Hozejas grāmata

Bībeles studija
Oktobris 2017

LAIKS MEKLĒT TO KUNGU
Hozejas grāmatas pārskats

 
16. Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu,
17. un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes.
(Hoz.2)
 
1. Klausaities Tā Kunga vārdu jūs, Israēla bērni! Jo Tam Kungam ir pamats norāt zemes iedzīvotājus, tāpēc ka zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas.
2. Toties ik uz soļa dzirdama Dieva zaimošana, skan nepareizi zvēresti, tiek pausti meli, notiek slepkavības, zādzības, laulības pārkāpšanas, un viens asiņains noziegums seko otram.
3. Tādēļ zemes stāvoklis būs nožēlojams, un visiem tās iedzīvotājiem klāsies ļauni; iznīcība skars pat zvērus laukā, putnus apakš debess un pat zivis jūrā!
4. Tomēr nebūs sūdzēties, nedz arī kādu nosodīt, jo visa tava tauta jau ir kā priesteri, ar kuriem tā pati ir pastāvīgi nemierā.
6. Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties.
10. Viņi ēdīs, bet nebūs paēduši, viņi nodosies miesas kārībām, bet nevairosies, jo viņi atteikušies no Tā Kunga un necienī Viņu.
11. Netiklība, vīns un vīnogu sula paņem prātu.
12. Mana tauta prasa padomu savam koka tēlam un stiba sniedz tiem atbildi. Tiešām, netiklības gars viņus tā apmulsinājis, ka viņi kā netikļi izturas pret To Kungu, savu Dievu, atstādamies no Viņa un kalpodami elkiem.
(Hoz.4)
 
15. Es aiziešu atkal atpakaļ Savā vietā, kamēr viņi atzīs savus pārkāpumus un meklēs Manu vaigu. Kad viņiem klāsies ļauni, viņi meklēs Mani un sacīs:
(Hoz.5)
1. Nāciet, atgriezīsimis atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces.
2. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā.
3. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi.
4. Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd.
5. Tādēļ jau Es arī lieku šaust viņus ar praviešu runām un nogalinu viņus ar Manas mutes vārdiem, lai Mana taisnība atmirdzētu kā uzaustoša gaisma.
6. Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.
(Hoz.6)
 
2. Un tomēr viņi negrib savā garā sajust, ka Es nojaušu visu viņu ļaunumu. Viņu ļaunie darbi nostājas kā liecinieki viņiem visapkārt: tie tagad visi Man skaidri saskatāmi Mana vaiga priekšā.
10. Israēla augstprātība nodod nepārprotamu liecību pret viņu pašu; viņi tomēr neatgriežas pie Tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu.
11. Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asīriešiem.
12. Kamēr viņi tā šurpu turpu skraida, Es uzmetīšu viņiem Savu tīklu un noķeršu viņus kā putnus gaisā, un pārmācīšu viņus, kā tas jau tiek sludināts viņu draudzei.
13. Bēdas viņiem, ka tie vairās no Manis. Viņiem jātop iznīcinātiem, jo viņi atstājušies no Manis. Un Es tomēr būtu gribējis viņus atpestīt, ja viņi nepaustu melu mācības pret Mani.
14. Viņi arī nepiesauc Mani no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļasvietās. Viņi pulcējas labības un vīnogu sulas dēļ un noiet šo lietu dēļ savā starpā līdz asām nesaskaņām un asiņainām sadursmēm, bet pret Mani viņi ir nepaklausīgi un atstāj Mani, būdami pilni neuzticības.
15. Es pamācu viņus un stiprinu viņu spēkus, bet viņi domā ļaunu par Mani.
16. Viņi neatgriežas pie Visuaugstākā [...]
(Hoz.7)
 
1. Liec bazūni pie mutes! Un sauc ar skaļu balsi kā sargs: kā ērglis ienaidnieks metas uz Tā Kunga namu, - jo viņi pārkāpuši Manu derību un atstājušies no Maniem baušļiem.
3. Israēls ir atmetis to, kas labs; tāpēc ienaidnieks viņus vajās.
4. Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga vadoņus, bet Es to nedrīkstu zināt. No sava sudraba un zelta viņi darina elka tēlus vienīgi tāpēc, lai tie drīz atkal tiktu iznīcināti.
7. Jo viņi sēj vēju un pļaus vētru; viņu sēja nedīgs, un tās stiebri nedos nekādu graudu, nedz miltu, un, ja arī kāds mazums rastos, tad to aprīs svešinieki.
(Hoz.8)
1. Nepriecājies, Israēl, un nedaudzini pats sevi kā citas tautas, jo tu esi atkritis no sava Dieva un tu centies saņemt netiklības algu par savu neuzticību, lai tev visi kloni būtu pilni labības.
17. Mans Dievs viņus atmetīs, jo viņi Viņam nav bijuši paklausīgi. Tā viņi klejos, bez miera maldīdamies tautu starpā.
(Hoz.9)
 
1. Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. Bet, jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un, kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem.
2. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās.
3. Jau tagad viņiem jāsaka: mums nav ķēniņa, jo mums nebija Tā Kunga bijības; ko mums tagad vairs arī ķēniņš var līdzēt?
4. Viņi runā tukšus vārdus un zvēr veltīgi cits citam, un slēdz derību savā starpā, tādēļ sodība uzzeļ kā indīgas nezāles visās tīruma vagās.
12. Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai.
13. Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausit ļaunumu un ēdīsit melu augļus.
14. Jo tu paļaujies uz savu ceļu un uz savu varonīgo karavīru pulku [...]
(Hoz.10)
 
1. Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
2. Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem.
3. Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.
4. Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.
5. Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
7. Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī.
8. Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu (Sodomu) un nesagrauju drupās kā Ceboimu (Gomoru), kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā,
9. lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā.
10. Tad viņi sekos Tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, drebēdami nāks bērni no rietumu puses.
11. Un tie, kas Ēģiptē, arī nāks drebēdami kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. Un tad Es viņus nometināšu viņu mājokļos, saka Tas Kungs.
(Hoz.11)
 
6. Bet, kad viņi nu ir atraduši labas ganības, kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem arī pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna un viņi Mani aizmirst.
(Hoz.13)
5. Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo Manas dusmas pret viņiem izzudīs.
6. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks,
7. un viņa zari lai kupli izplešas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža.
9. Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk. Es viņam būšu kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi.
10. Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? - "Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp."
(Hoz.14)