Pēdējais izaicinājums

jūlijs 2008

konspektēja M.D.

Riks Džoiners

PĒDĒJAIS IZAICINĀJUMS

(ASV mācītāja sapnis un atklāsmes, 1995)

Viņa Vārds Manī, 2006

Šis ir pēdējo dienu ienaidnieka armijas uzbrukuma iesākums.

Šī ir Sātana galvenā noziedzība. Viņa galvenais spēks atbrīvojas tad,

kad kristieši sāk uzbrukt cits citam... Nav tādas vietas, kur varētu paslēpties

no šī kara. Tev jācīnās par Manu valstību, par patiesību un par tiem, kas ir apmānīti.

(Tā Kunga balss)

1. daļa. Elles karapulku maršs

Ienaidnieka armija

Kara mērķis – Draudze. Pamatuzdevums – radīt šķelšanos jebkurā attiecību līmenī, tā liekot atkrist no Dieva žēlastības. Armijas vadonis: Brāļu Apsūdzētājs.

IEROČI: Zobeni – Iebaidīšana; Šķēpi – Nodevība; Bultas – Apsūdzība, Tenkas, Mēlnesība (apmelojumi) un Piesiešanās.

Spiegi (izlūki – ceļa sagatavotāji, kas “kristī” ļaunumam): Atstumtība, Rūgtums, Nepacietība, Nepiedošana un Miesas kārība.

PRIEKŠPULKU DIVĪZIJAS: Lepnums, Paštaisnība, Cieņas kāre (godkārība), Savtīgas ambīcijas, Netaisnība un Skaudība (dēmonu karapulks, kas jāj uz it kā pārliecinātu kristiešu mugurām).

Gūstekņi: ievainoti kristieši, apbruņoti, bet pasīvi iet mazo Baiļu dēmonu apsardzībā. Virs tiem – maitasputni, kurus sauc Depresija. Apsūdzību vēmekļi un lepnuma gļotas.

Tā Kunga armija

Maza, nepilnīgi apbruņota (pat bez bruņām), ar pārāk maziem vairogiem, daudzi ievainoti. Lielākoties sievietes un bērni. Tikai daži prot savus ieročus lietot.

- Šīs armijas aizmugurē vilkās pūlis, kas līdzinājās ļaunās armijas gūstekņiem, taču tas bija pilnīgi atšķirīgs rakstura ziņā. Šie cilvēki izskatījās pārmērīgi laimīgi, it kā saindēti. Viņi spēlēja spēles, dziedāja dziesmas, dzīroja un nesteidzoties pastaigājās no vienas nelielas nometnes pie otras... Es centos viņiem ieskaidrot, ka Dievs mums ir devis ieročus kaut kādam mērķim, bet viņi atvairījās ar to, ka jau ir iegājuši prieka un atdusas vietā, kur ar viņiem nekas slikts nevar notikt.

Kaujas sākums

- Kā lietus sāka gāzties ienaidnieka bultas. Visi, kas nebija pilnībā uzlikuši bruņas, guva ievainojumus... Tie, kam bija trāpījušas apmelojuma bultas, tūlīt sāka apmelot tos, kas nebija ievainoti. Tie, kurus ievainoja tenkas, sāka tenkot, un drīz vien mūsu nometnē sākās liela šķelšanās. Es jutu, ka mēs atrodamies uz pašiznīcināšanās robežas (kā dažas pagānu armijas, par kurām Bībele saka: tās cēlās un sāka apkaut cita citu).

- Un tad salidoja maitasputni, lai savāktu ievainotos un pārvestu tos savā gūstekņu nometnē. Ievainotajiem vēl joprojām bija zobeni, un tie pavisam vienkārši varēja atvairīt plēsīgos putnus, taču neviens to nedarīja. Viņi labprātīgi piekrita, ka viņus aiznes maitasputni, jo tie dusmojās uz visiem palikušajiem, kas nebija ievainoti kā viņi... Daudzi no tiem, kas nebija ievainoti, vienkārši sēdēja sastinguši neticībā, un arī viņus viegli aiznesa maitasputni.

- Daži no tiem, kas aizbēga, atkal parādījās cīņas laukā – tagad jau pilnā apbruņojumā, turot rokās lielus vairogus... piepildīti ar ārkārtīgu apņēmību. Tajā pašā brīdī armijas aizmugurē parādījās trīs milzīgi eņģeļi, kuru vārdi bija Ticība, Cerība un Mīlestība. Kad mēs paskatījāmies uz viņiem, mūsu vairogi kļuva lielāki. Bija savādi, ka izmisumu tik ātri nomainīja ticība. Tā bija stipra ticība, norūdīta pieredzē.

Ceļš augšup

Tagad katram bija ieroči – Dieva Vārds un bultas ar dažādu Bībeles patiesību nosaukumiem. Parādījās vēl viens eņģelis – Gudrība, un novirzīja visus uz kalnu, kas sastāvēja no dažādiem līmeņiem jeb pakāpieniem ar dažādu Bībeles patiesību nosaukumiem: Glābšana, Svēttapšana, Lūgšana, Ticība.

- Jo augstāk mēs kāpām, jo lielāki kļuva mūsu zobeni un vairogi... Kad nonācām līdz pakāpienam Vienprātība brāļu starpā, vairs neviena no ienaidnieku bultām mūs nevarēja aizsniegt. Daudzi no mūsu nometnes nolēma, ka nav vajadzības kāpt augstāk. Es viņus ļoti labi sapratu, jo katrā jaunā pakāpienā bija mazāk vietas un tāpēc stāvēt bija grūtāk un bīstamāk. Tomēr ar katru jaunu pakāpienu es jutos arvien spēcīgāks un meistarīgāks ieroču lietošanā, tāpēc turpināju kāpt kalnā.

- Kad kāpnes kļuva ļoti šauras un slidenas, es piesēju sevi ar garu auklu pie sava zobena un iedūru to zemē, turpinādams šaut uz ienaidnieku. Tad sadzirdēju tā Kunga balsi: Tu pielietoji gudrību, kas palīdzēs tev kāpt augstāk. Daudzi krita tāpēc, ka nelietoja savu zobenu enkura vietā.

Cerības bultas

- Katru reizi, kad bija iespējams atsist maitasputnus, daži no mums varēja pakāpties uz nākošo pakāpienu (zemāk no tiem bija izveidojies depresijas mākonis). Kad sasniedzām pakāpienu Galatiešiem 2:20, mēs izrādījāmies tik augstu, ka arī maitasputni mūs vairs nespēja aizsniegt. Šajā pakāpienā debesis virs mūsu galvām gandrīz apžilbināja ar savu spožumu un skaistumu. Es jutu sevī tādu mieru, kādu nekad agrāk nebiju jutis.

- Šajā pakāpienā es spēju cieši pietuvoties Ticībai, Cerībai un Mīlestībai, kurām līdz šim sekoju tikai no attāluma... Kad tuvojos eņģeļiem, tie pagriezās pret mani un sāka pielabot un spodrināt manas bruņas. Drīz tās pavisam pārveidojās un izstaroja to pašu godību, kāda bija Ticībai, Cerībai un Mīlestībai. Kad eņģeļi pieskārās manam zobenam, tas sāka izstarot spožu, zibenim līdzīgu gaismas staru.

- Pakāpiens Galatiešiem 2:20 bija tik plašs, ka vairs nebija briesmu no tā nokrist. Šeit atradās neskaitāmi daudz bultu ar uzrakstu Cerība. Mēs izšāvām dažas bultas, un tās bez grūtībām sašāva maitasputnus. Aptuveni puse no šo līmeni sasniegušajiem turpināja šaušanu, bet citi sāka nest šīs bultas tiem, kas atradās lejā... Ticība, Cerība un Mīlestība tagad kļuva tik lielas, ka tās varēja redzēt pat cilvēki lejā, atrazdamies tālu aiz kaujas lauka.

Nekristieši sāka nākt tuvāk kalnam šo gaismu aplūkot, tomēr kristieši-gūstekņi to uzskatīja par māņiem, paši būdami vēl melu savažoti. Viņi atmodās kā no miega tikai tad, kad tika apšauti maitasputni virs viņiem.

Tā Kunga un Gudrības padomi:

- Tu neuzvarēsi, ja centīsies karot ar ienaidnieku viņa teritorijā. Tev jāatrodas uz Mana Svētā kalna. (kad atbrīvotie gribēja griezties atpakaļ atriebties ienaidniekam)

- Nepieņem nekādus lēmumus bez lūgšanas.

- Ja tu domā, ka stāvi, pielūko, ka nekrīti. Šajā dzīvē tu vari krist no jebkuras pakāpes, no jebkura līmeņa. (pie stāvas nogāzes malas)

Čūskas

- Pat tad, kad kristieši atbrīvojās no dēmoniem, tikai daži devās pie kalna. Daudzi pārņēma dēmonu dabu un turpināja iet iepriekšējo ceļu bez viņiem, atrodoties tajos pašos maldos. Kad izklīda dēmonu iespaida radītā tumsa, mēs varējām redzēt, ka pie šo kristiešu kājām it kā sakustas zeme. Un tad es pamanīju, ka viņu kājas ir saistītas ar čūskām. Labāk ieskatoties ieraudzīju, ka visas čūskas bija viena izskata un uz tām bija rakstīts Kauns.

Pret čūskām nebija efektīvas ne Patiesības, ne Cerības bultas. Līdzekli meklēt bija jādodas augstāk – līdz pakāpienam ar brīnišķīgu Dārzu un uzrakstu virs ieejas Tēva Bezgalīgā Mīlestība.

2. daļa. Svētais kalns

Brīnišķīgais Dārzs

Dārza vidū stāvēja eņģeļu apsargāts Dzīvības Koks. Viens no eņģeļiem teica: Tie, kas pratuši uzkāpt līdz šai pakāpei un ir atzinuši Tēva mīlestību, var ēst no šī Koka.

- Kad es nobaudīju šo augli, tas bija garšīgāks par visu, ko jebkad biju ēdis; tai pašā laikā garša likās man jau pazīstama. Tas atgādināja saules starus, lietu, jaukos laukus, sauli, kas paslēpās aiz okeāna, un pat vairāk: man uzpeldēja atmiņas par tiem cilvēkiem, kurus es mīlēju. Jo vairāk es ēdu, jo vairāk mīlēju visus un visu. Tad manu acu priekšā parādījās mani ienaidnieki. Es izjutu pret viņiem tādu pat mīlestību.

Tad es izdzirdēju tā Kunga balsi: Tagad tā būs tava ikdienas maize, tā nekad netiks tev atņemta. Tu varēsi ēst, cik gribēsi, un tik bieži, cik pats to vēlēsies. Mana mīlestība nebeidzas nekad.

Kokā sēdēja daudz baltu ērgļu. Kāds eņģelis paskaidroja, ka tie aprij čūskas un gaida tikai pavēli. Izsaucos: Lidojiet! Aprijiet Kaunu, kas sasaistījis mūsu brāļus,- un ērgļi piepildīja debesis ar žilbinošu godību.

Ķēniņa ierašanās

- Tad starp mums parādījās pats Kungs Jēzus. Viņš veltīja laiku katram no mums, ar katru sasveicinājās personīgi, apsveicot ar kalna virsotnes sasniegšanu.

Tad Viņš sacīja: Nu Man jāpastāsta jums... Manas valstības vēsti.

- Pati spēcīgākā ienaidnieka armija tagad ir spiesta bēgt, bet tā nav iznīcināta. Tagad ir pienācis laiks mums soļot uz priekšu ar Manas valstības Evaņģēliju. Ērgļi ir izlaisti, tie mūs pavadīs. Mēs paņemsim bultas no katra pakāpiena, bet atcerieties, ka Es esmu jūsu zobens un Es esmu jūsu Virspavēlnieks. Pienācis laiks no maksts izņemt tā Kunga Zobenu.

- Apgriezos un ieraudzīju, ka šajā Dārzā atradās visa tā Kunga armija. Tie bija vīrieši, sievietes un bērni no visām rasēm, ciltīm un tautībām. Katrs nesa savu karogu, un tie visi vējā plīvoja absolūtā vienotībā. Es zināju, ka uz zemes vēl nekad nav noticis nekas tamlīdzīgs... Es izsacīju tikai ar lūpām: Laikam šī ir tā Kunga diena. Visa armija nodārdēja atbildot: Pienākusi tā Kunga Spēka pilnā diena!

- Dieva valdīšana drīzumā parādīsies tādā spēkā, kādā neviena cilvēciskā valdīšana nav bijusi un arī nekad nebūs. Derētu vienmēr atcerēties, ka ar to Kungu tūkstoš gadi ir kā viena diena. Viņš var izdarīt mūsos vienas dienas laikā to, kas mums šķiet paveicams tūkstoš gados. Draudzes atbrīvošana un iepriecināšana notiks daudz ātrāk, nekā tas pēc mūsu uzskatiem iespējams. Šeit nav runa par cilvēciskām iespējām.

- Mēs stāvējām Dieva Dārzā zem Dzīvības Koka. Likās, ka visa armija savākusies šajā vietā, noliecot savus ceļus Kunga Jēzus priekšā. Viņš tikko mums deva pavēli atgriezties kaujas laukā to mūsu brāļu dēļ, kuri vēl vienmēr bija saistīti, un par to pasauli, kuru Viņš mīlēja. Tā bija vienlaicīgi brīnišķīga un šausmīga pavēle... Atstāt šo visu un iet karā likās neizpildāms uzdevums.

- Tas Kungs turpināja mūs uzmundrināt: Es jums devu garīgās dāvanas un spēku, tāpat liku jums pieaugt izpratnē par Manu Vārdu un Manu valstību, taču pats lielākais ierocis, kas jums dots, ir Tēva mīlestība. Ja jūs staigāsiet Mana Tēva mīlestībā, tad jūs nekad nekļūdīsities...

- Kad baudīju augli no Dzīvības Koka, manu dvēseli piepildīja domas par visu to jauko un brīnišķīgo, ko zināju. Kad runāja Jēzus, tas notika vēl lielākā mērā. Gribējās tikai tur stāvēt un Viņā klausīties. Atcerējos, ka reiz biju iedomājies, ka eņģeļiem, kas nedara neko citu, kā tikai slavē un pielūdz Viņu goda krēsla priekšā, ir garlaicīgi. Tagad pārliecinājos, ka nekas nav brīnišķīgāks un aizraujošāks kā vienkārši Viņu slavēt un godināt. Tieši tāpēc mēs arī tikām radīti.

Ķēniņa godināšana

- Manas ilgas izteikt apbrīnu par Viņu kļuva gandrīz neatvairāmas. Man bija nepieciešams Viņu slavēt! Un tikko es atvēru muti, tā izdzirdēju skaļu spontānu slavu, kas vienlaicīgi izlauzās no visiem Dieva cīnītājiem.

- Kad mēs slavējām, no tā Kunga sāka izstaroties zeltains mirdzums. Tad zeltainajam apkārt parādījās sudrabains. Vēlāk viss visapkārt piepildījās ar tā Kunga godību, kas zaigoja tik bagātīgā visdažādāko ziedu nokrāsā, kādu es nekad nebiju redzējis. Jo spēcīgāk mēs slavējām, jo vairāk godības redzējām.

- Man nebija nekāda priekšstata par to, cik ilgi turpinājās slavēšana. Varbūt dažas minūtes, bet varbūt dažus mēnešus? Vienkārši nav iespējams noteikt, cik ilgi mēs palikām šai godībā. Es aizvēru acis, jo tā godība, kuru es redzēju savā sirdī, bija tik pat liela kā tā, ko redzēju fiziskām acīm.

- Atverot acis, biju pārsteigts, ka tas Kungs tur vairs nebija. No jauna acis aizverot, redzēju Viņu atkal. Tad eņģelis man paskaidroja: Tas, ko tu redzi ar savas sirds acīm, ir daudz reālāks par to, ko redzi ar fiziskajām... Tas Kungs mājo tevī. Tu esi par to daudzkārt mācījis, bet tagad tev jādzīvo šinī godībā, jo tu esi baudījis no Dzīvības Koka.

Dieva mājoklis

- Pēc tam eņģelis veda mani atpakaļ pie vārtiem. Es protestēju, jo negribēju atstāt šo vietu. Eņģelis paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet tad apņēma manus plecus un paskatījās cieši acīs. Tikai tad pamanīju, ka tā bija Gudrība:

- Tev jau arī nav jāaiziet no šī Dārza, jo tas atrodas tavā sirdī, pats Radītājs dzīvo tevī. Tu esi izvēlējies pašu labāko: slavēt un pielūgt Viņu, vienmēr paliekot Viņa tuvumā, un tas tev nekad netiks atņemts. Taču tev tas jāņem sev līdzi tur, kur tas visvairāk vajadzīgs.

- Tu nobaudīji, kas ir debesis. Iepazinis šo aromātu, cilvēks negrib atgriezties kaujas laukā. Neviens negrib atstāt acīm redzamu tā Kunga klātnību... Tagad, kad tev ir patiesa pielūdzēja sirds, tu vienmēr tieksies uz šejieni un varēsi būt šeit ik reizes, kad staigāsi patiesā pielūgsmē. Jo vairāk uzmanības tu veltīsi Dievam, jo vairāk godības redzēsi – neatkarīgi no tā, kur tu atradīsies.

Redzot ar aizvērtām acīm

- Es atkal aizvēru acis, lai vienkārši pateiktos tam Kungam par šo brīnišķīgo piedzīvojumu un par dzīvību, ko Viņš man devis. Un atkal es ieraudzīju Viņa godību... Mani pārņēma bailes, ka es kuru katru brīdi varētu pamosties un ieraudzīt, ka tas ir bijis tikai sapnis. Gudrība saprata, kas manī notiek:

- Tu patiešām redzi sapni. Bet šis sapnis ir reālāks nekā tas, kas tev saprotams kā realitāte. Tēvs devis cilvēkiem sapņus tāpēc, lai tiem palīdzētu ieraudzīt Viņa mājokļa durvis. Viņš mājo cilvēku sirdīs, un sapņi var būt durvis, kas atver ceļu pie Viņa. Tāpēc eņģeļi bieži nāk pie cilvēkiem sapņos. Sapnī tie var iet tālāk par cilvēcisko saprātu, ieiet tieši sirdī.

- Es atvēru acis. Gudrība vēl joprojām mani turēja aiz pleciem un sacīja:

- Es esmu pati lielākā dāvana, kas tev dota darbam. Es tev parādīšu ceļu un noturēšu tevi uz tā, taču vienīgi mīlestība tev palīdzēs palikt uzticīgam. Saprātīgi ir mīlēt Viņu un bīties Viņu. Tu esi maldos, ja dari citādāk.

- Gudrība ir zināt laiku vienam un otram... Grūti šķirties no šīs godības un miera, bet tā tad nebūtu pilnīga atklāsme par Ķēniņu. Viņš ir Lauva un Jērs vienlaikus. Garīgiem bērniem Viņš ir Jērs. Pieaugušiem Viņš ir Lauva. Pilnīgi nobriedušiem Viņš ir Lauva un Jērs.

Atgriešanās kaujā

- Es sekoju Gudrībai. Mēs izgājām caur vārtiem un kāpām lejā pa kalnu. Man par izbrīnu kauja vēl joprojām turpinājās.

- Tūlīt pat virs pakāpieniem Glābšana un Svēttapšana atradās laukums ar nosaukumu Pateicība un Slava. Es ļoti labi atceros šo pakāpienu, jo viens no lielākajiem uzbrukumiem sākās tieši tad, kad es pirmoreiz mēģināju tur ieiet. Līdzko mēs nonācām uz šī pakāpiena, tālākā iešana kļuva vieglāka un, ja arī bultas izdūrās cauri mūsu apbruņojumam, mūs ievainojot, brūces sadzija daudz ātrāk.

- Kareivji, kas cīnījās šajā pakāpienā, pārsteigti raudzījās manī. Viņu skatiens bija tik godbijīgs, ka es sāku justies neērti. (Tieši tad es pirmo reizi pamanīju, ka visi mani ieroči izstaro tā Kunga godību.)

- Skatījos, kā daudzi kareivji, pabijuši kalna virsotnē, sāka kāpt lejā un visos pakāpienos, kur nostājās, atbrīvoja tos, kas aizstāvēja patiesību savā līmenī. Turklāt katrs pakāpiens sāka mirdzēt godībā, kuru viņi bija atnesuši sev līdzi.

- Dēmoniskā armija lēnām atkāpās. Vairāki vareni cīnītāji nostājās savās vietās uz kalna aiz manis. Es zināju, ka mūsu jau ir pilnīgi pietiekoši, lai uzbruktu ienaidnieka karapulka atlikumam un to iznīcinātu. Vēl ne,- sacīja Gudrība. – Paskaties tur.

Lepnības spēks

- Es paskatījos norādītajā virzienā, bet, lai redzētu kaut ko, man nācās aizklāt seju ar roku tās godības dēļ, kas izstaroja no manām paša bruņām. Tad es uztvēru, ka ielejā notiek kaut kāda kustība... Es lūdzu Gudrību, lai iedod man kaut ko, ar ko aizsegt bruņojumu. Viņa man pasniedza ļoti vienkāršu apmetni pelēkā krāsā.

- Kas tas tāds?- pajautāju, nedaudz aizvainots par drūmo apģērbu. Pazemība,- atbildēja Gudrība. – Bez tās tu nevarēsi labi redzēt.

- Man par lielu izbrīnu tur stāvēja vesela ienaidnieka armijas divīzija, kas gaidīja tikai izdevību ievilināt slazdos tos, kas nāks lejā no kalna. Tā ir Lepnība,- paskaidroja Gudrība.

- Tas ir ienaidnieks, kuru visgrūtāk ieraudzīt pēc tam, kad esi pabijis tā Kunga godībā. Tie, kas atteicās uzvilkt apmetni, daudz cietīs no paša pretīgākā ienaidnieka... Kristietis ir vājš un viegli notverams tajā brīdī, kad viņš mūk no ienaidnieka.

- Un tad es izdzirdu troksni, kas nāca no kaujas lauka. Pa šo laiku tūkstoši spēcīgu cīnītāju (neviens no viņiem nebija apģērbis Pazemības apmetni!) šķērsoja ieleju, uzbrūkot ienaidnieka karapulka atlikumam. Ienaidnieki aizmuka kur kurais, izņemot vienu divīziju: Lepnību. Paliekot nemanīta, šī divīzija pienāca pavisam tuvu uzbrūkošo cīnītāju pirmajām rindām un jau gatavojās izšaut uz viņiem milzīgi daudz bultu. Un tad es pamanīju, ka šiem cīnītājiem muguras nebija aizsargātas, un tieši tur bija nomērķējis ienaidnieks.

- Kad lepnības bultas iedūrās cīnītāju mugurās, man par lielu izbrīnu viņi to pat nepamanīja. Bet ienaidnieks turpināja šaut savas bultas. Cīnītāji zaudēja daudz asiņu un ātri novājinājās, bet joprojām to neatzina. Drīz vien viņi kļuva tik vāji, ka vairs nespēja noturēt savus zobenus un vairogus. Tad viņi tos nometa, sacīdami, ka viņiem tie vairs nav vajadzīgi. Pēc tam viņi nometa arī pārējo apbruņojumu kā nevajadzīgu.

- Un tad, lūk, parādījās vēl viena ienaidnieka divīzija, kas strauji tuvojās. Tās nosaukums bija Lielie Maldi. No šīs divīzijas lidoja bultu lietus un, šķiet, visas trāpīja tieši mērķī. Neliela maldu dēmonu grupiņa veda prom nesenos lielās armijas slavenos cīnītājus. Viņi nonāca dažādās cietuma nometnēs. Tai katrai bija savs nosaukums, atbilstošs šo dēmonu melu mācībām... Taisno armija cieta pilnīgu sakāvi, vēl aizvien nesaprazdama, kas viņiem trāpījis.

- Lepnums – tas ir ienaidnieks, kas visgrūtāk ieraugāms un kas tev piezogas nemanot. Dažreiz tie, kas pabijuši pašās augstākajās virsotnēs, ir visvairāk pakļauti bīstamam kritienam. Vienmēr jāatceras, ka šajā dzīvē tu vari nokrist no jebkura pakāpiena un jebkurā laikā... Tad, kad tu domā, ka esi neievainojams un krist ir neiespējami – tieši tad tu esi visvairāk ievainojams. Lielākā daļa cilvēku krīt tūlīt pēc lielām uzvarām. – teica Gudrība.

- Kā mēs varam aizsargāties no līdzīgiem uzbrukumiem? – jautāju.- Paliec ar mani, jautā tam Kungam padomu pirms katra svarīga lēmuma, pastāvīgi esi ieģērbts apmetnī.- Paskatījos uz savu apmetni, kas izskatījās tik vienkāršs un nenozīmīgs. Man likās, ka tajā es vairāk līdzinos bezpajumtniekam nekā cīnītājam. Gudrība atsaucās, it kā es to būtu izteicis skaļi:

- Tas Kungs ir tuvāks bezpajumtniekiem nekā ķēniņiem. Tev patiesībā spēks ir tikai līdz tai pakāpei, līdz kurai tu staigā Dieva žēlastībā (Viņš pazemīgajiem dod žēlastību). Nekāds ienaidnieka ierocis nespēj izlauzties cauri šim apmetnim, jo nekas nav spēcīgāks par Viņa žēlastību. Kamēr nēsā šo apmetni, tu esi drošībā.

Debesu valstības rangi

- Es paliku stāvot kopā ar daudziem eņģeļiem, kas kalpoja ievainotajiem kaujā uz pakāpiena Glābšana. Pamanīju, ka tie manā priekšā izrāda vislielāko cieņu. Viens no viņiem paskaidroja: Tāpēc, ka tu esi apģērbis mantiju. Tā ir augstākā klase valstībā. Tu esi ietērpts Dieva žēlastībā. Lielāks spēks vispār nemēdz būt! Jūs esat vareni cīnītāji – dēli un meitas Ķēniņam. Viņš valkāja tādu pašu mantiju, kad dzīvoja uz šīs zemes. Kamēr tu valkā šo mantiju, nekāds spēks, kas ir debesīs vai virs zemes, nespēs noturēties tavā priekšā. Debesīs un virs zemes visi atzīst šo mantiju.

- Dziļi savā sirdī es sapratu, ka... šajā vienkāršajā pelēkajā apmetnī būt lepnam un augstprātīgam ir neiespējami. Bez tam, nesot uz pleciem šo mantiju, es kļuvu aizvien drošāks.

3. daļa. Ērgļu atgriešanās

Sarunā ar kādu balto ērgli uzzināju, ka viņi ir noslēpumaini pravieši un palīgi kaujā, kas tikko kā atgriezušies no bagātīga mielasta, kur aprijuši daudz čūsku ar nosaukumu Kauns, tā atbrīvojot daudz cilvēku. Ērglis paskaidroja: Ienaidnieks – tā ir mūsu maize. Mūsu barība ir darīt Tēva gribu, tas nozīmē iznīcināt velna darbus.

Pamanījis apkārt daudz ievainoto, ērglis sāka vēdināt spārnus tā, ka uz tiem sāka pūst atsvaidzinošs vējš. Ar katru elpas vilcienu varēja just spēka pieplūdumu un lielu skaidrību prātā. Daudzi ievainotie piecēlās un sāka pielūgt Dievu.

Slavēšana un pielūgsme

- Pa visu kalnu līdz pat virsotnei ērgļi uzmanīgi vicināja savus spārnus, un no šī saceltā vēja visi cilvēki uz kalna saņēma atspirdzinājumu. Drīz vien visi sāka pielūgt to Kungu.

- Vēl nekad uz zemes nebiju dzirdējis tik skaistu dziedāšanu. Man negribējās, lai tā beigtos, jo tā bija tā pati slavēšana un pielūgsme, ko mēs piedzīvojām Dārzā, bet tagad tā skanēja vēl bagātīgāk un pilnīgāk. Tas bija tāpēc, ka mēs slavējām un pielūdzām tieši ienaidnieku klātbūtnē – tumsas un ļaunuma vidū, kas ietvēra kalnu.

- Patiesa slavēšana un pielūgsme var dziedināt jebkuru ievainojumu,- teica ērglis. – Mēs to darīsim daudzas reizes, bet ne jau mēs nolemjam, kad. Vējš, ko tu juti, bija Svētais Gars. Viņš mūs vada, nevis mēs Viņu. Viņš dziedināja ievainotos un saveda visus vienotībā... Patiesa slavēšana un pielūgsme arī izlej dārgu eļļu uz galvas, kas ir Jēzus. Tā vēlāk notek pār visu Miesu un savieno mūs ar Viņu un savā starpā.

- Neviens, kas savienojies ar Viņu, nepaliks ievainots vai netīrs. Viņa asinis – tā ir dzīvība. Šī dzīvība sāk plūst mūsos, kad saplūstam ar Viņu. Un, savienojušies ar Viņu, mēs savienojamies arī ar pārējo Miesu, lai Viņa asinis plūst caur visiem. Tu taču palīdzi sadzīt savas miesas brūcei, to apsedzot, lai asinis no virsas varētu sacietēt, bet pieplūzdamas no iekšienes, veicinātu atjaunošanos? Ja kāda Viņa Miesas daļa ir ievainota, mums nepieciešams ar to savienoties, ieskaujot to un apklājot, kamēr tā pilnīgi atjaunojas. Mēs visi esam viens.

- Mēs nebūsim pilnīgi un mūsu slavēšana nebūs pilnīga, kamēr visa Miesa nebūs atjaunojusies... Mēs skumstam par mūsu brāļiem, kas atrodas saistībā, bet vēl vairāk esam noskumuši par mūsu Ķēniņa sirdi. Tāpat kā tu mīli visus savus bērnus, bet esi noskumis par vienu no tiem, kad tas saslimis vai ievainots, līdzīgi arī Viņš... Kamēr kaut viens būs ievainots, arī Viņš būs ievainots.

Patiesības durvis

Ērglis parādīja mazas durvis pie kalna pakājes. Aiz durvīm esot vairāki ceļi, bet tikai viens ir īsākais ceļš uz virsotni. Citi ved uz nākamām pakāpēm, lai katrs varētu izraudzīties atbilstoši savai gatavības pakāpei. Ērglis pats šo ceļu jau bija gājis, tādēļ varēja dot padomu:

- Garīgais briedums vienmēr tiek noteikts pēc cilvēka vēlēšanās un gatavības upurēt savas paša vēlmes valstības interesēs vai citu cilvēku labā. Tās durvis, kas prasa no mums maksimālu upuri, vienmēr aizvedīs pie augstāka līmeņa.

- Durvis būs katrā līmenī, un aiz katrām durvīm ir apslēpti tādi dārgumi, ka tie pārspēj mūsu iztēli. Tos nav iespējams pielietot fiziski, bet katru dārgumu, kas nonāks tavās rokās, tu varēsi nogādāt savā sirdī. Tava sirds paredzēta būt par Dieva dārgumu glabātuvi. Kad tu atkal sasniegsi virsotni, tavā sirdī būs tādas vērtības, kas pārspēs visus zemes dārgumus. Neviens tev tos neatņems, jo tie būs un paliks tevī mūžīgi.

Debesu dārgumi

- Godība aiz durvīm mani padarīja tik mēmu, ka es tūlīt pat nokritu uz ceļiem. Zelts, sudrabs un dārgakmeņi, kas tur atradās, bija daudz jaukāki nekā iespējams aprakstīt. Tie atklāja Dzīvības Koka godību. Istaba bija tik liela, ka likās esam bezgalīga. Grīda bija no sudraba, kolonas – no zelta, bet griesti no briljanta, no tiem zaigoja daudzkrāsains spožums. Tur bija visdažādākās krāsas, kādas reti biju redzējis, un daudzas man pat nepazīstamas. Visapkārt es redzēju eņģeļus, tie nebija saskaitāmi.

- Kad gāju cauri istabai, visi eņģeļi klanījās, mani sveicinot. Viens no viņiem iznāca priekšā un sasveicinājās, nosaucot manu vārdu. Viņš man paskaidroja, ka es varu staigāt pa visu istabu un apskatīt visu, ko vēlos. Es ievēroju, ka šeit ir skaistāk nekā Dārzā. Eņģelis atbildēja ar izbrīnu: Bet šis jau ir Dārzs! Šī ir viena no tava Tēva istabām, un mēs esam tavi kalpi.

- Kad staigāju, mani pavadīja liels pulks eņģeļu. Es apgriezos un pavaicāju vecākajam, kāpēc tie man seko. Tāpēc, ka tev ir mantija,- viņš sacīja. – Mēs esam tev doti, lai kalpotu šeit un nākošajā kaujā. Nezināju, ko darīt ar šiem eņģeļiem, tāpēc vienkārši gāju tālāk.

- Manu uzmanību piesaistīja liels zils akmens. Tā iekšienē, kā šķita, atradās saule un mākoņi. Kad pieskāros tam, manī parādījās tā pati sajūta, kāda bija, nobaudot augli no Dzīvības Koka. Sajutu enerģijas pieplūdumu, pārdabiski skaidru prātu, mīlestību pret visiem un visu. Es atkal ieraudzīju tā Kunga godību. Jo ilgāk akmeni turēju, jo spēcīgāka kļuva šī godība.

- Visi šie akmeņi ir Glābšanas sagādātie dārgumi. Šobrīd tu pieskaries debesu sfērai, bet šis akmens nozīmē dzīvības atjaunošanu,- eņģelis norādīja uz zaļu akmeni.

- Pieskaroties zaļajam akmenim, es ieraudzīju zemi visdažādākajās krāsās. Jo ilgāk es turēju roku uz šī akmens, jo bagātīgāka kļuva krāsu gamma un mana mīlestība uz visu, ko redzēju. Es pamanīju tādu harmoniju starp visu dzīvo, kā nekad agrāk. Un šajā radībā es ieraudzīju tā Kunga godību. Tā atkal sāka pieaugt, līdz nespēju vairs uz to skatīties.

Ģetzemane

- Tad es pamanīju ļoti jauku sarkanu akmeni, pie kura metos klāt, vēlēdamies to aizskart. Pēkšņi es izrādījos Ģetzemanes dārzā un ieraudzīju to Kungu lūgšanā. Manā priekšā pavērās šaušalīgas ainas. Šokēts par redzēto, es noņēmu roku no akmens un nokritu bezspēkā... Man apkārt sanāca eņģeļi, lai kalpotu. Viņi iedeva man kaut ko iedzert, un tas mani atdzīvināja.

- Uz vienu mirkli mums bija dots redzēt tā Kunga ciešanas pirms krustā sišanas un sajust to, ko Viņš izjuta tajā šausmīgajā naktī. Mums ir grūti saprast, ka Dievam varēja būt tik šausmīgas ciešanas. Un tas liek mums daudz vairāk novērtēt mūsu kalpošanu visiem, par kuriem Viņš tā cieta, – paskaidroja eņģelis.

- Laiks, ko pavadīju pie sarkanā akmens, bija pats mokošākais, ko vispār jebkad biju piedzīvojis. Daudzas reizes es vienkārši nespēju vairāk uzņemt un man nācās noņemt rokas no akmens. Es aizgāju pie zilā un zaļā akmens, lai atjaunotu savu dvēseli, bet tad atkal atgriezos pie sarkanā. Katru reizi tas bija neciešami grūti, bet caur to mana mīlestība uz to Kungu pieauga kā vēl nekad agrāk.

- Kad Tēva klātnība no Jēzus bija atstājusies un Viņš palika pilnīgi viens karājamies pie krusta, es to vairs nevarēju izturēt... Es vienkārši gulēju pie zemes un izmisīgi raudāju par to, ko vajadzēja pārciest Jēzum. Un arī par to, ka zināju: es Viņu pametu tāpat kā Viņa mācekļi. Piekrāpu, kad biju Viņam visvairāk vajadzīgs.

- Atvēru acis. Likās, ka bija pagājušas vairākas dienas. Man līdzās stāvēja cits ērglis. Viņa priekšā atradās trīs akmeņi: zils, zaļš un sarkans. - Apēd tos,- viņš man sacīja. Kad es to izdarīju, visa mana būtība atjaunojās, piepildījās ar lielu prieku un skaidrību... Klausies savā sirdī,- viņš teica. – Tur tagad mīt lielas atziņas.

Briesmīgās durvis

Tagad man bija drosme doties pie šausmīga izskata durvīm, ap kurām valdīja liela tumsa. Kristus soģa krēsls – vēstīja uzraksts.

- Tu izvēlējies pareizo. Pa šīm durvīm ieejot, tu nonāksi kalna virsotnē ātrāk nekā pa citām. Lielākā gudrība, ko cilvēki var iegūt šajā vai nākošajā dzīvē, atrodas tieši aiz šīm durvīm, bet maz ir to, kas pa tām ieiet.- Bet kāpēc šeit ir tik tumšs? – jautāju ērglim.

- Gaismas spilgtums ir atkarīgs no tā, cik lielu uzmanību Draudze pievērš patiesībai, kas atrodas aiz šīm durvīm. Šī patiesība šobrīd ir viena no vismazāk cienītajām, taču īstenībā – viena no vissvarīgākajām... Tur tu piedzīvosi gan pašu lielāko godību, gan vislielākās šausmas, kādas tev jebkad nācies pārdzīvot. Bet zini: tāpēc, ka tu tagad izvēlējies grūtāko ceļu, vēlāk tev būs daudz vieglāk. Daudzi grib Viņa laipnību, bet maz ir to, kas grib iepazīt Viņa bardzību. Ja tu neiepazīsi kā vienu, tā otru, tu vari jebkurā brīdī tikt apmānīts un pazaudēt Viņa lielo žēlastību.

Vēl dažas baltā ērgļa atziņas:

- Nekur nav lielāka miera un drošības, kā atrodoties tā Kunga glābšanā.

- Būt ievainotam kaujā ir liels gods. Ar tā Kunga brūcēm mēs esam dziedināti. Spēks dziedināt citus arī tiek dots, pateicoties mūsu pašu brūcēm. Vietās, kur ienaidnieks mūs bija ievainojis un kur saņēmām dziedināšanu, mums tiek dots spēks dziedināt citus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas Kungs pieļauj, ka ar Viņa tautu notiek nepatīkami atgadījumi. Pabūdami šādās situācijās, cilvēki kļūst līdzjūtīgāki, un šādā vidē darbojas dziedināšanas spēks... Jebkura brūce, jebkuras nepatikšanas, kas notiek ar mums, var mūsos atraisīt spēku darīt labu.

- Pastāv vēl viens iemesls, kāpēc tas Kungs pieļauj, ka mūs ievaino. Īsta drošsirdība neparādīsies, kamēr tu nebūsi izgājis cauri patiešām bīstamai situācijai. Drošsirdība ir patiesas ticības izpausme. Tas Kungs nekad nesolīja, ka Viņa ceļš būs viegls, bet iedrošināja, ka ir vērts maksāt šo cenu.

- Bailes... Katru reizi, kad tev būs jāieiet pa kādas lielas patiesības durvīm, tu vienmēr tā jutīsies. Šīs bailes ir cilvēka sagrēkošanās rezultāts. Tie ir Laba un Ļauna Atzīšanas koka augļi. Zināšanas no šī Koka mūs visus padarījušas egoistiskus un ienesušas mūsos nedrošības sajūtu. Skatoties no laba un ļauna atziņas viedokļa, patiesā Dieva atziņa liekas šausmīga, kaut gan faktiski katra atziņa, kas nāk no augšienes, dod mums mieru un aizsardzību. Pat Dieva tiesas kļūst vēlamas, jo visi Viņa ceļi ir pilnīgi.

- Lai staigātu augstākā Gara līmenī, nepieciešama lielāka ticība.

4. daļa. Baltais goda krēsls

Lielā zāle

- Drīzumā ceļš, pa kuru gāju, atveda mani tik milzīgā zālē, ka likās, pat zeme nespētu to ietvert. Šīs zāles skaistumu grūti aprakstīt, jo tas cilvēcīgi nav pat saprotams. Tā savā krāšņumā bija pārāka par visu, ko biju redzējis, ieskaitot Dārzu un istabu ar Glābšanas dārgumiem.

- Telpas otrā galā atradās godības Avots. Šī godība apstaroja visu, kas šeit atradās. Es zināju, ka tas ir pats Kungs, un, kaut arī biju Viņu jau vairākas reizes redzējis, man uznāca nelielas bailes. Bet tās bija svētas bailes, kas tikai pavairoja prieku un mieru, ko biju jutis iepriekš. Man kļuva skaidrs, ka Kristus soģa krēsls ir vienlaikus gan lielākās drošības, gan arī lielāku, bet tīrāku baiļu avots.

- Manas acis bija pievērsušās tā Kunga godībai, un es jau biju labu laiku gājis, līdz ieraudzīju, ka eju garām milzīgam ļaužu pūlim, kas stāvēja pa kreisi no manis, katrs savā iedalījumā. (Pa labi to nebija mazāk, taču viņi atradās tik tālu, ka es tos neievēroju līdz brīdim, kad sasniedzu Troni). Kad paskatījos uz viņiem, es biju spiests apstāties. Viņi bija apbrīnojamāki un diženāki par visiem, kurus biju līdz šim redzējis.

- Es nekad nebiju redzējis, ka cilvēka seja varētu izstarot tādu mieru un pārliecību. Viņi bija tik skaisti, ka ar zemišķo skaistumu tos nevarēja ne salīdzināt. Kad es pagriezos pret tiem ļaudīm, kas atradās man līdzās, viņi sveicinot nolieca galvas, it kā mani pazīdami. – Kā tas var būt, ka jūs mani pazīstat? – jautāju, izbrīnīts pats par savu drosmi uzrunāt tādus izcilus cilvēkus.

- Tu esi viens no tiem svētajiem, kas cīnās pēdējā kaujā,- atbildēja blakus stāvošais. – Šeit visi tevi pazīst un tāpat tos, kas šobrīd cīnās uz zemes. Mēs esam svētie, kas kalpoja tam Kungam iepriekšējās paaudzēs. Mēs esam to liecinieku mākonis, kam ļauts skatīt pēdējo kauju. Mēs zinām jūs visus un redzam visu, ko jūs darāt.

- Pašam par izbrīnu es ievēroju cilvēku, ko biju pazinis uz zemes. Tas bija uzticīgs kristietis, bet es nedomāju, ka viņš būtu izdarījis kaut ko ievērojamu. Uz zemes viņa vaibsti bija tik nepievilcīgi, ka viņam nācās kaunēties sava izskata dēļ. Šeit viņam bija tie paši vaibsti, taču kaut kādā veidā viņš bija skaistāks par jebkuru, ko pazinu uz zemes.

- Debesis ir daudz varenākas, nekā mēs tās iztēlojāmies uz zemes,- viņš teica. – Šajā zālē ir tikai sākums visai tai godībai, kas nav cilvēcīgi saprotama. Tāpat arī otrā nāve ir patiesībā daudz šausmīgāka, nekā mēs domājām... Tiem, kas šeit ierodas šādos tērpos, nav ko baidīties. Šis tērps atspoguļo piederību augstākai kārtai.

- Man mugurā vēl aizvien bija vienkāršais, pieticīgais Pazemības tērps... Man bija līdz asarām sāpīgi apzināties, ka manas domas ir tik pat muļķīgas kā agrāk uz zemes, jo šeit taču tās katrs varēja lasīt. Es jutos netīrs un stulbs starp tiem, kas bija tik brīnišķīgi un tīri. Un atkal mans vecais paziņa atbildēja uz manām domām:

- Tagad mums ir neiznīcīga miesa, bet tev tās nav. Grēks vairs neaizmiglo mūsu prātu. Tāpēc mums iespējams aizsniegt daudz vairāk nekā pašam izcilākajam prātam virs zemes. Un visā mūžībā mēs kļūsim aizvien pilnīgāki.

Ģeķīgās jaunavas

- Mēs šeit esam paši mazākie. Šeit ir daudz augstākas kārtas. Mūžībā mēs iegūstam tādu balvu, kādu esam izpelnījušies, dzīvojot uz zemes. Tas viss milzīgais daudzums, ko tu redzēji, ir tie, ko tas Kungs nosauca par “ģeķīgajām jaunavām”. Mēs pazinām to Kungu un cerējām uz Viņa krustu, ticējām, ka Viņš mūs atpestīs no mūžīgā lāsta, bet patiesībā nedzīvojām Viņam, bet gan paši sev. Mēs nerūpējāmies, lai mūsu lukturi būtu pastāvīgi piepildīti ar Svētā Gara eļļu. Mēs esam ieguvuši mūžīgo dzīvību, taču diemžēl, zemes dzīvi esam nodzīvojuši veltīgi.

- Tas Kungs mūs mīl ar tādu mīlestību, kas augstāka par visu cilvēka saprašanu. Viņa soģa krēsla priekšā es izjutu tik lielu dvēseles tumsu un tādus sirdsapziņas pārmetumus, kādus vispār nav iespējams iedomāties. Kaut arī šeit mēs nemērām laiku tā kā uz zemes, man likās, ka šis laiks vilkās tikpat ilgi, cik mana dzīve. Visi mani grēki un kļūdas, ko nebiju nožēlojis, pārslīdēja manu acu priekšā un visu to priekšā, kas šeit atrodas.

- Es jutos tā, it kā būtu pašā elles dibenā, kaut gan stāvēju tā Kunga priekšā. Viņš klusēja visu to laiku, kamēr mana dzīve slīdēja manu acu priekšā. Kad es sacīju, ka nožēloju visu un piesaucu Viņa krusta žēlastību, Viņš noslaucīja manas asaras un noņēma lielo tumsu...

- Tikai šeit tu vari atcerēties visu un nejust sāpes. Viens mirklis pašā zemākajā kārtā debesīs ir patīkamāks nekā pati labākā dzīve tūkstoš gadu uz zemes. Tagad skumjas par manām kļūdām ir pārvērtušās priekā. Un es zinu, ka mans prieks būs mūžīgs, kaut arī atrodos pašā zemākajā kārtā.

- Katrs jaunais līmenis atrodas tuvāk Goda krēslam, no kurienes izplūst visa godība... Es patiesi neesmu neko pelnījis. Šeit esmu tikai no Viņa žēlastības. Es esmu pateicīgs Viņam par to, kas man ir. Viņš ir cienīgs, lai mēs Viņu mīlētu ar visu savu būtību.

- Es redzu Viņu un visu, ko Viņš dara, arī no šejienes. Es dzirdu Viņa balsi un tāpat varu redzēt zemi. Dievs devis mums visiem šo iespēju. Mēs esam tas lielais, dižais liecinieku mākonis, kas skatās uz jums.

- Pārlaidu skatu milzīgajam pulkam, kas pēc viņa vārdiem bija ģeķīgās jaunavas, pār tiem, kas garīgi savu dzīvi uz zemes bija izniekojuši. Zināju: ja kāds no viņiem tagad parādītos uz zemes, cilvēki viņus sāktu pielūgt kā dievus. Un tomēr viņi bija paši mazākie no tiem, kas atradās debesīs!

Tikšanās Troņa zālē: Padomdevējs

- Es viņu pazinu kā vienu no lielajiem Dieva vīriem... Kādreiz es gribēju būt viņa māceklis, taču mēs nekādi nevarējām atrast kopīgu valodu... Beigu beigās viņš palūdza mani aiziet... Mīlestība, kas izplūda no viņa tagad, kliedēja manu neveiklo sajūtu un apmulsumu:

- Tu esi viens no daudzajiem, kurus es gaidu. Līdz soda dienai es nesapratu, ka tu esi viens no tiem, kam biju aicināts palīdzēt un pat mācīt, bet es tevi atgrūdu... Mani aizvainoja tas, ka tu nepieņēmi neko no manis sacītā bez iebildumiem. Tad es sāku tevī meklēt slikto, tādējādi attaisnojot savu nevēlēšanos ņemt tevi par savu mācekli... Es savu kalpošanu turēju augstāk par visiem tiem cilvēkiem, kuru dēļ man šī kalpošana bija dota.

- Man bija dota žēlastība būt par garīgo tēvu, bet es biju nekam nederīgs tēvs. Visi bērni ir dumpinieki. Viņi domā, ka pasaule riņķo tikai ap viņiem. Tāpēc jau arī viņiem ir doti vecāki, lai tie tiktu audzināti. Laiku pa laikam gandrīz katrs bērns ieved savus vecākus kaunā, taču šā vai tā, viņš ir daļa no tiem.

- Ja es nebūtu bijis tik egoistisks, ja es tik daudz nebūtu rūpējies par savu personīgo reputāciju, es šeit būtu ķēniņš. Es biju aicināts sēsties vienā no pašiem augstākajiem goda krēsliem... Pārāk daudz uzmanības pievērsu tam, kas mani mūžībā padarīja mazvērtīgu... Tas, kas labi izskatās uz zemes, šeit ir pavisam citādi. Tas, kas tevi padara par ķēniņu zemes virsū, drīzāk kļūst par piedauzības akmeni un neļauj kļūt par ķēniņu šeit. Tas, kas tevi darīs par ķēniņu šeit, pasaules skatījumā būs zems un mazvērtīgs.

Evaņģēlija ienaidnieks

Vēl viens cilvēks, kuru atpazinu kā Dieva vīru un uzskatīju par vienu no visu laiku lielākajiem kristiešu līderiem, reformatoriem:

- Es šeit esmu tāpēc, ka pielaidu vienu no lielākajām kļūdām, kādu vispār var pieļaut, kad tev uzticēts pats brīnišķīgākais Evaņģēlijs par mūsu Pestītāju... Sākumā es sapratu, ka esmu viens no lielākajiem grēciniekiem, kas ir apžēlots, taču dzīves beigās sāku uzskatīt sevi par vienu no lielākajiem apustuļiem... Biju pārāk lepns un sāku kaitēt visiem, kas nedomāja tāpat kā es.

- No ārpuses mana kalpošana izskatījās kā labi noregulēts mehānisms, kurā visi bija vienoti un kur valdīja kārtība un disciplīna, taču tā bija koncentrācijas nometnes kārtība. Es ņēmu tā Kunga bērnus un gatavoju no viņiem robotus – ne pēc Dieva līdzības, bet savā līdzībā. Galu galā es kalpoju nevis tam Kungam, bet elkam, ko biju sev izveidojis. Savas dzīves beigās es biju drīzāk patiesa Evaņģēlija ienaidnieks, vismaz darbos, kaut arī manas mācības un traktāti likās nevainojami bībeliski.

- Tas Kungs paliek mums uzticīgs, kaut arī mēs neesam uzticīgi. Pēc savas žēlastības tas Kungs mani paņēma no zemes ātrāk – tikai tāpēc, lai tie, kas atradās manā vadībā, varētu paši Viņu atrast un iepazīt.

- Lasot manas domas, viņš turpināja: Dievam šie vēsturiskie cilvēku dzīvju grāmatu sējumi tiešām atšķiras no tiem, kādi tie ir zemes virsū... Zemes dzīve beigsies, taču grāmatas, kas glabājas šeit, paliks mūžīgi... Cilvēki skatās kā caur blāvu stiklu, tāpēc viņu redzētais vienmēr būs aizmiglots un reizēm pavisam nepareizs.

- Pat kristiešu vidū ir ļoti maz cilvēku, kam darbojas izšķiršanas dāvana. Bez šīs dāvanas nav iespējams saprast, kas ir taisnība, kas maldi – agrāk vai tagad. Pat ja tev ir šī dāvana, nemaz nav tik vienkārši to lietot. Kamēr tu nepabūsi šeit – izģērbts un iepazinis patiesību – tu tiesāsi citus caur savu sabojāto aizspriedumu prizmu, kā pozitīvo, tā negatīvo. Redzi, tāpēc mēs esam brīdināti priekšlaicīgi netiesāt.

- Kamēr mēs nepabūsim šeit, mēs nevaram zināt, kas patiesībā ir cilvēka sirdī – vai viņi dara labi vai slikti. Pat pašiem sliktākajiem cilvēkiem mēdz būt labi nodomi, bet pašiem labākajiem – visļaunākie rīcības motīvi. Tikai šeit par cilvēku var spriest vienlaikus no viņa sirds motīviem un rīcības.

- Tu esi šeit, jo lūdzi to Kungu tiesāt tevi stingri un labot nesaudzīgi, lai tava turpmākā kalpošana Viņam būtu vēl patīkamāka. Tas bija viens no taviem visgudrākajiem lūgumiem. Sapratīgie tiesā paši sevi, lai netaptu tiesāti. Vēl vairāk sapratīgie lūdz to Kungu viņus izmeklēt un tiesāt, jo saprot, ka paši sevi nespēj pareizi novērtēt.

Reformatora sievas piebildes: Tu vari atjaunot draudzes, tās celt un stiprināt, atstājot neizmainītu savu paša dvēseli... Tu vari iemantot visu pasauli un pazaudēt savu paša dvēseli... Mācīt lielas patiesības, bet pašam nedzīvot pēc tām, nozīmē būt vislielākajam liekulim un atdot savu dvēseli lielām mocībām.

Augstākais aicinājums

Reformators: Patiesā reformācija nāk tikai vienotībā ar Glābēju. Kad tu nes nastu, ko tev uztic Kristus, Viņš būs ar tevi un palīdzēs tev to nest. Tu vari darīt Viņa darbu, kad to dari kopā ar Viņu, nevis vienkārši Viņam.

- Augstākais aicinājums sasniedzams katram, ko tas Kungs ir aicinājis. Es pateikšu, kas tevi noturēs uz Dzīvības ceļa: mīli savu Glābēju un meklē tikai un vienīgi Viņa godību. Viss, ko tu darīsi, lai paaugstinātos pats, kādreiz novedīs pie visšausmīgākā pazemojuma... Dzīvo tā, lai tevi novērtētu debesīs. Un nerūpējies par to, kā tevi novērtēs uz zemes.

Vēl sieva: Pagriezies pret Dēlu... Tu nekad nevarēsi kļūt tīrs, vienkārši pielūdzot tos, kas ir tīrāki par tevi. Tev jāredz, kas aiz tā visa stāv. Atrod To, kas viņus padarīja tīrus, To, kam vienīgajam nav nekāda grēka.

- Cik dziļas bijušas mūsu brūces, tik dziļi arī varējusi ienākt mīlestība – un tas sākās no tā brīža, kad saņēmām savu pilnīgo dziedināšanu. Mēs būtu varējuši to piedzīvot zemes dzīves laikā, bet nebijām laicīgi iemācījušies piedot... Ja tu patiesi mīli, tev būs viegli piedot. Jo grūtāk tev piedot, jo tālāk tu esi no patiesās mīlestības. Piedošana ir viens no svarīgākajiem noteikumiem – jebšu tu klupsi. Nepiedošana var tevi novērst no pareizā kursa – no tā, kas domāts tieši tev.

- Sāpes – tā ir laba lieta. Tās parāda, kur slēpjas problēma. Necenties mazināt sāpes līdz brīdim, kamēr atsegsi problēmu un sāksi to risināt. Dievišķā patiesība bieži vien ir sāpīga, jo tā apgaismo problēmu mūsos. Taču Viņa patiesība vienmēr mūs atbrīvos, vedīs uz Brīvības ceļa. Zinot to, tu priecāsies arī pārbaudījumu brīžos.

- Patiesai mīlestībai ir debesu garša, bet miesas kārībai – elles garša. Jo vairāk tu atbrīvosies no miesas kārībām, jo vairāk sāksi baudīt debesis.

Vai mēs varēsim kaut kad būt brīvi no šīs savas samaitātās dabas, dzīvojot uz zemes? - Jā, kad tavs prāts atjaunosies caur Patiesības Garu. Tad tu nepētīsi, vai man būtu izdevīgas attiecības ar šo cilvēku un vai es no viņa ko iegūšu. Taisni otrādi, tu dosi. Atdot – tā ir pati pilnīgākā darbība, tā ir augstākā atziņa.

- Pat pašas jaukākās attiecības uz zemes ir tikai acumirklis no tās sajūsmas, kāda atnāk tad, kad mēs atdodam sevi tam Kungam, patiesi Viņu pielūdzot un godinot. To, ko mēs piedzīvojam pielūdzot šeit, debesīs, tava vājā miesa bez godības vienkārši neizturētu. Patiesā pielūgsmē godinot Dievu, mēs tiekam šķīstīti un Viņa godībā izveidojas patiesas attiecības. Tāpēc nemeklē attiecības, bet meklē tīru pielūgsmi. Tikai tad attiecības kļūs tādas, kādas tās patiesībā bija domātas.

Par piedauzības akmeņiem

Vēl kāds pazīstams laikabiedrs:

- Savas dzīves beigās es kļuvu tik lepns, ka nespēju iedomāties, ka tas Kungs varētu darīt kaut ko nozīmīgu, nelietojot mani. Es sāku aizskart Viņa svaidītos un darīju ļaunu Viņa praviešiem... Tas Kungs savā lielajā žēlastībā pieļāva man slimību, kas atnesa lēnu un pazemojošu nāvi. Neilgi pirms nāves es sapratu savu grēku un to nožēloju. Esmu pateicīgs, ka vispār atrodos šeit. Kaut arī esmu viens no mazākajiem Viņa svētajiem, tas ir daudz vairāk par to, ko esmu pelnījis.

- Mēs vienmēr sevi mierinām ar domu, ka pakalpojam Dievam, uzbrūkot Viņa paša bērniem... Lūdzu, brīdini manus mācekļus... Daudzi no viņiem ir aicināti būt šeit par ķēniņiem, bet, ja viņi nenožēlos savus grēkus, tad stāsies pašas nežēlīgākās tiesas priekšā, kur viņus tiesās kā piedauzības akmeņus... Viņi patiesībā nezina, ka pakalpo brāļu Apsūdzētājam. Paldies, ka piedevi man, bet, lūdzu, piedod arī viņiem. Tavā varā ir atstāt grēku darbībā vai arī to mīlestībā apklāt. Ļoti lūdzu: mīli tos, kas pašreizējā brīdī ir tavi ienaidnieki.

- Ja mēs kalpojam Viņam, mums tas jādara kā patiesībā, tā arī žēlastībā. Patiesība bez žēlastības – to sludina ienaidnieks, kad ierodas kā gaismas eņģelis.

Rakstnieka nožēla

Viens no visu laiku lielākajiem rakstniekiem:

- Es biju sekla personība, un mani darbi bija virspusēji. Tajos bija vairāk pasaulīgās nekā dievišķās gudrības... Mani godāja ķēniņi, bet es neattaisnoju ķēniņu Ķēniņa man doto uzticību. Es izlietoju man dotās dāvanas un saprašanu ne tam mērķim, kam tās bija dotas. Es drīzāk aicināju cilvēkus pie sevis un savas gudrības, nekā pie Dieva... Es piegriezu viņus vairāk loģiskiem spriedumiem nekā Svētajam Garam, par kuru pats zināju tikai nedaudz.

- Es nenorādīju cilvēkiem uz Jēzu, bet uz sevi un man līdzīgiem, kas pretendēja uz to, ka Viņu pazīst. Kad es ieraudzīju to Kungu šeit, man gribējās savus traktātus saberzt druskās, kā to izdarīja Mozus ar zelta teļu. Mans prāts bija mans elks, un es gribēju, lai visi to pielūdz.

- Ja es būtu tik pat daudz laika veltījis, iepazīstot Viņu, kā es veltīju, meklējot zināšanas par Viņu, ar mērķi iespaidot citus ar savām atziņām, tad daudzi no tiem, kas tagad atrodas zemākajā debesu pakāpē, sēdētu troņos, kas sagatavoti viņiem, un šajā vietā būtu daudz vairāk citu cilvēku.

- Man bija doti vairāki talanti... Bet es to apraku zem sava garīgā lepnuma un savām paša ambīcijām... Neviens cilvēks nedzīvo pats par sevi. Katra kļūda vai katra uzvara atbalsojas ar daudz lielāku spēku nekā mēs to spējam saprast – pat nākamajās paaudzēs.

- Tikai Viņš var lietot varu neklupdams. Nekad necenties ietekmēt citus. Meklē tikai to Kungu un Viņa nastu... Pacenties sevi pienest cienīgu Dievam, nevis cilvēkiem.

Augstākas pakāpes

- Es apstājos un uzrunāju daudzus. Mani šokēja tas, ka daudzi no viņiem, kam bija jābūt pašās augstākajās pozīcijās, atradās valstības zemākajās rindās. Daudzi stāstīja līdzīgus gadījumus: pēc sasniegtām lielām uzvarām tie krituši nāvīgajā lepnības grēkā vai arī kļuvuši skaudīgi pret citiem, kas arī bija svaidīti. Citus dzīves beigās pārņēma netiklība, kurnēšana, sarūgtinājums vai aizvainojums. Tāpēc viņus vajadzēja paņemt no zemes ātrāk, pirms tie šķērsoja robežu, aiz kuras tos gaidīja bojā eja. Visi viņi mani nopietni brīdināja: jo lielāka garīgā vara tev dota, jo spēcīgāka būs krišana, ja atstāsi mīlestību, pazemību un pacietību.

- Turpinot ceļu, es gāju garām tiem, kas bija sasnieguši augstākas pakāpes... Viņu uzvaras mani iedrošināja. Viņi runāja par to, ka ir iespējams palikt uz Dzīvības ceļa un uzticīgi kalpot... Tie bija uzvarējuši tikai viena iemesla dēļ: tie neatkāpās no pirmās un lielākās pavēles – mīlēt to Kungu. Saglabājot šo mīlestību sirdī, viņi kalpoja tam Kungam un nevis cilvēkiem, arī ne pašiem garīgākajiem.

- Mans ceļš pie Troņa ilga varbūt nedaudzas dienas, bet varbūt mēnešus vai gadus. Šajā vietā nebija iespējams uzzināt, cik daudz laika tas prasīja... Kad es nostājos Kristus soģa krēsla priekšā, cilvēki visaugstākajā kārtā sēdēja troņos, kas bija daļa no tā Kunga goda krēsla. Pat pats mazākais no šiem troņiem bija apveltīts ar lielāku godību nekā jebkurš tronis uz zemes.

Pārsteidzošā klātnība

- Stāvot Troņa priekšā, es jutos vēl mazāk nozīmīgs nekā māla pika. Tagad es sajutu Svētā Gara darbību sevī spēcīgāk, daudz varenākā veidā kā iepriekš. Es varēju stāvēt, tikai pateicoties Viņa spēkam.

- Tas Kungs bija daudz maigāks un tajā pat laikā daudz briesmīgāks nekā es biju sevī iedomājies. Viņā es redzēju Gudrību, kas bija kopā ar mani, kad kāpu kalnā, un tāpat visai pazīstamas rakstura iezīmes daudzos manos draugos uz zemes. Es pazinu Viņā To, kas runāja uz mani caur citiem cilvēkiem. Tāpat pazinu Viņā To, ko tik bieži atraidīju, kad Viņš griezās pie manis caur citiem. Es redzēju Viņā Lauvu un Jēru, Ganu un Līgavaini, bet visvairāk es redzēju Viņā taisno Soģi.

- Ar cilvēciskiem vārdiem nav iespējams aprakstīt to, cik vienlaikus briesmīgi un atbrīvojoši bija stāvēt tā Kunga priekšā... Zināju tikai vienu: ka tiesa būs taisnīga un es varu pilnībā paļauties tikai uz savu Soģi.

- Kādu brīdi tas Kungs pārlaida skatu troņiem, kas atradās visapkārt Viņam. Uz daudziem jau sēdēja svētie, bet daudzi vēl stāvēja tukši. Un tad tas Kungs sacīja:

- Šie troņi domāti uzvarētājiem, kas visās paaudzēs uzticīgi Man kalpojuši. Mans Tēvs un Es tos sagatavojām vēl pirms pasaules radīšanas. Vai esi cienīgs sēdēt vienā no šiem troņiem?

- Atcerējos, ka mans draugs reiz sacīja: Kad visu zinošais Dievs tev jautā, tad Viņš to nedara tāpēc, ka Viņam būtu nepieciešama informācija. Es paskatījos uz troņiem un pazinu daudzus lielus ticības varoņus. Bet vairākums no tiem nebija plaši pazīstami uz zemes.

- Daudzi no viņiem bija misionāri, kas nodzīvoja savu dzīvi, nebūdami populāri. Viņus nekad neuztrauca tas, vai viņus atcerēsies uz zemes. Viņi gribēja tikai to, lai tas Kungs tos atcerētos. Biju pārsteigts, tur ieraugot kādus, kas bija bijuši bagāti. Tāpat redzēju valdniekus, kas bijuši uzticīgi visā, kas tiem bija dots. Un tomēr visvairāk tur bija uzticīgas lūdzējas – sievietes, mātes.

Kad es atzinos tam Kungam, ka neesmu cienīgs, Viņš vēl pajautāja: Bet tu vēlētos sēdēt uz tāda troņa? – Protams, pat ļoti,- atbildēju.

- Šie troņi visās paaudzēs varēja būt aizņemti. Es aicināju tur sēsties visus, kas piesauc Manu vārdu, un šis aicinājums vēl joprojām ir spēkā. Tuvojas pēdējā kauja, un daudzi pēdējie kļūs pirmie. Šīs vietas aizpildīsies, kad kauja vēl nebūs beigusies. Tos, kas šeit sēdēs, tu pazīsi pēc divām pazīmēm: tiem būs Pazemības tērps un tie būs līdzīgi Man.

- Tagad tev ir šis tērps. Ja tu to saglabāsi un nepazaudēsi kaujā, tad pēc atgriešanās šeit tu būsi Man līdzīgs. Tad tu būsi cienīgs sēdēt šeit ar visiem pārējiem – tāpēc, ka Es tevi darīšu cienīgu. Visa vara un spēks ir Man doti, un Es viens varu ar tiem rīkoties. Tu uzvarēsi un tev būs dota Mana vara tikai tad, kad pilnībā būsi Manī.

Asaru kauss

Tas Kungs uzaicināja paskatīties uz Viņa nama iedzīvotājiem. Milzīgajā zālē bija miljoniem cilvēku rindās pēc pakāpēm, tomēr tikai maza daļa no telpas bija piepildīta. Tā Kunga acīs bija asaras. Kad asara ieritēja Viņa plaukstā, Viņš to pastiepa man: Šis ir Mans kauss. Vai dzersi to kopā ar Mani?

- Es mīlu visus šos cilvēkus ar tādu mīlestību, ko tu patreiz nespēj saprast. Es mīlu arī tos, kam būtu jābūt šeit, bet kas neatnāca. Es atstāju 99 avis, lai ietu pēc vienas, kas pazudusi. Bet Mani gani nav gatavi atstāt pat vienu, lai ietu pakaļ 99, kas vēl ir pazudušas.

- Es nācu glābt pazudušos. Vai tu esi gatavs dalīties ar Manu sirdi un glābt pazudušos? Vai palīdzēsi piepildīt šo zāli? Vai palīdzēsi piepildīt šos goda krēslus un visas citas sēdvietas šajā zālē? Vai tu to uzņemsies, lai atnestu prieku debesīm, Man un Manam Tēvam? Pēdējā kauja nebeigsies, kamēr Mans nams nebūs pilns. Tikai tad pienāks laiks atbrīvot zemi un aizdzīt ļaunumu no Manas radības. Ja tu izdzersi šo kausu, tu tāpat iemīlēsi pazudušos kā Es.

- Nekad nebiju baudījis kaut ko tik rūgtu. Sapratu, ka nekādi nespēšu izdzert visu, pat ne lielāko daļu, taču biju stingri apņēmies izdzert tik daudz, cik spēšu. Tas Kungs pacietīgi gaidīja, kamēr beigu beigās es sāku skaļi raudāt un man likās, ka veselas asaru upes izplūda no manis. Es raudāju par pazudušajiem, bet vēl vairāk raudāju par to Kungu.

- Palūkojos uz Viņu izmisuma pilns, jo vairāk nespēju uzņemt sevī šīs milzīgās sāpes. Tad mani sāka piepildīt Viņa miers, kopā ar mīlestību, kādu es jau agrāk biju jutis. Vēl nekad nebiju juties tik brīnišķīgi. Tas bija Dzīvais ūdens, kas, kā zināju, tek uz mūžību.

- Kungs! – iekliedzos, aizmirsis par visiem pārējiem. – Tagad es zinu, ka Tavs soģa krēsls ir arī Žēlastības krēsls. Tāpēc es lūdzu Tevi: dod man Savu žēlastību, lai es varētu Tev kalpot! Vairāk par visu pārējo lūdzu Tavu žēlastību! Es lūdzu no Tevis žēlastību, lai es varu pabeigt savu dzīves gaitu un nonākt pie Tevis! Es lūdzu Tavu žēlastību, lai es varu Tevi mīlēt kā tagad un Tu varētu mani atbrīvot no briesmīgā egocentrisma, kas jau tā ir samaitājis manu dzīvi.

- Es lūdzu Tevi: glāb mani no ļaunuma, kas atrodas manā sirdī, un lai tā mīlestība, ko jūtu tagad, pastāvīgi rosītos manī! Es lūdzu Tevi: dod man Savu sirdi, Savu mīlestību! Es lūdzu Svētā Gara žēlastību, ka Viņš uzrādītu manī grēku! Es lūdzu Svētā Gara žēlastību, kas liecinātu par Tevi,- tādu, kāds Tu esi patiesībā... Kungs, es ļoti lūdzu: dod man šo žēlastību!

Tā Kunga acīs iedegās uguns, ko agrāk neredzēju:

- Tu sauci pēc žēlastības. Šo lūgumu Es nekad neatraidīšu. Tu atgriezīsies, un Svētais Gars būs ar tevi. Šeit tu nobaudīji kā Manu laipnību, tā arī Manu bardzību. Tev jāatceras tās abas, ja gribi palikt uz Dzīvības ceļa. Patiesā Dieva mīlestība sevī ietver dievišķo tiesu. Tev jāpazīst kā Manu laipnību, tā Manu bardzību, citādi tu noiesi uz maldu ceļa... Tās tikšanās, kas tev bija dotas ar taviem brāļiem šeit – tā jau bija Mana žēlastība. Atceries tos visus!

- Mani bērni Man ir vērtīgāki par zvaigznēm debesīs. Baro Manus jērus. Pieskati Manus mazos brāļus. Izdali tiem Dieva Vārdu, lai tie var dzīvot. Ej kaujā. Ej un neatkāpies. Ej ātri, Es drīz nākšu.

Tad pie manis pienāca eņģeļi, lai mani pavadītu atpakaļ ceļā: Tagad, kad tas Kungs ir piecēlies, Viņš neapsēdīsies, kamēr nebūs beigusies pēdējā kauja... Viss ir atraisīts darbībai.

5. daļa. Uzvarētāji

Pārdomās (Runā Svētais Gars)

- Sākumā man nebija viegli, jo biju pilnībā atsegts visu priekšā, nevarēdams apslēpt pat vismazāko domu. Bet tad es atslābinājos un vienkārši pieņēmu to kā neizbēgamu situāciju, zinādams, ka tā attīrās mana dvēsele, un es ieguvu patiesu brīvību. Neiespējamība kaut ko noslēpt novēla no manis vissmagāko jūgu un atraisīja važas, kas mani saistīja. Man likās, ka pat elpot varēju vieglāk nekā agrāk.

- Jo vairāk es atslābinājos, jo vairāk palielinājās mana prāta iespējas... Tā bija garīga sazināšanās, kas pārspēj jebkuras cilvēciskās komunikācijas – tīra sirds un prāta savstarpēja sazināšanās, kur rasties kaut kādai nesaprašanai vienkārši nav iespējams.

- Nekad agrāk nebiju tik dziļi sapratis, ko nozīmē tas, ka Jēzus ir Dieva Vārds. Viņš ir Dieva sazināšanās veids ar radību. Viņa vārdi ir Gars un Dzīvība. To nozīme un spēks daudzkārt pārsniedz mūsu zemišķo saprašanu.

- Brīdī, kad grēks Ādamam lika paslēpties no Dieva, ir noticis kaut kas šausmīgs. Tika izkropļota un sagrozīta pati lietas būtība, kādēļ cilvēks vispār radīts, un stipri pazeminājās cilvēka intelektuālās un garīgās spējas. Tās iespējams atjaunot tikai tad, kad mēs iziesim no saviem “aizsegiem” un kļūsim patiesi “caurspīdīgi”. Tas nozīmē sevi atvērt Dievam un viens otram. Kad redzam tā Kunga godību ar atsegtu skatienu, mēs tiekam izmainīti Viņa līdzībā.

- Kur tu esi, Ādam? - tas bija Dieva pirmais jautājums cilvēkam. Tas arī ir pirmais jautājums, uz ko jāatbild mums, ja gribam pilnīgi atjaunotas attiecības ar Dievu... Glābšanas būtība ir tā, ka Dievs meklē cilvēku, nevis cilvēks Dievu. Kad mēs varēsim dot atbildi uz šo jautājumu – sapratuši, kur atrodamies savās attiecībās ar Dievu – tad tiksim pilnībā atjaunoti. Bet atbildi spēsim dot tikai tad, ja būsim Viņa klātnībā.

- Tumsa ienāca pasaulē tāpēc, ka cilvēkam pēc grēkā krišanas bija nepieciešams paslēpties. Staigāšana gaismā – tas ir vairāk kā vienkārši zināšanas un paklausība kādām konkrētām prasībām. Tas nozīmē būt godīgam un brīvam no tā, kas mūs spiež paslēpties. Kad atnāks tiesas diena, tā atnesīs Ādama beidzamo atbrīvošanu no viņa paslēptuves. Un tā iesāks arī radības beidzamo atbrīvošanu, kas Ādama dēļ nokļuva važās.

- Staigāšana gaismā nozīmē to, ka vairs nav jāslēpjas ne no Dieva, ne no kāda cita. Ādama un Ievas kailums pēc grēkā krišanas nebija tikai fizisks, tas bija garīgs. Kad mēs iegūsim savu pilnīgo atbrīvošanu, tad arī no jauna iepazīsim šo pilnīgo brīvību. Pilnīga atklātība pret citiem atvērs mūsu sirdis un prātus tādām sfērām, par kādām pat nenojautām.

Tas Kungs Gudrības izskatā

- Tu vēl neesi iepazinis Mani kā Taisno Soģi... Kad Es tiesāju, Es nemeklēju attaisnot vai nosodīt, bet gan vēlos izcelt gaismā taisnību. Taisnību var atrast, tikai atrodoties kopā ar Mani. Tā arī ir tā taisnā tiesa, kas ved cilvēkus pie vienotības ar Mani. Es nekad nenāku, lai nostātos kādā pusē... To, ko Es darīju ar Izraēlu, Es darīju arī viņu ienaidnieku labā un nevis tāpēc, lai tiem darītu ļaunu... Es mīlu visus cilvēkus un vēlos, lai visi būtu glābti.

- Kamēr pēdējā kauja nebūs beigusies, vienmēr būs kādi no mūsu brāļiem, kurus izmantos ienaidnieks... Es tev to saku tāpēc, lai tev palīdzētu ieraudzīt, kā ienaidnieks iekļūst tavā paša sirdī un prātā, kā viņš tevi izmanto!

- Tas ir raksturīgi visai Manai tautai. Šobrīd pat Mani vislielākie līderi reti ir ar Mani vienprātībā. Daudzi no viņiem labi strādā, bet tikai ļoti nedaudzi dara to, kam Es viņus esmu aicinājis. Tas viss notiek tāpēc, ka jūs esat sašķelti. Es nenonāku jūsu vidū tāpēc, lai pievienotos kādai atsevišķai grupai, bet aicinu tos, kas grib nostāties Manā pusē.

- Jūs ļoti maz iedziļināties Manās domās... Es varu uzticēt jums Savas pārdabiskās zināšanas tikai līdz tai pakāpei, kā jūs pazīstat Manu sirdi. Tās Svētā Gara dāvanas, ko Es sūtīju Savai Draudzei, ir tikai mazs sākums tam spēkam, kas tiks dots nākošajā laikā... Jums cītīgi jātiecas pēc Manām dāvanām, jo tā ir daļa no Manis un Es tās dodu tāpēc, lai jūs būtu līdzīgi Man. Tas ir labi, ka jūs gribat uzzināt Manas domas, Manus ceļus un mērķus, bet jums nepieciešams ar tādu pašu dedzību vēlēties iepazīt Manu sirdi. Kad jūs iepazīsit Manu sirdi, jūsu sirds acis būs atvērtas. Tad jūs redzēsit tā, kā es redzu, un darīsiet to, ko Es daru.

- Tu esi lūdzis Manu žēlastību un to saņemsi. Pati pirmā žēlastība, kas tevi noturēs uz Dzīvības ceļa, būs, ka tu uzzināsi, līdz kādai pakāpei esi apmānīts. Šajos melos ietilpst viss, ko tu nesaproti tā, kā Es to saprotu. Kad tu sāc saprast to, cik tu esi apmānīts, tas tev atnes pazemību; un pazemīgajiem Es dodu žēlastību.

Apustuļa Pāvila padoms

- Es varu pateikt tikai to, ko esmu jau izteicis savās vēstulēs. Iespējams, jūs tās labāk sapratīsiet, ja zināsiet, ka es neaizsniedzu neko no tā, uz ko biju aicināts... No Dieva žēlastības es pratu pabeigt savu dzīves gaitu, bet vienalga, es pilnībā tomēr neīstenoju savu aicinājumu. Es neaizsniedzu tās virsotnes, pie kurām varēju piekļūt. Tas tā ir visiem... Man bija dots tik daudz, bet es tik maz no tā izmantoju... Šeit neviens nav aizsniedzis augstāko mērķi, izņemot Vienu personu.

- Es ļoti augstu novērtēju Dieva žēlastību, kā Viņš brīnišķīgi izmanto manas vēstules. Bet mani uztrauc tas, ka daudzi no jums tās nepareizi pielieto. Tajās ir Svētā Gara patiesība, un tie ir Svētie Raksti. Tas Kungs man patiešām ir devis milzīgus akmeņus, lai tos ieliktu Viņa mūžīgās Draudzes sienās, bet tas nevar būt pamats. Pamata klints ir Jēzus. Viņš vienīgais... Tev jāredz mana mācība tikai caur mūsu Kunga Jēzus mācību.

- Katram patiesam ticīgajam ir dots Svētais Gars, un Viņā slēpjas Dieva spēks, kas visu radīja. Pašam mazākajam no svētajiem ir dots šis spēks pārcelt kalnus, apturēt karaspēkus vai uzmodināt mirušos... Tu vari būt līdzīgs Viņam un darīt visu, ko darīja Viņš, un pat vēl vairāk, jo Viņš pataupījis Savu vislabāko vīnu pašām beigām.

- Es esmu tavs brālis. Es mīlu tevi tāpat kā katrs no šiem cilvēkiem šeit. Bet tev jāsaprot: mēs esam pabeiguši savu dzīves gaitu. Mēs neko nespējam ne pielikt, ne atņemt tam, ko iestādījām uz zemes, bet tu vari. Ne jau mēs esam tev cerība, bet tu esi mūsu cerība... Pielūdz un godini vienīgi Dievu un Viņā audz it visā. Nekad nenoliec sev par mērķi cilvēku, bet lai tavs mērķis ir tas Kungs... Mēs nebūsim tā celtne, kurai vajadzēja būt, ja jūs nesniegsities augstāk.

- Ir vēl divas lietas, ko mēs saņēmām savā laikā, taču Draudze tās drīz vien pazaudēja un līdz pat šai dienai nav atjaunojusi... Jums jāatjauno kalpošana un vēsts... Mēs tikai ar pūlēm varam atpazīt kalpošanu un to Evaņģēlija vēsti, kas šodien tiek sludināta. Šodien draudze ir tikai vājš atveids tam, kādai tai vajadzētu būt... Kad mēs kalpojām, pati mūsu kalpošana bija lielākais upuris – mēs bijām upuri uz krusta.

- Krusts – tas ir Dieva spēks, un tas ir centrā visam... Jūs esat nespēcīgi mainīt savu mācekļu prātus un sirdis tāpēc, ka nesludināt krusta nopelnu un paši nedzīvojat ar to. Tāpēc mums grūti redzēt lielu atšķirību starp mācekļiem un pasaulīgajiem. Tas nav tas Evaņģēlijs, ko uzticēja mums. Jums ir jāatgriežas pie krusta.

Pēdējo dienu draudze

- Lielais liecinieku mākonis tiešām aicināja mūs virzīties tālāk. Viņi skatījās uz mums kā lepni vecāki, kas grib saviem bērniem dot vairāk, nekā pašiem izdevies uzzināt.

- Draudze pēdējās dienās nebūs varenāka par savu paaudzi, pat ja jūs darīsiet lielus darbus,- teica tas Kungs. – Viss varenais notiek pēc Manas žēlastības. Bet Mana žēlastība un spēks pēdējās dienās būs Draudzei vairāk pieejams, jo tai ir jāizdara vairāk nekā draudzēm jebkurā citā laikā.

- Pēdējo dienu ticīgie staigās tādā pašā spēkā, kādā Es staigāju... Pēdējo laiku Draudze demonstrēs Manu raksturu un Manus ceļus tā, kā vēl tas nekad nav noticis caur cilvēkiem. Es jums dodu vairāk žēlastības, bet,- kam daudz dodu, no tā daudz arī atprasīšu.

- Es tevi lūdzu palikt Manī. Neturpini salīdzināt sevi ar citiem, arī ar Pāvilu. Tu nevarēsi sasniegt tos pašus rezultātus kā cilvēks, uz kuru tu skaties. Bet ja tu skatīsies uz Mani, tu iesi daudz augstāk par to, ko varētu sasniegt citā ceļā... Kad tu lasi Pāvila vēstules vai klausies kādu citu, tev jādzird Mani. Tikai tad, kad saņemsi maizi tieši no Manis, tavas sirds acis atvērsies.

- Maniem svaidītajiem pienāk kādas no visnepareizākajām domām tad, kad Es tiem dodu mazliet no pārdabiskās gudrības vai spēka. Viņi tūlīt sāk domāt, ka viņu ceļi noteikti ir Mani ceļi un visas viņu domas ir Manas domas. Tas ir liels apmāns, un daudzi krīt tieši šī iemesla dēļ. Tu domā tāpat kā Es tikai tad, kad atrodies pilnīgā saskaņā ar Mani. Šī saskaņa bija tikai daļēja un tikai īsu laika sprīdi pat pašiem svaidītākajiem uz zemes, tai skaitā arī Pāvilam.

- Tu esi zemes trauks, un tas ir viss, kas tu esi, kamēr atrodies uz zemes. Bet tu vari redzēt Mani uz zemes tik pat skaidri kā šeit, ja skatīsies ar savas sirds acīm... Esmu izveidojis ceļu, lai katrs var būt Man tik tuvu, cik patiesībā to vēlas... Ja tava sirds tieksies staigāt ar Mani uz zemes tā, kā tu staigā ar Mani šeit, tad Es būšu pie tevis tik pat tuvu kā tagad. Ja tu meklēsi Mani, tu Mani atradīsi. Ja tu tuvosies Man, Es tuvošos tev... Tā ir Mana vēlēšanās ne tikai līderiem, bet visiem, kas piesauc Manu vārdu... Jūs paši izlemjat, cik tuvu mēs būsim viens otram – Es to nevaru izlemt.

- Es tev devu iespēju redzēt eņģeļus, devu tev daudz sapņu un redzējumus, jo tu turpināji lūgt pēc tiem. Man ir prieks dot Saviem bērniem labas dāvanas... Bet šī pieredze nedara tevi pilnīgi gudru vai par taisnu soģi. Tev būs Mana gudrība un Mana tiesa tikai tad, kad paliksi Manī.

- Nepārtrauc meklēt Mani. Jo vairāk tu pieaugsi, jo spēcīgāk tu izjutīsi vajadzību pēc Manis. Jo redzīgāks tu kļūsi, jo mazāk slēpsies no Manis vai citiem, tāpēc varēsi staigāt gaismā.

- Kad tu staigāsi patiesībā un apzinoties, ka viss, ko tu domā un ko dari, ir apskaidrots, tev uz zemes būs tāda pat brīvība kā šeit... Tu nekad neatradīsi patiesību paslēptu tumsā. Patiesība vienmēr vēlas palikt gaismā... Tikai tad, kad tu vēlēsies būt redzams un atļausi, lai redzams ir viss, ko tu nes savā sirdī, tu staigāsi gaismā tāpat kā Es. Ja gribi būt patiesās attiecībās ar Mani, tas prasa pilnīgu atklātību. Patiesas attiecības ar Manu tautu prasa to pašu.

Viņa vārda spēks

- Tu vēlies pazīt Manu spēku un staigāt tajā, lai būtu iespējams dziedināt slimos un darīt brīnumus, bet tu vēl neesi sācis izprast Mana vārda spēku. Man nesagādā nekādas grūtības uzcelt visus mirušos, kas jebkad uz zemes dzīvojuši. Es visu uzturu ar Sava vārda spēku. Viss slēpjas Mana vārda spēkā. Visa radība pastāv, pateicoties Manam vārdam.

- Es nevēlos, lai cilvēki Man paklausītu aiz bailēm, tikai tāpēc, ka redzējuši Manu spēku. Es vēlos, lai Viņi mīlētu Mani un mīlētu patiesību... Ja jūs neiepazīsit Manu mīlestību, tad Mans spēks jūs samaitās... Spēks nedrīkst būt tavas dzīves mērķis. Mīlestībai jākļūst par tavas dzīves mērķi. Tad Es tev došu spēku, ar ko tu varēsi mīlēt. Es došu tev spēku dziedināt slimos tāpēc, ka tu mīli šos cilvēkus, jo Es tos mīlu un negribu, ka tie slimo.

- Tāpēc vispirms meklē mīlestību, bet pēc tam ticību. Bez ticības tu nespēsi Man patikt. Ticība – tas nav vienkārši zināt Manu spēku, bet zināt Manu mīlestību un Manas mīlestības spēku. Vispirms ticība vajadzīga, lai tu varētu vairāk mīlēt un mīlestībā darīt lielākus darbus. Tikai tad, kad tu meklē ticību, lai sasniegtu mīlestību, Es varēšu tev uzticēt Savu spēku. Ticība darbojas mīlestībā.

- Mans vārds – tas ir spēks, kas uztur visu. Tu vari darīt visu līdz tai pakāpei, cik tu spēj uzticēties tam, ka Mans vārds ir patiesība. Tie, kas patiešām tic, ka Mani vārdi ir patiesība, tāpat turēs arī savu vārdu. Mana daba ir būt patiesam. Visa radība uzticas Manam vārdam, jo Es esmu tai uzticīgs.

- Ja tavi paša vārdi nav patiesi, tu sāksi šaubīties arī par Maniem vārdiem, jo tavā sirdī ir apmāns un maldi. Ja tu neesi uzticīgs saviem paša vārdiem, tas ir tāpēc, ka tu patiesībā Mani nepazīsti. Ja gribi, lai tev būtu ticība, tev jābūt uzticīgam.

- Tāpēc jūs tiesās par katru lieku vārdu, ko paši izsakāt. Būt nevērīgam vārdos nozīmē to, ka tu neliecies ne zinis. Vārdiem ir spēks, un tiem, kas ir nevērīgi savos vārdos, nevar uzticēt Mana vārda spēku. Tā būs gudrība, ja uzmanīsieties ar saviem vārdiem un savu vārdu turēsiet tāpat, kā Es turu Savu vārdu.

- Tā Kunga vārdi vēlās pār mani kā spēcīgi jūras viļņi... Redzēju sevi, ka kļūstu aizvien mazāks un mazāks, bet tas Kungs aug arvien lielāks un lielāks. Nekad vēl nebiju sajutis, ka esmu bijis tik pašpārliecināts. Kā es varēju tik nevērīgi attiekties pret Dievu? Man likās, ka esmu līdzīgs skudrai, kas stāv kalna priekšā. Es biju mazāks par puteklīti, un tomēr Viņš man veltīja Savu laiku, lai parunātos ar mani.

- Pēc nedaudz minūtēm es sajutu uz sava pleca mīļu pieskārienu. Tas bija Gudrības eņģelis. Viņa godība staroja vēl spožāk, bet Viņš bija vienādā augumā ar mani. Tu saprati, kas nupat notika? – Viņš jautāja.

- Labi zinot, ka tad, ja tas Kungs jautā, Viņš nemeklē nekādu informāciju, es vienkārši aizdomājos... Atbildot uz manām domām, Viņš turpināja:

- Tas, kā tu domā, ir pareizi... Tu sāki apjaust Mana vārda spēku. Ja tev ir doti Mani vārdi, tas nozīmē, ka tev dots spēks, kas uztur Visumu. Es to darīju ne tāpēc, lai tu sajustos mazs, bet tāpēc, lai palīdzētu tev saprast visa nopietnību un to spēku, kas tev uzticēts: Dieva Vārdu.

- Visā savā centībā atceries, ka pat viens vārds no Dieva cilvēkam ir vairāk vērts nekā visas zemes bagātības. Tev tas jāsaprot un jāiemāca Maniem brāļiem – cienīt un vērtēt Manu Vārdu. Kā tiem, kas aicināti nest Manu Vārdu, jums jāciena un jāvērtē arī savi vārdi. Tiem, kas nesīs patiesību, ir jābūt patiesīgiem.

- Pastāv liela bīstamība tiem, kam dots liels spēks... Jums jāstaigā Manā spēkā... Līdzko jūs sāksit domāt, ka Mans spēks atzīst jūs vai jūsu sūtību, jūs paverat durvis apmānam. Svētais Gars ir dots, lai liecinātu tikai par Mani. Ja būsit gudri kā apustulis Pāvils, jūs iemācīsities atrast vairāk godu savās vājībās un savā nespēkā nekā savās spēcīgajās pusēs.

Drošība un pārliecība

- Patiesa ticība – tas ir patiesi atzīt, kas esmu Es. Neko vairāk un neko mazāk. Bet tev vienmēr nepieciešams atcerēties, ka pat tad, kad tu paliec Manā klātnībā un redzi Mani, arī tad tev iespējams krist, ja novērsīsi savu skatu no Manis un atkal sāksi aplūkot sevi. Tieši tā krita Lucifers. Viņš dzīvoja šajā zālē. Viņš redzēja Manu godību un Mana Tēva godību. Taču viņš sāka skatīties uz sevi vairāk nekā uz Mums. Drīz vien viņa paša stāvoklis un paša spēks kļuva par iemeslu lepnībai, kas iedegās viņā. Tāpat noticis ar daudziem, kas Man kalpojuši un kam bija spēks un iespēja redzēt Manu godību. Ja sāksi domāt, ka tev dots šis spēks, pateicoties tavai gudrībai, taisnībai un uzticībai – tu klupsi.

- Jo vairāk tu zaudēsi pašpārliecību, jo vairāk Es tev varēšu uzticēt Savu spēku... Būs nepietiekoši vienkārši zaudēt ticību sev. Ja tu neaizpildīsi tukšumu ar pārliecību Manī, tas tevi novedīs pie pastāvīgas neaizsargātības sajūtas. Tieši tā daudzi no šiem ļaudīm nonāca maldos... Viltus pieticība ir tāds pats apmāns... Melīga pieticība lepnumu neuzvarēs. Tas ir tikai vēl viens egocentrisma veids, ko sātans izmanto par labu sev.

- Tieši egocentriskums ir par iemeslu visām jūsu neveiksmēm. Vienīgā iespēja no tā atbrīvoties ir piepildīties ar mīlestību, jo mīlestība nemeklē savu labumu.

- Es izvedīšu tevi caur šo zāli atpakaļ uz kaujas vietu, bet tu nedrīksti atskatīties. Tev jāredz Mans soģa krēsls savā paša sirdī, jo tieši tur tas šobrīd atrodas... Viss, ko Es daru, notiek tavā sirdī. Tieši tur plūst Dzīvā ūdens upes. Tieši tur atrodos Es.

- Mana pārliecība turpināja augt, jo Es nepārtraucu skatīties uz to Kungu. Bija tāda sajūta, ka es mazgājos no iekšienes. Drīz vien jutu, ka esmu gatavs darīt visu, ko tas Kungs man liks... Man šķita, ka Viņa godība pieaug ar katru minūti.

- Ikreiz, kad tu skaties uz Mani ar savas sirds acīm, tavs prāts arvien vairāk atjaunojas. Pienāks laiks, kad tu varēsi pastāvīgi būt Manā klātnībā... Es neesmu mainījies. Tu esi izmainījies... Tas, kas notika ar tevi, noņēma aizsegu no tavas sejas, lai tu varētu Mani skaidrāk redzēt.

Andželo

- Tas Kungs gribēja man parādīt vēl vienu cilvēku tur, kur sapulcināti paši augstākie ķēniņi. Biju viņu redzējis parādībā kā klaidoni, kas parkā sāka spārdīt noklīdušu kaķēnu, bet tad savaldījies nostūma to malā. Tas Kungs pastāstīja, ka viņš piedzimis kurls, bērnībā cietis no vardarbības, beigās nokļuvis uz ielas. Tas Kungs bija dāvājis viņam tikai trīs procentus no Savas mīlestības, bet viņš izmantoja katru tās pilienu, lai pārvarētu savu naidu un nenodarītu ļaunu kaķēnam.

- Andželo bija tik uzticīgs mazās lietās, ko Es viņam biju dāvinājis, ka Es iedevu vēl trīs procentus no Savas mīlestības klāt. Viņš to visu izlietoja, lai pārtrauktu zagt... Viņš satika cilvēku, kas deva viņam iespēju strādāt savā sētā.

- Viņš nevarēja dzirdēt, bet iemācījās lasīt, tāpēc Es aizsūtīju viņam evaņģelizācijas brošūru. Kad viņš to lasīja, Mans Gars atvēra viņa sirdi. Andželo atdeva savu dzīvi Man. Turpmāk Andželo vairāk kā pusi savas pieticīgās algas izlietoja jaunu brošūru iegādei, lai tās izdalītu uz ielas. Cik cilvēku viņš pieveda Jēzum? – Vienu, mirstošu alkoholiķi.

- Viņš bija uzticīgs visā, kas tam tika dots. Viņš uzvarēja visu, kamēr kļuva līdzīgs Man un nomira mocekļa nāvē... Ir ļoti maz tādu, kas, saņemot maz, spēj uzvarēt daudz... Viņš sāka mīlēt visus un visu... Viņam bija daudz, ko dot Maniem ļaudīm, bet tie viņu nelaida tuvumā... Viņš mēģināja iet uz baznīcu, bet neatrada nevienu, kas viņu pieņemtu. Ja viņi būtu to pieņēmuši, viņi būtu pieņēmuši Mani... Viņš nosala, cenšoties glābt dzīvību vecam dzērājam, kas mira no aukstuma.

- Andželo bija moceklis katru savu nodzīvoto dienu. Viņš par sevi rūpējās tikai tik daudz, lai paliktu dzīvs... Kad tu sevi atdod mīlestības dzīts, tas jau ir daudz. Daudzi no tiem, kas uzskata, ka ir paši lielākie un par kuriem citi domā tāpat, pabeidz ar to, ka šeit kļūst paši mazākie. Andželo neatdeva dzīvību par kādu mācību un pat ne par savu liecību, bet viņš patiešām nomira par Mani.

- Gudrība nozīmē skatīties ar Manām acīm un nespriest pēc ārienes... Kad tu mīli tos, ko mīlu Es, tu vienmēr jutīsi Manu palīdzību... Ja tu mīlēsi viņus, tu mīlēsi Mani. Ja tu dosi viņiem, tu dosi Man, un Es tev atdošu daudz vairāk.

Dzīvot kā ķēniņam

- Es gribu dot Saviem bērniem labas dāvanas tāpat kā tu saviem. Es gribu, lai tu tās baudītu un novērtētu. Tikai tu nedrīksti tās pielūgt. Dali tās labprāt citiem, kad Es tevi uz to aicinu... Cilvēciskā līdzjūtība uzstājas kā Manas līdzjūtības aizstājēja, kā Mana krusta aizsegs. Es esmu aicinājis tevi nevis ziedot, bet paklausīt... Ja tavs upuris būs izdarīts nepaklausībā, tas attālinās mūs vienu no otra.

- Tu esi vainīgs pie tā, ka aplam spriedi par šo lielo ķēniņu, kad viņš bija Mans kalps uz zemes. Ne par vienu nespried, iepriekš nepaprasījis Man. Tu esi palaidis garām ļoti daudz no tā, ko Es esmu tev sūtījis... Vienīgi Mans krusts var atņemt tev tavu vainu. Es gāju uz krustu, lai atbrīvotu tevi no vainas apziņas, jo arī lietas, kas padarītas ar vainas apziņu, nav darītas Man.

- Tev būs lielāka līdzcietība, kad tu atgriezīsies, bet vienalga, šīm jūtām jābūt paklausībā Manam Garam... Tu nedrīksti darīt kaut ko aiz vienkāršas līdzjūtības, bet paklausībā Manam Garam. Tikai tad tavai līdzjūtībai būs atpirkšanas spēks.

- Bez Manis tu nespēj darīt pat niecīgākās lietas, kas atnestu labumu Manai valstībai... Mīlestība ir Mans lielākais ierocis. Mīlestība nekad nebeigsies. Mīlestība būs spēks, kas izārdīs velna darbus. Un mīlestība uzcels Manu valstību. Mīlestība ir Manas armijas karogs. Un tagad tev jācīnās zem šī karoga.