cilvēkiem, bet no Dieva.
(Rom.2:25-29)
Kāda tad nu ir jūda priekšrocība, jeb kāds labums apgraizīšanai?
Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību?
Nebūt ne! (Rom.3:1-4)
Kā tad nu ir: vai mēs, jūdi, esam labāki? Nebūt ne! Jo mēs jau iepriekš rādījām, ka tiklab jūdi, kā grieķi ir vainīgi un stāv zem grēka.
Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.
Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.
Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic.
(Rom.3:9-10, 20,22)
Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas - Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis?
Jo ko saka raksti? "Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību."
Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.
Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
(Rom.4:1-5)
Ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.
Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts."
Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.
(Rom.9:6-8)
Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.
Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?
Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,
lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?
Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,
kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta, un Savu nemīļoto par mīļoto,
un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.
Bet Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis –
tikai atlikums tiks izglābts!
Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību.
Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis.
Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,
kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!
(Rom.9:30-33)
Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti.
Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.
Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.
Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.
(Rom.10:1-4)
Es jautāju: kā tad Israēls nav sapratis? Jau Mozus saka: Es jūs darīšu greizsirdīgus uz tautu, kas nav Mana, dusmīgus uz nesapratīgu tautu.
Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju Sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja.
Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es Savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.
(Rom.10:19-21)
Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts.
Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis.
Arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības.
Kas no tā izriet? Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas.
Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību.
(Rom.11:1,2,5,7)
Ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.
Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma,
tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!
Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts.
Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību.
Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!
Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs!
Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs!
Viņi turpretim, ja viņi nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt.
(Rom.11:15-23)
Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas.
Un tā viss Israēls tiktu glābts.
Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību,
gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti.
Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.
(Rom.11:25-26, 30-32)
