septembris 2011
citātu atlase M.D.
Lūgšana ir...
No Katrīnas de Hukas – Dohertijas pārdomām
grāmatā PIE KUNGA KRŪTĪM (R., Dzīvības Straumes, 2007)
Par lūgšanu ir uzrakstīts tūkstošiem grāmatu.
Nedomāju, ka Dievam pret to ir iebildumi, taču, šķiet,
Viņš vēlas, lai tādas grāmatas būtu mēs paši.
Kā iespējams definēt lūgšanu?
Var vienīgi sacīt, ka lūgšana ir mīlestība,
un citu apzīmējumu atrast būs grūti.
Tā ir mīlestība, kas pausta vārdos,
un mīlestība, kas pausta klusēšanā.
Var sacīt arī citādi: lūgšana ir
Dieva mīlestības saplūsme ar mūsējo.
Tas arī īsumā viss par lūgšanu.
Saturs
Kā dzimst mīlestība (Mana lūgšana)
Pārvērsties par lūgšanu (Kā es lūdzos)
Uguns un asaras (Kas es esmu?)
Ja mēs pakļausimies (Es meklēju Tevi)
Bez Manis jūs ne nieka nespējat (Mīļotais)
Lūdzot Jēzus vārdā (Es apmaldījos Tavā lielumā)
Lielais klusēšanas okeāns (Ļauj manai sirdij atpūsties)
Kā dzimst mīlestība
Lūgšana ir ļoti neprātīgs pasākums...
Daudzi domā, ka lūgties ir pārāk grūti, to var iemācīties,
tikai īpaši studējot, noklausoties teoloģijas kursu.
Ja Jēzus būtu vēlējies kontaktēties ar zinātņu doktoriem,
Viņš arī savā laikā būtu kādu atradis.
Bet Viņš to nedarīja. Viņš runāja ar Pēteri un Jāni,
nemācītiem ļaudīm, kuri neprata ne lasīt, ne rakstīt.
Ja vēlaties uzzināt, kas ir lūgšana, ieklausieties mazā bērnā.
Jūsu vēršanās pie Dieva kā bērnam tad arī būs lūgšana.
Klusēšana var būt mūsu lielākā mīlestības izpausme.
Gluži kā divi iemīlējušies uzlūko viens otru parkā uz soliņa.
Kad aizveram prāta logu un atveram sirds durvis.
Lūgšana atnāks, kad iemīlēsim Dievu.
Kā gan Viņu iemīlēt? – Stāvot uz ceļiem.
Iemīlot Krustā sisto, iepazīsim vēl nebijušu prieku.
Mūsos radīsies miers – tas miers, ko Viņš apsolījis.
No krūtīm kā dziesma izlauzīsies lūgšana.
Lūgšana ir piedzīvojums, turklāt diezgan bīstams.
Par lūgšanu nedrīkst runāt kā par kādu jaunu aizraušanos.
Lūgšanai ir jānoved mūs pilnīgā pakļautībā,
citādi tā nevedīs nekur – tas ir, atpakaļ pie mums pašiem.
Tieši no šīs pakļautības mēs tik ļoti baidāmies.
Tāpēc sekošana Kristum ir ļoti riskants pasākums.
Debesis tiek iekarotas ar sevis pārvarēšanu.
Un lūgšana ir daļa no šīs cīņas.
Lūgšanai nav noteiktu stundu. Lūgties var vienmēr.
Tikai turieties pie Kunga rokas. Tādam jābūt principam.
Sarunāties vai klusēt – bet visu laiku esiet kopā ar Viņu.
Kungs ir blakus un tur jūsu roku, arī kad darāt savus darbus.
Turpiniet lūgties domās, lūgties nepārtraukti.
Lūgšana ir pastāvīga saskarsme ar Dievu, saruna ar Dievu.
Viņam patīk klausīties jūsos, bet īpaši Viņu sajūsmina
klusums, kurā jūs klausāties Viņā.
Dievam patīk, ka lūgšana ir vienkārša.
Viņš droši vien ir noguris no mūsu daudzvārdības...
Mana lūgšana
Es lūdzu Dievu par dziesmām un smiekliem.
To vietā Viņš man deva asaras.
Es lūdzos par dzīvi zālainās ielejās, kas dod bagātīgu ražu.
Taču Viņš veda pa tuksnešiem, kur nav ūdens,
un tādos augstumos, kur vienīgi sniegs jūtas kā mājās.
Es lūdzu sauli, dejas un buru laivas dzirkstošās upēs.
Taču Viņš deva man tumšu nakti bez zvaigznēm...
Tomēr tagad es zinu: man ir vairāk, nekā es lūdzu.
Mans Līgavainis ir Dēls. Viņa balss mūzika ir zaļa ieleja
un dzirkstoša upe, pa kuru peldu buru ēnā.
Mana dvēsele dejo bezgalīga prieka aizrautībā
nakts tumsā, kurā Viņš dalās ar mani.
Lūgšanai jābūt vērstai vispirms uz citu vajadzībām.
Kad lūdzam: Dievs, palīdzi šim cilvēkam,-
Viņš parūpēsies arī par mūsu vajadzībām.
Ak Jēzu, Tu esi brīnišķīgs! Tu esi Kungs.
Dāvā mums žēlastību Tevi mīlēt un darīt tā,
lai Tevi mīlētu visi, ar kuriem mēs sastopamies.
Pārvērsties par lūgšanu
Kad mīlat Dievu, jūs iegrimstat ar galvu sirdī.
Tas ir vislaimīgākais laiks jūsu dzīvē.
Tagad jūs pats kļūstat par lūgšanu.
Lūgšana – tās ir ciešanas. Un līdzi ciešana arī.
Jūs vienkārši dalāties ciešanās ar cietējiem.
Vai arī jums gribas dejot aiz prieka kopā ar priecīgo.
Citreiz izjutīsiet it kā tukšumu, tūkstoš šaubu mēles –
jūs kļūstat lūgšana par tiem, kuri šaubās.
Lūgšana ir kustība, sirds trauksme.
Jums šķiet, ka trīs ceturtdaļas no dzīves nespējat lūgt.
Protams, jūs nevarat lūgt tā, kā jums gribētos!
Vai tikai nedomājat, ka esat eņģelis, kurš visu mūžību
var dziedāt Dievam: Gods, gods, gods ?
Lūgt tā, kā jums šķiet pareizi, ir neiespējami.
Lūgšana ir pastāvīga atrašanās Dieva klātbūtnē.
Tuksneša pieredze aizvedīs pie šī mērķa jo ātrāk.
Jūs nevarat lūgties? Viņš sēž blakus un nemaz neuztraucas.
Pats Gars aizlūdz par jums (Rom.8:26).
Ticēt ar prātu un pasludināt ar muti – tas vēl nav viss.
Ir vajadzīga ticības iemiesošanās!
Mums tā jāietērpj savā miesā, sludinot Kristu ar savu dzīvi.
Lūgšana piedzimst, kad savienojas
Dieva noslēpums un cilvēka noslēpums.
Šī godība mums tiek dota, lai mēs taptu līdzīgāki Kristum,
lai dienu no dienas mēs kļūtu kā ceļš pie Tēva.
Kā es lūdzos – man bieži jautā
Kungs, ko atbildēt man, kas esmu niecīgākā no Taviem kalpiem?
Kur rast vārdus, lai stāstītu, kā Tu mani pacēli
no manu vientuļo ceļu putekļiem un sūtīji pie cilvēkiem?
Tad skaļi raudāju, jo pazinu gan savu, gan citu nabadzību,
raudāju par saviem un citu grēkiem,
par Tavu noniecināto mīlestību uz mums.
Varbūt Tu dosi man vārdus, un es slavēšu Tevi par visu:
par tūkstoš ceļiem, melniem dubļiem, pelēkiem putekļiem,
par mēmu sāpi un asaru dāvanu.
Bet vēl vairāk es Tevi slavēju par Tavu nāvi mūsu dēļ.
Gana taure skan vienmēr. Mēs klausāmies šai mūzikā.
Ja pārstāsim klausīties, dzīve tiešām kļūs nožēlojama.
Mūsu atbilde – tie ir divi lūgšanas vārdi: jā un aleluja.
Dažreiz teikt Dievam jā ir ļoti sāpīgi. Tos īstenot dzīvē
bez nemitīgas lūgšanas vienkārši nav iespējams.
Nedrīkst ne domāt, ka varam to veikt patstāvīgi,
taču šāds kārdinājums cilvēcei ir pastāvējis vienmēr.
Jāatceras: “Bez manis jūs nekā nespējat darīt.”
Lūgšana ir mana visaptverošā ticība Dievam Radītājam.
Es esmu Viņa attēls, Viņa ikona, un bez Viņa nespēju nekā.
Lūgšana ir mana atziņa, kas es patiesībā esmu:
izglābts grēcinieks, kurš jebkuru mirkli spējīgs izpostīt
šo draudzību ar Dievu un pat tīksmināties par to.
Kad to atzīstu, lūgšana kļūst par ikdienas nepieciešamību.
Lūgšana ir dedzīga vēlēšanās savienoties ar Dievu.
Lai to sasniegtu, ir jāatsakās no sava personīgā es.
Tur ir kāds noslēpums. Kāda maksa par šo vienību.
Mīlestība ir neizbēgami saistīta ar sāpēm.
Caur šīm sāpēm Kungs mūs māca, kā lūgties.
Katrs jā liek mums augt, tuvina Dievam.
Tā arī ir garīgā izaugsme. Viņš velk mūs pie Sevis,
līdz Viņa griba un mūsu lūgšana saplūst kopā.
Lūgšana ir dedzīga vēlēšanās pēc vienotības.
Šīs alkas nekad mūs nepamet, tās remdēt var vienīgi Dievs.
Lūgšana ir kustība, meklēšana, atrašana –
jaunas meklēšanas vārdā. Tāpat kā mīlestība.
Lūgšana ir tuvošanās bezdibenim,
kad lūkojaties lejā un neredzat dibenu – jo tā nav.
Gatavībā lēkt gadiem jūs esat balansējuši uz malas.
Tad rodas ticība. Jūs lecat! Metaties bezdibenī.
Lai atklātu, ka tā nemaz nav. Ir tikai Dievs
un Viņa mīlestības dziļums.
Uz mirkli jūs aizturat elpu Viņa apskāvienā,
bet pēc tam jums šķiet, ka Viņš izvairās no jums.
Taču Dievs to dara mīlestības dēļ –
lai jūs atkal varētu iet uz priekšu un Viņu meklēt.
Lūgšana ir nepārtraukta kustība –
kustība iekšup, kur dzīvo Svētā Trīsvienība.
Un arī viss, kas attālina no Dieva, mīt tikai mūsos pašos.
Tieksme atraisīties – tā ir kā slota, kas aizslauka traucējošo.
Paradīze: tas nozīmē atzīt Kristu, kurš dzīvo manī.
Es necenšos aizsniegt kādu tālu zvaigzni.
Nē, Vārds ir ļoti tuvu – ne aiz kalniem, aiz jūrām –
tas ir uz jūsu lūpām un jūsu sirdī.
Dievs ir manī, un es sekoju Gana taures skaņām.
Uguns un asaras
Jūs uzdodat sev jautājumu: no kurienes nāk lūgšana?
No sirds – sirds, kas deg kā uguns, sirds, kas pilna asaru.
Uguns un asaras – tās viena no otras nav atdalāmas.
Lūgšanas uguns ir Dieva mīlestības uguns.
Asaras ir grēku nožēlas vai pateicības asaras.
Lai tā lūgtos, ir jāvēlas ielūkoties sevī. Klusumā.
Dievs klausās ar visu Savu būtību, jo Viņš mūs ļoti mīl.
Ja mūsu lūgšana nav reāla, dibināta patiesībā,
Viņš, būdams reāls, nevar to sadzirdēt.
Kad mēģinām būt ne tie, kas esam īstenībā,
nav vērts runāt – nereālai personai Dievs nevar tuvoties.
Kad nemīlam cits citu, mūsu lūgšanas neaizsniedz Dievu.
Kad nevēlamies risināt konfliktu, baidāmies teikt patiesību,
mēģinām noslēpt aizkaitinājumu – Dieva tuvības nebūs.
Nepiedošana un neuzticēšanās lūgšanu padara aukstu,
Dievam nepieejamu, jo Viņš pats uzticas neuzticamajiem.
Ja dzīvosim patiesībā, mūsu sirdīs valdīs miers,
lūgšana būs ugunī šķīstīta un no visa liekā asarās mazgāta.
Dievs mūs mīl ne jau tāpēc, ka mēs esam labi,
bet tāpēc, ka Viņš ir labs. Dievs ir kustība.
Dievs ir radīšana, bet radīšana vienmēr ir kustība.
Dievs ir uguns – mīlestības uguns.
Dievs ir vējš – Svētā Gara vējš, kas nāca pār apustuļiem.
Ne postošs, bet tāds, kas glābj no smacējoša karstuma.
Svētā Trīsvienība ir uguns, vējš un kustība.
Ir brīži, kad Dievs mūs sauc. It kā ar kamertoni uzdod toni,
tas kā atbalss atsaucas jūsu sirdī – ielas troksnī vai klusumā.
“Tagad! Celies un ej. Sper soli, kuram tevi gatavoju.”
Kad Dievs aicina, Viņš Savu izredzēto attīra caur ciešanām.
Uz ko aicina? Uz tādu dzīvi, kas nes augļus.
Mēs alkstam diženuma, bet Dievs aicina kļūt maziem.
Lai ieietu pa durvīm Viņa Valstībā, mums jānometas ceļos.
Tas ir izvēles brīdis. Un šādu brīžu būs daudz.
Mums pieder brīvība saraut tās mīlestības saites,
kas prasa pilnīgu pakļaušanos. Nekas netraucē sacīt nē.
Nekas, izņemot Dieva mīlestību...
Lūgšana ir saikne ar Dievu, taču, lai to izveidotu,
ir jāsāk iznīcināt sevī elkus, ko pielūdzam.
Bez ceļojuma savas dvēseles dziļumos
nespēsim ne iedomāties, cik šo elku ir daudz.
Mēs neapzināti baidāmies atzīt to klātbūtni sirdī.
Lai sasniegtu uguni, vēju un Trīsvienības kustību,
jāņem veseris un tie cits pēc cita jāsadauza.
Lai atbrīvotu lūgšanu no nastas, kas velk lejup,
ir jābeidz slēpties un jāatpleš rokas, līdzinoties krustam.
Tad atvērsimies arī citiem cilvēkiem.
Tas ir pašatkailināšanās sākums. Kā Kristum krustā.
Lai varētu doties cilvēku siržu dziļumos. Ar atvērtu dvēseli:
“Es uzticu tev savas sirds atslēgu. Nāc iekšā!”
Vai esam tam gatavi? Atklāt dvēseli – tas ir smagi.
Vai vēlamies mīlēt tik pilnīgi, neaizsargāti, bez viltus?
Kungs, es ticu! Palīdzi manai neticībai.
Es to nevaru bez Tevis. Māci man, kā pieaugt ticībā.
Māci man, kā mīlēt. Māci man lūgt.
Visā tajā ir liels prieks. Tā uguns ir silta, maiga, laipna.
Jūs iznākat no šīs uguns attīrīti. Aizmirsuši savas vainas.
Dievam nav svarīgi, ka esat nepilnīgi, ar trūkumiem.
Viņš vienkārši grib, lai jūs dotos šai mīlestības ugunī.
Kas es esmu?
Vai es neesmu akmens, Kungs, kur Tev rakstīt ar uguni?
Vai es neesmu vienkārši tuksneša smilts,
kur Tu no jauna aizdedz liesmojošo krūmu?
Tad, Rokām Neradītais, dod man spēku izturēt šo uguni.
Vai es neesmu jūra, kuras krastos Tu atstāj degošas pēdas?
Vai es neesmu niecīgs zemes laukumiņš zem krusta,
kas uzsūc dārgos pilienus no Tavām karstajām brūcēm?
Tad, Rokām Neradītais, dod man spēku izturēt šo uguni.
Vai Tu varbūt vēlies, lai tā uguns, ko Tu ielej manā dvēselē,
kādu apgaismo, sasilda? Saki, kuru! Runā, Kungs, runā.
Vai gan citādi Tavs akmens, Tava smilts, Tavs ūdens
un Tava zeme spēs mirt Tavu milzīgo alku ugunī?
Tādēļ dod, Rokām Neradītais, spēku izturēt Tavu uguni!
Ja mēs pakļausimies
Es nevaru atdalīt lūgšanu no paklausības.
Vissvarīgākais cilvēka uzdevums ir pildīt Dieva gribu.
Lai zinātu Viņa gribu, ir jāmācās Viņā klausīties.
Dieva balss runā ļoti maigi, klusi, bet iespaidīgi.
Dievs runā mierīgi. Vērsieties pie Viņa kā pie drauga.
Darīt to, ko saka Dievs, nozīmē būt patiesi laimīgam.
Kristieša dzīves jēga ir pilnīgi atdoties Dievam.
Tajā mēs atrodam tik milzīgu prieku, ka viss dzīvē mainās.
Klausieties mierīgi un sekojiet Viņam. Jūs piepildīs prieks.
Jā, jums būs arī sāpes, bet tas nav svarīgi,
jo Viņš vērsīs jūsu skumjas priekā.
Neizdibināmi ir Tavi ceļi, Kungs!
Uz izmisuma robežas Tu liec mums mīlēt.
Palīdzi man pakļauties brīža nepieciešamībai
un atklāt tajā lielu prieku un skaistumu.
Lūgšana ir ļoti vienkārša lieta. Tai ir savs ritms.
Mums, kristiešiem, lūgšanai jābūt kā elpošanai.
Tā vienlaicīgi ir gan avots, gan intīmākā dzīves forma.
Tās spēks, dziļums un ritms ir mūsu garīgās veselības mērs.
Kad cilvēks ir jau iemācījies klusēt, viņš lūdzas pa īstam.
Pats Kristus nāk pie mums, Raksti atklājas mūsu izpratnei.
Vārdi iegūst jēgu, un mūs piepilda prieks, atziņa un bijība.
Klusēšana noskaņo redzēt sevi pareizā gaismā,
atver dvēseli ne tikai debesīm, bet arī citiem cilvēkiem.
Dievs iemiesojās cilvēkā, lai mēs redzētu Viņu katrā sejā.
Saikne ar Dievu novedīs pie saiknes ar citiem cilvēkiem.
Pirms iemīlēt tuvāko, mums jāiemīl sevi.
Dodoties iekšup, sava iekšējā es klusumā un vientulībā.
Notiek kenoze – sevis iztukšošana, lai mūsos augtu Kristus.
Mūsu sirds apjomam ir pastāvīgi jāpalielinās.
Gavēnis un lūgšana nevar kalpot tikai mums pašiem vien,
bet vienmēr caur Viņu, ar Viņu un Viņā arī citu dēļ.
Lai kādu mīlētu, man viņš jāpazīst. Kā iepazīt Kristu?
Veicot ceļojumu savas sirds dziļumos (tur Viņš dzīvo).
Es pazīstu Viņu maizes laušanā vai kad esmu grēku nožēlā.
Pazīstu Viņu daudzajās lūgšanās, bet īpaši klusumā.
Viņš runā tad, kad manā sirdī norimst troksnis.
Runā, Kungs, Tava kalpone klausās!
Es meklēju Tevi, Kungs,
tik sen, tik dedzīgi, nenogurstoši.
Manas acis ir pievērstas tuvākajam un svešiniekam.
Tavi noslēpumi mani neatlaidīgi vilina.
Tu esi maize un vīns Liturģijas zelta traukā,
kas iegremdē mani ticībā, tumšākā par vistumšāko nakti.
Bet Tavi noslēpumi mani neatlaidīgi vilina.
Es meklēju Tevi, Kungs, tik sen un tik dedzīgi,
tomēr esmu atradusi tikai tumsu, dziļumu un augstumu.
Tie ved pie vēl lielākām alkām pēc Tevis, Mīļotais.
Paraugies uz mani, mīlestības svētceļnieci!
Man nav nekā cita, kā vien ticība un mīlestības alkas.
Bez Manis jūs ne nieka nespējat
“Es esmu pasaules gaisma,” sacījis Kristus.
Taču bez tumsas mēs nepazītu gaismu.
Gaisma kļūst gaisma tikai pretstatā tumsai.
Ticību iegūstam tumsā – tur, kur saprāts nespēj iekļūt.
Šai tumsā galu galā ielaužas gaisma, taču ne uzreiz.
Iesākumā Dievs saka: “Ja jūs Man ticat, nāciet!
Nāciet pa ūdens virsu!” Bet mēs baidāmies spert soli...
Kad esam ar Viņu vienoti lūgšanā, tad spējam visu.
Pareizākā atbilde uz visiem mūsu šībrīža jautājumiem
ir vēršanās ticībā pie Dieva ar paceltām rokām.
Kā Mozus (2.M.17:8-13) piedzīvosim spēka brīnumu.
Lūgšana piešķir kustību visai pasaulei.
Tas, kurš pavērš seju pret Dievu lūgšanā,
atrodas ciklona centrā, kustības centrā.
Lūgšana pārveido pasauli. Tā ir taisnības avots.
Kad cilvēki lūdz un slavē Dievu, viņi saplūst ar ko lielu.
Visums noliecas Dieva priekšā. Pielūgsmē.
Lūgšanā un kalpošanā noritēja Kristus dzīve,
tādai jābūt arī mūsējai. Ne vien jāmīl savs tuvākais,
bet arī jāatrod laiks viņu uzklausīt, būt attiecībās.
Jūs meklējat kopienu? Vislielākā un pamatīgākā
kopiena ir Svētā Trīsvienība, kas dzīvo manī.
Es pastiepju vienu roku pretī Dievam,
bet otru – savam brālim vai māsai.
Lūk, tā ir kopiena. Tagad esmu kā krucifikss.
Ja nemīlam cits citu tā, kā mīlēja Kristus,
varam lūgt un lasīt Rakstus, tik un tā nekas nenotiks.
Mūsu lūgšanas pamatā jābūt mīlestībai.
Kalpojot citiem, notiek mūsu krustā sišana.
Tagad esmu brīva. Es ne pie kā neturos.
Nu varu nest dvieli un ūdeni, mazgāt kāda kājas.
Dievkalpojums ir visaugstākā no mīlestības dziesmām.
Tā ir satikšanās ar Dievu. Viņš nāk ar prieku un līksmību.
Dievs un cilvēki kļūst vienoti brīnumainā noslēpumā.
Liturģija ir noslēpums par mūsu piederību Dievam.
Dieva Vārds piepilda mani pāri malām. Pieglaužos Viņam.
Mīļotais
Lielais, visuvarenais Valdniek, kāpēc gan Tu mīli mūs?
Kāpēc es, niecīgā zemes būtne, jūtu Tavas mīlestības
brīnumainā ciklona pievilkšanas spēku?
Kāpēc vienkārši sajūtu, ka pūlī esmu Tev viena vienīgā,
ka Tev visi pūļi sastāv no Kristus līgavām un ikvienas dēļ
Tu esi gatavs pieņemt nāvi piektdienas pēcpusdienā?
Viss cilvēcīgais, kas ir manī, izšķīst pie šīs domas.
Tas plūst kā izkausēta lava. Bet tad pieskaras Tava elpa,
Tava mīlestības vēja pieskārienā es atkal kļūstu es pati.
Tas paceļ mani pār pūli neiedomājamā augstumā.
Šis brīnumainais pieskāriens mani atkal augšāmceļ –
Tava mīlestība mani augšāmceļ dzīvei.
Es nevaru to nezināt: Tu pilnībā esi pārņēmis mani,
Savu mīļoto. To jūtu ar visu savu būtību.
Lūdzot Jēzus vārdā
Kad esat iemīlējušies, jums svarīgs tikai viens vārds,-
jūsu mīļotais. Visi pārējie ir tikai ļaužu pūlis.
Ja šis mīļotais ir Dievs – tad jāatzīst, ka Viņš ir Kēniņš
un mums Viņam jāpakļaujas. Manam es jāpazūd.
Lūgšana palīdz iztukšot sevi. Stāvam mierīgi, gaidot.
Varbūt pietiek ar Jēzus lūgšanu: Kungs Jēzu Kristu,
dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku.
Kāpēc pietiek? Tāpēc ka tad Jēzus ienāk mūsu dzīvē.
Viņš ierodas. Viņa vārds ir Viņa klātbūtnes forma.
Svētā vārda atkārtošana jau ved pie pašas Personas.
Tas mani uzsūc, iegremdē Sevī. Es izšķīstu Viņā.
Izrunājot vien Jēzus – jau pats šis vārds ir lūgšana.
Kad Ziemassvētku gavēnī skan: Nāc, Kungs Jēzu,-
Viņš nāk! Tā ir realitāte, viens no tiem noslēpumiem,
kas pastāv starp Dievu un cilvēci. Mēs saucam –
un Dievs pazemīgi pieņem kalpa izskatu.
Es apmaldījos Tavā lielumā
Kungs, es apmaldījos Tavā lielumā. Esmu pazudusi.
Nespēju atrast tā robežas. Nekas un neviens
nevar izvest mani ārā, kā vienīgi Tu pats.
Nezināju, ka Tava sirds ir tik liela – bez robežām.
Tu taču aptver zemi, debesu sfēras, visus zvaigznājus,
viss cilvēkam neaptveramais Tev ir tikai rotaļlietas.
Tu spēlējies ar zvaigznēm vienkārši prieka pēc.
Tu aizvedi mani, Kungs, Savā tukšumā.
Nezināju, ka Tavs tukšums nemaz nav tukšums,
bet gan uguns un lūgšanas sabiezinājums.
Tu esi mani te atvedis, lai lūgtos manī, lai ne es,
bet Tu valdītu pār mani visu un pilnībā.
Jā, Kungs, es apmaldījos Tavas mīlestības tukšumā.
Tavā sirdī, kuras robežas tālu pārsniedz zināšanas,
jebkura cilvēka acs vai prāta, vai domu iespējas.
Tagad zinu: kad ieeju Tavā tukšumā, es pārstāju eksistēt.
Manas jūtas saspringst. Tās ir uzpildītas ar Tevi.
Kāpēc Tu ved mani Savā tukšumā, Kungs?
Lēni, kā tikko staigāt iemācījies bērns, es sāku saprast:
manās izstieptajās rokās Tu liec Savu Baznīcu.
Nebiju domājusi, ka tā ir tik smaga. Tik ievainota.
Nezināju, ka tā ir tikpat izmocīta kā Tu. Tāpat šaustīta.
Tavas līgavas seja ir sāpju izkropļota. Varbūt tā jābūt?
Jo tā ir Tava līgava, bet Tu vienmēr nes pasaules sāpes.
Tu miri grēka dēļ, kas neizbēgami atnes sāpes.
Tu miri, lai vestu mūs atpakaļ pie Abba – mūsu Tēva.
Taču mēs esam stūrgalvīgi un tāpēc neklausījām,
vai vispār nedzirdējām, aizņemti ar bagātības pelnīšanu.
Tāpēc plosījām Baznīcu – tāpat kā Tevi.
Un visu šo tukšumu Tu pasniedz man. Kas gan es esmu?
Esmu apmaldījusies, Kungs, bet nesu Baznīcu
izstieptās rokās, nezinot, kurp iet un ko darīt!
Esmu Tavā tukšumā, Kungs. Labāk vadi Tu mani,
citādi es iešu bojā zem Tavas līgavas smaguma.
Lielais klusēšanas okeāns
Lūgšana sākas, kad vēršamies pie Dieva.
Tad Raksti pārvēršas miljons mīlestības vēstulēs no Dieva.
Katrs teikums mudina sirdi uz vēl lielāku mīlestību.
Lasot lēnām un ne tikai reizi vien, Vārds iespiežas manī.
Sirdī ienāk domas. Tās piepildās ar gaismu.
Mainās pat mūsu ikdienas vārdi, kurus lietojam.
Vārdi nes nastu – jēgas nastu. Tie var nest labu vai ļaunu.
Tie var būt piepildīti ar Dievu, sātanu vai mums pašiem.
Jābūt uzmanīgiem – nevaram būt reizē ar sevi un ar citiem.
Tīra sirds ir klusējoša sirds, tā modri seko saviem vārdiem.
Klusēšana nozīmē mīlestību. Mana sirds klusē,
bet tajā ir telpa, kurā es apsveru savus vārdus.
Tā ir kā veļas mazgātava nevērīgi pasviestiem vārdiem.
Pats Dievs man atklāj to jēgu. Ļauj pieņemt netaisni teikto.
Iegrimt klusēšanas jūrā – tā ir gara šķīstītava uz zemes.
Šeit es jūtu, kā mana mīlestība pieaug. Mācos būt atvērta.
Atvērtība ir durvis, kas nekad vairs neaizveras.
No eņģēm izņemtas durvis. Atvērtas katram nācējam.
Ir jāpieņem, ka Kristus sekotājam sāpes ir neizbēgamas.
Tad notiek kas brīnumains – sāpju rezultāts ir prieks!
Un, redzami vai neredzami, ietekmē arī pašu apbēdinātāju.
Jūs sākat domāt ar sirdi – un viss mainās.
Kļuvis attīrīts klusēšanas jūrā, kur mīt Dievs.
Tu savaldzināji manu dvēseli ar Sava vaiga skaistumu.
Visuvarenais spēka un godības Kungs, dižais Neradītais!
Kas gan kopējs Tev ar šīs zemes putekli?
Vai priecājies, kad redzi putekli dejojam Tavā gaismā?
Neticamā veidā Savā žēlsirdībā Tu esi šo putekli
darījis cienīgu piepildīties ar Tavu paša dzīvību.
Tu savaldzināji manu dvēseli, Kungs,
ar Sava vaiga skaisto godību.
Kad dodaties tuksnesī, neraizējieties par lūgšanu.
Ja esat noguris, paguliet. Uzvedieties dabiski.
Lūgšana – tā ir atpūta. Ieelpojiet Gara dvašu. Esiet brīvi.
Lūgšana ir pilnīgi dabiska saikne ar Dievu,
kurš pirmais iemīlēja jūs. Jūs cenšaties atbildēt Viņam.
Tuksnesī nav nekāda grafika. Ir brīvība un vienkāršība.
Jūs interesē Dievs. Par Viņu tad arī domājiet,
par Viņa vārdiem, ko varat izlasīt Bībelē.
Jūs ieejat sirds klusībā. Kristus seja ir jūsu priekšā.
Ienirstiet ar galvu sirdī un centieties ieraudzīt Viņu.
Esiet vienkārši kā bērni, un jūs labi pavadīsiet laiku.
Klusēšanā jūsu sirds satiekas ar Dieva sirdi.
Doties tuksnesī nozīmē vienkārši nolikt galvu
Dievam uz krūtīm, ieklausoties Viņa sirdspukstos.
To nav iespējams sasniegt ar prātu.
Tas sajūtams ar sirdi, kas pieskaras Dieva sirdij.
Ļauj manai sirdij atpūsties
Ak miera Kungs, turi mani Savā sirdī.
Ļauj man atpūsties pie Tavām krūtīm.
Manai sirdij nav miera, ja tā neatdusas Tevī.
Laika ritumā arvien vairāk sirds alkst klusuma.
Bez tā dzīvot ir tas pats, kas iet pa karstu tuksnesi.
Ak, dod man klusēšanas, sirds vientulības žēlastību!
Arī starp ļaužu pūļiem, kas piepilda manu dzīvi,
manu nebeidzamo darbu jūklī Tevis dēļ.
Ak Mīļotais, nāc, valdi pār manu sirdi
un turi to mūžīgi Savā svētajā Sirdī.
Kurp ved dzīve lūgšanā?
Kad ceļojums iekšup sevī tuvojas beigām,
jūs ieejat brīnišķīgajā vientulības valstībā.
Tagad jūs esat cits cilvēks. Jūs piederat tikai Dievam,
bet vienlaikus arī visiem cilvēkiem, kā vienā veselumā.
Vientulības valsts ir prieka valsts –
tā ir vienība ar jūs mīlošo Dievu.
Bet vienlaikus dzīve kļūst aizvien saspringtāka.
Alkas pēc Dieva jūsos aug kā uguns.
Ir viena doma, viens sapnis un vēlēšanās:
jūs alkstat vest cilvēkus pie Dieva.
Šai valstībā nav iespējams valdīt pār citiem cilvēkiem.
Dievs ir Tas, kurš visus vada, nevis jūs.
“Ne vairs es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.”
Visas manas vajadzības ir nodotas Dieva ziņā.
Nepieciešamība tikt atzītiem vai pateikt visu, kas prātā,
nepieciešamība piesaistīt cilvēkus, atstāt iespaidu
ar savu intelektu, savām spējām – tā visa vairs nav.
Jūs kļūstat arvien mazāki, it kā līdz pat neesamībai.
Saprāta spārni sakļaujas, sirds atveras,
un jūsu prātu apgaismo Kristus.
Bez Viņa patiešām neko nespējam.
Tas ir pēdējais solis pirms galīgās savienošanās.
Es biju kviešu grauds. Tu biji Sējējs. Apglabāji mani zemē.
Tās tumsā un aukstumā es pārdzīvoju tūkstoš nāvju.
Pēc tam nolija lietus, uzspīdēja saule. Es uzdīgu.
Nesu augļus. Un ieliku tos Tavās rokās.
Lai no jauna mirtu un vairotos. Āmen.
