Gaisma ceļā

Atskats uz noieto

Aprīlis 2011, rediģēts 2021

GAISMA CEĻĀ

Kalpones stāsts

Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc Tava vārda. (Lk.1:38)

Kalpones ceļš nav spožuma un uzvaru ceļš.

Kalpones ceļš ir uzticība un paļāvība.

Apzinoties, kādam Kungam es piederu.

Pilnīgas paklausības un pazemības ceļš.

Kā manam Kungam, kurš – sevi iztukšoja,

pieņemdams kalpa veidu.

Vai tev, atskatoties uz saviem aizvadītajiem Dieva žēlastības gadiem, reizēm nav bijusi sajūta:

nu patiešām kā pasakā! Neticētu taču, ja to stāstītu kāds svešinieks.

Bet ja ar pašu noticis, tad nākas vien atzīt: patiesi, brīnumainam Kungam mēs piederam.

Un katrs Viņa pieskāriens atklājas kā Gaisma ceļā...

Tad nu ar pasaku arī sākšu. Un tā sauksies:

Lieldienu pasaka

Reiz sensenos laikos Krēslas zemē dzīvoja kāda princese. Ar savādu vārdu – Rūgtā. Priecājās par puķu smaržu un putnu balsīm krēslainajā mežmalā. Jā, viņai bija gan stāstīts par saulainām tālēm un Nebeidzamo Gaismu. Taču Princese šos stāstus ierindoja starp pasakām. Viņa sev likās pārāk gudra, lai tām ticētu. Zinību pilī viņa iepazina savu nešķiramo draudzeni Grāmatu.

Pēc ilgāka vai īsāka laika sarunās ar draudzeni Princesei sāka likties savu vecāku pils ne pārāk uzticama dzīvesvieta. Tā viņa izlēma celt sev citu. Meklēt citu gaismu. Gaismas pilī Lielajā Pilsētā viņai sāka likties, ka pati izstaro ap sevi Gaismu. Nu tik droši doties tumšajā pasaulē! Pilna apņēmības Rūgtā sēdās dzelzs rumakā, lai savu gaismu nestu kādā Vidzemes valstiņā. Tomēr drīz vien viņai nācās secināt, ka cilvēki nemaz tik izslāpuši pēc gaismas nav. Tumsas valdnieka pakļautiem, tiem ērtāka liekas puskrēsla.

Nu Princese jutās gauži vīlusies.Tostarp tā pat nepamanīja no tumsas iznirstam lielu, tuklu, spalvainu Roku. Tā – caps! – viņu pēkšņi satvēra un tenteru tenteriem aizrāva uz Tumsas valstību. Sākumā tur redzēt nevarēja neko, ne acī durams.

Dobja, cauri sienām ejoša Balss, kas nepārtraukti kaut ko nesaprotamu diktē. Viss, kas Princesei līdz šim šķitis nozīmīgs, šeit pārtop par naivu muļķību, neprasmi dzīvot un stulbām iedomām. Sirdī krīt vārdi kā akmeņi. Tā kļūst nepanesami smaga.

Tomēr kaut kur dziļdziļi Princeses sirdī bija paslēpusies maza uguntiņa – mazītiņa Gaismas meitiņa. Bija gan jāpaiet ilgiem tumsas gadiem, lai Rūgtā iemācītos Gaismiņu sadzirdēt. Tā stāstīja par Tēvu – Gaismas Tēvu, kurā nav nekādas tumsības. Un šis Tēvs mīlot satumsušo Krēslas Princesīti, aicinot pie sevis – Gaismā. “Aicinātājs ir uzticams. Viņš ne tikai saka, bet arī izdara. Un Viņam nav neiespējamu lietu – tikai tici!” Tā kādu dienu važas pēkšņi nokrīt – atraisās visi pinekļi, dzelžainais tvēriens atlaiž Princeses notirpušo roku. Vien bargā Balss vēl ducina pamalē.

Princese stāv uz pakalna zem zilas marta debess. Zeme vēl pelēka, un ielejā balto sniegs. Acis žilbst no saules apmīļotu pūpolu baltuma. Klusums runā. Putni dzied kā neprātīgi. Piesaulē dzird zāli dīgstam. Bet visam cauri – Lieldienu zvani! “Kristus ir cēlies, slava Glābējam!” Katra šūna elpo pavasari. Hendeļa ritmā. Akmens ir novelts… Patiešām liels un svēts ir šis brīnums – Augšāmcelšanās.

Rūgtā paceļ acis pret Debesīm. Ar cīruļa treļļiem un rīta vēja glāstīto koku šalkām pie apvāršņa parādās Saule. Tā pati mīļā bērnības Saule! Bija Lieldienu Rīts, kad viņa tai atdeva savu sirdi – vārgu un asiņojošu. Bet tas bija viss, ko viņa varēja dot.

(Lieldienas. 1989-2004)

Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā,

kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana. (Kol.1:13-14)

Labi, ka pasakām ir labas beigas, vai ne?

Bet dzīve rit tālāk, un Radītāja darbs pie mums turpinās. Lai protam vien atsaukties!
Nu vairs ne par pasakām, tagad par sapņiem. Sapņoju reti, tomēr kopš agras jaunības mani mocīja sapnis, kas dažādās variācijās atkārtojās – izmisīga bēgšana no lieliem ūdens plūdiem.

Sastapos ar to ik pa laikam, līdz kamēr savu veselības problēmu dēļ nokļuvu aizlūgšanās,

kur kalpotāji man negaidīti pasniedza vēsti no Tēva:

Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem.

Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām... (Ps.18:17-18)

Pamošanās (2000)

Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja (Ps.107).

Mana iziešana gaismā sākās ar tā Kunga labo prātu un Viņa brīnumaino žēlastību.

Tik ilgi biju to ignorējusi! Ir tieksme domāt: kas gan mani labāk pazīst, kā es pati.

Patiesībā jāsecina, ka īstā iepazīšanās ar sevi sākas tikai tad, kad pazīstu Tēvu Debesīs.

Tad, kad esmu nostājusies uz ticības ceļa un savā ikdienas dzīvē uzticīgi ļaujos

Dieva Svētā Gara brīnumu pilnajai vadībai. Viss iesākas ar Vārdu.

Bet tad Dievs gaida manu personīgo līdzdalību – manu atsaukšanos un piekrišanu sekot.

Labprātīgi iet ne allaž vieglo un līdzeno Kristus mācekļa ceļu.

Kad uzrunā Dieva Vārds un tam kā atbilde nāk mana lūgšana, tad arī soli pa solim

pamazām notiek manis sastrādāto kļūdu labošana. Manas sirds šķīstīšana un dziedināšana.

Paldies Dievam par katru Viņa pieskārienu!

Iesākumā bija Vārds. Vārds, kas bija pie Dieva. Vārds, kas bija Dievs.
Ar Dieva Vārdu visa redzamā pasaule reiz sākās.
Kad laiks bija piepildījies, tad Vārds tapa miesa – lai mājotu mūsu vidū.
Kā Tēva vienpiedzimušais Dēls, pilns žēlastības un patiesības.
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Kad Dieva vārds uzrunā cilvēka sirdi, viņā sākas kaut kas jauns.
Reizēm kā zibens spēriens, apvēršot visu līdzšinējo gaitu.
Reizēm ļoti maigi un pamazām, uzdīgstot kā pavasara asns,
kas tikai pēc laika attopas, ka iznācis no tumsas valstības
brīnumainā gaismā.
(2006)

Jaunā tūkstošgade man iesākās ar skolu. Kuršu zemes Apskaidrības kalnā.

Gregorskolā pēc dievkalpojuma atgriežoties, Lielā iela ik reizes ved kalnup.

Dažiem nākas gaitu piebremzēt. “Nekas. Šis ir mūsu Apskaidrošanas kalns,” nosaka mana ceļabiedre. Māsa Kristū... Paldies, Kungs, tas man vēl viens jauns, Tevis izgaismots jēdziens!
Gaismas nākšana. Tīri vai taustāma šai vietā. Un tomēr – ne jau bez pašu pūlēm.

Ne bez maniem sviedriem un asarām – Tāpēc pielieciet visas pūles... – 2.Pēt.1:5-7
Visas svētīgās pārmaiņas manī nāk caur vairākām pieturvietām:

bibliotēka – kalpotprieks un gara barība; lasītava – prāta un sirds treniņš; kapela – sirds šķīstītava. Kamīnzālē dzimst lūgšanu sadraudzība. Pēc dvēseles pirts direktora kabinetā

nāk gaismas svinēšana Jāņa baznīcā.

Gaismu svinēsim mēs...

Skolas izlaidums. Svinīgais dievkalpojums. Altārī arhibīskaps un seši mācītāji.
Katrs absolvents ar roku uzlikšanu saņem svētību kalpošanai. Ceļamaizei vēl arī īpašu,

mūsu mācītāja izlūgtu Rakstu vietu. Manējā – no mīļajiem psalmiem (un, kā allaž, tieši mērķī!):

Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;

Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas

un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.

Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām,

tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.

(Ps.103:2-5)

Dievišķās gaismas aizskartā dvēsele pateicībā iedziedas:

Tavs Vārds ir kā gaisma ceļā man un kā svece tumsībā...

Pēdas klusumā (Rekolekciju mozaīka. Marts 2001)

        Slavēšana. Tas nav alternatīvs pasākums, bet dabiska cilvēka rakstura tieksme –

        ienaidnieka nozagta, tāpēc no jauna jāiemācās.

        Slavēšana nav domāta tikai cilvēkiem ar labām balsīm.

        Tā balstās Dieva varenībā un savieno ar Dievu. Dieva Vārds sāk atvērties.

        Uzrunā un kļūst dzīvs. Rodas uzticības attieksme pret Dievu.

        Klusums – tas nav tukšums.

        Vissvarīgākās lietas notiek klusumā. Saule uzaust bez skaņas

        un tikpat klusu vakarā nogrimst jūrā... Mīlestībai nevajag skaļu vārdu.

        Arī Dievs visbiežāk nerunā dzirdamā balsī.

        Kad apsēžos ar Bībeli rokā, klusums sāk runāt... Komunicē kaut ko īpašu.

        Kad mana sirds pievērsta Tam Kungam. Vien jāmācās norimties.

        Apklusināt savas nemierīgās domas. Kā bērnu pie mātes krūts...

        (No Žozefa Bastēna lekcijas)     

Ar Rakstu vietu vienatnē. Klusuma stunda. Dziesmu un uzrunas sagatavota.

Tekstu atkārtoti lēni lasot, cenšamies sadzirdēt vārdu (vārdus), kas uzrunā.

Klausāmies: ko atklājam sev, kad domās nesteidzīgi pie tā kavējamies?
Vārds top dzīvs. Vārds runā ar mani – uzrunā šeit un tagad.

ej ar mieru (Lk.7:36-50)

Miers – visu mūžu meklēts. Izmisīgi, kamēr pasaulē un cilvēkos.

Esmu darījusi lielas muļķības “mīļā miera dēļ”. Pretī saņemot sāpju un bezmiega naktis

vai trulas depresijas miera ilūziju. – Jo Viņš ir mūsu miers (Ef.2:14).

Nu jau divpadsmit gadus mēģinu taustīties Viņa virzienā.

Bet ar visiem saviem pinekļiem, ar baiļpilnu sirdi. Šorīt slavējot, pirmoreiz apjēdzu savas važas.

Jo garā ieraugot Jēzus seju, piedzīvoju pārbīli un asaru plūdus.

Nopratu savu dziļi noslēpto ledus kalnu – bailes no mīlestības.
Un nu tas ir izkusis... Upe plūst rāmi.

    Manī miers tā kā upe, manī miers tā kā upe sirdī plūst...

Vēl nakts ar šaubu uzbrukumu. Vai tas bija no Tevis, Kungs? Kā saprast?

Kur meklēt palīdzību? Ar ko runāt? Jā, ar Tevi, Kungs! Un par visu, kas sāp.
Vienīgi Tava Mīlestība apklāj visu. Un Tu esi uzticams līdz galam.
Prātā ieskanas kāda melodija un dziesmas vārdi: Viņš saprot mani...
Tiešām saprot. Kungs ir tik pacietīgs un neuzbāzīgs. Viņš nevienu nepiespiež mīlēt.

Atstāj klusumā, lai tuksneša svelmē izkūst mani ledus blāķi.

Tikko esmu gatava atkal pastiept pretī savu roku, Jēzus to satver bez kavēšanās.

Un, neko nepārmetis, vienkārši saka:

celies un ej (2.Ķēn.8.n.)

Kungs saka kā gudra māte mazulim, kas mācās staigāt.
Viņš nesaka: Kad tu beidzot iemācīsies turēties uz kājām? Jēzus mierīgi norāda:
“Celies un ej, darba visapkārt diezgan. Pļaujamā daudz, strādnieku maz.

Nebēdā vairs par saviem nobrāztajiem ceļgaliem, ej! Seko Man un neskaties atpakaļ.”
Lasot nākamo Rakstu vietu, 3.panta beigās uzvējo svaiga, saulainas pavasara dienas smarža.

Cik nenopietni! Aiz loga taču vēl balta ziema.
Sāku lasīt vēlreiz no gala – atkal tas pats pie vārdiem:

izved ... ārā (Jņ.10:1-6)

Mani? No kurienes ārā? Jā, lielais avju laidars “Varen plaša mana zeme dzimtā.”

Tur piecdesmit gadus pabija mana nepaklausīgā tauta. Avju ganu nemanījām, bet durvju sargu pietika. Ārā no verdzības zemes, kuru bija izpelnījusies mana stūrgalvīgā dzimta.

Ārā no manas pašas vieglprātības un paštaisnības pelnītā cietuma.
Kad nāca zaglis un laupītājs, mani pārvietoja uz viennīcu. Manas restes bija visas deviņas svešās balsis, par kurām stāstīja Žozefs (ienaidnieka apsūdzošās melu “kasetes” mūsu galvās).

Un tā divdesmit divus garus gadus. Tad mazliet atelpas – un atkal saistīta.

Šoreiz nepiedošanas jūgā. Taču mans Labais Gans izveda.

Nu esmu ārā! Elpot kļūst ar katru dienu vieglāk.
Saule kāpj aizvien augstāk. Slava Dievam!

no sirds (Mt.11:28-30)

Kungs ir no sirds pazemīgs... Bet ko Viņš gaida no manas sirds?

Ko saka Raksti? – Vispirms jau mīlēt Dievu, savu Kungu, no visas sirds.

Ne vien ar prātu un ar lūpām, bet ļoti patiesi, no pašiem dziļumiem. Piedot no sirds...
Lai gan... nekāda zelta bedre nav tā cilvēka sirds. Gana daudz lūgumu esmu raidījusi Kristum

par lietām, kas izņemamas no manas sirds.

Jo no sirds iziet ļaunas domas... no sirds pilnības mute runā.

Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.

(Mt.15:19; 12:34; 15:18)

Kunga pazemība un mana pazemība... Kristus krusts un mans krusts.
Vai mana nasta? Tā vien šķiet, no manas sirds vēl būs izravējami kādi nepareizi priekšstati

par krustu un ciešanām. Ar Dieva palīgu.

Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām.

(Ps.119:10)

Jauns rīts. Mainīgs mākoņu daudzums. Brīžiem līst.

Domas maldās. Meklēju Padomdevēju...

Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar Savu vārdu! (Ps.119:28)

Atbilde nav tālu jāmeklē. Tā atrodas tikai rokas stiepiena attālumā.

Viņš atsaucas jo drīz, steidzas palīgā ar vārdu – Labāk ir paļauties uz to Kungu! (Ps.118:8)
Seko vēl viena pārdomu stunda. Šoreiz tekstā uzrunā Pētera trīsreiz atkārtotie vārdi

uz Jēzus jautājumu – “Vai tu Mani mīli?”

tu zini (Jņ.21:15-17)

Jā, Viņam visas lietas zināmas. Bet tu, ko zini tu? Es zinu, ka Dievs mani mīl,

pazīst, sauc mani vārdā. Es zinu, ka Radītājam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei.
Zinu, ka Dieva Dēls par maniem grēkiem ir samaksājis ar savām asinīm, jo mīl mani. Slava Glābējam!
Es zinu, ka tā Kunga vīna kalnā neviens nevar ierasties par vēlu. Vien droši jāsaka savs – jā!

Es zinu, ka “visi pagāni” (tie psalmu ļaundari, ar visām savām melu kasetēm) ir Kristus uzveikti.
Atliek tikai palikt Viņā, un tā būs arī mana uzvara. Aleluja!
Prātā skan dziesma: Pateicos par Golgatu, pateicos par Tavu uzvaru...

Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.

(Ps.9:2-3)

Brīnumainās pārmaiņas (no liecībām)

Zinu, ko nozīmē būt totāli sagrautai – miesā un dvēselē (garīgā pasaule tad man “neeksistēja”). Nespēks. Tukšums. Melna bezcerība. Patiesībā – labākais laiks, kad cilvēkā var ienākt Dievs… Un, paldies Dievam – Viņš ienāca! Pieskārās Tēva mīlestībā un ienesa jaunu cerību. Noņēma nepanesamo jūgu no pagurušajiem pleciem un ieveda savā namā. Lai mana sirds nebeidz pateikties par 1989.gada Lieldienām!

Taču vecu koku locīt nav nieka lieta. Un manu gadu desmitos kultivēto miesas prātu ne tik. Šķiet, pravieša Jesajas vārdi “pakausis kā no dzelzs un piere kā no vara” teikti tieši par mani. Slava Dievam, Viņš ir pacietīgs un neko nepamet nepadarītu līdz galam. Un Dievam nav neiespējamu lietu!

Pirmās rekolekcijas un mana trešā piedzimšana. Kad piedošanas lūgšanā bija pieraudāta peļķe zem krēsla, tikai tad varēju pievienoties apkārt brāzmojošajai slavēšanas dziesmai. Ar patiesām gavilēm! Pēc slimnieku svaidīšanas ar eļļu, mājupceļā atklāju, ka patiesībā nekad neesmu zinājusi, ko nozīmē elpot. Manās krūtīs bija radusies plaša telpa un neizsakāma brīvības sajūta. Biju sastapusi Trīsvienības trešo personu – Svēto Garu.

Pamazām atklājās visu manu nelaimju saknes un cita pēc citas saņēma Kristus dziedināšanu. Brīvība no ilgajām važām pavērās, kad iemācījos piedot – citiem un sev. Tikai tad manā sirdī atradās vieta Mīlestībai.

“Kad laiks bija piepildījies”, pietika ar vienu Kunga Jēzus pieskārienu, lai visa pasaule izskatītos pavisam citāda. Prieks un mīlestība nu pludo no manis (pareizāk: caur mani). Esmu gatava apņemt vai visu pasauli! Manī ir atmodināta slavētājas sirds. Pateicībā pāri plūstoša, jauna, spēcīga un prieka pilna sirds – vecās, arvien sāpošās vietā.

Vēl nesen vislabāk jutos par sevi vecāku ļaužu sabiedrībā. Nu ar izbrīnu jāsecina: vienmēr esmu tur, kur pulcējas jaunieši – tur, kur slavētāji paceļ savas balsis. Pavisam nesen draudzē saviebusies steberēju lejup pa altāra pakāpieniem. Nu bieži vien liekas: mani soļi knapi skar zemi. It kā lidoju, sevī dziedot kādu gaviļpilnu slavēšanas dziesmu. Vēl jau nav visas manas sāpes par pagātni kļuvušas, bet tās vairs nevalda pār mani. Pateicība Dievam! 2000.gads kļuva mans GAVIĻU gads!

Pēc 12 gadu ilgas “teorētiskas” ticības nu slāpstu pēc dzīvām, personīgām attiecībām ar Dievu. Manī mutuļo prieks un pateicība savam Glābējam un Kungam! Varu stāvēt blakus jaunajiem un slavēt Dievu tikpat dedzīgi. Savu 60.dzimšanas dienu svinot aptvēru, ka nekad neesmu jutusies tik brīva un priecīga – tik jauna. “Kā iespējams vecumā piedzimt no jauna?” (Jņ.3:4) Jā, mīļie, ir iespējams!

Žēlastībā atpestīta! No tumsības varas izrauta, Dieva Dēla valstībā pārcelta, ar Viņa brūcēm dziedināta (Kol.1; 1.Pēt.2). Ar bezvainīgā Jēra dārgajām asinīm atpirkta (1.Pēt.1). Es varu tikai Viņam piederēt un visu atlikušo mūžu (cik daudz jau zaudēta laika!) – Viņam kalpot, Viņu pielūgt. Uzticēt sevi Gara vadībai un augt pretim savam Kungam. To darīt, protams, nav tikpat viegli kā apņemties. Tas prasa ikdienas uzticību mazajās lietās. Ļaut katru rītu no jauna iedegt sevī Mīlestību un to nepazaudēt līdz vakaram. Bezcerīgi, ja tas būtu atkarīgs no manis – viss nāk no Dieva žēlastības.

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus;

bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu,

kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.

(Gal.2:20)

Māci man Tavus ceļus

Katra skola ir kā bāka, kā gaismas devēja tālākam ceļam. Ceļa sākums. Starta laukums.

Atspēriena punkts. Šī man bija visaugstākā no skolām – Sirds skola.

Tā deva atvērtas durvis un ceļamaizi. Ieguvu jaunu sirdi un Dieva apsolījumu par sūtīšanu ceļā.

Svētību kalpošanai saņēmusi, atgriezos savā draudzē.
Tālākceļš – vai tā mana izvēle? Ak, cik gan viegli var piemirsties, ka nepiederam sev!

Un tad jau mans Es tūlīt kāpj tronī... Atkal un atkal sev jāatgādina:

Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos

un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? (1.Kor.6:19)

Atrasties lūgšanu kambarī nozīmē vienkārši noslēgties kopā ar Dievu –
vienalga, kur un kad, bet veltot Viņam savu labāko laiku,
ilgojoties un meklējot Viņu, piesaucot Viņa vārdu.
Lūgšanu kambaris nozīmē lūgšanu ieradumu.
Tā ir sevis disciplinēšana, tuvošanās Dievam.
Padariet ikvienu domu paklausīgu Kristum! Mīļais svētais,
šis ir vienīgais pieņemamais upuris, kas jānoliek uz Dieva altāra!
Ne klibs, dalītas sirds vai miega pilnu acu upuris – piespiedu kārtā,
pēdējā mirklī pienests ziedojums. Nē, tam jānāk no mīlestības pilnas sirds.

(Deivids Vilkersons)

Runāsim ar Tēvu bērna uzticībā un vienkāršībā!

Šo bērnu sevī mēs lielākā vai mazākā mērā katrs pazaudējam līdz ar savu fizisko pieaugšanu.

Tad būtu jānāk lūzumam, no kura tālākais ceļš ir šī bērna meklēšana

 un atjaunošana sevī – dievbērnības ceļš uz Tēva mājām.

Kāds priecīgs atklājums, ka šai ceļā neesam atstāti vieni!

Tēva Acs mūs nepārtraukti vēro un redz katru soli, jau pirms esam to spēruši.

Viņš skatās dziļāk nekā mēs – mūsu sirdī un prātā.

Viņš gaida, lai mēs runājam ar Viņu par visām savām grūtībām un neskaidrībām.

Viņš grib, lai augam gudrībā un spējā risināt problēmas, ir gatavs ik brīdi pamācīt.

Tādēļ mums ir dots Skolotājs, Padomdevējs un Aizstāvis –

Svētais Gars, vien jāmācās Viņa balsī ieklausīties.

Viņš nav tālu nevienam no mums.

(2003)

Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit. (Lk.11:9)

Vai Dievs gaida, lai mēs katrs lūgtu?

Bet protams! Ja viens no maniem bērniem ar mani nekad ne vārda nerunātu,

vai es teiktu: “Tas nekas – brālītis toties ir ļoti runīgs”?

Protams, saprastu, ka kaut kas nav kārtībā un ir steidzīgi jāmeklē tam iemesls.

Tāpat mans Debesu Tēvs gaida, ka es Viņu meklēšu, Viņam par sevi stāstīšu

un padomu prasīšu – ar Viņu sarunāšos. Un izteikšu savu apbrīnu un pateicību,

ka debesu un zemes Valdnieka sirds ir tik dāsna pret mani,

Viņa nepilnīgo un izklaidīgo bērnu.

Viņa mīlestības piepildīta, paraugos apkārt – horizontālē.

Kam šī dārguma šobrīd trūkst? Es gribu dalīties!

Jo zinu: runājot ar Tēvu par savu tuvāko, manā pašas dzīvē

Viņa svētības ienāks vēl bagātīgāk. Uzticams ir mūsu Dievs, tiešām uzticams!

(2002) 

Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus... (Mt.13:11)

Cilvēks nevar ieiet Dieva valstības noslēpumos ar savu gudrību, pēc savas gribas.
To mums dod no augšienes, kad aicina. Ja sekojam – tad arī mācāmies redzēt,

dzirdēt un saprast neredzamo, garīgo. Iegūstam jūtīgu sirdi.
Jo vairāk es tiecos saņemt, jo vairāk mīlošais Kungs dod.
Bez Viņa aicinājuma viss mans dzīves guvums iznīks. Reizē ar manu mirstīgo miesu.

Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: “Patiesi Es jums saku:

ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”

(Mt.18:2-3)

Bērnībā gribas steigties būt lieliem, gudriem un patstāvīgiem.
Taču, kamēr priecājos par sava pašas prāta gudrību un savu iedomāto neatkarību,

esmu tālu no īstās patiesības. Kad izšķiros atgriezties pie bērna uzticēšanās un paklausības –

pie labprātīgas atkarības no sava Debesu Tēva – iegūstu īsto dzīves gudrību un stabilitāti.

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku:

ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.

(Mt.25:40)

Par kristieša attieksmi pret vismazākajiem. Tātad nelaimīgajiem, nomāktajiem, atstumtajiem. Izsalkušiem, izslāpušiem. Nabadzībā, slimībā, cietumā.
Vai es protu saredzēt un sadzirdēt cilvēka vajadzību? Vai mana sirds iežēlojas?

Vai spēju aiz nepievilcīgās ārienes ieraudzīt Kristu?

   Ak Kungs, māci mani, palīdzi, ka izdotos!

Es lūdzu ... un Tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi.

(1.Sam.1:27)

Tā ir mana lielākā vēlēšanās – lūgt ar Annas uzticēšanos un paļāvību.

Saskaņā ar Dieva gribu. No visas sirds, no visas savas dvēseles un spēka.
Tad lūgto arī saņemam. Ar pateicību un gatavību pildīt apsolīto.
Tāpat kā Samuēla māte.

Viņš grib tevi lietot

Pēc skolas atpakaļ draudzē un savā istabiņā ar skatu uz baznīcas torni.
Nepacietībā drebošu sirdi, uzmanīgi vēroju, kurp mani vedīs Dieva apsolītais ceļš. Gaidīšanas laiks. Lasu, pārdomāju un lūdzu. Kā teica brālis Žozefs? Piezvani īsi – bet gaidi ilgi! Viss notiek Viņa laikā.
Drīz vien iepriekšējās vadītājas veselības problēmu dēļ un pirms pati ko īsti sapratu,

esmu kļuvusi par RLD diakonijas Lūgšanu grupas vadītāju. Gluži sabijusies: es un tāds pienākums? Tikai atkārtotu apstiprinājumu no draudzes locekļiem saņēmusi, esmu droša,

ka Dievs patiešām grib mani lietot lūgšanu kalpošanā.
Lūgšanu vakarus trešdienās uzsāku “ar bailēm un drebēšanu”, kādas māsas pamudināta.

Tiem, kas meklē Dievu, kas slāpst būt Viņa tuvumā un ilgojas sekot tam Kungam.

Kas izvēlas atvērt savu sirdi Viņa mīlestībai un ir gatavi atkal un atkal mācīties.

Tādus nesteidzīgus Dieva klātbūtnes meklējumus. Ar Vārda lasīšanu un dalīšanos,

ar tematiskām sarunām un liecībām. Uzdrošināmies kopā lūgt.

Pirmajā reizē atnāca septiņpadsmit (vēlāk 14 vai 12). Māsas nopietnos gados, paretam kāds brālis.

Vēl tagad brīnos, ka man izdevās grupu “aplipināt” ar savu slavēšanas prieku. Un pat bez pavadījuma! Tik dažādi būdami, baudām pārsteidzošu vienprātību un Gara sadraudzību.

Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur Manus ceļus...

Labi ir cilvēkam, kas Mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā

pie Manām durvīm un stāvēdams atslējies pret Manu durvju balstu stabiem!

(Sal.pam.8:32-34)

Lūgsim Dievu

DIEVKALPOJUMS (Dievs – kalpo – jums). Ir brīnišķīgi svētdienā būt Dieva namā. Ļauties tam, kā Dievs mums kalpo caur savu Vārdu un Sakramentu, grēku piedošanu un lūgšanu. Caur ērģeļu varenajām skaņām un kopīgu dziesmu. Caur visu, ko uztver mūsu acis un ausis, saņem prāts. Ko sirdīs ieliek Svētais Gars (ja vien to atļaujam!). Bet tālāk? Seko pirmdiena, otrdiena… Tās jānodzīvo. Kā nepazaudēt svētās dienas svētību līdz nākamās sestdienas vakaram?

DZĪVOJOT SAVĀ KUNGĀ. Dzīvot Viņā! Sakņodamies un augdami Viņā no dienas dienā (Kol.2:6-7). Katru rītu sevi sava Kunga rokās ielikdami (Ps.143:8). Katru vakaru ar Viņa vārdu uz lūpām aizmigdami (Ps.4:9). Vai mums ir laiks Dievam? Patiesībā tas neprasa daudz laika. Vienīgi mūsu sirds pareizo attieksmi pret savu Radītāju.

MIERU ES JUMS ATSTĀJU, Savu mieru Es jums dodu. (Jņ.14:27) Miers ar Dievu mums jau ir caur Kungu Jēzu Kristu, kopš piedzimām no augšienes (Rom.5:11). Tas Dieva miers, kuru apsola Jēzus, ir kas cits. Tas mums jāiegūst ik dienas visu to vētru vidū, kas plosās apkārt. Kā iegūt šo mieru? Savās personīgajās ikdienas attiecībās ar Dievu – individuālā pielūgsmē un lūgšanā, pateicībā un Dieva Vārda lasīšanā.

IESIM AR PATEICĪBU. Pateicība ir mūsu ticības pierādījums, mīlestības apliecinājums savam Radītājam un Glābējam. Žēlastības un mīlestības Dievam. Tas ir spēcīgs lūgšanu veids, kas dod iespēju Kungam atbildēt mums ar jaunu žēlastību un labvēlību, veido sadraudzību ar Viņu.

    (2001)

Tu esi cienīgs. Kā ienākam baznīcā?

Vai tāpat kā teātrī, kino vai koncerta zālē?

Vajadzētu tomēr būt atšķirībai... Tur ejam sastapt cilvēkus.

Jā, neikdienišķus, talantīgus, pat apbrīnojamus – tomēr cilvēkus.

Baznīcā nākam satikties ar pašu Dievu. Kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu.

Vai dievnama durvīs skatos apkārt, lai ieraudzītu draugus un paziņas un,

nevērīgi dziesmu grāmatu paķērusi, dodos pie viņiem?

Vai tomēr vispirms sasveicinos ar NAMATĒVU?

Kad jau pie sliekšņa sveicienā palokos pret krustu, manī ielīst priecīgs gaišums.

It kā silta roka būtu pieskārusies un kāda balss man teikusi:

“Labi, bērns! Man prieks, ka tu atnāci.”

Steidzos uz savu vietu, lai noslīgtu ceļos pateicībā.

Manī tad ir ienākusi tā Kunga BIJĀŠANA.

Tā pati, kuru gudrais Salamans sauc par visas gudrības sākumu

(Sal.pam.9:10). Kas labāka par pērlēm (8:11).

Jo vairo cilvēka dienas (10:27) un viņu spēcina dzīvībai (19:23).

Tas liek kopā ar Jāņa Atklāsmes vecajiem nolikt savus kroņus.

Tā priekšā, kas “cienīgs saņemt slavu, godu un spēku” (Atkl.4:11).

Patiešām, Viņš IR CIENĪGS!

(2001)

Turiet Manus sabatus un bīstieties Manu svēto vietu,

– Es esmu tas Kungs! (3.M.19:30)

Celies un ej! (2001-2003)

Ej un dari. No manis Viņš, mans uzticamais Kungs, gaida, ka es darīšu savu daļu –

ne daudz, ne pāri saviem spēkiem, bet rūpīgi un uzticīgi. Kā tam Kungam.

No sirds un ar mieru. Ej un dari, kas tev jādara.
Uzmanies, ka tevi neiepin (vai pašas sirds neievilina) tur, kur tu neesi sūtīta.

Neapmaldies horizontālē, bet vienmēr saglabā skaidru skatu augšup.

Atceries, kā bērns tu esi!

Ko nozīmē būt Dieva bērnam? Tas gluži vienkārši nozīmē būt atkarīgam

no Dieva – tas ir būt tādam, kas bez palīdzības nav spējīgs eksistēt;

būt tādam, kuru kontrolē kāds cits.

Dieva bērns apzinās, ka bez tā Kunga ikdienišķas un nepārtrauktas palīdzības

viņš neko nespēj darīt. Viņš dzīvo, visās lietās pilnīgi atkarīgs no Dieva.

    (Deivids Vilkersons)       

Kalpošana draudzē parasti iedalās sezonās: no septembra līdz maijam vai jūnijam,

ar atvaļinājumu vasarā. Tas, protams, neattiecas uz dievkalpojumiem.

Mums šķiet – arī ne uz lūgšanu kalpošanu. Ja draudzes namam svētku brīvdiena,

Rīta lūgšana notiek ārā pie dievnama. Ja nams veselu mēnesi atvaļinājumā,

Lūgšanu vakari notiek pie vadītājas mājās.
Ar otro sezonu mūsu Lūgšanu vakari pārcelti uz baznīcas mazo zāli – pagrabiņā,

tieši zem vissvētākās vietas. Jūtamies pagodināti.

Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos,

jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.

(Jņ.15:7)

Palikt Viņā var tikai sekojot Viņam, esot kustībā. Tātad augšanā!

Bet vai augam? Vai tikai neesam sākuši mīņāties uz vietas?

Kādā agrā rītā tas Kungs mani pamodina:

“Celies! Uzmosties, kas guli.” Ak jā, pazīstams teksts!

Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem,

tad atspīdēs tev Kristus. (Ef.5:14)

Celies un paskaties uz sevi un savu dzīvi no cita leņķa!

Vai tavas acis ir vaļā? Vai tavas ausis ir atvērtas un gatavas dzirdēt ko jaunu?

Bet varbūt tikai ieraudzīt ko nepamanītu?

Tavs Kungs uz tevi gaida, varbūt jau ilgi. Celies – ej Viņam pretī!

Nopurini savu slinkumu, izberz miegainās acis un “saspicē” ausis.

Viņš nāk! Nepalaid kaut ko garām!

(Decembris 2002)

Janvārī uzsākam Lūgšanu grupas mācību nodarbības JA JŪS PALIEKAT MANĪ.
No tikko pašas iztulkotajām Čarlza Finneja lekcijām studējam 19.gadsimta joprojām aktuālās atziņas par kristīgu dzīvi un lūgšanu. Noder arī citu autoru padomi. Mācāmies.

Priecīgām, pateicības pilnām sirdīm. Gribas iet un darīt. Darboties. Mācīties, lai mācītu!

Konferences, semināri, tikšanās. Rekolekcijas un lūgšanu pasākumi dažādās draudzēs.
Ejot, braucot, ciemojoties slavēju Viņu, kas man devis jaunu spēku un varēšanu.

Piepildījis mani ar patiesu kalpošanas prieku.

Prieks. Nespēdami noticēt Dieva mīlestībā sniegtajai žēlastības dāvanai,

viņi neuzdrošinās pastiept roku, lai vienkārši ticībā saņemtu,

bet izmisīgi cenšas to nopelnīt paši.

Tādēļ pat Ziemassvētku vakarā dzied “Ak tu priecīga, ak tu svētīga”

pavisam sērīgi un skābu seju. Bet prieks taču stāv tūlīt aiz mīlestības,

kad apustulis Pāvils raksturo Gara augli (Gal.5:22).

Viņš, Dieva Svētais Gars, ir Tas, kas mūs dzirdina no prieka strauta (Ps.36:9).

Un mēs, katrs izslāpušais, varam iet un bez maksas no tā dzert (Jes.55).

(2003)

Tas Kungs ir mans gans

Viens vienīgs lidojums līdz šim? Jā! Tā neapšaubāmi bija valdošā noskaņa pirmajos trīs kalpošanas gados. Neticami daudz padarīts: dzirdēts un redzēts, lasīts, domāts un rakstīts, apliecināts un slavēts. Tas iespējams tikai uz Gara spārniem nestai.

Diemžēl gan ienaidnieks arī ir ieinteresēts tur, kur kaut kas nopietns notiek. Un miesa vāja. Jau pēc otrā Lūgšanu vakara vadītājai nācās uz desmit dienām “izstāties no spēles” (ne no šā, ne no tā mājās piedzīvojot smadzeņu satricinājumu).

Vadi mūs, Tēvs! Jo es savā būtībā taču nekad neesmu bijusi vadītāja. Kaut arī manā CV šis vārds stāv vai katrā rindā. Tāds “notes puļķis” vien – kamēr atradīsies īstais. Patiesībā vadīt cilvēkus man ir bijis kā milzīgs slogs. Vienmēr esmu ilgojusies darīt pati, nevis kādu izrīkot. Bet nu atkal jau gadi rit “zem vadītājas karoga”...

Manu veco pagātnes ievainojumu dēļ grūti risinājās attiecības ar mācītājiem. Gadījās neveiksmīgas sarunas un sāpīgas pārdomas, ar grēku nožēlu par nepareizu attieksmi pret Dieva ieceltu autoritāti. Tad nāca prieks par jauniegūto trešo ganu, ar kuru var sarunāties “bez bremzēm” (līdz šim viens mani apklusināja ar savu neapgāžamo autoritāti, otrs – sarunai šķita pārāk trausls un ievainojams).

Esam aicināti kalpot Dieva valstībai. Kalpot – tātad pildīt sava Kunga pavēles, nevis pašiem izdomāt sev kalpošanu, pēc savas saprašanas. Ne tāpēc, ka Dievs būtu nespēcīgs un nevarētu iztikt bez manas palīdzības, bet gan lai es ar Viņu būtu attiecībās.

Vēl pretrunas un negludumi personīgajā dzīvē. Prieks par saviem topošajiem teologiem (jaunākā dēla ģimene) un “ezīgs” lielais dēls. Par mazdēliem protu priecāties tikai no 100 kilometru attāluma. Savu “it kā” vīru labprātāk redzu ejam nekā nākam (kaut esmu piedevusi). Prieks, ka mana dzīvesvieta pamazām pārvēršas no netīra dzērāju midzeņa par samērā sakoptu un apzaļumotu namu. Un grūtības ar agresīvu kaimiņieni. Prieks par pulciņu mīļu māsu Kristū un sarežģīta vienīgā miesīgā māsa. Vēlēšanās mīlēt un bailes draudzēties – atstumju katru tuvošanās mēģinājumu.

Daudz to pagātnes dzēlienu. Duras joprojām. Tātad ir iemesls nopūtām un daudz neatlaidīgām lūgšanām pie Vienīgā, kas visu spēj dziedināt. Viņa laikā un veidā. Paldies par tā Kunga apbrīnojamo atsaucību! Jebkurā diennakts stundā. Septiņas dienas nedēļā un bez atvaļinājuma.

Priekšā rakstītas lūgšanas svētību atklāju, kad izlasīju Žana Plijā grāmatu. Tā “ievelk”.

Aktivizē un atsvaidzina manu pašas lūgšanu. Kādā rītā Tēvs mani pamodināja agrāk.

Ar dāvātu lūgšanu, kuru man steidzīgi vajadzēja pierakstīt. Pēc tam lasi un brīnies: vareni,

noderēs arī citiem! Kopā ar daudzām citām lūgšanām tapa jauka Lieldienu dāvana grupas biedriem. Lūgšanu lapiņu komplekts zaļā apvāciņā, ar aicinošu un iedrošinošu nosaukumu:

Ķēniņa bērna lūgšanas.

Dari mani modru klausīties Tava Gara balsī, Kungs!
Lai Tev kalpodama, pati nekļūstu atmetama.
Dāvā man uzticību tajās mazajās lietās, ko drīkstu darīt Tev.
Tavai Valstībai uz šīs zemes! Veido mani Savā līdzībā, izplet manu šauro sirdi.

Izmēz no tās visu lieko un piepildi ar Savu Mīlestību. Āmen.

Ticēsim gaismai. Lai slavēts Debesu Tēvs, kas mūs Jēzū Kristū darījis

par gaismas bērniem! Ticēsim gaismai, meklēsim gaismai vietu sevī –

un tumsa atkāpsies no mūsu mājām un sirdīm.

Tas ir kā agrā rīta stundā: kad ataust gaisma, visa apkārtne

un katrs priekšmets iegūst citādu apveidu, samērus un kopsakarību.

Tāpat visas mūsu problēmas, grūtības un nepatikšanas pārvēršas Jēzus gaismā.

Tad pēkšņi saprotam, kur jālūdz Tēva palīdzība

un kas tāds tumsas bubulis vien ir bijis.

Ticēsim gaismai!

(Ziemassvētkos 2003)

Ejiet ar mieru un kalpojiet tam Kungam ar prieku!

Miers nav viegli satverams dārgums. Tas nāk no nopietnības attiecībās ar Dievu.

To nepazīst paviršais, nevērīgais un nenoturīgais. Bez šī miera

visa mūsu kalpošana var izrādīties vienīgi “sekulāri motivēta rosīšanās”.

Prieks no viegluma ir tikai skaists taurenis. Tas aizlido ar pieneņpūkas gaisīgumu.

Izsāpēts prieks, izauklēts dziļā nopietnībā un asarās mazgāts – paliek un ir dzīvs.

Lai kādas vētras pāri brāžas, kā vīnstīga tas pieplok Vīnakokam.

Un paliek neskarts. Visuaugstākā patvērumā.

Bez tā mūsu kalpošana ir tikai “baznīcas funkcionārisms.”

(Marts 2004)

Pazemības skola (2004-2006)

Atceros bērnības vasaru Aizpurvos, pie Hugonkuļa. Siena talka lielajā šķūnī

(barība četrpadsmit kolhoza zirgiem, kas bija mana tēvabrāļa pārziņā). Es, vecā Anša mugurā,

riņķoju pa siena pantu, kamēr vīri sviedriem vaigā dakšo augšā vezumu pēc vezuma.

Kad zirga ausis atduras jumta ģēvelē, ir pienācis laiks to dabūt lejā, uz apakšā nokrautās siena kārtas. Kad Ansis ir jau ar visām četrām uz zemes, Hugonkulis no lejas uzsauc man: “Nu, lec!”
Samiedzu acis, aizturu elpu un – lidoju! Kad acis atveru, guļu augšpēdus, iegrimusi zemajā siena pantā. Visa pasaule šķiet šūpojamies reizē ar brašo lidotāju. Pār mani noliekusies smaidoša Hugonkuļa seja:
“Nu ko, vai dzīva? Tu man esi viens ķeneris!”

Cilvēks nav putns – neesam radīti lidošanai.
Mirklis ir skaists, bet miesa velk pie zemes. Nākas piezemēties.
Būt ar kājām uz zemes. Taču ne kā darba zirgam! Bet ar dzīvu un jūtīgu dvēseli,
kas uzticībā pacelta pretī Tēvam debesīs. Viņš palīdzēs noturēties līdzsvarā.
Mācīs un pārbaudīs, pārmācīs vai uzslavēs. Iedrošinās, apmīļos vai
sūtīs pazemības skolā. Visam jānotiek pēc Viņa noliktā plāna.
Ļoti vēlams – ar manu labprātīgu piekrišanu.

Es esmu uz Tava ceļa, ak Dievs, Un Tu esi manos soļos.
Svētī priekš manis, ak Dievs, Zemi zem maniem soļiem.
Svētī priekš manis, ak,Dievs, Taku, kur man jāstaigā.

(Sena ķeltu lūgšana)

Neredzamā kalpošana

Jauns septembris. Ir bijis pārāk daudz ārēja spožuma. Rosīšanās. Popularitāte. Skatieni.

Cilvēki uz ielas noraudzījušies ar izbrīnu, kad atsperīgi soļoju kādas slavēšanas dziesmas ritmā.

Baznīcā – vērīgi pētoši pēc draudzes izdevumos redzētiem rakstiem un foto.

Diakonijas kalpotāju vidē – laipni un sirsnīgi. Pēc kopīgiem pasākumiem, nometnēm un izbraukumiem. Grupā –  uzticēšanās un atsaucība. Ar patiesu prieku un mīlestību miera sveicienā pēc kopīgas lūgšanas. Sirsnīgi apsveikumi svētku reizē.
Laiks pārmaiņām. Bet pārmaiņas biedē, gribam to atzīt vai ne. Galu galā, ne jau visa mana kalpošana bija redzama arī iepriekš. Arvien taču bijis tik daudz lūgšanu, kuras neuzdrošinājos izteikt skaļi!

Jau kopš Gregorskolas laika bija manas slepenās lūgšanas par mācītājiem.

“Mācītājmamma” – tā mani dēla teoloģijas studiju dēļ bija nosaukusi kaimiņiene.

Mana klusā lūgšana katra dievkalpojuma sākumā vai mājās, izdzirdot baznīcas zvanu.

Bet nu – lūgsim kopā ar mācītāju un viņa vadībā.

Sadarbības skola. Aizraujoša pieredze! Smalki attiecību labirinti ar vienu,

tad negaidīti pārsteigumi ar otru... Taize dziesmu laiks pagrabiņā.

Dalībnieku pieplūdums (tagad esam skaitā starp 20 un 30).

Īpašas izjūtas piedzīvojam, pulcējoties lūgšanai baznīcas altārtelpā.

Mācītāja vadītam pasākumam ir pavisam cita vērtība baznīcēnu acīs.
Paldies Dievam! Kā saka latviskais amerikānis Čaks Kellijs: ja esat aizlūdzējs

un jums nav mācītāja – tā ir nopietna problēma.

Par samariešiem un malēniešiem (jeb Diakonijas kalpošana)

Jādams uz sava uzticamā ēzelīša pa tuksneša ceļu, Samarietis ieraudzīja viņu – Sasisto – aplaupītu un savainotu, kailu guļam ceļmalā. Un nokāpis sāka pārsiet tā brūces. Vai viņš pamanīja arī sasistu dvēseli un ievainotu sirdi, par to varu tikai minēt.

Man svarīgi noskaidrot, kur šai attēlā esmu es – kā cilvēks, kā Dieva bērns. Kā Jēzus Kristus kalps, Viņa darbabiedrs un draugs. Kurā līmenī? Varbūt nastu nesēja ēzelīša līmenī? – Aizej šur, aizej tur! Atnes to, aiznes šo! Labi, ka ir šādas kājas. Gājēji un nesēji. Kā gan bez viņiem! Vai rāmā bārdaiņa Samarieša līmenī? – Lietišķi novērtēt situāciju. Pamanīt, kur roka jāpieliek. Un nebūt par slinku. Saudzīgi, rūpīgi un ar mīlestību pielikt.

Bet vai manā garā ir vēl kāds acu pāris, kas redz neredzamo? Vai ir otrs ausu pāris sadzirdēt to, kas aiz skopajiem vārdiem? Ja tā, tad ieraudzīšu, ka mans lopiņš nes ne vien saiņus, paunas un krūkas. Bet tur, aizmugurē uz ēzeļa, sēž Tas, kas reiz Palmu svētdienā teica: “Tam Kungam tā vajag.” Ja mana sirds arvien būs klusā sarunā ar to Kungu, es zināšu, ko Viņam vajag šai mirklī. Tas būs tieši tas, kas arī Sasistajam vajadzīgs. Bet varbūt vēl vairāk man pašam? Taču, ja uz visu raudzīšos kā uz savu nastu un neatdošu to Kungam, drīz vien jutīšos paguruša ēzelīša lomā. Vai, ļoti iespējams, pat Sasistā vietā.

No tā palīdz izvairīties draudzīgs plecs īstajā brīdī. Reiz viena tāda ēzelīte ieklupa pie malēniešiem – Gaismas saucējiem (tie vairs necenšas nest gaismu ar maisu). “Es esmu nikna! Sasistais mani tā izlamāja – nomieriniet mani, lūdzu!” Pēc kādām sarunām, horizontālām un vertikālām, atnācēja pielēca kājās, nesagaidījusi sapulces beigas. Ar priecīgu smaidu, gatava rikšot atkal.

Kad sapulce bija galā un runātīgā malēniete sausu muti posās mājup, viņu apturēja kāda samariete, lai pasniegtu kafijas tasi. Tad uzcienātā siltajos kafijas garaiņos ieraudzīja: viņa taču nav ne saucēja balss tuksnesī, ne kādu malā nostumto īpatņu brālības (resp.māsības) pārstāve. Patiesībā instruments vienā lielā orķestrī, kas pagodina Radītāju. Arī rasolu kapājot vai slotu vicinot var risināties vertikālās sarunas. Ja Diriģents ir viens.

    (Aprīlis 2004)

Mūsu stiprā pils

Mana baznīca un draudze man šķiet tikpat būtiska kā dzimta un ģimene. Tas piederas pie normālas cilvēka identitātes rādītāja. Piederība, piesaiste, reizē gods un atbildība, rūpes un prieks. Taču reizē saglabājot veselīgu toleranci un sapratni pret citiem – citādi domājošiem un tomēr vienas un tās pašas Kristus Miesas locekļiem.

Tad, kad cits citu iepazīstam, mācāmies to mīlestības ceļu, kas mūs savieno. Tāpēc ir tik svarīgi, īpaši tādā lielā draudzē kā mūsējā, lai veidotos vairāk mazo grupu. Lai katrs cilvēks atrastu sev grupiņu, kur viņš varētu piedzīvot attiecības, kas vieno. Vienotājs nepārprotami ir Svētais Gars. Pašu spēkiem grūti saprasties pat pāris cilvēkiem.

Man bija brīnišķīgs Gara pieskāriens, kad pēkšņi sapratu, kas ir Kristus Miesa, neredzamā Baznīca. Un draudze kā šūniņa, kurai Kristus vadībā saskanīgi jādarbojas kopā ar citām. Pēc tam dievkalpojumu esmu sākusi piedzīvot pavisam savādāk. Svētā Vakarēdiena iestādīšanas laikā it kā ieeju neredzamajā pasaulē. Esmu ar eņģeļiem Dieva troņa priekšā.

    (2004)

Rekolekcijas. Mana garīgā pamošanās sākās ar Gregorskolas rekolekcijām.

Pēc tam vēl daudzas tika baudītas. Kāpēc gan nepamēģināt mums pašiem? Mācītājam nav nekas pretim.

Vietas izvēle saistīta ar mana dēla kalpošanu. Un idejas nav tālu jāmeklē!
2005.gada 28.maijā Dubultu baznīcā RLD Lūgšanu grupas rekolekcijas TUVOTIES SVĒTUMAM (Godības jēdziens un manas attiecības ar Dievu).
Mūsu rekolekciju ierosmei sekoja arī citas draudzes kalpošanas. Bet mums pašiem gada beigās –

vēl otra sevis “sapurināšanas” reize: decembrī notiek rekolekcijas SASTAPT JĒZU.

Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva.

(1.Jņ.4:7)

Mīlestība ir darbības vārds

Tai jāizpaužas konkrētā rīcībā, sastopot cilvēku ar kādu konkrētu vajadzību.

Tēva mīlestību bez maksas saņēmuši, meklējam, kam to nodot tālāk.

Tā sākas ceļš uz kopību. Sākas, taču visai drīz apsīktu, ja es iedomātos,

ka varu būt devēja pati no sevis. Pastāvēs tikai tas aicinātais, kas nemitīgi

“uzpildīsies” – mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd.2:42).

Tātad esot regulārā liturģiskajā un altāra kopībā. Bet tikpat svarīga ir sadraudzība

– lai savstarpēji saņemtu un dotu. Liturģija nevar aizstāt sadraudzību.

Arī M.Luters savulaik uzsvēris, ka blakus citiem Dieva dotajiem

pestīšanas līdzekļiem “vajadzīgs laiks brālīgām sarunām”.

Cilvēks draudzē nedrīkst justies viens.

(2006)

Uz Dievu es paļaujos un nebīstos

Vasara ar pārsteigumiem. Īsta Dieva dāvana bija Lūgšanu grupas ekskursija uz Līčupi un Ērgļiem. Brīnišķīga sadraudzības gaisotne (salīdzināma tikai ar māsas A. upeņdienām Iecavā).

Tad vēl skaista diakonijas nometne Laucienā, ar izbraukumu uz Roju.

Saņemts ļoti daudz gaismas un mīlestības. Pirms grūta perioda.

Sekoja laiks, kuru varētu nosaukt par manas mīlestības un izturības pārbaudi.

Lielas veselības problēmas – desmit dienas uz gultas, kad varēju grozīties tikai ap savu horizontālo asi. Tad lēna atkopšanās (trīs nedēļas “uz trim kājām,” dakteri un magnetoterapijas kurss mugurai).

Pa vidu vēl apaļa (vai pusapaļa) jubileja, un atkal milzum daudz mīlestības no visām pusēm.

Paldies, Tēvs, par visu šo “buķeti”. Jo to kopā saauž Tava Mīlestība.
Tās dēļ visas lietas kļūst pieņemamas.
Tu vien zini, Kungs, kas manai dvēselei dos lielāku svētību.
Lai notiek Tavs prāts visās lietās! Āmen.

Lūgšanu vakari maina laiku un adresi. Nu tiekamies otrdienās draudzes namā,

mājīgajā bibliotēkas telpā. Starp grāmatām, ar paklāju un mīkstām mēbelēm.

Ar Kristus gaismas simbolu uz zema galdiņa. Tikai atkal esam bez mācītāja...
Pieci gadi mūsu grupai. Pabeigta grupas brūnā dziesmu grāmatiņa: simt septiņas dziesmas,

litānijas un vakaru kārtības. Viss tapa veseļojoties un pateicoties māsu atsaucībai.

Svētku kliņģeris un prieks par māsu Z. blakus.

Ceļš ar Dievu. Tā ir staigāšana Kunga gaismā.

Kristus sekotāja ceļš tomēr nav vienīgi pastaiga pa saules pielietu līdzenumu.

Biežāk gan tas būs kāpiens kalnā. Skaisti.

Tam cilvēki pasaulē mēdz veltīt vai visu savu mūžu.

Tomēr tas ne tuvu nav viegli. Jo augstāk – jo grūtāk.

Un nepavisam neder iet vienam! Mēs tam vienkārši neesam radīti.

To mūsu Radītājs taču pasludināja jau pašā iesākumā (1.M.2:18).

Līdzgaitnieki Kristū

Oktobrī tieku uzaicināta lieliskā atbalsta grupā. Pēc studiju programmas Līdzgaitnieki Kristū. To atveda māsa Kristū, atgriezusies pēc praktiskās teoloģijas studijām Amerikā. Liek mums katram domāt par sava Kristus sekotāja ceļa sākumu. Par Bībeli kā ceļamaizi un par lūgšanu veldzi ceļā. Par ceļabiedriem, par mīlestību un kalpošanu. Audzina drosmi dalīties pieredzē.

Mēģinām nosaukt vārdā savu dzīves ceļu. Manējais – Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Pēc pašapzinīgas jaunības divdesmit trīs gadi aizritēja bedrē. Tad kristība un izrāviens.Vēl septiņi gadi aizgāja nepiedošanas važās.

Beidzot izlaušanās un pacelšanās lidojumā. Lidoju joprojām, tikai ar gaisa bedrēm. Bažas, ka ir apsīkusi mana pieaugšana Kristū. Bija, šķiet, vajadzīgs grūdiens no ārpuses. Lai pārvarētu ikdienas pieradumu, lai izplestu sirdi jaunai mīlestības devai.

Par elpas lūgšanu. Tā balstīta senajā Jēzus lūgšanā: Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs (Lk.18:13). Vairākkārtīgi atkārtota, tā virzās no galvas uz sirdi, kur Svētais Gars to iekšēji turpina. Mūsdienās tā sauc jebkuru īsu sirds lūgšanu, ar kuru domās būt kopā ikdienā. Kas tikpat dabīga kā elpošana. Manējā: Kungs Jēzu, lai Tava Mīlestība mani piepilda!

Grāmatu vilinājums (2007)

Uzturēšanās starp grāmatām, šķiet, veicina mācīšanās prieku. Daudz kopā lasām un pārspriežam. Priecājamies par Leandra Lašansa dzīvajām attiecībām ar Kungu (Manu izredzēto laimei).

Mācāmies no Sergeja Šidlovska (Pniēla) un Nila Andersona (Brīvība Kristū).

Pēc Vočmena Nī raksta top tematiska studija Garīgās cīņas ābece.

Mana līdzgaitniece Z. gatavo pārrunu tēmas no interneta materiāliem.

Beidzot pat mīļā, pacietīgā māsa L. sāk žēloties, ka viņas mapīte pilna, nav vairs kur tās lapas likt...
Aizrauj krievu bēgles Katrīnas de Hukas-Dohertijas dedzīgā Dieva bērna vienkāršība:

Lūgšana ir ļoti neprātīgs pasākums. Ja vēlaties uzzināt, kas ir lūgšana,
paklausieties divus trīs gadus vecā bērnā.
Jūsu vēršanās pie Dieva kā bērnam būs lūgšana...
Lūgšana ir Dieva mīlestības saplūsme ar mūsējo.
Tas arī īsumā viss par lūgšanu.
Lūgšana atnāks, kad iemīlēsiet Dievu. Tomēr, ja iemīlēsim Krustā sisto,
mēs iepazīsim ko vairāk. Mēs iepazīsim vēl nebijušu prieku.
Mūsos radīsies miers – miers, ko Viņš apsolījis.
No mūsu krūtīm kā dziesma izlauzīsies lūgšana.

(K.de Huka-Dohertija)

Pirkko Jalovāras grāmatā Lūgšana ir mana dzīve īpaši iepriecina viņas vārdi par pielūgsmi

kā Dieva bērna paļāvības izpausmi un prieka avotu.

Kad sniedzam pateicību, mēs demonstrējam savu ticību, sakām: Dievs vienmēr zina, ko dara.
Mēs nevaram pateikties, kamēr neticam Viņa mīlestībai un tam, ka Viņam ir plāns ikkatra dzīvei. Mūsu lūgšanu kāpnes sastāv no pateicības un slavēšanas.
Daudzi iesāk pa tām kāpt, mācās par visu pateikties Dievam. Bet kad viss sāk iet tādā virzienā,
ko nevaram saprast, vairums no mums padodas. Pateicība un ticība sāk zust,
un mēs nokrītam no kāpnēm. Dievs ir klātesošs, kad cilvēki lūdz un dzied Viņam slavu.
Mūsu lūgšanās jābūt vairāk pateicības Dievam, Viņa slavai un godināšanai.
Dievs atbild šādai lūgšanai. Slava ir visīsākais veids, kā saņemt Dieva spēku.
Pielūgsmes rezultāts ir mūsu iekšējo acu novēršana no sevis un pievēršana Dievam.
Tā tiekam izmainīti Viņa līdzībā. Viņš mūsu mutes piepilda ar debesīm.

(Pirkko Jalovāra)

Mums ir sapnis

Eņģelis Gabriēls sacīja: “Jo Dievam nekas nav neiespējams."

(Lk.1:37)

Sapnis par draudzi, kurā neviens nejūtas vientuļš. Par draudzi, kurā katrs var atrast labus draugus. Par draudzi, kurā cilvēki satiekas, saprotas, kopā smejas un sarunājas, ieklausās otrā.
Palīdz cits citam tuvoties Dievam un pēc dievkalpojuma tūlīt neizklīst katrs uz savu pusi.
Mums ir sapnis par draudzi kā Kristus veidotu kopību.
Būsim kopā. Dzirdēsim, domāsim, lūgsim, ziedosim.

 (No mācītāju vēstules. Oktobris 2007)

Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim.

(Neh.2:20)

Draudzes centra projekta izstrāde ir pabeigta. Saņemta atļauja būvēt.

Akcija Celsimies un celsim celtniecības uzsākšanai, kuplas komandas rūpīgi plānota un gatavota.

Ar īpašiem dievkalpojumiem, personīgu vēstuli katram baznīcēnam un labi pārdomātiem pasākumiem. Ar lūgšanu sardzi. Papildus grupas ierastajām lūgšanu reizēm – lūgšanu brīdis pie altāra

pēc ceturtdienas un sestdienas vakaru dievkalpojumiem.Vēl lūgšanu nakts.
Neizturējām uguns pārbaudi – tāda man sajūta par savu kalpošanu pēc kopumā veiksmīgās

draudzes akcijas (decembra sākumā tika svinīgi ielikts pamatakmens).
Jāsecina – tāds čiks vien sanāca no mūsu lūgšanu sardzes. Vāji, bez entuziasma.

Papildlūgšanās no gaidītajiem septiņpadsmit (labi, ne visi katrreiz, pārmaiņus!)

vairums neatnāca pat ne reizi mēnesī. No draudzes citu lūdzēju nebija. Bijām tikai 4-5 uzticīgie.

Bija dramatiska saruna par mūsu kalpošanu ar kādu no māsām pie manis mājās.

Man – sāpīgas pārdomas par to, kā uzturēt Gara vienību ar miera saiti (Ef.4:3).

Jo ikviens ugunī taps sālīts. Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga,

ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.

(Mk.9:49-50)

Daudz esam mācījušies, daudz saņēmuši. Daudz iets un darīts. Šķiet, nu ir pienācis laiks apstāties

un pārvētīt sakrāto. Kā to visu vērtē Tas, kas mani sūtījis? Cik esmu klausījusies Viņā?

Varbūt atkal esmu iemanījusies skriet Viņam pa priekšu? Kurš no mums šeit ir sekotājs?

Kā ir ar manu pazemību mana Kunga priekšā?

Tuksneša skola (2008-2009)

Jautājumu laiks

Dzīve tos ik pa laikam uzdod. Šī paradoksu pilnā dzīve... Pieredzes izsijāšana Kristus gaismā. Pārvērtēšanas laiks. Vētīšanas laiks.

Tev ir brīnišķīgs Tēvs Debesīs, bet sirds ilgojas arī pēc redzama tēva uz šīs zemes. Garīga tēva. Bet ko īsti tu no viņa gaidi? Spēku un gudrību? Vēlāk tomēr izrādās, ka maigas gana rūpes un iejūtība ir bijusi tā lielākā manta. Palikusi pietiekoši nenovērtēta...

Tu kāri krāj “garīgo barību”, meklējot grāmatu pēc grāmatas – tādu spirgtu un celsmīgu kristīgu literatūru. Bet var brīnumaini apstādināt kāda ziemas vidū uzdāvināta Vasaras grāmata. Tūves Jānsones romāns. Par vecmāmiņas mākslinieces sarunām ar mazmeitiņu, vadot vasaru uz saliņas Somu līcī. Dzīvesgudras pārdomas un tāds smalks humors. Man teica: “Kas gan var pateikt, kura nav kristīga grāmata?”

Mēģini tiekties pēc sava “garīgā” dēla padoma, bet viņš bēgtin bēg – gan laikā (prieks, ja izdodas starp diviem pienākumiem atrast četrdesmit minūtes brīva laika!), gan telpā (Jūrmala – Saldus – nu gaidāmas pat ārzemes). Pa to laiku “ezīgais” dēls ir pārtapis brīnum-saprotošā un izpalīdzīgā ceļabiedrā. Paldies, Tēvs!

Cilvēks Dieva laikā – Lūgšanu grupas rekolekcijas. Vada Linda un Sandra.

Tā kā šoreiz esmu bez garīga darba, tad neprātīgi rosos ap organizatorisko pusi.

Bet tas nu man diemžēl nekad nav viegli padevies. Noskatoties manī, ne velti māsa nopūšas:

“Marta, Marta!” Pēc rekolekcijām jūtos pavisam nelāgi. Nez no kurienes salasās vesels lērums veselības problēmu. Kaut kā noprotu, ka mana kalpošana drīz noslēgsies. Kad un kā tas notiks?
Saprotu: par to nu gan Mūžības Kungam nav pienākums mani tūlīt sīki informēt...

Dieva atbildes parasti ar laiku saņemu Dieva Vārdā un kādā jaunā grāmatā.

Debestēva atbildes uz mūsu lūgšanām mēdz būt gaidāmas gadiem,

bet atnāk vienmēr īstajā laikā – vispiemērotākajā brīdī.

Un bieži vien tik atšķirīgas no gaidītā, ka sākumā pat neatpazīsti.

Tikai pēc kāda laika attopies: tā taču pasakaina “buķete” no Viņa!

No Tā, kas tevi mīl ar savu mūžīgo un nemainīgo mīlestību.

Tas pārsteidz. Māca priecāties arī tad, kad klājas grūti.

Jo zini: tevi gaida skaista Dāvana. Tad, kad būs izturēts.

Un tas nepavisam nav E.Veidenbauma “Tik pacieties – debesīs labāki būs”.

Tas var notikt jau rīt, tikai tici! Nudien ticu, ka arī Pāvils ar vārdiem –

Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību,kas atspīdēs.

(Rom.8:18) –

nedomāja, ka godībai (jeb Dieva valstībai) nav nekā kopīga ar šo laiku

(kurā dzīvojam un esam). Tie ir svēti mirkļi, kad jūti godības pieskārienu jau šeit.

Kad ieraugi, cik neaptverami daudzkrāsaina ir šī Dieva radītā pasaule.

No tā vien prieks pārlīst pāri visam nelāgajam.

Visam, ko labprāt gribētos nopurināt nost.

Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu

un ja nepiepildās arī cerības ... tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam

un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju...

Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai

un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. (Hab.3:17-19)

Mans bērns, negaidi, ka tavi pārbaudījumi nākotnē būs vieglāki nekā vakar.
Kāpēc tu domā, ka pārbaudījumiem ir tieksme samazināties?
Redzi, Es pārbaudu visas lietas; un tavā dzīvē ir sfēras,
kurām Es vēl neesmu pieskāries. Nemeklē atelpu.
Nākošās dienas var prasīt lielāku izturību un vairāk ticības
nekā tev bija vajadzīgs līdz šim. NEPRETOJIES tam.

(Frensisa J.Robertsa)

Abba nav mūsu ienaidnieks. Ja mēs tā domājam, tad maldāmies.
Abba neveicina sāpes un ciešanas. Jēzus ir atnesis
labo vēsti par Tēvu, nevis slikto.
Atgriezieties no skepticisma un izmisuma, aizdomu un cinisma,
no žēlošanās un baiļošanās grēka!

(Brenans Menings)

Esi, kāda tu esi. Tā man teica jau Gregorskolā.
Toreiz, kad, savā kalpošanā pārcentusies,
gulēju “uz lāpstiņām” un gaidīju ierodamies ātro palīdzību.
“Vai tev mācītājs lika tā steigties ar bibliotēkas sakārtošanu?”
Nu, nē! Pašas nepacietība vien dzina visu ātrāk dabūt pa vietām...
Vai es zinu, kāda es esmu? Visu mūžu esmu centusies izdabūt no sevis to,
ko mans prasīgais prāts atzīst par labu un pareizu. Vienmēr rikšus vien,
tā notriecot sevi “līdz kliņķim” – mans neprātīgais perfekcionisms.
Es zinu, ka esmu žēlastībā taisnota. Ar mīlestību pieņemts Dieva bērns –
tā ir mana identitāte Kristū. Mana atdzimšana ir noticis fakts.
Esmu svēttapšanas procesā (kas notiek un notiks visu mūžu!).
Notiek mana prāta atjaunošana un mana pārvēršanās Kristus līdzībā
(esmu “Dieva templis, kas prasās pēc remonta”).

Dzīve Garā nav pasīva, jo runa ir par staigāšanu, nevis sēdēšanu Garā.
Otrkārt, runa ir par staigāšanu, nevis skriešanu Garā. Mēs kļūdaini domājam:
jo vairāk strādāsim Dieva labā, jo garīgāki kļūsim. Smalki ienaidnieka meli.
Ja sātans nespēj sagraut tavu kalpošanu Dievam, darot tevi amorālu,
tad viņš pacentīsies aizkavēt tavu izaugsmi ar aizņemtību.
Jēzus aicina tevi staigāt patīkamā tandēmā ar Viņu,
gluži kā divi vērši ir sajūgti kopā.
Staigāšana Garā nozīmē ļaušanos Svētā Gara vadībai.
Mēs tiekam vadīti, nevis dzīti staigāt Garā.

(Nils T.Andersons)

Teorētiski jau saprotu. Tomēr, lasot evaņģēlijā vārdus dzenieties, tiecieties, centieties,

esiet darītāji, pielieciet visas pūles, – saspringstu, it kā man vienai šis vezums velkams.

Galu galā nodarbojos ar vēja ķeršanu, cīnos ar vējdzirnavām – daru ne to, kas man paredzēts.

Daudz ko no Tēva dotajām svētībām bezjēdzīgi izkaisu vējā.
Tikai manam ārīgajam cilvēkam manāmi sadilstot (2.Kor.4:16), mācos savu negausīgo iešanu,

skriešanu un darīšanu atvietot ar nopietnāku lūgšanu, ar atceri un apceri.

Ar būšanu, nevis darīšanu.

Uzzīmēt sapni

Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

(2.Tim.1:7)

Kādu vakaru gulēt ejot prātoju: kā tur bija teikts Timotejam? Zinu: trīs lietas bija bailēm pretstatītas. Atceros tikai mīlestības un savaldības garu, pirmais vārds kaut kur pazudis...

Rītā agri Kungs mani modina uzzīmēt redzēto sapni. Cita pēc citas “birst” Rakstu vietas.

Neesmu diezkāda māksliniece, beigās tomēr izveidoju attēlu aplikācijas tehnikā.
– Apaļš galdiņš, pārklāts ar zaļu, bārkstainu galdautu. Galda vidū stāv līks, trīsdaļīgs pīrāgs,

uz kura rakstīts: spēks, mīlestība, savaldība. Blakus kauss, kurā Saule kaut ko lej.–

Jēzu, saule mana, dvēsles greznība,

Gans, kas mani gana zaļā ganībā... (Dz.182)

No pagaldes, caur zaļajām bārkstīm stiepjas melna roka. Ar “ne” uzgriežņiem,

kurus tā grib uzskrūvēt pīrāga galiem. Zemē nokritusi lapiņa – “Programma maitāšanai”:
(1. ne+spēks = vājums, slimības; 2. ne+savaldība = dusmas, agresivitāte;
3. bailes = vāks mīlestībai)

Zaglis nāk, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. (Jņ.10:10)

Bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes! (1.Jņ.4:18)

Vēl marts. Draudzes dāvana! Kaut kas pavisam necerēts un neplānots – dators.
Kad biju jau izlēmusi, ka man to vairs nevajag (vecais jau labu laiku nedarbojās).

No Lūgšanu vakara līdz mājas durvīm mašīnā, ar kuplu puķu klēpi un dāvanām,

kuras ne rokās nav iespējams saturēt. Tik neaptverami daudz mīlestības!

Tā gan darbojas tikai Debesu Tēvs. Pēc visiem tiem nepatīkamajiem piedzīvojumiem.
Bet vai pēc, to rādīs laiks. Pēc Dieva “pulksteņa”, nevis manējā!

Gaidīšana ir sauss tuksnesis starp to, kur mēs esam, un to, kur vēlamies būt.
Lai dzīvotu garīgu dzīvi, mums vispirms jāuzdrošinās ieiet savas vientulības tuksnesī

un jāpūlas to maigi un neatlaidīgi pārveidot vienatnes dārzā.
Tā ir virzība no nemierīgām sajūtām uz mierpilnu garu.

(Henrijs Nouvens)

Ko iesākt tuksneša klusumā?

Rekolekcijas Jaunajā Ģertrūdes draudzē Tuksnesis – pārbaudījumi, atklājumi, augļi.

Tajās aizvadītajā Ciešanu laikā daži no mums piedalījāmies.

Tuksnesis ir pieredzes laiks ceļā pie Dieva. Katram kādreiz izdzīvojams.
Kā iziešana uz Apsolīto zemi. Kailatne, neauglīga zeme,
sausums un vientulība. Sastapšanās ar kārdinājumu.
Mēs neejam pirmie – Jēzus tur jau bija.
Pārbaudes vieta. Atklājam savus dziļumus. Atkailināšanās vieta.
Lobām no sevis pa kārtai nost. Sastapuši savu vājumu, mācāmies netiesāt.
Dziļākas ticības dzimšanas vieta. Pārbaudītas ticības.
Personīgas derības noslēgšanas vieta. No dziļumiem.
Garīgas augšanas vieta. Atvērtība attiecībām. Lūgšanai.

(No Lindas Straumes lekcijas)

Tuksnesis nav cilvēku neesamība, bet gan Dieva klātbūtne.
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī. Dievs vienmēr ir klātesošs.
Tēvs, kurš ir Dzīvība, saka Dēlam, kurš ir Gaisma: “Es mīlu Tevi.”
No atbildes “Arī Es Tevi mīlu” rodas Mīlestība – Svētais Gars.
Sazināšanos veido mīlestība.
Ticēt Dievam nozīmē gaismu, mieru, prieku un gaviles.

(Karlo Kareto)

Vai tu Mani mīli? – Tu jautā, Kungs.
Es saku, ka mīlu, bet turpinu nodot ik dienas...
Tu nepārstāj mīlēt – piedod, panes un apklāj.
Jo zini: tikai Tava MĪLESTĪBA DZIEDĒ.
Paldies, Kungs, ka es arī zinu, ka dziedē.
Savu lepnumu situ krustā
un dzīvoju no Tavas žēlastības.

(Marts 2009)

Nepatīkamas pārmaiņas

Bija pierasts vadīt grupu ērtā divjūgā ar māsu Z. Septembrī viņa aiziet studēt un vakaros vairs pie mums netiek. Nu sajūtama pārslodze, un mums ir vajadzīgs pirmais atvaļinājums. Grupa sāk katastrofāli “sadilt”. Katram atgadās kādi iemesli vairs nebūt lūgšanās... Nepiepildās arī cerība uz studenti A. kā nākamo palīgu.

Esam šobrīd ar māsu L. tikai divas pastāvīgas lūdzējas! Abas neveselas. Jūtos gluži bezpalīdzīga, domājot par savu kalpošanu. Tas Kungs ar mani jau mēnešiem nerunā. Dieva Vārds savādi klusē, to uzcītīgi “gremoju” kā sausus salmus.

Caurkritusi! Novācu visus savus papīrus, lai nerēgojas lieki atgādinājumi.

Labāk iešu pastrādāt fiziski, sakārtošu savus vecos šķūņus. Slēdzot istabas durvis, sadzirdu klusu jautājumu: “Tu aizej zvejot?” Protams, atceros Jāņa evaņģēlija 21.nodaļu un Pētera lēmumu pēc Jēzus krustā sišanas. Vajadzētu priecāties par uzrunu, bet kur nu... Vecie niķi, galva augšā un uz priekšu: “Jā, aizeju. Kas tad man cits vairs atliek?”

Sākumā biju ļoti piesardzīga un pakāpeniski radinājos pie fiziska darba. Tad sanāca pārgalvība, un klāt bija jau pazīstamais draudīgais spiediens pakausī. Tumšs reibonis, nelabums, kājas ļimst. Kur te varētu nokrist? Apkārt redzu tikai naglainus dēļus un asus stūrus. Tad gan pietika prāta nostenēt: “Kungs, piedod!”

Acumirklī pasaule pārstāja griezties un izdevās noturēties kājās. Tikt pāri pagalmam (Paldies, Kungs!), augšā pa kāpnēm (Paldies, Kungs!) un ar visām netīrajām drēbēm, bet tomēr savā gultā (Paldies Tev, Kungs!).

Nopietna veselības krīze. Tomēr bez slimnīcas un pat neizlaižot nevienu Lūgšanu vakaru. Tos vadīju tikai ar slavas un pateicības psalmiem. Katrreiz ejot turp kā pa ūdens virsu – reibulīga un nekad nezinot, vai tikšu līdz galam (Tas Tavs darbs, Kungs! Ja Tev vajadzēs, varēšu). Atpakaļceļā – jau ar prieku sirdī.

Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu,

Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ.16:33)

Mums ir bēdas, jo tāda nu ir šī grēka saduļķotā vieta, mūsu pasaule.

Priekam jāprot sadzīvot ar bēdām un noskumšanu. Nepazaudējot cerību.

Neaizmirstot ne brīdi par Dieva dāvāto vertikāli – žēlastību un uzvaru Kristū.

Tikai Viņam pieķērušies, tiksim iznesti cauri visām mūsu tumšajām ielejām.

Velti cerēt: šī nu gan pēdējā ieleja. Ir jābūt gataviem nākamai.

Un tā būs vieglāka un gaišāka, ja iesim cauri, nepārtraucot slavēt to Kungu.

Par tām, kas jau uzveiktas. Viņa spēkā veiktas. Dievs tiešām ir žēlīgs!

Kāds mācītājs saka: bez krusta mūsu dzīve top par lielu “ – “ zīmi.

Dieva Dēls nāca no Debesīm, lai to pārvērstu “ + “ zīmē.

Viņš savieno zemi ar Debesīm.

Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā,

sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.

(2.Kor.12:7)

Dieva dzelonis māca pazemību. Tā uzsver apustulis Pāvils.
M.Luters piebilst: “Lepnība ir netikums, kas piemīt mums visiem.
Kad Dievs kādam dod izcilas dāvanas, vecais Ādams paaugstinās
un kļūst lepns, jo redz, ka citiem šādu dāvanu nav.
Tad Dievs atļauj sātana eņģelim mūs vārdzināt (dodot kādu dzeloni miesā),
lai mēs ar savu lepnību sevi nepazudinātu.”

(Dzīvības Vārds. Jūnijs 2008)

Bet nu pienācis laiks rīkoties. Jūlijā savas kalpošanas pilnvaras nododu virsmācītājam.

Viņš lūgs un meklēs jaunu vadītāju. Es lūgšu un pacietīgi gaidīšu.

Ticu, ka tas Kungs man dos izturēt. Tik ilgi, cik vajadzēs.

Esmu jau apradusi ar mazkustīgu dzīvesveidu. Priecājos par to pašu tagad pieticīgo nedēļas ritmu:

viens dievkalpojums un viens Lūgšanu vakars.
Mājās sagādes lietas pilnīgi pāriet dēla ziņā. Esam iemācījušies lieliski saprasties.

Slava Dievam par patīkamām pārmaiņām viņa raksturā!

Viegli neklājas maniem bērniem. Abi vecākie ilgstoši ir bez darba,

jaunākais – zem smaga pienākumu sloga gan darbā, gan savā kuplajā ģimenē.

Priecīgā ziņa: viņu tēva atgriešanās un labestīgās dāvanas visiem (pat esot nopietni slimam).

Paldies Dievam, esam iztikuši!

Dievs ir daudz lielāks (2010)

Aicinājums mūs padara lepnus. “Dod Man savu dēlu!”
Dievs prasīs Patriarham, kas dzīvo ikvienā no mums.
Lai, uzlūkojot savus darbus, mēs nesāktu pielūgt paši sevi,
Dievs no mums tos atprasa. Dievs ir lielāks. Bez Dieva mīlestības
agrāk vai vēlāk ikviens kļūst par sava aicinājuma vergu, par sava bērna bērnu.
Nebīsties, kad Dievs tevi aicina, un jo vairāk nebīsties, ja Viņš klusē!
Nebīsties, kad Dievs tev liek paveikt kādu darbu,
un jo vairāk nebīsties, kad Viņš to atprasa! Dievs ir daudz lielāks
par Viņa aicinājumu. Dievs ir daudz lielāks par taviem darbiem.
Svarīgi ir palikt Viņa klātbūtnē un droši ticēt, ka Dievs mūs vada.

(Karlo Kareto)

Zini, ir viens puisis ar lūgšanu dāvanu! – tā vēsta mācītāja telefonzvans,

kad piecus mēnešus esmu nostaigājusi dedzīgi lūdzot. Oho! Manā iztēlē gan bijusi tikai meitene.

Nu labi, sieviete brieduma gados. Bet puisis? Jā, jau no paša kalpošanas sākuma

mani ik pa laikam uzrunāja vārds:

Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas

bez dusmām un šaubām. (1.Tim.2:8)

Tad gan atlika vien nopūsties: “Bet kur tad viņi ir, Kungs?” Un nu pēkšņi – IR!
Vēl vērošanas mēnesis pārbaudei. Ar piedzīvojumiem! Jo atsūtītais manai saprašanai šķita tik neticami pozitīvs, ka vienu brīdi sabijos: un ja nu eņģelis (kā Pēterim cietumā Apustuļu darbu 12.nodaļā)...

Tēva smaida nomierināta, beidzot pateicos Viņam par neparasto atbildi uz manu lūgšanu.
Ar 20.janvāri mūsu Lūgšanu grupai ir jauns vadītājs – brālis A.

Mani pašas piedzīvojumi ar to gan vēl nebeidzās.
Notikusī pārmaiņa mani vispirms noveda ienaidnieka teritorijā. Baiļu dēļ.

Kam gan es tagad būšu vajadzīga? Kad pārliecinājos, ka grupa patiešām

mani mīl un pieņem arī bez vadītājas titula, jutos bezgala atvieglota.
Galu galā tagad, bez smagās atbildības nastas, taču varu kalpot ne mazāk kā iepriekš.

Nu mans svarīgākais uzdevums būs visādi atbalstīt jauno vadītāju. Mācīties nevadīt!

Arī tā, izrādās, ir māksla, kas jāapgūst. Vadītājas amats tomēr samaitā raksturu –

tā dažreiz nākas secināt, izdzirdot savā balsī nevajadzīgi autoritatīvu toni.
Vēl negaidīta mācībstunda. Jāmācās atrasties blakus brālim (man ir tikai viena pati māsa).

Mani bija jādziedina no agrā jaunībā iegūtās neuzticēšanās pret vīrieti kā tādu.

Paldies mīļajam Debesu Tēvam, kas mani pārliecināja ar vienu pašu sirsnīgu teikumu:

“Brālis – tas ir kā Hugonkulis.” Pateicība Dievam! Viņš patiešām ir neaptverami labs!

Un katrā ziņā daudz lielāks par jebkuru manu problēmu. Mans Abba, Tēvs!

No kura mīlestības neviens un itin nekas mani nespēj šķirt. Kristū Jēzū, manā Kungā.

Manam lasīšanas priekam vēl kāda lieliska Tēva dāvana – Brenana Meninga grāmata

Evaņģēlijs skrandaiņiem. Tā man bija atkal un atkal jāpārlasa un jāapcer. Tik pārliecinoši

par brīnumaino Dieva žēlastību, kuras priekšā mēs (pašapzinīgie un pārgudrie,

ar saviem labajiem darbiem lepnie) esam vien nabagi. Skrandaiņi.

Jēzus sagājās ar skrandaiņiem... Šajā grupā ietilpst visi, kas pilnībā paļaujas
uz Dieva žēlsirdību un ir pieņēmuši žēlastības evaņģēliju – garā nabagie.
Kā gudrs vīrs zina, ka ir muļķis, tā arī nomodā esošs kristietis apzinās,
ka ir skrandainis. Savu dzīvību, esamību un pestīšanu esmu parādā Citam.
Šīs patiesības atzīšana ir kodols mūsu atbildei uz žēlastību.
Zināšanas vien mums neatklās žēlastības evaņģēliju.
Grāmatu, organizāciju vai vadītāju iespaids nedrīkstētu būt ietekmīgāks
par zināšanām, ko var iegūt, iepazīstot Jēzu Kristu tieši un nepastarpināti.
Ticība atrodas nemitīgā kustībā un attīstībā. Katra diena ir jauna.
Kristieša ticībai vienmēr ir jābūt jaunai, tai ir jābūt dzīvai un jāaug.
Tā nedrīkst būt statiska, nemainīga un norimusi.
Kad Svētie Raksti, lūgšana, pielūgsme un kalpošana kļūst par rutīnu,
tie ir miruši. Kad secinu, ka visu saprotu par Dieva brīnumaino mīlestību,
es esmu izvēlējies būt sekls, izvairos no dziļuma.
Vieglāk būtu tējas krūzē ietilpināt Niagāras ūdenskritumu, nekā aptvert
Dieva neprātīgo un bezgalīgo mīlestību.

(Brenans Menings)

Viljama P. Janga neparastā grāmata Būda – otra dāvana. Tā sākas kā parasts detektīvromāns

un noslēdzas ar gluži vai neticamu piedzīvojumu. Bet pa vidu – aizraujošas galvenā varoņa

sarunas ar Dievu. Dzīvi un neparasti, pie kam pamatoti Bībelē.
Autors, pats studējis teoloģiju, aizved mūs pārsteidzošā ceļojumā uz vientuļu ezermalas būdu,

kur dod iespēju sastapties ar visām Dieva Trīsvienības Personām:

Tēti (kurš var negaidīti izmainīt savu ārējo veidolu), Jēzu (visvieglāk uztveramo būtni)

un Saraju (iemiesotu Svēto Garu, kam sekot ir “tikpat kā censties notvert saules staru”).
Pie mana grāmatplaukta jau ilgi stāv Saraju teiktie un ļoti iedrošinošie vārdi:

Ja kaut kam ir nozīme, tad visam ir nozīme! Tā kā tu esi svarīgs,
viss, ko tu dari, ir svarīgs. Katru reizi, kad tu piedod, VISUMS MAINĀS;
katru reizi, kad tu pasniedzies un pieskaries kādai sirdij vai dzīvei,
pasaule mainās; līdz ar katru krietnu rīcību vai pakalpojumu,
redzamu vai neredzamu, Mani nolūki piepildās
un nekas vairs nepaliek pa vecam.

(Viljams P. Jangs)

Lietainas vasaras krāsas. Krāsainas, uzrunājošas grāmatas. Un neticami krāsaina izvērtās visa vasara! Kad apklusa dēla televizors, atvērās jaunas iepējas mums abiem pie vecā labā draudzes dotā datora. Dēls lieliski parūpējās arī par mammas garīgās barības daudzveidošanu,

pārnesdams audio un video ierakstus un pat kristīgas filmas.

Ieguvu jaunu radošu aizraušanos: no video tapa fotouzņēmumi un Word dokumentu mapītes.

“Izceļojos” kopā ar  misionāru grupu pa Ugandu, “pabiju” atmodas lūgšanu konferencē Kijevā.

Slepenā kambara noslēpumi

Viss sākās ar grāmatas Pniēla autora Sergeja Šidlovska audio semināriem.

“Pielipa” arī man šī aizrautīgā Dieva meklētāja prieks – būt dzīvās attiecībās ar Dievu.

Aptvēru: nemaz īsti neesmu zinājusi, ko nozīmē personīgas attiecības ar Tēvu Debesīs.

Man šķita: ja jau rītos un vakaros aizlūdzu par kādiem cilvēkiem, tad taču attiecības ir.

Izrādās, ka personīgi tas ir kaut kas tikai starp mums diviem, tas ir par Viņu un par mani.
Ar dziesmām un rakstītām lūgšanām izveidoju savu rīta svētbrīžu programmu komplektu.

Tās diendienā mēnesi pēc mēneša noteiktā laikā priecīgi praktizēju.

Lieliski paceļ garu – iesaku katram pamēģināt!

Dievs, pats vērtīgākais “apslēptās istabas” auglis ir Tevis iepazīšana.
Otrs auglis pēc svarīguma – tuvas attiecības ar Tevi.
Bet trešais – Gara auglis manī vai, citiem vārdiem sakot,
jauns raksturs, jauna sirds, dziļas pārmaiņas manā personībā.
Dievs, es lūdzu Tevi: maini mani katru dienu!

(Sergejs Šidlovskis)

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu;

Es izņemšuno jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.

(Ec.36:26)

Garīgā dzīve bez lūgšanas ir kā evaņģēlijs bez Kristus...
Lūgšana ir Svētā Gara dāvana. Mēs nevaram piespiest Dievu
būt attiecībās ar mums. Tā ir Viņa iniciatīva, un nekāda tehnika, disciplīna,
pūles vai prakse nepiespiedīs Viņu nākt pie mums.
Tikai Svētā Gara vadība mūs ieved visciešākajās attiecībās ar Tēvu.
Bet lūgšanas paradokss ir: lai arī tā ir dāvana, tā prasa no mums
lielas pūles. Dieva klātbūtne ir tik ļoti aiz visas cilvēciskās pieredzes,
ka mēs to viegli uztveram kā Viņa prombūtni.
Smagi pārdzīvojot šo prombūtni, mēs nonākam jaunā klātbūtnes pieredzē.
Garīgā dzīve nav Dieva atrašana, bet meklēšana.
Tas ir ceļš, kura laikā piedzīvojam lielas dvēseles slāpes.
Tā ir dzīve, rēķinoties gan ar Dieva prombūtni, gan ar Viņa klātbūtni.
Tabora kalnā redzam Jēzu godībā, bet Ģetzemanes dārzā – ciešanās.
Tie ir arī divi lūgšanu poli. Garīgajā dzīvē ir vieta abām pieredzēm,
jo lūgšana ir ieiešana Dieva dzīvē.
Lūgšana ir pacietīga, cerību un prieka pilna gaidīšana uz Dievu.

(No mācītāja LR. pārdomām)

Turpinām lūgt – savā “kambarī” un kopīgi, grupā. Nevaram nekalpot.

Kaut arī reizēm jānoskumst, ka mūsu grupiņa ir tik mazskaitlīga (mūsu lielajā draudzē!).

Trīs lūdzējas tika aizsauktas mūžībā, citas ejam slimībām spītēdamas, brīžam “nolūztam”.

Arī jaunajā Draudzes centrā un tiekoties pēc Bībeles stundas nopietnus papildspēkus nesagaidījām.
Tad uzmundrina kāds radio mācītājs: Dievam nav svarīgi, uzvarēt ar daudz ļaudīm vai maz (1.Sam.14). Ja būs daudz – Viņš lietos. Ja ne, pietiks arī ar vienu vai diviem uzticamiem kalpiem.

Jo viens pats dedzīgs lūdzējs var likt velnam drebēt.

Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēk.5:16)

Manu baznīcu veido cilvēki

Draudze ir gaisotne un avots garīgai dzīvei.
Tā nepastāv tikai pašas kopā būšanas dēļ.
Mēs tiecamies uz kaut ko, kas pastāv aiz mūsu kopības.
Tā ir dinamiska, uz priekšu ejoša cilvēku grupa. Svētceļnieku, ceļotāju grupa,
kas arvien cīnās ar kārdinājumu apstāties un iekārtoties kādā ērtā oāzē.
Tās valoda ir lūgšana – ne sev vai citiem, bet kopā ar Dievu.

(No mācītāja LR. pārdomām)

Kā mums, šīs pasaules nepilnīgajiem cilvēkiem, izdodas šo skaisto mērķi realizēt praksē?

Vai Kristus, savas draudzes galva, redz to tāpat kā mēs šeit, uz zemes?
Pastaigā pa ezeru to Makam skaidro Būdas Jēzus:

Tu redzi tikai institūciju, cilvēka radītu sistēmu. Ne jau to es nācu radīt.
Tas, ko es redzu, ir cilvēki un viņu dzīves, nevis ēkas vai programmas.
Visa pamatā ir attiecības un vienota dzīve. Manu baznīcu veido cilvēki,
un dzīvi veido attiecības. Tu to nevari uzbūvēt. Tas ir mans darbs.
Es neradu institūcijas – nekad neesmu to darījis un nedarīšu.
Es nācu, lai dotu tev Dzīvi visā tās pilnvērtībā. Savu dzīvi.
Ja tu censtos bez manis, bez nepārtrauktas sarunas starp mums,
kas veicam šo ceļu kopā, tas būtu tāpat kā censties vienatnē
staigāt pa ūdens virsmu. Tu to nevari!

    (Viljams P.Jangs)

Baznīcai 25.sinodes gads izrādījās nopietnas pārbaudes gads – vajadzēja daudz lūgšanu par vienotību. Mūsu draudzē bija gatavošanās savai 120 gadu jubilejai. Nu jau skaisti nosvinēta –

ar svinīgu jaunā Draudzes centra atklāšanu, piedaloties arhibīskapam un valsts prezidentam.

Par savu draudzi daudz domāts, cerēts un lūgts. Bijušas klusas nopūtas par to,

ka viss varbūt nenotiek tā, kā tam Kungam vislabāk patiktu (manuprāt!).
Bijuši nemierīgi sapņi naktīs par baznīcu, kas stāv nevis kalnā, bet ir aprakta zem kalna.

Ar noputējušu lūdzēju iekšpusē, kas lepni apgalvo, ka lūgšanas te nekad neesot apstājušās...

Bijusi traukšanās caur smilgu noru, garām vārgu kartupeļlakstu laukam – lielākus ūdeņus meklēt...
Mācītājs kādā sprediķī pirms svētkiem teica: katram indivīdam ir svarīgi būt tam, kas tu esi.

Un tur, kur tu esi. Savā vietā – kā dzīparam audumā, kuru auž Dievs.

Ne vien savā prātā pieņemot, bet arī savā praksē pastāvīgi piedzīvojot Viņa klātbūtni un vadību.

Kādai būt mūsu draudzei? - Brīvai, atvērtai, ieaicinošai,- saka mācītājs.

Ak Kungs, lai notiek, lai labi izdodas –

Tavam godam un mums pašiem par svētību! Āmen.

Bet sākums ir Dieva darbs ar ikkatru dzīparu. Ikvienā no mums – mūsu pašu dvēselēs:

Mūžam ceļams, mūžam ceļams ļaužu dvēslēs Dieva nams.

Mūžam steidzams, nepabeidzams, reizēm liekas neuzceļams.

Mūžam ceļams Dieva nams. (Dz.236)

Par namiem un celtniecību. Tiklīdz piemirstam To, kas mājo mūsos,
un sarosāmies pēc savas sapratnes šajā būvlaukumā, izrādās, ka mūsu uzceltais
ir tikai salmi un siens. Ko nu? – Jaucam nost un atgriežamies pie Pamata.

Vai līdz tai vietai, kur pazaudējām Meistaru – darba vadītāju.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. (Ps.127:1)

Un tā nepārtraukti. Brīžam pārguruši, pagalam apnikuši un cerību pazaudējuši.

Bet tas Kungs mūs atkal vainago ar mīlestību un žēlastību.

Atkal atjauno un iedrošina no jauna ķerties pie darba.

Tas ir tāpat kā ar mūsu laicīgajiem mājokļiem.

Tie ir tikai īsi atelpas brīži, kad viss šķiet pilnīgā kārtībā. Visai drīz kaut kas

izrādīsies labojams un maināms. Atsvaidzināms un pilnveidojams.

Kā viens kaitinošs vāveres ritenis, ja skatiens pievērsts laicīgajam.

Taču apzinoties Pamata drošo pastāvību, ar skatu augšup, ne uz zemes lietām –

viss var kļūt par aizraujošu kopdarbu ar pašu Radītāju.

Tad sajūtamies iekļauti Tēva nama kopībā: Dēls Tēvā, mēs Dēlā un Viņš mūsos.

Varam izbaudīt šo garīgo vienotību – garā un patiesībā.

Kaut arī apkārt troksnis un nekārtība...

(2006)

Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājieties savā starpā,

esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.

(2.Kor.13:11)

Debesu Valstība nav kāds kompliments, tukša pļāpāšana, nedrošs solījums.
Tas ir fakts, divu apzinātu, patiesu gribu satikšanās.
Tā ir atgriešanās pie gaismas, mīlestības un dzīvības.
Tieši tādēļ, ka Dievs ir gaisma, mīlestība un dzīvība.
Valstības lielākais noslēpums: Dievam nav svarīgi – darīt vai nedarīt,
veiksies vai neveiksies. Svarīgi ir mīlēt.
Tā ir dzīve divatā. Un bailes pagaist. Mēs esam divi.
Viņš ir Valdnieks, es – padotais, un mēs darbojamies kopīgi, ceļam Valstību.
Un Dievs ir vissvarīgākais, man tas ir jāatzīst.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums ir karš, skumjas, vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek būt tādiem kā Dievs. Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem.
Nav citas izejas. Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod. Valstība pietuvojas ikreiz,
kad kādu darbu paveicam kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs.

(Karlo Kareto)

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma;

kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."

(Jņ.8:12)

Esi, Kungs, gaisma!

Esi, Kungs, gaisma, kas sirdī man spīd, Vēlos es mirdzēt, kur tumsa vēl mīt.

Domās un darbos, vakars vai rīts, Lai Tava gaisma man visur iet līdz...

Šīs Valda Indrišonoka dziedātās dziesmas notis mums sagādāja māsa V., viena no trim

mūsu grupas šī gada mūžības ceļiniecēm. Cilvēcīgi domājot: par agru!
Tomēr viņas visas trīs atmiņā paliek tādas gaismas pilnas – aizgāja mājās.
Pa gaismas taku. Pie Gaismas Tēva.

Gaismas izslāpuši mēs dzīvojam.
“Lidot pret gaismu un nepazust, tikai gaismu par gaismu just!” –
tā kāda skolotāja reiz mēdza vēlēt saviem audzēkņiem izlaiduma dienā.
Studente savā galvā un bibliotekāre plauktos krāja gara gaismu.
Mana tauta dziesmu svētkos cerīgi dzied par nogrimušas gaismas pils celšanos augšā.
Un strīdēdamies (vajag vai tomēr nevajag krīzes laikā?) ceļ jaunu Daugavmalā –
gadu desmitiem gaidīto nacionālās bibliotēkas namu.
Manai miesai daudz kas nepatīk (slapjums un vējš, aukstums un sāpes).
Bet dvēseli vissmagāk nospiež decembris zem pelēka deķa – gaismas trūkums.
Cilvēks ir radīts ar ilgām pēc gaismas. Viņš nespēj palikt mierā,
kamēr nesatiek To, kas sevi sauc par Pasaules Gaismu.
Un nebūs mierā, kamēr nenodibinās stabilas attiecības ar Avotu –

Patiesības un Gaismas Kungu.

Atskatoties no gadu kalna –
cik sevi atceros, mani vienmēr ir aizrāvis ceļotprieks.
Un īpašs pievilkšanas spēks bijis ūdeņiem. Bērnības upīti izbridu burtiski –
no iztekas līdz ietekai ezerā. Tika apciemoti pat visi pieci dzimtenes ezeri.
Tad sekoja jau lielākas upes un tālāki ceļi. Ar visādiem transporta līdzekļiem.
No gaišzilā sēdeklīša uz mammas divriteņa bagažnieka līdz tūristu autobusiem,
vilcieniem un kuģiem. No pieticīga dažu desmitu kilometru ceļojuma,
smagi stumjot bērnu ratiņus, līdz kilometru tūkstošiem lidmašīnā.
No putojošā Kivača ūdenskrituma Karēlijas klintīs līdz kalnu strautam
Pamira ciematā Hodža-obi-Garm pie Afganistānas robežas.
No trauksmainās Užas viņpus Karpatiem līdz Urālu baltajām birzīm.
Sāpīgi pārdzīvoju tās vasaras, kad mani apturēja slimība.
Naktīs sapņoju par ekskursijām, kuru laikā nomaldos...
Jo biju tāda nomaldījusies avs savam Debesu Tēvam (1.Pēt.2:25).
Paldies, ka Viņš sūtīja savu GAISMU! Vienīgo īsto un līdz galam uzticamo.
Nu jau vairāk kā divdesmit gadus esmu Kristus ceļiniece.
Mācos turēties Viņa šaurajā ceļā. Par spīti visām ceļa grūtībām cenšos nepazaudēt

Dzīvības Gaismu un patiesu ceļotprieku. 

  

Ko sadzirdu? Mēs esam dzīves viļņu mētātas, smeldzīgi brēcošas kaijas,
kamēr nesastopam savu Radītāju. Tikai tad pa īstam kļūstam cilvēki –
Dieva bērni, kas zina, kurp viņi iet. Mūsos kaut kas brēc,
kamēr neatļaujam, lai sirdij pieskaras Augšāmceltā Kristus roka!
Par mani cietušā, nāvi un elli uzvarējušā un dzīvā Pestītāja roka.
Vien tā dara cilvēka sirdi patiesi dzīvu.
Spējīgu cauri pasaules viļņu un vēju auriem sadzirdēt kluso balsi:
“Mieru Es jums atstāju. Savu mieru Es jums dodu.”
Satvert šo nenovērtējamo miera Dāvanu – to parasti jāmācās ilgi.
Varbūt visu savu šīszemes dzīvi? Jo, tiklīdz iekliedzas kaija, tā atkal
draud izslīdēt no rokām. Labi, ja tad sevī sadzirdu Atgādinātāja balsi:
“Turi, kas tev dots! Devējs ir uzticams un taisns.”

(Pēc izrādes. 2004) 

Jēzus saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība;

neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jņ.14:6)

Kāzas Kānā. Saskaņā ar Dieva sākotnējo ideju cilvēka dzīvei bija jābūt

kā kāzu mielastam, kurā mēs līksmi svinētu dzīvi.

Visi esam ielūgti, bet nav tā, kas mūs mainītu – to var dot tikai Jēzus.

Jānotiek kā jūdu perihorēzē. Tā ir riņķa deja: viens sāk, pamazām pievienojas visi.

Žēlastības Dievs sāk deju, tad mēs visi iesaistāmies. Un ņemam līdzi nākamo.

Visi kopā vienā ritmā – vienā ticībā, cerībā un mīlestībā. Jēzus piepilda ar prieku.

Viņa klātbūtne turpina mūs izmainīt. Īpaši Svētā Vakarēdiena mielastā.

(2006)

Palieciet Manī un Es – jūsos. (Jņ.15:4)

Gaismu satvert – tas katram ir liels notikums. Bet īstenībā tikai ceļa sākums.
Visa tālākā pieredze būs saistīta ar manu palikšanu šai gaismā.

Bet tas nu nav darbs maniem vājiem spēkiem. Tur šī garīgā perihorēze ir būtiski nepieciešama.

Palikt – tas nav vienkārši. Pat savā zemē palikt latviešiem šobrīd nav viegli.

Mums ir daudz “gājputnu”. Arī mana meita tiem šoruden pievienojās. Lai izdzīvotu.

Tēvs, sargā un vadi Savā Gaismā – aizlidojušos un mājās palikušos!

Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.

(2.Kor.3:17)

Kur meklēt brīvību garā? Tas Kungs ir Gars. Brīvība Kristū
rada veselīgu neatkarību no spiediena līdzināties citiem un patikt cilvēkiem.
Jēzū Kristū brīvība no bailēm mūs atbrīvo no vēlmes izlikties labiem,
ļauj brīvi izpausties tādiem, kādi patiesībā esam.
Lielā atkarība no citu viedokļa noved mūs pie paškritikas
un apgrūtinošās pjedestāla uzvedības.

(Brenans Menings)

Topiet pilni ar Svēto Garu! – atgādina kāds mācītājs.

Ar ko tu esi pilns savā ikdienā? Varbūt pilns ar sevi? Tas parādās tavās attiecībās.

Ne vien draudzē, bet ar sievu, bērniem. Jā, arī ar suni. Attiecībās ar kaimiņiem un sabiedrībā.
Kas satiekoties no tevis plūst pāri malām? Vai to var baudīt? – Bet tas ir atkarīgs no tā,

ar ko es sevi ikdienā piepildu. Ja ar gaismas un dzīvības Vārdu, es saņemu sēklu,

no kuras Dieva Gars manī var audzēt ilgotos augļus.

Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs

Tas, ka Viņš to teicis sen, nemazina tā nozīmi šodien.

Dieva Vārds joprojām ir dzīvs un spēcīgs.

Tas uzrunā pat no satura rādītāja (apgalvo mācītājs).

Jo tā ir patiesība šodien un mūžam. Tam ir jānes augļi: 30, 60 un 100-kārtīgi.

Augu no dienas dienā. No Viņa žēlastības augu. Sīksti, gausi, pamazītēm.

Bet neatlaidīgi. Soli pa solītim. Viņa līdzībā, Viņa Gaismas apspīdēta.

Kā gaišajās prieka dienās, tāpat smagās nopūtu stundās.

Jo Viņa Gaisma nemainās. Mainos es.

Pa mazītiņam gaismas stariņam. No spožuma uz spožumu...

Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.

(Kol.3:4)

Ja skatāmies uz savu pagātni miesīgām acīm –
redzam vienīgi neveiksmes, pāridarījumus un vilšanās (saka cits mācītājs).
Ar Dieva acīm paskatoties, tur nav nekā negatīva.
Grūtībām un nepatikšanām ir bijis kāds mērķis. Redzam dievišķo ieguvumu –
ko tas ir mainījis manī, ko mācījis turpmākam ceļam.
Visi mani pagātnes ievainojumi ir pārtapuši pārsteidzošās svētībās.
Pati nemanot esmu ieguvusi spējas un talantus, gudrību un līdzsvarotu raksturu.
Lai to lietotu kādu citu labā, lai kļūtu par derīgu instrumentu Dieva rokās.
Viņa Valstības nākšanai uz šīs zemes.
Viņa Valstības pilsoņi esam jau šodien, kopš kļuvām visu ķēniņu Ķēniņa bērni.
Tā Kunga prinči un princeses – tā reiz mūs, lūgšanu sapulces dalībniekus,
uzrunāja kāds pravietis. Un katram acīs ieskatījies, pateica kādu īpašu vārdu.
Mana vēsts bija: “Nestas ļoti smagas nastas. Nu atņemtas.
Dzīvo, lai palīdzētu citiem tikt brīviem no nastām.” Tātad kalpotu.
- Kalpones ceļš nav spožuma un uzvaru ceļš. Kalpones ceļš ir uzticība un paļāvība.

Pilnīgas paklausības un pazemības ceļš. Kā manam Kungam...

SLAVA TEV, JĒZU! Tu esi mana dzīve, mana Mīlestība.
Tavs Vārds ir pāri visiem vārdiem. Tu esi dvēseļu Gans un Sargs...
Tu esi Dzīvības Maize... Tu esi Pasaules Gaisma...
Tu esi viss, kas man vajadzīgs. Slava Tev, Jēzu, esi vienmēr slavēts un teikts!

(No Slavēšanas litānijas)

Tevi teicam un slavējam. Kopā ar Amerikas katolieti Lindu. Kopā ar savas grupas māsām un brāļiem.

Kopā savā kuplajā draudzē. Kopā ar Kristus sekotāju miljoniem visos kontinentos –
SLAVA TEV, JĒZU!

Rīt būs jauna diena, rīt lēks jauna saule.
Es nezinu, kurp iešu.
Vienīgi Tu, Dievs, mani redzi un sargā –
uz katras takas, jebkurā tumsā, jebkādās grūtībās.
Dievs, Tu esi mans Kungs,
Tu esi Kungs pār kalniem un ielejām.

(Dienvidamerikas indiāņu lūgšana)