KRISTUS GAISMA vārdi, ar kuriem iesākas Lieldienu nakts dievkalpojums (un svecīšu ceļš pa baznīcas solu rindām); notikums mūsu dzīvē, gluži reāls, kaut miesīgām acīm neredzams – Gaismas ataušana (2.Kor.4:4,6) – kad žēlastība mūs pārceļ no tumsas brīnumainajā Dieva valstībā (Kol.1:13-14).

Īstenībā mēs nākam no Gaismas Tēva (Jēk.1:17), atzīstam to vai ne, tāpēc dzīvojam gaismas izslāpuši. Kad mūsos ir atspīdējis Tas, kas par Sevi teicis: Es esmu pasaules gaisma (Jņ.8:12), pamazām sākam atspīdēt arī mēs (Kol.3:4), ja vien izvēlamies Viņam sekot. Sekot – tas nozīmē meklēt, iepazīt un iemīlēt savu Kungu, visu mūžu būt Viņa māceklim, mācīties dzīvot kā Gaismas bērnam (Ef.5:8). Nozīmē pastāvīgi augt (Kol.2:6-7), nest Gaismas augļus (Ef.5:9-13) un palikt Gaismā (1.Jņ.2:9-10). Kristus spēkā, ne savējā, protams! Un vēl tas nozīmē Kristus Gaismu atstarot – būt par pasaules gaišumu (Mt.5:14-16).

Lai Dievs mūs uz to svētī, mīļais lasītāj! mara.druviete@inbox.lv [šajā blogā izmantots LBB Bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts]

SATURS papildināts : 28.04.2021 Godini - pateicies , 26.04.2021 Nododies , 23.04.2021 Atzīsti Dievu , 21.04.2021 Palieciet , 19.04.2021 Esiet [pirmreizējās publikācijas no 2019. g.]

Piedošanas ceļš

Pārlasot grāmatu
Oktobris 2012

Viljams P. Jangs. Būda (Zvaigzne, 2009)

 

Ievadam. Personas un notikumi
Brīvdienu laikā tiek nolaupīta Makenzija Alena Filipa jaunākā meita Misija. Pēc četriem gadiem Makenzijs joprojām nav samierinājies ar traģisko notikumu. Kādu dienu viņš saņem mīklainu zīmīti, kuru it kā rakstījis pats Dievs... Turpmākie notikumi mainīs Makenzija dzīvi uz visiem laikiem.
Viljama P.Janga neparastā grāmata sākas kā parasts detektīvromāns un noslēdzas ar gluži vai neticamu piedzīvojumu. Bet pa vidu – aizraujošas galvenā varoņa (un šī stāsta īstā autora) Maka sarunas ar Dievu.
Autors, pats studējis teoloģiju, aizved mūs pārsteidzošā ceļojumā uz vientuļu ezermalas būdu, kur dod iespēju sastapties ar visām Dieva Trīsvienības Personām: Tēti (kurš var negaidīti izmainīt savu ārējo veidolu), Jēzu (visvieglāk uztveramo būtni) un izteikti aziātiska izskata sievieti Saraju (iemiesotu Svēto Garu, kam sekot ir “tikpat kā censties notvert saules staru”).
Dzīvi un neparasti, pie kam pamatoti Bībelē (varbūt ar retu iebildi). Uzrakstīts tēlaini un godīgi, pazemīgi apzinoties savas cilvēciskās robežas. Bez pretenzijām uz kādu jaunu atklāsmi. Un vēl kas nav bez nozīmes – nevainojams latviešu tulkojums.
 
Maka stingrais tēvs bijis Amerikas īrs, ārēji reliģiozs, bet klusībā nodevies dzeršanai, cietsirdīgs despots, kas sit sievu. Kad 13 gadus vecais Maks baznīcā nožēloja, ka nav mēģinājis mammai šādā reizē palīdzēt, grēksūdzes uzklausītājs to izpauda zēna tēvam.
    Gandrīz divas dienas, piesiets pie lielā ozola mājas aizmugurē, Maks cieta pārmācību ar siksnu un Bībeles pantiem ik reizes, kad tēvs atguvās no dzēruma nemaņas un nolika pudeli malā.
Pēc divām nedēļām, kad Maks beidzot atkal spēja nostāvēt un spert soļus, viņš gluži vienkārši piecēlās un aizgāja no mājām. Bet pirms promiešanas viņš iebēra grauzēju indi ikvienā stiprā dzēriena pudelē, ko spēja mājā atrast.
Tā par Maka bērnību grāmatas ievadā stāsta V.P.Jangs (draugs Vilijs). Bēglis lauza sev ceļu “aiz jūrām”, strādāja un sūtīja naudu vecvecākiem, kas to nodeva mammai. Atgriezies Savienotajās Valstīs, jauneklis salīga mieru ar māti un māsām. Vēlāk viņš apprecējās ar medmāsu Nanu un kļuva laimīgs piecu bērnu tēvs.
Taču viss mainījās pēc notikuma ar Misiju: “Maka dzīvē ienāca Lielās skumjas, un viņš gandrīz vispār pārstāja runāt.” Bija jānotiek kaut kam īpašam – un par to ir grāmatas centrālā vēsts. Atsauksmēs varam lasīt:
    Šī grāmata maina. Šaubīgo tā atbrīvo no šaubām, skumjo no skumjām un bezcerīgajam dod jaunu cerību. Gaidiet un ceriet uz apvērsumu – mīlestības un labestības apvērsumu. Šī grāmata dziedina sirdi un māca izaudzēt dzīvības koku savas sirds dārzā. “Būda” liks jums dedzīgi ilgoties pēc garīguma savā dzīvē. Kad aizvērsiet pēdējo vāku, jūs būsiet pavisam cits cilvēks.
Dziļi ievainotu sirdi var dziedināt tikai Dieva mīlestība. Tai ceļu atver piedošana. PIEDOŠANA – tas ir Dieva spēks cilvēkā. Tā atmodina patiesu dzīvību mūsos, ļauj piepildīties no Dieva neierobežotajiem krājumiem un dāvā spēju sniegt mīlestību citiem, tuviem un tāliem. Tā izplatās kā apļi ūdenī pēc ezerā iemesta akmens. Neprasot: cilvēks pelnījis vai ne. Cieta sirds atveras jaunai dzīvei – vai tas patiesi nav lielāks brīnums nekā mirušo atdzīvināšana?
 
 
Uzmini, kas atnāks vakariņās!: Brīnumaina iepazīšanās
    Dzīvē ir brīži, kad cilvēks izvēlas ticēt kaut kam tādam, ko parasti uzskatītu par pilnīgi nesaprātīgu. (V.P.J.)
 
No tukšās būdas promejot, Maks piedzīvoja neticamu pārvērtību. Tas, ko viņš redzēja, gluži vienkārši nebija iespējams. Sniega blāķi bija pazuduši, un gar takas malām kuploja vasaras puķes. Nolaistās būdas vietā slējās stingra un skaista baļķu ēka.
Uzkāpis uz lieveņa, Maks nolēma skaļi piedauzīt. Līdzko viņš pacēla dūri, durvis atsprāga vaļā, un viņš atradās vaigu vaigā ar starojošu liela auguma afroamerikānieti. Maku apņēma smarža, kas saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Tās nepārprotami bija viņa mātes iemīļotās smaržas, un Maks sajuta mīlestības klātbūtni.
- Es zinu, ka tu esi pārcietis lielas sāpes, ka esi sadusmots un samulsis. Tāpēc nevaldies un ļauj visam plūst uz āru! Dvēselei nāk par labu, ja palaikam aiztek ūdeņi – dziedinošie ūdeņi... Neesi gatavs? Labi, tas nekas, tu pats vari visam noteikt īsto brīdi. Bet nu nāc iekšā!
Viņai aiz muguras parādījās maza auguma sieviete ar izteikti aziātiskiem vaibstiem, skatienam gandrīz netverama: viņa itin kā mirgoja un trīsuļoja.
Tad iznāca trešais cilvēks, šoreiz vīrietis, kas izskatījās pēc Tuvo Austrumu pārstāvja. Viņš bija ģērbies kā strādnieks: žāģskaidām aplipuši džinsi un rūtains krekls. Viņa smaids itin kā apgaismoja seju, no viņa bija grūti novērst skatienu.
- Vai jūsu ir daudz?
- Pašlaik tu redzi mūs visus, un vari ticēt, tas ir vairāk nekā pietiekami!
- Tad sakiet (Maks piespiedās pajautāt), kurš no jums ir Dievs?
- Es. (Visi trīs atbildēja vienā balsī)
 
 
Gabaliņš no *: Saruna virtuvē ar Tēti
(Brīvība. Lidojuma mācība)
* Darena Aronofska filmas nosaukums. Grieķu simbolu angļu valodā izrunā tāpat kā vārdu pie [pai] – pīrāgs
 
- Tu droši vien zini, ka saukt tevi par Tēti man ir diezgan grūti... Es nekad neesmu pazinis nevienu, ko tiešām varētu saukt par tēti.
- Ja tu man ļausi, es būšu Tētis, kura tev nekad nav bijis.
- Ja tu nespēji rūpēties par Misiju, kā es varu uzticēties, ka tu rūpēsies par mani?
- Tieši tāpēc tu esi šeit, Mak... Nav vieglas atbildes, kas varētu noņemt tavas sāpes... Dzīvei vajag mazdrusciņ laika un ļoti daudz attiecību veidošanas... Esmu bieži pārliecinājusies: vispirms atbīdot malā to, kas iesēdies galvā, vieglāk izdodas iekustināt to, kas guļ sirdī. Kad cilvēks tam ir gatavs...
- Vai es varēju brīvi izvēlēties un nenākt?
- Protams! Man nav vajadzīgi gūstekņi. Tu jebkurā brīdī vari iziet pa šīm durvīm un braukt atpakaļ uz savām tukšajām mājām... Vai brīvība nozīmē, ka tu drīksti darīt visu, ko gribi? Kas uzliek robežas un aktīvi darbojas pret tavu brīvību? Tavas ģimenes ģenētiskais mantojums, tava īpašā DNS, tavas vielmaiņas vienreizīgums, visa kvantu būšana, kas norisinās subatomu līmenī... Visas tavas slimās dvēseles barjeras, kas tevi ierobežo un kavē, vai sociālās ietekmes... Brīvība ir augošs jēdziens... Patiesība darīs tevi brīvu, un Patiesībai ir vārds; pašlaik viņš ir darbnīcā, notriepies ar zāģskaidām. Centrā ir VIŅŠ. Un brīvība ir process, kas norisinās attiecībās ar viņu, šo attiecību iekšienē. Tad viss tas, ko tu jūti mutuļojam sevī, sāks rast ceļu uz āru.
- Kā tu galu galā vari zināt, ko es jūtu?
Tētis tikai pievērsa skatienu savām plaukstām – tur bija tādas pašas rētas, kādas Maks iztēlojās uz Jēzus rokām...
- Nekad neiedomājies, ka tas, ko izvēlējās darīt mans dēls, nemaksāja mums dārgu cenu. Mīlestība vienmēr atstāj nozīmīgas pēdas... Mēs bijām tur kopā.
- Kā tu vari tā sacīt? Tu viņu pameti tieši tāpat, kā pameti mani!
- Makenzij, es nekad neatstāju viņu, un es nekad neatstāju tevi... Kad viss, ko tu spēj redzēt, ir tavas sāpes, varbūt tieši tad tu vairs nespēj redzēt mani?.. Es neesmu tas, par ko tu mani uzskati, Makenzij.
 
Uz virtuves palodzes nolaidās sīlis un knābāja graudus no Tēta rokas.
- Lielākā daļa putnu ir radīti, lai lidotu. Tas, ka tie nelido, ir ierobežojums viņu lidošanas spēju ietvaros, nevis otrādi... Tu savukārt esi radīts, lai tiktu mīlēts... Nemīlētam dzīvot ir tas pats, kas apgriezt putnam spārnus... Mak, sāpes spēj apgriezt spārnus un atņemt spēju lidot. Un, ja tas turpinās ilgu laiku, tu gandrīz vari aizmirst, ka visupirms esi radīts lidošanai.
- Vai mums būs kaut kas līdzīgs mācību stundai?
- Šī nav svētdienas skola. Šī ir lidojuma mācība... Mans normālais esības stāvoklis ir pilnīga un pastāvīga apmierinātība... Mēs jūs radījām, lai arī jūs kļūtu tā daļa. Bet tad Ādams izvēlējās iet pats savu ceļu, kā jau mēs zinājām, un viss tika izjaukts... Mēs trīs iemiesojāmies cilvēka esībā kā Dieva Dēls... Jēzus, nekad nezaudēdams savu dabisko spēju lidot, uz laiku izvēlējās palikt saistīts pie zemes... Bet viņš ir dzīvojis īstenās attiecībās ar mani – tādās attiecībās, kādās es gribētu būt ar ikvienu cilvēcisku būtni.
- Atceries: cilvēka būtību nosaka nevis viņu ierobežojumi, bet mani nodomi viņos... Jebkāda mīlestība un attiecības tev ir iespējamas vienīgi tāpēc, ka tās eksistē Dievā. Mīlestība nav ierobežojums, mīlestība ir lidojums. Es ESMU mīlestība... Tas Dievs, kas pastāv – Es, kas esmu Es – nespēj rīkoties šķirti no mīlestības!.. Šī nedēļas nogale ir veltīta attiecībām un mīlestībai.
 
 
Pie ezera: Vakariņas. Ar Jēzu uz laipas
(Trīsvienības attiecību pilnība. Jēzus ir ceļš)
    Lūgsim, kaut cilvēku cilts nekad neaizietu projām no Zemes un neizplatītu savu netaisnīgumu citur. (K.S.Lūiss)
 
Vakariņu laikā Maku aizkustināja trijotnes attiecības. Īstenā nozīme te acīmredzami bija mīlestībai, ko viņi juta cits pret citu. Jau klātbūtne vien šajā mīlestības izpausmē šķita ārdām viņa iekšējo emocionālo sastrēgumu.
- Es jums te tagad stāstu par saviem bērniem, draugiem un Nanu, bet jūs taču jau zināt visu. Un jūs izturaties tā, it kā dzirdētu to pirmo reizi. (Maks jutās samulsis)
- Makenzij, arī tu pats to dari. Tu spēlē rotaļu ar bērnu vai krāso attēlu kopā ar viņu ne jau tāpēc, lai parādītu savu pārākumu. Drīzāk var teikt, ka tu ierobežo sevi, lai stiprinātu šīs attiecības... Mēs esam ierobežojuši sevi aiz cieņas pret tevi. Mums ir liels prieks ieraudzīt viņus ar tavām acīm... Attiecību pamatā nekad nav vara, un viens ceļš, kā izvairīties no varas tieksmes, ir labprātīgi ierobežot sevi – kalpot.
 
- Iziesim ārā pie ezera un palūkosimies zvaigznēs! (Jēzus uzaicināja Maku)
- Ar tevi kopā es jūtos brīvāk. Tu it kā esi citāds nekā pārējie divi. Tāds kā reālāks, uztveramāks... Man ir tā, it kā es tevi vienmēr būtu pazinis. Bet Tētis nepavisam nav tāds, kādu es būtu iedomājies Dievu.
- Sāksim ar to, ka es esmu cilvēks, tāpēc mums ir daudz kopīga. Es esmu ceļš, pa kuru cilvēks vislabāk var tuvināties Tētim vai Saraju. Redzēt mani nozīmē redzēt viņus. Mīlestība, ko tu jūti nākam no manis, ir tāda pati, ar kādu viņi mīl tevi. Un tici man, Tētis un Saraju ir tikpat reāli kā es, kaut arī pilnīgi atšķirīgos veidos, kā jau ievēroji.
- Runājot par SARAJU – vai viņa ir Svētais Gars?
- Jā. Viņa ir Radošums, viņa ir Darbība, viņa ir Dzīvības Elpa, viņa ir vēl daudz vairāk. Viņa ir mans Gars.
- Un viņas vārds – Saraju?
- Tas ir vienkāršs vārds vienā no mūsu cilvēku valodām. Tas nozīmē “Vējš”.
- Un tas vārds, ko minēja TĒTIS – Elo... El...
- Eloisija. Tas ir brīnišķīgs vārds... Tas nozīmē “Dievs Radītājs”, kas ir patiesi reāls un visas esamības pamats.
- Iepazīt būtu daudz vieglāk, ja mēs vienmēr varētu sarunāties tā kā tagad.
- Šis ir īpašs gadījums. Tu biji nonācis pilnīgā strupceļā, un mēs tev gribējām palīdzēt izkļūt no tavām sāpēm. Taču nedomā, ka mūsu attiecībām jābūt mazāk reālām tikai tāpēc, ka es neesmu redzams. Tās ir citādas, bet varbūt pat reālākas... Mans nolūks no paša sākuma ir bijis dzīvot tevī un tev dzīvot manī.
- Ja tu joprojām esi pilnībā cilvēks, kā tu vari dzīvot manī?
- Pārsteidzoši, vai ne? Tas ir Tēta brīnums. Tas ir Saraju spēks, Gara spēks Dievā, kas atjauno sen izirušo saikni... Cilvēkā, kas veidots no Radīšanas fiziskā materiāla, var atkal visā pilnībā iemājot garīgā un dvēseliskā dzīve, mana dzīve... Un mūsu rīcībā ir viss tavs mūžs.
 
 
Čempionu brokastis*: Rīts ar Tēti. Sarunas pie galda
(Par Dieva dusmām. Attiecību loks. Neatkarības izvēles sekas. Sāpes un ļaunums)
    Augšana nozīmē pārmaiņu, un pārmaiņa ietver risku, pārejot no zināmā uz nezināmo. (Nezināms autors)
* Kurta Vonnegūta romāna nosaukums
 
- Vai tas ir tavs iemīļotais mūziķis? (Maks jautā Tētim virtuvē)
- Makenzij, man nav nekādu iemīļoto; man viņš gluži vienkārši patīk.
- Vai ir kāds, kurš tev NAV ļoti patīkams?
- Nē, tādu es neesmu varējusi atrast. Redzi, tāda es gluži vienkārši esmu.
- Vai tu dažreiz arī saniknojies uz kādu no viņiem?
- Kā gan citādi! Vai tad vecākiem citādi vispār var būt? Ir ļoti daudz iemeslu dusmoties par visu to nejēdzību, kādu mani bērni ir savārījuši, un par to nejēdzību, kādā viņi ir iekļuvuši paši. Man ļoti bieži nepatīk viņu izdarītā izvēle, bet šīs dusmas – it sevišķi man – tik un tā ir mīlestības izpausme. Tos, uz kuriem es niknojos, es mīlu tieši tāpat kā tos, uz kuriem neniknojos.
- Bet kā tad ir ar tavu naidu? Man šķiet, ja tu pretendē uz Visvarenā Dieva lomu, tevī jābūt daudz vairāk naida... Vai tad Bībelē nav stāstīts, kā tu sodi un nogalini? Tu kaut kā galīgi neiederies tajā lomā.
- Šī diena tev būs krietni vieglāka, ja tu vienkārši pieņemsi to, kas ir, nevis centīsies iekļaut to savu iedibināto priekšstatu rāmjos. (Tēta acīs redzamas dziļas bēdas)... Man nav jāsoda cilvēki par viņu grēkiem. Grēks pats par sevi ir sods, tas saēd cilvēku no iekšienes. Mans nolūks nav sodīt; man ir prieks to izdziedināt... Tu uzdod ļoti svarīgus jautājumus, un es tev apsolu, ka mēs pie tiem nonāksim. Bet tagad visi kopā baudīsim brokastis!
 
- Man ļoti patīk veids, kādā jūs sarunājaties... Jūs tik jauki un laipni izturaties viens pret otru. Vai viens no jums nav augstāks valdnieks par pārējiem? (Visu sejās redzama milzīga neizpratne)... Es runāju par to, kurš ir galvenais. Vai tad jums nav kaut kāda komandķēde?
- Komandķēde? Tas izklausās atbaidoši! (Jēzus)
- Makenzij, starp mums nav tāda jēdziena kā galvenais lēmējs – ir tikai vienība. Mūs saista attiecību loks, nevis komandu ķēde... Mums nav vajadzīga vara pār citiem, jo mēs vienmēr lūkojamies pēc vislabākā. Hierarhijai starp mums nebūtu nekādas jēgas. Patiesībā tā ir tava problēma, nevis mūsējā... Cilvēki ir tik apjukuši un traumēti, ka jums šķiet gandrīz neaptverami, kā iespējams dzīvot un strādāt kopā, ja kāds nav noteicējs. (Saraju)
 
- Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jums tik grūti padodas patiesas attiecības... Hierarhija uzspiež likumus un noteikumus, un viss beidzas ar to, ka jūs zaudējat to attiecību brīnumu, kādu mēs bijām jums paredzējuši. (Jēzus)
- Kad jūs attiecību vietā izvēlējāties neatkarību, jūs kļuvāt cits citam bīstami. (Saraju)
- Jūsu pasaulē indivīda vērtība tiek nemitīgi pazemināta par labu sistēmas saglabāšanai, vienalga, vai tā būtu politiska, ekonomiska, sociāla vai reliģiska... Tieksme pēc varas un neatkarības ir kļuvusi tik visaptveroša, ka tagad tiek uzlūkota par normālu... Tā ir velnišķa sistēma, kas jūs bezcerīgi sagūstījusi, kaut arī jūs paši pat nenojaušat tās esamību. (Tētis)
- Kā Radības kronis jūs tikāt veidoti pēc mūsu līdzības, nenoslogoti ar sistēmu, kā brīvas būtnes, kam paredzēts vienkārši dzīvot attiecībās ar mani un citam ar citu. Ja jūs būtu iemācījušies uzlūkot citu vēlmes par tikpat svarīgām kā savējās, pēc hierarhijas nebūtu nekādas vajadzības... Mēs neaicinām tevi to pieņemt attiecībās ar citiem. Mēs aicinām pieņemt to attiecībās ar mums. (Jēzus)
- Mēs gribam dalīties ar tevi mīlestībā, priekā, brīvībā un gaismā, ko pazīstam paši sevī! Mēs radījām cilvēkus, lai tie būtu tiešās attiecībās ar mums, lai tie iekļautos mūsu mīlestības lokā. Lai cik grūti tev būtu to saprast, viss, kas noticis, ir noticis tieši šī nolūka dēļ, nelaužot brīvo izvēli un gribu. (Tētis)
 
- Kā jūs varat tā runāt, ja šajā pasaulē ir tik daudz sāpju, tik daudz karu un nelaimju, kas iznīcina neskaitāmus tūkstošus? (Maka balss pārtapa čukstā) Un kāda vērtība ir mazai meitenei, kuru nonāvē patoloģisks slepkava?.. Labi, jūs to neizraisāt, bet jūs arī nepavisam nestājaties tam ceļā!
- Ir miljoniem iemeslu, kāpēc sāpes, pārestības un ciešanas tiek pieļautas, nevis novērstas, taču lielāko daļu no šiem iemesliem iespējams izprast tikai katra atsevišķa cilvēka stāstā. Es neesmu ļauns. Tie esat jūs, kas savās attiecībās tik labprāt iekļaujat bailes, sāpes, varu un tiesības. Taču jūsu izvēle nav stiprāka par manu nolūku, un es izmantošu ikvienu jūsu izvēli labam gala iznākumam un pēc iespējas lielākai mīlestībai. (Tētis)
- Bet ko tas ir maksājis!.. Vai tas ir to vērts?
- Jā! (Atskanēja vienbalsīga, līksma trijotnes atbilde)
- Tu vēl to nesaproti. Tu centies atrast jēgu pasaulē, kurā dzīvo, balstoties uz ļoti mazas un nepilnīgas realitātes daļiņas. Tas ir apmēram tas pats, kas noskatīties plašā gājienā pa mazu zara vietas caurumu, ko izveidojušas pārestības, sāpes, egocentrisms un vara... Sāpes un nāvi tu uztver kā lielāko ļaunumu, un Dievs tavās acīs kļūst lielākais nodevējs... Galvenā nelaime tavā dzīvē, Makenzij, ir tā, ka tu neuzskati mani par labu... Tu neuzticies. (Tētis)
- Uzticēšanos un ticību nevar radīt, tāpat kā nevar “radīt” pazemību. Tā vai nu ir, vai nav. Uzticēšanās dzimst no attiecībām, kurās tu apzinies, ka esi mīlēts. (Saraju)
 
 
Sensenos laikos tāltālā dārzā: Darbošanās kopā ar Saraju
(Labā un ļaunā atzīšanas koks. Par tiesībām)
    Pat tad, ja mēs atrastu citu Ēdeni, mēs nebūtu gatavi to pilnībā izjust vai mūžīgi tajā palikt. (Henrijs van Daiks)
 
Krāsu ziņā šai dārzā valdīja pilnīgs haoss. Acis nesekmīgi pūlējās atrast šajā uzkrītošajā regularitātes noliegumā kādu kārtību. Starp vietvietām sastādītiem dārzeņiem un garšaugiem spilgtu puķu laukumi veidoja neredzētu augu valstību, kas šķita mulsinoša, žilbinoša un neticami skaista.
- Fraktālis... kaut kas gluži vienkāršs un regulārs... var sastāvēt no nebeidzami daudzām daļām. Man ļoti patīk fraktāļi.
- Man tas izskatās pēc jucekļa.
- Mak! Paldies! Kāds brīnišķīgs kompliments! Tieši tas šeit ir: juceklis. Un tomēr tas ir arī fraktālis.
 
- Saraju, es zinu, ka tu esi Radītājs, bet vai tu radīji arī indīgos augus, dzēlīgas nātres un moskītus?
- Es radīju visu, kas īstenībā pastāv, arī to, ko tu uzskati par sliktu. Bet, kad es to radīju, tas bija vienīgi labs, jo tas ir tāds pats kā es.
- Bet kāpēc tad tik daudz no “labā” ir kļuvis par “sliktu”?
- Jūs, cilvēki, esat gauži mazi paši savās acīs. Jūs patiešām esat akli attiecībā uz savu vietu Radības pasaulē. Izvēlējušies izdangāto neatkarības ceļu, jūs pat neaptverat, ka velkat sev līdzi visu pārējo radību... Tas ir bezgala skumji, taču vienmēr tā nebūs.
- Bet kāpēc vispār ir jārada indīgi augi?
- Daudzi tā dēvētie sliktie augi spēj dziedināt kaites... Cilvēkiem ir lielas spējas pasludināt kaut ko par labu vai sliktu, nezinot lietas būtību... Es runāju par labā un ļaunā atzīšanas koku.
- Par to pašu labā un ļaunā atzīšanas koku?.. Tātad tāds dārzs patiešām bija?
- Tieši tā! Es jau tev teicu, ka dārzi ir mana visīstākā valstība... Tur, kur daudzi saskata mītus un pasakas, bieži slēpjas triumfa vēstījums... Tieši par to mēs runājām brokastīs... Kad ar tevi kaut kas notiek, kā TU nosaki, vai tas ir labs vai ļauns?
- Droši vien es teiktu: labs ir tad, ja man tas patīk, liek justies labi vai rada drošības izjūtu. Un otrādi – par ļaunu es sauktu to, kas man izraisa sāpes vai atņem to, ko es gribētu paturēt.
- Tas ir diezgan subjektīvs spriedums... Tātad tas esi tu, kas izšķir labo un ļauno. Tu kļūsti par tiesnesi. Un, lai vēl vairāk sajauktu galvu, tas, ko tu esi atzinis par labu, laika un apstākļu gaitā var mainīties. Tam visam pievienojas vēl sarežģītāks apstāklis: tas, ka jūsu ir miljoniem un katrs no jums lemj, kas ir labs un kas ļauns. Un, kad tavs labais un ļaunais nonāk sadursmē ar kaimiņa labo un ļauno, sākas cīņas un ķīviņi, pat uzliesmo kari.
- Izvēle nobaudīt tā koka augli sašķēla Visumu, atraujot garīgo no fiziskā... Tā bija lielu bēdu diena... Sava labā un ļaunā saraksta izveidošanai es tev nemaz neesmu vajadzīga. Taču esmu vajadzīga, ja tevī rodas vēlēšanās pārtraukt tādas nesaprātīgas alkas pēc neatkarības.
 
- Tātad ir ceļš, kā to labot?
- Tev jāatsakās no tiesībām pēc sava prāta izlemt, kas ir labs un kas ļauns... Lai to varētu, tev mani jāpazīst tik labi, lai man uzticētos un iemācītos paļauties uz to labo, kas veido manu būtību... Kā ļaunums, tā tumsa ir izprotami tikai attiecībā pret labo un gaismu; tiem nav nekādas faktiskas esamības. Es esmu Gaisma, un es esmu laba. Es esmu mīlestība, un manī nav tumsas. Gaisma un Labais pastāv kā faktiskas esamības. Tāpēc, atraujoties no manis, tu iekrīti tumsā. Neatkarības pasludināšana noved pie ļauna... Tā ir nāve, jo tu esi nošķīris sevi no manis: no Dzīvības.
- Paskat tikai! Tas patiešām palīdz. Bet tas var nozīmēt, ka...
- ... ka vienā gadījumā par labo var izrādīties audzējs, ienākumu zudums vai pat dzīvības zaudēšana.
- Bet saki, vai tad Misijai nebija tiesību tikt pasargātai?
- Nē, Mak. Bērns tiek pasargāts tāpēc, ka viņu mīl, nevis tāpēc, ka viņam uz to ir TIESĪBAS... Tiesības ir tas, pie kā tveras cietušie, lai tiem nevajadzētu strādāt pie attiecībām... Jēzus neprasīja sev nekādas tiesības, viņš labprātīgi izvēlējās kalpot un dzīvot attiecībās ar Tēti.
 
- Makenzij, šis dārzs ir tava dvēsele. Šis juceklis esi TU! Tu un es, mēs abi strādājām kopā ar noteiktu mērķi sirdī. Un šis dārzs ir nepakļāvīgs un skaists, un tā veidošanas process ir brīnišķīgs. Tev tas šķiet juceklis, bet es redzu tajā veidojamies lielisku rakstu, kas top, aug un dzīvo – tas ir dzīvs fraktālis!
 
 
Brienot ūdenī: Ar Jēzu kājām pāri ezeram
(Būt tagadnē. Bailes. Mūsu zeme cieš. Padevība vai neatkarība? Vīrietis un sieviete)
    Aiz baisi zilajiem viļņiem – jauna pasaule vīd. (Deivids Vilkokss)
 
Laipas galā Jēzus pagriezās pret Maku un šķelmīgi pasmaidīja:
- Lūdzu, tu pirmais!
- Apcelies, ja? Es sapratu, ka mēs ejam pastaigāties, nevis peldēties!
- Es nerunāju par peldēšanu. Es gribu kopā ar tevi pāriet ezeru kājām... No kā tu baidies, Mak?
- Es iztēlojos, ka...
- Tieši tā! Tu iztēlojies. Iztēlei piemīt milzīgs spēks! Tāds spēks jau vien dara tevi līdzīgu mums. Tomēr bez gudrības gaišuma iztēle ir nežēlīgs ceļa rādītājs... Kā tev šķiet, vai cilvēkiem bija paredzēts dzīvot tagadnē, pagātnē vai nākotnē?.. Kur tu pats pavadi visvairāk laika: iztēlē, tagadnē, pagātnē vai nākotnē?
- Man laikam vajadzētu atbildēt, ka es ļoti maz laika pavadu tagadnē.
- Apmēram tāpat kā vairākums cilvēku. Kad es esmu ar tevi, es esmu tagadnē – es dzīvoju tagadnē. Nevis pagātnē, kaut gan, atskatoties atpakaļ, var atcerēties un mācīties ļoti daudz, tomēr tur mēs atgriežamies īslaicīgi, nevis uz ilgstošu palikšanu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka es nedzīvoju nākotnē, kuru tu iedomājies vai iztēlojies.
 
- Mak, vai tu saproti, ka tava nākotnes iztēle – ko gandrīz vienmēr nosaka tādas vai citādas bailes – mani sev līdzās aino reti vai pat vispār nemaz?
- Kāpēc es tā daru?
- Tas ir tavs izmisīgais mēģinājums iegūt kaut cik varas tur, kur tas nav iespējams. Tu nevari iegūt varu pār nākotni, jo tā nav reāla un, visticamāk, nekad nebūs reāla. Tu centies spēlēt Dievu, iztēlodamies ļaunumu, no kura baidies... paredzi iespējamības, lai izvairītos no tā, kas tevi baida.
- Tad kāpēc manā dzīvē ir tik daudz baiļu?
- Tāpēc, ka tu netici. Tu nezini, ka mēs tevi mīlam... Es nerunāju par racionālām bailēm attiecībā uz pamatotām briesmām, bet par iedomātām bailēm un jo īpaši par to pārcelšanu nākotnē. Tiktāl, ciktāl šīs bailes ieņem vietu tavā dzīvē, tu nedz tici, ka es esmu labs, nedz zini savā sirdī, ka es tevi mīlu. Tu par to dziedi, tu par to runā, bet tu to nezini!
 
No pretējā krasta pavērās apbrīnojams skats pāri ezeram, un Maks brīdi stāvēja, ieelpodams to sevī.
- Tavs darbs ir lielisks!
- Vai tu spēj iztēloties, kāda būtu šī aina, ja zeme neatrastos nemitīgā karā, sūri cenšoties izdzīvot?.. Mūsu zeme ir kā bērns, kas audzis bez vecākiem... Daži ir mēģinājuši tai palīdzēt, bet lielākā daļa to ir gribējuši izmantot. Cilvēki, kam bija dots uzdevums ar mīlestību vadīt pasauli, to ir bez apdoma izlaupījuši, domājot tikai par savām tūlītējām vajadzībām. Un viņi daudz nebēdā paši par saviem bērniem, kas mantos šo mīlestības trūkumu... Kad zeme nodreb vai izdveš dziļu nopūtu, viņi jūtas apvainoti un vicina dūres pret Dievu.
- Vai tu esi ekologs?
- Redzi, šī “zilzaļā lode plašumā melnā” pieder man.
- Kāpēc tad tu to nesaved kārtībā?
- Tāpēc, ka mēs to atdevām jums.
- Vai jūs to nevarat paņemt atpakaļ?
- Protams, varam, taču tad stāsts beigtos, nesasniedzis pilnību... Vai esi ievērojis: kaut gan jūs saucat mani par Kungu un Ķēniņu, es patiesībā nekad neesmu attiecībā uz jums izmantojis šo stāvokli? Es nekad neesmu ietekmējis jūsu izvēles vai spiedis jūs kaut ko darīt – pat tad, kad esat grasījušies darīt kaut ko postošu, kaut ko tādu, kas kaitē gan jums pašiem, gan citiem.
- Man labāk būtu paticis, ja tu palaikam tomēr rīkotos kā noteicējs. Tas būtu aiztaupījis man un maniem tuvākajiem daudz sāpju.
- Uzspiest otram savu gribu ir tieši tas, ko mīlestība nepieļauj. Patiesas attiecības raksturo PADEVĪBA pat tad, ja izvēle nav slavējama vai lietderīga. Tas ir skaistums, ko tu redzi manās attiecībās ar Abbu un Saraju. Mēs patiešām esam padevīgi cits citam, un tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Tētis ir tikpat padevīgs man, cik es viņam, Saraju man vai Tētis viņai. Padevība nerodas varas dēļ, tā nav paklausība; tā ir daļa no mīlestības un cieņas attiecībām. Patiesībā mēs tieši tāpat esam padevīgi tev.
- Kā tas iespējams? Kāpēc lai Visuma Dievs gribētu būt padevīgs man?
- Tāpēc, ka mēs gribam, lai tu pievienojies mūsu attiecību lokam. Es nevēlos vergus, kas pildītu manu gribu; es vēlos brāļus un māsas, kas saistītu savu dzīvi ar manējo.
 
- Attiecību izpratne man īpaši labi nepadodas, es neesmu tāds kā Nana.
- Tas ir tāpēc, ka tu, tāpat kā lielākā daļa vīriešu, piepildījumu saskati savos sasniegumos, bet Nana, tāpat kā lielākā daļa sieviešu, to saskata attiecībās. Tā ir valoda, kas saprotamāka viņas dabai.
- Es patiešām gribētu iegūt to, kas valda starp jums trim, bet man nav ne jausmas, kā līdz tam nokļūt.
- Pašlaik tavā ceļā ir daudz šķēršļu, bet tev nav jāturpina dzīvot ar tiem visu mūžu... Pasaule ir iedragāta tāpēc, ka jūs Ēdenē atteicāties no attiecībām ar mums, lai apliecinātu savu neatkarību. Vairākums vīriešu to ir pauduši, liecot muguras un strādājot vaiga sviedros, lai apliecinātu savu identitāti, vērtību un drošību. Izvēlēdamies lemt, kas ir labs un kas ļauns, jūs cenšaties noteikt paši savu likteni. Tieši tas bija pavērsiens, kas izraisīja tik daudz sāpju... Sieviete pievērsās nevis darbam, ko veica ar savām rokām, bet vīrietim. Un vīrietis atbildēja ar to, ka nodibināja varu pār viņu, pakļāva viņu savai varai un kļuva par noteicēju.
- Vai no tā ir kāda izeja?
- Ar ATGRIEŠANOS. Ar atgriešanos pie manis. Atsakoties no savām iegribām un atkal pievēršoties man. Sievietēm visumā ir ļoti grūti novērsties no vīrieša un izbeigt prasīt, lai tie apmierina viņu vajadzības, gādā par viņu drošību un aizsargā viņu identitāti. Vīriešiem visumā ir ļoti grūti novērsties no darba, ko viņi dara, no savām tieksmēm pēc varas, drošības un ievērības un atgriezties pie manis.
- Es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc vīrieši ir galvenie noteicēji... To lomu viņas būtu izpildījušas labāk.
- Varbūt labāk, tomēr ar to nebūtu diezgan. Varai neatkarīgu cilvēku rokās, vai tie būtu vīrieši vai sievietes, ir degradējoša ietekme... Lomu izpilde ir attiecību pretstats... Jau no pirmās dienas mēs vīrietī paslēpām sievieti... Mēs radījām attiecību loku – tādu kā mūsējais, bet domātu cilvēkiem... Mūsu vēlēšanās bija radīt būtni, kam ir pilnīgi līdzvērtīga un spēcīga otra puse: vīrieti un sievieti. Bet jūsu neatkarība un tieksme pēc varas un piepildījuma būtībā iznīcina to, pēc kā ilgojas jūsu sirds.
- Mak, padevība, tāpat kā mīlestība, nav tas, ko tu vari vienkārši panākt – vismaz viens pats ne... Redzi, mana dzīve nebija domāta kā paraugs, ko atkārtot. Būt manam SEKOTĀJAM nenozīmē būt “tādam kā Jēzus”; tas nozīmē nogalināt savu neatkarību... Mēs nāksim un dzīvosim savu dzīvi tevī, lai tu sāktu redzēt ar mūsu acīm, dzirdēt ar mūsu ausīm, skart ar mūsu rokām un domāt tāpat kā mēs. Bet mēs nekad neuzspiedīsim tev šo savienību varmācīgi.
 
 
Tiesnesis nāk! - Tikšanās ar Sofiju
(Par tēva mīlestību. Spriedums. “Es iešu viņu vietā”. Tētis nesodīja. Caur alas sienu)
    Ikkatru, kurš uzņemas kļūt par Patiesības un Zinību tiesnesi, iznīcina dievu smiekli. (Alberts Einšteins)
 
Akmens kalna iekšienē aiz liela galda sēdēja slaida, skaista sieviete ar olīvkrāsas seju un izsmalcinātiem, spāniskiem vaibstiem, ģērbusies tumšā, plīvojošā tērpā. Viņa sēdēja stalti un majestātiski kā augstas tiesas soģe. (Kā vēlāk atklāja Jēzus: Sofija, Dieva augstākās gudrības personifikācija.)
- Es esmu šeit, lai tev palīdzētu... Tu šeit esi daļēji savu bērnu dēļ... Makenzij, tu mīli savus bērnus tā, kā tevi un māsas nekad nespēja mīlēt tavs tēvs... Daži vecāki ir pārlieku salauzti, lai mīlētu... Bet tava mīlestība pret bērniem ir īsta un liela – ļoti liela... Kuru no bērniem tu mīli visvairāk?
- Es nevienu no viņiem nemīlu vairāk par pārējiem. Bet es mīlu katru citādi...
- Labi teikts, Makenzij!.. Bet kā ir tad, ja viņi uzvedas slikti, ja viņu izvēle ir citāda, nekā tev gribētos, ja viņi ir pat agresīvi vai rupji?.. Kā tas ietekmē tavu mīlestību?
- Taisnību sakot, neietekmē... Lai ko viņi darītu, tas var ietekmēt manu pašlepnumu, nevis manu mīlestību pret viņiem.
- Tu izproti īsto mīlestības būtību... un tava mīlestība ir patiesa un brīnišķīga.
- Paldies... Tomēr jāteic, ka es neesmu tik prasmīgs attiecībās ar daudziem citiem.
- Tomēr tas ir sākums, Makenzij, vai ne? Un ne jau tu pats pārvarēji sava tēva nespēju mīlēt un aizgāji tālāk – tas bija Dievs kopā ar tevi... Un tagad tu mīli savus bērnus gandrīz tāpat, kā Dievs mīl savējos. (Maks valda dusmas)... Tu netici, ka Dievs patiešām ļoti mīl savus bērnus, vai ne?
- Vai Misija ir viņa bērns?.. Tādā gadījumā neticu!
 
- Nāc, apsēdies šeit! (Sofija piecēlusies norāda uz savu krēslu). Tu šeit esi ne tikai savu bērnu dēļ; tu šeit esi sprieduma dēļ.
- Tagad es saprotu. Es esmu miris, vai ne?
- Tu esi pārpratis... Spriedums nebūs par tevi. Tiesnesis būsi TU!
- Ko? Es? Nu nē! Man nav nekādu dotību, lai spriestu un tiesātu.
- Ā, tā gan nav taisnība! Tu pat mūsu īsajā tikšanās laikā jau esi parādījis, ka tev ir tādas dotības. Turklāt dzīves gaitā tu esi spriedis un vērtējis daudzus... Lai izdarītu spiedumu, tev jājūtas pārākam par to, kuru tu vērtē. Nu, lūk, un šodien tev būs izdevība izmantot visas šīs spējas. Nāc! Es gribu, lai tu apsēstos šeit. Tūlīt!
- Tātad kurš tas būs, ko man vajadzēs tiesāt? (Maks krēslā, atguvies no panikas)
- Dievs. Un cilvēku dzimums... Tavā pasaulē noteikti ir daudz cilvēku, kas, tavuprāt, pelnījuši noteiktu spriedumu... Ko tu teiksi par cilvēku, kas uzglūn nevainīgām meitenēm? Ko tu teiksi par viņu? Vai tas cilvēks ir vainīgs? Vai viņš ir jātiesā?
- Jā! Lai viņš mūžam nolādēts un nonāk ellē! (Maks iekliedzas)
- Bet viņa tēvs, tas vīrs, kas turēja dēlu šausmās un sakropļoja viņa dvēseli?.. Cik tālu pagātnē mēs atkāpsimies? Salauztas dvēseles mantojums iet līdz pat Ādamam... Bet kā ir ar Dievu? Dievs bija tas, kurš visu uzsāka. Vai vainīgs ir Dievs? (Makam reiba galva, viņš jutās drīzāk kā tiesājamais). Vai tieši tas neuztur Lielās skumjas?.. Vai tā nav tava galvenā apsūdzība, Makenzij? Ka Dievs tevi pievīlis, ka viņš pievīlis Misiju?
- Jā! Dievs ir vainīgs!
 
- Redzi nu, ja tu tik viegli vari izteikt spriedumu... tev jāizvēlas divi no saviem bērniem, kas mūžīgi dzīvos Dieva jaunajā debesu valstībā... un trīs, kas mūžīgi mājos ellē. (Maku atkal pārņēma panika)... Es tevi aicinu darīt tikai to, ko, pēc tavām domām, dara Dievs. Viņš pazīst ikvienu cilvēku, kas jebkad dzimis, un pazīst daudz pamatīgāk un dziļāk, nekā tu jebkad pazīsi savus bērnus. Viņš mīl ikvienu... Un tu domā, ka viņš lielāko daļu notiesās uz mūžīgām mokām.
- Runas par elli vienmēr ir bijušas tādas kā abstraktas...
- Tu esi tiesnesis, Makenzij, un tev ir jāizvēlas!
- Es negribu būt tiesnesis. Es to nevaru.
- Tev jāvar.
- Nevaru. Nevaru. Nedarīšu! (Viņš pacēla lūdzošu skatienu). Varbūt pietiks ar mani pašu? Ja jums vajadzīgs kāds, ko mūžīgi mocīt, es iešu viņu vietā. Vai tas derēs? (Maks nokrita pie viņas kājām lūgdams un raudādams). Lūdzu, ļauj man iet bērnu vietā, lūdzu, es to darīšu ar prieku...
- Makenzij! Tagad tu runā kā Jēzus. Tu izdarīji labu spriedumu. Es ļoti lepojos ar tevi... Tagad tu pazīsti Tēta sirdi, un Tētis mīl visus savus bērnus ar izcilu mīlestību.
 
- Kas tev pēkšņi notika, Makenzij? (Maks saslējies apsēdās atpakaļ krēslā)
- Es nekādi neredzu Dieva izcilo mīlestību pret Misiju... Kā Dievs varēja mīlēt Misiju un ļaut viņai piedzīvot tādas šausmas! Viņa bija nevainīgs bērns... Vai Dievs izmantoja viņu, lai sodītu mani par to, ko es izdarīju ar savu tēvu? Tas nav taisnīgi!
- Vai tāds ir tavs Dievs, Makenzij? Tad nav jābrīnās, ka tu slīksti savās bēdās. Tētis nav tāds, Makenzij. Tētis nesodīja ne tevi, ne Misiju, ne Nanu. To neizdarīja viņš.
- Bet viņš to neapturēja.
- Nē. Viņš neaptur daudz ko tādu, kas viņam dara sāpes. Jūsu pasaule ir smagi iedragāta. Jūs prasījāt neatkarību un tagad dusmojaties uz to, kurš jūs mīlēja tik stipri, lai jums to dotu. Nekas nenotiek tā, kā tam vajadzētu notikt... un briesmīgs liktenis piemeklē tos, ko viņš sevišķi mīl.
- Tad kāpēc viņš neko nedara?
- Viņš jau ir darījis... Viņš izvēlējās krusta ceļu, kurā žēlastība triumfē pār taisnīgumu mīlestības dēļ. Vai tu labāk gribētu, lai viņš būtu izvēlējies taisnīgumu ikvienam?
- Un tomēr es nesaprotu, kāpēc Misijai vajadzēja mirt.
- Viņai nevajadzēja mirt, Makenzij. Tāds nebija Tēta plāns. Tētim nekad nav vajadzējis izmantot ļaunumu, lai sasniegtu labus mērķus. Tie esat jūs, cilvēki, kas tvērušies pie ļaunuma, un Tētis uz to ir atbildējis ar labestību. Tas, kas notika ar Misiju, bija ļaunuma darbs, un tavā pasaulē neviens no tā nav pasargāts.
- Bet tas ir tik sāpīgi! Ir taču jābūt labākam ceļam.
- Tāds ir. Tikai tu pašlaik nespēj saredzēt. Novērsies no savas neatkarības, Makenzij! Beidz būt par tiesnesi un iepazīsti Tēti tādu, kāds viņš ir. Tad tu spēsi saņemt viņa mīlestību arī lielu sāpju vidū...
- Es patiešām gribu uzticēties Tētim... Bet man būs vajadzīga palīdzība.
- Nu, tas jau izklausās pēc sākuma. (Viņa apskāva Maku).
 
Pēkšņi alas klusumu pārtrauca bērnu smiekli. Viena no alas sienām kļuva arvien caurspīdīgāka, un Maks ieraudzīja pļavu ezermalā, kur rotaļājās visi viņa bērni. Misija pēkšņi steidzās pa taku šurp, bet siena starp viņiem bija necaurejama.
- Viņa tevi nedzird... Viņa zina, ka tu esi šeit, bet nevar tevi redzēt.
Meitenes sejā atplauka smaids, un viņas lūpas veidoja vārdus: Es tevi mīlu!
- Viņai taču ir labi, vai ne?
- Labāk, nekā tu domā. Dzīve ir tikai priekštelpa plašākai realitātei, kas gaida nākotnē. Jūsu pasaulē neviens nesasniedz savu iespēju kalngalu. Tā ir tikai gatavošanās tam, ko Tētis bija iecerējis no paša sākuma.
- Vai mani pārējie bērni arī patiešām ir šeit?
- Vienīgi Misija patiešām ir šeit. Pārējie sapņo...
- Vai viņa man ir piedevusi?
- Ko piedevusi?
- Es viņu nenosargāju... no tā cilvēka!
- Varbūt tu atceries, ka tobrīd glābi savu dēlu. Tu esi vienīgais visā izplatījumā, kas pieļauj domu, ka esi kaut kādā ziņā vainīgs... Ir laiks atbrīvoties no šiem meliem.
Tad kāds pasauca Misiju. Bērnu pulciņa vidū stāvēja Jēzus. Misija bez vilcināšanās iekrita viņa rokās. Alas sienas izgaisa, un viņš stāvēja klints iedobē pie ūdenskrituma. Maks pasmaidīja: Es vairs nejūtos iestidzis.
 
 
Briesmoņa vēderā: Atceļa sarunas
(Par Misiju un tumsu. Baznīca un institūcijas. Pilnvērtīga Dzīve)
    Cilvēki nekad nenododas ļaunumam tik pamatīgi un pacilāti kā tad, ja dara to reliģiskas pārliecības dēļ. (Blēzs Paskāls)
 
Lielās skumjas bija projām. Maks zināja: Misijai nebūtu iebildumu, ja viņš tās vairs nepieņemtu. Ezermalā Jēzus turpat gaidīdams mētāja akmentiņus.
- Tev ir īpaši bērni, Mak. Jūs ar Nanu teicami pratāt viņus mīlēt. Keita vēl cīnās ar sevi... bet tur mums vēl viss nav galā.
- Tātad viņi ir projām?
- Jā, atpakaļ savos sapņos. Protams, izņemot Misiju... Viņa bija ļoti priecīga, ka varēja pabūt tev tik tuvu... Vari man ticēt: tas viss ir ļoti reāls, daudz reālāks nekā tā dzīve, ko tu līdz šim esi pazinis.
- Man joprojām nedod miera kāda doma par Misiju... Kā viņa varēja justies viena tur, tajā automobilī, ārkārtīgi pārbijusies.
- Mak, viņa ne brīdi nebija viena. (Jēzus uzlika roku viņam uz pleca). Es viņu nekad nepametu; mēs viņu neatstājām nevienu mirkli.
- Vai viņa zināja, ka jūs esat tur?
- Jā, Mak, zināja. Ne jau uzreiz – sākumā viņa bija ļoti pārbijusies... Bet, kad Saraju ieskāva viņu sevī, Misija pierima... Kaut gan viņai bija tikai seši gadi, mēs ar Misiju esam draugi. Mēs sarunājāmies. Viņai nebija ne jausmas, kas ar viņu notiks. Patiesībā viņa bija vairāk noraizējusies par tevi un pārējiem bērniem, zinot, ka jūs nevarēsiet viņu atrast. Viņa lūdza par tevi un tavu sirdsmieru. Viņa bija apbrīnojami varonīga! (Maks atkal ļāva vaļu raudām)...
 
- Paldies, ka esi kopā ar mani un ka parunāji ar mani par Misiju. Es nekad ne ar vienu par viņu neesmu runājis. Tas bija kaut kas pārāk liels un baismīgs. Šķiet, tagad tam nav vairs tāda spēka.
- Tumsa noslēpj baiļu, melu un nožēlu patieso lielumu. Patiesībā tie ir drīzāk ēna nekā realitāte, tāpēc tumsā šķiet lielāki. Kad visdziļākajās vietās, kur tie tevī iemājojuši, iespīd gaisma, tu sāc aptvert, kādi tie ir īstenībā.
- Bet kāpēc mēs glabājam visu to sevī?
- Tāpēc, ka mums tā šķiet drošāk. Un dažreiz, ja esi bērns, kas cenšas izdzīvot, glabāt sevī patiešām ir drošāk. Bet pēc tam cilvēks ārēji izaug, tomēr iekšienē paliek tas pats bērns tumšā alā, kur visapkārt glūn briesmoņi. Un ieraduma pēc viņš turpina papildināt savus krājumus.
- Nu, un kā notiek pārmaiņa cilvēkam, kurš apmaldījies tumsā kā es?
- Visbiežāk ļoti lēni. Atceries, ka viens tu to nespēj. Daži cenšas izmantot visus iespējamos saglabāšanās mehānismus un prāta spēles. Bet briesmoņi turpat vien paliek un gaida izdevību izlīst no slēpņa.
- Un kas man tagad būtu jādara?
- Jāmācās būt atvērtam mīlestībai. Cilvēkam nav viegli aptvert šo jēdzienu. Jums ir grūti dalīties it visā... Mūsu vēlēšanās ir tāda, lai tu ATGRIEZIES pie mums, tad mēs nāksim un iemājosim tevī, un dalīsimies ar tevi visā... Mūsu nolūks bija dzīvot kopā šo dzīvi, tavu dzīvi – kā sarunu, kā kopīgu ceļojumu. Tad tu iegūtu daļu mūsu gudrības un iemācītos mīlēt ar mūsu mīlestību.
- Vai drīkstu zināt, kāpēc tu man nepastāstīji par Misiju agrāk?
- Nedomā, ka mēs nemēģinājām. Vai neesi pamanījis, ka savās sāpēs tu mani redzi vissliktākajā gaismā? Es esmu centies runāt ar tevi jau ilgu laiku, bet šodien bija pirmā reize, kad tu spēji dzirdēt. Bet arī tās visas pārējās reizes nebija gluži veltīgas. Kā sīkas plaisiņas sienā, kas krājas cita pie citas, tās kopā sagatavoja tevi šai dienai. Ja gribi, lai zeme ņem pretī sēklu, tev tā iepriekš jāsagatavo.
- Es lāgā nesaprotu, kāpēc mēs tam pretojamies...
- Visu nosaka žēlsirdībai piemērotākā laika izvēle. Ja Visumā dzīvotu tikai viens cilvēks, laika izvēle būtu diezgan vienkārša. Bet, līdzko tam pievienojas nākamais – nu, tu jau zini. Katra izvēle met sīkus vilnīšus cauri laikam un attiecībām un atduras pret citām izvēlēm. Un no tā, kas šķiet milzīgs juceklis, Tētis noauž izcilu audumu.
 
- Vai tad, kad es redzēju Misiju, es redzēju Debesis?
- Saproti, Mak, mūsu galamērķis nav Debesu ainava, kādu tu esi radījis savā prātā – ar pērļu vārtiem un zelta ielām. Tā ir jauna Visuma attīrīšanās, tāpēc tur izskatīsies gandrīz tāpat kā šeit.
- Un kā tad visi tie pērļu vārti un zelta ielas?
- Tā aina attēlo mani un sievieti, kuru es mīlu. (Maks jutās pārsteigts)... Tā aina ir mana līgava – Baznīca: indivīdi, kas visi kopā veido garīgo pilsētu; tai cauri plūst upe, kurai abos krastos aug koki ar augļiem, kas dziedē veselu tautu sāpes un bēdas. Un šī pilsēta vienmēr ir atvērta, un ikkatri no tās vārtiem ir darināti no vienas veselas pērles... Tas esmu es!.. Pērles, Mak, ir vienīgais dārgakmens, ko radījušas sāpes, ciešanas un – visbeidzot – nāve.
- Tu esi ceļš, bet... Tu runā par baznīcu kā sievieti, kuru mīli, bet es esmu pārliecināts, ka nekad viņu neesmu saticis. Tā nav vieta, kurp es labprāt eju svētdienās.
- Tas ir tāpēc, ka tu redzi tikai institūciju, cilvēka radītu sistēmu. Ne jau to es nācu radīt. Tas, ko es redzu, ir cilvēki un viņu dzīves, nevis ēkas vai programmas; tā ir dzīva un elpojoša cilvēku kopa, kas vienota manā mīlestībā... Visa pamatā ir attiecības un vienota dzīve... Manu baznīcu veido cilvēki, un dzīvi veido attiecības. TU to nevari uzbūvēt. Tas ir mans darbs, un es, jāteic, protu to diezgan labi. (Jēzus klusi pasmējās)
- Bet pagaidi...
- Mak, tev nav viss jāizdibina un jāsaprot. Gluži vienkārši – esi ar mani!.. Reliģijas mehānisms var samalt cilvēkus. Ārkārtīgi daudz no tā, kas darīts manā vārdā, nepavisam nav saistīts ar mani un bieži vien – pat tad, ja notiek neapzināti – ir pilnīgā pretstatā maniem nolūkiem... Es neradu institūcijas – nekad neesmu to darījis un nedarīšu... Tā ir nodarbošanās tiem, kuri grib spēlēt Dievu... Es neesmu sajūsmā par reliģiju, tāpat kā neesmu sajūsmā par politiku vai ekonomiku... Tās ir cilvēku radītas šausmu trīsvienības, kas posta zemi un krāpj tos, kurus es mīlu... Bezcerīgi pūliņi radīt noteiktības un drošības izjūtu tur, kur tādas nav. Tas viss ir māņi! To spēju vienīgi es.
 
- Tātad...?
- Es nācu, lai dotu tev Dzīvi visā tās pilnvērtībā. Savu dzīvi... Ja tu censtos to izjust bez manis, bez nepārtrauktas sarunas starp mums, kas veicam šo ceļu kopā, tas būtu tāpat kā censties vienatnē staigāt pa ūdens virsmu. Tu to nevari!.. Ļauj man rādīt tev ceļu! Vienkārši turpini dot man to mazumiņu, kas tev ir, un mēs kopā skatīsimies, kā tas aug... Tas viss ir process, nevis notikums. No tevis es vēlos tikai to, lai tu man uzticētos... un mācītos mīlēt cilvēkus ap sevi.
- Tieši to es gribētu mācīties.
- Pasaules sistēma ir tāda, kāda tā ir... Bet es varu dot tev brīvību, kas ļauj pārvarēt jebkādu varas sistēmu, kurā tu nokļūsti... Mēs ar tevi kopā varam būt visā tajā iekšā un tomēr nebūt daļa no tā.
- Bet ļoti daudzi cilvēki, kas man ir svarīgi, šķiet gan tajā iekšā, gan daļa no tā!
- Mak, es viņus mīlu... Mums jāatrod ceļi, kā viņus mīlēt un kā viņiem kalpot... Tie, kas mani mīl, nāk no visām pastāvošajām sistēmām.
- Vai tas nozīmē, ka visi ceļi ved pie tevis?
- Nebūt ne. Lielākā daļa ceļu neved nekur. Bet tas nozīmē, ka es došos pa jebkuru ceļu, lai atrastu tevi.
 
 
Siržu sastapšanās: Ar Tēti uz lieveņa
(Ciešanas un žēlsirdība. Meli. Ļaunums un izlīgšanas ceļš)
    Meliem ir bezgala daudz izpausmes veidu, bet patiesībai ir tikai viena seja. (Žans Žaks Ruso)
 
- Tēti?.. Es pret tevi esmu bijis netaisni bargs.
- Hm, tātad Sofijai ir izdevies tev piekļūt.
- Un kā vēl! Man nebija ne jausmas, ka esmu kļuvis tev par soģi, par tiesnesi. Tas izklausās drausmīgi iedomīgi... Man ļoti žēl. Es tiešām neaptvēru...
- Bet tagad tas pieder pagātnei. Es pat negribu, lai tu par to skumtu, Mak.
- Jēzus teica, ka tā bijusi tava doma – atvēlēt šajā pēcpusdienā man laiku kopā ar Misiju. Nevaru vien atrast īstos vārdus, lai pateiktu tev paldies!
- Ā, nav par ko, mīļais! Arī man par to liels prieks...
- Vai viņai vajadzēja mirt tādēļ, lai tu pārvērstu mani?
- Beidz, Mak! Tā es nemēdzu darīt.
- Bet, ja viņa nebūtu mirusi, es tagad neatrastos šeit.
- Mak, ja es no neizsakāmām traģēdijām spēju izdabūt neticami daudz laba, tas nenozīmē, ka es izraisu šīs traģēdijas... Žēlsirdības pastāvēšanu nenosaka ciešanas, taču tur, kur ir ciešanas, žēlsirdība parādās neskaitāmās daudzkrāsu niansēs.
- Tas man ir liels atvieglojums. Ļoti grūti būtu pieņemt domu, ka viņas dzīve aprāvusies manis dēļ.
- Viņa nebija tavs upuris, Mak. Viņa bija un vienmēr paliks tavs prieks. Tāds bija viņas būtības mērķis, un tas ir daudz.
- Man pasaule nu izskatās tūkstoškārt gaišāka, un es pats jūtos tūkstoškārt vieglāks!
- Būt par tiesnesi visai pasaulei nebūt nav viegli...
 
- Bet Jēzus man vienmēr ir paticis labāk nekā tu...
- Cilvēki, it sevišķi reliģiozie, mūs bieži uztver kā labo un slikto policistu. Kad jāpanāk, lai citi tīkotos tā, kā viņiem šķiet pareizi, ir vajadzīgs bargs Dievs. Kad vajadzīga piedošana, viņi steidzas pie Jēzus... Bet mēs viņā bijām visi. Viņš precīzi atklāja manas sirds būtību. Es jūs mīlu un aicinu mīlēt mani.
- Bet kāpēc tu mīli mani... tādu nejēgu? Pēc visa, ko esmu sirdī jutis pret tevi, pēc visiem apvainojumiem, ko esmu tev metis?
- Tāpēc, ka tāda ir mīlestība... Es neprātoju, ko tu darīsi un ko izvēlēsies. Es to jau zinu. Teiksim, es cenšos mācīt tevi neslēpties melos (viņa šķelmīgi pamirkšķina). Pieņemsim, ka es zinu: tev vajadzēs 47 situācijas un notikumus, pirms tu mani sadzirdēsi – tas ir, sadzirdēsi pietiekami skaidri, lai man piekristu un mainītos. Tātad, ja tu pirmajā reizē mani nedzirdi, es nejūtu vilšanos vai sarūgtinājumu, es jūtu pacilātību. Vēl atlikušas tikai 46 reizes! Un šī pirmā reize ir pamatakmens, lai būvētu dziedināšanas tiltu, pa kuru tu kādu dienu – vai šo pašu dienu – dosies pāri.
- Tagad es jūtos vainīgs... Par slēpšanos melos. Šķiet, es to tā vai citādi esmu darījis visu savu mūžu.
- Mīlulīt, tu esi daudz kam izgājis cauri. Par to nav jākaunas. Tavs tēvs tev ļoti nodarīja pāri. Dzīve tev nodarīja pāri. Meli ir vieglākais patvērums, kurp steidzas tie, kas pārdzīvojuši grūtības. Tie dod drošības apziņu, tie šķiet vieta, kur viss atkarīgs tikai no tevis paša. Bet tā ir tumša vieta, vai ne?.. Meli ir kā mazs cietoksnis, tajos var justies drošs un varens. No sava mazā melu cietokšņa tu centies vadīt savu dzīvi un manipulēt ar citiem. Bet cietoksnim vajadzīgas sienas, un tu tās uzcel. Tās ir aizbildinājumi taviem meliem.
- Bet es Nanai neko neteicu par saņemto vēstuli tāpēc, ka tas viņu būtu ļoti sāpinājis!
- Redzi nu?.. Īstais iemesls ir tas, ka tu baidījies no emocijām, ar ko būtu jātiek galā – gan viņas, gan savām. Emocijas tevi biedē. Tu meloji, lai pasargātu sevi, nevis viņu!.. Meli ir pretēji mīlestībai. It kā rūpējoties par viņu, tavi meli kļuva par šķērsli jūsu attiecībās un viņas attiecībās ar mani. Ja tu būtu viņai pateicis, varbūt viņa pašlaik būtu kopā ar mums.
 
- Un ko lai es tagad daru?
- Pārvari bailes iziet no tumsas, izstāstīt viņai, lūgt piedošanu un ļaut viņas piedošanai tevi dziedināt... Uzņemies risku būt godīgam... Un atceries, ka es esmu lielāka par taviem meliem. Es spēju darboties ārpus tiem.
- Lūdzu, vai tu man piedosi?
- Es jau sen esmu tev piedevusi, Mak... Cilvēki mēdz būt ļoti sīksti, kad runa ir par viņu lielo dārgumu – iedomāto neatkarību. Viņi glabā un tur savu slimību ciešā tvērienā... Tu esi pūlējies aizslēgt savas sirds durvis no iekšpuses.
- Bet man tas neizdevās.
- Tāpēc, ka mana mīlestība ir daudz lielāka par tavu muļķību. Es izmantoju tavas izvēles, teicami iekļaujot tās savos nolūkos. Ir daudz tādu cilvēku kā tu, kuri ieslēdzas ļoti šaurā telpā kopā ar briesmoni... Bet patiesa mīlestība nekad nepiespiež.
- Vai tāpēc tu neapturi ļaunumu?
- Viss ļaunums ceļas no neatkarības, un neatkarība ir jūsu izvēle. Ja man vajadzētu atsaukt visas jūsu neatkarīgās izvēles, tā pasaule, kuru tu pazīsti, vairs neeksistētu un mīlestībai nebūtu nozīmes. Šī pasaule nav spēļu laukums, kurā es sargāju visus savus bērnus no ļaunuma. Ļaunums ir šī laikmeta haoss, ko jūs man atnesāt, taču tam nepaliks pēdējais vārds.
- Cik grūti ir visu to saprast!
- Svarīga ir ikviena izvēle... Jūs pieprasāt sev neatkarību un pēc tam žēlojaties, ka es jūs tik ļoti mīlu, lai jums to dotu!.. Mani nolūki nav domāti ne manai, ne tavai ērtībai. Mani nolūki ir vienmēr un tikai mīlestības izpausme...
- Ko īsti Jēzus panāca ar savu nāvi?
- Viņš ir visa pamats un būtība. Jēzus ir mūsu nolūka centrs... Plāna B nav... Ar viņa nāvi un augšāmcelšanos es tagad esmu pilnībā izlīgusi ar pasauli. Ar visu pasauli... Izlīgšana ir divvirziena iela, un es savu daļu esmu paveikusi pilnīgi un galīgi. Mīlestības dabā nav uzspiest attiecības, bet mīlestības dabā ir atvērt ceļu.
 
 
Darbības vārdi un citas brīvības: Laivā. Vakara sarunas
(Dieva klātbūtne. Emocijas. Noteikumi un attiecības. Baušļi un brīvība. Prioritātes)
    Dievs ir darbības vārds. (Bakminsters Fullers)
 
Vizinādamies pa ezeru, Maks pēkšņi laivas galā ierauga sēžam Saraju.
- Ai! Tu mani izbiedēji!
- Piedod, Makenzij, bet vakariņas ir gandrīz gatavas, un pienācis laiks tevi aicināt atpakaļ uz būdu.
- Vai tu visu laiku biji kopā ar mani?
- Protams. Es vienmēr esmu kopā ar tevi... Vai tu to zini vai nezini, tam nav nekāda sakara ar to, vai es esmu tuvumā vai ne.
- Vai es vienmēr spēšu tevi tā redzēt vai dzirdēt – arī tad, kad būšu atpakaļ mājās?
- Makenzij, (Saraju pasmaidīja) tu vienmēr vari sarunāties ar mani... Tu iemācīsies dzirdēt manas domas sevī.
- Ja nu es sajaucu tevi ar citu balsi?
- Protams, tu kļūdīsies, kļūdās ikviens, bet mēs turpināsim kopt savas attiecības... Kļūdas ir daļa no dzīves, un Tētis arī tajās ieliek savu nolūku.
 
- Tas viss tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu pazinis... Nez kāpēc sadzīvot ar Dievu šķita vieglāk, kad es viņu uzskatīju par prasīgu uzraugu.
- Vai tu tā domā?.. ŠĶITA ir īstais vārds. Ko tas tev deva? Lielās skumjas un vairāk sāpju, nekā tu spēji panest.
- Spriežot pēc Tēta teiktā, tas ir tāpēc, ka es baidos no emocijām... Man tās jušanas nepatīk... Vai tu radīji tās visas vai tikai labās emocijas?
- Emocijas ir dvēseles krāsas, tās ir krāšņas un nepārspējamas. Kad tu neko nejūti, pasaule kļūst pelēka un bezkrāsaina...
- Tad palīdzi man tās izprast!
- Īstenībā tur nav daudz, ko izprast. Tās gluži vienkārši ir. Tās nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši pastāv... Lielākā daļa emociju ir reakcijas uz uztveres signāliem... Tas vien, ka tu kaut kam cieši tici, nepadara to patiesu. Esi gatavs pārvērtēt to, kam tu tici. Jo vairāk tu dzīvosi patiesībā, jo vairāk tavas emocijas palīdzēs skaidri redzēt. Taču pat tad tām nevajag uzticēties vairāk kā man.
 
- Šķiet, ka dzīvot saskaņā ar attiecībām... ir sarežģītāk nekā tikai ievērot noteikumus.
- Kādus noteikumus, Makenzij?
- Nu, visu to, ko mums liek darīt Svētie raksti...
- Bībele neliek tev ievērot noteikumus. Tā ir Jēzus attēls. Kaut gan vārdi var vēstīt to, kāds ir Dievs un ko viņš vēlas no tevis, tu to nespēj panākt viens pats. Dzīve un dzīvošana ir viņā un nekur citur... Taisnība, attiecības ir krietni sarežģītākas nekā noteikumi, taču noteikumi nekad nedos tev atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un nekad tevi nemīlēs.
- Es saprotu, ko tu saki... Šī nedēļas nogale, kopīgā dzīve ar jums mani ir daudz vairāk apgaismojusi nekā jebkura no visām pareizajām atbildēm... Vai es tevi vēl redzēšu?
- Protams. Tu vari ieraudzīt mani mākslas vai mūzikas darbā, klusumā, cilvēkos, Radības pasaulē vai savā priekā un bēdās. Manas iespējas sazināties ir neierobežotas, un tās vienmēr būs saskaņā ar Tēta labestību un mīlestību. Un tu dzirdēsi un redzēsi mani Bībelē jaunos veidos. Tikai nemeklē noteikumus un principus, meklē attiecības – ceļu, kā būt ar mums kopā.
 
- Jums taču patiesībā nav jāēd, vai ne? (Maks jautā trijotnei pie vakariņu galda)
- Mums jādara nav nekas. (Tētis atbild diezgan kategoriski)
- Kāpēc tad jūs ēdat?
- Lai būtu kopā ar tevi, mīlulīt. Tev ir jāēd, un tas ir teicams iemesls, lai pabūtu kopā.
- Jūs zināt, cik pateicīgs es jūtos par visu, bet...  Ko man darīt, kad atgriezīšos mājās? Ko jūs gaidāt no manis pašlaik?
- Cilvēkiem ir tieksme pielāgot valodu savai neatkarībai un vajadzībai rīkoties pareizi... Es tev atbildēšu ar pretjautājumu. Kāpēc mēs, pēc tavām domām, piedāvājām desmit baušļus? (Saraju)
- Es domāju... tas ir noteikumu apkopojums, ko jūs aicināt cilvēkus ievērot, lai tie dzīvotu pareizi un iemantotu jūsu labvēlību.
- Kā tev šķiet: cik cilvēku ir dzīvojuši tik pareizi, lai iemantotu mūsu labvēlību?.. Patiesībā to ir spējis tikai viens, un tas ir Jēzus.
- Tad kāpēc jūs devāt mums šos baušļus?
- Lai jūs atmestu centienus dzīvot pareizi pašiem par sevi. Tas bija spogulis, kas atklāja, cik netīra kļūst jūsu seja, kad jūs dzīvojat neatkarīgi... Bet vai iespējams notīrīt seju ar to pašu spoguli, kas rāda, cik esat netīri? Noteikumos nav ne žēlsirdības, ne labvēlības, pat attiecībā uz vienu kļūdu ne. Tāpēc Jēzus jums visu to piepildīja ar saturu... “Tev Nebūs” īstenībā kļūst par solījumu, ko mēs piepildām jūsos... Ja tu dzīvo savu dzīvi viens un neatkarīgi, tad šis solījums ir tukšs. Jēzus pielika punktu likuma prasībai; tai vairs nav spēka apsūdzēt vai pavēlēt.
- Vai tu gribi teikt, ka man nav jāievēro noteikumi?
- Jā. Jēzū tu neesi pakļauts nekādam likumam... Tie, kuri baidās no brīvības, ir tie, kuri nespēj mums uzticēties un ļauties mūsu dzīvei viņos. Centieni uzturēt likumu faktiski ir neatkarības pasludināšana – veids, kā saglabāt kontroli...
 
- Skat, kā! Vai tu gribi teikt, ka atbildība un gaidītā rīcība arī ir viena no noteikumu izpausmēm, kam mēs vairs neesam pakļauti?
- Makenzij, es jebkurā laikā dodu priekšroku darbības vārdam, nevis lietvārdam... Tādiem darbības vārdiem kā atzīt, nožēlot, dzīvot, mīlēt, atsaukties, augt, sēt, vākt ražu, mainīties, skriet, dejot un tā tālāk, un tā tālāk... Es esmu tas, kas esmu. Es esmu darbības vārds! Dzīvība, dinamika, pastāvīga aktivitāte un kustība... Turpretī cilvēkiem ir ķēriens paņemt darbības vārdu, kas ir dzīvības un labestības pilns, un pārvērst to nedzīvā lietvārdā vai principā, kas dveš noteikumus... Ja Visums ir tikai lietvārdu sakopojums, tas ir miris... Darbības vārdi ir tie, kas dod dzīvību.
- Un ko īsti tas nozīmē?
- Pirms tavi vārdi kļuva par lietvārdiem, tie sākumā bija mani vārdi... dzīvi un dinamiski, dzīvības un iespēju pilni; tavējie ir miruši, likuma baiļu un sprieduma piesātināti... Es tev dodu spēju atsaukties, atbildēt, un tava atbilde ir brīvi mīlēt un kalpot jebkurā situācijā, tāpēc ikkatrs brīdis ir citāds, neatkārtojams un brīnišķīgs... Man ir jābūt tevī... Ja mēs ar tevi esam draugi, mūsu attiecībās pastāv paļāvīgas gaidas... vēlme būt kopā, smieties un sarunāties... Ja es šīs “gaidas” aizstāju ar “gaidīto rīcību”... mūsu dzīvās attiecības ātri vien pārtop par nedzīvu veidojumu ar noteikumiem un prasībām.
- Vai tu gribi teikt, ka negaidi no manis nekādu vēlamo rīcību?
- Mīlulīt, es ne tev, ne citam nekad neesmu uzspiedusi nekādu gaidāmo rīcību. (Ierunājas Tētis)... Es pazīstu tevi un zinu visu par tevi. Kāpēc lai es gaidītu ko citu?.. Turklāt, tā kā es neko tādu negaidu, tu man nekad nesagādāsi vilšanos... Ciktāl tu tveries pie gaidītās rīcības un pienākuma, tu nedz pazīsti mani, nedz uzticies man.
- Un tiktāl tu vienmēr dzīvosi bailēs. (Iestarpina Jēzus)
 
- Bet vai tad jūs negribat, lai mēs nospraustu prioritātes? Kā mēdz sacīt: pirmajā vietā Dievs un pēc tam viss pārējais?
- Ar prioritātēm ir viena nelaime. Dzīvojot ar tām, cilvēks visu skata kā hierarhiju, piramīdu... Ja tu Dievu liec virsotnē, ko tas īstenībā nozīmē un kāds ir pienācīgais augstums? Cik laika tev jāveltī man, pirms vari nodoties pārējam... tam, kas tevi visvairāk interesē? (Saraju)
- Redzi, Makenzij, es negribu tikai daļiņu no tevis un daļiņu no tavas dzīves... Es vēlos tevi visu... (Tētis)
- Mak, es negribu būt vērtību saraksta pirmajā vietā; es gribu būt visa centrā... Kopā pārdzīvot visu, kas ar tevi notiek... (Jēzus)
 
 
Draugu svētki: Ar izmainītu redzi
(Izlīgums ar tēvu)
 
- Vai drīkstu pieskarties tavām acīm un tās uz vienu vakaru izdziedināt?.. Lai tu redzi kādu daļiņu no tā, ko redzam mēs. (Saraju)
Kad Maks atvēra acis, viņš stāvēja neliela pakalna virsotnē, zem krāšņām nakts debesīm un vēroja šķietami haotisku, bet teicami pārvaldītu zvaigžņu parādi. Pat nakts tumsā viss bija skaidri saskatāms, un ap visu mirdzēja gaismas loki daudzveidīgos toņos un nokrāsās. Viņš jutās it kā spētu būt klāt visur, kurp vien vērsa skatienu.
Un tad Maks ieraudzīja ugunis. Pļavā saplūda milzīgs bērnu pulks, kas paši izstaroja gaismu. Tiem sekoja pieaugušie...
Uzmanību piesaistīja viena no gaismas būtnēm: tā šķita cīnāmies ar kādām grūtībām. No tās sprikstēja zibšņi un stari violetos un ziloņkaula toņos...
- Kas tur notiek?
- Tur ir kāds cilvēks, kas nespēj paturēt sevī to, ko jūt.
- Kāpēc viņš tik ļoti šķiet pievērsies mums?
- Viņš ir pievērsies tev... Tas ir tavs tēvs.
Īsti neapjaušot, kā tas noticis, Maks attapās skrienam pāri pļavai pretī tēvam. Kā mazs puisēns, kas ilgojas pēc tēva. Tēvs bija nometies ceļos, gaismas loka ieskauts...
- Tēt, man tik ļoti žēl! Tēt, es tevi mīlu!
Viņi pārmija šņukstošus atzīšanās un piedošanas vārdus, un mīlestība savā lielumā sniedza mierinājumu un dziedināšanu... Maks juta, ka viņus ieskauj dziesmas vilnis.
Pēkšņi no tumsas iznira Jēzus. Vienkāršā mirdzoši baltā tērpā, ar zelta kroni galvā – Visuma ķēniņš. Visus pārņēma skaļas gaviles. Viss, kas vien elpoja, vienojās bezgalīgas mīlestības un pateicības dziesmā. Šonakt Visums bija tāds, kā iecerēts.
 
 
Skumju rīts: Pārgājiens ar Tēti
(Piedošana, asaras un dziedināšana)
    Dievam nav robežu, un Viņš saviem bērniem spēj dot sevi visu. Viņš nesadala sevi tā, lai katram tiktu daļa, bet ikvienam atdod sevi pilnībā, it kā neviena cita vairs nebūtu. (A.V.Tozers)
 
- Mak, mosties! Mums laiks iet!
Vēl pirms ausmas Maku modina stalts, stiegrains vīrietis, kas mazliet atgādina Tēti. Sudrabbalti mati, ūsas un bārda, kājās džinsa bikses un pārgājienu zābaki.
- Šorīt tev būs vajadzīgs tēvs... Vakardienas piedošana tavam tēvam bija nozīmīgs solis, lai tu šodien spētu mani iepazīt kā Tēvu.
Pēc brokastīm abi dodas ceļā pa taku gar ezeru. Tētis bez vārdiem pievērš Maka uzmanību kokā iezīmētai mazai sarkanai pusloka zīmei.
 
- Es būtu varējis aktīvi iejaukties Misijas liktenī... bet tas nebija iespējams tādu apstākļu dēļ, ko tu pašlaik nespēj saprast. Es neizraisīju viņas nāvi, bet tas nenozīmē, ka nevaru izmantot to labiem mērķiem.
- Tev taisnība. Es to nevaru saprast... Taču es tev uzticos... (Makam tā šķita jauna doma!) Tēti, es tiešām tev UZTICOS!
- Es zinu, mans dēls, es zinu. (Tēta seja staroja)... Mēs gandrīz esam galā. Es gribu parādīt tev kaut ko, kas tev sagādās lielas sāpes.
- Un kas tas ir? (Makam pakrūtē sažņaudzās kamols)
- Es gribu novelt vēl vienu smagumu, kas spiež tavu sirdi... Šodien mēs iemetīsim ezerā lielu akmeni, un viļņi, kas no tā aizplūdīs uz visām pusēm, sasniegs vietas, ko tu pat neesi iedomājies. Tu jau zini, ko es gribu, vai ne?
- Baidos, ka jā.
- Dēls, tev tas ir jāpasaka, jānosauc vārdā.
- Tēt! (Maks iekliedzās, vairs nespēdams valdīt asaras). Kā es varu piedot tam briesmonim, kas nogalināja manu Misiju!.. Es gribu viņam sagādāt tādas pašas ciešanas, kādas viņš sagādāja man... (Tētis ļāva izkliegt visu, kas uz sirds)
- Mak, piedot šim cilvēkam tev nozīmē to, ka tu atdod viņu man un ļauj man atbrīvot viņu no grēka... Piedot nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē atlaist rokas no otra rīkles.
- Bet es domāju, ka tu aizmirsti mūsu grēkus?
- Mak, es esmu Dievs. Es neaizmirstu neko. Es zinu visu. Tātad aizmiršana man nozīmē izvēli, lai nospraustu sev robežas.
- Bet šis cilvēks...
- Bet arī viņš ir mans dēls. Es gribu atbrīvot viņu no grēka.
- Tātad kas notiek? Es gluži vienkārši piedodu viņam... un mēs kļūstam draugi?
- Piedošana nerada attiecības. Jēzū es esmu piedevis visiem cilvēkiem grēkus pret mani, bet tikai daži ir izvēlējušies attiecības... Piedošana ir neticams spēks – spēks, kas tev kopīgs ar mums... Piedošana vajadzīga pirmām kārtām tev, piedevējam, lai atbrīvotu tevi no tā, kas saēdīs tevi dzīvu, kas nokaus tavu prieku un tavas spējas mīlēt neierobežoti un ar visu sirdi. Vai tu domā, ka tam cilvēkam rūp tās sāpes un mokas, ko tu esi pārdzīvojis? Drīzāk šī apziņa viņu stiprina. Vai tu negribi to pārtraukt?
- Nedomāju, ka es to spēju.
- Kad izvēlies otram piedot, tu paver ceļu mīlestībai... Es gribu tev palīdzēt iegūt tādu dabu, kas vairāk spēka atrod mīlestībā un piedošanā, nevis naidā... Piedošana neprasa, lai tu uzticētos tam, kuram tu piedod...
- Vai tas būtu taisnīgi pret Misiju?
- Tev nav jāgādā par taisnīgumu. Tas paliek manā ziņā... Misija tam cilvēkam ir jau piedevusi... jo es dzīvoju viņā. Tikai tā jebkad ir iespējama īsta piedošana.
- Palīdzi man, Tēt! Palīdzi man! (Tēta rokas apskauts, viņš izraudāja visu melnumu)
- Vienkārši pasaki to skaļi. Tam, ko pavēsta mani bērni, piemīt liels spēks.
- Es tev piedodu. Es tev piedodu. Es tev piedodu! (Maks sāka čukstus)... Vai viss kārtībā, ja es joprojām jūtos dusmīgs?
- Neapšaubāmi!.. Tas bija ļauni, un dusmas ir dabiska atbilde uz ļaunumu. Tomēr nepieļauj, lai dusmas... liedz tev atlaist rokas no viņa rīkles... Dēls, pirmajā un otrajā dienā tev varbūt vajadzēs pavēstīt savu piedošanu simtiem reižu, bet trešajā dienā tas sāks iet mazumā, un ar katru nākamo dienu kļūs vieglāk... Un tad kādu dienu tu lūgsi... lai mana mīlestība izdedzinātu no viņa dzīves pēdējās nekrietnības paliekas.
- Es ļoti neciešu šo idiotisko raudāšanu...
- Nekad nenovērtē par zemu savu asaru brīnumu! Tās var būt dziedinošs ūdens un prieka straume. Reizēm tās ir vislabākie vārdi, ko sirds spēj izteikt.
 
Maks saprata, ka viņi ir atnākuši pakaļ Misijas līķim. Tētis atkal norādīja uz sarkano pusloka zīmi uz akmens – slepkavas simbolu. Ar līdzpaņemto lāpstu un kapli viņi atrausa ieeju alā un atrada meklēto. Viņi to ievietoja Saraju dāvātajā smaržīgu kaltētu augu vīstoklī. Ar dārgo nastu plecos, Maks atpakaļceļā vēl murmināja: Es tev piedodu... Es tev piedodu... Viņš saprata, ka īstās Misijas šajā vietā nav.
 
 
Sirds izvēle: Ko darīt tālāk?
    Zemei nav tādu bēdu, ko Debesis nespētu dziedināt. (Nezināms autors)
 
Pārnākuši viņi kopā ar Jēzu un Saraju apglabāja Misiju Maka dvēseles dārzā. Tur no Saraju sakrātajām asarām izauga un uzziedēja dzīvības koks. Vēlāk Būdā, kopīgi baudot no svaigi ceptā maizes klaipa, Tētis Makam piedāvāja izvēli:
- Tu vari vai nu palikt kopā ar mums... vai arī atgriezties mājās pie Nanas, bērniem un draugiem. Jebkurā gadījumā mēs solāmies vienmēr būt kopā ar tevi, kaut arī vienā gadījumā tas būs krietni jūtamāk un redzamāk.
- Un kā būs ar Misiju?
- Ja tu izvēlēsies palikt tepat, tu viņu satiksi jau šajā pēcpudienā... Ja nolemsi doties projām, tava izvēle nozīmēs aiziet arī no Misijas.
- Tā nav viegla izvēle... Ko vēlētos Misija?
- Viņa dzīvo pasaulē, kas nepazīst nepacietību. Viņai nav iebildumu pagaidīt.
- Es bezgala gribētu būt kopā ar viņu. Bet tas būtu cietsirdīgi pret Nanu un maniem pārējiem bērniem... Patiesībā gan es neko vairāk nedaru kā strādāju savu darbu un rūpējos par ģimeni...
- Mak, ja kaut kam ir nozīme, tad visam ir nozīme! Tā kā tu esi svarīgs, viss, ko tu dari, ir svarīgs. Katru reizi, kad tu piedod, VISUMS MAINĀS; katru reizi, kad tu pasniedzies un pieskaries kādai sirdij vai dzīvei, pasaule mainās; līdz ar katru krietnu rīcību vai pakalpojumu, redzamu vai neredzamu, mani nolūki piepildās un nekas vairs nepaliek pa vecam. (Saraju)
- Labi. Tādā gadījumā es atgriezīšos mājās. Nedomāju, ka manam stāstam kāds jebkad ticēs, bet zinu: ja atgriezīšos, varu panākt kādu pārmaiņu, lai cik arī niecīgu... Un es patiešām ticu, ka jūs mani nekad neatstāsiet un nepametīsiet, tāpēc nebaidos doties atpakaļ. Nu, ja baidos, tad tikai mazdrusciņ.
- Tā ir ļoti laba izvēle. (Tētis)
- Man tev jānodod vēl viena dāvana. Tā ir Keitai. Viņa domā, ka ir vainīga Misijas nāvē. (Saraju)
- Milzīgs paldies!
 
 
Noslēgums. Apļi ūdenī
Kamēr Maks pārģērbās mājupceļam, trijotne bija nozudusi. Patiesību sakot, viņam atvadīšanās no Dieva šķita diezgan muļķīga doma...
Kad Maks izgāja, būda atkal slējās veca un neglīta. Pa vecajām pēdām viņš devās atpakaļ pie sava automobiļa un pilsētā iebrauca ziemas vakara tumsā. Sagaidījis zaļo signālu luksoforā, viņš krustojumā devās uz priekšu, nepamanījis, ka otrs braucējs šķērso viņa ceļu pie sarkanās gaismas...
Maka atmošanās slimnīcā sākās pamazām, četras dienas vēlāk. Viņa ģimenei gavilējot par katru mazāko dzīvības pazīmi. Apziņa atgriezās, un sekoja strauja atveseļošanās.
Pārpratumi tika nolīdzināti, vecākā meita Keita ieguva brīvību no vainas sajūtas. Policijas un tiesu medicīnas speciālisti atrada Misijas alu un arī citu upuru slēptuves. Vainīgais ir notverts, un Maks sniedz liecības Meiteņu Slepkavas prāvā.
Kā ezerā iemests olis izraisa ūdenī neskaitāmus apļus, tā Maka personīgās pārvērtības raisīja tālejošas atskaņas viņa attiecību lokā.
 
    Zemi piepilda debesis,
    Un ik krūmā liesmojot parādās Dievs,
    Bet kurpes noauj vien tas, kurš redz.
    Pārējie kazenes ēd.