sastādīja M.D.
SVĒTAIS GARS TEVĪ
no Č.V.Praisa grāmatas Kristus realitātē
Jēzus Kristus paveiktā darba mērķis ir kaut kas vairāk, nekā tikai mūsu vainas piedošana un šķīstīšana no grēkiem. Cilvēkam ir arī slāpes pēc labestības, vēlme būt labam. Un to Kristus piepilda, kad caur Svēto Garu nāk un dzīvo Savu dzīvi mūsos. “Ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam” (Rom.8:9).
Mirstot pie krusta, Golgātā Kristus piepildīja mūsu nepieciešamību pēc piedošanas, bet Vasarsvētkos – mūsu vajadzību pēc spēka un dievbijības. Cilvēku par kristieti padara Svētā Gara klātbūtne viņa dzīvē.
Kas ir Svētais Gars? Interesanti, ka Rakstos Svētajam Garam nav dots personīgs vārds, bet Viņu raksturo tikai pēc tā darbības: “Patiesības Gars” (Jņ.16:13), “Aizstāvis” (Jņ.14:26), “Svētais Gars” un vēl citos veidos. Personvārdi ir gan Tēvam (Jahve, Elohims u.c.), gan Dēlam (Jēzus, Imanuēls), bet Gars paliek anonīms.
Tas dažiem liek domāt, ka Svētais Gars ir kaut kas zemāks, kāds spēks vai enerģija. Bet tas neatbilst patiesībai. Lai gan dažreiz Svēto Garu salīdzina ar vēju vai uguni, mums jāsaskata Viņu nevis kā kaut ko (ko var izmantot savā labā), bet gan kā kādu (ar kuru būt attiecībās). Viņš ir Persona.
Svētajam Garam ir personības īpašības: spēja domāt, sajust un izlemt (prāts, emocijas un griba). Viņš runā, māca, aizlūdz, vada, pavēl un ieceļ. Viņu iespējams apvainot (Ebr.10:29), Viņam var melot (Apd.5:3-4). Tātad Persona, kas rīkojas brīvi un suverēni (neatkarīgi) un spēj sajust gan prieku, gan sāpes. To saskatot, mēs vairs nejautāsim: “Kā es varu viņu lietot?”, bet gan: “Kā Viņš var lietot mani?” Viņš ir šeit, ne lai Viņam pavēlētu, bet lai Viņam paklausītu!
Svētais Gars ir Dievs. Ne vienkārši Dieva kalps vai Dieva aģents, bet Dievs. Viņam ir dievišķas īpašības: Viņš ir visvarens, visuzinošs, visuresošs un mūžīgs. Viņš veic dievišķas darbības: rada, atjauno, ir pravietojumu Autors.
Neviens nekad nevar nostāties tādā pozīcijā, kuru Gars nesasniegtu (Ps.139:7-10). Jo tālāk cilvēks skrien, jo lielāku viņš atklāj Dievu! Tāpēc tā ne vienmēr ir traģēdija, ja cilvēki bēg no Dieva. Šai skrējienā Dievs viņiem māca par savu varenību (kā Jonam).
Radīšanā Dieva (Tēva) prāts izteicās caur Dieva Vārdu (Dēlu), bet piepildījās caur Dieva Garu. Ja daļa no Svētā Gara darba pagātnē bija radīt kaut ko no nekā, tad radīt kaut ko no tavas dzīves nebūs Viņa sarežģītākais uzdevums! Tas, kurš iesākumā radīja visu, dzīvos tevī un padarīs tavu dzīvi par Savu darbnīcu.
Padarīt kādu cilvēku par kristieti nekad nav cilvēka darbs. Tas nav iespējams. Mēs varam tikai iepazīstināt ar Jēzu Kristu. Kad cilvēks atsaucas Kristum, Svētais Gars dara pārmainīšanas un atjaunošanas darbu.
Svētais Gars un Kristus. Rakstos dažreiz savstarpēji ir aizstāti izteicieni, kas runā par “Kristu mūsos” un “Garu mūsos”. Tas ir Svētais Gars, kas mūsos dzīvo Jēzus Kristus dzīvi un vēlas izpaust Jēzus Kristus raksturu caur mums. Gara klātbūtne un darbošanās ir pilnīgi centrēta uz Kristu.
Ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret kristietību, kas ir centrēta uz Gara spēku, bet atrauta no Kristus rakstura. Kad Kungs Jēzus Kristus atstāja zemi, Viņš apsolīja Svēto Garu, kurš “Mani cels godā” (Jņ.16:13-14). Gars izceļ un pagodina Kristu, nevis Sevi.
Svētā Gara iezīmes kristietī. Kā tu zini, ka Svētais Gars mājo tevī? Ir jābūt kādam pierādījumam, ka Viņš ir klātesošs. Viņš nāk nevis gulēt ziemas miegā, bet lai dzīvotu un strādātu. Tam jāparādās mūsu dzīvē. Nepietiek ar atziņu vien. Patiesībai ir jāizkāpj no Bībeles un jāienāk pieredzē. Cilvēkā neizbēgami ienāk kas jauns.
Slāpes pazīt Jēzu Kristu. Pirmā Gara klātbūtnes pazīme būs jaunas slāpes iepazīt Jēzu. Jēzus Kristus sāk šķist pievilcīgs, kļūst reāls un ne vairs tāls un mistisks. Ja kristietim ir kauns par Kristu un negribas par Viņu runāt, tad vai nu Dieva Gars nav klātesošs, vai arī Viņš ir apslāpēts un apbēdināts. Mainīsies arī attieksme pret Bībeli, jo Rakstu mērķis ir atklāt Kristu. Ja Kristus kādam nav reāls, tad Bībele šķiet tik garlaicīga grāmata!
Slāpes kļūt līdzīgam Jēzum Kristum būs otra iezīme. Pāvils runā par “Gara augli”, kas ir kā neizbēgamas sekas Gara klātbūtnei kristieša dzīvē. “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal.5:22). Visas deviņas īpašības kopā veido dievišķu raksturu. Velns var viltot Gara dāvanas, bet nekad Gara augli – paša Dieva raksturu viņš ienīst! Mūsu mainītais raksturs izpaudīsies trīs veidos: mūsu attieksmē pret cilvēkiem, attieksmē pret apstākļiem un attieksmē pret sevi.
Attieksmē pret citiem cilvēkiem parādīsies “laipnība, labprātība, uzticamība un lēnprātība” – mīlestības izpausmes. Jēzus teica: “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ.13:35).
Dievišķā mīlestība (agape) ir nevis jūtas, bet prāta un gribas attieksme pret cilvēku. Pat pret tiem, kas mums nepatīk vai ir gluži vienaldzīgi. Šīs mīlestības būtība ir uzskatīt citus svarīgākus par sevi (Fil.2:3-4). Tā kļūst iespējama tikai tad, ja mīlestības avots ir Viņa apsolītais Svētais Gars (Rom.5:5). Pārbaudot sevi pēc klasiskā mīlestības apraksta 1.Kor.13.nodaļā, atklājam, cik daudz mums vēl jāpieaug un cik esam godīgi pret sevi. Šajā dzīvē mēs nebūsim perfekti, bet pienāks diena, kad tiksim pilnīgi atjaunoti Kristus līdzībā.
Attieksmē pret apstākļiem izpaudīsies “prieks, miers un pacietība”. Ikviens ir viegli ievainojams grūtos apstākļos, kas nozog prieku, izjauc mieru un izsmeļ pacietību. Svētais Gars ierosina pavisam jaunu attieksmi pret mūsu problēmām, dāvā visam jaunu perspektīvu.
Prieks ir kaut kas cits nekā laime – kaut kas daudz dziļāks. Tā ir paļāvība uz Dievu, kas redz pāri apstākļiem (Neh.8:10). Miers ir kaut kas cits nekā rāmums. Dieva miers nenozīmē, ka mums būs novērstas grūtības. Kungs Jēzus bija aizmidzis uz spilvena, atrodoties laivā ar mācekļiem, kad “liela vētra sacēlās jūrā tā, ka viļņi laivai gāzās pāri” (Mt.8:24). Tā vietā, lai kristu izmisumā, noliec savu situāciju Dieva priekšā – panikas vietā būs miers. Ne bēgt no savām problēmām, bet apzināties Dieva pietiekamību tajās! Tā ir pacietība, kas palīdz raudzīties pāri tagadnei un gaidīt. “Ciešanas rada izturību” (Rom.5:3). Ļoti bieži tieši mūsu grūtības ir mūsu laipnākie draugi, jo tās mums kaut ko māca un sniedz.
Attieksmē pret sevi Svētā Gara auglis būs “paškontrole” (latv.tulkojumā: atturība). Bībele runā nevis par nokļūšanu Gara kontrolē, bet par Garu, kas pakļauj mūs paškontrolei – dara spējīgus kontrolēt sevi.
Neviena no šīm lietām nenotiek automātiski. Pie tām ir jāstrādā. Svētais Gars rada vēlmi un dod spēju, bet tas neizslēdz mūsu vajadzību sevi disciplinēt visās jomās, kas saistītas ar Gara augli. “Tāpēc pielieciet visas pūles...” (2.Pēt.1:3-7) – lai šīs īpašības arvien vairāk parādītos mūsu dzīvē.
Šeit runājam par Gara augli, nevis Gara ziediem! Ziedi ir dekoratīvi, uz tiem ir patīkami skatīties. Bet augļi ir baudīšanai, domāti, lai izsalkuši cilvēki tos ēstu. Minētās īpašības dara kristiešus par tādiem, kas spējīgi piepildīt citu vajadzības. Mēs satiksim cilvēkus, kas ir izsalkuši pēc mīlestības, un viņiem būs tiesības baudīt mūsu augli. Tātad tas ir saistīts ar mūsu gatavību kalpot.
Slāpes kalpot Jēzum Kristum ir trešā Gara darbības iezīme mūsu dzīvē. Svētais Gars nāk pie mums, lai Viņš varētu plūst caur mums. Lielo svētku pēdējā dienā Jēzus teica: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jņ.7:37-39). Gars tiek ieliets mūsu dzīvē nevis kā ūdens krūzē, bet gan kā ūdens caurulē, lai caur to plūstu – citiem par svētību un bagātinājumu. Jēzus apsolījums “jūs dabūsiet spēku” (Apd.1:8) nebija domāts, lai darītu cilvēkus spēcīgus viņu pašu dēļ, bet lai dotu nepieciešamo kalpošanai Dievam un Viņa mērķu piepildīšanai. Ja Dieva Gars ir tevī, tu atklāsi jaunu vēlmi kalpot, ja vien, protams, tu neslāpē Garu.
Vēl tiek dotas Gara dāvanas. Tie ir rīki, kas vajadzīgi, lai efektīvi kalpotu Kungam Jēzum Kristum, “kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” (1.Pēt.4:10). Ir nepareizi būt centrētiem uz pašām dāvanām. Tās nekad nedod sevis izcelšanai vai personīgai lietošanai, bet gan lai stiprinātu Jēzus Kristus baznīcu.
Dzīvojot ticībā, patiesība kļūst par pieredzi. Bez tās patiesība paliek vāja, nepraktiska un teorētiska (Ebr.4:2). Mēs esam šķīstīti ticībā, pestīti ticībā, taisnoti ticībā un ticībā mums ir pieeja pie Dieva. Mēs atklājam, ka mums arī jādzīvo ticībā, jāstaigā ticībā, jācīnās labā ticības cīņa, jāņem ticības vairogs un ticībā jāuzvar pasaule. Bez ticības ir neiespējami patikt Viņam, un viss, kas nav no ticības, ir grēks.
Kas ir ticība? Ticība nav mistisks spēks (tā pati par sevi neizmaina faktus). Tā nav faktu aizvietotāja (alternatīva tur, kur pietrūkst faktu). Ticība nav acu aizvēršana, dūru sažņaugšana un kaut kā radīšana ar prāta spēku. Viss atkarīgs no tā, cik drošs vai nedrošs ir manas ticības objekts. Kristieša ticības objekts ir Kungs Jēzus Kristus. Svarīgākais ir nevis mūsu ticības lielums (kalns vai sinepju graudiņš), bet gan tā objekta kvalitāte, kuram mēs ticam.
Ticība Dievam ir uzticēšanās Dievam, kas ļauj Viņam darboties. Kā tas notiek praksē? Kas vajadzīgs no mūsu puses? Ir divas svarīgas sastāvdaļas: paklausība tam, ko Dievs saka, un uzticēšanās tam, kas Dievs ir. Viņa pavēles ir cilvēciski neiespējamas. Tāpēc kristīgā pasaule ir tik auglīgs liekulības un izlikšanās lauks (cilvēki izmisīgi pūlas paklausīt, bet nesmeļas no Dieva spēka resursiem). Savukārt, uzticēšanās Kristum bez apzinātas un aktīvas paklausības ieved misticismā (pasīva, subjektīva atdusēšanās Dievā). Ticības dzīves pamats ir paklausība.
Ja nebūsim gatavi uzņemties risku, reti redzēsim Dievu darbojamies. Ar savu paklausību Dievam Dāvids (cīņa ar Goliātu 1.Sam.17.nodaļā) pierādīja Dieva pietiekamību. Kristieši nereti notur sapulces, lai lūgtu par darbu, nevis reāli to darītu. Protams, lūgšana ir svarīga, bet tā var kļūt par ceļu bēgšanai no paklausības. Kristietis vienkārši neļauj Dievam būt Dievam.
Katra jauna diena nes sev līdzi Dieva mērķus. Viņš ir vēlējies Sevi izteikt caur cilvēkiem un grib darboties caur katru, kas to ļauj. Viņa plāns ir Kristus, un mēs piedalāmies Viņa plānu īstenošanā ar to, ka “esam Kristū”. Bet galvenais līdzeklis Viņa darbībai cilvēku vidū ir Baznīca. Jēzus teica Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz” (Mt.9:37). Citiem vārdiem, vienmēr būs vairāk darba nekā cilvēku, kas būtu gatavi to darīt.
Kristus mūsos dod mums tam resursus. Katrai Savai prasībai Viņš sniedz Sava Gara spēku, lai mēs to varētu paveikt.
