tulkoja no angļu valodas M.D.
Čarlzs Finnejs
LEKCIJAS PAR GARĪGO ATJAUNOTNI
Nolasītas Ņujorkā 1835.gadā
Lekciju (1.-7.un 21.) konspekts, ar citātiem
LECTURES ON REVIVALS OF RELIGION
delivered by the Rev. Charles G.Finney
www.gospeltruth.net
1. lekcija. KAS IR GARĪGĀ ATJAUNOTNE (ATMODA)
(skat.piezīmi 1)
Ticība ir cilvēka darbs - pienākums paklausīt Dievam ar sirdi un no sirds. Dievs pats viņu uz to pamudina. Cilvēki visumā sliecas nepaklausīt, ir garīgi miegaini. Pasaulē ir tik daudz vilinoša. Tāpēc notiek ticības pagrimšana. Lai apslāpētu miesīgās tieksmes un iekāres, Dievs atzīst par nepieciešamu cilvēkus uzmundrināt caur savu Garu, pamodināt viņos vainas un draudošo briesmu apziņu.
Par to liecina jūdu vēsture. Dievs lieto īpašus gadījumus, lai ik pa laikam savu tautu uzmundrinātu pievērsties tam Kungam. Taču visai drīz pēc šīs atjaunotnes pārsvaru atkal gūst citas ietekmes. Baznīcai ir tik maz stabilitātes un mērķa noturības, ka ticību var uzturēt vienīgi ar periodisku atmodu palīdzību.
Ticību var uzturēt galvenokārt ar atmodām. Ilgi un bieži ir mēģināts nodrošināt baznīcas nepārtrauktu nodošanos Dievam bez šiem periodiskajiem uzbudinājumiem. Daudzi labu gribošie ir domājuši un joprojām domā, ka labākais veids, kā veicināt ticību, ir virzīties uz priekšu vienmērīgi, pakāpeniski pievienojot neticīgos, bez kādiem satraukumiem. Lai cik saprātīga liktos šī doma teorētiski, notiekošais pierāda tās neauglību. Ja baznīca krietni pieaugtu zināšanās un tai pietiktu spēka palikt nomodā, šāds ceļš būtu pietiekams; bet bazmcai zināšanu ir tik maz un darbojas tik daudz pretspēku, ka tā neturpina virzīties uz priekšu, ja netiek pamodināta īpaša interese. Tūkstošgadei (millenium) tuvojoties, iespējams, šie periodiskie uzbudinājumi vairs nebūs vajadzīgi. Tad draudze būs izglītota, pretspēki aizvākti un baznīca atradīsies pastāvīgā paklausības stāvoklī Dievam. Visa baznīca dzīvos ar bēma prātu Dieva priekšā. Bērni saņems pienācīgu audzināšanu, un nebūs tādas pasaulīguma straumes, modes un kārības, kas atņem baznīcai dievbijību, tiklīdz tiek noņemts atmodas uzbudinājums.
Būtu loti vēlams, ka tā notiktu... Kristieši tad laika lielāko daļu gulētu, tikai palaikam pamostos, izberztu acis, kādu brīdi patrokšņotu, paklaigātu, lai tad liktos atkal gulēt. Tad mācītājiem nevajadzētu sevi nomocīt un pat iznīcināt, nopūloties no baznīcas atturēt pasaulīguma plūdus. Taču pagaidām kristīgās pasaules stāvoklis ir tāds, ka velti cerēt uz garīgo izaugsmi bez šiem satraukumiem. Lielie politiskie un citi pasaulīgie uzbudinājumi visi ir ticībai nedraudzīgi un novērš viņu prātus no dvēseles interesēm. Šiem uzbudinājumiem pretī likt var tikai reliģisku uzbudinājumu. (7.-8.lpp.)
Ticības atdzimšana jeb atmoda nav brīnums vai kaut kas pārdabisks. Tā ir tikpat dabiska kā sēklas uzdīgšana piemērotos apstākļos.
Apustuļi izmantoja brīnumus vienkārši kā līdzekļus, lai piesaistītu uzmanību savai vēstij un uzsvērtu tās dievišķo autoritāti. Bet brīnums nebija atmoda. Brīnums bija viena lieta, sekojošā atmoda - pavisam cita. Atmoda apustuļu dienās bija saistīta ar brīnumiem, bet tā nebija brīnums.
Atmoda ir pareizo līdzekļu pareizs pielietojums. Līdzekļiem, kurus Dievs ir devis atmodas izraisīšanai, neapšaubāmi ir tieksme šo atmodu radīt. Citādi tie nebūtu doti. Bet īīdzekļi, zināms, neizraisīs atmodu bez Dieva svētības. Tāpat kā grauds iesēts bez Dieva svētības nedos ražu.
Ir ilgi pastāvējis uzskats, ka ticības veicināšanā ir kaut kas īpašs un par to nevar spriest pēc parastajiem cēloņu un seku likumiem... , ka tas ir kaut kā mistiski saistīts ar Dieva suverēno dabu. Un kāds ir rezultāts? Paaudze pēc paaudzes ir aizgājušas uz elli. Neapšaubāmi, vairāk kā piectūkstoš miljonu ir nonākuši ellē, kamēr baznīca sapņo un gaida, ka Dievs viņus izglābs bez līdzekļu lietošanas. Tas ir bijis velna sekmīgākais līdzeklis dvēseļu pazudināšanai. Šī saistība ir tikpat skaidra, kā tad, kad zemnieks sēj graudus, nevis vienkārši gaida, ka ražu dos Dieva žēlastība.
Maldīgi uzskati par Dieva suverenitāti ir lielā mērā kavējuši atmodu ... Ir uzskatīts, ka atmoda ir īpaša Gara dāvana, kas izslēdz jebkādu racionālu līdzekļu lietošanu tās veicināšanai. Bet Bībele nedod tam nekādu apliecinājumu. Nekādi fakti to nerāda. Viss norisinās tā, ka Dievs savu vadību visās lietas realizē, apvienojot līdzekļus ar savu mērķi, dabīgo ar žēlastību. "Neiejaucieties Dieva suverenitātē! Lai Dievs dod atmodu, kad Viņš to gribēs," - tā ir sludināšana, kādu velns vēlas. Un cilvēkiem nav iespējams vēl efektīvāk darīt velna darbu, kā pasludinot Dieva suverenitāti par iemeslu, kāpēc nepielikt pūles atmodas veicināšanā. (9.-10., 15.-16.lpp.)
Atmoda ir kristiešu pirmās mīlestības atjaunošana, kuras rezultāts ir pamošanās un grēcinieku atgriešanās pie Dieva.
1. Tā vienmēr ietver baznīcas pārliecību par grēku. Bieži līdz pilnīgai visu cerību zaudēšanai, atkritušajiem mācekļiem dziļi pārmeklējot savas sirdis.
2. Atkritušie kristieši nonāk pie dziļas grēku nožēlas, sirds salūšanas un jaunas paklausības Dievam.
3. Kristiešu ticība tiek atjaunota. Bībeles patiesības tiek pilnībā pieņemtas. Ir dedzīgas ilgas pēc visas pasaules glābšanas.
Kristiešu sirdis tiks atjaunotas. Kamēr viņi ir atkrituši, tie ir akli pret grēcinieku stāvokli. Viņu sirdis ir cietas kā marmors. Bībeles patiesības tiem šķiet kā sapnis. Viņi pieļauj, ka tā varētu būt patiesība; sirdsapziņa un prāts tam piektīt, bet viņu ticība neredz to stāvam kā dzīvu visā mūžības kontekstā. Piedzīvojot atmodu, viņi vairs neredz cilvēkus kā kokus staigājam, bet redz visu tajā spožajā gaismā, kas atjauno Dieva mīlestību viņu sirdīs. Tas liks viņiem dedzīgi strādāt, lai citus pievestu Viņam. Viņi jutīsies apbēdināti, ka citi nemīl Dievu, kuru viņi paši tik loti mīl. Un viņi sāks sirsnīgi pārliecināt savus kaimiņus atdot sirdis Viņam. Tā tiks atjaunota viņu mīlestība uz cilvēkiem. Viņi būs pilni maigas un dedzīgas mīlestības. Viņiem būs kvēlas ilgas pēc visas pasaules glābšanas. Viņi cietīs sāpes par cilvēkiem, kurus tie grib redzēt glābtus - saviem draugiem, radiniekiem, ienaidniekiem. Viņi ne tikai aicinās tos nodot savas sirdis Dievam, bet viņi tos nesīs pie Dieva uz savām ticības rokām, ar asarām meklēdami viņiem Dieva žēlastību, lai izglābtu viņu dvēseles no mūžīgas pazušanas. (11.1pp.)
4. Atmoda lauž pasaules un grēka pievilkšanas spēku kristiešos. Dod ilgas pēc debesīm.
5. Kad pamodusies un atjaunota baznīca, seko grēcinieku (neticīgo) glābšana: grēka apziņa, nožēla un pārtapšana.
Atmodā darbojas trīs faktori: dievišķais (Dievs Svētais Gars), morālais (cilvēks, kas sludina patiesību) un grēcinieks. Mēs sludinām ne tikai caur valodu, bet ar savu ikdienas izturēšanos, ar skatienu. Ja esam Svētā Gara pilni, grēcinieki mums blakus to lasa mūsu acīs.
2. lekcija. KAD GAIDĀMA ATMODA
Atjauno mūs atkal, Tu Dievs, mūsu palīgs, remdē savas dusmas pret mums! (Ps.85:5)
Kādos apstākļos ticības atjaunotne vajadzīga?
1. Kad vērojams brāļu mīlestības un kristīgas uzticēšanās trūkums mācekļu vidū.
Kad kristieši ir ieslīguši zemā atkrišanas stāvoklī, viņiem nav un nevar būt tāda pati mīlestība un savstarpēja uzticēšanās, kā dzīvojot svētu dzīvi. Var pastāvēt labvēlīga, bet ne lēnprātīga mīlestība. Dievs mīl visus cilvēkus ar labvēlīgu mīlestību, bet izjūt lēnprātīgu mīlestību tikai pret tiem, kas dzīvo svētu dzīvi. Kristieši var lēnprātīgi mīlēt cits citu tikai atkarībā no sava svētuma pakāpes. Ja kristietis mīl cilvēkos Kristus tēlu, to nekad un nekas nevar apdraudēt, ja vien šis tēls patiešām vai šķietami pastāv. Cilvēkam ir jāatspoguļo Kristus tēls, jāparāda Kristus Gars, lai citi kristieši viņu varētu mīlēt ar lēnprātīgu mīlestību tad, kad viņi ir iegrimuši muļķībā. Viņi neredz cits citā neko tādu, par ko varētu mīlēt. Nav iespējams, ka viņi cits pret citu varētu justies citādāk, kā pret grēciniekiem. Tas vien, ka viņi zina, ka tie pieder baznīcai, vai redzot viņus šad tad pie dievgalda, neradīs kristīgu mīlestību, ja viņi neredz tajos Kristus tēlu. (18.lpp.)
2. Kad rnācekļu starpā ir šķelšanās, skaudība un ļaunas runas.
3. Kad baznīcā valda pasaulīgs gars (pielāgošanās pasaules gaumei un interesēm - apģērbā, izklaidēs utt.).
4. Kad draudzes locekli krīt lielos un skandalozos grēkos.
5. Kad baznīcā vai zemē ir strīdēšanās gars.
6. Kad ļaunais triumfē pār baznīcu, to nonievā.
7. Kad grēcinieki savā nevērībā un muļķībā netraucēti dodas uz elli.
Kāpēc atmoda vajadzīga?
1. Vienīgi, izlejot Svēto Garu, var atjaunot baznīcas reputāciju sabiedrības acīs.
2. Nekas cits nevar atjaunot kristīgu mīlestību.
3. Tikai atmoda var novērst Dieva tiesas spriedumu baznīcai (neatjaunotiem kristiešiem tas būs bargāks nekā neatgrieztiem grēciniekiem).
4. Tikai atmoda var glābt atkritušu baznīcu no iznīcināšanas.
5. Tikai tā var pasargāt bezdievīgos no žēlastības līdzekļu radītā ievainojuma (dzirdētais Dieva Vārds bez atmodas tikai nocietina sirdis un kļūst par lāstu).
6. Nav cita veida, kā baznīca var tikt svētdarīta, pieaugt žēlastībā un tapt derīga debesīm.
Kad var sagaidīt atmodu?
1. Kad Dieva Gars uz to norāda un ir sagatavoti labvēlīgi apstākļi.
2. Kad grēcinieku ļaunums kristiešus apbēdina un dara Iīdzjūtīgus (liek ar asarām lūgt par viņiem, nevis nosodīt).
Dažreiz kristieši, šķiet, nebēdā par ļaunumu sev apkārt. Vai arī, ja viņi par to runā, tad auksti, cietsirdīgi un bezjūtīgi, it kā bez jebkādām cerībām uz pārmaiņu: viņi ir noskaņoti norāt grēciniekus, un nevis just pret tiem Dieva Dēla līdzjūtību. Bet dažreiz grēcinieku izturēšanās liek viņiem salauztiem lūgt par tiem, dara tos noskumušus un jūtīgus, tā ka viņi var raudāt dienām un naktīm; nevis bārties un pārmest, bet sirsnīgi lūgt par viņiem. Tad ir sagaidāma atmoda. Patiesībā tā ir jau sākusies. Dažreiz grēcinieki nostājas opozīcijā pret reliģiju. Un, kad tas liek kristiešiem ar asarām būt uz ceļiem Dieva priekšā, varat būt droši, ka notiks atmoda. Ļaunuma pārsvars nepavisam neliecina, ka atmodas nebūs. Tas bieži Dievam ir īstais laiks darboties. Kad ienaidnieks izlaužas kā plūdi, Dieva Gars paceļ pret to savu karogu. Bieži vien tas, ka ļaunais iedarbina jaunu pretsparu, ir pirmā atmodas zīme. Efekts var būt divējāds. Tas vai nu kristiešus dzīs pie Dieva vai arī tālāk prom no Dieva - liks ķerties pie tādiem vai citādiem miesīgiem Iīdzekļiem, kas stāvokli tikai pasliktinās. Nereti visbriesmīgākajam neticīgo ļaunumam seko atmoda. Ja kristieši jūt, ka viņu vienīgā cerība ir Dievā, viņi ir saglabājuši sevī rūpes par Dieva godu un grēcinieku dvēseļu glābšanu, noteikti nāks atmoda. Lai elle vārās, ja vēlas, un izspļauj tik daudz velnu, cik akmeņu bruģī; ja vien tas dzen kristiešus lūgšanā pie Dieva - tie nevar aizkavēt atmodu! Lai sātans trako un pūš savu ragu, cik skaļi vien gribēdams; ja tikai kristieši taps pazemīgi un lūgs, viņi drīz vien sajutis Dieva roku garīgā atmodā. (22.lpp.)
3. Kad kristiešiem ir lūgšanu Gars par atmodu, nepārtrauktas un pieaugošas rūpes par dvēseļu glābšanu (kā dzemdību sāpes, dienā lūdz un naktī sapņo).
Dziļa, nepārtraukta, dedzīga vēlme pēc grēcinieku glābšanas veido atmodas lūgšanu Garu. Ja šis lūgšanu Gars izplatās, atmoda jau sākusies.
Kad baznīcā pastāv šīs jūtas, ja vien neaizbiedējam Svēto Garu ar grēku, gaidāma vispārēja kristiešu atmoda un tā ietvers grēcinieku atgriešanos...
Kāds garīdznieks stāsta par atmodu baznīcā, kas iesākusies ar kādu dedzīgu un uzticamu sievieti. Viņa kļuva norūpējusies par grēciniekiem, sāka lūgt par viņiem, šai sāpei arvien pieaugot. Beidzot viņa atnāca pie mācītāja, runāja ar viņu un lūdza, lai viņš nozīmētu īpašu uzrunāto grēcinieku sapulci (anxious meeting), jo viņa juta, ka tāda nepieciešama. Mācītājs atteica, jo viņš neko tādu nejūtot. Nākošā nedēļā viņa atkal atnāca un lūdza šo sapulci; viņa zināja, ka kādam ir jāatnāk uz to, jo juta, ka Dievs gatavojas izliet savu Garu. Viņš atteica viņai atkal. Beidzot viņa sacīja: "Ja jūs nenozīmēsiet šo sapulci, es nomiršu, jo pavisam noteikti ir jānāk atmodai." Nākošā sabatā viņš sasauca sapulci teikdams: ja ir kāds, kas vēlas runāt par savas dvēseles glābšanu, tas var šai vakarā atnākt. Viņš nezināja nevienu tādu, bet, kad viņš ieradās, bija pārsteigts, ieraugot lielu skaitu noraizējušos lūdzēju...
Sauciet to, kā gribat, par jaunu atklāsmi vai par vecu, vai kā vien vēlaties. Es saku, ka Dieva Gars mācīja šai lūgšanu sievietei, ka nāk atmoda. "Dieva noslēpums" bija ar viņu, un viņa to zināja. Viņa zināja, ka Dievs ir viņas sirdī, un tā to piepildījis, ka viņa to vairs nevarēja sevī saturēt. (23.-24.lpp.)
4. Kad uz to ir īpaši vērsta mācītāju uzmanība.
5. Kad kristieši sāk izsūdzēt cits citam savus grēkus.
6. Kad kristieši ir gatavi nest atmodai nepieciešamos upurus.
Viņiem ir jāieņem apņēmības pilna nostāja atmodā, lai kādas arī būtu konsekvences. Viņiem jābūt gataviem turpināt darbu, ja arī būtu jāzaudē grēcinieku un pat baznīcas aukstās daļas simpātijas. Mācītājam jābūt gatavam, ja tāda būtu Dieva griba, pat tikt padzītam no savas vietas...
Arī pārējiem ir jābūt par atmodu, lai kāds būtu upuris. Nepietiek teikt: "Mēs gribam apmeklēt tik sapulču, bet ne vairāk." Vai "Mēs gribam atmodu, ja tā netraucē mūsu biznesa darījumus vai neaizkavē taisīt naudu." Es saku, tādi cilvēki nekad nepiedzīvos atmodu, kamēr viņi nebūs gatavi darīt jebko, ziedot jebko, ko vien Dievs viņiem norādīs. (27.lpp.)
7. Kad rnācītāji un mācekļi ir gatavi pieņemt Dieva izvēlētos līdzekļus (nevis savus priekšstatus).
8. Atmodu var sagaidīt tad, kad tā ir nepieciešama.
Ja ir nepieciešamība mūs atjaunot, tad mūsu pienākums ir atjaunoties. Ja tas ir pienākums, tad tas ir iespējams. Un jāķeras pie darba, lai mēs tiktu atjaunoti, un, paļaujoties uz Kristus apsolījumu būt ar mums, lai darītu par mācekļiem citus - jāstrādā, lai atjaunotu kristiešus un atgrieztu grēciniekus, droši ticot uz panākumiem. (28.lpp.)
3. lekcija. KĀ SEKMĒT ATMODU
(skat.piezīmi 2)
Uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt to Kungu,
tiekāms Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums savai taisnībai. (Hoz.l 0: 12)
Ko nozīmē uzplēst jaunu zemi?
Tas nozīmē uzirdināt savu sirdi, sagatavot savu prātu, lai nestu augļus Dievam. Lai tā nebūtu nomīdīta un cieta zeme, bet derīga Dieva vārda uzņemšanai (skat.līdzību par sējēju).
Kā uzplēš šo zemi? Mūsu jūtas nepakļaujas tiešai prāta kontrolei. Nav iespējams ar gribu, uz paša vēlēšanos izraisīt ticības jūtas. Taču varam uz to koncentrēt uzmanību, domāt par Dievu, kādām Viņa īpašībām, kamēr rodas nevilšas jūtas. Tāda ir prāta likumsakarība.
Ja tu gribi uzplēst savas sirds zemi, tev jāsāk ieskatīties savā sirdi, pavērot sava prāta stāvokli. Daudzi, šķiet, par to nekad nedomā. Viņi nepievērš uzmanību savai sirdij un nekad nezina, kā ir ar viņu ticības jūtām - vai tās attīstās, vai iet mazumā - vai viņi ir auglīgi, vai ir kā atmatā pamesti. Novērs uzmanību no citām lietām un palūkojies savā sirdi. Nodarbojies ar to. Bez steigas. Uzmanīgi pavēro savas sirds stāvokli, un tu redzēsi - vai tu katru dienu staigā ar Dievu vai ar velnu - vai kalpo Dievam vai vairāk velnam - vai pār tevi valda tumsas valdnieks vai Kungs Jēzus Kristus.
Lai to izdarītu, tev jāķeras pie darba, jāpārlūko savus grēkus. Tas jādara tev pašam... Pašizpēte sastāv no savas dzīves pārskatīšanas, savu darbu izvērtēšanas, pagātnes atcerēšanās un sava īstā rakstura iepazīšanas. Atskaties uz savu pagātni. Pacel savus personīgos grēkus vienu pēc otra ... Pieraksti tos tādā secībā, kādā tie izdarīti. Pārskati tos kā tirgotājs savas rēķinu grāmatas ... Vispārēja grēksūdze šeit nepalīdzēs. Tavi grēki ir izdarīti pa vienam, un, kad tu tos atceries, tie jāizvērtē un jānožēlo viens pēc otra. (31.-32.lpp.)
Nolaidības grēki (sins of omission). Vispārīgie grēki (sins of commission). - skat. M.Zeltiņa tulkojumā, 21.-26.lpp. (piezīme 3)
Pēc nožēlošanas uzreiz jāapņemas Dieva spēkā šādu grēku vairs nepieļaut. Ja tūlīt neiestājas miers, nav strādāts pietiekoši nopietni un pamatīgi. Jāpārbauda sevi vēlreiz ar Bībeli rokā. Tev nevar būt lūgšanu Gars, kamēr tu sevi nepārlūko, nenožēlo grēkus, neuzplēs savu atmatu. Tikmēr Svētais Gars tevī nestrādās. Tas ir biežāk sastopamais iemesls, kāpēc tik maz kristiešu pazīst lūgšanu Garu.
Ir maza nozīme sludināšanai, kamēr sirdis ir cietas. Tas ir tikpat kā sēšana uz klints. Mācītājs var pūlēties visu savu dzīvi, bet izdarīt maz laba, kamēr klausītājiem ir akmens sirdis. Viņi ir tikai pusatgriezušies - mainījuši savus uzskatus, bet ne sirdi.
Kamēr jüsu sirdis nav "uzplēstas", jums nebüs panākumu arī grēcinieku atgriešanā.
4. lekcija. UZVAROŠA LŪGŠANA
Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēk.5: 16)
Atmodu veicina divi faktori: patiesība, kas ietekmē cilvēku, un lūgšana, kas "iekustina" Dievu. Lūgšana - ne lai mainītu Dieva prātu vai Viņa raksturu, bet lai radītu pārmaiņu mūsos pašos - to stāvokli, kas Dievu noskaņo atbildēt.
Kad grēcinieks nožēlo grēkus, viņa prāta stāvoklis dod Dievam iespēju piedot. Dievs vienmēr ir bijis gatavs to darīt ar šo noteikumu, tāpēc, ja grēcinieks maina savu attieksmi pret Dievu, Dievam nav jāmaina savas jūtas, lai piedotu.. Kad kristiešu lūgšana ir efektīva, viņu prāta stāvoklis ir bijis piemērots, lai Dievs dotu atbildi. Viņš vienmēr ir bijis gatavs svētīt, ja viņi lūgtu ar pareizām jūtām. Kad šī pārmaiņa viņos notiek, lūgšana ir pareiza, tad Dievs var atbildēt bez kādām pārmaiņām sevī. Kad nākam ar efektīvu, dedzīgu lūgšanu par citiem, pats šis fakts ļauj Viņam darīt to, ko mēs lūdzam. Citādi tas nebūtu iespējams. (41.lpp.)
Lūgšana ir būtisks noteikums atmodai. Tikpat, cik patiesība. Patiesība pati par sevi bez Svētā Gara atmodu nerada, bet Garu dod kā atbildi dedzīgai lūgšanai. Savukārt grēciniekus neuzrunā Svētais Gars, bet gan patiesība.
Kas ir uzvaroša lūgšana? Tā nav tikai laba vēlēšanās. Tā ir lūgšana, kas lūgtās svētības saņem. Lūgšana, kas aizkustina Dieva sirdi.
Uzvarošas lūgšanas priekšnosacījumi:
1. Ir jālūdz par noteiktu objektu (nevar efektīvi lūgt par vairākām lietām vienlaicīgi).
2. Jālūdz saskaņā ar Dieva prātu (tas atklājas Bībeles apsolījumos vai pravietojumos, dažreiz caur atklāsmi).
3. Jāpakļaujas Dieva gribai (paklausība jebkurai Viņa pavēlei).
4. Vajadzīga objekta nozīmībai atbilstoši spēcīga vēlēšanās (kad jūs ir pārņēmusi spēcīga laba vēlēšanās, ir pamats pieņemt, ka to ierosinājis Svētais Gars).
5. Jālūdz ar pareiziem motīviem (ne savtīgiem).
Liela daļa lūgšanu ir savtīgas. Sievietes dažreiz lūdz par savu vīru atgriešanos, sakot: "Būtu daudz patīkamāk, ja vīrs varētu nākt uz dievkalpojumu kopā ar mani." Un viss. Liekas, viņu domas nekad nav pacēlušās augstāk par savu patikšanu. Viņas, šķiet, nedomā par to, ka viņu vīri apkauno Dievu grēkodami, vai ka viņu atgriešanās pagodinātu Dievu. Tāpat bieži vien ir ar vecākiem. Viņus satrauc, ka bērni var aiziet pazušanā. Viņi lūdz par tiem patiesi nopietni. Bet, ja ar šiem vecākiem parunājas, viņi stāsta, cik viņu bērni ir labi, kā tie ciena ticību; viņi domā, ka tie jau ir gandrīz kristieši. Viņi runā, it kā baidīdamies bērnus aizvainot, sakot tiem patiesību. Viņi nedomā, ka tādi jauki un mīļi bērni apkauno Dievu ar saviem grēkiem; viņi domā tikai, cik briesmīgi būtu, ja tie nokļūtu ellē. Ak, ja viņu domas nekad nepacelsies augstāk, viņu lūgšanas nekad nekļūs efektīvas pie svētā Dieva. Kārdinājums lūgt savtīgi ir tik liels, ka ir pamats baidīties, ka liela daļa vecāku lūgšanu nekad nepaceļas augstāk par viņu maigajām ilgām. Un tas ir iemesls, kāpēc tik daudz vecāku lūgšanu netiek uzklausītas un kāpēc tik daudziem dievbijīgiem vecākiem ir bezdievīgi bērni. (46.lpp.)
6. Nepieciešama Svētā Gara klātbūtne (nav iespējams lūgt pēc Dieva prāta bez Svētā Gara).
7. Lūgšanai jābūt neatlaidīgai (mūsu nenoturīgā prāta dēļ jālūdz atkal un atkal).
8. Jābūt mokošām alkām pēc svētības (kā Jēzum Ģetzemanes dārzā).
9. Jālūdz daudz.
10. Jālūdz Jēzus vārdā.
11. Nevar uzvarēt, ja nav nožēloti un atstāti visi grēki.
12. Jālūdz ticībā (ticot, ka lūgto saņemsit, citādi padarāt Dievu par meli).
Kāpēc Dievs prasa tādas lūgšanas?
1. Šī spēcīgā vēlēšanās attēlo Dieva jūtu spēku,
2. Tā ir lielas dievbijības dabīgs rezultāts.
3. Dievs uzliek šo lūgšanu nastu kristieša dvēselei, lai viņu sev tuvinātu.
Kristieši bieži ir tik neticīgi, ka nespēj pa īstam uzticēties Dievam, kamēr Viņš neuzveļ tiem nastu, tik smagu, ka viņi tik tikko var palikt dzīvi zem tās. Tad viņiem jāmeklē atvieglojums pie Dieva ... Bieži viņi lūdz atkal un atkal, tomēr nasta nekļūst vieglāka un sāpes nemazinās, jo viņi to visu nekad nav ticībā metuši uz Dievu. Taču citādi nevar no šīs nastas atbrīvoties. Tā paliks un pieaugs, atvieglojuma nebūs, līdz beidzot, nonākuši pie galējās robežas, ar izmisīgu piepūli viņi metīs šo nastu uz Kungu Jēzu Kristu, sajuzdami bērna uzticēšanos Viņam. Tad viņi jutīsies atviegloti; viņi sajutīs, ka dvēsele, par kuru bija jālūdz, ir glābta. Nastas vairs nav, un Dievs laipni iedrošina viņa prātu paļāvībai uz dāvāto svētību. Bieži pēc šādā lūgšanu cīņā iegūta atvieglojuma kristietis sajūt izplūstam debešķīgu mīlestību - dvēsele maigi atdusas Dievā un priecājas "neizsakāmā priekā un godībā". (53.-54.lpp.)
4. Lūgšanu Garu pavada spēcīgas jūtas (lai gan tas nav būtiski uzvarošai lūgšanai).
5. Šādas lūgšanas vieno Kristu ar baznīcu (veido sadarbību, ļauj sajust to, ko Viņš jūt).
6. Veidojas vienība starp kristiešiem un jaunatgriezto (kā mātes jūtas pret jaundzimušo).
7. Tas ir vienīgais veids, kā baznīcu var sagatavot lielu svētību saņemšanai, nezaudējot pazemību.
Liela daļa lūgšanu ir nesekmīgas, un daudz cilvēku nekad negūst uzvaru lūgšanā, jo viņiem pietrūkst uzcītības, lūdzot par kādām svētībām. Varbūt viņiem ir bijušas labas un tīras vēlēšanās, Svētā Gara ierosinātas; bet, kad tās ir, neatlaidīgi jāpastāv lūgšanās, jo, novēršot uzmanību uz citām lietām, apslāpējam Svēto Garu...
Kad sajūti savā prātā šādas svētas vēlēšanās, ievēro divas lietas: neapslāpē Svēto Garu, nenovērsies uz citām lietām.
Ne tikai mācītājiem vajag lūgšanu Garu, bet gan ir vajadzīgs, lai visa draudze būtu vienota efektīvā, dedzīgā lūgšanā, kas sasniedz Dievu. Nav pamata cerēt uz svētībām, ja jūs par to nelūdzat. (57.lpp.)
5. lekcija. TICĪBAS LŪGŠANA
Jo patiesi Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit,
ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. (Mk.11:24)
Ticība ir nepieciešams nosacījums uzvarošai lūgšanai. Tā nodrošina meklēto svētību.
Kam ir jātic? Daudzi tic Dieva esamībai, bet ne tam, ka Viņš ir labprātīgs atbildēt uz lūgšanu. Lūdzot mums ir jātic, ka saņemsim - ne tikai kaut ko, bet tieši lūgto (ne čūsku, kad lūdzam zivi).
Kad varam tā lūgt?
1. Ja Dievs to īpaši apsolījis (tad nesakiet: "Ja tas Tavs prāts...").
2. Ja Rakstos dots vispārīgs apsolījums, kuru var saprātīgi piemērot jūsu gadījumam (piem.: par aizsardzību ienaidnieka uzbrukumā).
3. Ja ir pravietojums, kas apstiprina, ka lūgtais atbilst Dieva gribai (Daniels un Jeremijas pravietojums par trimdas ilgumu).
4. Ja uz šo lietu norāda laika zīmes un Dieva vadība.
5. Ja Dieva Gars pamodina jūsos spēcīgu vēlēšanos pēc šis svētības (tātad Dievs vēlas jums to dot).
Bieži cilvēki saņem vairāk nekā viņi lūdz (Salamana lūgšana pēc gudrības).
Kā sasniegt šādai lūgšanai vajadzīgo prāta stāvokli. Par dažiem iebildumiem pret ticības lūgšanu - skat. M.Zeltiņa tulkojumā, 46.-49.lpp. (piezīme 3)
6. lekcija. LŪGŠANU GARS
Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām,
ko mums būs lūgt un kā; tad pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.
Bet tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo tas pēc Dieva prāta
iestājas par svētajiem. (Rom.8:26-27)
Par kādu garu runāts Rakstu vietā? Minētais nav mūsu pašu gars, bet Svētais Gars.
Ko dara Svētais Gars? Viņš iestājas par svētajiem, aizlūdz par mums, palīdz mūsu nespēkā, kad nezinām, par ko lūgt (palīdz kristiešiem lūgt pēc Dieva gribas).
Kāpēc Svētais Gars to dara? Mūsu nezināšanas dēļ: nezinām apsolījumus, nejūtam Dieva vadību. Ir lietas, par kurām Dievs Bībelē neko nav teicis.
Kā Gars aizlūdz par svētajiem?
1. Ne nobīdot malā mūsu pašu spējas, bet tās aktivizējot.
Tā nav lūgšana mūsu vietā, kamēr mēs nedarām neko. Viņš lūdz par mums, ierosinot mūsu pašu spējas. Ne uzreiz dodot mums vārdus vai tieši vadot mūsu valodu. Bet Viņš apgaismo mūsu prātu, liek patiesībai satvert mūsu dvēseli. Viņš mums liek ievērot baznīcas situāciju un grēcinieku stāvokli ap mums. Mēs nevaram pateikt, kā Gars ienes patiesību mūsu prātos un liek tai tur palikt, kamēr sasniedz rezultātu. Bet var droši apgalvot, ka Viņš ieved mūs patiesā stāvokļa apsvēršanā, kuras dabīgs rezultāts ir dziļas jūtas. Kad Gars ienes patiesību cilvēka prātā, ir tikai viens ceļš, kas var atturēt no dziļām jūtām. Tas ir - domu novirzīšanās uz citām lietām. Grēciniekiem ir jāsajūt, kad Dieva Gars parāda viņiem patiesību, Viņi jūtas slikti, kamēr ir nepaklausīgi. Tāpat, ja kristieša sirdi Svētais Gars ved saskarē ar kādu lietu, to nav iespējams nejust, tāpat kā nevar nejust, liekot roku ugunī. Ja Svētais Gars cilvēkam liek domāt par lietām, kurām būtu jāsatrauc, bet tas nenotiek, tas liecina, ka viņam nav mīlestības pret dvēselēm, nekā no Kristus Gara un viņš neko nezina par kristīgu pieredzi. (74.-75.1pp.)
2. Gars liek kristiešiem izjust dvēseles vērtīgumu un grēcinieku briesmas viņu patreizējā stāvoklī.
Ko nozīmē lūgšanu Gars? Vai tas ir daudz lūgšanu un sirsnīgu vārdu? Nē. Lūgšana ir sirds stāvoklis ... Kristietim ar lūgšanu Garu ir dedzīgas rūpes par dvēselēm. Tas nodarbina viņa prātu visu laiku un liek viņam izskatīties un rīkoties tā, it kā uz viņa gulētu kāda nasta. Viņš domā par to dienā un sapņo par to naktī. Tas patiešām nozīmē lūgt nepārtraukti. Šī cilvēka lūgšanas izplūst no viņa kā ūdens: "Kungs, dari savu darbu!" (23.lpp.)
3. Gars vada kristiešus Svēto Rakstu apsolījumu izpratnē (tie paši par sevi ir ļoti vienkārši, bet mums ir savāda tieksme tos nepamanīt).
4. Viņš vada mūs lūgt par tādām lietām, par kurām Bībelē nav speciālu norādījumu (par konkrētiem cilvēkiem, kurus Dievs šobrīd grib svētīt).
5. Dod kristiešiem noprast Dieva nodomus un vadību (reizēm pravietisku skatu).
Svētais Gars var dot tik spēcīgu vēlēšanos un tā piepilda ar jūtām, ka trūkst vārdu, lai to izteiktu. Atliek tikai raidīt nopūtas uz Dievu, kas saprot sirds valodu.
Kā zināt, vai tas ir Dieva Gars, kas iespaido mūsu prātu? Mēs nejūtam neko fiziski, bet mūsu prāts tiek pievērsts kaut kam konkrētam. Ja tās ir labvēlīgas domas, jūs vada Svētais Gars. Pārbaudiet garus saskaņā ar Bībeli!
Kā iegūt šo Svētā Gara iestāšanos?
1. Tā jāmeklē dedzīgā ticības lūgšanā, ar pareiziem, nesavtīgiem motīviem.
2. Jānotur uzmanība, lai iegūtu dziļas jūtas (Dievs neizlies Garu bez jūsu pašu pūlēm).
3. Jābūt nomodā ar lūgšanām, jāvēro, vai Dievs atbild ar svētību. Jānožēlo un jāatstāj savi grēki.
4. Jābūt pilnībā paklausīgam rakstītajam likumam, visā nopietnībā turot Dieva pavēles.
Neviens kristietis nevar pareizi lūgt, ja viņu nevada Svētais Gars. Nav iespējams iepriekš pārliecināties, vai lūgtais tiks piepildīts, jo šīs piepildīšanās nosacījums ir lūgšana ticībā - pilnīgā paļāvībā uz Dievu.
Daudziem ir nopietnas grūtības jautājumā par ticības lūgšanu. Viņi iebilst pret šādu lūgšanu ticībā, ka saņemsim to, par ko lūdzam. Viņi apgalvo, ka neesot nekāda pamata šai ticībai. Kādā nesen publicētā sprediķī autors, norādīdams uz šo grūtību, to izteiksmīgi skaidro. Man nav, viņš saka, nekāda pamata pieņemt, ka tas, par ko lūdzu, tiks dots, kamēr neesmu par to lūdzis ticībā; jo ticības lūgšana ir tas nosacījums, kuram piepildoties apsolīto saņemam. Es, protams, nevaru pretendēt uz apsolījumu, kamēr neesmu izpildījis nosacījumu ... Jūs dabūsiet visu, ko vien lūdzat, ar noteikumu, ka vispirms ticēsiet, ka to saņemsit. Vispirms izpildiet noteikumu, tad gaidiet apsolījuma piepildīšanos.
Un visu, ko jūs ticībā lügsit, to jūs dabūsit. (Mt. 21: 22)
Šī iebilduma iemesls ir tas, ka aizmirsta Gara ietekme, kas ved cilvēku ticībā.
Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. (Mk.11:24)
... Ir iebildumi, ka tas attiecoties tikai uz brīnumu notikšanu. Ja nav iespējams ticēt, lūdzot par jebkuru svētību, tad nav arī pamata ticēt brīnuma iespējai ... Vai nu šis apsolījums ir aplamība un krāpšana, vai arī tam ir iespējams piepildīties.
Īstenībā Svētais Gars var dot liecību, uz kuras pamata ticēt, ka kāds brīnums notiks; un tāpat dot prātam stingru paļāvību uz Dievu, ka lūgtā svētība tiks saņemta... Tā pati ticība darbojas kā vienā gadījumā, tā otrā. (82.-83.lpp.)
Ja Dieva Gars vada mūs pielietot kādu apsolījumu konkrētajā situācijā, tad šī lietošana kļūst par mūsu pienākumu, lai neapbēdinātu Svēto Garu.
Ir svarīgi būt neatlaidīgam lūgšanā, kamēr saņemam atbildi. Slikti, ja bailēs no nepareiziem impulsiem pretojamies Svētā Gara darbībai (noraidām visus impulsus, necenšoties atšķirt). Aizraušanās ar dažādu lūgšanu formu lietošanu noraida Gara vadību. Lūgšana nav vārdi. Tiem nav nozīmes, ja sirdi nevada Dieva Gars.
Svētais Gars aizstāv svētos. Ja tas nenotiek, jūs esat apbēdinājuši Garu un ir vajadzīgs nožēlot grēkus, kā pazemīgam grēciniekam izlejot sirdi sava Kunga priekšā. Tas ir vienīgais ceļš, kā saņemt lūgšanu Garu. Bez lūgšanu Gara Dievs jūs nevar kaut cik nozīmīgi lietot. Bez tā jūs nevarat tikt svētdarīti, nevarat izprast Bībeli un to pielietot konktētā gadījumā.
Kam ir lūgšanu Gars, zina brīdi, kad nāk svētība (kā Simeāns un Anna zināja Jēzus nākšanu).
7. lekcija. PIEPILDĪŠANA AR SVĒTO GARU
Topiet Gara pilni. (Ef5:18)
Kad ir runa par Svētā Gara iespaidu, vienmēr būs cilvēki, kas šo mācību sagroza, paši sev par ļaunu. Grēcinieki savu negribēšanu nožēlot grēkus pārvērtīs par "nevaru". Kristieši uzskatīs, ka nav jāmēģina lūgt ticībā, kamēr nav sajutuši īpašu Gara pieskārienu. Viņi gaidīs, ka lūgšanu Gars atnāks nelūdzot un viņu vietā darīs to, kas ir viņu pienākums.
Kā top piepildīti ar Garu? Jūsu dzīvei bez Svētā Gara nav nekāda attaisnojuma. To varat saņemt ne tāpēc, ka jums tas pienāktos pēc Dieva taisnības, bet tāpēc, ka Viņš to ir apsolījis tiem, kas pēc tā lūgs.
Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas,
cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu
tiem, kas Viņu lūdz. (Lk.11: 13)
"Topiet Gara pilni!" - tā ir Dieva pavēle. Tas ir drošākais pamats ticēt, ka mēs to varam. Dieva pavēle ir kā zvērests.
Tas ir mūsu pienākums - būt piepildītiem ar Garu:
1. Jo tas mums ir apsolīts.
2. Tā ir Dieva pavēle.
3. Tas ir būtiski mūsu pieaugšanai žēlastībā.
4. Tas ir tikpat svarīgi kā tapt svētdarītam.
5. Tas ir tikpat vajadzīgs, kā būt derīgam un darīt labu.
6. Ja jums nav Svētā Gara, jūs apkaunojat Dievu un baznīcu.
Kāpēc daudzi nav piepildīti ar Svēto Garu?
1. Iespējams, viņi dzīvo liekulīgu dzīvi (lūgšanas nav nopietnas, attiecības ar cilvēkiem - bez sirsnības).
2. Citi ir vieglprātīgi (nopietnais Svētais Gars nevar viņos mājot).
3. Citi ir pārāk lepni (tiem patīk tērpi, grezna dzīve, modes utt.).
4. Vēl citi ir noskaņoti pasaulīgi (ļoti mīl mantu, cenšas kļūt bagāti, tur aizņemtas visas viņu domas un energija).
5. Citi pilnībā nenožēlo un neatstāj savus grēkus (nepilnīga, vispārīga nožēla, ar lepnību un pašaattaisnošanos, attiecībās ar citiem vainas atzīšana ir vēsa un bezjūtīga).
6. Citi ir nevērīgi pret saviem pienākumiem (nelūdz par savu ģimeni, atsakās no kalpošanas, nepaklausa kādam Dieva aicinājumam).
7. Varbūt jūs pretojāties Svētajam Garam (varbūt pat to darāt regulāri).
8. Varbūt jūs vispār nevēlaties Svēto Garu (varbūt vēlaties Viņu tikai kā mierinātāju, iepriecinātāju, bet lai nebūtu jāupurē nekas no savas dzīves).
9. Varbūt jūs nelūdzat pēc Svētā Gara (vai lūdzat gan, bet nerīkojaties atbilstoši savai lūgšanai, neejat kopā ar Viņu).
Jūs esat noziedzies Dieva priekšā, ja jums nav Dieva Gara - tikpat lielā mērā, kā nepaklausot jebkurai citai Viņa pavēlei. Jūs esat apkaunojis ticību, esat klupšanas akmens baznīcai un pasaulei.
Sekas piepildīšanai ar Svēto Garu:
1. Jūs sauks par savādnieku (un varbūt jūs arī būsiet ekscentrisks, atšķirīgs no citiem).
2. Daudzi jūs uzskatīs par prātā jukušu.
3. Jums var būt lielas ciešanas, redzot draudzes un pasaules stāvokli (jo vairāk jums būs Gara, jo sāpīgāk pārdzīvosit grēcinieku stāvokli).
4. Jūs bieži apbēdinās kalpošanas stāvoklis (raudāsiet par mācītāju garīguma trūkumu, bailēm un neiejūtību pret cilvēkiem).
5. Ja jums ir daudz Svētā Gara, jābūt gataviem piedzīvot daudz pretestības - kā baznīcā, tā pasaule (visticamāk, vispirms pret jums nostāsies draudzes vadošie darbinieki, tāpat kā pret Kristu Viņa laikā).
6. Sagaidāmi bieži un nikni sātana uzbrukumi (viņš maz interesējas par remdeniem, kūtriem un pasaulīgiem kristiešiem).
7. Jums būs lielāki konflikti ar sevi pašu nekā varat iedomāties (miesas pretošanās Garam).
8. Tomēr jums būs miers ar Dievu (tas plūdīs kā upe).
9. Jums būs miers ar savu sirdsapziņu, ja Dieva Gars jūs vadīs.
10. Jūs būsiet derīgs (pat būdams slims savā istabā).
11. Gara piepildītu, jūs nesatrauks un neapbēdinās, kad cilvēki runās par jums sliktu, pat vajās (ja cilvēks ir viegli aizkaitināms - viņā nav Kristus Gara).
12. Jums būs prasme uzrunāt un atgriezt grēciniekus, viņus neaizvainojot.
13. Jūs paliksiet mierīgs an nelaimē, smagos pārbaudījumos.
14. Jūs būsiet vienmēr gatavs arī mirt.
Ja nebūsiet piepildīts ar Svēto Garo:
1. Jūs bieži, un pamatoti, šaubīsieties, vai esat kristietis.
2. Jūs vienmēr būsiet neskaidrībā par ticības lūgšanu.
3. Jums būs tieksme piedauzīties pie tiem, kam ir Svētais Gars (jums šķitīs, ka tās ir dzīvnieciskas jūtas, jūs šaubīsieties par to īstumu).
4. Jums būs laba slava pie bezdievjiem un miesīgajiem kristiešiem (jūs cildinās kā gudru, loģisku, izturētu kristieti).
5. Jums nebūs bailes no fanātisma.
6. Jums stipri traucēs atmodā pielietotās metodes (kamēr visas debesis par tām priecāsies).
7. Jūs būsiet ticības negods.
8. Jūs maz pazīsiet Bībeli.
9. Ja jūs mirsiet bez Gara, nonāksiet ellē.
Kristieši, kas dzīvo bez Gara, ir vairāk vainīgi Dieva priekšā nekā grēcinieki, kas nenožēlo grēkus. Un jo vairāk gaismas tie saņēmuši, jo vairāk vainīgi. Tie grēko pret debesīm. Tie stāv ceļā Dieva darbam.
Nekārdiniet Dievu, gaidīdami uz Svēto Garu, bet neko nedarīdami, lai Viņa klātbūtni saņemtu. Ja vēlaties būt Gara pilni, esiet kā bērni, tik padevīgi Viņa ietekmei kā gaiss. Ļaujieties Viņa maigajai kustībai.
21. lekcija. PAR ATKRITUŠU SIRDI
(skat.piezīmi 4,5)
Atkritušais sirdī būs piepildīts ar saviem paša ceļiem. (Sal.pam.14:14)
Kas ir atkrišana? Tā nav ticības jūtu atdzišana vien, bet patiesībā nozīmē:
1. Atteikties ziedot sevi Dievam un kalpošanai.
2. Atkrist no pirmās mīlestības.
3. Pazaudēt savu pilnīgo uzticēšanos Dievam.
Reliģijas ārējās formas un šķietama paklausība Dievam saglabājas, bet pazaudēts dievišķuma spēks dvēselē.
Atkritušas sirds pazīmes:
1. Parādās formālisms visā sacītajā un darītajā, dedzības trūkums.
2. Trūkst ticības prieka attiecībās ar Dievu.
Mums vienmēr ir prieks teikt un darīt kaut ko, kas sagādā prieku tiem, kurus mīlam; līdzīgi, ja sirds nav atkritusi, mēs uzturam attiecības ar Dievu un ne tikai labprāt pildām visus ticības pienākumus, bet šīs attiecības mums ir bagātīga prieka avots. Ja kalpošana Dievam nesagādā prieku, mēs Viņam nekalpojam patiesi. Ja Viņu dedzīgi mīlam, nav iespējams, ka katrs solis kalpošanā nesagādātu mums prieku. Tāpēc vienmēr atcerieties: tiklīdz jūs zaudējat savu ticības prieku, prieku kalpot Dievam - jūsu kalpošanā kaut kas nav kārtībā.
3. Nebrīvība, kalpošana pienākuma pēc.
Dievam nav vergu. Viņš nepieņem nebrīvu kalpošanu - tikai tāpēc, ka tā vajag. Viņš pieņem vienīgi kalpošanu mīlestībā. Atkritusi sirds sajūt savus ticības pienākumus kā nastu. Cilvēks ir apsolījis kalpot tam Kungam. Viņš neuzdrošinās pilnīgi atteikties no kalpošanas un mēģina to darīt apzinības dēļ, bet viņa sirds nav klāt lūgšanās, slavēšanā, pielūgsmē vai kādā citā darbībā, kas ir tik dabīga un priekpilna tur, kur ir patiesa mīlestība uz Dievu. Atkritušais bieži līdzinās apzinīgai, bet nemīlošai sievai ģimenē ... Viņa ir tā nopūlējusies apmierināt savu vīru ... ka staigā žēlodamās par savu lielo rūpju nastu un labprāt neieteiks jaunajām meitenēm precēties.
4. Nesavaldīgs raksturs, nekontrolēti garastāvokļi.
Kad sirds ir mīlestības pilna, raksturs dabīgi būs apvaldīts un maigs, vismaz griba centīsies to valdīt un nepieļaut tam izlauzties pārestībā, naidīgos vārdos. Ja kādreiz slikts garastāvoklis izlauzīsies, mīloša sirds to atzīs un nožēlos. Tādēļ, ja redzam nekontrolētu garastāvokli attieksmē pret apkārtējiem, varam noprast atkritušu sirdi.
5. Trūkst labvēlības, līdzjūtības un uzticēšanās cilvēkiem.
6. Kritikas gars, skarbi spriedumi, asi izteikumi par citiem.
7. Trūkst intereses par Dieva Vārdu .
Varbūt nekas cits tā neliecina par mācekļa atkritušo sirdi, kā zaudēta interese par Bībeli. Kamēr sirds ir mīlestības pilna, neviena grāmata pasaulē nav tik mīļa kā Bībele. Bet, kad mīlestības vairs nav, Bībele kļūst ne vien neinteresanta, bet pat pretīga. Nav vairs ticības pieņemt tās apsolījumus, bet pietiek pārliecības par tur ietvertajiem draudiem. Bet biežāk atkritušais jūt apātiju pret Bībeli. Lasa maz un, lasot bez intereses, to nesaprot. Lappuses kļuvušas tumšas un neinteresantas, tādēļ pamestas novārtā.
8. Nav intereses par dvēseļu atgriešanos.
9. Nav intereses par garīgu atmodu.
10. Nav intereses par misijas darbu.
11. Nav intereses par labdarības pasākumiem.
12. Nav intereses par patiesi garīgām sarunām.
13. Nav intereses būt ļoti garīgu cilvēku sabiedrībā.
14. Zaudēta interese par svēttapšanu.
15. Zaudēta interese par jaunatgrieztajiem.
16. Zaudēta interese par tiem, kas gatavojas iesvētīties.
17. Trūkst lūgšanu Gara.
Kamēr dvēsele ir dzīva Kristus mīlestībā, tajā mītošais Dieva Gars atklājas kā žēlastības un aizlūgšanu Gars. Tas dāvās spēcīgu vēlēšanos pēc grēcinieku glābšanas un svēto svēttapšanas. Cilvēks bieži par tiem lūgs ar ilgām, ar asarām un pēc Dieva gribas ar vārdos neizsakāmām nopūtām (Rom.8:26-27). Ja šis lūgšanu Gars pazūd, tas liecina par atkritušu sirdi. Kamēr kristietī mīt pirmā mīlestība, Svētais Gars noteikti liks viņu lūgšanu cīņā.
18. Atkritušā lūgšanas veids liecina, ka viņam nav miers ar Dievu (viņš apsūdz sevi kā uzrunāts grēcinieks, nevis brīvs kristietis).
19. Lūgšana ir gandrīz vienīgi par sevi.
Ir pārsteidzoši un pat satriecoši būt atkritušu kristiešu lūgšanu sapulcē, un diemžēl man jāsaka, ka tādas ir daudzas lūgšanu sapulces. Viņu lūgšanas ir bailīgas un šaubīgas, un apliecina maz vai nemaz ticības ... Viņu sirdis nepaceļas Dieva priekšā spontānā lūgšanā. Viņiem maz rūp citi un, ja rūp, tad tikai pienākuma pēc.
20. Izpalikšana no lūgšanu sapulcēm niecīgu iemeslu dēļ.
Neviena cita sapulce kristietim nevar būt interesantāka par lūgšanu sapulci, un, kamēr viņiem ir lūgšanu sirds, viņi neizpaliks no tās citādi, kā vien Dieva atturēti. Ja drauga apciemojums lūgšanu stundā attur no došanās uz lūgšanu sapulci un nav kādi īpaši apstākļi - ir liels pamats domāt, ka viņš nevēlas to apmeklēt, tātad ir atkritis. Šāds apmeklējums neaizkavētu viņu no kāzām, balles, izbraukuma zaļumos vai interesantas lekcijas.
21. Nevērība pret ģimenes lūgšanu.
22. Personīgo lūgšanu uzskata par pienākumu, nevis privilēģiju.
Man tas vienmēr ir izskatījies gandrīz vai smieklīgi, kad dzirdu kristiešus runājam par lūgšanu kā "pienākumu". Tā ir viena no lielākajām privilēģijām pasaulē. Ko gan mēs domātu par bēmu, kas nāk pie saviem vecākiem pusdienās nevis aiz izsalkuma, bet pienākuma pēc? Cik pārsteidzoši būtu redzēt ubagu, kas runā par "pienākumu" lūgt no mums dāvanas. Tā ir neizmērojama privilēģija, ka mums ir ļauts vērsties pie Dieva un lūgt visu savu vajadzību apmierināšanu... Ir dabīgi un saprātīgi lūgt to, ko vēlamies, un tāpēc, ka vēlamies, jo Dievs ir mūs uz to iedrošinājis un apsolījis atbildēt uz mūsu lūgumu. Bet lūgt pienākuma pēc, it kā lai izpatiktu Dievam, ir smieklīgi, un tas norāda uz atkritušu sirdi.
23. Tieksme pēc pasaulīgām izklaidēm (jo neatrod vairs prieku Dievā).
24. Garīgs aklums - trūkst intereses par Dieva Vārdu, nespēj izšķirt garus, viegli padodas sātana kārdinājumiem, pieņem vaļīgus morāles principus.
25. Garīga apātija, blakus pasaulīgām interesēm un juteklībai.
26. Savu iegribu apmierināšanas gars (miesīgas tieksmes, kaisles, rijība, sevis lutināšana ar ēdienu, dzērieniem).
27. Apslāpēta, sausa sirdsapziņa.
28. Vaļīgi morāles principi (nesvin svētdienu, ir negodīgs biznesā, netur solījumus).
29. Izteiktas bailes no cilvēkiem (drīzāk aizvainos Dievu, nekā cilvēku).
30. Pieķeršanās formām, ceremonijām.
Atkrišanas sekas:
Atkritušais sirdī būs piepildīts ar saviem paša ceļiem. (SaI.pam.14:14)
(skat.piezīmi 4)
1. Viņš būs piepildīts ar saviem paša darbiem (ne ticību un mīlestību, bet paša taisnības netīrajām skrandām).
2. Viņš būs piepildīts ar savām paša jūtām (ne mieru un prieku Svētajā Garā, bet nemieru, neapmierinātību ar sevi un citiem).
3. Pilns ar saviem aizspriedumiem (negribot zināt un darīt patiesību, saistīts savā pašaizsardzībā un pašattaisnojumā).
4. Pilns ar paša ienaidu un nesaticību (nemiers attiecībās ar gandrīz visiem cilvēkiem).
5. Pilns ar savām kļūdām (darbā un attiecībās aplam lietos laiku, mēli, naudu - jo nestaigā ar Dievu, bet garīgā tumsā, bez Gara vadības).
6. Pilns savu paša kaislību un tieksmju (tās, kas bija apslāpētas, tagad valda pār viņu).
7. Pilns savu paša vārdu (nespējīgs kontrolēt savu mēli, kas ieved viņu dažādās grūtībās un pārpratumos).
8. Pilns pārbaudījumu un nelaimju (žēlosies par kārdinājumiem, bet arvien tajos iekritīs, izsauks tos uz sevi).
9. Viņš būs piepildīts ar savu muļķību (noraidījis Dieva vadību, neizbēgami pateiks un izdarīs daudz muļķīgu lietu, kļūs smieklīgs citu acīs).
10. Pilns sava nemiera (Dievs ir pret viņu, un viņš pats ir pret sevi, tādēļ ir nemierā ar visu - Dievu, sevi, Baznīcu, pasauli).
11. Pilns savu raižu (atgriezies egoismā, rēķinās tikai ar sevi un saviem īpašumiem; viņa rūpes pieaug, jo viņš tās nemet uz to Kungu).
12. Pilns sarežģījumu un neziņas (atmetis Dievu, vienmēr būs šaubās un neziņā izvēles priekšā; viņš iet pret Dievu, tāpēc Dievs aizvien nostāsies pret viņa plāniem).
13. Pilns savu satraukumu (par sevi, savu darbu, reputāciju, par visu, jo šīs rūpes ir izņēmis no Dieva rokas un uzskata par savām).
14. Pilns neapmierinātības (iedams savus savtīgos ceļus bez Dieva, piedzīvos savu plānu neizdošanos).
15. Pilns zaudējumu (uzskatot mantu, laiku, ietekmi, reputāciju par savu īpašumu - pārdzīvos katru zaudējumu).
16. Pilns savu krustu (pienākumi draudzē būs apnicīgi un nogurdinoši - kā krusts, kamēr neatgriezīsies pie Dieva).
17. Pilns savu garastāvokļu (viņu daudz kas kaitinās, patiesībā visa dzīve padarīs nervozu, aizkaitināmu, nekontrolējamu).
18. Pilns apkaunojuma pasaules acis (pasaule nevar neredzēt Jēzus mācekli, kas rīkojas un runā neatbilstoši savai ticībai).
19. Pilns savu maldu (dzīvojot tumsa, viņu savaldzinās vislielākie maldi, kā spiritisms, mormonisms u.tml.).
20. Pilns savu saistību (būs sasaistīts kalpošana draudzē, darbojoties tāpēc, ka tā vajag, un ne labprāt; attiecībās ar Dievu - negribīgs, drīzāk kā vergs, nevis brīvs cilvēks).
21. Pilns nosodījuma (iepriekš pazinis Dievu, bet atstājis, jūtas vainīgs un visu nosodīts, paša sirdsapziņa ir pret viņu).
Kā atveseļoties no atkrišanas stāvokļa:
1. Atceries, no kā tu esi atkritis (salīdzini šodienu ar to laiku, kad staigāji ar Dievu).
2. Apjēdz savu patieso stāvokli (attiecības starp Dievu un tavu dvēseli).
3. Nožēlo tūlīt un sāc darīt savus pirmos darbus.
4. Nemēģini izmainīt tikai ārējo izturēšanos - sāc ar savu sirdi.
5. Nedomā, ka tev pašam "jākļūst labākam", pirms sevi uztici Kristum (tu nekļūsi labāks, kamēr nenožēlosi grēkus un nepieņemsi Viņa gribu bez noteikumiem).
6. Neiedomājies, ka tu esi taisnots savā patreizējā stāvoklī, kad sirdsapziņa tevi apsūdz.
Nāc pie Kristus kā nožēlojams grēcinieks, uzņemies savu vainu un tici, ka Dievs tevi mīl ar mūžīgu mīlestību un velk pie sevis.
Piezīmes
1. Tulkojuma pamatteksts ir Č.Finneja lekciju konspekts. Izvēlētas lūgšanu kalpošanai aktuālas lekcijas (8 no 22). Ar atkāpi - lekcijas fragmenta burtisks tulkojums.
Par tēmas pamatjēdzieniem:
religion (angl.) - reliģija (latīņu: religare - no jauna saistīt)
- Biežākā nozīme - veids, kā cilvēks stājas attiecībās ar dievību. To veido ticējumu sistēma par dievību un tās saistību ar pasaules radīšanu. Vairumā gadījumu te pieskaita arī godināšanas un uzvedības noteikumus: kulta likumus un morāles kodeksu. Plašākā nozīmē tā ir ticība un tai atbilstošā prakse: pielūgsme, lūgšana, slavēšana, sludināšana. (Evangeļskij slovarj bibļeiskovo bogoslovija. Red.Walter A.Elwell.- St-Peterburg, Bibļija dļa vseh, 2000)
- Ir kristīgā un nekristīgās reliģijas. Patiesa reliģija ir patiesa vienība ar patieso Dievu ticībā Jēzum Kristum - nekas vairāk un nekas mazāk. (Dž.T. Millers. Kristīgā dogmatika.- R., Svētdienas Rīts, 1999)
- Mūsdienu kristieši ar jēdzienu "reliģija" bieži saprot sastingušas dogmas un tradīcijas, kas traucē veidot patiesas attiecības ar dzīvo Dievu. Tādēļ autora lietotā vārda "religion'' vietā biežāk izvēlējos "ticība". "Revivals of religion'' - tulkots kā "ticības atdzimšana", "garīga atjaunotne'' vai "atmoda".
2.. "jaunu atziņas līdumu"
- tāds ir latviskais tulkojums Bībeles 1998.gada izdevumā;
- "plēsiet sev jaunu zemi" - 1924.gada izdevumā;
- angliski (break up your fallow ground) - uzplēsiet savu papuvi (atmatu); tātad zemi, kas jau bijusi apstrādāta un tagad tikai no jauna uzirdināma un sagatavojama sējai.
3. Grāmatā: Č.Finnejs. Lekcijas par kristīgo atmodu.- Ogrē, Viņa Vārds Manī, 1997. Saīsināts, vienkāršots M.Zeltiņa tulkojums, aptver daļu no 22 lekcijām.
4. Lekcijas tēma oriģinālvalodā: The Backslider in Heart.
Bībeles teksta (Sal.pam.14:14) burtisks tulkojums no angļu valodas (The Backslider in heart shall he filled with his own ways). Latviešu Bībelē lasām: Nesavaldīgam cilvēkam notiks pēc viņa rīcības veida.
5. Iepriekš lūdz, lai Dieva Gars dara modru tavu sirdsapziņu, ka turpmākais tev nekļūst par savu tuvāko apsūdzēšanu. Tu vari pamanīt otrā tikai to nepareizību, kas piemīt vai kaut vismazākā mērā ir reiz bijusi tev pašam. Atceries: tu esi atbildīgs sava Kunga priekšā vispirms par savu sirdsapziņu. Lai tava sirds neizbīstas par atklāto! lzsūdzi, ticībā saņem piedošanu - un Dieva miers ienāks tevī. (M.D.)
