M.D. apdare
Augusts 2012
Augusts 2012
DZĪVĀS LĀSESMiniatūras
pēc Žana Vanjē. Asaru avots.- Ktik, 2005
Dievam sāp pasaules nemiers un vardarbība. Viņš uzrunā tos, kas grib sadzirdēt: “Seko Man – ja gribi! Es tev rādīšu citu ceļu – mīlestības ceļu. Ļaunums slēpjas tevī pašā. Pārtapšana nebūs viegla. Bet tev jāzina, ka Es tevi mīlu, bērns.”
Dievs aicina, un Viņam atsaukties – tas nozīmē piedzīvot Viņa Mīlestību. Man tikai jāatver sirdi šim brīnumam. Jānokāpj no saviem augstumiem, lai iegūtu jaunu redzi: ieraudzīt stiprā vājumu, varenā nevarību, varmācīgā ievainoto sirdi un nabagā... bagātību. Tātad saskatīt Jēzu ikkatrā cilvēkā.
Tam vajadzīga pazemība, drosme nokāpt savā tumsas nostūrī un pieņemt sevī paslēpto nabagu. Ļaut tur ienākt Gaismai. Atrast dzīvā ūdens avotu. Un tad iet tālāk – mācīties dzīvot kopā ar citiem. Sākt mīlēt, turoties pie Jēzus. Saņemt piedošanu un piedot. Ciest līdzi ar cietēju. Mācīties gaidīt ar cerību un lēnprātīgā pacietībā virzīties pretī briedumam. Pārradīšanas laiks.
Ticības mierā iedēstītā sēkla pamazām pārtaps auglīgā dārzā. Dieva laikā.
Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu,
un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās,
kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. (Hoz.2:16-17)
Jo Viņš zina, kas notiks: Jeruzāleme tiks izpostīta.
Svētā pilsēta kļūs par kara un ciešanu vietu.
"Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” – Viņš izsaucas.
Ir tik daudz nevienlīdzības, tik daudz vardarbības un naida.
Jēzus ir nācis ar miera vēsti, nācis mums nest mieru,
izveidot no cilvēces vienu miesu, kurā katrs atrastu savu vietu.
Bet mēs izveidojām no mūsu zemes vietu, kur tautas un rases,
reliģijas un sabiedrības šķiras karo savā starpā.
Jā, mūsu zeme ir vardarbības vieta, kur katrs apbruņojas,
lai aizstāvētu savu ģimeni, savu šķiru, savu reliģiju, savu tautu,
galu galā lai aizstāvētu pats sevi.
Kodolieroči, kaujas mašīnas un automāti ir redzamās zīmes
mūsu katra personīgajam neredzamajam bruņojumam, kuru
nekavējoties liekam lietā, tiklīdz jūtamies vai domājam, ka esam apdraudēti.
Mums ir milzīgas bailes tikt pazeminātiem, tikt nicinātiem,
nesaņemt to, kas mums pienākas...
“Bet zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu” –
mēs lasām Radīšanas grāmatā, kad Dievs aicināja Noasu.
Tā ir tā pati vardarbība, kas caurstrāvo vēsturi.
Tas pats naida process atkārtojas no gadsimta uz gadsimtu,
ne vienmēr augstprātības, bet biežāk mūsu baiļu un ievainojamības uzturēts.
Varmācība ir mūsu ievainotās sirds atbilde –
nesapratnei, atmestībai, mīlestības trūkumam.
Un Dievs to zina.
klusumā, savrup no citiem, pie mums atnāk Dievs.
Jēzus mūs ir savaldzinājis un šeit atvedis, lai parunātos.
Viņš grib uzrunāt mūsu sirdi nevis prātu.
“Atdošu viņas vīna dārzus” – rādīšu, kā viņas dzīve var kļūt auglīga.
Jēzus mūs aicina nest daudz augļu. Mūsu dzīve var būt auglīga.
Taču mēs bieži aizmirstam, ka tas nozīmē – dāvāt dzīvību.
Mīlam “darboties”, bet dot dzīvību baidāmies.
Vēl mums var būt bailes pieņemt īstenību. Jo tā var būt sāpīga.
Tāpēc atrodam patvērumu sapņos, aizbēgam ilūzijās,
varbūt ieslēdzamies teorijās vai metamies izklaidēs.
Mēs visi vairāk vai mazāk bēgam no savas Ahoras ielejas,
no mūsu dziļāko ciešanu vietas, par kuru Dievs saka:
ja tur ieejam kopā ar Viņu, tā var kļūt par cerības vārtiem.
Tā atrodas pie Jērikas, un to veido bīstamas aizas,
pilnas čūskām un skorpioniem, milzu zirnekļiem un meža zvēriem.
Baiļu vieta, kurā visi vairās nokļūt, kurai iet apkārt.
Tomēr Dievs saka – šī nelaimes ieleja kļūs par cerības vārtiem.
Ļoti noslēpumaini un daudzsološi...
Katrā no mums ir sava Ahoras ieleja:
ir lietas, kuras negribam ne redzēt, ne atcerēties, ne tuvoties.
Lietas, kurām metam līkumu, no kurām novēršamies.
Jo tās mūs pārāk sāpina. Mums visiem ir bail no ciešanām.
Tāpat ir arī cilvēki, kurus negribam redzēt, no kuriem vairāmies.
Jo viņi mums traucē: viņi ir pārāk atšķirīgi vai pārāk cieš,
un viņu ciešanas mums iedveš bailes.
Dievs saka: šī vieta, no kuras mēģini izvairīties, var kļūt par “cerības vārtiem”.
Lietas, kas tev liek ciest vai iedveš bailes, no kurām tu kaunies –
tās tevi sasaista un nocietina, padara nepieejamu.
Ja tu uzdrošināsies kopā ar mani ieiet tavā personīgajā Ahoras ielejā,
saka tas Kungs, tad tā kļūs par cerības vārtiem.
Vieni paši mēs ceļu turp neatradīsim.
Turp jādodas kopā ar Jēzu,
roku rokā.
ŠODIEN MAN JĀPALIEK PIE TEVIS
Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." (Lk.19:5)
Tā teiktais ir tik ārkārtējs, tik pārsteidzošs, ka mums grūti noticēt.
Tikpat grūti, kā Marijai bija ticēt, ka mazais bērniņš,
ko viņa nēsāja savās miesās un vēlāk rokās, ir Dievs.
Un šim bērniņam vajadzīga viņa, Marija, kas pabarotu, sasildītu
un, kas vēl svarīgāk, lai viņu mīlētu.
Mums ir grūti noticēt, ka Dievs ir tik mazs,
jo Viņš mums vispirms ir Visuvarenais, kas visu radījis:
debesis un zemi, ūdeņus un visus jūras iemītniekus,
zvērus un augu valstību, vīrieti un sievieti. Mūsu Dievs ir tik liels!
It īpaši, kad lūkojamies zvaigznēs un iedomājamies vēl pastāvam
saules aiz saulēm, galaktikas aiz galaktikām.
Un šis ir tas pats Dievs, kurš iemiesojas.
Kļūst par mazu bērnu.
Cilvēks, kurš redz Jēzu, redz Dievu;
kurš pieskaras Jēzum, pieskaras Dievam.
Marija tur savās rokās Dievu!
Tas ir iemiesošanās neprāts.
Tādēļ Dievs aicina vīriešus un sievietes veidot šai zemē jaunas vietas,
kur nav jāaizsargājas – miera, mīlestības un kopības vietas.
Kur katrs var tikt uzņemts savā vājumā, trauslumā, ievainojamībā.
Tādai it visur būtu jābūt Baznīcai. Kā šķirstam, kurā glābties.
Bet Baznīca veidojas no tiem pašiem cilvēkiem,
un arī tajā var saskatīt vardarbības vēsturi. Tādēļ tai nemitīgi jāatgriežas.
Tādēļ Dievs atkal un atkal – bez mitas aicina ikkatru:
savā personīgajā ceļā un ar savu īpašo dāvanu
kā Noasam celt “šķirstu” – mīlestības kopienu.
Pretstatīt mieru karam, mīlestību – naidam,
vienotību – sašķeltībai. Uzņemt, nevis izslēgt.
Kungs Jēzu, palīdzi, mums sadzirdēt šo aicinājumu!
Mums nevajadzētu justies izslēgtiem no Viņa aicinājuma,
tāpēc ka jūtamies pārāk mazi vai nesvarīgi.
Dievs vispirms aicina ne jau zinošākos, varenākos vai spēcīgākos,
bet vienmēr vismazākos, visnabagākos – neprātīgos, vājos, nicinātos.
Atcerēsimies ganuzēnu Dāvidu lielo brāļu starpā. Jeremiju. Mozu.
Vai samarieti pie akas – vienīgo, kam Jēzus atklāja, ka Viņš ir Mesija.
Dieva izvēle nav cilvēku izvēle. Viņš pirmām kārtām izvēlas nabagos.
Tos, kuri atzīst, ka ir nabagi, ka viņiem nav tās vai citas spējas.
Jo nabadzība nav tikai materiālā nabadzība, bet arī tas,
ka tu jūties vājš, kad viss ir atņemts,
un tu esi postā.
Māte, kura tikko zaudējusi savu bērnu, ir nabaga,
sieviete, kuru pametis vīrs, ir nabaga,
vīrietis, kurš zaudējis darbu, ir nabags,
tas, kurš uzzina, ka slimo ar vēzi, ir nabags,
tas, kurš noveco un kļūst nespēcīgāks, ir nabags.
Katrs no mums tad, kad jūtas neaizstāvēts, vājš un nespējīgs
un kad viņš pats to pieņem – ir nabags.
Traģiskais ir tas, ka bailēs tikt atmestiem
mēs atsakāmies pieņemt savu nabadzību.
Mums ir mācīts, ka vajag būt vislabākajam, visstiprākajam, tam, kurš uzvar,
jo trūcīgos sabiedrība nicina, nostumj pie malas.
Tādēļ mēs mānāmies tik ilgi, cik vien varam,
apgalvojam, ka esam stipri un spējīgi, dzīvojam ārišķībā.
Mums sevī jāsadzird Dievs, kurš saka: “Tev nav jāizliekas, nav jāslēpjas,
tu vari būt tu pats. Savu Valstību Es esmu apsolījis nabagiem.”
Un vēl kas: palikt savā vietā mēs varēsim tikai tad,
ja atklāsim, ka Dievs pats mūs tur ir aicinājis.
Bet Jēzus mūs vienmēr aicina uz kaut ko ļoti dziļu un skaistu
un palīdz nekaunēties, bet gan apzināties savu misiju.
Jēzus aicinājums katram arvien ir atšķirīgs,
bet mērķis vienmēr būs tas pats: tas ir aicinājums pieaugt mīlestībā.
Tas liks mīlestībai augt mūsos un pasaulē.
Kad būsim savu aicinājumu atpazinuši, būsim atraduši savu vietu –
un tam būs vajadzīgs laiks – var sākties augšana.
Taču, lai varētu augt, jāmācās iesakņoties, tas ir: būt uzticīgiem.
Jābūt savā vietā, jāpilda savs uzdevums, uz ko esam aicināti.
Lai nobriestu un kļūtu auglīgs, tam atkal vajadzīgs laiks.
Katrs aicinājums ir savādāks, katrs ir vienreizīgs,
bet ikviens ir aicināts dot dzīvību – tur, kur viņš ir, un tāds, kāds viņš ir.
“Pārdod visu, kas tev ir un atdod nabagiem, tad nāc, seko Man!” –
Jēzus saka bagātajam jauneklim (Mk.10).
Nāc un seko – mēs iesim šo ceļu kopā, tu kļūsi par manu draugu.
Egoisma, netaisnības un vardarbības pasaulē Es tev mācīšu,
kā būt par mīlošu cilvēku, cerības cilvēku, miera cilvēku.
Tev iemācīšu dzīvot tā, lai visa tava būtne kļūtu Labās Vēsts zīme.
Un tomēr jauneklis baidās.
Jēzus aicinājumā ir kaut kas skaists: mūs mīl, atklājas jauna pasaule.
Bet ir arī kas ļoti prasīgs: ir jāvar pamest savu veco pasauli,
jāpārdod tas, pie kā turējāmies līdz šim.
Katrs aicinājums un katra izvēle sevī ietver sēras:
kaut ko iegūstam un kaut ko pazaudējam.
Precoties izvēlamies vienu sievieti, reizē atsakoties no miljoniem citu.
Aicinājums un sēras ir nešķirami.
Ja pieņem aicinājumu, nepieņemot sēras, pastāv risks dzīvot pretrunā.
Pie kam mēs nekad neatdodam visu vienreiz par visām reizēm.
Šodien un ik dienas piedzīvoju sēras, kas jāpieņem,
jo katru dienu Jēzus mani aicina –
būt svētam, mīlošam, brīvam no bailēm.
Bagātajam jauneklim Viņš saka: “Ej, pārdod visu, kas tev ir!
Neko neņem līdzi ceļā, tas nebūs vajadzīgs, Es rūpēšos par tevi.”
Muitniekam Caķejam Jēzus saka: “Šodien Man jāpaliek tavā namā.”
Viens aicinājums nav vieglāks par otru.
Jēzus tā dara vienmēr. Viņš sagriež mūsu egoistisko pasauli otrādi,
Viņš mūs iztraucē, izjauc iedibināto kārtību,
Viņš gāž pastāvošās vērtības. Lai ieviestu pavisam jaunu kārtību.
Visiem būtu daudz ērtāk, ja Jēzus paliktu baznīcā.
Mēs tad laiku pa laikam varētu atnākt pie Viņa –
kad gribētu, kad varētu, kad būtu tam iekšēji noskaņoti
vai kad Viņš būtu mums vajadzīgs.
Bet Jēzus pie manis!
Tas ir tikpat grūti un prasīgi,
kā sekot Viņam pasaules ceļos.
Tad, kad atsauksimies Jēzus izteiktajai vēlmei apmesties pie mums.
Jo bieži ir ģimenes, kas tā pa īstam nemaz nedzīvo kopā.
Neko daudz viņi nesarunājas: sieva bēg savos darbos,
vīrs – savā laikrakstā vai televizorā.
Jēzus teiks: apsēdies brīdi, ieklausies savā dēlā, savā meitā;
vai: ej, parunā ar sievu, ar bērniem.
Ir daudz vīriešu, kuri nezina, ko nozīmē būt tēvam.
Nepietiek tikai nodrošināt savu bērnu materiālo eksistenci.
Nē, būt tēvam ir daudz kas vairāk.
Vispirms tas ir mīlēt savus bērnus, ieklausīties viņos, būt uzmanīgiem,
respektēt viņu šī brīža augšanas periodu, palīdzēt, pasargāt.
Un uzticēties, ļaujot viņiem pašiem atrast savu dzīves telpu.
Tas ir īpašs aicinājums – būt tēvam vai mātei,
tas ir ļoti prasīgi un ļoti skaisti.
Jo tas ir Dieva aicinājums.
TU ESI VĒRTĪGS MANĀS ACĪS
Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. (Jes.43:4)
Mīlošais Dievs mēdz mūs ievest tuksnesī (Hoz.2).
Bet tuksnesis ir vieta, kur cilvēks vienmēr jūtas mazliet bailīgi.
Tu esi viens, tālu no savām nodarbēm, no savas ierastās drošības,
tālu no saviem atbalsta punktiem.
Tev viss ir atņemts, tu jūties kā nabags, kā iekļuvis tukšumā.
Un šajā nabadzībā Dievs vēlas mūs satikt, Viņš nāk mūs uzrunāt.
“Un tur viņa dziedās kā savas jaunības dienās, kad izgāja no Ēģiptes zemes.”
Precēti ļaudis vēl ilgi atminas savas saderināšanās prieku, bet tad piemirst.
Mēs ilgi atminamies savu pirmo tikšanos ar Jēzu:
bijām tik laimīgi, tas bija tik skaisti, un tad – piemirstam.
Gadi iet, mēs piekūstam, pagurstam, un vienmuļība pārņem visu.
Tātad, kamēr ejam tam cauri, mēs priecājamies, bet tad itin ātri aizmirstam.
Arī izraēlieši ātri aizmirsa savu iziešanas prieku.
Kad tuksnesī vairs nebija ne ūdens, ne barības, ceļš sāka šķist neiespējams,
viņi aizmirsa savu apņemšanos un sāka kurnēt pret Dievu.
Mēs pastāvīgi esam starp divām krīzēm.
Lai pēc tam atkal no jauna pievērstos Dievam.
Caur tām Dievs mūs ved atpakaļ pie iesākuma līksmības,
pie pārliecības, ka Viņš ir šeit un rūpējas par mums.
Tas nozīmē no jauna atklāt derību starp Dievu un mani.
Saprast, ka Viņš mūs mīl un sargā kā savus bērnus,
ir devis mums savu miera apsolījumu.
“Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem savstarpējā uzticībā” (Hoz.2:21).
Pazīt Dievu – tās nav tikai vienkāršas teorētiskas zināšanas.
Tas ir atklāt sev Viņa klātbūtnes pieredzi,
pazīt Dievu tikpat dziļi, kā vīrs pazīst sievu un sieva – vīru.
Pazīt Dievu nozīmē man būt Viņā un Viņam manī.
Tā, lai mana sirds pukstētu vienā ritmā ar Viņējo,
lai man būtu tā pati gaume, tās pašas vēlmes un prioritātes,
tās pašas slāpes, kas Viņam.
Tā ir mīlestības pieredze.
Tas nozīmē atrast sevī Svētā Gara doto jauno spēku.
Dieva mīlestības pieredze no vienas puses visu izmaina
un reizē neizmaina neko.
Esam visa tā kopums, ko esam piedzīvojuši. Kopš ieņemšanas.
Katrs notikums, laimīgs vai nelaimīgs, ir ierakstīts mūsu miesā.
Pat ja atmiņa to neatminas, mūsu miesa atceras visu.
Tā nes sevī katra ievainojuma, atstumšanas, katra žesta vai vārda zīmi,
visu, kas būtu varējis radīt sajūtu, ka neesam mīlēti
un tātad esam vainīgi.
Savādi, bet šī vainas sajūta atrodas dziļi apslēpta mūsos.
Mazs bērns pirmo reizi jūtas atstumts vienkārši tādēļ, ka viņu neuzklausa,
kad mamma ir nogurusi vai aizņemta ar citu savu bērnu.
Viņš to nesaprot, viņš ir ievainots, viņam rodas sajūta, ka viņu nemīl
un tas ir tādēļ, ka viņš nav labs: tātad pats nez kāpēc vainīgs.
Šī vainas apziņa viņu saēd no iekšienes, sadragā paļāvību,
liek šaubīties par sevi un par citiem.
Un tā, pašam to neapzinoties, ietekmē viņa rīcību.
Mūs visus veido žēlastība, ko esam saņēmuši,
un arī tā, ko esam noraidījuši,
visi mīlestības žesti, bet arī naida un vienaldzības žesti.
Mūs veidojušas mūsu neveiksmes un veiksmes,
tātad – viss, pilnīgi viss, ir ierakstīts mūsu miesā.
Un tā mūs maina. Tādēļ ka Viņš mūs mīl tādus, kādi esam.
Ne tādus, kādi mēs būtu gribējuši būt,
ne tādus, kādus sabiedrība vai vecāki mūs bija iecerējuši.
Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam šodien –
ar visu mūsu trauslumu, mūsu ievainojumiem un bailēm,
ar mūsu talantiem un trūkumiem.
Ja mums šķiet, ka nemitīgi liekam citiem vilties,
ka neatbilstam viņu gaidām vai uz mums liktajām cerībām,
ja mums ir sajūta, ka ir liela atšķirība starp to,
kas citiem šķietam, un to, kas esam patiesībā,
starp to, ko citi domā, ka spējam darīt, un to, ko patiešām varam,
tad mums jāzina: Viņam, mūsu Dievam, mēs neliekam vilties.
Jo Viņš mūs pazīst pilnībā.
Viņš pazīst to dīvaino tumsas un gaismas valstību, kas ir mūsos.
Labāk par mums pašiem pazīst noslēpumaino sajaukumu, kas esam.
Viņš zina, uz ko mēs esam spējīgi.
Citi vilsies, jo lolo ilūzijas par mums, vēlas, lai mēs būtu nevainojami.
Dievs nekad nav vīlies. Jo tas, ko Viņš mīl, ir tas, kas es esmu šodien.
Dievs nedzīvo ne nākotnē, ne pagātnē, bet tagadnē.
Viņš IR tagadne, un Viņš mani redz manā tagadnes realitātē.
Šodien Viņš man saka: “Seko Man!”
Mums vienmēr ir tieksme atbildēt: nevaru, neesmu cienīgs, neesmu labs.
Bet Dievs saka: “Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi, un tieši tevi aicinu šodien.
Un tādēļ, ka tu biji neuzticīgs un aizmirsi Mani,
Es tevi no jauna pievilināšu un vedīšu tuksnesī,
lai tu saprastu, cik ļoti tevi mīlu.
Un tu Mani iepazīsi.”
Pazīt Jēzu – Tas nozīmē zināt Viņa sirds noslēpumus,
tas nozīmē pazīt Dieva slāpes.
“Man slāpst,” teica Kristus pie krusta.
Lai dāvātu mums Mīlestību, Jēzum ir vajadzīgas mūsu slāpes pēc Viņa.
Jēzum slāpst pēc vienotības. To atklāj Evaņģēlijs:
“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu,
bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.
Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī,
lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis...
un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jņ.17)
Ticības šķērslis ir sašķeltība
Sašķeltība starp Baznīcām un kristiešiem neļauj pasaulei ticēt.
Ja neuzmanāmies, tā ļoti ātri var ienākt ticīgo kopībā.
Pietiek tikai uzsliet barjeras pret to, kurš mums šķiet nepanesams.
Ja vien tad nelūdzam Svētā Gara palīdzību,
varam norobežoties baiļu un izslēgšanas loģikā,
tā kļūdami par sašķeltības veicinātājiem.
Bet Jēzum slāpst pēc vienotības.
Sašķeltība starp cilvēkiem un tautām raksturo mūsu pasauli.
Ikvienā sabiedrībā ir kāds cilvēku slānis, kuru citi nepieņem.
Un pašā apakšā, šķiet, ir cilvēks ar trūkumiem, invalīds.
Viņu atļauj pat nogalināt vai vismaz iesprosto, paslēpj no acīm.
Gandrīz visas kultūras atstumj garīgi slimus cilvēkus.
Mēs viņus nesaprotam, nezinām, kā pret viņiem attiekties.
Bet Dievs saka: “Tavs bērns ir debils? Tas ir mans mīļotais bērns.”
Viņš uzņem tos, kurus sabiedrība atmet,
uzņem kā savas sirds dārgumu.
Jēzus ir nācis mainīt mūsu hierarhiskās sabiedrības,
kas dibinātas uz vareno, stipro un veiklo virskundzību.
Nācis pārvērst tās vietā, kur katrs ir atzīts tāds, kāds viņš ir,
kur ikkatrs cilvēks ir nozīmīgs.
Tie, par kuriem sabiedrība kaunas, ir vajadzīgi Baznīcai.
Cilvēks ar garīgiem traucējumiem ir Jēzus zīme.
Nabags ir vienotības avots.
“... piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā,
lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti,
ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā,
bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi,
neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”
Tāds ir kopienas tēva sauciens (Fil.2:2-4).
Viņš piekrita sevi iztukšot un pazemināt, kļūdams par cilvēku.
Lai mēs varētu Viņu ieraudzīt,
lai mēs varētu Viņu saklausīt,
lai mēs varētu Viņam pieskarties.
Kā cilvēkam, kas mums līdzīgs. Kā brālim.
Jēzus noslēpums ir pazemībā. Dieva skatījums ir nokāpt, pazemoties,
iet, cik zemu vien iespējams – pie visnabadzīgākajiem, pie vismazākajiem.
Un tad – kopā ar viņiem doties augšup, veidot jaunu cilvēci,
kas nevienu neatstāj aizmugurē, nevienu neaizmirst, nevienu neatmet.
Cilvēku skatījums ir vienmēr doties uz augšu, uzvarēt cīņā,
iegūt spēku, varu, bagātību, valdīt pār citiem, gūt slavu un atzinību.
Jēzus pie mums nāk pazemībā.
Pats kļūstot mazs, Viņš vēlas atrast pašus mazākos,
lai kopā ar viņiem veidotu kopienas, kas dzīvo no cerības –
Dieva Valstības kopienas.
Un Viņš mums rāda mācekļu ceļu – pazemības ceļu,
lejupejošo nevardarbības ceļu, kalpošanas ceļu.
Liek nemeklēt vareno sabiedrību, bet nokāpt zemāk, satikt visnabagākos.
Ne tāpēc, lai lepotos ar savu labo darbu,
bet lai nodibinātu draudzību ar viņiem.
JA TU PAZĪTU DIEVA DĀVANU...
Jēzus viņai atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni." (Jņ.4:10)
Katram draud briesmas dzīvot maldīgās domās par sevi.
Lai spriestu par citiem – tur mums bieži viss liekas pietiekami skaidrs,
bet spriest par sevi ir daudz grūtāk.
Mēs domājam, ka esam vai nu lieliski, vai arī šausmīgi cilvēki,
vai nu sevi cildinām, vai arī nomelnojam.
Visgrūtāk ir sevi ieraudzīt tādus, kādi esam.
Bieži mūsos ir lietas, ko negribam redzēt un neatzīstam.
Alkoholiķis, piemēram, reti kad sevi atzīst par tādu.
Un katram ir tieksme noliegt kādu daļu no sevis.
Jēzus grib mums iemācīt pazīt sevi tādus, kādi esam – aicinātus mīlestībai.
Ar visām mūsu dāvanām, ar visu skaistumu, kas ir mūsos,
bet arī ar visu to, kas ievainots, kas trausls,
kas mūsos nabadzīgs.
Jēzus ir ļoti cilvēcīgs, cilvēciska būtne visā, izņemot grēku.
Jēzus mums rāda, kā tuvoties nabagiem.
Ne no mūsu varas vai augstsirdības augstumiem,
bet no mūsu nabadzības dziļumiem,
no mūsu noguruma, no mūsu vajadzības pēc viņiem.
Tāpat kā Jēzus tuvojās samarietei pie akas: “Dod Man dzert!”
Tātad, tu Man esi vajadzīga. Vai gribi palīdzēt?
Šī ir reāla sieviete, ievainota, citu atstumta sieviete no nicinātas tautas,
bet reizē arī simboliska, kā visas Bībeles personas.
Viņa padara klātesošu šo ievainoto cilvēces daļu –
nabagus, atstumtos, dzīves pabērnus, cietumniekus, grēciniekus,
tos, kurus noliedzam, slēpjam, ieslēdzam cietumos, patversmēs, labi tālu.
Šī Samarijas sieviete ir arī mūsos.
Tā ir mūsu ievainotā daļa, ko slēpjam pat paši no sevis.
Un simbolizē mūsu vainas apziņu, apzinātu vai neapzinātu,
kas vai nu mudina mūs kļūt par varoņiem
un liek atpirkties ar lieliem augstsirdības un drosmes uzplūdiem,
vai arī liek noslēgties narkotikās, alkoholā vai dusmās.
Kamēr neļausim tur ienākt Jēzum,
dzīvosim šīs vainas apziņas vadīti, paši nemaz to nezinādami.
Ja noliedzam tumsu, jo domājam, ka esam tīri, bez tumsas,
Gaisma nevar ienākt mūsos.
Tāpat, uzskatot sevi vienīgi par tumsas būtnēm,
kas nav cienīgas sastapties ar Dievu – mēs noslēdzamies tumsā.
Aizslēdzam sevi Gaismai, neļaujam Dievam ienākt.
Samarijas sieviete mīt manī.
Tā ir visa tā daļa, kur jūtos vainīgs, jo neprotu mīlēt.
Vīrs neprot mīlēt sievu, sieva – vīru,
vecāki neprot mīlēt bērnus un bērni – vecākus.
Visi esam ieslēgti vienā vēsturē, vienā nevarībā, vienā nespēkā.
Bet, kas pieder pie iemiesošanās noslēpuma –
Dievs pazīst mūsu ievainojumus. Viņš zina arī, kad un kā tie veidojās,
un grib ienākt šai mūsu tumšajā un sāpīgajā daļā.
Ienākt visā mūsu būtnē, lai mūs atbrīvotu.
Ja tikai mēs pazītu Dieva dāvanu...
Ja sadzirdētu, ka Jēzus mums prasa padzerties.
Tomēr, lai mēs pārtrauktu bēgt –
tam ir vajadzīgs laiks. Un klusums.
Jēzus samarietei saka: “Ja tu dzersi ūdeni, ko Es tev došu,
tas tevī kļūs par plūstošu avotu, un tu dosi dzert daudziem citiem.
Tu dosi viņiem dzīvību, Dieva dzīvību, un būsi auglīga.”
Dzīvības došana ir viens no pasaules lielākajiem noslēpumiem.
Tas ir kaut kas pavisam neparasts!
Zirnekļi rada zirnekļus, kuri atkal rada zirnekļus – un tā jau gadu simtiem,
un žirafes rada žirafes, papaijas rada papaijas...
Tā ir nepārtraukta plūsma – ikviens dod dzīvību, ko pats saņēmis.
Taču cilvēkam ar to vien nepietiek.
Lai bērns varētu dzīvot, uzplaukt un kļūt par dzīvību nesošu būtni,
viņam nepieciešams daudz mīlestības, maiguma un drošības.
Viņam vajadzīga vienotība ar māti,
ar tēvu un tiem, kas ap viņu.
Cilvēciska būtne ir radīta mīlestības attiecībām.
Saņemtā mīlestība nosaka, kā bērns tālāk veidos attiecības ar citiem.
Mīlestība dara viņu auglīgu.
Ja kādu mīl, tas ļauj viņam piedzimt,
dāvā paļāvību uz sevi, parāda, cik viņš ir skaists.
Atklāj mīlestības spēku, kas ir viņā pašā,
un viņa spēju dot dzīvību.
Mēs zinām, ka mums ir saprāts, zinām, ka varam ražot lietas,
zinām, ka varam izjust emocijas, vēlmes un impulsus,
bet nezinām, ka mūsos ir maiguma aka.
Avots, kurš var dāvāt dzīvību, dievišķu mīlestību.
Bieži mēs pat baidāmies no maiguma,
tas piepilda mūs ar apjukumu, jo nezinām, ko ar to iesākt.
Tomēr maigums noslēpumainā veidā ir Dieva klātbūtne.
Ja mēs dzeram no Avota, kas ir Jēzus,
tad varam kļūt par maiguma avotu, kas dod dzīvību pasaulei,
un tā piepildīt Jēzus vēlēšanos:
nest daudz augļu.
Lai varētu kļūt par avotu, ir svarīga tikai viena lieta:
būt patiesiem, izvairīties no meliem, ilūzijām un izlikšanās,
jā, arī no sapņiem un teorijām, kas mūs ieslēdz iluzorā pasaulē.
Mēs ieejam vienotības ceļā tikai tik daudz,
cik pieņemam savus ievainojumus, plaisu savā iekšienē.
Tiklīdz pieņemsim šo daļu sevī, uz kuru atteicāmies raudzīties,
mūsu iekšienē sāks veidoties vienotība, sāks plūst auglība.
Jēzus mūs aicina pieskarties mūsu ievainojumiem,
pieradināt mūsu vājības un nabadzību,
pret ko esam uzcēluši augstus zināšanu, veiksmes un augstsirdības
vai dusmu, sarūgtinājuma un depresijas mūrus...
Aklāt sevī naida un varmācības spēju ir briesmīgi.
Bet ir ļoti svarīgi nebēgt, atrast kādu, kam pastāstīt par šiem dēmoniem.
Jēzu es varu pieņemt tikai tad, ja pieņemu nabagu sevī.
Ja man nav līdzjūtības pašam pret sevi,
es noliegšu arī citu ievainojumus, es tos nostumšu no sava ceļa,
lai man nebūtu par viņiem jādomā.
Mūsu ievainojumi nav jānoliedz, bet jāpieņem,
jāatklāj, ka Dievs tajos ir klātesošs.
MĪLIET VIENS OTRU, KĀ ES JŪS ESMU MĪLĒJIS
Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. (Jņ.13:34)
Kādā dienā Viņš uzrunā: “Nāc, seko Man!”
vai arī: “Šodien Es gribu palikt pie tevis!”
Visa sākums – tikšanas ar Jēzu sirdi pret sirdi, šis personīgais aicinājums.
Pēc tam Viņš mums liek satikt citus, kas tāpat ir aicināti.
Viņi ir pavisam atšķirīgi, bet visi – aicināti.
Tā ir kopības veidošanās.
Bet mēs reaģējam tik līdzīgi! Evaņģēlijā, tiklīdz Jēzus pagriezis muguru,
mācekļi sāk salīdzināt sevi viens ar otru,
strīdēties par to, kurš viņu vidū ir lielākais, labākais, spējīgākais.
Iejaucas mammas, kā vienīgi viņas to prot (paskatieties uz Cebedeja kundzi!).
Evaņģēlijs ir tik cilvēcisks.
Jēzus zina, ka sāncensībai cilvēka sirdī ir ļoti dziļas saknes:
tik ļoti gribas būt mīlētiem vai vismaz apbrīnotiem.
Tik ļoti baidāmies palikt nenovērtēti citu acīs,
ka cīnāmies, lai apliecinātu sevi,
pierādītu, ka esam labāki.
Dzīvot kopienā vai ģimenē nav viegli.
Reizēm pat ļoti grūti.
Jēzus aicina būt kopībā arī tāpēc, lai mums būtu konfliktu pieredze,
lai mēs atklātu, ka ir cilvēki, kas mums patīk un arī tādi, ko grūti paciest.
Lai mēs atklātu, ko tas mūsos izraisa.
Patiesībā katrs reaģē savādāk: noslēdzas depresijā, bēg kompensācijās
vai mokās greizsirdībā, citu pārņem naids un dusmas.
Ir svarīgi to piedzīvot, jo tad mazliet labāk sapratīsim,
ko Jēzus prasa no apustuļiem, teikdams: “Mīliet viens otru!”
Bet mēs iesaucamies: nē, to un to es nespēju mīlēt!
“Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus,” Jēzus vēl piebilst (Lk.6).
Un ienaidnieks nav tālu jāmeklē,
tas nav kāds apbruņojies svešinieks, bet visbiežāk kāds,
kurš man ir pavisam tuvu: ģimenē, darbā, draudzē.
Tas, kura priekšā es jūtos apdraudēts, jo viņš ir pārāk atšķirīgs
un neļauj man palikt tādam, kāds es esmu.
Normāli, ka mums ir ienaidnieki,
tie ir ļaudis, kas pieskaras mūsu vājajām vietām,
modina mūsu aizsargmehānismus,
tā ir daļa no mūsu cilvēcības.
Viņi manī izraisa veselu virkni negatīvu reakciju, kuras nesaprotu.
Kad tos atstumju, es patiesībā nepieņemu pats savus trūkumus.
Tāpēc ir noderīgi atklāt savus ienaidniekus.
Par patiesiem kristiešiem mēs kļūstam tikai tad, kad atklājam to.
Kad saprotam: ir vajadzīgs Svētais Gars,
lai paveiktu to, ko paši nespējam.
Mācekļa dzīvē ir jāiet līdz galam, kamēr kļūst neiespējams,
un tad jāatklāj: “kas cilvēkiem neiespējams, Dievam ir iespējams” (Lk.18:27).
Tik ilgi, kamēr domājam, ka noslēgto derību ģimenē vai kopienā
varam izpildīt saviem spēkiem – mēs vēl īsti tajā nedzīvojam.
Derība ir Dieva dāvana.
Un dienu no dienas Viņš dod spēku to pildīt,
ja vien atzīstu, ka es pats nespēju.
Man ir jāatklāj, ka nespēju dzīvot mierā ar citiem.
Dieva atbilde uz cilvēku konfliktiem, kariem un šķelšanos ir izlīgšana.
Jēzus ir nācis mūs darīt brīvus, mācoties piedot.
Pretēja piedošanai ir novēršanās: es daru visu, lai izvairītos no šī cilvēka,
un būtu pat gluži apmierināts, ja viņš izlemtu doties projām
vai iekristu kādā caurumā un pazustu.
Es pat spēju priecāties, ja viņam notiek kas ļauns.
Piedošana – tā ir vispirms derības atzīšana,
nevis labu sajūtu uzplūdi vai pārejoša labvēlība.
Jēzus viņu ir aicinājis šajā vietā, un man viņš jāciena,
jādod tiesības dzīvot un augt.
Piedošana prasīs laiku. Mēs visi esam greizi koki,
kuriem jāiztaisnojas, jāiemācās augt taisni, un tas var prasīt laiku.
Piedošana ir dievišķa.
Tā ir dāvana, ko Jēzus grib mums dāvināt,
lai mēs kļūtu par miera nesējiem.
Bez tās neviena kopiena vai ģimene nevar pastāvēt.
Jēzus piedod, dziedina un atbrīvo mazos, iztaisno saliektos.
Viņš nav nācis mūs pazudināt, bet dāvāt dzīvību.
Tāpat kā Evaņģēlija sievietei, laulības pārkāpējai (Lk.8).
Grēkot Svētajos Rakstos nozīmē atstāt Dievišķo Līgavaini,
novērsties no Tā, kurš mūs mīl un sargā, veldzē slāpes.
Atstāt, lai dotos padzerties no citiem avotiem.
Grēks nav tikai likuma pārkāpšana vien.
Grēkot nozīmē pagriezt muguru Jēzum, vairs nepaļauties uz Viņu,
neticēt Viņa apsolījumiem, šaubīties par derību ar Viņu
un vairs neļaut Viņa klātbūtnei mūs uzturēt.
Tas nozīmē atraut sevi no Viņa dzīvības.
Bet, lai dzīvotu pēc Evaņģēlija, ir jābūt dzīviem.
Kad Jēzus saka: “Ej un negrēko vairs!” –
tas īstenībā nozīmē: ej un nepamet vairs Mani,
paliec Manā mīlestībā,
izvēlies to, kas labs un kas tev dāvā dzīvību!
Ja esam miruši, atrauti no dzīvības avota,
mēs dosim tālāk vienīgi nāvi.
Tāpēc mācīsimies sevi pareizi barot:
ar Dieva Vārdu, ar Jēzus Miesu,
ar lūgšanu.
Tas nozīmē no jauna atrast zaudēto derību,
vairs nebūt nošķirtam, bet vienotam ar Dievu.
Jēzus sniegtā piedošana dod atkal jaunus spārnus.
Viņš ik mirkli ir sastopams mūžības pastāvīgajā tagadnē un pastāvīgi mūs mīl.
Bet baiļu, sarūgtinājuma un sirdsapziņas pārmetumu dēļ
mēs esam aizvēruši savas sirds durvis.
Dieva piedošana šīs durvis atver un saka mums:
“Tu esi Mans mīļotais bērns! Man prieks būt ar tevi. Es mīlu tevi!
Es esmu ar tevi tagad un gribu dzīvot tevī,
lai mēs kopā nestu daudz augļu.”
Piedošana ļauj no jauna piedzīvot mūsu jaunības mīlestību.
Jēzus zina, ka mūs nospiež vainas apziņas slogs
un mums vajadzīgs arī fiziski sadzirdēt atsvabināšanas vārdus.
Ir svarīgi izstāstīt kādam, kurš mūs patiesi, ar maigumu un sapratni uzklausa.
Izstāstīt visu, kas mūs ievainojis, visu, ko esam darījuši,
slikti darījuši vai neizdarījuši, visu to, ko nožēlojam
un kas pamazām piepildījis sirdi tā, ka traucē tai pukstēt cerībā.
Izteikt vārdos savu tumsu ir ļoti svarīga atsvabināšanas pieredze.
Vajag runāt, atbrīvoties caur vārdiem
un pēc tam sadzirdēt to, kuru Dievs izvēlējies,
lai mums pateiktu: “Tev ir piedots.”
MANS DIEVS, KĀPĒC TU MANI ESI ATSTĀJIS ?
Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: "Ēli, Ēli, lamā zabahtani?" Tas ir: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?" (Mt.27:46)
Var teikt, ka Jēzus ir nācis pasaulē, lai to radītu no jauna,
lai atdotu tās patieso jēgu.
Lai atrautu mūs no pārāk cilvēciska skatījuma, kas ierobežo,
kas neļauj mums cerēt, kas ieslēdz nespēkā.
Jo “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk.1:37).
Ja nenolaižamies klusuma būtībā,
lai izjustu šo radīšanu no jauna un ieietu Jēzus redzējumā,
mēs riskējam, ka mūsu rosība, “lietas, kas jāizdara”, mūs izsmels
un mēs nesapratīsim šo Viņa pārsteidzošo redzējumu.
Piemēram, mums ir mācīts, ka jāpalīdz nabagiem,
bet Evaņģēlija redzējums ir daudz plašāks:
tas atklāj, ka nabags palīdz mums,
ka viņš ir dzīvības avots.
Māmiņas to labi zina: mazuļa smaids viņām dāvā dzīvību.
Mēs zinām, ka mazais ir aicināts kļūt par pieaugušu,
bet Jēzus priekšā – pieaugušajam jākļūst mazam.
Tas ir vesels cilvēciskās pārliecības apvērsums:
Dieva Valstībā ieiesim, nevis kļūdami arvien lielāki un zinošāki,
bet kļūdami līdzīgāki maziem bērniem.
Kad tuvojas mazajam nevis lai “palīdzētu”, bet lai vienotos ar viņu,
tad tuvojas Dievam, ieiet vienotībā ar Dievu.
Ieiet svinēšanā, kas ļauj atklāt Dieva Sirdi.
Vēlēties sevi aizsargāt, uz agresiju atbildēt ar agresiju ir dabiski.
Bet Jēzus saka ko citu: “Mīli savus ienaidniekus!
Izslēdz savus aizsargmehānismus – Es esmu tava aizsardzība.”
Pasaules glābšana nav atkarīga no bruņošanās pieauguma,
no lielāka skaita represīvo likumu,
bet no mūsu mīlestības un piedošanas spējām.
Ciešanas mūs spontāni biedē – mēs visi baidāmies no tām.
Bet Jēzus ir nācis dāvāt jaunu ciešanu redzējumu.
Visizplatītākā attieksme ir sašutums par to, ka ciešanas pastāv,
un vēlēšanās darīt visu, lai no tām atbrīvotos.
Jēzus atnes kaut ko pilnīgi jaunu, jo Viņš nemirst sirdsmierā.
Viņš dedzīgi lūdz: “Lai šis biķeris iet man secen!” (Lk.22)
Viņš mirst pie krusta, saukdams: "Mans Dievs,
Iedziļināties ciešanu noslēpumā ir svarīgi.
Tas nav kāds sens nostāsts,
ko pasaules progress jau pārspējis.
Tā ir īstenība, ko piedzīvo mūsu brāļi un māsas zemēs, kur karo,
cilvēki, kas ir slimi un tie, kuri atrodas cietumos,
izsalkušie, izslāpušie, tie, kam nav pajumtes,
kurus neviens nemīl, kas piedzīvo sēras...
Tā ir mūsu pasaules realitāte.
Taisnība, fiziskās ciešanas var būt briesmīgas.
Tomēr tās būs izturamas, ja kāds mums palīdzēs, ja mīlēs mūs.
Bet ciešanas, ko rada mīlestības trūkums un pamestība,
ir neizturamas un it visu padara neizturamu.
Mūsu reakcija uz ciešanām ir ļoti spēcīga,
tās izraisa mūsos sacelšanos.
Tās šķiet nepanesamas, jo nespējam atrast ne to nozīmi, ne jēgu.
Jēzus nav nācis izskaidrot ciešanas vai attaisnot to eksistenci.
Viņš mums atklāj: visas ciešanas, visi ievainojumi var kļūt par dāvanu,
kļūt par dzīvības avotu un nest augļus.
Cilvēciski tas nav ne saprotams, ne iespējams,
bet tas kļūst par īstenību tikai ar jaunas
Svētā Gara žēlastības palīdzību.
Daudzi kļūst par kristiešiem tāpēc, ka viņus apžilbinājusi Dieva godība.
Mēs visi sapņojam tikt komandā, kura uzvar,
vienalga, vai tas būtu futbolā, politikā vai pat Baznīcā...
Tomēr pie krusta taču Jēzus zaudē, un Pēteris nespēj to izturēt.
Viņš nesaprot. Nespēj saprast, jo Svētais Gars tam vēl nav atklājis.
Tāpat notiek ar mums – ir jāiemācās tikt tam pāri:
saprast, ka Dieva svētīts nav tikai tas, kuram veicas,
bet arī tas, kurš neveiksmi piedzīvo paļāvībā.
Bet kā justies Dieva svētītam, ja esi noraidīts?
Kā neveiksmē neredzēt kaut ko negatīvu?
Kā neieļaunoties par lielo dzīves neveiksmi, kas ir nāve?
Kā saprast, ka Dieva svētīts ir tas, kurš mirst paļāvībā?
Ir ļoti grūti pieņemt vissvarīgāko Jēzus vēstī:
dziļo vienotību starp Krustu, Augšāmcelšanos
un paļāvību pārbaudījumos.
Esam kristieši, un tomēr mums ir grūti pieņemt Krustu:
mēs to pielūdzam, bet nepanesam.
Pēteris neiztur Jēzus ciešanas un aizbēg.
Marija atrodas pie krusta. Stāv krusta pakājē.
Sākumā arī viņa nepazina vareno Kungu Jēzu.
Viņa to pazina pavisam maziņu – mazulīti, ko nēsāja sevī,
mazu bērniņu, kuru baroja, nēsāja, mazgāja un sasildīja,
bērniņu, kuram bija vajadzīga mīlestība.
Varbūt te ir vislielākais iemiesošanās noslēpums:
Dievam, kurš kļuva miesa, bija vajadzīgs augt mīlestībā.
Un Marija to varēja dāvāt, jo bija žēlastības pilna.
Mēs bieži mīlam no sava iekšējā tukšuma un cenšamies to piepildīt,
mēģinot valdīt pār tiem, kurus mīlam: ģimenē vai kopienā.
Marija mīlēja patiesi un pilnīgi. Viņā viss bija vienots.
Viņas ikdienišķās kustības bija lūgšana, jo viņa pieskārās Jēzus Miesai.
Viņa nesa uz rokām mazuli, kurš bija viņas Dievs.
Mariju neieļaunoja tas, ka Dievs ir tik mazs –
bērna kliedziens, izsalkums un asaras.
Viņa neieļaunojas arī tad, kad Jēzus ir piesists krustā –
pavisam mazs un cieš šausmīgas mokas.
Marija ir šeit, viņa stāv kājās.
Nesaka neko. Viņa zina, ka šī ir Jēzus stunda.
Sirds dziļumos droši vien zina, ka tas ir ļoti svarīgs brīdis,
lielais Jaunās Derības noslēpums: mēs esam glābti caur kādu notiesāto.
Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti (Jes.53).
Viņa ciešanas kļūst par dzīvības avotu,
par noslēpumainajām debesu durvīm.
Vārds ir nācis pasaulē vienotībā ar Mariju
un aiziet no šīs pasaules vienotībā ar Mariju.
Marija mums māca kaut ko no līdzcietības noslēpuma.
Ciešanu pārņemtais Jēzus mums ļauj nojaust
cilvēcisko ciešanu lielo noslēpumu.
Visas mūsu ciešanas, ikviens ievainojums, it viss, kas mūsos salauzts,
visas bailes tikt noraidītam vai no tā, ka mums pietrūks vietas,
viss mūsu nemiers, apjukums, visas dzīves grūtības
var kļūt par dzīvības avotu, ja mēs tās pievienojam
Jēzus Krustam un Viņa Augšāmcelšanai.
Tad mums nav jādusmojas par saviem ievainojumiem
uz saviem vecākiem, sabiedrību, tiem, kas mums nodarījuši pāri.
Ar Jēzu varam atklāt, ka visas šīs ciešanas nav bijušas veltīgas,
ka tās ir kā mēslojums, kas uzlabo zemi un padara to auglīgu.
Nekas nav zaudēts, Jēzus to visu ņem un pārveido,
lai padarītu par dzīvības spēku.
Kad fiziski sāp, protams, ir jāmeklē kompetenta palīdzība.
Bet ja māte ir tikko zaudējusi bērnu, kāda sieva – vīru,
kāds jauns cilvēks uzzinājis, ka nekad nevarēs staigāt,
tad nevar būt runa par kompetenci,
bet vajadzīga līdzcietība, kas ir klātbūtne.
Jāmācās vienkārši būt klāt, kā Marijai.
SVĒTĪGI LĒNPRĀTĪGIE
Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. (Mt.5:5)
Jaunieši gaida sastapšanos ar to, kuru iemīlēs,
gaida studiju beigas vai brīdi, kad atradīs darbu.
Precēti cilvēki gaida bērnus, bērni gaida, kad izaugs,
gados vecāki ļaudis gaida nāvi.
Mēs visi kaut ko miglaini gaidām.
Gribam vai negribam, pat īsti nezinot, ko gaidām,
tomēr visi dzīvojam gaidās. Gaidīt nav viegli!
Piedzīvojot nepanesamu situāciju, cilvēks dzīvo un gaida negaidīdams.
Ir kāds spēks mūsos, kas turpina gaidīt.
Mūsu paraugs ir Marija pie krusta – viņa gaida.
Nezina, ko gaida, tomēr mierīgi gaida.
Marija Magdalēna gaida nepacietīgi.
Viņa gribētu, lai sabats paiet ātrāk, tad aizskriet pie kapa,
atrasties tuvumā un ieraudzīt Jēzu augšāmcēlušos.
Kad beidzot var turp doties, viņa skrien, nelaimīga un satraukta,
viņa raud, jautā eņģeļiem, pār viņu valda nemiers.
Marija, Jēzus māte, neskrien turp,
jo kaps ir tukšs.
Vai nu esam nemiera pārņemti un mēģinām pasteidzināt notikumus,
cenšamies “kārtot lietas”, metamies pārspīlētās aktivitātēs,
bez īsta mērķa, lai tikai novirzītu šo nemieru,
novadītu trako enerģiju, kas mūs pamazām pārņem.
Vai arī visu saraujam, izvairāmies, bēgam:
vairs nespējam palikt pie tā, ka nekas nenotiek, nekas nemainās.
Pārbaudījumā ir jāmācās gaidīt –
bieži nekustīgi, ar lūgšanu un nodošanos.
Mums jālūdz no Jēzus šī žēlastība prast gaidīt,
ne vienmēr saprotot un nevēloties diktēt savu gribu.
Doties uz priekšu ir brīnišķīgi,
bet reizēm ir jāpieņem sava nesapratne.
Mēs daudz ko nesaprotam.
Ir jāprot gaidīt gaismu, palikt nekustīgiem, būt nomodā,
gaidīt Dieva laiku.
Kad izdarīts viss, kas vajadzīgs,
tad ir jāprot gaidīt.
Mums visiem patīk sapņot par lieliem, labi saredzamiem notikumiem,
bet ir grūti pieņemt Dieva ceļa pazemību mūsu dzīvē.
Viņš nāk kā “viegla vēja pūsma”, vienmēr ticības noslēpumā.
Kad Jēzus augšāmceļas, Viņš neparādās virs Jeruzālemes tempļa,
pūļa priekšā lielo svētku laikā,
ar zibens spožumu un trompetes skaņām.
Viņš pavisam vienkārši parādās dažiem cilvēkiem,
kas pat vilcinās Viņu atpazīt.
Jēzus nāk savu tuvāko mācekļu vidū, sakot: “Miers ar jums!”
Apustuļu pirmā reakcija ir bailes, neticība.
Viss notiek tik vienkārši, ka viņi nemaz neuzdrošinās ticēt.
Jēzus nenāk kā uzvarētājs,
bet nāk kā pats mazākais, ļoti pazemīgi.
Lielais augšāmcelšanās noslēpums reizē ir tik mazs.
Cerības gaismā mums jāsaprot arī sava augšāmcelšanās.
Tas, ko mēs gaidām, jau ir noticis. Tas mūsos aug.
Mūsu augšāmcelšanās, šī Svētā Gara dāvana, ir brīnums,
bet tai pašā laikā kaut kas pavisam neliels un pieticīgs –
tā mūs piepeši neizmaina.
Tā ir kā maza sēkliņa mūsu būtnes ievainotajā zemē.
Mēs esam salauzta tauta, greizi ļaudis,
ar asām baiļu un nemiera reakcijām,
tik ievainojami, ka nebeidzam aizsargāties,
pūlamies celt barjeras, aizstāvēties.
Bet ja ļaujam Svētajam Garam ienākt mūsu trauslumā,
Viņš tur būs kā maza sēkliņa,
kas pamazām augs un mūs pārveidos.
Mēs visi sapņojam par iespaidīgu atgriešanos, kā Pāvilam –
pēkšņu apgaismību, kas visu izmainīs.
Bet patiesībā nezinām, cik laika viņam vajadzēja,
lai šī atgriešanās varētu notikt,
nezinām ne to, kas to sagatavoja, ne to, kas tai sekoja.
Nespējam izturēt, ka pēc “savas atgriešanās” uzreiz neesam “pilnīgi”.
Taisnība, var būt brīži, kad pārmaiņas kļūst labi pamanāmas,
kad rodas iespaids, ka mūsu acis ir atvērušās,
ka pēkšņi esam pagriezušies pret gaismu
un nu beidzot esam atraduši ceļu.
Bet nespējam paciest, ka mūsos nav mainījies viss,
ka vēl ir palikusi tumsa, ēnaini nostūri, vājums, dusmas vai ievainojumi.
Mēs sapņojam par “visu vai neko”,
par radikālām un paliekošām izmaiņām,
aizmirstot, ka esam būtnes, kas attīstās.
Cilvēkam vajadzīgi deviņi mēneši, lai izveidotos mātes miesās,
bet pēc piedzimšanas – daudzi jo daudzi izaugsmes gadi,
lēna un ilgstoša virzība uz briedumu.
Tā var nosaukt augšanai sekojošo lejupejas posmu.
Cilvēka izaugsme tad, kad mazinās viņa fiziskās un intelektuālās spējas,
ir tikpat svarīga kā jaunieša augšana, apgūstot prāta zinības.
Mēs visi esam aicināti kādu dienu noslēpumaini atkal būt mazi.
Spēka, ietekmes un bagātības pieredze ilgst dažus gadus.
Visi esam vērsti uz nabadzību un niecīgumu. Visi novecosim.
Kļūsim vājāki, trauslāki, mazāki. Tas mums būs jāpieņem.
Izaugsme lejupejas posmā ir liels noslēpums.
Pakāpeniski zaudējot spējas, mēs turpinām augt pazemībā.
Augt – tas tagad ir pamazām pieņemt īstenību
un vairs nemeklēt patvērumu ilūzijās.
Briedums ir īstenības pilnīga pieņemšana, esošā akceptēšana.
Tas nozīmē pateikties par to, kas mums ir,
un vairs neraudāt par to, kā mums nav.
Nedzīvot ideālismā, kas atsakās redzēt lietas tā, kā tās ir,
bet pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi ir, saredzot viņos gaismu
un ticot, ka mēs visi spējam augt. Pie tā cilvēki nonāk ļoti reti.
Vairāk vai mazāk visi cīnāmies ar realitāti,
ar to, ko piedzīvojam, vai to, ko esam piedzīvojuši.
Mūsu spēkus izsmeļ dusmas, kad negribam kaut ko pieņemt.
Tad vai nu dzīvojam pagātnē, vai redzam sevi nākotnē,
bet tagadnē nemaz tā īsti nedzīvojam.
un priecāties par Dieva klātbūtni šeit un tagad.
Viņš nav neaizsniedzams, nav jāmeklē citur – tālu debesīs vai zvaigznēs.
Viņš ir šeit, pavisam tuvu, pat mūsu ievainojumos.
Dievs ir vienmēr klātesošs. Mūžīga klātbūtne.
Ikviens dzīvesstāsts ir pakāpeniskas izaugsmes stāsts.
Tā ir mācīšanās pieņemt realitāti, pieņemt savu dzīves ceļu,
patiesību par mums pašiem un patiesību par citiem.
Tas ir ļoti garš ceļš. Aptvert īstenību,
dzīvot patiesā vienotībā ar savu paša un citu nabadzību,
ar Jēzu un Tēvu Svētajā Garā – jā, tas ir garš ceļš.
Mēs esam kā koki, kas aug ļoti lēnām.
Amazonē ir kāds maz pazīstams un skaists koks – bakuri.
Lai nestu pirmos augļus tam vajadzīgi četrdesmit gadi.
Reizēm mēs esam kā šie bakuri:
trīsdesmit piecus gadus gaidām augļus
un neko nevaram ieraudzīt!
Tomēr augšāmcelšanās ir klātesoša,
augļi nogatavojas slepenībā. Ir jāprot gaidīt.
Ir mūsu laiks un ir Dieva laiks.
Kristietības noslēpums mīt ļoti lielā pazemībā – Dieva pazemībā.
Starp mums un Jēzu ir tāda neparasta partnerība:
mēs soļojam kopā, kopā veidojam ritmu.
Jēzus dāvā žēlastību, bet uz priekšu jāiet mums pašiem,
un vienotība jāsaglabā mums. Dievs mūs nespiež.
Viņš nemanipulē ar mums, nemēģina piespiest vai ietekmēt –
tā ir ļoti aizkustinoša Dieva pazemība pret ikvienu,
taktiskums, liela cieņa pret to, kas mēs esam.
Jēzus pārāk ciena mūsu brīvību, pārāk mūs mīl.
Dievs saka: “Ja tu gribi, seko Man! Bet Es to neuzspiežu.
Neapsolu tev veiksmi uz zemes, bet debesis, kas nozīmē būt kopā vienmēr.
Ja vēlies, iesim kopā, Es tevi neatstāšu.”
Taisnība, Viņš mūs neatstās pat tad, ja mēs novērsīsimies no Viņa.
Ja Jēzus kādu ir aicinājis, tad arī, ja tas dara lielas aplamības,
Jēzus viņu neatstāj, nekritizē, bet pacietīgi gaida, kad viņš mainīsies.
Gaida viņa atgriešanos. Gaida ar mīlestību.
Viņš vēlas, lai pieaugtu mūsu iekšējā brīvība,
lai mēs brīvi nonāktu līdz mīlestībai.
Tas var prasīt ilgu laiku, būt garš izaugsmes ceļš.
Dievs vada tik mierīgi, tik lēni.
Viņam nekas nav jāpierāda, nekas nav jāaizstāv.
Viņš ir Mīlestība un pilnīga sevis atdošana.
Un arī mums jākļūst par laika draugiem,
par cilvēkiem, kas prot gaidīt.
TAVS DIEVS ATSAUKSIES
Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! (Jes.58:9)
Cilvēku attiecību noslēpums ir derības noslēpums.
Apzināties Dieva doto derību nozīmē doties svētību ceļā.
Tas nozīmē saprast otru cilvēku,
mīlēt otru, ienākt otra noslēpumā.
Ir tomēr taisnība: mēs ļoti ātri krītam, ļoti ātri pagurstam,
iekrītam depresijas, agresijas un dusmu aplī, no kura neprotam izkļūt.
Un bieži dusmojamies arī uz sevi,
jo nespējam maigi pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Mums jāmācās būt maigiem arī pašiem pret sevi.
Jo arī mēs esam ievainoti.
Mēs izkliedzam savas sāpes, savu vilšanos,
savu nespēju un agresivitāti.
Varam kliegt tukšumā,
bet varam saukt arī uz Dievu.
Dievs ir Paraklēts. Tas ir grūti iztulkojams vārds,
Bībelē tulkots kā “advokāts, aizstāvis, mierinātājs”.
Grieķu Paracleitos nozīmē “tas, kurš atbild uz aicinājumu”.
Tātad māte ir sava bērna “paraklēts”.
Dievs ir mūsu Paraklēts – tas, kurš atbild uz mūsu saucienu,
kurš ir spējīgs mūs izvilkt no mūsu cietumiem un aizsargsistēmām.
Un reizē būt pietiekami laipns un maigs – lai mēs varētu atvērties.
Cilvēka pamatsauciens briesmās ir: “Mamma!”
Tā saucot pat kaujas laukā mirstošs karavīrs.
Tas ir sauciens pēc mātes maiguma, uzmanības un laipnības.
Un tāds ir arī mūsu Dievs. Kad tu sauksi, Viņš atbildēs.
Dievs tevi vienmēr vadīs, arī tuksnesī paēdinās.
Un “dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie mums mūžīgi” (Jņ.14).
Mēs nemaz īsti neapjaušam Svētā Gara bezgalīgo maigumu,
kas mūs ne tiesā, ne nosoda, bet pazīst un izprot.
Viņš palīdzēs dzīvot vienotībā ar citiem.
Bez Viņa mēs to nespējam.
Pārāk lielas ir mūsu bailes tikt vēlreiz ievainotiem.
Tās ir mūsu mājas un mūsu kopienas, kas ir vai var kļūt
svinēšanas vietas, jo Dievs mūs ir apvienojis.
Mēs visi esam pārgājuši Sarkano jūru –
no baiļu verdzības uz vienotības apsolīto zemi.
Ir svarīgi atzīt šo savu derību – priecāties, izdziedāt,
atcerēties noieto ceļu un pateikties.
Vienkārši par to, ka esam kopā, ka Dievs mūs vienu otram uzticējis
un visa centrā ir Viņš pats – Tas, kurš ir visa sākums.
Ievainotajā pasaulē mūsu ģimenes, mājas un kopienas –
mūsu “šķirsti” – var kļūt par mazām oāzēm.
Un tās var būt atvērtas vietas, kas vienotas ar citiem.
Jo “kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli,
tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.
Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs
un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās
un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs
un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes.58)
