sastādīja M.D.
PRAKTISKĀ KRISTIETĪBA
pēc Džona Vaita grāmatas CĪŅA (LBDS, 1997)
Sākums. Kad tu kļuvi par kristieti, gan debesīs, gan tevī notika ļoti svarīgas lietas. Iespējams, tu kaut ko sajuti, bet iespējams, ka ne. Jūtu stāvokļi vienmēr ir īslaicīgi. Taču kristīgo atgriešanos atšķirīgu padara tas, ka notiek arī pārdabiskas pārmaiņas. Tās tev rada saikni ar mūžību un ar Mūžīgo Dievu.
Vispirms tu esi attaisnots. Tas nozīmē, ka Dievs tagad tevi uzlūko tā, it kā tu būtu pilnīgi taisns, nekad nebūtu grēkojis un negrēkotu. Tas sakņojas attaisnojumā, ko tev ir sniedzis Kristus. Vēl ir notikusi tava atdzimšana jeb jaunpiedzimšana. Dievišķās žēlastības brīnuma rezultātā tevī ir ielikta dzīvība, kas nav bioloģiska. Dzīvība, kas nāk no paša Dieva. Tu esi Dieva bērns – tiešā, nevis pārnestā nozīmē.
Taču dzīvībai ir jāaug un jāattīstās. Tā tu kļūsti arvien līdzīgāks Tēvam, no kura tā nākusi. Lai tava jaunā dzīvība pieaugtu, tā jāpabaro un jāvingrina. Barība, kas tai nepieciešama, ir Svētie Raksti. Vingrinājumi ir paklausība ticībā Dieva pavēlēm. Attīstoties tavai lūgšanu dzīvei, tu izjutīsi vajadzību ieelpot dziļo debesu gaisu. Jo tu esi hibrīds – būtne, kurai ir divi dažādi dzīvības veidi.
Reiz tu biji atsvešinājies no Dieva. Tagad esi pārvērties būtnē, kam ir miers ar Dievu. Tu esi attiecībās ar Kristu, Viņa unikālo Dēlu. Viņš ir tavs Gans, un tu – Viņa avs. Viņš ir tavs saimnieks, bet tu – Viņa vergs. Viņš uz to tevi nekad nespiedīs. Tomēr, liedzot Viņam šīs tiesības, tu pārkāpsi savu nodošanos Viņam un nodarīsi ļaunu savai garīgajai lablājībai. Viņš ir arī tavs “augstais priesteris”, kas jūt līdzi tavam vājumam. Viņa dēļ tu vari nākt sava Tēva priekšā. Viņš ir tavs vadonis kaujā, tu – Viņa kareivis. Viņš ir maize, ar kuru tu remdē izsalkumu. Viņš ir gaisma, kas iespīd tavā iekšējā tumsībā. Un tā varētu vēl turpināt. Tagad tu piederi Viņam, un Viņš – tev.
Tev ir dots personīgs skolotājs un pamācītājs – Svētais Gars. Dieva Gars ir persona, kas sevi neizceļ, bet dod priekšroku mācīšanai par Kristu. Viņš liks atdzīvoties patiesībai, atgādinot lietas, kuras tev agrāk mācījis. Liekot risināt grūtus uzdevumus, kas atklāj tavas personības vājumu. Liekot sadzirdēt labā Gana balsi un daudzos citos veidos. Iespējams, tā būs sāpīga cīņa. Bet būs arī mirkļi, kad tavu dzīvi pildīs prieks un apmierinājums. Un vissvarīgākais ir tas, ka tu kļūsi brīvs.
Ticība
Ticība ir praktiskās kristietības pats kodols. Tā ir cilvēka reakcija uz Dieva iniciatīvu. Svētais Gars ieliek sirdī patiesību par Kristu. Pār tevi atspīdēja Dieva gaisma, un tu izlēmi pakļaut savu gribu Kristum. Tā bija tava izvēle. Atbilde uz Dieva aicinājumu. Laika gaitā lēmums pāraug attieksmē – attieksmē vienmēr būt gatavam pozitīvi atbildēt uz Dieva vārdu.
Ticība sākas ar Dievu. Es atbildu. Tad seko trešais elements – manas attiecības ar Dievu. Viņš runā, es atbildu, un mēs sākam iepazīt viens otru. Jo labāk Viņu pazīšu, jo vieglāk paklausīt Viņam. Ticība iet pāri aizai, vedot pie neredzamā, uz ko ceram:
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)
Tātad ticība ir līdzeklis, ar kura palīdzību kristieši darbojas ārpus laika un telpas, tā palīdzot piepildīties citādā veidā nerealizējamām cerībām (kā Marijas ticība). Tava ticība var atraisīt debesu spēkus šeit, uz zemes. Tāds ir tās mērķis. Visa mūžība var iziet tev cauri tai vietā, kur Viņš tevi nolicis. Tev tikai jāpaklausa.
Ticība un paklausība ir tik nedalāmas, ka tās var uzskatīt par vienu veselu. Tava ticība ir viens, bet tikai viens, posms apstākļu ķēdē, caur kuru Dievs īsteno savu gribu. Stipra ticība ir tāda, kas turpina atsaukties uz Dieva vārdu, pat ja trūkst ārēja iedrošinājuma. Tā spēj nepamest iesākto un paklausīt, lai arī šķiet, ka viss iet greizi.
Tas ir saistīts ar tavu gribasspēku, bet gribasspēks nav ticība. Ticība nāk no personīgām attiecībām. Es neatlaižos, jo zinu, kurš to ir sacījis. Es Viņu pazīstu. Tāpēc uzticos. Kad tu apšaubi Dievu, tu noteikti šaubies par vienu no divām lietām: Viņa spēku vai Viņa mīlestību. Vai nu tu apšaubi to, ka Viņš spēj tev palīdzēt, vai arī to, ka Viņš vēlas to darīt. Šaubīties par pirmo lietu ir absurds, šaubīties par otru ir neprāts. Tomēr mēs to atkārtoti darām. Kā vairot savu ticību?
Atceroties grūtos brīžus. Var likties, ka jaukas un skaistas atmiņas būs tās, kas stiprinās ticību. Tomēr vakardienas brīnums nepadara mums šodienas paklausību vieglāku. Kādēļ? Grūti brīži tevi vai nu salauž, vai veido. Ja tie nespēj tevi satriekt, tad tie tevi stiprinās. Izraisītās sāpes liks tev dzīvot dziļāk, tās paplašinās apziņu. Dievs tevī kļūs lielāks.
Tuvāk iepazīstot Bībeli un atminoties apsolījumus. Jo “ticība nāk no Dieva Vārda” (Rom.10:17). Bībeles cilvēki sniedz mums liecību par Visuma Dievu. Papēti kādreizējo “ticības varoņu” dzīves. Tu atklāsi, cik pacietīgs ir Dievs, mācot savā būtībā vājus ticīgos, līdz tie kļūst par ticības milžiem (Ābrahāms, Dāvids). Bībeles Kristus būs barība tavas ticības pieaugšanai. Tu sāksi atklāt, ka tev ir pieejams tas pats spēks. Viņš vēlas tajā dalīties ar tevi.
Atbrīvošanās no pārmērīgas bagāžas. Tās ir īstas sacīkstes, ticības sacīkstes – garas un grūtas sacīkstes, kurās tu nedrīksti atļauties ņemt lieku bagāžu. Neizsūdzēts grēks vai nevajadzīgas prioritātes novājinās ticību. Kristietis ir persona, kam ir tikai viena prioritāte. Jēzus skaidri pateica saviem sekotājiem: “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” (Mt.6:24). Kristietim nevar būt stipra ticība, ja viņš vienā un tai pašā laikā lūkojas divos virzienos.
Tieši te daudzi kristieši cieš sakāvi. Mantas, baudas, karjeras, profesijas vai prestiža savaldzināti, viņi piedzīvo dīvainu prieka trūkumu un maz ticības. Ir fundamentāla atšķirība, kas tu esi: psihiatrs, kurš ir arī kristietis, vai kristietis, kurš nodarbojas ar psihiatriju. Kristus sekotāja, kas veic labo mātes darbu, vai māte, kura ir arī kristiete? Cilvēciskā daba mums neļauj dzīvē izvirzīt vairāk par vienu galveno mērķi. Ievērojamu profesiju ieņēmējiem te ir lielākas iespējas tikt kārdinātiem. Konkurējošie mērķi ir laikā jāatklāj un jāpazemina. Citādi tie iedzīs ticību strupceļā.
Būt uguns nogurdinātam. Mērķis vairot tavu ticību ir vairāk Dieva mērķis, nekā tavējais. Kā uguns attīra zeltu, tā savā iekšienē no izdedžiem tiec attīrīts arī tu. Tāpat, kā sausums ievelk dziļāk zemē koku saknes, arī tava ticība laidīs saknes tajos brīžos, kas šķiet garīgi sausi. Šis sausums liks tev zaļot.
Gan uguns, gan sausums ir Dieva disciplinēšanas plānā. Apmācīšana sevī ietver arī labošanu un sāpes. Tava ticība pieaugs vai samazināsies atkarībā no tā, kā tu atsauksies uz Viņa iejaukšanos. Tu pats vari izvēlēties, ko darīt ar disciplīnu. Tā ir sāpīga, bet tas nav “sods”.
Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli. (Ebr.12:11)
Dieva tēla skaistums tevī var tikt atjaunots tad, kad tavai dvēselei veic labošanas operāciju. Kā tu reaģēsi? Vai locīsies un raustīsies? Vai arī klusu pateiksies Viņam – ne jau par sāpēm, bet par šo labošanas procesu. Sāpes ļoti mazina uzticēšanās un izpratne. Bailes vairo sāpes, bet uzticoties es kļūstu par Dieva līdzstrādnieku.
Pārbaudījumu sāpes var pārvērsties priekā. Tad, kad tu uzticoties slavē Viņu par to, ko Viņš spēj darīt, un to, ko Viņš jau dara. Nospiestība pazudīs. Tev tiks dots slavēšanas gars. Tā mēs turpinām rāpšanos augšup.
Jaunas attiecības
Kā kristietis tu esi persona, kam ir divas ģimenes. Debesīs un virs zemes – tu uzsāki attiecības ar pirmo, bet izmainīji savas attiecības ar otro.
Nav citu cīņu, kas būtu tikpat mežonīgas kā kristīgās cīņas, un nav citu strīdu, kas rūgtuma ziņā līdzinātos ģimenes strīdiem. Bet, skatoties no citas puses, nav sadraudzības, kas siltuma ziņā līdzinātos kristīgai sadraudzībai, kā arī nav patvēruma, kas būtu labāks par mājām, kur valda tādas attiecības, kādām tām jābūt.
Bioloģiskā ģimene. Lai cik tā būtu svarīga, pastāv vēl svarīgākas lietas. Ja ģimenes vienotība var saglabāties tikai, zaudējot uzticību Jēzum Kristum, tad labais ir kļuvis par ienaidnieku vislabākajam. Jēzus brīdināja:
Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu... Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. (Mt.10:34-36)
Tev jāpaliek uzticīgam Jēzum, lai ko tas maksātu tev vai jebkuram tev tuvam cilvēkam. Lai kādas sekas tas atstātu uz tavu ģimeni, sabiedrību, valsti. Te nedrīkst būt nekādu kompromisu. Ir tikai viena persona, kas drīkst pieprasīt kaut ko tik lielu, un tas ir visuma Valdnieks, kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš.
Būtu nepareizi domāt, ka Kristus mērķis ir ieviest tavās mājās iztraucētu lapseņu pūzni. Ja Dievs ko rada, Viņš rīkojas tā, lai tas darbotos, nevis izjuktu. Bet dažkārt struktūra ir tik sabojāta, ka nepieciešams to saraut gabalos un pēc tam atkal salikt kopā, lai tā vispār varētu pastāvēt. Dievs, kas radīja ģimeni, veidoja to tādu, ka tā vislabāk funkcionē, kad tās locekļi ir tieši saistīti ar Viņu pašu. Lai gan var labi funkcionēt arī nekristīgas ģimenes.
Var rasties grūtības, kad tu mājas ļaudīm atklāj savas jaunās attiecības ar Kristu. Var veidoties saspīlējums, tomēr nekad tavs mērķis nedrīkst būt to pašam palielināt. Veidot un lauzt ģimenes ir Dieva darīšana, ne tavējā. Un ģimenes salaušana vienmēr ir traģēdija, pat ja to savā žēlastībā jādara Dievam. Izvairies no “taisnīgām dusmām” par citu ģimenes locekļu grēkiem. Parādi citiem tādu pašu žēlastību un pacietību, kādu Kristus ir parādījis tev. Tavs pienākums ir būt savās mājās par patiesības, mīlestības un gaismas avotu. Esi savā ģimenē tu pats, bet lai šis “pats” pieder Dievam.
Dievs, kurš radījis cilvēku, ir precīzi formulējis ģimenes attiecību pamatprincipus. Ir stingri, nesvārstīgi jānododas Dievam, spēlējot savu lomu, bez jebkādas atsaukšanās uz to, cik labi savas lomas pilda pārējie ģimenes locekļi. Bez “Jā, bet”!
Ģimene: partitūra, pēc kuras dejot. Atšķirībā no baleta ģimenē piruetes neizpilda pa vienam. Katram dejotājam ir jāpakļaujas citiem. Vīra pamatsoļi ir mīlestība un uzupurēšanās, bet sievai tie ir pakļaušanās un cieņa (Ef.5:21-33). Lai notiktu skaista izrāde, šos soļus pastāvīgi ir jāizmēģina. Vienlīdzība nav vienādība, un dejošana nevar notikt sacensību garā.
Dievs neliek vīram būt atbildīgam par sievas pakļaušanos vai sievai – par vīra mīlestību. Ja kas neizdodas, to risina horeogrāfs un režisors inscenētājs. Koncentrē uzmanību uz saviem soļiem. Ja esi vīrs, tad mīli un uzupurējies, par spīti visiem aizvainojumiem. Ja esi sieva, tad dejo savu pakļāvīgās cieņas deju ar skaistumu un atdevi, cik ilgi vien spēj. Ja esi dēls vai meita, godā savus vecākus. Esi paklausīgs viņiem, ja vien tas nerada nepaklausību Kristum. Horeogrāfs uzrakstījis partitūru tev. Dejo to. Savus iebildumus un fantāzijas vari pārvērst lūgšanā. Dieva primārais mērķis nav izveidot tādu ģimeni, kurā tev būtu patīkami dzīvot. Viņa plāni ir plašāki par tavas ģimenes vienību. Un vēl Viņš no ļaunā veido labo. Viņš rūpējas. Uzticies Viņam.
Dieva ģimene. Tu tagad esi daļiņa no varenā atpirkto ļaužu pulka (tagad un senatnē). Tu esi Dieva ģimenes loceklis. Nomazgāts ar tām pašam asinīm, atdzimis tai pašā garā. Tu esi tā paša saimnieka vergs, tās pašas Bībeles lasītājs, tā paša Dieva pielūdzējs kā viņi. Tāpēc tu esi saistīts ar viņiem, un viņi – ar tevi. Viņi ir tavi brāļi un māsas, tavi tēvi, mātes un bērni Dievā. Vai nu tev tie patīk vai arī nē, tu piederi viņiem. Tev pret viņiem ir pienākums, ko jāpilda mīlestībā. Kamēr vien tu dzīvo. Mūsu dzīvē ir jomas, kurās Dievs neļauj izvēlēties. Mums nav atļauts izvēlēties brāļus un māsas, bet jānodod sevi viņiem. Jāmīl viņus. Jārūpējas par viņiem. Mūsu dumpīgums šo uzdevumu neanulē.
Tev ir saistības ar visiem brāļiem un māsām. Dažiem tu patiksi, bet citi tevi atgrūdīs. Ar dažiem tu pat sajutīsi īstu radniecību, sirds siltumu un prieku. Bet citi tev nepatiks. Viņi tevi kaitinās vai izraisīs garlaicību. Tu esi saistīts arī ar tiem, kuru viedokļiem tu nepiekrīti. Tā ir labāk. Kad saistības ir pamatotas uz pievilcību, tās ir tikpat īslaicīgas, kā pati pievilcība. Un Kristus prasa, lai tu pats veicinātu tādu attiecību veidošanu, kādas tev ir nepieciešamas.
Atrast savu draudzi. Pat konfesija ir mazāk svarīga par draudzes veselīgumu. Tomēr negaidi, ka draudzei nebūs nekādas vainas vai nepilnības. Iegājis savā debesu ģimenē, nebrīnies, ka tavi brāļi un māsas Kristū nav perfekti. Daudz kas tev šķitīs gluži nepieņemams. Dažiem draudzes locekļiem būs kaitinošas īpašības. Bet kas gan esi tu, lai apvainotos, ja Kristus viņus ir pieņēmis? Pievienojoties draudzei, tu pievienosies grēcinieku pulkam, kurus Dievs ir apžēlojis. Tāpat kā tevi. Atceries, ka Dievs mīl arī viņus. Paskaties uz sevi: jaunās dzīvības brīnums vēl negarantē cilvēka rakstura skaistumu. Dzīvībai jāaug un jāattīstās.
Jebkurā gadījumā atrodi kristiešu grupu, draudzē vai ārpus tās, ar kuriem kopā tu varētu lūgt un studēt Svētos Rakstus. Regulāri satiecies, esi sadraudzībā un savstarpējā piederībā ar viņiem. Tomēr šāda starpkonfesionāla grupa nevar būt draudzes aizvietotāja. Kristus vienīgais spēj pretstatus vienot harmonijā. Un tieši draudze ir vieta, kur Viņam patīk to darīt.
Kristīgas sadraudzības būtība. Man un tev nevar izveidoties patiesa sadraudzība, ja mums nav sadraudzības ar Dievu. Otru cilvēku patiesi iepazīt tu vari tikai caur Dievu un Dievā. Cita veida pazīšana ir tikai ilūzija. “Dzīvošana gaismā” (1.Jņ.1:3-7) ir ļaut Svētajam Garam uzrādīt tavus grēkus, nepareizu rīcību un attiecīgi reaģēt, tā ik dienas piedzīvojot mūžīgās samierināšanas brīnumu.
Te slēpjas kristīgās sadraudzības būtība. Mēs esam viens tikai Viņā. Brīži, kad mums neizdosies dzīvot sadraudzībā, būs kā jūtīgs barometrs, kurš rādīs, ka vienam vai abiem kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ar Dievu. Ja man ir otram jāpiedod, pat lūgšana pēc spēka piedot var būt iemesls, lai novilcinātu šo piedošanu. Kristīgas sadraudzības uzturēšanas likumi ir vienkārši, bet grūti.
Mūs brīdina, lai nekas netiktu darīts “strīdos vai tukšā lielībā” (Fil.2:3-4). Strīdā cīnīties pretī ar tādiem pašiem ieročiem nozīmē sagraut sadraudzību. Taču upurēt aizvainojumu – tas ir kā noslepkavot savu dārgo bērnu. Tomēr liec savu aizvainojumu uz altāra, atdod to Dievam. Brīžos, kad tu pieķer sevi iegrimstam fantāzijās par triumfēšanu pār savu pretinieku, noliec arī šīs domas uz tā paša altāra. Dari to nepiekāpīgi. Tūlīt un vienmēr.
Savā grupā tu neko nedrīksti darīt “tukšā lielībā” – ar domu, ka par to saņemsi cildinošu apbrīnu. Tas nogalina sadraudzību. “Bet pazemībā, cits citu uzskatīdami augstāku par sevi” – turpina minētā Rakstu vieta. Kā mērīt savu augstumu vai zemumu? Un kur šeit ir mans nopelns? Ja visu tev ir devis Dievs, tas nepadara tevi labāku par māsu. Tam vajadzētu būt pazemīgas pateicības iemeslam.
Cilvēciskie sasniegumi dievišķajā vērtību skalā atrodas visai zemu. Kad manu acu priekšā nostājas Dievs savā majestātiskumā, visi jautājumi par cilvēka lielumu kļūst bezjēdzīgi. Kad redzēsi sevi Viņa priekšā, tev vairs nebūs problēmas cienīt savus brāļus vairāk par sevi. Un tu pat nejutīsies sliktāks. Tu vienkārši priecāsies Dievā. Kad Dievs ir mana prieka un mierinājuma avots, man kļūst iespējams vairāk dot grupai, nekā no tās ņemt.
Vienīgi debesu Dievs ir spējīgs apvienot cilvēkus debesu mīlestībā. Un pasaulē nav nekā tāda, kas vairāk pārliecina pasaules cilvēkus par debesīm, atmodinot ilgas pēc tām, kā kristīgi brāļi, kuri mīl cits citu (Jņ.17:21). Tu nevari izmainīt visu draudzi, tomēr vari sākt ar savu dzīvi. Kā atbildi Kristus augstpriesteriskajai lūgšanai. Tu vari kļūt par mazu izmaiņu centru. Piedzīvojot debesu spēku. Ja vien to vēlies.
Dieva vadība
Kaut arī Bībele nelieto vārdu “vadība”, tā runā par Vadītāju. Dievs vēlas dot mums kaut ko labāku – sevi pašu. Cilvēkam nekad nav bijis paredzēts būt tik pieaugušam, ka viņš kļūtu neatkarīgs no Dieva. Pieaugot attiecībās ar Dievu, Viņa vadība un tavas vajadzības mainīsies. Arvien biežāk bez īpašas jautāšanas tu zināsi, ko Viņš vēlas, lai tu dari, jo pazīsi Viņu un Viņa domas.
Viņa mērķis ir darīt tevi svētu, līdzīgu Viņa Dēlam (Rom.8:29). Ikdienas dzīvē tava vislielākā nepieciešamība ir atšķirt pareizo no nepareizā. Tāpēc, studējot Bībeli, prātam ir jātiek piesūcinātam ar Svēto Rakstu saturu un principiem. Jo vairāk tu par Dievu sapratīsi, jo reālāka kļūs jūsu sadarbība.
Viena lieta ir zināt, ko domā Dievs. Pavisam kas cits – vēlēties to pašu, ko vēlas Viņš. Mūsu vēlmēm piemīt pārdabisks spēks ietekmēt mūsu domas un uzskatus. Lai gan daudzas no vēlmēm ir Dieva dotas, mēs tiekam mētāti dievišķu un pasaulīgu vēlmju virpulī. Par laimi Dievs ir ieinteresēts mūs vadīt. Vairāk nekā mēs paši vēlamies būt vadīti. Viņš mūs atbrīvo no slēpto vēlmju verdzības.
Dievs ikkatram ir piešķīris dabiskas dāvanas jeb spējas. Dieva dotās dāvanas, kā dabiskās, tā garīgās, nedrīkst tikt nonicinātas. Tās man uzticētas, lai es tās lietotu un attīstītu. Tāpēc pārdomājot, kā kalpot Dievam, liec Viņa priekšā ne tikai savas vēlmes, bet arī dāvanas un spējas. Vispārējs likums – kad kāda dabiska spēja nonāk konfliktā ar garīgu dāvanu, pirmo ir jāupurē pēdējai.
Tomēr ne mūsu vēlmes, ne dāvanas nav izšķiroši un nemaldīgi kritēriji. Tu stāvi uz jau stingrāka pamata, ja meklē padomu pie cilvēka, kas par tevi vecāks un gudrāks. Tomēr lēmumu jāpieņem tev. Vēl apstākļi var būt un var nebūt par vadītāju un noteicēju tavai darbībai. Tomēr ne vieni paši. Un nekad nav iespējams zināt visus apstākļus. Arī sirds ir maldīga visās lietās un ārkārtīgi samaitāta. Subjektīvas sajūtas var būt gan Gara vadība, gan tava paša griba. Ja tev ir iekšējs pamudinājums darīt kaut ko, kas ir pretrunā ar Bībelē sacīto, tu vari būt drošs, ka tas nenāk no Dieva.
Gana balss. Dievs mums ir apsolījis vadību un arī sadraudzību ar Viņu šīs vadīšanas laikā. Mums nav jāiet vieniem. Jēzus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko” (Jņ.10:27). Avis pašas nerūpējas par to, lai neapmaldītos. Gans zina pareizo ceļu un tās pieskatīs. Avij vienīgi jāpaklausa gana pavēlēm.
Tu nevari sekot Kristum, savam Ganam, ja stāvi mierā. Bieži vien ir labāk kļūdīties, nekā vispār nekustēties.
Būt vadītam ir kaut kas līdzīgs burāšanas principu apguvei. Tas ir mācību process. Sākumā svarīgāk par gala mērķa sasniegšanu ir palikt virs ūdens. Laiku pa laikam noteikti būs kāda neveiksme, bet tas nekas. Neveiksme ir daļa no mācīšanās.
Galvenais ir: 1) morāls godīgums (tu piekrīti Dieva uzskatiem, kādus atklāj Bībele); 2) vēlme darīt to, ko vēlas Dievs (tu brīvi izvēlies Viņa gribu, kaut varbūt tā nesaskan ar tavām ilgām); 3) uzticēšanās Dievam (tu pazīsti Viņu un zini, ka Viņš tevi mīl).
Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. (Sal.pam.3:5-6)
Tikai ticībā tu vari iegūt skaidrību, kad māc šaubas. Ja Viņam tu jau esi uzticējis savu mūžīgo likteni, vai tad ir tik grūti uzticēties Viņa vadībai šobrīd? Tā nav jānopelna, bet tā tiek dota tāpat. Tu to nekad nevarētu nopelnīt. Tāpēc tev jāuzticas Dievam – Viņa augstsirdībai un spējām aizsniegt tevi, vest un mācīt visā.
Svētums
Dieva svētums ir īpašība, kas vairāk par visām, šķiet, izsaka Dieva personības būtību. Viņš ir pilnībā atšķirīgs no jebkā, ko vien pazīstam vai spējam iedomāties. “Es esmu, kas Es esmu,” saka Dievs. Tas stāv pāri mūsu saprašanai. Tomēr Viņš vēlas ar tevi dalīties savā skaistumā un labestībā. Tu esi izpirkts, lai nonāktu īpašajā Dieva lietojumā. Tu esi radīts, lai piedalītos Viņa morālajā pilnībā. Svētums kristietim nav izvēles lieta. “Esi svēts, jo Es esmu svēts!” – tāda ir pavēle. “Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta (1.Tes.4:3). Tev jābūt svētam. Bet kā?
Kad tu kļuvi par kristieti, Dievs ne tikai piedeva tavus grēkus un “ticībā taisnoja” (Rom.5:1), bet arī svētīja – sāka dalīt ar tevi savu svētumu. Tas nozīmē, ka Viņš tevi nošķīra savai īpašai lietošanai un uzsāka tevī procesu, lai tu tam varētu būt derīgs. Caur Svēto Garu Viņš tevi sāka pārveidot par svētu cilvēku.
Miers un svētums (jeb attaisnošana un svētīšana). Ir ļoti tuvs sakars starp šīm lietām. Svētīšana jeb svētdarīšana rodas no attaisnošanas, un svētums nāk no miera. Šīs lietas dalīt nozīmē tās abas izkropļot. Miers un piedošana nav atkarīgi no manis, bet gan no Kristus un tā, ko Viņš paveica pie krusta. Turp arī dodos katrreiz, kad mani nospiež kāda vaina. Un jūtos no jauna atbrīvots. Brīvs Viņu slavēt. Mācos būt svēts.
Krīze vai augšana? Visa dzīve sastāv no krīzēm un augšanas periodiem. Piedzimšana ir krīze. Bērna atšķiršana no krūts ir krīze. Pubertāte, jaunības gadi, laulības un pirmdzimtais bērns – tie visi ir dažādi krīzes brīži starp salīdzinoši mierīgiem attīstības periodiem. Arī svētīšanai ir savas krīzes, jauna redzējuma brīži, kad Dieva Svētais Gars veic manī kādu tīrīšanu.
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom.12:1-2)
Kaut arī Dievs ir tavs īpašnieks, kas tevi radījis un izpircis, Viņš tomēr nekad tevi nespiedīs atdot sevi Viņam. Viņam uz to ir visas tiesības, tomēr Viņš vēlas, lai tu to dari pēc savas gribas. Atdodot sevi, savu laiku, savu prātu, savu gribu un visu, kas tev pieder, tu atver savu būtni, lai tiktu piepildīts ar Svēto Garu. Pārveidošana nav vienas diennakts jautājums. Tā notiek visas dzīves garumā. Bet tagad tā var sākties.
Dieva darbs vai tavējais? Daži svētumu uztver kā Dieva darbu, kur kristietis pats nedod nekādu ieguldījumu. Es vienkārši atpūšos Viņa labvēlības gaismā (pasīvā svētuma izpratne). Aktīvā svētuma izpratne aicina kristieti “cīnīties un lūgt”.
Visi ir vienisprātis, ka pamatā ir ticība un cilvēciskās pūles vienas pašas nav nekam derīgas. Spēks svētai dzīvei nāk no Dieva. Tās pamats ir Jēzus Kristus iemiesošanās, nāve un augšāmcelšanās, un palīdzību sniedz Svētais Gars. Tālāk sākas neskaidrības.
... gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. (Fil.2:12-13)
Tas ir viens no lielākajiem Bībeles noslēpumiem – noslēpums par tavas un Dieva gribas mijiedarbību. Tām abām nav jāatrodas sacensībā, bet harmonijā. Es strādāju tāpēc, ka Viņš strādā. Es cīnos, kad manī cīnās Svētais Gars. Tā ir Dieva cīņa, un tomēr tā ir mana cīņa.
Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. (2.Pēt.1:5-7)
Lieto visu savu spēku, lai varētu Dieva dāvanas izmantot labam mērķim! Bet bez Dieva Gara dvēselē mūsu pūles ir veltas. Piekritīsim Dievam! Katru dienu un katru stundu uzticīgi nodosim Viņam ikvienu savas būtnes daļu. Neatstāsim kādu jomu savā dzīvē, lai ar to kalpotu savtīgām interesēm un ambīcijām. Uzvilksim pilno Dieva bruņojumu un brīnumainā spēkā pieteiksim karu ļaunumam mūsos un ap mums.
Svētais Gars. Svētā Gara dāvanas un darbošanās ir svarīgas, pēc tām vajag tiekties. Tomēr Gara augļi ir vienīgā patiesā zīme par Viņa personīgu dzīvošanu ticīgā cilvēka ķermenī. Lai iegūtu spēku kalpošanai un sasniegtu svētumu, ir svarīgs arī Gara piepildījums. Pavēle “Topiet Gara pilni!” (Ef.5:18) ir domāta paklausīšanai. Tā patiesībā nozīmē “turpiniet pastāvīgi būt piepildīti ar Svēto Garu”. Ne pasīvi gaidīt, bet sadarboties ar Devēju.
Svētajam Garam ir daudz darba pie Dieva ļaudīm. Viens no Viņa uzdevumiem – veidot tavu dzīvi atbilstošu Dieva gribai, proti, turpināt svētīt. Tomēr šai procesā Dievs ticīgajam nekad neatņem varu pieņemt lēmumu. Viņš vēlas, lai cilvēks pats pēc savas gribas ik mirkli turpina rīkoties tā, ka darītu Viņa prātu. Tas nozīmē, ka katru dienu un stundu tu saki tāpat kā Kristus Ģetzemanes dārzā: ne mana, bet Tava griba.
Sekodami Jēzum, mēs sastapsimies ar savām mazajām ģetzemanēm. Savās sāpēs no jauna tiksim piepildīti ar Gara spēku, ja ļausim no dvēseles izlauzties: “Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Tas liks iemirdzēties gaismai, no jauna mosties mazai cerībai. Tas apstiprinās manu pakļaušanos Svētajam Garam un gatavību atkal pildīt savu uzdevumu. Tas ir solis Garā. Turpināt spert soļus Garā nozīmē būt Gara piepildītam. Un turpināt būt piepildītam ar Garu nozīmē pastāvīgi augt svētumā.
Ticības cīņas
Karš uz zemes nav īstenais karš. Tas ir neskaidrs, blāvs patiesā kara atspoguļojums. Kristietim ir jādodas īstajā karā. Kristīga dzīve ir karš. Pašā zemestrīces epicentrā. Atzīt Jēzu Kristu par Pestītāju un Kungu nozīmē pievienoties armijai. Vai tu to apzinies vai ne, tu jau esi iestājies. Senie puritāņi runāja par trim frontēm, no kurām Kristus kareivis var sagaidīt uzbrukumu: pasaule, miesa un sātans.
Cīņa ar pasauli. Bībele par pasauli runā trijos veidos. Ir planēta Zeme, kas “pieder tam Kungam” (Ps.24:1), ir cilvēku pasaule, kuru Dievs mīl un kuras dēļ Kristus nomira (Jņ.3:16) un ir laikmeta gars, par kuru teikts: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē” (1.Jņ.2:15). Šī pēdējā ir laikmets, kurā dzīvojam, tās vērtības, mērķi, dzīvesveids. Turpat tālāk uzskaitītas trīs kārības: miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība. Bet kārība ir vēlme, kas padarīta par dievu.
Ja tu atteiksies no laikmeta gara, kurā dzīvo, un pieņemsi Kristu kā visaugstāko, tavs dzīvesveids atšķirsies. Nošķirtību no grēka reizēm sajaucam ar izolēšanos no grēciniekiem. Bet Jēzus mūs neaicina būt izolētiem. Jā, mums nav jābūt no pasaules (nav jāpieņem tās vērtības), bet gan tajā iekšā. Attālināšanās nozīmē “slēpt savu sveci zem pūra” vai būt “zemes sālij”, kas iepakota plastmasas maisiņos. Tā ir izvairīšanās no konflikta sāpēm un atstumšanas, no kaujas lauka atkāpjoties draudzes sienās. Tā karojoša draudze pārvēršas par ielenktu draudzi – izmaiņa, pēc kuras ilgojas sātans.
Mums ir jāienīst pasaules gars, jāatsakās no tā. No savām sirdīm jāizplēš jebkura nodevīga tieksme pielūgt ēdienu, miegu, seksu, labu stāvokli sabiedrībā un reputāciju. Šīs labās lietas nedrīkst kļūt par pielūgsmes objektiem. Šo cīņu nav iespējams uzvarēt, kļūstot par askētiem, bet tikai atļaujot Jēzum būt par mūsu Kungu. Tikai ieņemot “Kristus Jēzus kareivja” (2.Tim.2:3) pozīciju, es pārtraucu raizēties, man pazūd bailes un manī tiek atjaunots miers.
Cīņa pret miesu. Ar vārdu “miesa” Jaunā Derība parasti saprot paradumus, instinktus un prāta tieksmes, kā arī to ķermeni, kāds mums bija, kad vēl nepazinām Kristu. Šeit kristietim jāuztur nepārtrauktu karadarbību.
Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni... (Rom.7:23)
Šis kara aspekts mums visvairāk atņem drosmi. Ko gan tu domātu par kareivi, kurš cīņas vidū nosēstos zemē un sacītu: “No manis nav nekāda labuma. Nav vērts censties. Nekas tāpat te nesanāks.” Nedrīkst padoties! Karš ir daudz lielāks par mūsu personīgajiem pazemojumiem. Un sevi žēlot ir galīgi nederīgi. Uz mirkli aizej aizmugurē un stiprini sevi ar vīna malku no Romiešiem 8:1-4. Tad meties atpakaļ cīņā, pirms muskuļi atslābuši.
Bet esi modrs! “Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1.Kor.10:12). Vēl mazāk tu drīksti pieļaut, ka kļūsti pārāk pašpārliecināts. Bezrūpība un drosmes zudums ir augstprātības monētas divas puses. Atbrīvojies no tās! No tevis nav nekāda labuma – esi lepns par to. Dievs tevi nav radījis par kādu debesu princi. Priecājies Dievā, kurš vāc kopā slaistus un apbruņo kā Ķēniņa karavīrus.
Cīņa pret tumsas spēkiem. Sātans ir dzīvs un ļauns. Viņa galvenais mērķis ir sāpināt un traucēt Kristu. Tu personīgi viņu absolūti neinteresē. Nozīmi viņa skatījumā iegūst tikai tavas attiecības ar Kristu. Viņš un viņa kalpi var nodarīt tev ļaunu četros veidos: kārdināt, apsūdzēt, krāpt un iznīcināt.
Bībele māca: “Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk.4:7). Sātans kārdina no aizmugures, vilinoši tev čukstot. Nekad nemēģini cīnīties ar kārdinājumu. Bēdz no tā. Kad bēgot tu pagriez kārdinājumam muguru, ar ko tu stāvēsi seju pret seju? Pagriezies un stāvi. Pretojies viņam. Un viņa sātaniskā majestāte ņems kājas pār pleciem. Lieto “Gara zobenu, Dieva Vārdu” (Ef.6:17), kuru Gars būs nolicis tev pa tvērienam. “Karš pieder tam Kungam” (1.Sam.17:47). Un mūs vada Neuzvaramais.
Uzvara Kristū. Patiesībā mēs cīnāmies karā, kurš jau ir uzvarēts. Tai brīdī, kad Jēzus uzcēlās no aizzīmogotā kapa. “Es pasauli esmu uzvarējis” (Jņ.16:33). “Paldies Dievam,” gavilēs izsaucas Pāvils, “kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (1.Kor.15:57). Lai gan ir brīži, kad tu jūties vientuļš, mazs un vājš – jau pēc būtības šī ir ticības cīņa. Kad uzbrūk bailes un šaubas, tad “šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4). Nē, mēs nevaram sēdēt! Cīņas dedzīgumam pirms uzvaras ir jābūt viskvēlākajam. Šī ir pēdējā cīņa.
“Pēdējais ienaidnieks” – tā Bībele sauc nāvi (1.Kor.15:22-26). Sakauta, bet vēl ne iznīcināta. Tev jāzina, ka kristieša cerība ir Kristus, kurš ir uzvarējis nāvi. Lai Viņa sekotāji tāpat varētu iziet cauri nāves vārtiem, un tad tikt augšāmcelti otrpus tiem. Pieņem to ticībā. Tu nevari cīnīties ar ienaidnieku, no kura baidies. Tāpēc paliec pastāvīgi Viņa tuvumā. Seko savam Kungam! Ar lūgšanu uz lūpām.
