2008
M.D. brīvi atdzejojumi
pēc M.Zeltiņa parindeņiem
DZĪVAIS ŪDENS
Fr.J. Robertsas dzeja no grāmatas
Nāc atpakaļ, Mans mīļotais (2007)
Un Viņš man sacīja: “Ir noticis.
Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals.
Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota.”
(Atkl.21:6)
Viņš piepildījis manu kausu līdz malām
(Dziesma ceļā uz Apsolīto Zemi)
Slavē to Kungu par Viņa vareniem darbiem,
Slavē par Viņa brīnišķīgo žēlastību!
Lai viss, kas manī, slavē Viņa brīnišķo vārdu.
Jā, lai paceļas mana sirds pateicībā,
Un lai dvēsele priecājas dziesmā.
Jo Viņš atbrīvojis mani no lauvu rīkles
Un izcēlis no ciešanu bedres.
Viņš dziesmu ielicis manā mutē
Un izlējis prieku man sirdī.
Patiešām, tik mīlošs Viņš ir un tik jauks,-
Ne mēle to izteikt spēj, ne apjēgt mans prāts:
Viņš izstiepa vareno roku, un apklusa bangainie ūdeņi.
Es varēju iet tiem cauri pa sausu zemi.
Aleluja! Jo jūras vairs nav. (Atkl.21:1)
Nekas mūs vairs nešķirs! Viņš noņēmis barjeras,
Pār tumšo līci Kungs uzcēlis tiltu.
Brīnumaini mani Viņš ievilcis Sevī,
Mans naidnieks stāv sakauts un neziņā.
Viņš vadīja mani pa tuksneša takām,
Tā roka man paēna bij’ no degošās saules.
Viņš neauglīgajā smiltāja svelmē man
Ar dzīvā ūdens straumēm pildīja kausu.
Viņš uzturēja mani. Viņš mani darīja brīvu.
Sevi atklāja mākonī, uguns stabā un godībā,
Līdz atveda mani pie Jardānas ūdeņiem.
Tad veda tiem cauri, priesteriem šķirstu nesot,
Un ieveda zaļā ZEMĒ, kur piens un medus tek.
(Joz.3:16,17; 4:24)
Apsolījumu zemē, piepildījuma zemē.
Cīņu un uzvaru zemē. Bagātību un pārpilnības zemē.
Manu nepelnīto svētību zemē.
Patiesi, Viņš nebija apturams vai ierobežojams.
Lai gan tur dzīvoja milži – Viņa acīs tie bija kā sienāži!
Viens vienīgs vīrs kopā ar Viņu varenāks par milžiem.
Jā, Viņš dod man Hebronas ieleju mantojumā,
Bet es lūdzu: dod man šos kalnus arī,-
Lai sirds man nepierod līdzenumam.
Dari, ka man spēka robežas kļūst plašākas,
Lai manas acis redz skaidrāku vīziju
Un mana roka ir varena kaujā.
(Joz.14:10-14)
Mans Gans, Tu vedi kā avis mūs tuksnesī,
Nu stāvi mums priekšā kā varenā debespulka Vadonis,
Un mēs lai esam Tev uzticami kareivji. (Joz.5:13-15)
Mums nemeklēt atpūtu zaļās ganībās,
Nedz mieru pie klusiem ūdeņiem,
Jo pavēle skan: milžus no Zemes noslaucīt
Un pilnīgi izskaust visus šos iemītniekus.
Gan ienaidnieks meklē ik solim stāt pretī,
Taču Tavs spēks ir pilnīgi pietiekošs.
Mēs lūdzam: Kungs, stiprini mūsu ticību!
Un, Dieva pilnīgā bruņojumā ietērptus,
Dari mūs spēcīgus ikkatras važas saraut.
Ne vien izturēt pretinieka uzbrukumus,
Bet Gara spēkā tam norādīt īsto vietu. (Ef.6:10-17)
Pats cīnies par mums, ak, Kungs Cebaot,
No krišanas viņa rokās mūs pasargi.
Kad svārstāmies – Savā žēlastībā uzturi,
Ļauj neatstāt darbu, pirms tas nav pabeigts.
Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz labu zemi –
uz zemi ar ūdens strautiem, avotiem un ūdeņiem,
kas nāk no ielejām un kalniem. (5.M.8:7)
Dodies dziļumā
(Aicinājums)
Tā saka tas Kungs Saviem ļaudīm:
Redziet, jūs esat pieskārušies vien malai.
Jā, vēl tikai pie krasta jūs kavējaties.
Dodieties dziļāk! Patiesi, dodieties dziļāk
Manas mīlestības un žēlastības klēpī,
Manā varenajā spēkā un bagātībā.
Jo redzi, lai ieietu visā tev Manis lemtajā,
Būs ticībā jāstaigā pāri pār ūdeņiem,
Šaubas un pašaizsardzību uz mūžiem atstājot krastā.
Es tevi nesīšu, Es tevi uzturēšu ar Savu spēku,-
Pēc Manas izvēles un Mana visu redzošā nodoma.
Arī ne soli tu nespersi pats savā spēkā.
Tu nespēj to – jo ne miesai staigāt Gara ceļus.
Bet Mana roka tevi turēs, Gara spēks cels tevi augšup.
Tu staigāsi pār ūdeņiem, un vējš tevi nogādās īstajā ostā.
Ne karte, ne kompass tev nebūs vairs vajadzīgs,
Jo redzi, tavu ceļu tad vadīs Mans Gars.
Vai Mana dūre nesatur visus vējus? – Nebīsties, bet TICI...
Es likšu jaunu dziesmu tavā mutē
(Psalms)
Mana dvēsele, gaidi uz Dievu – Viņš darīs tev labu.
Patiesi, Viņš pabaros tevi un atspirdzinās,
Jo Viņa maigā žēlastība ir nemainīga
Un Viņa laipnība pret tevi kā saulains rīts.
Kā uzaust saule ar dziedinājumu sev spārnos,-
Tā ik rītu tavs Dievs būs ar tevi.
Jo nakts ir pagājusi, Es vedu tevi uz jaunu vietu,-
Tu dosies uz iepriecinājuma vietu Manī.
Šo vietu nekad tu vēl neesi zinājis.
Tev dvēseli pildīšu ar taukumu, tavs Dievs darīs tev labu.
Mans bērns, Es darīšu tev rokas spēcīgas karot
Un lūpām likšu slavēt Mani dziesmās.
Es ielikšu jaunu DZIESMU tev mutē,
Un tu priecāsies savā Kungā, tavā Dievā.
Jo tiešām varens ir tavs Dievs,-
Viņš dara brīvu, un nekas nespēj saistīt,
Viņš paceļ, un neviens vairs nenoraus zemē.
Viņš dara varoņa darbus. Kas spēs Viņu aizkavēt?
No centra uz visām malām
(Iedrošinājums)
Redzi, tu meklē atmodu. Tu dari labi.
Tikai nemeklē to savas miesas spēkā.
Jo miesa tik savu labumu vienmēr meklē
Un netīko pēc lietām, kas pašai kaitē.
Es vēlos, lai tu meklētu Mani garā,-
Tad Es nonākšu pie tevis Savā pilnībā,
Lai dāvātu visu, kas tev ir vajadzīgs.
Kas miesā meklē, tiem Mani ceļi ir apslēpti.
Es aicinu tevi ne darīt – bet gan BŪT.
Jo tas, kas no miesas, ir miesa.
Mans Gars ir Dzīvība. Viss cits ir nāve.
Es esmu tevī, lai dāvātu dzīvību.
Es esmu tevī, lai noņemtu tavu neauglību
Un izlietu pāriplūstošu dzīvības straumi.
Redzi, Es tikai gaidu, lai tevi svētītu.
Vien Manām rokām uztici visu,-
To, ko pats esi pūlējies satvert.
Kad vairāk par visu mīlēsi MANI,
Kā upe tad plūdīs tavs miers
Un prieks tavs čalos kā strauts.
Tādēļ atraisi sevi no it visa cita,
Tiec brīvs no zemišķām saitēm.
Sniedz Man savas dzīves centru,-
Tad svētības plūdīs uz visām malām.
Man dāvā savu iekšējo būtību,-
Pilnīgi visu, ne vien kādu daļiņu;
Nāks atbilde tad uz tavas sirds vajadzību.
Taču iesākumā meklē Debesu valstību.
Un esi neatlaidīgs savā tieksmē,
Jo ienaidnieks meklē no tā tevi novērst.
Lai neuzvar tevi tā ļaunie nodomi,-
Savā nostājā esi kā krams,
Atdod lūgšanā Man savus smagumus.
Mana Vārda apsolījumi būs tavi,
Tie nepaies tukšā tev garām.
Kas meklē, tas ATRADĪS.
Lietus
(Sadraudzība)
Mans bērns, Mans bērns, Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
Pakāpies kalnā un skaties, jo redzi: nāk lietus.
Sausums ir pagājis un prom, lietus šalkoņa jau dzirdama!
Jā, Es došu svētību lietu pār tiem, kas gaida uz Mani;
Jo, pirms viņi sauks, Es dodu jau atbildi,
Un kamēr Mani vēl meklē, jau esmu pie tiem.
Ak, Kungs, nekavējies! Mēs gaidām uz Tevi, ilgojamies un tvīkstam.
Mūsu dvēseles ilgojas, kā izslāpis briedis pēc ūdens upēm brēc.
Nekas cits neveldzē mūs. Neatstum, mums nav citas izvēles!
Mans bērns, Mans bērns, Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
Pacel acis uz debesīm un paveries mākoņos,-
Tie ir smagi no lietus. Dodies atpakaļ nometnē.
Izliec ārā savus traukus un esi gatavs.
Skaties: vējš jau ceļas, un kokos lapas trīs,
Putni steidzas uz ligzdām, jo redzi, Es jau nāku.
Es nāku atjaunot tevi, Mans bērns, nāku spirdzināt un šķīstīt.
Redzi: Es nāku kā straume pār izkaltušu zemi.
Jauna dzīvība plūdīs, un tuksnesis pildīsies ziediem.
Kopš laiku sākuma Es neesmu atstājis savus ļaudis,
Bet vienmēr rūpējos par tiem un viņus sargāju.
Es viņus atsvabināju no katras nelaimes,
Tos mācīju nesekot savas miesas iegribām.
Bet viņi ne vienmēr Man prasīja gudrību,
Kaut arī nekad nekavējos to viņiem dot. (Ps.106:15)
Apsver: vai Savu Draudzi Es mīlu mazāk kā seno Izraēlu?
Tu, Draudze, esi Mana Miesa un izredzētā LĪGAVA,-
Tu divkārt mīlēta. Katrs līgavainis grib patikt savai līgavai.
Tad cik gan daudz vairāk Es tev vēlos paust Savu pieķeršanos!
Jo Mana mīlestība uz tevi pārsniedz cilvēka saprašanu,
Un nekas Mani nekavē dāvāt visiem no Savas pilnības.
Neraizējies par sevi, bērns – Es paplašināšu Tavu sirdi.
Nejautā mīlot, bet pieņem. Dari tā, un tu nebūsi vīlies!
Tici un nebīsties, un nejūties Manis necienīgs,-
Jo, redzi, Es tevi mīlu vienkārši tāpēc, ka mīlu.
Es Savu mīlestību izleju uz jums bez jūsu ziņas,
Vienīgi tāpēc, ka tā esmu nolēmis darīt.
Citādi tā nebūtu mīlestība tās visšķīstākajā formā.
Ne tāpēc to sastop, ka tu pienes Man dāvanu – tā vienkārši IR.
Ar to varu svētīt, bet varu kādu laiku arī aizturēt.
Mans dzīvu darošais spēks
(Spēka avots)
Mans bērns, jau ilgi gaidu uz tavu atnākšanu.
Man acis ir nogurušas, pēc tevis raugoties,
Un Mana sirds ir smaga, tevis ilgojoties.
Es esmu teicis: Palieciet Manī, bet tu esi spītējies.
Es esmu teicis: Palieciet mierā, bet tu turpināji bēgt.
Es saucu: Attopies! – bet tu esi klausījies cilvēku balsīs.
Redzi, Es tev saku: Pievērsies Man! – neko vairāk.
Jo tā tu atradīsi savu jautājumu izsmeltu
Un redzēsi, cik visa tava cīņa bijusi velta.
Mans bērns, tu pazaudēji Mana tuvuma apziņu
Savās nebeidzamajās pūlēs Man patikt.
Man nevajag no tevis ko citu, vien tavu mīlestību.
Dod Man visu savu būtību – Es darbošos tevī un caur tevi,
Un tu manīsi Mana dzīvu darošā SPĒKA pieplūdumu,
Tā saņemot pretī daudz vairāk nekā pats būsi devis.
Nāc, lai tavas dzīves straumi uzsūc Mans pilnības okeāns.
Tad tu iesi un tu dosi, un nekad tev nepietrūks.
Tas Kungs ir tavs Gans – tev netrūks nenieka.
Dziesma pusnaktī
(Apsolījums)
Redzi, Es esmu tavas rokas stiepiena attālumā,
Lai ar visām Debesu bagātībām svētītu tevi.
Mana sirds atvērta tavam nakts saucienam atbildēt,-
Es esmu nomodā un sadzirdu, kad tu Mani meklē.
Nekāda tumsa tev neapslēps Manu vaigu,
Tas būs kā zvaigzne, kas dziļā naktī visspožāk spīd.
Es sniegšu tev svaigu atklāsmi par Sevi.
Tavas garīgās cīņas naktī tu Mani redzēsi skaidrāk,
Nekā to varētu vieglumā un saules gaismā.
Cilvēks dabīgi izvēlas dienu un nevis nakti,
Tomēr šo pusnakts brīdi tev darīšu par lielākā prieka laiku
Un tumsas stundu pildīšu slavas DZIESMĀM.
Arī Dāvids cēlās naktsvidū dziedāt un teica: prieks atnāk no rīta.
Es likšu šai dziesmai arī no tevis izlauzties naktī:
Kas naktī slavas saucienu ticībā paceļ un raida,
Tam tiešām no rīta būs prieks.
Turi savu vaigu vērstu pret saules lēktu
(Mierinājums)
Redzi, vienu caur tumsu tevi sūtīju gaismu atnest,
Bet pats izgāju tev priekšā sataisīt ceļu.
No tevis prasīju – tikai Man sekot.
Patiesi, Es vadīšu tevi pa drošu taku
Cauri briesmām, kas tev uzglūn no visām pusēm.
Es būšu tavs sargs un tavs miers. Es būšu tavs prieks.
Par jauku smaržu tev darīšu rūgtāko asaru,
Caur Savu Garu iztaisnošu tavu saliekto sirdi,
Tev siltu un smaržīgu eļļu liešu dziļajā brūcē.
Jo Mana sirds līdzi deg tavējai,
Tavās bēdās Es esmu kopā ar tevi
Un aizpildīšu tavu tukšo vietu.
Manas rokas tevi turēs, un tu nekritīsi,-
Mana žēlastība tevi vienmēr balstīs.
Mans prieks nostiprinās tavu garu,
Gluži kā asins pārliešana atjauno ievainotu.
Mans smaids kliedēs visas tavas ēnas,
Un Mana balss dāvās tev DROSMI.
Tiešām, Es tevi uzturēšu – tu nepazīsi baiļu,
Tu atpūtināsi kājas uz Debesu sliekšņa.
Savā svētnīcā Es tevi paslēpšu,-
Tur tu saņemsi Manu aprūpi.
Ne mirkli Es tevi neatstāšu vienu,
Bet sargāšu tevi no izmisuma.
Es vadīšu tevi visā gudrībā un spriedumā,
Darīšu brīvu no apmulsuma, kad būsi neziņā.
Caur tavu gaismu citi izies no bēdu ielejas.
Caur tavu drosmi vājie tiks pacelti.
Caur tavu izturību tiks stiprināti svārstīgie.
Redzi, tā stunda ir klāt – neskaties atpakaļ!
Turi savu vaigu vērstu pret saules lēktu.
Tā jauna ik dienas dvēselē lēks, ar dziedinājumu spārnos.
Zem katras nastas Dievs paliks Savu roku,
Ik bēdu ielejai Viņa mīlestība pāri cels tiltu.
Katrā sirdssāpē Viņš lies Savu balzāmu,
Remdēs sāpes un ciešanas, dos svētītu MIERU.
Neskaties atpakaļ
(Drosme)
Redzi, Manas rokas ielokā
Es ligzdu tev izveidoju.
Tur tu atlaidīsies un gulēsi.
Lai arī dabas stihijas trako,
Lai pūš vēji un plūdi nāk,-
Tu paliksi mierā.
Jo tu, bērns, esi dārgs Manās acīs,
Es taču pazīstu tevi pēc vārda,-
Patiesi, tu neesi svešinieka bērns,
Bet gan Manu paša roku auglis.
Tici, nekad tevi neesmu aizmirsis,
Bet vārdā saucis, un tu esi Mans.
Nebrīnies: kā Es cietu, tā jācieš būs arī tev.
Es neesmu paņēmis tevi no pasaules projām,
Bet esmu ar tevi – lai palīdzētu un iedrošinātu,
Lai dotu spēku it visā, ko tev būs likts izturēt.
Ik jaunu dienu tu sastop ar Mani sev blakus,
Ik šķērsli – ar Manu roku, kas tevi aizstāv.
Vien necenties īstenot, bērns, savā spēkā
Pat vieglāko uzdevumu – to Es tev aizliedzu.
Dievs nepalīdz tiem, kas palīdz sev paši.
Viņš varens pie tiem, kuri nevar sev palīdzēt,
Un spēcīgs pie gudrā, kas izvēlas to nedarīt.
Ne darboties aicinu tevi, bet gan – pakļauties.
Tev nevajag vienam iet cīņā līdz krišanai,-
Manī smel spēku ikkatram solim – kā grūtam, tā vieglam.
Ja vasarā pārceļu tevi pār upi – tu uzticēsies arī plūdos;
Man uzticot sīkumus, būs dabiski paļauties grūtumā.
Cieši satvēris Manu roku, pats varēsi pārliecināties:
Ik mats tavs ir skaitīts, ik mirklis pauž rūpes par tevi.
Ietver sev sirdī: tevi mīlu ar mūžīgu mīlestību.
Ar stiprām saitēm esmu sējis tevi pie sevis.
Tik neskaties atpakaļ, bet vienmēr UZ PRIEKŠU,
Jo godību esmu tev lēmis, kad skatīsi Mani vaigā.
Tad tiešām varēsi sacīt, ka šī laika ciešanas
Ir kā nekas pret to, ko esmu tev gatavojis.
Met projām savas bailes
(Atdusa)
Redzi, bērns, Es esmu tevi meklējis,-
Pār kalniem dzinies tev pakaļ,
Jā, caur neauglīgām kailatnēm sekojis.
Esmu saucis tevi vārdā, bet tu Mani nedzirdēji.
Savā sirdī tu spriedi, ka nevari Mani atrast,
Bet tu neesi bijis saprātīgs meklētājs.
Dienu no dienas tu redzamo apvārsni pārlūkoji,
Kamēr tavas acis pagura no skatīšanās;
Gluži kā ceļotājs tuksnesī veltīgi strautu meklē,
Bet nerod neviena un bezspēkā saļimst.
Kā Hagare sendienās caur asarām neredzēji tev rādīto godību
Un apsolījuma bērniem doto nodrošinājumu.
(1.M.21:17-19)
Ir rakstīts: Kas Dieva valstību kā bērniņš nesaņem, tur netiks.
(Lk.18:17)
Jo Mani ceļi ir apslēpti tiem, kas nepacietīgi meklē,
Un neatradīs Mani tās acis, kas meklē cilvēka gudrībā.
Atrodams esmu tik tādam, kas sirdī vienkāršs un godīgs.
Nepurini Mani, it kā Es gulētu, nekurni, it kā tu būtu pamests.
Es esmu tev BLAKUS, mūs šķir vien tavu kaprīžu priekškars.
Kad būsi visus savus spēkus pilnīgi izsmēlis,
Līdz galējai robežai savā cīniņā nonācis,
Gatavs izbeigt sava prāta visgudro dzīšanos
Un Man uzticēties tā, kā zīdainis mātes krūtīm,-
Tad zināsi patiesību: Es pastāvīgi esmu pie tevis.
Vienmēr tavā pusē. Un nekad neesmu tevi atstājis.
Tik liela un stipra Mana mīlestība uz tevi,
Ka tu nespēsi vairs no tās izbēgt.
Manas ilgas pēc tevis nekad nevar izgaist.
Met malā savus prāta spriedelējumus,
Svied projām visas savas bailes.
Manas rokas pēc tevis jau pastieptas – vien tici!
Tas svētīgais mirklis, kad visu būsi atmetis,
Būs tavs ilgi gaidītais atveldzes brīdis,-
Tu tiksi atsvabināts no sevis
Un nonāksi Manas mīlestības skavās.
Manas rokas tevi apņems.
Nekad Es neļaušu tev aiziet.
Ar pacietību dzīves skrējienā
(Vadība)
Mans bērns, nav nekā, ko gribu turēt tālu no tevis.
Ja vien cienīsi Manu Vārdu, ja klausīsies Manā balsī,
Patiešām, Es vadīšu tevi pa taisnu taku.
Pieķeries Man un paliec. Uzmanību centrē uz Mani.
Jā, ar vientiesīgu sirdi centies Man sekot,-
Tas dzīves strupceļos atņems tev šaubas.
Tas tevi turēs arvien Manā rīcībā.
Tikai nevajag lolot nekad savus paša “projektus”,
Jo Mana Dzīvība tevī nav projekts, bet plūdums.
Tu taču esi jau bijis par liecību dzīvībai,
Kas uzplaukst vietā, kur plūst Mana Gara ūdens.
Vai gan var šeit būt kādas šaubas?
Bet miesa mirst lēni – tā ir patiesība.
Pat Jēzus mācījās paklausību caur ciešanām.
Un Pāvils teica: Paciet grūtības kā labs Kristus kareivis.
Kas miesu apmierina, tas novājina garu.
Es varu kļūt pretinieks tavai ērtajai dzīvei,
Bet zini: Es nolēmis esmu tevi divkārt svētīt,
Ja vien pats labprāt izvēlies darīt kā Pāvils:
Ar pacietību skriet savā dzīves skrējienā,
Ikkatru smagumu noliekot malā.
Skriešana ar pacietību,-
Šie vārdi ietver mērķa svarīgumu
Un kluso gaidīšanu uz Mani.
Tas arī viss, kas tev vajadzīgs.
Bez tā tu dzīves cīniņu zaudēsi
Dēļ miesas un dvēseles paguruma.
Tad dari, kā iepriekš jau esmu tev teicis:
Nāc, Man sniedz savu mīlestību,
Man slavu un pielūgsmi pienes.
Tad svētīšu tevi un VADĪŠU ceļā,
Tevi lietošu Savā vislabākā laikā,-
Par prieku Sev pašam un tavai svētībai.
Nebīsties
(Uzticēšanās)
Mans bērns, paliec Manī.
Jā, klusu nolaidies Manā patvērumā,-
Kā putns paslēpjas savā ligzdā.
Jo Es vēroju tevi un mīļi par tevi rūpēšos.
Nav tādu briesmu, ar kurām Es netieku galā,
Nav tāda naidnieka, ko nespēju uzvarēt.
Varu īstenot visus tavus nodomus
Un visos ceļos Es varu tevi uzturēt.
NEBĪSTIES! Neļauj šausmām stindzināt sirdi.
Uzticies – tevī ienāks Mans tuvums un spēks,
Nekas tevi neskars, kad atrodies Manās rokās.
Un tas būs mūžīgi...
Izmanto katru iespēju
(Kalpošana)
Redzi, tāpat kā puķes laukā un kā zāle,
Tā ir tava dzīve – tikai vienu sezonu.
Lai gan veselībā tu zaļo, tomēr tavs laiks ir īss.
Tev nav dots bezgalīgas nākotnes apsolījums.
Tāpēc dzīvo ik dienu, it kā tā būtu pēdējā.
Katru iespēju IZMANTO – varbūt tā ir vienīgā.
Neviena situācija nebūs divreiz tā pati.
Nebaidies lauzties iekšā caur katrām durvīm,-
Es došu tev žēlastību un gudrību ik mirklim,
Es uzveikšu tavu kautrību – tu priecāsies uzvarā.
Es darīšu caur tevi, ja tikai tu atļausi
Un būsi par kanālu, kur plūst Manam Garam.
Es esmu tev dzīvība, gudrība, spēks; tavs prieks un tavs miers.
Tev nevajag liekas nastas tvert, vien iekļaujies Manā darbā
Un, ja kas šķiet neveicams tev – palaid to vaļā.
Tā prāts tev taps brīvs un atvērts jauns ceļš.
Vien katru savu soli vēro un piesargi;
ES īstenošu mērķi no Dzīvības dzīvībā.
Maigā Dūja
(Bērna lūgšana)
Svētais Gars no augšienes,-
Maigā, baltā Dieva Dūja,
Manā garā ņem sev ceļu,
Tev lai nekļūstu par šķērsli.
Svētais Vadoni no Dieva,
Dod man mieru katru nakti.
Mīlestībā Kristum saisti,
Dārgais Debess Balodi.
Aukstā sirds un acis manas
Pārāk svešas Mūžībai.
Dedzini tās svētā liesmā,
Jēzus Vārda spēkā šķīsti.
Viens es vājš un nespēcīgs,-
Tikai Tevī lai mans spēks.
Dieva žēlastības balva
Būs man Viņa mīlestība.
Nespēju šo balvu pelnīt,
Nespēju to atraidīt;
Tad nu mani ņem un vadi,
Kā Visaugstākajam tīk.
Kā veldzējošs lietus
(Izslāpušā sauciens)
Kā veldzējošu lietu, ak, Kungs,
Tā izlej Savu Garu pār mūsu drebošām sirdīm!
Kā lietus gāzes pār izkaltušu pļavu
Sūti, Kungs, Garu slāpstošām dvēselēm.
Jo uz tevi, Dievs, mēs gaidām.
Mums izsalkumu Savā pārpilnībā remdē,
Pildi klusās sirds ilgas ar Savu bagātību.
Jo prieka pilnums ir Tavā klātnībā,
Un mūžīgs miers pie Tavas labās rokas.
Uz Tevi, Dievs, mēs gaidām.
Klusie ūdeņi
(Gaidīšana)
Redzi, Es tev saku: gaidi uz MANI.
Lai tava dzīve ir kā dziļie, klusie ūdeņi,
Lai tava sirds dus Manā rokā kā putns ligzdā.
Lai tavas acis ir mierīgas. Lai rokas brīvas.
Jo tad Es īstenošu tavu sapni,
Tad Es ņemšu tavas rokas Savējās,
Un Mans spēks ieplūdīs tevī.
Bet tu sevī darini svētvietu,-
Vietu, kas tālu no steigas un šausmām.
Tur Es tevi sastapšu. Gaidu tavu atnākšanu.
Jo Savas svētības ilgojos izliet pār tevi,
Sniegt dāvanas no Savas pilnības.
Tev tikai jāpaliek Manā priekšā.
Lai dienas rūpes un smagumi nelaupa
Šo mūsu sadraudzības prieku.
Es priecāšos Savos ļaudīs
(Padevība)
Caur Savu Garu, saka tas Kungs, Es svinēšu uzvaru.
Caur Savu Garu Es aklajiem atvēršu acis.
Patiesi, Es darbošos, neviena roka Mani neapturēs,-
Caur aizslēgtiem vārtiem kā kvēlojoša lava Es izplūdīšu.
Es neatturēšu Savu spēku un Savu godību
Nevienam, kas no visas sirds Mani meklēs.
Kas ilgojas Manis, patiešām tiks atalgots.
Jo Es esmu uzticams, Es piepildīšu katru sirdi
Un apmierināšu ikvienu dvēseli, kas lūdz.
Mana žēlastība izliesies kā ūdenskritums.
Es tikšu pagodināts un priecāšos Savos ļaudīs tai dienā,
Kad tie padevīgi atdosies Man – pilnīgi un labprāt.
Jā, kad viņi MAN sevi uzticēs un ne cilvēkiem sev apkārt,-
Tad Es klāšu pār tiem Savu mīlestību kā apmetni
Un čukstēšu Savus vārdus viņu ausīs.
Staigā pa to
(Prieka ceļš)
Es tev saku: Šis ir tas ceļš. Staigā pa to.
Redzi, Es esmu Ceļš – staigā Manī.
Es esmu Patiesība – tici Man. Uzticies Man.
Es esmu Dzīvība – dzīvo Manī
Un dalies Manā dzīvībā ar citiem.
Tu nezini, ko šobrīd Es daru – gan uzzināsi vēlāk.
Priecājies – ne tik daudz par uzvaru, kā par to, ka Es tevi vadu.
Slavē Mani – ne tik daudz par Manām svētībām,
Kā par Manu mīlestību, kas tās atraisa.
Kalpo Man pateicībā – nevis par mūžīgo vai šodienas balvu,
Bet priecīgi pārsteigts, ka strādājam abi kopā,
Un pat niecīgā brīdī Es stāvu tev blakus.
Noslēpums
(Slava)
Ir kāds mazs vārdiņš, kas pārvērš
Vistumšākās debesis spoži zilās,-
Viens mazs vārdiņš, kas atnes
Saules gaismu, kas droši izlaužas cauri.
Neskumsti par savām ikdienas lietām,
Nesatraucies, kad citi rauc pieri.
Vien pacel savu vaigu uz Dievu
Un godības Kungu slavē,-
Tad svētības pašas nonāks lejā!
Slavas spēks ir dižāks par armiju
Ar tās vējā plandošiem karogiem.
Slava ātrāk par visu gūst uzvaru.
Jo Dievs, kura rokās ir visas lietas,
Ir Tēvs, kas ilgojas svētīt;
Vien tavu balsi Viņš atskanam gaida,
Ar tavu mīlestības vēsti Viņam.
Ak, nelūdz Viņam daudz svētību
Un neslīksti savu lūgumu jūrā,-
Viņš visu to zina, pirms tu ko saki.
Bet labāk Viņa žēlastībā ienirsti
Un vaigu pacēlis, dziedi uz debesīm
No savas dvēseles dziļumiem.
Lai Viņa slava pilda tavu būtni,-
Tad tiks satīts tavu vajadzību rullis
Un atskanēs Līgavaiņa balss.
Patiesi, tavs miers atnāks ātri,
Un tavs sapnis taps īstenība.
Tu atklāsi SLAVU kā Dieva atbildi
Un sastapsi savu uzvaru.
Ar uzticības stiprajām saitēm
(Mīlestība)
Mans bērns, Es mīlu tevi ar mūžīgu mīlestību.
Ar uzticības stiprajām saitēm tevi sējis pie Sevis,
Katrā šī laika dienā Es esmu dziļās rūpēs par tevi.
Nekad neesmu novērsis no tevis Savu vaigu.
Varbūt kādā brīdī tev dvēselē ienāca tumsa,
Bet zini: arī tad Es vienmēr biju pie tevis.
Varbūt tavu sapni laupīja slimības nakts,
Taču nakts vai diena – tās abas Man vienādas.
Kad tu dodies caur bēdu ūdeņiem – Es esmu ar tevi.
Vai Mani tu meklē vai nemeklē – Es esmu tev tuvu.
Kad dažreiz tu jūties vientuļš – Mana roka tevi apņem,
Un Manu sirdi satrauc tava noskumšana.
Es ciešu to pašu, ko tu. Bet tu neesi cietis to pašu, ko Es,-
Es šausmu mirkli pieredzēju, kad biju atšķirts no Tēva.
Bet tev, bērns, pieder arvien Mans apsolījums:
Es NEKAD tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.
Tavs nomoda stāvoklis
(Uzvara)
Lai mani ļaudis, saka tas Kungs, ir gatavi uztrūkties naktī,
Lai mierā un klusumā gulošais uzmostas,
Lai paceļ savu balsi un skaļi sauc: Celies!
Rausies no miega, svied malā tās siltās segas,
Auj kājas un steidzies – uz patvēruma klinti bēdz,
Lai nekrīti viltīgā naidnieka cilpā.
Jo tumsas spēki tevi ielenc no visām pusēm.
Jā, viņi kauc un perina ļaunus plānus,
Ar velnišķu prieku tie notvert grib dievbijīgo
Un sagraut Dieva būvēto namu viņā.
Bet Mana Draudze ir celta UZ KLINTS,
Un elles vārtiem to nebūs uzveikt.
Tādēļ zini: Mans spēks tev ir pieejams,
Es cīnīšos pats par tevi, kad vien to man uzticēsi.
Tavs nomoda stāvoklis lai nedod tev miera,-
Kas klūp, tas klūp tumsā; kas snauž, dara to naktī.
Uz taisnības Sauli vērs acis, un tu netiksi uzvarēts!
Dievs tev ļaus staigāt pa gaismas taku.
Pēc Mana mūžīgā nodoma
(Norimšana)
Turies pie Manis! Jo redzi, Es esmu ar tevi.
Paliec pilnīgā mierā, jo Es esmu tavs Dievs.
Esi kluss Manā priekšā – pēc Manas gribas viss notiks,
Pēc Mana mūžīgā nodoma.
Jo Man ir Savs mērķis tev, Savi plāni un ieceres.
Tie sniedzas daudz tālāk par tavu šī brīža skatu.
Tu redzi tā, it kā viss būtu īpaši steidzams,
Bet Manas domas un plāni par tevi – ietver MŪŽĪBU.
Tu, Mans bērns, esi Manā rokā.
Paliec tur un visu uztici Man.
Saturs
Viņš piepildījis manu kausu līdz malām (Dziesma)
Dodies dziļumā (Aicinājums)
Es likšu jaunu dziesmu tavā mutē (Psalms)
No centra uz visām malām (Iedrošinājums)
Lietus (Sadraudzība)
Mans dzīvu darošais spēks (Spēka avots)
Dziesma pusnaktī (Apsolījums)
Turi savu vaigu vērstu pret saules lēktu (Mierinājums)
Neskaties atpakaļ (Drosme)
Met projām savas bailes (Atdusa)
Ar pacietību dzīves skrējienā (Vadība)
Nebīsties (Uzticēšanās)
Izmanto katru iespēju (Kalpošana)
Maigā Dūja (Bērna lūgšana)
Kā veldzējošs lietus (Izslāpušā sauciens)
Klusie ūdeņi (Gaidīšana)
Es priecāšos Savos ļaudīs (Padevība)
Staigā pa to (Prieka ceļš)
Noslēpums (Slava)
Ar uzticības stiprajām saitēm (Mīlestība)
Tavs nomoda stāvoklis (Uzvara)
Pēc Mana mūžīgā nodoma (Norimšana)
