KRISTUS GAISMA vārdi, ar kuriem iesākas Lieldienu nakts dievkalpojums (un svecīšu ceļš pa baznīcas solu rindām); notikums mūsu dzīvē, gluži reāls, kaut miesīgām acīm neredzams – Gaismas ataušana (2.Kor.4:4,6) – kad žēlastība mūs pārceļ no tumsas brīnumainajā Dieva valstībā (Kol.1:13-14).

Īstenībā mēs nākam no Gaismas Tēva (Jēk.1:17), atzīstam to vai ne, tāpēc dzīvojam gaismas izslāpuši. Kad mūsos ir atspīdējis Tas, kas par Sevi teicis: Es esmu pasaules gaisma (Jņ.8:12), pamazām sākam atspīdēt arī mēs (Kol.3:4), ja vien izvēlamies Viņam sekot. Sekot – tas nozīmē meklēt, iepazīt un iemīlēt savu Kungu, visu mūžu būt Viņa māceklim, mācīties dzīvot kā Gaismas bērnam (Ef.5:8). Nozīmē pastāvīgi augt (Kol.2:6-7), nest Gaismas augļus (Ef.5:9-13) un palikt Gaismā (1.Jņ.2:9-10). Kristus spēkā, ne savējā, protams! Un vēl tas nozīmē Kristus Gaismu atstarot – būt par pasaules gaišumu (Mt.5:14-16).

Lai Dievs mūs uz to svētī, mīļais lasītāj! mara.druviete@inbox.lv [šajā blogā izmantots LBB Bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts]

SATURS papildināts : 28.04.2021 Godini - pateicies , 26.04.2021 Nododies , 23.04.2021 Atzīsti Dievu , 21.04.2021 Palieciet , 19.04.2021 Esiet [pirmreizējās publikācijas no 2019. g.]

Attālināšanās no Kristus

Bībeles un kristīgās literatūras studija C
Jūnijs 2018
 
1. Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām.
2. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu,
3. kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? (Ebr.2)
Attālināšanās no Kristus ir vistraģiskākais, visbīstamākais grēks. Tas sagraus tūkstošu tūkstošus, kas reiz bijuši Jēzus mācekļi un Viņu mīlējuši. Jo tagad tie, pat paši neapzinoties, dodas pretējā virzienā. Nevērības upe tos nes pretī garīgam aklumam un iznīcībai.
 
Mozus brīdina Dieva tautu – arī mūs!
3. Jūsu acis ir redzējušas, ko Tas Kungs ir darījis Baal-Peora dēļ; jo ikvienu cilvēku, kas Baal-Peoram sekoja, to Tas Kungs, jūsu Dievs, ir izdeldējis no jūsu vidus,
4. bet jūs, kas Tam Kungam, savam Dievam, bijāt pieķērušies, jūs visi esat šodien dzīvi.
7. Jo kurai citai lielai tautai Dievs stāvētu tik tuvu kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, kad mēs Viņu piesaucam.
9. Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. (5.M.4)
12. Tad sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu ... (5.M.6)
11. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus ...
12. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi,
13. ... un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies,
14. lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama. (5.M.8)
Mozus brīdināja tautu tad, kad viņi stāvēja Dievam vistuvāk. Lielas atkrišanas laikā tie bija palikuši uzticīgi un tagad gatavojās ieiet apsolītajā zemē. Laba dzīve nes sev līdzi arī apslēptas briesmas. Svētībās garīgums notrulinās, cilvēks attālinās no Dieva.
 
Neviens nav imūns pret attālināšanos
15. Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns [svētības],- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti.
18. To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis. (5.M.32)
10. Tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. (Jes.17)
29. “Jūs taču visi esat neuzticībā atkrituši no Manis!" saka Tas Kungs.
31. “Kāpēc tad Mana tauta saka: mēs esam brīvi, mēs neatgriezīsimies vairs pie Tevis!
32. Vai tad jaunava aizmirst savu rotu un līgava savu grezno jostu? Bet Mana tauta ir Mani aizmirsusi jau kopš senām dienām!” (Jer.2)
6. Mana tauta bija kā pazudušas avis ... tās aizmirsa savu novietni [patvērumu]. (Jer.50)
35. Tādēļ Dievs Tas Kungs saka tā: "Tāpēc ka tu Mani aizmirsi un pameti Mani sev aiz muguras ...” (Ec.23)
14. Israēls ir aizmirsis savu Radītāju. (Hoz.8)
Neviens nav imūns pret attālināšanos no Dieva. Tas iesākas ar vismazāko nevērību! Palēnām sākam kļūt slinki un pasīvi pret tā Kunga lietām. Atmetam mazliet šeit, mazliet tur – un pēkšņi straume mūs aiznes projām. Ir jāpakļauj disciplīnai sava miesa. Jo Dieva aizmiršanas grēks atver durvis arī visiem pārējiem grēkiem.
 
Apslēptās nevērības briesmas
15. Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! ...
17. Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā! (Jer.18)
24. Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ...
26. tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties,
27. ... jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas.
28. Tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs.
29. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā,
31. tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma.
32. Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība. (Sal.pam.1)
35. Tādēļ Dievs Tas Kungs saka tā: "Tāpēc ka tu Mani aizmirsi un pameti Mani sev aiz muguras, tad arī ciet nu tagad sodu par savu izvirtību un netiklību." (Ec.23)
Mēs neaizliedzam to Kungu, bet Viņu neievērojam. Kļūstam slinki Viņa meklējumos. Vairs regulāri neesam Dieva namā (sevi nogriežam no Kristus miesas). Esam pārāk skrejoši (mazāk laika veltām sadraudzībai ar Jēzu). Tas nepaliks bez sekām.
 
Uzvarēt atsalumu un remdenību
4. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās.
5. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. (Mt.22)
15. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.
16. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atkl.3)
3. Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi.
4. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.
5. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi. (2.Kor.10)
Ir pienācis laiks steidzīgi meklēt to Kungu! Lūgt piedošanu par savu atsalumu un remdenību, kas atnākusi. Ir jādisciplinē savas domas paklausībā Kristum. Lūgt nenozīmē kustināt lūpas, kamēr prātā ir kaut kas cits. Dievs gaida nedalītu uzmanību. Tam jābūt nesteidzīgam, kvalitatīvam un regulāram laikam ik dienas.
 
Izmantota grāmata: Deivids Vilkersons. Vēstījumi.2.- Ogrē, 1995