Bībeles un kristīgās literatūras studija T
Augusts 2018
Augusts 2018
1. Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka,
2. tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai. (1.Pēt.4)
12. Epafra [...] Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba. (Kol.4)
21. Tas (Dievs) lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu. (Ebr.13)
34. Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis. (Jņ.5)
38. Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis. (Jņ.6)
39. Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." (Mt.26)
– Vairums kristiešu Dieva gribu redz kā uzliktu pienākumu, kā kaut ko grūtu un nepatīkamu. Par pakļaušanos domā kā par soda un disciplīnas jēdzienu. Cik ļoti atšķirīgi no mūsu Glābēja domāšanas! Kad ticīgais iepazīst to godību, kas atklājas, darot tā Kunga gribu, viņš tai pieķeras ar prieku un cerību. Un tas ir domāts visiem. Bet tikai caur Ģetzemani – nomirstot sava paša gribai.
32. Pieminiet Lata sievu! (Lk.17)
1. Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē.
16. Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas.
24. Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.
26. Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. (1.M.19)
– Tas notika ne tikai paskatīšanās dēļ. Viņa bija dusmīga uz Dievu! Savā sirdī viņa bija “apprecējusies” ar savu māju, ģimeni, draugu loku – un Dievs to visu bija viņai atņēmis. Kad lietas pieķērušās tavai sirdij, tu būsi kā nedzīva statuja. Tu zaudēsi ne tikai Dieva gribu, bet arī tavi pasaulīgie sapņi izkūpēs dūmos.
5. ... jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebukadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz!
6. Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!
23. Bet šos trīs vīrus, Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, iemeta saistītus degošā ceplī.
24. Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: "Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?"
25. "Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būte."
26. Tad Nebukadnēcars piegāja pie degošā cepļa un sauca tur iekšā: "Sadrah, Mesah un Abed-Nego, jūs visuaugstā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!"
28. Tad Nebukadnēcars izsaucās: "Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!
30. Tad ķēniņš no jauna apstiprināja Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego viņu augstajos amatos Bābeles valstī. (Dan.3)
– Trīs ebreju jaunekļi Bābele nomira savai pašu gribai un plāniem, lai izjustu laimi būt sava Dieva gribā. Kad patiesi nomirstat sev, jūsos kaut kas neizskaidrojams atraisās un paceļ pāri visam tādā vietā, kur ne cilvēki, ne dēmoni vairs nespēj aizsniegt. Jēzus jums atklāj pats sevi. Briesmas pārvēršas zaļās ganībās, katrs jūgs tiek salauzts un vainas dziedinātas.
35. Un viņš (Īzāks) sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību."
36. Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību."
42. Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut.
43. Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu.” (1.M.27)
– Jēkabam bija sarežģīta ģimenes situācija. Viņš uzklausīja miesas (mātes Rebekas) balsi un no savas problēmas aizbēga. Uz divdesmit gadiem, pilniem sirdssāpju un grūtību. Tad Dievs viņu uzrunāja:
13. “Es esmu tas Bēteles Dievs [...] Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." (1.M.31)
– Tas nozīmēja: “Ieej ceplī!” Viņš ar ģimeni devās atpakaļ, lai nokārtotu attiecības. Kad brālis viņam nāca pretī ar armiju, bija jāiztur Ģetzemane – nomiršanas nakts.
25. Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
31. Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." (1.M.32)
– Tā bija citāda nomiršana. Dievs Jēkabu sakropļoja, lai viņš nevarētu atkal aizbēgt. Viņš iekliboja nākotnē pilnīgi atkarīgs no tā Kunga, ar prieka un laimes sajūtu sirdī. Un izmainīta tika arī Ēsava sirds. Viņu starpā bija miers.
Nebaidies ieiet degošā ceplī! Kamēr tevī ir Jēzus miers, tu vari pastāvēt, visu izturēt. Tavi apstākļi nemainīsies, izmainīsies tu. Tava dzīve būs svētīta, jo Viņš tev būs viss. Un katrā svelmainajā pārbaudījumā tu saņemsi lielu prieku.
