KRISTUS GAISMA vārdi, ar kuriem iesākas Lieldienu nakts dievkalpojums (un svecīšu ceļš pa baznīcas solu rindām); notikums mūsu dzīvē, gluži reāls, kaut miesīgām acīm neredzams – Gaismas ataušana (2.Kor.4:4,6) – kad žēlastība mūs pārceļ no tumsas brīnumainajā Dieva valstībā (Kol.1:13-14).

Īstenībā mēs nākam no Gaismas Tēva (Jēk.1:17), atzīstam to vai ne, tāpēc dzīvojam gaismas izslāpuši. Kad mūsos ir atspīdējis Tas, kas par Sevi teicis: Es esmu pasaules gaisma (Jņ.8:12), pamazām sākam atspīdēt arī mēs (Kol.3:4), ja vien izvēlamies Viņam sekot. Sekot – tas nozīmē meklēt, iepazīt un iemīlēt savu Kungu, visu mūžu būt Viņa māceklim, mācīties dzīvot kā Gaismas bērnam (Ef.5:8). Nozīmē pastāvīgi augt (Kol.2:6-7), nest Gaismas augļus (Ef.5:9-13) un palikt Gaismā (1.Jņ.2:9-10). Kristus spēkā, ne savējā, protams! Un vēl tas nozīmē Kristus Gaismu atstarot – būt par pasaules gaišumu (Mt.5:14-16).

Lai Dievs mūs uz to svētī, mīļais lasītāj! mara.druviete@inbox.lv [šajā blogā izmantots LBB Bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts]

SATURS papildināts : 28.04.2021 Godini - pateicies , 26.04.2021 Nododies , 23.04.2021 Atzīsti Dievu , 21.04.2021 Palieciet , 19.04.2021 Esiet [pirmreizējās publikācijas no 2019. g.]

Zemoties Dieva priekšā

Bībeles studija T
Novembris 2018
 
Nebūs mesties zemē elku priekšā
50. Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: "No Tā Kunga tas ir nācis - mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu.
51. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir Tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs to ir gribējis."
52. Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, viņš metās zemē Tā Kunga priekšā. (1.M.24)
1. Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām.
2. Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuru mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā.
3. Kad nu Israēls sapinās ar Baalu Peoru, tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu. (4.M.25)
8. Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes.
9. Tev nebūs mesties zemē to priekšā un nebūs tiem kalpot, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus līdz trešajam un ceturtajam augumam to bērniem, kas Mani ienīst,
10. bet Es parādu žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīl un Manus baušļus tur. (5.M.5)
19. Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu pieminēja.
20. Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls, jo viņa sacīja: "Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga." (2.Sam.1)
 
Godbijībā metās uz sava vaiga
13. Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: "Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?"
14. Bet tas sacīja: "Nē, bet es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks." Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: "Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?"
15. Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja Jozuam: "Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta." Un Jozua tā arī darīja. (Joz.5)
5. Un Ajas vīri nogalināja no šiem vīriem kādus trīsdesmit sešus vīrus un vajāja pārējos no vārtiem līdz akmeņlauztuvēm, un vēl daļu tie sakāva pie pakalnes. Tad tautas sirds izkusa un kļuva kā ūdens.
6. Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga Tā Kunga šķirsta priekšā līdz pat vakaram, viņš un Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām. (Joz.7)
16. Kad Dāvids pacēla savas acis, viņš ieraudzīja Tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens rokā, izstiepts pār Jeruzālemi; tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga,
17. un Dāvids lūdza Dievu: "Vai ne es pavēlēju ļaudis skaitīt? Es, es esmu tas, kas grēkojis un darījis lielu ļaunumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak, Kungs, mans Dievs! Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu, bet ne lai Tavu tautu mocītu!" (1.Lku 21)
 
Tas Kungs devis, Tas Kungs ir ņēmis
19. ”Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."
20. Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes,
21. un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!"
22. Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. (Īj.1)
 
Tautas lai zemojas Viņa priekšā!
27. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas To Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirdis lai dzīvo mūžīgi!
28. Lai To Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz,
29. jo Tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām. (Ps.22)
2. Gavilējiet Dievam jūs, visas zemes! Dziediet Viņa Vārda godībai, veltījiet Viņam jo diženu cildinājumu!
3. Sakait Dievam: "Cik bijājami lieli ir Tavi darbi! Tavas varenības dēļ Tavā priekšā noliecas pat Tavi ienaidnieki!
4. Visa pasaule lai zemojas Tavā priekšā un dzied Tev, slavē Tavu Vārdu!" (Ps.66)
11. Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo! (Ps.72)
6. Debesis sludina Viņa taisnību un taisnīgumu, un visas tautas redz Viņa godību.
7. Apkaunoti lai kļūst visi elku tēlu kalpi, kas lepojas ar saviem elkiem;
8. Viņa priekšā zemojas visi elki, Ciāna klausās un priecājas, Jūdas meitas līksmo par Tavām tiesām, ak, Kungs!
9. Jo Tu, Kungs, esi Visuaugstākais pār visu pasauli, esi ļoti augstu pacelts pār visiem dieviem. (Ps.97)
 
Jūs negribat Manā priekšā zemoties
11. Israēla nams un Jūdas nams palikuši Man pavisam neuzticīgi un rīkojušies pret Mani necienīgi, saka Tas Kungs.
15. Redzi, Es atvedīšu un iecelšu pār jums, Israēla nams, tautu no tālienes, saka Tas Kungs, stipru tautu, kuras valoda tev ir sveša, un tu nesaproti, ko tā runā.
21. Klausies jel, tu negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis, bet kas tomēr nedzird!
22. Mani jūs negribat bīties un Manā priekšā bijībā zemoties, saka Tas Kungs, tā priekšā, kas licis smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj, lai gan tie krāc, tie tomēr neiet pāri robežai.
23. Šai tautai ir ietiepīga un nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši. (Jer.5)
 
Bet mēs negodāsim tavus dievus!
4. Tad ziņotājs izsauca stiprā balsī: "Jums, tautas, ciltis un valodas, tiek pavēlēts:
5. līdzko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus, bazūnes, flautas, vijoles, cītaras, stabules, somu dūkas un citus mūzikas instrumentus, tad jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebukadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz!
6. Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!"
7. Kad tautas, ciltis un valodas dzirdēja bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, tad tās zemojās zelta tēla priekšā, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija licis uzsliet, un to pielūdza.
16. Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram:
17. “Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.
18. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji." (Dan.3)
 
Kas ir lielākais Debesu valstībā?
1. Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?"
2. Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū
3. un sacīja: "Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.
4. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.” (Mt.18)
11. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts. (Lk.14)
 
Pazemojieties apakš Dieva rokas!
5. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū,
6. kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam,
7. bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs;
8. un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!
9. Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem,
10. lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē
11. un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Fil.2)
5. Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.
6. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. (1.Pēt.5)
 
Tu esi visas pielūgsmes cienīgs
9. Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos,
10. tad divdesmit četri vecaji metas zemē Tā priekšā, kas sēd goda krēslā, un pielūdz To, kas dzīvo mūžu mūžos, un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami:
11. "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas." (Atkl.4)
8. Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami:
9. "Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām." (Atkl.5)
4. Un divdesmit četri vecaji un četras dzīvās būtnes nometās zemē, pielūdza Dievu, kas sēd goda krēslā, un sacīja: "Āmen, alelujā!" (Atkl.19)