Meklēt Dievu

Tematiska studija
Augusts 2012

 
Radīti, lai meklētu
Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. (Apd.17:26-27)
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. (Mt.7:7-8)
Tu esi mūs radījis sev, un mūsu sirdis ir nemierīgas, līdz kamēr tās atrod mieru Tevī. (Sv.Augustīns)
 
ZINĀT VAI PIEDZĪVOT
Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams... Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! (Īj.42:3,5)
 
Ir vajadzīgs piedzīvot. Zināšanas vien mums neatklās žēlastības evaņģēliju.
Grāmatu, organizāciju vai vadītāju iespaids nedrīkstētu būt ietekmīgāks
par zināšanām, ko var iegūt, iepazīstot Jēzu Kristu tieši un nepastarpināti.
“Rimstieties un atzīstiet (piedzīvojiet), ka Es esmu Dievs” (Ps.46:11).
Es vienkārši ticu, ka dzīvais un mīlošais Dievs ļauj sajust Savu klātbūtni,
var runāt uz mums, kad sirds norimusi. Var sasildīt un sasilda.
To piedzīvot ir liela žēlastība nabagajiem, bērniem un grēciniekiem –
žēlastības evaņģēlija izredzētajiem. To nevar Dievam pieprasīt.
Būtībā ir tikai viena lieta, ko Dievs no mums gaida:
lai mēs būtu lūgšanu cilvēki, kas dzīvo Dieva tuvumā,
cilvēki, kam Dievs ir viss un kam ar to pietiek. Tas ir miera pamats.
Mēs atrodam mieru, ja vienīgais, ko meklējam, ir žēlsirdīgais Dievs.
    (Brenans Menings)
 
Zināšanas un ticība. Lielam zināšanu apjomam nav nekāda praktiska pielietojuma ticīgo dzīvē. Baznīca ir pārpilna sakautu zinātnieku, kuri uzskatījuši, ka Bībele ir rakstīta izprašanai, bet nav atzinuši, ka tā rakstīta, lai dotu dzīvību.
Dievs nav jāsistematizē un jāizprot – tā ir neticīgo nodarbošanās. Dievam ir jāklausa, Viņš ir jāpielūdz.
Arī zināšanām ir sava vieta. Bet, ja zināšanas aizstāj dzīvo Kristu, tās pārvēršas par lāstu. Visām zināšanās vajadzētu pārvietoties par kādām astoņpadsmit collām zemāk – no smadzenēm uz sirdi. Zināšanu alkas bieži vien mūs attur no lūgšanām. Ir daudz vieglāk dzīties pēc zināšanām, nekā lūgšanā dzīties pēc Dieva.
Apšaubāmi šķiet arī tie kristīgās padomdošanas veidi, kuros tiek ignorēts Kungs Jēzus un Viņa pārdabiskā ietekme uz mūsu dzīvi. Šādi padomi tikpat labi varētu noderēt arī neticīgajam. Patiesi kristīga padomdošana liek cilvēkam raudzīties uz Kristu, nevis uz sevi pašu. Mums ir pavēlēts mest savu nastu uz to Kungu, nevis uz psiholoģiju. (Maikls Velss)
 
IEPAZĪT DIEVU
Manai tautai jāmācās pazīt Manu Vārdu, un ... tai būs jāatzīst, ka Es esmu tas, kas saka: šeit Es esmu! (Jes.52:6)
 
Dievs ir pārsteigums
Viss jaunais. Viss radošais.
Un viss ir Viņa mājoklis. Dievs ir atrodams visur.
It nekas nav pilnīgi negatīvs.
Visneglītākās lietas kļūst dzīvas un skaistas,
kad sastopas ar gaismu.
    (Karlo Kareto)
 
Dievs ir visur, tuvu katrai lietai, līdzās katram. Nav vietas, kur cilvēks varētu paslēpties no Viņa klātesamības. Dievs reizē ir tāls un tuvs. Viņā cilvēki rosās, dzīvo un ir. Savā bezgalīgumā Viņš ietver galīgo radību. Aiz Viņa nav vietas esamībai. Tāpat kā jūra ir vide zivīm un gaiss – putniem, tā Dievs ir mūsu vide.
Tas ir senais un mūžam jaunais padoms – iepazīties ar Dievu. Lai atgūtu zaudēto spēku, Baznīcai jāierauga atvērtas debesis un jāpiedzīvo Dieva redzējums, kas izmaina. Taču mums nav jāredz praktiskā izdevīguma Dievs, kam šodien tik daudz piekritēju. Dievs, kuru mums jāmācās pazīt, ir debesu Majestāte, Visvarenais Dievs Tēvs, debesu un zemes Radītājs, vienīgais gudrais Dievs, mūsu Glābējs.
Pazīt Dievu ir pats vieglākais un pats grūtākais dzīves uzdevums. Tāpat kā saules gaisma brīvi krīt pār klaju lauku, tā zināšanas par svēto Dievu ir dāvana cilvēkiem, kas gatavi to saņemt. Un tomēr tās ir sarežģītas, jo pastāv nosacījumi, kuri jāizpilda, bet kritušā cilvēka daba nelabprāt tiem pakļaujas. (A.V. Tozers)
 
Pazīt – tas nozīmē uzticēties. Kristieša dzīve ir kas vairāk, kā tikai zināt patiesības, tā ir – pazīt Dievu. Bet mūsu pieredzes dziļums un realitāte, patiesībā katra kristieša dzīves šķautne, izaug no zināšanām par Dievu. Tā kā Pāvils zina, kam tic, viņš apgalvo: “esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt uzticēto mantu līdz viņai dienai” (2.Tim.1:12)
Tas ir tāpat kā ar banku: ko es esmu gatavs uzticēt bankai, to tā ir gatava sargāt. Tomēr, ja es nolemtu nenoguldīt naudu bankā, bet glabāt to pats mājās zem matrača, man būtu pašam tā jāsargā. Banka neuzņemsies nekādu atbildību, ja daļa no summas trūks, jo es neesmu šo atbildību tai uzticējis.
Ko es uzticu Jēzum Kristum un ielieku Viņa rokās, Viņš apņemas sargāt. Ko es neuzticu Viņam, man jāsargā pašam. Mums jāizdara vienkārša izvēle. Ja es baidos no tā, ka Kristus pārraudzīs manu dzīvi, tad tāpēc, ka es vai nu pietiekami labi Viņu nepazīstu, vai arī negribu Viņu.
Dieva plāni ir labi. Tie var ne vienmēr mūs iepriecināt, bet tie ir labi! Un Dievam nav pienākums paskaidrot tev vai man, ko Viņš grib sasniegt ar mūsu dzīvi. Dažreiz Viņš ļaus uz mirkli kaut ko ieraudzīt, bet biežāk nebūs nekādu paskaidrojumu no debesīm. Mēs dzīvosim “ticībā, ne skatīšanā” (2.Kor.5:7).
(Čalzs V.Praiss)
 
Ļauj Svētajam Garam tevi satvert
Tuksnesis nozīmē meklēt Dievu klusumā.
Tas ir kā iekārtais tilts, ko Dievā iemīlējusies dvēsele met pāri
drūmam bezdibenim, dziļām kārdinājumu plaisām un baiļu aizām,
kas aizšķērso ceļu pretim Dievam.
Radi mazu tuksnesi savā mājā, dārzā vai birojā!
Pieņem savu realitāti un pavadi vienu nedēļu dziļos Dieva meklējumos.
Lai tavā tuvumā kā nepieciešams instruments ir Bībele,
bet visa centrā – tevī mītošā mīlestība.
Viņa klātbūtnes vieta ir it visur, pat ļaužu pārpildītā vilcienā.
Troksnis, smiekli, burzma. Es apsēžos stūrī un neko nedzirdu.
Es lasu Evaņģēliju. Aizveru acis un runāju ar Dievu, klausos Viņā.
Mīlestības spēks pārspēj izklaidību, kas mēģina ielauzties manā cietoksnī.
Izjūtu dziļu mieru. Esmu no jauna atradis savu Dievu.
    (Karlo Kareto)
 
Klātbūtnes noslēpums
Dievs ielauzās manā sirdī kā milzīga līdzība.
Viss ap mani liecināja par Viņu:
debesis man stāstīja par Viņu,
zeme man stāstīja par Viņu,
jūra man stāstīja par Viņu.
Dievs bija it kā apslēpts visās redzamajās un neredzamajās lietās.
Viņš bija kā visu problēmu atrisinājums.
Pati svarīgākā manā dzīvē ienākusī Persona.
Lai paliktu kopā uz visiem laikiem.
Un Viņš mani apņem ar savu neiztrūkstošo klātbūtni:
uzlūko no katras lapas mežā, kur pastaigājos,
no mākoņiem, kas strauji jādelē man virs galvas.
Es Dievā jūtos kā putns gaisā, kā pagale ugunī,
kā bērniņš mātes klēpī.
Dievs mani dara par savu bērnu. Dievā es dzīvoju,
elpoju un priecājos par Viņa, Radītāja, klātbūtni.
    (Karlo Kareto)
 
MEKLĒJIET MANU VAIGU
Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. (Ps.27:8)
 
“Meklējiet!” – tas ir aicinājums darboties, nevis tikai pasīvi sēdēt un it kā meklēt. Tas nozīmē, ka mēs varam atrast Viņa vaigu – reāli atrast un iepazīt Viņu kā personu – citādi tas Kungs mums tā nebūtu teicis.
Kā tad lai Viņu meklē? Vispirms, to varam darīt nošķiroties, esot ar Viņu vienatnē. Dieva iepazīšanas kvalitāte ir tiešā veidā atkarīga no ieguldītā laika daudzuma un pastāvīguma. Bet lūgšanā pavadītajam laikam būs graša vērtība, ja trūks paša galvenā – ja nemeklējam Dieva vaigu. Lūgšana un Bībeles lasīšana ir bezjēdzīgas nodarbes, ja tajās nav Dieva meklēšanas.
Īsta Dieva izpratne atnāks tikai tad, kad būsiet piesātināti ar Viņa Vārdu, kad jūs no tā dzīvosiet. Tikai daudzkārt atkārtojot Vārdu, aug ticība. Un pavadiet laiku ar Viņu. Jo vairāk mēs “pieķeramies” īstajam Vīnakokam, jo vairāk nesīsim augļus.
[Ja] Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi. (2.Lku 7:14)
Kad meklēsim Viņa vaigu, Dievs izdziedinās mūsu zemi. Nevis Viņa roku (Viņa brīnumus) meklēsim, nevis Viņa svaidījumu vai piedošanu, bet gan Viņu pašu.
(Sergejs Šidlovskis)
 
Dievs pats meklē mūs. Viss labākais, cēlākais, svētākais, kas mūsos, ir Dieva atklāšanās. Ja atrodam Dievu, tad tas nozīmē tikai to, ka mēs atbildam Viņa saucienam, ejam Viņam pretī un ļaujamies sevi atrast. Kas meklē Dievu bez šīs atziņas, tas nekad Viņu neatradīs. Kā gan laicīgais spētu atrast Mūžīgo, ja Dievs pats nevēlētos sastapties – noliekties, pazemoties līdz draudzībai ar cilvēku?
Pirms cilvēks meklē Dievu, Dievs jau meklēja cilvēku. (H.E. Fosdiks)
 
Dievs vēlas mums atklāties, bet Viņš respektē mūsu vēlēšanos. Viņš deva mums tiesības brīvi izvēlēties un nekad nepārkāpj mums dāvāto brīvību. Tas parāda, cik ļoti Dievs mūs mīl. Tās ir Dieva ilgas un Viņa aicinošā balss, kas izraisa mūsos vēlēšanos lūgt. Vēlēšanos Viņu meklēt.
Atceraties stāstu par pazudušo dēlu? Ja esat neatlaidīgs Dieva meklējumos, Viņš pavisam noteikti iznāks jums pretī. Viņš vienmēr iziet pretī Saviem bērniem. Mēs visi esam pazuduši dēli, ja mums nav personīgu attiecību ar Dievu. Pat tad, ja mums ir liela kalpošana, mēs joprojām esam bāreņi, kas vēl ir ceļā pie Tēva. Ceļā uz īstām, tuvām, reālām attiecībām ar Viņu. Neapstājieties! Turpiniet ceļu, jo Tēvs jūs gaida.
Personīgu attiecību trūkums ir mūsdienu kristietības katastrofa. Daudz pazīstamu kristīgu kalpotāju sludina kristīgos principus, bet neko nerunā par to Autoru. Viņi neko nesaka par pašu Dievu, jo Viņu personīgi nemaz nepazīst. Izrādās, ka Dieva principi spēj aizņemt Viņam paredzēto vietu. Šodien tā ir reāla konkurence Dievam daudzu tūkstošu kristiešu dzīvēs.
Bet tas ir ļoti bīstami – kalpošana elkiem vienmēr nemanāmi noved verdzībā. Jo par elku var kļūt jebkas, pat draudze un debesis, ja galvenais dzīvē nav Dievs un personīgas attiecības ar Viņu.
Kad cilvēki sāk meklēt pašu Dievu, tā jau ir atmoda – Dievs izmaina mūs un kā sekas dziedina mūsu zemi. (Sergejs Šidlovskis)
 
Izdzīvot Dieva klātbūtni
Baudīt to vienmēr!
Divdesmit četras stundas diennaktī.
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī. Manas ticības būtība.
Ne jau mums pašiem jārada vienotība ar Dievu.
Tā pastāv. Jo nekas nepastāv ārpus Dieva.
Dievs jau ir. Mums Viņš ir tikai jāatklāj, nevis jārada no jauna.
Dievs vienmēr ir klātesošs.
Tēvs, kurš ir Dzīvība, saka Dēlam, kurš ir Gaisma: “Es mīlu Tevi.”
No atbildes “Arī Es Tevi mīlu” rodas Mīlestība – Svētais Gars.
Sazināšanos veido mīlestība.
Ticēt Dievam nozīmē visu uztvert kā Dzīvo, kurš uzlūko tevi.
Un tevi apskauj kā savu vismīļāko bērnu.
Ticēt Dievam nozīmē gaismu, mieru, prieku un gaviles.
Neticēt nozīmē tumsu, skumjas, sastingumu un nāvi.
    (Karlo Kareto)
 
Atklāt, ka Dievs mani mīl
Tas nozīmē no jauna atklāt derību starp Dievu un mani.
Saprast, ka Viņš mūs mīl un sargā kā savus bērnus,
ir devis mums savu miera apsolījumu.
“Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem savstarpējā uzticībā” (Hoz.2:21).
Pazīt Dievu – tās nav tikai vienkāršas teorētiskas zināšanas.
Tas ir atklāt sev Viņa klātbūtnes pieredzi,
pazīt Dievu tikpat dziļi, kā vīrs pazīst sievu un sieva – vīru.
Pazīt Dievu nozīmē man būt Viņā un Viņam manī.
Tā, lai mana sirds pukstētu vienā ritmā ar Viņējo,
lai man būtu tā pati gaume, tās pašas vēlmes, prioritātes un slāpes, kas Viņam.
Tā ir mīlestības pieredze.
    (Žans Vanjē)
 
MĪLĒT NO VISAS SIRDS
Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. (5.M.6:4-5)
 
Lai uztvertu redzamās zīmes
un saprastu to nozīmi, tev sirdī ir jābūt kā bērnam.
Pazemīgam. Bez tā nevar iztikt!
Liekas muļķīgi, taču tieši tādēļ daudzi paliek ārpus patiesības.
Un Dievs tiem paiet garām.
Jēzus ir teicis: “Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs Dieva Valstībā neieiesiet.”
Vai skaidrs? Neieiesiet! (Mt.18:3)
“Klātesošais Neredzamais” tevi uzrunā caur neskaitāmām zīmēm.
Tu tajās esi iegremdēts kā piliens okeānā,
kā ziedlapiņa mežā, kā skudra kalnā.
Taču, lai ieietu un saprastu, ir vajadzīga bērna sirds. Tev tā jālūdz!
Kā gan tu vari izprast vienīgi ar prātu?
Dieva noslēpuma mājoklis atrodas cilvēka sirdī.
Mīlot tu saproti. Patiesībā mīlestība ir komunikācija.
Zīmes var izskaidrot, iztulkot un izprast tikai mīlestībā.
    (Karlo Kareto)
 
Dievs no mums prasa visu
Pieprasa Viņu mīlēt “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles
un ar visu savu spēku” (5.M.6:5). Un tas ir mūsu pašu dēļ.
Bez mīlestības mēs esam kā nepilnīgi, garlaikoti un bez paradīzes.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums, ne-mīlestība ir karš, skumjas,
vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek mums būt tādiem kā Dievs.
Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem. Nav citas izejas.
Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod.
    (Karlo Kareto)
 
Lielākā doma, ko prāts var nest, ir doma par Dievu. Dieva pielūgsmē tai ir tikpat liela loma kā ēkas pamatiem celtniecībā. Vienkāršots priekšstats par Dievu iznīcina Labās Vēsts būtību. Kristū un caur Kristu Dievs īsteno pilnīgu pašatklāsmi, lai gan Viņš Sevi atklāj nevis prātam, bet ticībai un mīlestībai. Ticība ir zināšanu orgāns un mīlestība – pieredzes orgāns.
Necentīsimies saprast, lai varētu ticēt, bet ticēsim, lai spētu saprast. Nemeklēsim pierādījumus Dievam. Neticīgu prātu nepārliecinās nekādi pierādījumi, bet sirdij, ko piepilda pielūgsme, tādi nemaz nav vajadzīgi. Vai nepietiek ar to, ka Viņš ir Dievs?(A.V. Tozers)
 
Lūgšana ir dedzīga vēlēšanās savienoties ar Dievu.
Lai to sasniegtu, ir jāatsakās no sava personīgā es.
Tur ir kāds noslēpums. Kāda maksa par šo vienību.
Mīlestība ir neizbēgami saistīta ar sāpēm.
Caur šīm sāpēm Kungs mūs māca, kā lūgties.
Katrs jā liek mums augt, tuvina Dievam.
Tā arī ir garīgā izaugsme. Viņš velk mūs pie Sevis,
līdz Viņa griba un mūsu lūgšana saplūst kopā.
Lūgšana ir dedzīga vēlēšanās pēc vienotības.
Šīs alkas nekad mūs nepamet, tās remdēt var vienīgi Dievs.
Lūgšana ir kustība, meklēšana, atrašana –
jaunas meklēšanas vārdā. Tāpat kā mīlestība.
Lūgšana ir tuvošanās bezdibenim,
kad lūkojaties lejā un neredzat dibenu – jo tā nav.
Gatavībā lēkt gadiem jūs esat balansējuši uz malas.
Tad rodas ticība. Jūs lecat! Metaties bezdibenī. Lai atklātu,
ka tā nemaz nav. Ir tikai Dievs un Viņa mīlestības dziļums.
Uz mirkli jūs aizturat elpu Viņa apskāvienā,
bet pēc tam jums šķiet, ka Viņš izvairās no jums.
Taču Dievs to dara mīlestības dēļ –
lai jūs atkal varētu iet uz priekšu un Viņu meklēt.
    (Katrīna de Huka-Dohertija)
 
Kad esat iemīlējušies, jums svarīgs tikai viens vārds,-
jūsu mīļotais. Visi pārējie ir tikai ļaužu pūlis.
Ja šis mīļotais ir Dievs – tad jāatzīst, ka Viņš ir Kēniņš
un mums Viņam jāpakļaujas. Manam es jāpazūd.
Lūgšana palīdz iztukšot sevi. Stāvam mierīgi, gaidot.
Varbūt pietiek ar Jēzus lūgšanu: “Kungs Jēzu Kristu,
dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku.”
Kāpēc pietiek? Tāpēc ka tad Jēzus ienāk mūsu dzīvē.
Viņš ierodas. Viņa vārds ir Viņa klātbūtnes forma.
Svētā vārda atkārtošana jau ved pie pašas Personas.
Tas mani uzsūc, iegremdē Sevī. Es izšķīstu Viņā.
Izrunājot vien “Jēzus” – jau pats šis vārds ir lūgšana.
Kad Ziemassvētku gavēnī skan: “Nāc, Kungs Jēzu!” –
Viņš nāk! Tā ir realitāte, viens no tiem noslēpumiem,
kas pastāv starp Dievu un cilvēci. Mēs saucam –
un Dievs pazemīgi pieņem kalpa izskatu.
    (Katrīna de Huka-Dohertija)
 
Dievs ir dzīvs
Un kristieši liecina par savu ticību cits citam: es ticu!
Tu neredzi Dievu lietās, neredzi Dievu vēsturē, bet Viņš tajā ir.
Tu neredzi Dievu savā istabā, bet Viņš tajā ir,
tāpat kā jebkurā vietā, kur tu šobrīd atrodies.
Dievs lūkojas uz tevi un no savas būtnes dziļumiem vēlas sarunāties.
Tava ticība dara Viņu klātesošu.
Mēs Viņu atrodam pēc savas ticības mēra. To izmainīt nav iespējams!
Dievs ir iekārtojis, ka saruna ar Viņu notiek ticībā,
ka pieaugšana Viņā notiek cerībā
un ka Viņa atklāšanos mēs pieredzam mīlestībā.
Dieva Vārds ticību ietērpj attēlos, balsīs, eņģeļos, pērkona dārdos,
tas ir – mūsu vājumam piemērotā valodā.
Tomēr problēma paliek: kamēr esam uz šīs zemes,
mūsu sastapšanās ar Dievu ir sastapšanās ticībā.
    (Karlo Kareto)
 
Dievs ir tepat
Mājās! Manās un tavās mājās.
Tā kā Dievs ir apslēpts, neviens Viņu neredz.
Tomēr visi Viņu meklē, jo ikvienā mīt liela vēlēšanās Dievu ieraudzīt.
Tas ir tik interesanti!
Māte Terēze iziet ielās, sniedz mierinājumu mirstošajam.
Pasaule uz brīdi apstājas: tā Kalkutas ielās redz Dievu staigājam.
Ko darīja brālis Rožē? Viņš mīlēja jauniešus.
Viņi to sajuta, un tas bija sākums Tezē piedzīvojumam.
Dievs atklājas visur, kur kāds ciena dzīvību, vēlas gaismu un cenšas mīlēt.
Ikreiz, kad tu iestājies par dzīvību, tu mīli un no tavas rīcības izplūst Dievs.
Rīkojoties tā, kā rīkotos Jēzus, tu atbrīvo Dievu no neredzamā plīvuriem
un dari Viņu redzamu cilvēku ceļos.
Ticība ir darbs, nevis nebeidzamas runas.
Cerība ir gaismas žests, nevis naivs sentiments.
Mīlestība ir notikums.
    (Karlo Kareto)
 
Izmantotā literatūra
Fosdiks, H.E. Lūgšanas nozīme.- Sol Vita, 1995
Huka-Dohertija, Katrīna de. Pie Kunga krūtīm.- Dzīvības Straumes, 2007
Kareto, Karlo. Tuksnesis pilsētā.- KALA Raksti, 2003
Menings, Brenans. Evaņģēlijs skrandaiņiem.- Atradums, 2009
Praiss, Čarlzs V. Kristus realitātē.- AMNIS, 2008
Šidlovskis, Sergejs. Slepenā kambara noslēpumi.- VVM, 2010
Tozers, A.V. Zināšanas par Svēto.- Atklāsme, 2003
Vanjē, Žans. Asaru avots.- Ktik, 2005
Velss, Maikls. Nomaldījušies tuksnesī.- LKR, 1998