Vadīt savas emocijas, nevis ļaut emocijām vadīt jūs

vasara 2003

tulkoja M.D.

Džoisa Maiere

VADĪT SAVAS EMOCIJAS,

NEVIS ĻAUT EMOCIJĀM VADĪT JŪS

Saīsināts tulkojums no angļu valodas

JOYCE MEYER. MANAGING YOUR EMOTIONS

INSTEAD OF YOUR EMOTIONS MANAGING YOU

Tulsa, Oklahoma, ASV, 1997

Dievs mums devis emocijas, lai mēs priecātos par dzīves pārpilnību, ko Viņš vēlas mums dot, un lai mēs spētu līdzjūtībā kalpot citiem. Kamēr neiemācīsimies tās valdīt, mūsu emocijas var kļūt par mūsu lielākajiem ienaidniekiem, jo sātans mēģinās tās lietot, lai mūs atturētu no staigāšanas Garā.

Ir svarīgi atcerēties, ka emocijas nekur nepazudīs. Tās būs vienmēr. Mums nav jānoliedz to pastāvēšana vai to dēļ jājūtas vainīgiem. Taču jāmācās tās ievadīt pareizā virzienā. Ir jāaizliedz miesai pār mums valdīt, nevis jānoliedz, ka tā pastāv. (Dž.M.)

Saturs

1.      Kā neļaut jūtām sevi vadīt

Cīņa ar emocijām. Emocionālas galējības. Atklātības nozīme. Miesa pret garu

2.      Savainotu emociju dziedināšana. 1.daļa

Sastopamās problēmas. Vai tu gribi kļūt vesels? Izvēlies ceļu un turpini staigāt

3.      Savainotu emociju dziedināšana. 2.daļa

Septiņi soļi dziedināšanā. Žēlojams vai spēcīgs? Dzīve turpinās

4.      Emocijas un piedošanas process

Kā pārvarēt nepiedošanu. Atlaist brīvībā. Piedošana un attiecību atjaunošana

5.      Garastāvokļu šūpoles

Emocionāla stabilitāte. Rāms prieks. Emocionālas atkarības

6.      Depresijas izpratne un pārvarēšana

Kas rada depresiju un kas no tās izved (“gremdētāji” un “pacēlēji”)

7.      Viņš atjauno manu dvēseli

Savainojumu veidi un sekas. Kā mīlēt sevi

8.      Sakņojies kaunā

Koki, saknes un augļi. Kā padarīt koku labu. Divkārtēja atlīdzība

9.      Līdzatkarības izpratne

Atkarības. Paļaušanās uz Dievu. Vārds pārveido. Līdzatkarību veidi

10. Atjaunot bērnu mūsos

Sātans grib iznīcināt bērnu. Bērna īpašības un farizejiskums.

Par ūdens avotiem mūsos.

Piezīme: Tekstā izmantoti citāti no Bībeles 1998.gada izdevuma;

iekavās – angļu Bībeles tulkojumu varianti un paskaidrojumi.

Satura rādītājā nodaļu tematikas izklāsts tulkotājas pievienots. (M.D.)

1.     Kā neļaut jūtām sevi vadīt

Emocijas vai Dievs?

(Emocijas – lat. ex-movere - aizkustināt prom; emovere – satraukt, saviļņot) To arī miesīgas, krustā nesistas emocijas cenšas darīt – aizkustināt mūs projām no sekošanas Dieva gribai. Patiesībā, tāds ir sātana plāns mūsu dzīvei – panākt, lai mēs dzīvotu pēc savām miesīgajām jūtām, nevis staigātu Garā. Lai gan emocijas mums dotas par prieku un atbalstu, tās bieži strādā pret mums. Tādēļ bieži vien ir grūti iemācīt cilvēkiem, kā atšķirt, kad viņi dzird no Dieva un kad klausās savās emocijās.

Mums visiem ir vajadzīgs iedrošinājums, kad pieaugam Kungā. Mēs visi kaut ko sabojājam savās dzīvēs, nezinādami Dieva ceļus…

Emocionalitāte

(- tendence paļauties uz emocijām vai tās pārāk augstu vērtēt; pārmērīga emociju izrādīšana)

Emocionāla sakustināšana vien nenozīmē Svētā Gara vadību. Emocijām vienmēr jāpakļaujas gudrībai! Gudrība vienmēr nogaida īsto laiku, lai darbotos, kamēr emocijas arvien raujas uz tūlītēju rīcību… Gudrība mierīgi raugās uz priekšu, kā lēmums ietekmēs nākotni, emocijas interesējas vienīgi par šobrīd notiekošo.

Cīņa ar emocijām

Sākumā pārvarēt emocijas nebūs viegli. Patiesībā tas nekad nav viegli… Ir brīnišķīgi apzināties, ka Svētais Gars vienmēr ir ar mums, lai palīdzētu.

Esmu atklājusi: kad paļaujos tikai uz savu miesīgo gribas spēku un izlēmību, es vienmēr ciešu neveiksmi. Bet, ja izlemju pretoties kārdinājumam, piesaucot Svētā Gara spēku, es atrodu iespēju gūt panākumus.

Mums jāvar redzēt cauri meliem, ko sātans runā mūsu prātā, un garām tām jūtām, ko viņš mūsos pamodina. Mūsu skatam jābūt vērstam uz Dieva Vārdu. Jādara, ko Tas saka, un nevis, ko liek darīt ienaidnieka ierosinātās jūtas. Ja gribat būt uzticīgi Dieva Vārdam, jāmācās ļauties Gara vadībai, ne savām emocijām.

Jēzus un emocijas

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu (saprast un) līdzi just

mūsu vājībām (un tieksmei padoties kārdinājumiem),

bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. (Ebr.4:15)

Kad kāds mani ir sāpinājis un es jūtos dusmīga vai satraukta, mani mierina tas, ka varu pacelt seju, rokas un savu balsi uz to Kungu sakot:

“Jēzu, es esmu priecīga, ka Tu saproti, kā es tagad jūtos, un Tu mani par šīm jūtām nenosodi. Es negribu dot vaļu emocijām. Palīdzi man, Kungs, tās pārvarēt! Palīdzi man piedot pāridarītājiem, nenoraidīt viņus, neizvairīties no viņiem, nemeklēt atmaksu par nodarīto ļaunumu. Palīdzi man nedzīvot nosodījumā, domājot, ka es tā nedrīkstēju justies.”

Neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu pagātnes pieredze vai patreizējās jūtas, mums jābūt līdzjūtīgiem pret citiem.

Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. (Rom.12:15)

Vienalga, ko kāds mums dara vai ir darījis, mums viņam jānodod vēsts: “Es saprotu, kā tu jūties. Es saprotu, kam tu ej cauri. Bet ļauj man tev pateikt, ko Dieva Vārds saka. Tev nav jāpaliek šajā stāvoklī.”

Ievainotais ievaino citus cilvēkus, bet mīlestība var dziedināt un izmainīt viņus. Dievs vēlas, lai mēs būtu jūtīgāki pret citu jūtām un vajadzībām.

…ka mēs tos, kam ir bēdas, varam iepriecināt (mierināt un iedrošināt)

ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. (2.Kor.1:4)

Jūtas vai lēmums?

Kad piedzimstam no jauna, mums nav jāizbeidz pieņemt lēmumus vai kaut ko vēlēties, mums tikai liek pakļaut savu gribu Dievam un darīt to, ko Viņš vēlas, un tā, kā vada Svētais Gars. Tas pats attiecas uz emocijām. Kad piedzimstam no jauna, mums nav jāpārtrauc just. Mums tikai jāmācās šīs jūtas pareizi izpaust.

Jēzus nejuta vēlēšanos doties pie krusta, bet Viņš savām jūtām pretojās. Viņš pakļāva savas emocijas savam Debesu Tēvam.

Emociju pārbaudīšana

Lai reiz beidzas bezdievīgo niknums un droši stāv taisnais

(tie, kas taisni un harmonijā ar Tevi), jo Tu pārbaudi sirdis un īkstis

(sirdis, emocijas un domāšanu), Tu, taisnais Dievs! (Ps.7:10)

Pirms dažiem gadiem, lūdzot Dievs man teica: “Džoisa, Es gribu pārbaudīt tavas emocijas.” Es nekad nebiju dzirdējusi par kaut ko tādu. Nezināju, ka tā būtu rakstīts Bībelē. Tā es nepiegriezu tam vērību. Sešus mēnešus vēlāk es sev pēkšņi šķitu emocionāls grausts. Bez iemesla raudāju. Viss aizskāra manas jūtas.

Es domāju: ”Kur ir problēma? Kas šeit notiek?” Tad Kungs man atgādināja iepriekš teikto: “Es gribu pārbaudīt tavas emocijas.” Viņš mani vadīja izlasīt Ps.7:10 un Atkl.2:23, likdams saprast, ka Viņš to dara manis pašas labā.

Lai kas tu arī nebūtu, tu piedzīvosi brīžus, kad sajutīsies emocionālāks nekā parasti. Vienkārši pamodīsies kādu rītu un jutīsies gluži kā salauzts, gatavs raudāt bez iemesla. Tas var ilgt nedēļu, var arī ilgāk. Tu domāsi: “Kur gan ir problēma?”

Šādā laikā tev ir jābūt uzmanīgam, jo tavas jūtas var viegli tikt ievainotas. Visniecīgākās lietas varēs tevi satricināt…

Ko darīt, kad tā jūtamies? Vispirms nevajadzētu sākt sevi nosodīt. Otrkārt, nevajadzētu pat mēģināt iztēloties, kas notiek. Vajadzētu vienkārši teikt: “Šis ir laiks, kad manas emocijas tiek pārbaudītas (testētas). Es paļaušos uz Dievu un mācīšos pār tām valdīt.” Kā gan citādi mēs varētu iemācīties kontrolēt savas emocijas, ja Dievs mums kādreiz nedotu šādu pārbaudes laiku? Atceries, ka Bībele saka, ka Dievs nekad “neļaus mūs pārbaudīt pāri mūsu spējām” (1.Kor.10:13).

Pārbaudes laiks ir mācību laiks.

Emocijas un pagurums

Bet pats viņš (Elija) vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās

zem paegļu krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja:

 “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” (1.Ķēn.19:4)

Esmu bieži dzirdējusi, ka pēc patiesa emocionāla pacēluma cilvēks parasti piedzīvo emocionālu kritumu (kā Elija pēc triumfa Karmela kalnā). Bieži mums liekas: “Ak, ja es varētu palikt šajos emociju augstumos vienmēr!” Bet Dievs zina, ka mēs to neizturētu. Daudz emocionālu kāpumu un kritumu mūs nogurdina kā emocionāli, tā garīgi un fiziski. Kad ar tevi tā notiek, nedari kā Elija un netiesā sevi. Nesāc domāt, ka esi nožēlojams radījums. Nevaidi un nežēlojies par to, cik laimīgs biji vakar, bet cik briesmīgi jūties šodien. Nesūdzies Dievam, ka sajūties nevērtīgs.

Vai zini, ko es daru tādā gadījumā? Es saku:

“Kungs, es tagad jūtos ļoti slikti, gribu atpūsties un atjaunot spēkus. Es gribu būt kopā ar Tevi, Kungs, un ļaut Tev mani stiprināt.”

Emocionālas galējības

Maniakālā depresija – psiholoģijas termins, lai aprakstītu cilvēkus, kas iet no vienas emocionālas galējības otrā. Kādā rakstā nesen lasīju: tagad ir atklāts, ka šiem cilvēkiem jācenšas pazemināt arī pārmērīgos pacēlumus. Veselības speciālisti atzīst, ka atslēga ir līdzsvarā.

Mēs parasti aplaudējam pacilātām emocijām un neatzīstam depresīvus noskaņojumus. Patiesībā nepareizas ir abas galējības. Ir jāsaprot, ka nepietiek vienkārši pretoties depresijai, ir jāpretojas arī kārdinājumam pacelties emocionāli tik augstu, ka tas mūs izsmeļ un dara par ērtu medījumu velnam.

Neviens no mums nevar nepārtraukti dzīvot kalna virsotnē. Būs dienas, kad esam augšā, un dienas, kad jutīsimies lejā. Emocijas ir nepastāvīgas, tās bieži svārstās bez redzama iemesla. Mums jāmācās pārredzēt šo galējību abus galus.

Stabilai emocionālai veselībai ir svarīga viena lieta – atklātība pret sevi un citiem. Tuvākie cilvēki var sajust, kad mēs emocionāli cīnāmies. Esmu atklājusi, ka man un ģimenei ir vislabāk, kad esmu ar viņiem vaļsirdīga par sevī notiekošo. Kad jūtu tuvojamies dusmas, depresiju vai citas negatīvas emocijas, esmu pateikusi savai ģimenei: “Manas emocijas šodien ir saspringtas, tāpēc, ja klusēšu, kādu laiku nepievērsiet man uzmanību.”

Mums jāatceras: tam, ko mēs apslēpjam, joprojām ir vara pār mums, bet, ko iznesam gaismā – tas savu tvērienu tūlīt sāk zaudēt.

Patiesība darīs jūs brīvus. (Jņ.8:32)

Jēk.5:16 mūs iedrošina izsūdzēt cits citam savus grēkus, lai taptu dziedināti un garīgi atjaunoti prātā un sirdī. Es atklāju: ja mēģinu saglabāt savu garīgo reputāciju, izliekoties, ka ar mani nekas ļauns nenotiek, tas ienes galīgu sajukumu visā manā ģimenē. Viņi var satraukties, cenšoties izdomāt, ko varētu būt man nodarījuši. Mēs visi justos daudz labāk, ja es vienkārši pateiktu patiesību.

Mēs esam atbildīgi par savu ģimeni un citiem, ar kuriem kopā pavadām daudz laika. Jāizvairās likt viņiem minēt, kas mūsos notiek. Tā mēs nedodam sātanam iespēju par situāciju ielikt kaut ko negatīvu citu iztēlē. Cilvēki mūs respektē, kad esam atklāti un tieši…

Atcerieties, ka velns izmantos mūsu emocijas, lai mūs iedzītu vainas apziņā un tiesāšanā, bet Dievs tās bieži lieto, lai mūs pārbaudītu un mēs caur šiem emociju uzviļņojumiem kļūtu stiprāki, vairāk spējīgi tās kontrolēt. Esmu iemācījusies tādos brīžos klusēt.

Kad esam emocionāli satraukti, mums ir tieksme pateikt kaut ko tādu, ko vēlāk jānožēlo. Visa gudrība ir nepadoties un neļaut vaļu jūtām. Es pavadīju daudzus gadus “augšup – lejup” emocijās, bet tagad esmu ļoti stabila. Dievs mums palīdz, kad Viņam pastāvīgi uzticamies un sekojam Svētā Gara vadībai.

Cena, ko maksājam, ļaujot vaļu emocijām

Miesas cilvēki (tie, kas dzīvo miesas dzīvi, ļaujot vaļu savas miesīgās dabas tieksmēm

un impulsiem) nevar patikt Dievam (nevar iepriecināt vai apmierināt Dievu,

būt Viņam pieņemami). (Rom.8:8)

Vienmēr ir patīkami ļauties aprūpēšanai, kad visas mūsu vajadzības kāds pilnībā un bez kavēšanās apmierina. Taču par šādu apkalpošanu vienmēr ir jāmaksā (kā bankets restorānā). Tāpat tas ir emociju jomā. Ir jāmaksā, ja iekrītam savu emociju pilnīgā apmierināšanā – Bībele to sauc par miesu.

Miesas tieksme (jūtas un saprāts bez Svētā Gara) ved nāvē

(nāvē, kas ietver visas no grēka nākošās nelaimes, kā šeit, tā mūžībā),

bet Gara tieksme – uz dzīvību un (dvēseles) mieru (tagad un mūžīgi). (Rom.8:6)

Tas nozīmē: ja sekojam savas miesas – savu neapvaldīto emociju – diktātam un prasībām, mums par to būs jāmaksā. Kāpēc?

Jo miesas tieksme (miesas prāts, ar tā miesīgajām domām un nolūkiem) ir naidā ar Dievu; tā neklausa bauslībai (likumam), jo tā to nespēj. (Rom.8:7)

Daļa no maksas par savu emociju aprūpēšanu ir nespēja dzīvot Gara piepildītu dzīvi.

Jo miesas cilvēki (kas dzīvo pēc miesas, kurus vada nesvētas vēlēšanās un tieksmes)

tiecas pēc miesas lietām (to prāts ir virzīts uz lietām, kas apmierina miesu),

bet Gara cilvēki (kas dzīvo saskaņā ar Garu un kurus vada Gara tieksmes)

pēc Gara lietām (to prāts meklē tās lietas, kas apmierina Svēto Garu). (Rom.8:5)

Bībele skaidri māca, ka miesa ir pret Garu un Gars ir pret miesu. Tie pastāvīgi ir naidā viens ar otru. Tas nozīmē, ka nevaram būt reizē emociju un Svētā Gara vadīti. Tātad mums ir jāizvēlas.

Taču, kad Bībele saka, ka tie, kas izdabā savām emocijām, nevar patikt Dievam, tas nenozīmē, ka Dievs tos nemīl. Mēs varam atrasties briesmīgā emociju jūklī un tomēr būt sava Debesu Tēva mīlēti. Tas, ka mums ir emocionālas problēmas, nenozīmē, ka mēs neejam uz debesīm. Tas tikai nozīmē to, ka Dievs nav apmierināts ar mūsu dzīvesveidu. Kāpēc? Tāpēc ka tas rada tādu stāvokli, kad Viņš nevar darīt priekš mums to, ko Viņš gribētu darīt.

Mēs visi gribam, lai mūsu bērni būtu svētīti un saņemtu mūsu mantojumu. Bet, ja viens no mūsu bērniem izvēlas neapvaldītas juteklības dzīvesveidu, mēs negribēsim viņam uzticēt mantojumu, zinot, ka viņš to vienkārši izšķiedīs trakulīgai dzīvei, savas miesas tieksmēm.

Kad Pāvils saka, ka Dievs nav apmierināts ar tiem, kas dzīvo pēc miesas un nevis Gara tieksmēm, es ticu, ka apustulis domā: Dievs viņiem nevar uzticēt vislabāko.

Parasti impulsi

Jo jūs vēl esat miesīgi (negarīgi, jums ir miesas daba, kuru vada parasti impulsi).

Kamēr jūsu starpā ir naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi

un vai nedzīvojat kā šīs pasaules (nepārveidoti) cilvēki? (1.Kor.3:3)

Ievērojiet, Pāvils nesaka, ka šie cilvēki ir negarīgi tāpēc, ka viņiem ir parasti impulsi, bet tāpēc, ka viņus vada parasti impulsi. Nevis viņi pārvalda šos impulsus, bet šie “parastie impulsi” pārvalda viņus.

Es skaidroju impulsu kā pēkšņu mudinājumu, kas liek cilvēkam darboties, vai kā iedzimtu, nesaprātīgu tieksmi. Es domāju, ka impulsīvs cilvēks ir tāds, kas tiecas darboties vairāk saskaņā ar emocijām nekā ar loģiku vai gudrību.

Pāvils saka, ka impulsivitāte – kad cilvēku vada parastie impulsi, nevis Svētais Gars – noved pie visāda veida ļaunuma (greizsirdības, skaudības, strīdiem), galu galā pie tā, kas mūsu starpā ienes nevienprātību un šķelšanos.

Emocijas kā ienaidnieks

Mums visiem ir emocijas. Ir jāprot ar tām tikt galā, mēs nedrīkstam tām uzticēties! Kāpēc? Tāpēc, ka emocijas ir mūsu lielākais ienaidnieks. Lai atturētu mūs no staigāšanas Garā, sātans lieto pret mums mūsu emocijas vairāk kā jebko citu.

Kad pulsē emocijas, prāts tiek pievilts un sirdsapziņa zaudē spriešanas spējas. Cilvēki bieži jautā: “Kā droši atšķirt, vai dzirdu no Dieva vai no savām emocijām?” Es ticu, ka atbilde ir – iemācīties gaidīt. Emocijas mūs mudina uz steigu. Tās mums saka, ka kaut kas ir jādara tūlīt. Bet dievišķā gudrība māca pagaidīt, kamēr aina būs pilnīgi skaidra – ko darīt un kad darīt.

Mums jābūt spējīgiem pieņemt lēmumus drīzāk pēc tā, ko zinām un nevis ko jūtam.

Emocionāla spriešana

Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā (regulējam savu dzīvi un sevi

saskaņā ar savu pārliecību vai ticību, ņemot vērā cilvēka attiecības ar Dievu,

staigājot uzticībā un svētā dedzībā). (2.Kor.5:7)

Es nesaku, ka, novilcinot jebkuru lēmumu, kāds to izdarīs jūsu vietā. Es saku, ka pareizākais ceļš ir: ja šaubies – nedari!

Grūta lēmuma priekšā pagaidi, kamēr ir skaidra atbilde, pirms sper soli, kuru nāksies nožēlot. Emocijas ir brīnišķīgas, bet tām nevajag ļaut ņemt virsroku pār gudrību un zināšanām. Atceries: valdi savas emocijas, neļauj tām valdīt pār tevi.

2.     Savainotu emociju dziedināšana. 1.daļa

Tas prasa laiku un uzticīgu paklausību Dieva pavēlēm. Zinu no savas pieredzes: bieži šķiet, ka nav nekādu izmaiņu vispār. Vienīgais risinājums ir pateikties Dievam par līdz šim sasniegto un uzticēties, ka Viņš tevi vadīs līdz uzvarai – soli pa solim.

Soli pa solim

Ja vēlies saņemt no Dieva emocionālu dziedināšanu un tapt vesels, tev jāsaprot, ka dziedināšana ir process, un jāļauj tam Kungam nodarboties ar tevi un tavu problēmu Viņa veidā un Viņa laikā. Tava daļa ir sadarboties ar Viņu jebkurā jomā, ar kuru Viņš izvēlēsies šo darbu sākt.

Varbūt tu gribi nodarboties ar vienu lietu, bet Dievs vēlas sākt ar kādu citu. Ja tu darbosies pēc savas programmas, tu drīz vien atklāsi, ka šīm pūlēm nav svētības. Dieva žēlastība nebūs klāt, ja būsi ārpus Viņa izvēlētā laika.

Vispirms tev jālūdz par to Dievs. Viņš nekad nesteidzas un nekad nepamet iesākto.

Dažreiz šķiet, ka nav nekādu rezultātu, jo tas Kungs atraisa tavus mezglus pa vienam. Tas var būt grūti un prasīt ilgāku laiku. Svarīgi atcerēties: lai cik ilgi tas vilktos, nekad nepadodies un nepamet iesākto – turies pie tā!

Spiedies uz priekšu

Galvenais, ko Dievs no mums prasa, risinot mūsu problēmas, ir ticēt un nepārtraukti spiesties uz priekšu. Studēt Dieva Vārdu un veltīt laiku Viņam.

Ko gan citu mēs varam darīt? Ja mūsu dzīvē ir mezgls, tas nenozīmē, ka mēs paši to spētu atraisīt. Daži mezgli ir īpaši grūti atsienami. Patiesībā, ja esam neuzmanīgi, mēs tos varam vēl vairāk samudžināt. Bieži mūsu pašu pūles atsiet savus mezglus padara stāvokli vēl ļaunāku.

Sastopamās problēmas

Ir cilvēki, kas ir emocionāli smagi savainoti. Man liekas, ka vairums no mums kādreiz bijuši vai kādā veidā būsim šai grupai piederīgi. Tāpēc aplūkosim dažas no šīm problēmām.

Daži cieš no mazvērtības sajūtas. Viņiem piemīt kaunā pamatota tieksme sevi ienīst un noraidīt. Iekšēja balss tiem saka, ka viņi ir nevērtīgi, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Gadiem ilgi es staigāju ar apsūdzošu domu: “Kas ir nepareizi ar mani?”

Vai nav savādi, ka jaunpiedzimstot pirmais, ko Kungs vēlas mums dot, ir taisnošana Viņa asinīs, lai mēs nejautātu, kas manī nepareizs, bet gan sāktu apliecināt, kas manī ir pareizs tagad, kad esmu Kristū.

Citi ir kļuvuši perfekcionisti. Viņi vienmēr ar savu darbošanos cenšas pierādīt savu vērtīgumu, iekarot citu mīlestību un pieņemšanu. Šie cilvēki arvien cīnās, lai kaut ko paveiktu mazliet labāk – cerībā, ka kāds tādēļ viņus vairāk mīlēs un pieņems.

Vēl citi ir pārmērīgi jūtīgi… Vai esi ātri aizvainojams? Vai gribi tapt brīvs no super-jūtīguma? Ja tā, daļa no atbildes ir atzīt, ka problēma nav tajos, kas tevi pastāvīgi apvaino vai aizskar tavas jūtas, bet tā ir tevī un tavā jūtīgajā dabā. Kad tu jutīsies drošībā, tas tevi dziedinās no aizvainojamības.

Man šajā lietā palīdzēja vienkāršs apgalvojums, kuru pirms gadiem man pateica sieviete, kas bija izlasījusi kādā grāmatā: “95 procentos gadījumu, kad cilvēki aizskar jūsu jūtas, viņi to dara bez nolūka (netīši).” Tas nozīmē: ja tavas jūtas ir viegli aizvainojamas, tā ir tava paša izvēle. Labā vēsts šeit ir – tu vari neizvēlēties. Es tevi tiešām iedrošinu atmest pārjūtīgumu. Tu jutīsies daudz labāk. Liec problēmu Dieva rokās un ļauj Viņam atraisīt šo pārmērīga jūtīguma mezglu.

Es mācos negaidīt, lai citi cilvēki apmierina manas vajadzības, bet lai to dara Dievs, tā, kā Viņš to atzīst par labāku.

Interesanti, ka cilvēki, kas ir super-jūtīgi pret to, ko citi viņiem nodara, bieži ir pilnīgi nejūtīgi, ko paši nodara citiem… Daudzreiz cilvēki ir jūtīgi tāpēc, ka pagātnē ir bijuši ievainoti un viņu savainotās emocijas var viegli sāpināt.

Es tāda biju. Līdzīgi daudziem, lielāko savas dzīves daļu nesaņēmusi mīlestību, es centos panākt, lai cilvēki darītu mani laimīgu. Kad apprecējos, kļuvu par “žņaudzēju”. Es centos izspiest nesaņemto mīlestību no katra, kas man izrādīja kādu patikšanu vai uzmanību. Es mācījos, ka laulības attiecībās mums jādod partnerim brīvība. Ir jāpārvar bailes no cilvēkiem, tai vietā attīstot godpilnu bijāšanu un apbrīnu pret Dievu.

Kāpēc dažiem no mums ir milzīgas bailes, ko par mums domā citi? Iemesls tam ir zema pašapziņa. Vai mēs kļūstam mazāk nozīmīgi vai mazāk vērtīgi Dieva acīs cita cilvēka negatīva vērtējuma dēļ? Protams, nē, bet mēs jūtamies mazāk vērtīgi, ja neesam droši par to, kas mēs esam Kristū.

Cilvēki, kam ir lielas bailes no citiem, viegli nonāk kontroles gara ietekmē. No tā jāuzmanās. Daudzreiz cilvēki, kas cieš no zemas pašapziņas, atļauj sevi kontrolēt kādam, kas sola viņiem mīlestību un pieņemšanu. Viņi atļauj ar sevi manipulēt kā lelle uz drāts. Viņi baidās šo drāti pārraut, jo baidās zaudēt uzmanību, kuru saņem no “raustītāja”. Viņi baidās no vientulības.

Tad vēl ir tie, kas, paši būdami ievainoti, kļūst par kontrolētājiem un manipulētājiem…

Vēl ir atkarīgo izturēšanās: alkohola, narkotiku, ēdiena atkarības, izdošanas (pirkšanas) atkarība un citas.

Ja tu ciet kādu no šīm emocionālajām slimībām, Dievs vēlas tevi dziedināt. Dievs neprasa, lai mēs būtu perfekti. Ja mēs tādi būtu, Dievam nebūtu vajadzējis sūtīt Jēzu, Perfektu Upuri mūsu dēļ. Dievam ir brīnumaina spēja mūs mīlēt mūsu nepilnībās. Viņš grib mūs dziedināt no mūsu emocionālajām bailēm, vājībām un atkarībām. Bet, lai Viņš to darītu, mums šo palīdzību jāvēlas saņemt.

Vēlēties saņemt palīdzību

…Es esmu Ceļš… (Jņ.14:6)

Daudzi cilvēki ir ļoti savainoti un kliedz pēc palīdzības. Viņu problēma ir, ka viņi negrib saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva.

Patiesība ir tāda, ka, lai cik ļoti mums būtu vajadzīga palīdzība, mēs to nesaņemsim, kamēr negribēsim darīt Dieva prātu. Pārsteidzoši bieži mēs gribam palīdzību, bet vēlamies, lai Dievs to sniedz pēc mūsu prāta. Dievs vēlas, lai mēs darītu Viņa prātu. Kad Jēzus teica “Es esmu Ceļš”, Viņš ar to domāja: Viņam ir zināms veids, kā darboties, un, ja mēs pakļausimies Viņa ceļam, viss notiks mums par labu. Bet mēs bieži cīnāmies un cīkstamies ar Viņu, mēģinot Viņu piedabūt rīkoties pēc mūsu ieceres. Tas nedarbojas. Jums jābūt Dieva Vārdā – jālasa un jāstudē Bībele katru dienu. Citādi nezināsim Dieva ceļu un kā saņemt no Viņa palīdzību.

Īstenībā pārāk bieži cilvēki pūlas atrast citu ceļu palīdzības saņemšanai, nedarot Dieva prātu. Ja mēs nedarīsim to, ko mēs varam, Dievs nedarīs to, ko mēs nevaram.

Ja mēs darīsim to, ko mēs varam, Dievs darīs, ko mēs nevaram. Ļoti vienkārši. Dievs saka: padevība nav vājums. Kad Dievs meklē kādu, ko varētu lietot, Viņš vienmēr meklē padevīgu, lēnprātīgu cilvēku. Tikai lēnprātīgais pastāvīgi paklausīs Dievam (kā Mozus – 4.M.12:3).

Paklausīt Vārdam

Bet esiet vārda darītāji (paklausiet) un ne tikai klausītāji,

paši sevi maldinādami (pievildami, domājot pretēji Patiesībai). (Jēk.1:22)

Lai saņemtu to, ko Dievs savā Vārdā apsolījis, mums ir jāpaklausa Vārdam. Jā, mums ir jāsaņem Vārds, bet tad jākļūst par Vārda darītājiem un ne tikai klausītājiem. Jāiet pasaulē un šis Vārds jāpraktizē savā ikdienas dzīvē. Gadīsies reizes, kad nebūs viegli darīt to, ko Vārds saka, reizes, kad nejutīsimies noskaņoti to darīt.

Paklausība Vārdam prasa konsekvenci un uzcītību. Tur nedrīkst būt: nu, kā gadīsies. To nevar darīt vien kādu brīdi, lai paskatītos, kā tas darbojas. Tam vajadzīga nodošanās un sevis veltīšana, lai kāds būtu iznākums. Neviens nekad nezina, cik ilgi būs vajadzīgs, lai Vārds sāktu viņa dzīvē strādāt. Bet esiet droši: ja jūs pie tā turēsieties, agrāk vai vēlāk tas strādās. Dieva ceļš darbojas! Bet ne kāds cits ceļš.

Es zinu, tā bieži ir cīņa… Sātans mēģinās tevi atturēt no Vārda dzirdēšanas un, kad tas neizdosies, viņš pieliks visas pūles, lai tu to nepielietotu savā dzīvē. Kad sāksi to pielietot praksē, viņš darīs visu, lai tu domātu, ka tas nedarbosies. Tāpēc ir svarīgi pie tā turēties. Lūdz, lai Dievs palīdz gribēt saņemt Viņa Vārdu un to darīt, lai cik grūti vai cik ilgu laiku tas prasītu, kamēr parādīsies rezultāti.

Vai tu gribi kļūt vesels?

Tur bija arī kāds cilvēks, kas 38 gadus bija gulējis nevesels

(tam bija dziļi iesēdusies un ilgstoša slimība).

Jēzus, redzēdams viņu (bezpalīdzīgi) guļam un zinādams,

ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam:

“Vai tu gribi vesels kļūt? (Vai tu patiešām nopietni gribi tapt vesels?)” (Jņ.5:5-6)

Dažreiz cilvēki pierod pie savas problēmas. Tā kļūst par viņu identitāti, viņu dzīvi. Tā nosaka visu, ko viņi domā, saka vai dara. Visa viņu būtība centrējas ap to.

Ja tev ir “dziļi iesēdusies un ilgstoša slimība”, tas Kungs grib, lai tu zinātu, ka tai nav jākļūst par visas tavas būtības centrālo punktu. Viņš vēlas, lai tu ticētu Viņam un sadarbotos ar Viņu, kad Viņš tevi soli pa solim vadīs, lai uzveiktu šo problēmu. Nesāc lietot savu problēmu kā līdzekli uzmanības vai līdzjūtības iegūšanai…

Dievs strādā atšķirīgi ar katru cilvēku. Katram jāmācās sekot Dieva īpašajam plānam. Lai kāda būtu mūsu problēma, Dievs ir apsolījis apmierināt mūsu vajadzības un atlīdzināt mūsu zaudējumus. Atzīt patiesību – tā ir atslēga cietuma durvīm, kas mūs turējušas saistītus.

Dieva taisnība

Par jums nodarīto kaunu jūs saņemsit divkārtēju atlīdzību.

Kauna (negoda un pārmetumu) vietā tie priecāsies par savu likteni.

Tie mantos savā zemē divkārtēju īpašumu (no tā, kas viņiem atsavināts),

un tiem būs mūžīgs prieks. (Jes.61:7)

(Nekad) Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts:

Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu (atlīdzināšu), saka tas Kungs. (Rom.12:19)

Viena no lielākajām kļūdām, ko mēs izdarām, ir mēģināt atmaksāt pašiem, izlīdzināties, dabūt līdzsvarā taisnības svarus, nevis uzticēt Dievam to izdarīt mūsu vietā. Kad cenšamies rīkoties paši, iedarbinām vēl lielāku jucekli.

Kā asinīm atpirkti Dieva bērni, mēs zinām: kamēr ticam savam Kungam, esam Viņam paklausīgi un nožēlojam savus grēkus un kļūdas, mēs nesaņemsim sodu par saviem grēkiem, bet gan atlīdzību. Jēzus uzņēmās mūsu sodu, un mēs saņemam Viņa mantojumu.

Nesaniknojies par tiem, kas nekrietni, un nekļūsti naida pilns (skaudīgs)

pret ļauna darītājiem (tiem, kas nav taisni vai pareizās attiecībās ar Dievu)!

Jo tāpat kā zāle tie ātri nokaltīs un kā lapu zaļums tie novītīs

(drīz tie tiks nopļauti kā zāle un novītīs kā zaļš augs). (Ps.37:1-2)

Dievs ir apsolījis mums, kas Viņam piederam un sekojam, ka tiem, kas mūs sāpinājuši, reiz būs jāmaksā par savu pārkāpumu pret mums, ja viņi to nenožēlos. Ļoti bieži ticīgie, šķiet, nesaprot, ka viņiem nav jāņem lieta savās rokās…

Daudz ciešanu taisnajam (daudz ļaunuma pastāvīgi sastop taisnais),

bet no visām tas Kungs viņu izglābj. (Ps.34:20)

Pienāks laiks, kad viss tiks izlīdzināts. Mūsu ienaidniekiem tiks atmaksāts dubultīgi par mūsu izciesto. Patiesa taisnība ir gaidīšanas vērta.

Ļoti liela atlīdzība

Pēc šiem notikumiem tas Kungs runāja ar Ābrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: “Nebīsties, Ābrām. Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela.” (1.M.15:1)

Gal.3 saka, ka Ābrahāma svētība nebija domāta tikai viņam vienam, bet mums visiem, kas esam Ābrahāma bērni ticībā uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Ikviens no mums var tikt svētīts tāpat kā Ābrahāms, ja būsim uzticīgi un paklausīgi kā viņš…

Ja tu beigsi dusmoties par visu, kas ar tevi noticis un atmetīsi mēģinājumus atriebties visiem, kas tev darījuši ļaunu, Dieva taisnība visu izlīdzinās un vērsīs par labu!

Gadiem es staigāju, apvaimanādama savu pagātni un visu netaisnību, kas man bija nodarīta. Gadiem es turpināju vaicāt Dievam: “Kāpēc es, Kungs? Kāpēc man?” Es sevi tracināju ar šo sevi žēlojošo jautājumu. Beidzot Dievs runāja uz mani: “Džoisa, tu vari būt žēlojama vai arī vari būt spēcīga. Kāda tu vēlies būt?”

Mūsos izpaužas tas, kas ar mums noticis. Mūsu pagātnes pieredze lielā mērā ir par iemeslu mūsu negatīvajai attieksmei un uzvedībai. Bet, lai kāds arī nebūtu iemesls, ka esam tādi, kādi esam – tas nav iemesls, lai mēs tādi arī paliktu.

Dievs šodien saka katram no mums: “Ja tu Man uzticēsi izmainīt tavu dzīvi un ļausi Man rīkoties, Es to nokārtošu. Beidz mēģināt to izdarīt pats; tu tikai padarīsi visu vēl sliktāku!” Viņš ir apsolījis atmaksāt tiem, kas padarījuši tevi nelaimīgu (lai gan Dieva atmaksas veids bieži ir atšķirīgs no tā, ko tu vari iedomāties), un tev divkārt atlīdzināt par izciesto. Vai nav vērts atdot visus savus pagātnes ievainojumus par tādu kompensāciju un atlīdzību?

Divi ceļi

Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas ved uz pazušanu,

un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri (saspiesti, sašaurināti spiežot)

ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mt.7:13-14)

Emocijas mūs vilina izvēlēties vieglāko ceļu, to, kas sajūtams kā labs šajā brīdī. Gudrība virza mūs izraudzīties grūto ceļu, kas ved uz dzīvību.

Dievs vēlas būt labs pret tevi!

Tādēļ tas Kungs (sirsnīgi) gaida (skatoties un ilgojoties), lai jums parādītu žēlastību,

tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs (un parādītu jums mīlošu laipnību),

jo tas Kungs ir taisnīgas tiesas Dievs; svētīgs (veiksmīgs, laimīgs, apskaužams),

kas paļaujas (dedzīgi gaida) uz Viņu (Viņa uzvaru, Viņa labvēlību, Viņa mīlestību,

Viņa mieru, Viņa prieku, Viņa nesalīdzināmo un nesatricināmo sadraudzību)! (Jes.30:18)

Dievs debesīs gaida, lai būtu labs pret tevi un mani. Viņš ir žēlastības un taisnības Dievs, nevis dusmu un soda Dievs. Lai kāda būtu tava patreizējā situācija vai pagātnes pieredze, Dievs vēlas būt labs pret tevi! Viņam ir labs plāns tavai dzīvei.

Turpini staigāt!

Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! (Jes.30:21)

Vienalga, kas arī tev dzīvē būtu noticis – dzīvesbiedrs pametis, vecāki pāri nodarījuši, bērni vai kāds cits sāpinājis – ja paliksi uz šaurā ceļa un pametīsi savu lielo bagāžu aiz sevis, agrāk vai vēlāk tu atradīsi mieru, prieku un savu meklējumu piepildījumu.

Jēzus ir Ceļš… Tas Kungs ir sūtījis savu Svēto Garu, lai mūs vadītu un virzītu pa šo ceļu.

Tad nu nepiekusīsim (un nezaudēsim drosmi), labu darīdami (rīkodamies cēli un pareizi),

jo savā laikā (un noliktajā sezonā) mēs pļausim, ja nepagursim (Gal.6:9)

Bībele nesola, ka tad, kad rīkosimies pareizi, tūlīt pļausim atalgojumu. Bet tā apgalvo: ja turpināsim darīt pareizi, tad reiz tiksim atalgoti. Ja turpināsi Viņa Garā staigāt pa tā Kunga Vārdā nolikto ceļu – kā šai dzīvē, tā mūžībā – tu piedzīvosi atlīdzību par visu, ko esi cietis. Tāpēc turpini staigāt pa šauro ceļu, kas ved uz dzīvību visā pilnībā un pārpilnībā!

3.     Savainotu emociju dziedināšana. 2.daļa

1.solis: Atzīsti patiesību

Ja jūs paliekat Manos vārdos (turaties cieši pie Manas mācības un dzīvojat pēc tās),

jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību,

un patiesība darīs jūs brīvus. (Jņ.8:31-32)

Jūs nevarat kļūt brīvi, kamēr dzīvojat noliegumā. Nevarat izlikties, ka tādi negatīvi notikumi jūsu dzīvē nav bijuši vai ka tie uz jums nav atstājuši nekādu iespaidu un jūs neesat uz tiem reaģējuši.

Daudzreiz cilvēki, kas piedzīvojuši ļaunprātīgu izmantošanu vai citu traģēdiju dzīvē, mēģina izturēties tā, it kā tas nekad nebūtu noticis. Piemēram, iedomāsimies jaunu meiteni, kas izdarījusi abortu vai arī iznēsājusi ārlaulības bērnu un tad to atdevusi adoptēšanai. Šāda traumējoša pieredze var sagraut viņu emocionāli un atstāt savainotu vēlākā dzīvē, jo viņa balsta savas domas un attieksmi pret sevi uz to, ko ir izdarījusi.

Līdzīgi cilvēks, kas cietis no verbālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības, var iegūt sliktu paštēlu, jo viņu vada aplams uzskats: ja pret viņu tik slikti izturējās, tad kaut kas viņā pašā ir nepareizs, kas šo izturēšanos izraisīja, un tātad viņa to bija pelnījusi.

No savas pašas pieredzes, kā arī no ilggadīgas kalpošanas citiem, es esmu secinājusi, ka cilvēki ir apbrīnojami veikli būvēt sienas un iekalt notikušo tumšā stūrī, izliekoties, ka tas nekad nav noticis. Savus pirmos 18 gadus es nodzīvoju pazemojošā vidē, man bija jāpieņem notiekošais, kamēr tas patiešām notika. Tikko es izrāvos pasaulē, prom no šī stāvokļa, es izturējos tā, it kā nekā nepareiza nebūtu bijis. Patiesībā es vienlaicīgi dzīvoju divas atsevišķas dzīves. Es nevienam nekad nestāstīju, kas notiek manā personīgajā dzīvē.

Kāpēc mēs negribam izpaust tādas lietas? Mēs baidāmies tikt atstumti, tikt pārprasti, pazaudēt mīlestību, kas mums ir svarīga un varētu mainīties, uzzinot par mums visu.

Ir brīnišķīgi, ka Jēzus ir mūsu draugs, jo no Viņa mums nekas nav jāslēpj. Viņš šā vai tā jau zina par mums visu. Mēs varam vienmēr nākt pie Viņa, zinot, ka būsim mīlēti un pieņemti, vienalga, ko būtu izcietuši vai kā rīkojušies.

Mums jāatceras, ka Dievs zina visu. Bībele saka, ka Viņš zina pat tos vārdus mūsu mutē, kas vēl nav izteikti (Ps.139:1-4).

Vai zināt, kāpēc mums jāstāsta tam Kungam par to, kas notiek mūsu sirdīs un dzīvēs? Viņš grib, lai mēs to iznestu atklātībā! Tā ir daļa no dziedināšanas procesa.

Ja tev dzīvē patreiz ir problēmas, lai kas tas būtu, atzīsti patiesību, stāsti par to Kungam lūgšanā. Lūdz, lai Svētais Gars tevi dziedina, un Viņš sāks tevi vadīt un virzīt dziedināšanas procesā.

2.solis: Atzīsties savās vainās

Izsūdziet cits citam savus grēkus (savas kļūmes, aplamos soļus, vainas, pārkāpumus)

un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti (un atjaunoti prāta un sirds garīgumā).

Daudz spēj taisna cilvēka (dedzīga, sirsnīga, ilgstoša) lūgšana,

darbodamās savā spēkā (dod pieeju milzīgam spēkam). (Jēk.5:16)

Es domāju, ka ir liela nozīme dalīties ar kādu tajā, kas noticis mūsu dzīvē. Izsakot vārdos to citam cilvēkam, ar mums notiek brīnumi. Bet esiet gudri, Gara vadīti. Izvēlieties cilvēku, kam varat uzticēties. Pārliecinieties, ka, daloties savā nastā, jūs to neuzveļat uz otra pleciem. Tāpat nenodarbojieties ar izrakumiem, cenzdamies “uzrakt” vecus ievainojumus, kas sen aprakti un aizmirsti. Piemēram, ja tev nodarījis pāri vectēvs pirms 40 gadiem un tavai vecmāmiņai tagad ir 85 gadi, neizdomā iet un stāstīt viņai toreiz notikušo. Tas nebūtu gudri. Tas varētu atbrīvot tevi, bet kļūt par nastu viņai.

Gudrība un līdzsvars ir ļoti svarīgi šajās lietās. Ja gribi uzticēt kādam savas problēmas, ļauj Dievam uzrādīt, kuru cilvēku izvēlēties. Izvēlies nobriedušu ticīgo – kādu, kuru stāstītais neapgrūtinātu un kas to neizlietotu, lai tevi sāpinātu vai liktu tev justies sliktāk.

Bieži iestājas atvieglojums, kad mēs beidzot kādam pastāstām, ar ko kaut kur dziļumos bijušas piepildītas mūsu dzīves, it sevišķi, kad atklājam, ka cilvēks, kam uzticējāmies, joprojām mūs mīl un pieņem par spīti dzirdētajam.

Kad beidzot saņēmos drosmi dalīties ar kādu par to, kas ar mani notika agrā jaunībā, es stipri drebēju katrreiz, kad mēģināju par to runāt. Es jutos gluži kā būtu saaukstējusies. Tā bija emocionāla reakcija uz to, ko biju sevī tik ilgi turējusi apraktu. Es drebēju aiz bailēm. Tagad, kad runāju par savu pagātni, ir tā, it kā es runātu par kāda cita problēmām. Tāpēc ka esmu dziedināta un atjaunota, mana pagātne vairs mani nesatrauc. Es zinu, ka esmu jauns radījums Kristū (2.Kor.5:17).

Daudzreiz manās sanāksmēs cilvēki nāk klāt un stāsta par lietām, kas notikušas pirms 20, 30 vai pat 40 gadiem. Bieži viņi raud un šņukst, kad briesmīgā patiesība nāk gaismā. Es ticu, ka daudzi no viņiem gūst atbrīvošanu, apjēdzot, ka var par šīm sāpīgajām lietām runāt un tomēr būt pieņemami. Es viņiem saku: “Dievs tevi mīl un pieņem, un es tevi mīlu un pieņemu. Tas, kas ar tevi pagātnē notika, nav šķērslis taviem kristīgajiem draugiem.”

3.solis: Pieņem patiesību savā sirdī

Dievs vēlas, lai mēs uzlūkotu patiesību, tad izsūdzētu īstajam cilvēkam īstajā veidā. Dažreiz tieši es pats esmu tas cilvēks, kam to vajag dzirdēt. Kad cilvēki nāk pie manis pēc palīdzības, es tiem bieži saku: “Ejiet, paskatieties spogulī un izsūdziet sev šo problēmu.”

Varbūt tava problēma ir, ka vecāki tevi bērnībā nav mīlējuši… Tev jāuzlūko šī lieta reizi un par visām reizēm. Tev jāskatās spogulī un jāsaka: “Mani vecāki mani nemīlēja un, iespējams, nekad nemīlēs.” Daži cilvēki pavada visu savu dzīvi, pūlēdamies dabūt to, ko nekad nevarēs dabūt. Ja esi ļāvis šai nemīlestības problēmai sagraut tavu līdzšinējo dzīvi, nepieļauj, ka tā sagrauj arī atlikušo dzīvi. Dari kā Dāvids psalmā. Atzīsties sev:

Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems

(adoptēs par savu bērnu). (Ps.27:10)

Lai kāda problēma tevi traucē, uzlūko to, izlem to izsūdzēt uzticamam cilvēkam, tad pieņem to savā dziļākajā būtībā.

4.solis: Saņem piedošanu un aizmirsti savu grēku

…jo Es piedošu viņu noziegumus (nekrietnību) un nepieminēšu vairs viņu grēku.

(Jer.31:34)

Lai kāda būtu tava problēma vai kā tu tādēļ justos, Dievs tevi mīl. Jēzū Kristū Viņš ir devis tev jaunu dzīvi. Viņš ir tev devis jaunu ģimeni un jaunus draugus, lai tie tevi mīlētu, pieņemtu un atbalstītu. Tas ir iespējams Tā dēļ, kas tevī dzīvo un par tevi rūpējas. Ja reiz savus grēkus esi izsūdzējis un lūdzis Dievam piedošanu, bet tomēr turpini tos lūgšanā atkal un atkal pieminēt, tu Viņam atgādini par kaut ko, ko Viņš ir apsolījis aizmirst, ko Viņš atlicis no tevis tik tālu kā rīti no vakariem (austrumi no rietumiem – Ps.103:12). Tev jādara tāpat. Pārtrauc sevi tiesāt par kaut ko, kas vairs neeksistē.

5.solis: Atzīsti, ka esi jauns radījums

Tādēļ, ja kas ir Kristū (uzpotēts Kristum), tas ir jauns radījums (pilnīgi jauna radība);

kas bijis (vecais, iepriekšējais morālais un garīgais stāvoklis), ir pagājis,

redzi, viss ir tapis jauns (viss svaigais un jaunais ir atnācis). (2.Kor.5:17)

Ja mēs esam jauni radījumi Jēzū Kristū un vecais ir aizgājis, mums tas jāaizmirst! Lai kas ar tevi būtu noticis pagātnē vai kas tev būtu nodarīts, tu vari brīvi skatīties acīs ikvienam un teikt: “Tāds es biju un to es darīju, bet, paldies Dievam, tagad es esmu jauns radījums Kristū Jēzū. Es vairs tas neesmu! Vai varat iedomāties, ko Dievs ir darījis manā dzīvē!”

Atceries iepriekš teikto: kad iznesam notikušo atklātībā, tas zaudē savu tvērienu pār mums.

6.solis: Uzņemies personīgu atbildību

Ja atzīstamies savos grēkos (brīvi atzīstam, ka esam grēkojuši un izsūdzam savus grēkus),

tad Viņš ir uzticīgs un taisns (uzticīgs savai dabai un apsolījumiem),

ka Viņš mums piedod grēkus (pārtrauc mūsu nelikumīgumu) un šķīsta mūs

no visas netaisnības (visa, kas neatbilstošs Viņa gribai – nolūkus, domas, darbību).

Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos

(dievišķā Evaņģēlija vēsts nav mūsu sirdīs). (1.Jņ.1:9-10)

Daži cilvēki ir iekļuvuši noliegšanas slazdā, baidīdamies par to, kas varētu notikt, ja citi uzzinās patiesību par viņiem. Bet, kamēr viņi noliegs pagātni, viņi nekad nekļūs no tās brīvi.

Alkoholiķis, narkomāns vai jebkurš atkarīgais, kas zaudējis kontroli pār savu dzīvi, ir nolemts ciešanām, kamēr nespēs pateikt: “Man ir problēma, un man vajadzīga palīdzība.” Pat ja problēmas nākušas pār mums pret mūsu gribu, mums nav attaisnojuma, ka esam tām ļāvuši augt augumā un pārņemt kontroli pār mums. Pagātnē piedzīvotais mūs darījis tādus, kādi mēs esam, bet mums nav tādiem jāpaliek. Ir jāņem iniciatīva un kaut kas jādara, lai stāvoklis mainītos.

7.solis: Seko Patiesības Garam

Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars (Patiesību nesējs Gars),

Tas jūs vadīs visā (pilnā) Patiesībā. (Jņ.16:13)

Man bija grūti saprasties ar cilvēkiem. Biju pārliecināta, ka tas tāpēc, ka pret mani slikti izturējās bērnībā. Reiz iesāku lūgt to Kungu mani dziedināt, un Viņš sāka man atklāt patiesību par mani un šo situāciju.

Viena no Viņa atklātajām lietām bija: katrreiz, kad Svētais Gars man mēģināja uzrādīt kādu nepatīkamu patiesību par mani, mana tūlītējā reakcija bija: “Jā, bet…” Tas Kungs man parādīja, ka attaisnošanās tikai piesedz problēmas sakni, lai to nevarētu atklāt un cilvēks nekad nekļūtu brīvs.

Kad kāds tev par kaut ko aizrāda, vai tu dari tāpat, kā es to darīju, vai arī tu uzlūko patiesību un atzīsti, ka esi kļūdījies? Savas kļūdas atzīšana ir viena no grūtākajām lietām dzīvē. Daudzreiz, kad Dievs cenšas mūs pārliecināt, ka darām kaut ko nepareizi, mums ir ļoti grūti vienkārši atbildēt: “Kungs, Tev ir pilnīga taisnība. Man nav attaisnojuma. Es Tevi lūdzu, piedod man un palīdzi šo vainu pārvarēt.”

Es ticu, ka šāds godīgums attiecībās ar Dievu un cilvēkiem atņem velnam iespēju nevaldāmi trakot mūsu dzīvēs. Patiesība izbeidz velna valdīšanu.

Iekšējā dziedināšana pret emocionālo dziedināšanu

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi (Padomdevēju, Palīgu,

Aizlūdzēju, Advokātu, Stiprinātāju), lai Tas būtu pie jums mūžīgi.

Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt (saņemt, pieņemt savā sirdī),

tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat,

jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. (Jņ.14:16-17)

(Par dažām iekšējās dziedināšanas metodēm kristiešu vidē – labi domātām, bet nedievišķām – mantras, prāta kontroles sistēmas)

Dievs nepiespiež savus bērnus kaut ko darīt. Viņš vada ar Svēto Garu, bet vienmēr maigi un saudzīgi. Nevienam neko neliek darīt spaidu kārtā, it kā no tā būtu atkarīga glābšana!

Dziedināšana vai maldināšana?

Es esmu saņēmusi milzīgu dziedināšanu no Kunga Jēzus Kristus. Bet, lai to saņemtu, man nevajadzēja iet cauri nevienai no tām metodēm vai tehnikām, kuras iesaka un praktizē iekšējās dziedināšanas kustībā. Es vienkārši ļāvu Svētajam Garam mani vadīt.

Ja tu lūgsi Dievu vadīt tevi emocionālā dziedināšanā, Viņš to darīs pats (piemēram, lasot grāmatu par dziedināšanu, Svētais Gars ienes atmiņā ainas no tavas dzīves, kur jālūdz un jāsaņem dziedināšana). Viņam ir individuāls plāns mums katram, un tas vienmēr saskanēs ar Svētajiem Rakstiem.

Neļauj nevienam mudināt tevi rakņāties pagātnē un uzrakt lietas, ko tu vēl neesi gatavs uzlūkot. Tas var būt postoši. Viena no patīkamākajām lietām ir, ka Svētais Gars vada mūs soli pa solim. Viņš zina, kad mēs esam gatavi un spējīgi kaut ko ieraudzīt. Kad Dievs pats mums rāda skarbas patiesības par mūsu dzīvi, varam būt droši, ka ir īstais laiks nodarboties ar šiem sāpīgajiem notikumiem.

Atceries, ka garīgas atklāsmes nāk no Dieva, nevis no cilvēka. Esi ļoti uzmanīgs, kam tu seko. Lūdz Dievu, lai Viņš tevi pasarga no maldināšanas.

Atvērties Dievam

Šī ir tā (apsolījuma) vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums,

ka Dievs ir gaisma un Viņā nav nekādas tumsības.

Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un dzīvojam (staigājam) tumsībā,

tad melojam (runājam nepatiesību) un nedarām (nedzīvojam un nepraktizējam)

patiesību (kuru dāvā Evaņģēlijs). (1.Jņ.1:5-6)

Šī ir lieliska Rakstu vieta, jo māca, ka, uzņemoties atbildību par sevi un savu situāciju, nemēģinot tajā vainot kādu citu, tas būs pirmais solis pretī dziedināšanai.

Tik bieži lietas, kuras cenšamies apslēpt, dziļi norokot sevī, kļūst par tumsu mūsos. Bet šī Rakstu vieta saka, ka Dievā nav nekādas tumsības. Tātad, kad atļaujam Viņam brīvi ieiet mūsu sirdīs un prātos, tur nebūs tumsas… Bieži vien viena no pazīmēm, kas liecina, ka staigājam Evaņģēlija gaismā, ir tas, ka mums ir labas attiecības ar ikvienu, ar ko saskaramies savā ikdienā – dzīvesbiedru un bērnus ieskaitot.

Varu godīgi teikt, ka šobrīd es nezinu nevienu cilvēku, ar kuru man būtu nopietnas problēmas. Un tas nav tāpēc, ka viņi visi būtu mainījušies. Iemesls ir tas, ka es esmu ļāvusi Kungam ienākt tajos tumšajos savas sirds stūrīšos un tos piepildīt ar savu brīnišķīgo gaismu. Es esmu atvērusies Dieva Svētā Gara pārlūkojošajai un attīrošajai gaismai. Rezultātā es vairs nedzīvoju un nestaigāju tumsā, bailēs un nelaimēs, bet dzīvoju un staigāju gaismā, mierā un priekā.

Kad biju viena savā iekšienē un pavisam cita ārēji, man vajadzēja valkāt maskas un būt neīstai. Man vajadzēja uzlikt grimmu un spēlēt teātri. Esmu ļoti priecīga, ka tagad varu stāvēt Dieva, savas ģimenes un jebkura cilvēka priekšā un būt mierā ar sevi un citiem. Man vairs nav jādzīvo bailēs, ko kāds par mani domā, jo esmu atvērusi savu sirdi Dieva Svētajam Garam un Viņš ir izgaismojis tumšās vietas manī. Tāpēc es varu dzīvot brīvi!

Tu varēsi teikt tāpat, ja atvērsi sirdi Dievam un ļausi Viņam to visu piepildīt ar savu dzīvinošo Garu.

Deguns sajutīs

Bet, ja mēs (patiešām) dzīvojam gaismā (un staigājam gaismā), kā Viņš (pats) ir gaismā, tad mums ir (patiesa, nesalaužama) sadraudzība savā starpā (vienam ar otru)

un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta (atbrīvo) mūs no visiem grēkiem

(un vainas; uztur mūs tīrus no grēka visās tā formās un izpausmēs). (1.Jņ.1:7)

Ja tavā ledusskapī ir kaut kas bojāts, tu par to uzzināsi katrreiz, kad atvērsi durtiņas – tu to saodīsi. Tu varbūt nezināsi, kas tas ir un kur tas atrodas, bet varēsi būt drošs, ka kaut kur tas ir. Es uzskatu, ka ar mūsu dzīvēm ir tāpat. Ja mūsos ir kaut kas satrunējis, tie, kas ir ar mums tuvākā kontaktā, to nopratīs, vienalga, zinot vai nē, kas tas ir un kāpēc. Viņi to “saodīs” vai sajutīs.

2.Kor.2:15 apustulis Pāvils saka, ka mēs kā ticīgie “esam Kristus saldā smarža Dievam (kas elpo uz Dievu un ir sajūtama) tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd (aiziet bojā).

Diemžēl tas darbojas arī pretējā veidā. Ja mūsos ir kaut kas ilgi bijis noslēgts, sapuvis un samaitājies, tas dod pilnīgi citādu aromātu, ko citi var uztvert. Tādēļ mums sevi jāatver un jāļauj Svētajam Garam ienākt un iztīrīt mūsu sirdis, aizvākt visu, kas mums liek izplatīt nelāgu smaku.

Kad atvērsimies savam Kungam un ļausim sākt sevī tīrīšanu un dziedināšanu, atklāsim, ka mums arvien vairāk uzlabojas sadraudzība ar apkārtējiem. Tas nenotiks vienā naktī, tas ir process. Bet tas sāksies, soli pa solim.

Piekļūt problēmas saknei

Ja sakām, ka mums nav grēka (atsakāmies pieņemt, ka esam grēcinieki),

tad maldinām paši sevi un patiesība (kuru dāvā Evaņģēlijs)

nav mūsos (nedzīvo mūsu sirdīs).

Ja atzīstamies savos grēkos (brīvi atzīstam, ka esam grēkojuši un izsūdzam savus grēkus),

tad Viņš ir uzticīgs un taisns (uzticīgs savai dabai un apsolījumiem),

ka Viņš mums piedod grēkus (pārtrauc mūsu nelikumīgumu)

un šķīsta mūs no visas netaisnības (visa, kas neatbilstošs Viņa gribai

– nolūkus, domas, darbību). (1.Jņ.1:8-9)

Šajā Rakstu vietā redzam, ka, pirms gaidīt atrisinājumu mūsu grēka problēmai, ir jāgrib pieņemt, ka mums šī problēma ir, un jāļauj Dievam mūs no tās attīrīt.

Ja tev ir emocionālas problēmas, tev jāsaprot, ka tavas emocijas nav vis pati problēma, bet tikai problēmas izpausme. Tev nav jānodarbojas ar simptomiem – tavām emocijām – bet jāatrod šīs problēmas sakne, kas liek tev tā justies…

Esmu lasījusi, ka medicīniski pētījumi apgalvo: 75 procenti fizisku slimību ir emocionālu problēmu izraisītas. Un viena no vislielākajām ir vainas apziņa. Daudzi sevi soda ar slimību. Viņi atsakās atslābināties un baudīt dzīvi, jo, galu galā, nav pelnījuši nekādu izklaidi. Tā viņi dzīvo nepārtrauktā grēku nožēlošanā un sirdsapziņas pārmetumos. Šāds stress cilvēkus padara slimus.

Ja tas attiecas uz tevi, vienīgā atbilde ir saukt, lai Svētais Gars tev palīdz tikt pie saknes problēmai, kas tev nes tik daudz nelaimes. Tikai Viņš zina, ko darīt, lai tev palīdzētu.

(Par Henrija Forda mehāniķi: 10$ par lodēšanu + 9.990$ par zināšanu, kur lodēt)

Vienīgi Svētais Gars pazīst tevi labāk nekā tu pats. Viņš zina, kas tevī ir nepareizi un kā to labot. Esi pacietīgs, kad Viņš to darīs. Atceries: emocionālā dziedināšana ir process, tā prasa laiku.

Žēlojams vai spēcīgs?

Esiet skaidrā prātā (līdzsvaroti, atturīgi), esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā

apkārt, kā lauva (izsalkumā) rūkdams un meklē, ko tas varētu (sagrābt un) aprīt.

Tam turieties pretī stipri ticībā (pret viņa uzbrukumu – stingri, pastāvīgi, spēcīgi,

neizkustināmi un noteikti), zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas

jūsu brāļiem pasaulē (visiem kristiešiem). (1.Pēt.5:8-9)

Ja tu gribi saņemt emocionālo dziedināšanu un virzīties uz priekšu, tev jāatmet sevis žēlošana. Esmu tik droši pārliecināta par to, ka atļaušos tev uzdot to pašu jautājumu, kuru pirms dažiem gadiem man uzdeva Dievs: “Vai tu gribi būt žēlojams vai spēcīgs?” Esi godīgs atbildot! Nesaki kā es toreiz: “Jā, bet…”

Miesai ir pagrūti pieņemt, ka mūsu īpašās problēmas mūs nepadara sevišķus. Mēs visi esam Dievam kaut kas īpašs, bet katrs esam tādā vai citādā veidā sāpināti vai savainoti. Mums katram jāuzņemas atbildība par savu paša rīcību un jāsargās vainot pagātni vai tos, kas mūs sāpinājuši. Bībele saka, ka tie, kas vārtās pašnožēlā, dara sevi pieejamu velnam, kas meklē kādu, ko varētu aprīt… Ja mēs rīkosimies pēc Dieva prāta, mēs piedzīvosim Dieva uzvaru.

Šo vēsti tas Kungs man mēģināja nodot, kad Viņš jautāja, vai gribu būt nožēlojama vai spēcīga. Viņš teica man toreiz tāpat kā tev tagad: “Tev varbūt ir iemesls žēlot sevi, bet tev nav tiesību to darīt, jo Es gribu tavu dzīvi dziedināt. Es tevi atbrīvošu no visa, ko sātans tev uzlicis, vēršot to tev par labu un Man par slavu.”

Visas sāpes un ievainojumus, ko tu esi pārcietis, pat ja savas vainas dēļ, tas Kungs var pārvērst par instrumentiem, kas tev vajadzīgi, lai kalpotu citiem cietējiem.

Ievainotais dziedinātājs

Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības

(līdzjūtības un žēlsirdības) Tēvs un iepriecināšanas Dievs (visa mierinājuma un

iedrošinājuma avots), kas mūs iepriecina (mierina un iedrošina) visās mūsu bēdās

(skumjās un nelaimēs), ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt

ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. (2.Kor.1:3-4)

Labākais dziedinātājs bieži ir ievainots dziedinātājs – viņš zina, ar ko viņam darīšana, jo pats ir cietis… Vienalga, kam tu ej cauri šodien, Dievs var pārvērst tavu situāciju un to lietot savas valstības celšanai, atnesot svētību tev un daudziem citiem.

Līdzjūtība vai sevis žēlošana

Raksti jēdzienu “līdzjūtība” nelieto attiecībā uz sevis žēlošanu kādu savu ciešanu dēļ. Patiesībā sevis žēlošana uzskatāma par vienu no miesas grēkiem (Gal.5:19-21). Tas Kungs man atklāja: “Tā ir elku kalpība.”

Patiešām, kad mēs pievēršamies savai iekšienei un raudam, sevi žēlodami, ko gan mēs darām? Mēs padarām sevi par elku. Mēs liekam sevi visa centrā un žēlojam, jo visa Dieva radība nedarbojas pēc mūsu prāta.

Patiess žēlums un līdzjūtība rosina darboties kāda cita labā, bet sevis žēlošana jeb elku kalpība dzen mūs depresijā un bezcerībā.

Vai atceries, ko darīja Pāvils un Sīla, kad atradās važās Filipu cietumā (Apd.16:23-26)? Tā vietā, lai žēlotu sevi, viņi sāka dziedāt slavas dziesmas un līksmoja savā Kungā. Rezultāts bija cietumsarga atgriešanās un viņu pašu atbrīvošana.

Kad sastopam pārbaudījumus un problēmas, mums ir izvēle. Mēs varam vai nu žēlot sevi vai pacelt galvu un raudzīties uz to Kungu, lai Viņš mūs vadītu pretim uzvarai, tāpat kā Pāvilu un Sīlu. Izvēle pieder mums.

Dzīve turpinās

(2.Sam.12:16-23 – Dāvids un viņa mirstošais bērns)

Ko Dāvida rīcība šajā Rakstu vietā mums māca? Viņš saka: “Kad mans bērns bija slims, es darīju visu, ko varēju, lai viņu glābtu. Tagad, kad viņš ir miris, vairs nevaru neko darīt. Kāpēc gan man sēdēt un sērot par kaut ko tādu, ko es nevaru mainīt? Daudz labāk ir celties un turpināt dzīvi.”

Uz to tas Kungs mūs mudina arī šodien. Viņš mums saka beigt sērot par to, kas noticis pagātnē, un pieņemt lēmumu dzīvot šodien un katru turpmāko savas dzīves dienu. Viņš mums saka velti neizšķiest savu atlikušo laiku, skumstot par zaudēto. Protams, piedzīvojot mīļa cilvēka zaudējumu, ir jāizdzīvo dabīgs sēru periods – bet, ja šai sērošanai atļaujam pārāk ieilgt, tā kļūst destruktīva.

Apsoli tūlīt pat, ka no šī brīža tu vairs netērēsi savu dārgo laiku, sevi žēlodams (juzdamies noskumis par sevi un vārtīdamies pašnožēlā) par lietām, ko nevari mainīt. Tā vietā apņemies izdzīvot katru dienu pilnībā, cerībā raugoties uz priekšu, ko Dievs tev būs sagatavojis kā savam sekotājam – soli pa solītim.

4.     Emocijas un piedošanas process

Ir divas lietas, kas dara mūsu iekšieni samezglotu. Pirmā ir negatīvais, ko mums nodarījuši citi. Otra ir negatīvais, ko mēs paši esam izdarījuši – sev un citiem. Ir grūti tikt pāri tam, ko citi mums izdarījuši, un ir grūti aizmirst to, ko esam sev vai citiem sliktu darījuši.

Piedot bez kavēšanās

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas (sašutums, aizvainojums, naids),

bāršanās (strīdēšanās, ķildošanās, klaigāšana) un zaimi (neslavas celšana, ļaunas runas,

lamas, zākāšana), vispār katra ļaunprātība (ļaunvēlība, zemiskums) lai ir tālu no jums.

Bet esiet cits pret citu laipni (izpalīdzīgi, noderīgi) un žēlsirdīgi

(līdzjūtīgi, saprotoši, mīloši); piedodiet cits citam (labprāt un nepiespiesti),

kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis. (Ef.4:31-32)

Bībele māca piedot labprāt un nepiespiesti. Mums jāpiedod nekavējoties. Mums jābūt žēlsirdīgiem un gataviem piedot, tāpat kā Dievs Kristū mums piedod mūsu aplamības…

Piedod, lai sātans tevi nepieviltu

Kam jūs piedodat, tam arī es piedodu; jo, ja es kādam esmu piedevis,

tad to esmu darījis jūsu dēļ Kristus vaiga priekšā (Viņa klātbūtnē un ar Viņa piekrišanu),

lai sātans mūs nepieviltu (negūtu virsroku pār mums);

jo viņa nodomi (un viltība) mums labi zināmi. (2.Kor.2:10-11)

Bībele māca, ka mums jāpiedod, lai sātans mūs nepieviltu. Tāpēc, kad piedodam citiem, mēs ne vien darām labu viņiem, bet vēl lielāku labumu sagādājam sev. Tas ir tāpēc, ka nepiedošana mūsos veido rūgtu sakni, kas mūs pilnīgi saindē.

Piedošana un rūgtā sakne

…pielūkodami (pieskatīdami cits citu), ka neviens nezaudētu (neatkristu no)

Dieva žēlastību (Viņa nepelnīto labvēlību un garīgas svētības), lai nekāda rūgta sakne

(aizvainojums, ļaunums, naids, rūgtums, ienaids), augstu izaugusi (izšāvusies),

jums nekaitētu (nesagādātu raizes, nepatikšanas, nemieru un mokas)

un daudzi ar to netiktu apgānīti (aptraipīti, samaitāti). (Ebr.12:15)

Kad esam piepildīti ar nepiedošanu, tad esam pilni aizvainojuma un rūgtuma. Vārdu “rūgtums” lieto attiecībā uz kaut ko ar kodīgu, asu garšu.

Mēs atceramies, ka pirms izvešanas no Ēģiptes tas Kungs Israēla bērniem lika sagatavot Pashā mielastu ar rūgtām zālēm (2.M.12). Kādēļ? Dievs vēlējās, lai viņi ēstu šos rūgtos augus kā atgādinājumu par verdzībā piedzīvoto rūgtumu. Rūgtums vienmēr piederas nebrīvībai! Saka, ka rūgtās zāles, kuras ēda Israēls, iespējams, bija līdzīgas mārrutkiem. Ja esat kādreiz nokoduši krietnu kumosu mārrutka, tad zināt, kāda būs fiziskā reakcija. Garīgi rūgtums mums izraisa gluži tādu pašu reakciju. Tas ir nepatīkams ne vien mums, bet arī Svētajam Garam, kas mājo mūsos.

Mums vajag būt par saldu smaržu tiem, ar ko esam kopā. Taču, kad esam pilni rūgtuma, izplatām nevis saldu, bet rūgtu aromātu…

Rūgta sakne vienmēr dod rūgtus augļus.

Rūgtums rodas no daudziem sīkiem aizvainojumiem, kurus paturam sevī, par kuriem atkal un atkal domājam, līdz tie izmaina samērus un iegūst monumentālu lielumu.

Bez šīm mazajām lietām, pār kurām vairs nevaldām, ir nopietni nodarījumi, ko cilvēki mums nodara vai ir nodarījuši. Jo ilgāk mēs ļaujam tiem augt un pūžņot, jo spēcīgāki tie kļūst un arvien vairāk saindē mūsu iekšējo cilvēku, mūsu personību, mūsu attieksmi un attiecības, skatu uz dzīvi – bet sevišķi mūsu attiecības ar Dievu.

Atlaid brīvībā!

Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē

visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads…

Un ja tavs brālis pie tevis panīkst (kļūst nabags) un tev tiek pārdots,

tad tev nebūs viņu kalpināt kā vergu (kas nebūtu atbrīvojams).

Kā algādzis (nolīgts kalps) un kā piedzīvotājs (pagaidu iemītnieks)

lai viņš pie tevis dzīvo līdz gaviļu gadam un pie tevis lai kalpo.

Tad lai viņš no tevis aiziet brīvs, viņš pats un viņa bērni līdz ar viņu,

lai viņš iet atpakaļ pie savas cilts un lai atgriežas savu tēvu tīrumā. (3.M.25:39-41)

Lai sātans pār tevi negūtu virsroku, piedod! Dāvā šo labvēlību un nomet apvainojumu. Piedod, lai izsargātos no saindēšanās un iekļūšanas cietumā…

Kad mūs kāds sāpina, mēs reaģējam, it kā šis cilvēks mums būtu ko nozadzis vai ievainojis fiziski. Mēs jūtamies tā, it kā viņš mums būtu kaut ko parādā. Tādēļ Jēzus Svētajā lūgšanā mums mācīja lūgt:

Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mt.6:12)

3.M.25 mēs lasām par jubilejas (gaviļu) gadu, kad visi parādi tika atlaisti un piedoti, visi parādnieki atbrīvoti.

Kad esam ar Kristu, katra diena mums var būt gaviļu gads. Mēs varam teikt tiem, kas ar savu slikto izturēšanos mums ir parādā: “Es tev piedodu un atbrīvoju tevi no tava parāda. Tu vari būt brīvs. Es tevi atstāju Dieva rokās, jo, kamēr es mēģinu ar tevi nodarboties, Dievs to nedarīs.” Saskaņā ar Bībeli, mums nevajag cilvēkus pastāvīgi turēt parādā, tāpat kā pašiem nav jābūt kādam parādā.

Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. (Rom.13:8)

Vai varat iedomāties, kā priecātos cilvēks, kam atlaists 10 vai 20 gadu ilgs ieslodzījums? Tāda ir arī Krusta labā vēsts. Jo Jēzus ir samaksājis mūsu parādu, Dievs var mums teikt: “Tu man vairs neko neesi parādā!”

Mūsu nelaime ir, ka mēs joprojām cenšamies savu parādu atmaksāt Kungam, vai arī cenšamies atdabūt parādus no citiem. Tāpat kā Dievs ir atcēlis mūsu parādu, mums piedodams, mums jāatlaiž parādus citiem un viņiem jāpiedod.

Atmet to!

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet (atmetiet, atstājiet, atlaidiet),

ja jums kas ir pret kādu, lai arī Tēvs, kas debesīs, jums piedod

jūsu pārkāpumus (trūkumus, vājības). (Mk.11:25)

Es ticu, ka vairums vīriešu ir vairāk gatavi un spējīgi piedot (atmest aizvainojumu) nekā sievietes. Populārais apsūdzošas sievas stereotips nav gluži bez pamata. Es to zinu, jo pati reiz biju tāda.

Ja starp mani un Deivu bija kādas nesaskaņas vai problēma, viņš mēdza teikt: “Ak, vienkārši aizmirsīsim par to.” Bet es turpināju urdīt atkal un atkal. Atceros, reiz viņš izmisis teica: “Džoisa, vai mēs nevarētu to atmest?”

To arī Jēzus mums iesaka šajā pantā. Atmet, atlaid, pārtrauc par to runāt. Jautājums ir, kā to izdarīt?

Saņem Svēto Garu

Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.”

Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet (saņemiet, pieņemiet) Svēto Garu!

(Tagad, kad esat saņēmuši Svēto Garu un Viņš jūs vada,) Kam jūs grēkus piedosit,

tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks. (Jņ.20:21-23)

Pirmais noteikums grēku piedošanai ir saņemt Svēto Garu, kas dod spēku un spēju piedot. Neviens no mums to nevar izdarīt saviem paša spēkiem.

Es ticu, ka tad, kad Jēzus dvesa uz mācekļiem un viņi saņēma Svēto Garu, tai brīdī viņi piedzima no jauna. Nākošais, ko Viņš teica, bija: kam viņi grēkus piedos, tiks piedots, un, kam tos paturēs, tiem tie paliks.

Grēku piedošana, šķiet, ir pirmā spēja, ko cilvēki saņem jaunpiedzimstot. Ja tā, tad grēku piedošana ir mūsu, kā ticīgo, pirmais pienākums. Tomēr, kaut arī mums ir spēks piedot grēkus, ne vienmēr piedot ir viegli.

Katrreiz, kad man kāds izdara kaut ko tādu, kas prasa piedošanu, es lūdzu: “Svētais Gars, dves uz mani un dod man spēku šim cilvēkam piedot.” Es tā daru, jo manas emocijas kliedz un brēc: “Tu mani sāpināji – un tas nav godīgi!”

Kad kāds tev izdara kaut ko sāpīgu, griezies pie tā Kunga un saņem no Viņa spēku nolikt uz altāra savu gribu un teikt:

“Kungs, es piedodu šim cilvēkam. Es atlaižu viņu; es atbrīvoju viņu.”

Ja reiz tas ir izdarīts, atmet to. Nav nekāda labuma, ja pēc tam pie pusdienu galda tu to “pārmalsi” ar draugiem vai kolēģiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā sātans atradīs iespēju atcelt (pārvērst nullē) tavu lēmumu piedot un nozags tev mieru un svētību.

Sātans tevi kārdinās

Zinait (saprotiet), mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties,

kūtrs runāt, kūtrs dusmoties. (Jēk.1:19)

Ir ļoti svarīgi saprast, ka sātans tevi kārdinās – pat ar citu kristiešu muti. Ja nebūsi uzmanīgs, citi tevi kārdinās ar jautājumiem, iesaistot sarunā par tematu, kuru tu esi nolēmis atmest.

Kad kāds sāk runāt par kādu citu vai cita kalpošanu, es cenšos novirzīt sarunu pavisam citā virzienā. Es to atvirzu, teikdama apmēram tā: “Jā, es lūdzu Dievu palīdzēt šim cilvēkam tikt galā ar problēmām un mācīties no šīs pieredzes, lai kļūtu arvien spēcīgāks.”

Kad kāds atnāk, lai tevi ievilinātu apspriest kādu tavas draudzes problēmu, mēģini atvirzīt šo sarunu sakot: “Jā, tas ir tiesa, mums ir šāda neliela problēma patreiz. Bet, cik es saprotu, viss nokārtosies ļoti labi.” Ja šis cilvēks neatlaižas jautāt par to, laipni, bet noteikti liec viņam saprast, ka tu to nevēlies negatīvi apspriest.

Kad tu dzirdi kaut ko, kas tevi satrauc un liek steidzīgi reaģēt, apstājies un padomā: “Ko velns man ar to grib nodarīt?” Iespējams, viņš grib anulēt tavu piedošanas lūgšanu, kārdinot atkal un atkal atcerēties aizvainojumu.

Kāds labums mums no tā, ja atkal pārstāstām, cik ļoti kāds mūs ievainojis? Es nesaku, ka nekad nevajag dalīties ar dzīvesbiedru, mācītāju vai tuvu draugu par to, kas notiek tavā dzīvē. Bet šeit ir jāsaglabā līdzsvars. Ir jāsargās sabojāt kāda cita raksturu vai reputāciju. Ja kāds mums nodarījis ko sliktu, tas nedod mums tiesības darīt viņam sliktu pretī. Divas nepareizības nedod pareizo.

Piedod, lai neļautu sātanam tevi pārvarēt. Atsakies uzķerties uz viņa ēsmas. Neatgriezies pie aizvainojuma. Ja tu patiešām gribi tikt pāri kaut kam sāpīgam, pārstāj par to domāt un runāt.

Žēlastības nots

Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu (lat.: Kalvarija; ebr.: Golgata),

tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus (noziedzniekus),

vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

Bet Jēzus sacīja (lūdza): “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk.23:33-34)

Tev un man ir jātērpjas Jēzū, jāpieņem Viņa raksturs un personība. Mums jāpārtrauc raizēties par to, ko citi nodara mums, bet vairāk jāraizējas, ko viņi nodara paši sev, tā izturēdamies pret mums… Cilvēki nostāda sevi bīstamā situācijā, kad rīkojas pret mums ļauni, tāpēc jālūdz par viņiem. Mums jāapžēlojas par viņiem tāpat, kā to darīja Jēzus, lūgdams Dievu piedot tiem, jo tie nezina, ko dara.

Svētī, bet nenolādi

Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu

par tiem, kas jūs vajā. (Mt.5:43-44)

Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem (to laimi, Dieva svētību, labvēlību),

kas jūs kaitina (nonievā, nopeļ, pazemo, slikti izturas). (Lk.6:28)

Svētījiet tos, kas jūs vajā (kas ir nežēlīgi attieksmē pret jums),

svētījiet un nenolādiet! (Rom.12:14)

Redziet, Dievs mums liek piedot citiem, taču Viņš neapstājas pie tā. Viņš tālāk māca mūs viņus svētīt. Šajā kontekstā svētīt nozīmē “runāt labu” par kādu. Viena no mūsu problēmām: lai gan mēs lūdzam un piedodam tiem, kas mums pāri darījuši, mēs tūlīt apgriežamies un tos ar savu mēli nolādam vai atkal un atkal “pārmaļam” savu aizvainojumu sarunās ar citiem. Tas nedarbojas! Lai notiktu piedošanas process un mēs iegūtu meklēto mieru, mums jādara tas, ko Dievs mums licis darīt – ne tikai piedot, bet arī svētīt.

Viens iemesls, kāpēc mums ir grūti lūgt par tiem, kas mums darījuši pāri un ievainojuši, ir tas, ka mums ir tieksme domāt, ka lūdzam viņiem garīgu svētību. Mēs lūdzam, lai Dievs viņiem rādītu patiesību un, atklādams viņu attieksmi, radītu viņos vēlēšanos nožēlot grēkus un tikt brīviem. Mums jādara tāpat, kā darīja Jēzus – jāsvētī viņi, jārunā tikai labu par viņiem. Kādēļ? Tāpēc, ka, tā darot, mēs svētījam ne vien viņus, bet arī sevi.

Piedot citiem un piedot sev

Bet, ja mēs (patiešām) dzīvojam gaismā (un staigājam gaismā),

kā Viņš (pats) ir gaismā, tad mums ir (patiesa, nesalaužama) sadraudzība savā starpā

(vienam ar otru) un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta (atbrīvo) mūs no visiem grēkiem

(un vainas; uztur mūs tīrus no grēka visās tā formās un izpausmēs).

Ja atzīstamies savos grēkos (brīvi atzīstam, ka esam grēkojuši

un izsūdzam savus grēkus), tad Viņš ir uzticīgs un taisns

(uzticīgs savai dabai un apsolījumiem), ka Viņš mums piedod grēkus

(pārtrauc mūsu nelikumīgumu) un šķīsta mūs no visas netaisnības

(visa, kas neatbilstošs Viņa gribai – nolūkus, domas, darbību). (1.Jņ.1:7,9)

Kad mācāmies piedot, jāatceras, ka mums jāpiedod ne tikai citiem, bet arī pašiem sev. Ja dzīvojam nepiedošanā sev, mēs sevi atslēdzam no sadraudzības ar Dievu tikpat noteikti, kā nepiedodami citiem. Ir tikpat veikli jāpiedod sev savi grēki, neveiksmes un vājības, kā piedodam saviem pāridarītājiem. Citādi jutīsimies vainīgi un nosodīti.

Piedot Dievam

Kas nekad nav šādas jūtas pazinuši, var to nesaprast. Bet tie, kas to ir piedzīvojuši, zinās, kā tas ir – just naidu pret Dievu, vainojot Viņu pievilšanā. Par lietām, ko viņi nav saņēmuši, par savu plānu nepiepildīšanos. Tie iztēlojas, ka Dievs būtu varējis kaut ko mainīt, ja vien gribētu, bet, tā kā Viņš to nedarīja, viņi notikušajā vaino Viņu. Viņi sajūt, ka Dievs viņus ir apbēdinājis un pievīlis.

Nav iespējams būt sadraudzībā ar kādu, uz kuru tu dusmojies. Ja tā, vienīgais ceļš ir piedot Dievam! Bieži vien mēs rakņājamies sevī, lai mēģinātu noskaidrot, kāpēc Dievs kaut kam pie mums mūsu pašu labā ļāvis notikt. Jāmācās uzticēties Dievam un necensties noskaidrot visu savā dzīvē…

Siet un atraisīt piedodot

Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs;

un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. (Mt.18:18)

Mums, kā ticīgajiem, ir autoritāte siet un atraisīt… Jēzus šeit patiesībā runā par piedošanu (tālāk Rakstu vietā Jēzus ar Pēteri runā par piedošanu).

Piedošana un attiecību atjaunošana

Daudzi nepareizi domā: ja viņi piedos tam, kas sāpinājis, viņi atkal nonāks vecajā stāvoklī un atkal būs tāpat jācieš. Viņiem liekas – lai piedotu, ir jāstājas aktīvās attiecībās ar personu, kas viņus aizvainojusi. Tā tas nav, bet šī kļūdainā izpratne ir bijusi par šķērsli daudziem, kas gribētu piedot.

Piedošanai nav vienmēr jānozīmē attiecību atjaunošanu. Ja šīs attiecības var atjaunot un tas ietilpst Dieva plānā, tad atjaunošana ir labākais risinājums. Bet sarautas attiecības ne vienmēr iespējams atjaunot. Dažreiz tas pat nebūtu gudri, sevišķi, ja darīšana ar ļaunprātīgu izmantošanu.

Brūces tīrīšana

Ja ievainojumu sākumā kārtīgi apkopj, ar tā atstāto rētu problēmu nebūs. Ja to pamet neapkoptu un ļauj tur iekļūt un izplatīties infekcijai (kaut arī notīra un apsaitē), paliks neglīta rēta un vēlāk var būt sarežģījumi.

Tāpat kā fiziski, tas notiek arī emocionāli. Vislabākais ir tūlītēja un pilnīga piedošana, taču daudzi savu ievainojumu sākumā pat nenojauš…

Ir daudz grūtāk atveseļoties, kad ievainojums ir dziļš un atstājis rētas. Bet Dievs apsola atjaunot mūsu dzīves. Tas prasa laiku, lai mūsu jūtas noskaņotos atbilstoši mūsu lēmumiem. Pat fizisks ievainojums pēc ārējas sadzīšanas dziļāk var būt sāpīgs un jūtīgs. Tāpat tas ir ar emocionāliem ievainojumiem. Tāpēc jāprot atšķirt īstu piedošanu no jūtām, kas vēl var būt sāpīgas.

Piedošana pret jūtām

Ticu, ka piedošanas jomā sātana lielākā pievilšana ir doma: ja jūtas nav izmainījušās, cilvēks nav piedevis. Daudzi tic šiem maldiem. Viņi izlemj piedot kādam viņa nodarīto kaitējumu, bet velns viņus pārliecina: tā kā tavas jūtas pret šo cilvēku nav mainījušās, tā nav bijusi pilnīga piedošana. Viņi atgriežas sākumstadijā un sāk lūgt atkal un atkal: “Ak, Dievs, kas manī nepareizs? Es gribu piedot, bet nevaru! Palīdzi, Kungs. Lūdzu, palīdzi man!”

Es neprātīgi mēģināju atjaunot attiecības, kad otra puse notikušajā neko nenožēloja. Kamēr cilvēks izdarīto nenožēlo, viņš parasti dara to pašu atkal un atkal. Man bija jāsarga sevi, un Dieva griba nebija, lai es atvērtu durvis jaunai ļaundarībai…

Vai tas nozīmē, ka es biju pilna rūgtuma, aizvainojuma un nepiedošanas? Nē, tas tikai nozīmēja to, ka spēju atšķirt savu piedošanu no jūtām. Es viņam piedevu tāpēc, ka mīlu Dievu un gribu darīt to, ko Viņš saka. Tas prasīja ilgu laiku, kamēr manas jūtas pieskaņojās manam lēmumam, jo ievainojums bija dziļš. Savu daļu es biju izdarījusi. Biju rīkojusies saskaņā ar Dieva gribu un piedošanas lēmumu pieņēmusi. Attiecību atjaunošana vēl nebija iespējama, bet piedošana bija notikusi.

Ja izdarām to, ko mēs varam, Dievs vienmēr paveiks to, ko mēs nevaram. Es varēju izlemt Dievam paklausīt, bet nevarēju mainīt savas sajūtas. Dievs to izdarīja manī pēc kāda laika.

Dziedināšana prasa laiku!

Mēs varam iztīrīt un dezinficēt brūci. Mēs to varam apsaitēt un aprūpēt. Bet izdziedināt mēs to nevaram. Dziedinātājs ir Jēzus.

Manam stāstam ir labs noslēgums! Vēlāk Dievs man dāvināja varenu atbrīvošanu un šo attiecību dziedināšanu. Tas Kungs bija neredzami darbojies, un vienā dienā mans pāridarītājs man pateica, ka viņš nožēlo man nodarīto. Viņš teica, ka nekad nav gribējis mani sāpināt un, kaut arī sapratis, ka rīkojas nepareizi, nekad nav iedomājies, cik smagi tas iespaidos mani. Tas atvēra durvis mūsu attiecību atjaunošanai. Tā bija lēna un ne vienmēr patīkama vai ērta, bet mēs vismaz noteikti virzījāmies uz to.

Atceries: izlem piedot, lūdz par saviem ienaidniekiem, svētī un nenolādi viņus. Dari labu tiem, kas tev pāri darījuši, jo ļaunu var uzvarēt ar labu (Rom.12:21). Un gaidi, kamēr Dievs sadziedēs tavas jūtas.

Ar Dieva palīdzību tu vari iemācīties pārvaldīt savas emocijas, pat ja tās ir sāpīgas. Ar Svētā Gara palīdzību varam mācīties neizturēties slikti pret tiem, kas mūs savainojuši. Mēs varam izvairīties citiem teikt kaut ko nelaipnu par viņiem. Mēs varam lūgt par viņiem. Mēs varam gaidīt no Dieva atlīdzību un redzēt mūsu dzīvē parādāmies Viņa triumfu, kad izvēlamies darīt Viņa prātu!

5.     Garastāvokļu šūpoles

Mūsu emociju svārstīšanās augšup un lejup ir viens no spēcīgākajiem ieročiem, ko sātans lieto, lai nozagtu mums prieku un sagrautu mūsu, kā Kristus liecinieku, efektivitāti. Mums jāmācās kļūt par stabiliem, spēcīgiem, noturīgiem, nesatricināmiem un noteiktiem ticīgajiem.

Paldies Dievam, mēs varam iemācīties valdīt savas emocijas. Tās kontrolēt, nevis pieļaut, ka emocijas kontrolē mūs. Dzīve nav joka lieta, kad ļaujam emocijām sevi vadīt, jo jūtas mainās no dienas dienā, no stundas stundā un pat ik mirkli. Jūtām nevar uzticēties ne vien šīs biežās mainības dēļ, bet tās arī melo. Velns mēdz mūs iespaidot caur jūtām, jo zina, ka esam “dvēseliskas” būtnes. Pārāk bieži atļaujam, ka mūs vada mūsu dvēsele – prāts, griba un emocijas – un nevis Patiesības Gars.

Mēs nevaram atturēt ienaidnieku likt negatīvas domas mūsu prātā, bet mums ar šīm domām nav jādzīvo. Jo mums ir griba, mums ir izvēle atteikties no tām. Tāpat mēs nevaram neļaut sātanam spēlēt uz mūsu emocijām, bet ar to pašu gribu varam atteikties padoties savām emocijām. Kā Kristus sekotājiem, mums jādzīvo saskaņā ar patiesību un gudrību, nevis jūtām un emocijām.

Pārliecini sevi

Lai dzīvotu patiesībā un gudrībā, reizēm mums nākas sevi pārliecināt.

Kad savādas jūtas draud mūs pārvarēt, mums tās jāaptur, jāsavalda savas domas un jūtas. Viens ceļš, kā to izdarīt, ir runāt uz sevi – klusām vai skaļi. Es tā arvien daru. Bija laiks manā dzīvē, kad nepretojos negatīvām jūtām un rezultātā mana dzīve bija ļoti nestabila un nelaimīga. Tagad, kad manī mostas vientulības jūtas un dara mani bailīgu un nelaimīgu, es apstājos un saku sev: “Džoisa Maiere, atsit to! Tu vari justies vientuļa, bet tu neesi vientuļa. Dievs tavā dzīvē ir licis tik daudz cilvēku, kas tevi mīl un par tevi rūpējas, ka tu nevari būt vientuļa.” Tā, kaut arī dažreiz es jūtos vientuļa, es neļauju šīm jūtām diktēt un sabojāt man dzīvi. Tas pieder pie tā sauktā emocionālā brieduma.

Emocionālais briedums

Tu vari atrasties cilvēku pūlī un just, ka visi par tevi runā, bet tas nenozīmē, ka viņi to patiešām dara. Tu vari just, ka neviens tevi nesaprot, bet tas nenozīmē, ka tā ir. Tu vari just, ka esi nesaprasts, nenovērtēts, pat apvainots, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesībā. Sātans vēlas, lai mēs klausītos savās jūtās, kas ir tik mainīgas un neuzticamas, nevis ieklausītos Svētā Gara balsī, kas vienmēr runā patiesību. Tādēļ emocionālam briedumam jākļūst par mūsu mērķi. Un ticīgā pirmais solis uz emocionālo briedumu ir mācīties vairāk klausīties Garā nekā savā dvēselē.

Ja gribam būt nobrieduši, disciplinēti un Gara vadīti, ir jāizlemj staigāt Garā, nevis miesā. Tas prasa pastāvīgu gribas aktu – izvēlēties rīkoties pēc Dieva prāta, ne savējā.

Kā klints

Un visi dzēruši to pašu (pārdabiski doto) garīgo dzērienu, jo dzēra no garīgās klints

(paša Dieva spēkā radītas), kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. (1.Kor.10:4)

Jēzus Kristus vakar un šodien (vienmēr) tas pats un mūžīgi. (Ebr.13:8)

Mēs zinām, ka Viņu (Kristu) vadīja Gars, nevis jūtas, lai gan redzam, ka Viņš piedzīvo tās pašas jūtas, kā mēs savā ikdienas dzīvē. Mums visiem jābūt stabiliem. Pārāk bieži mēs par savu mērķi izvēlamies labklājību, veiksmi vai ko tamlīdzīgu, lai gan pirmajā vietā vajadzētu būt emocionālajam briedumam. Mēs gan nespējam šo briedumu un stabilitāti sasniegt paši, bet Dievs mums palīdzēs, ja šo pārmaiņu patiesi vēlēsimies.

Tavs Dievs ir spēcīgs

Jo tas Kungs, Tavs Dievs, ir pie tevis (tavā vidū),

tavs spēcīgais glābējs. (Cef.3:17)

Ja tev ir emocionāla problēma, tev jāpārtrauc saieties ar cilvēkiem, kam klājas sliktāk nekā tev. Toties tev vajag pavadīt laiku ar tiem, kas ir garīgi un emocionāli nobrieduši.

Dievs ir spēcīgs. Kādēļ gan neuzticēties, ka Viņš palīdzēs…

Kristus – apskaidrošanas cerība

Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu,

cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā,

proti, Kristus jūsos (un jūsu starpā), apskaidrošanas cerība. (Kol.1:27)

Ticīgo cerība ir vienīgi Jēzus Kristus godība. Tikai Viņš var mums dot to, kas vajadzīgs, lai dzīvotu priekā un uzvarā šajā dzīvē. Jēzus ir nosaukts par Klinti, jo Viņš ir nesatricināms un stabils – vienmēr tas pats, nemainīgs. Viņu nevarēja izkustināt tas, kas sašūpo mūs. Ļaudis Viņu mēģināja nogrūst no klints, bet Viņš vienkārši izgāja cauri pūlim.

Kā Viņš to spēja? Viņš to varēja tāpēc, ka apzinājās sevi Dieva rokās un to, ka neviens nevar Viņam neko izdarīt ārpus Dieva gribas un laika. Viņš bija mierīgs šajā apziņā, tas Viņam deva neizsakāmu mieru un drošības sajūtu. Viņš varēja vārdiem apklusināt vētru (Mk.4), jo nekad neļāva tai iekļūt sevī. Viņš palika mierīgs!

Vairumam no mums stabilitāte un emocionāls briedums nenāk dabiski. Mums tas jāvēlas no visas sirds. Ir jāizlemj to iegūt, lai ko tas prasītu. Ir sevī jāattīsta pēc tā tāds izsalkums, kā Kalna Sprediķī Jēzus minētais izsalkums pēc taisnības (Mt.5:6).

Emocionālā stabilitāte kā garīgs mantojums

Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kļuvuši par mantiniekiem,

kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc sava gribas lēmuma –

bijām izredzēti (iepriekš izvēlēti un nozīmēti) jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu,

lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību. (Ef.1:11-12)

Emocionālā stabilitāte ir daļa no mūsu garīgā mantojuma. Mums nav jādzīvo emociju karuselī, kur jūtas skrien augšup un lejup no dienas dienā. Mums jādzīvo tā, kā Kristus dzīvoja – mierā un drošībā, kas nāk no tā, ka zinām, kas mēs esam un kam mēs piederam.

Kamēr neizlemsim pasludināt un dzīvot savā mantojumā, ienaidnieks turpinās laupīt to, ko mums ar savu nāvi nodrošināja Jēzus – Viņa mieru un prieku, kas valda mūsos pat tad, kad nemiers, apjukums un bailes mūs ielenc no visām pusēm.

Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu (galvu augšā! nebēdājiet!),

Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ.16:33)

Mēs nevaram nebēdāt pirms nomierināmies. Mēs varam priecāties par dzīvi, pat ja mūsu apstākļi nav labi. Taču nav iespējams prieks bez miera.

Emocionālā stabilitāte – mērķis

Es beidzot pārstāju justies vainīga par savu emociju uzplūdu mirkļiem, kad apjēdzu, ka esmu cilvēciska būtne ar vāju dabu un, ja es būtu pilnīga, man nebūtu vajadzīgs Pilnīgs Glābējs. Man bija jānosprauž sev par mērķi emocionālā stabilitāte.

Līdzsvarotība

Esiet skaidrā prātā (līdzsvaroti, atturīgi), esiet modrīgi!

Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva (izsalkumā) rūkdams

un meklē, ko tas varētu (sagrābt un) aprīt.

Tam turieties pretī stipri ticībā (pret viņa uzbrukumu – stingri, pastāvīgi, spēcīgi,

neizkustināmi un noteikti), zinādami, ka tās pašas ciešanas

ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē (visiem kristiešiem). (1.Pēt.5:8-9)

Lai būtu atturīgs, ir vajadzīga paškontrole. Un būt skaidrā prātā nozīmē nosvērtību, līdzsvarotību. Saskaņā ar šo Rakstu vietu – kā mums iespējams uzveikt velnu un izturēt viņa fiziskos un emocionālos uzbrukumus? Esot sakņotam un pamatotam Kristū.

Pastāvība un bezbailība

…ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību,

nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem.

Tā ir viņu pazušanas (iznīcības), bet mūsu pestīšanas (atbrīvošanas un glābšanas)

zīme (pierādījums, zīmogs, apliecinājums), un tas ir no Dieva. (Fil.1:27-28)

Ievēro šos divus vārdus: pastāvība un bezbailība. Tie nozīmē klintij līdzīgu raksturu, kādu parādām pretinieku fizisko un garīgo uzbrukumu gadījumā. Kad cilvēki vai notikumi nostājas pret mums, lai mūs iznīcinātu, mums jāstāv stingri, uzticoties, ka viss nokārtosies vislabākajā veidā. Mums nekas nav jāmaina, bet jāpaliek pastāvīgiem, ļaujot Dievam šos apstākļus mainīt.

Kad rodas problēmas – un laiku pa laikam tās nāks – mums nav jādomā, ka tas Kungs bez uzaicinājuma iejauksies un parūpēsies par mums. Mums ir jālūdz Viņu mainīt šos apstākļus. Tad pašiem jāpaliek uzticīgiem un nemainīgiem. Tas kļūs par zīmi ienaidniekam – viņa draudošajai krišanai un iznīcībai.

Vai zināt, kāpēc mūsu pastāvība un bezbailība ir neveiksmes zīme sātanam? Tādēļ ka viņš zina: vienīgais veids, kā pārvarēt ticīgo, ir krāpšana un iebiedēšana. Kā gan viņš var apdraudēt kādu, kas no viņa nebaidās? Kā viņš var pievilt kādu, kas pazīst viņa melus un atsakās tiem ticēt? Kāds labums mēģināt ierosināt bailes, dusmas vai depresiju tādam, kuru nevada emocijas, bet kas izvēlas stingri stāvēt Dieva Vārdā?

Bet Mozus sacīja tautai [pie Niedru jūras]: “Nebīstieties, pastāviet un vērojiet,

kā tas Kungs jūs šodien izglābs; ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat,

jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā.

(2.M.14:13-14)

Mums jādara tāpat kā viņiem: jāpastāv mierā, jāpaliek mierīgiem un jāļauj Dievam paveikt cīņu mūsu vietā.

Palikt mierīgam neveiksmīgā dienā (paciesties ļaunajās dienās)

Svētīgs (laimīgs, veiksmīgs, apskaužams) tas cilvēks, ko Tu, Kungs, audzini

(disciplinē un māci) un ar savu bauslību pamāci,

lai viņš paciešas ļaunajās dienās (Tu dod viņam spēku palikt mierīgam

neveiksmīgā dienā), kamēr bezdievim (neizbēgamo) bedri izraks,

jo tas Kungs neatstums (neatmetīs, neatgrūdīs) savu tautu un neatstās savu mantojumu,

un pie taisnības atgriezīsies Viņa tiesa, un Viņam sekos visi sirdī skaidrie. (Ps.94:12-15)

Mēs varam būt droši: ja būsim paklausīgi Viņa Vārdam un Dieva gribai, Viņa Svētā Gara vadīti, mums nav jābaidās no mūsu ienaidniekiem, jo pats Dievs izcīnīs mūsu cīņas. Bet mums šī palīdzība jāvēlas. Kā redzējām, pat Dievs nevar palīdzēt kādam, kas īsti nevēlas, lai viņam palīdzētu. Ja patiešām vēlamies palīdzību, ir jāpaliek mierā (stabilam), gaidot, ka Viņš sāks darboties mūsu labā.

Palikt stabilam

Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā (tas paliek stabili uz vietas) un mīt Visuvarenā ēnā

(kura spēkam nevar pretoties neviens ienaidnieks)… (Ps.91:1)

Kad jūtam emociju vilni sevī ceļamies, mums jāatgriežas Visuaugstākā patvērumā, saucot uz Viņu: “Tēvs, palīdzi man pretoties šim emociju vilnim, kas draud mani pārņemt!”

Ja tā darīsim, tas Kungs ir apsolījis iestāties par mums. Mums jāiemācās paglābties Viņa ēnā, kur būsim drošībā, zinot, ka nav spēka debesīs vai virs zemes, kas varētu pretoties Viņam.

Izvairīties no emociju galējībām

Pūloties sasniegt emocionālu briedumu, cītīgi jāizvairās no abām galējībām: kāpumiem un kritumiem.

Dievs man ir parādījis, ka, ļaujoties emociju kāpumiem, mēs esam zaudējuši līdzsvaru tāpat, kā padodoties galējam kritumam. Lai saglabātu emocionālu līdzsvaru, ir jāpaliek izlīdzinātam, kaut kur starp abām galējībām… Nav nepareizi sajūsmināties, bet pārmērības ir bīstamas.

Rāms prieks

To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos

un jūsu prieks būtu pilnīgs (pilns mērs, piepildīts un pāri plūstošs). (Jņ.15:11)

Deivs (mans vīrs) ar savu rāmo prieku man atgādina burbuļojošu strautu, kas plūst rāmi un mierīgi, nesdams atsvaidzinājumu visam un katram, kas tā ceļā. Taču daudzi no mums ir kā okeāns. Mūsu emocijas nāk un aiziet līdzīgi rēcošam paisumam. Vienu brīdi mēs traucamies uz priekšu, pārpludinādami visu, kas ceļā, bet nākošajā mirklī atplūstam, visur aiz sevis atstājot sanesas… Ir jāsargās pārspīlēti sajūsmināties, jo tas noved pie vilšanās un neapmierinātības.

Esi pielāgojams un regulējams

Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud (dalieties viņu priekos un bēdās).

Turiet vienādu prātu cits pret citu (dzīvojiet harmonijā cits ar citu),

neesiet iedomīgi (augstprātīgi, nepieejami, noslēgti), bet sniedziet roku zemajiem

(esiet gatavi piemēroties cilvēkiem un pazemīgi)! Neliecieties paši gudri esam

(sevi nepārvērtējiet savā iedomībā). (Rom.12:15-16)

Ir jāsaglabā līdzsvars šai delikātajā mūsu emocionālo reakciju jomā… Daudzreiz mēs pazaudējam prieku un svētību, kādai vajadzēja būt starp mums un to Kungu, kad Viņš mums darījis ko īpašu, jo mēs apskrējām visu pilsētu, cilvēkiem sajūsmināti lielīdamies ar notikušo. Mums jāmācās priecāties par dzīvi un skaistām lietām, kuras saņemam, nekļūstot pārmērīgi emocionāliem.

Emocionāla garlaicība

Sākumā, atsakoties no emociju pārmērībām, tu vari sajusties garlaikots…

Iemesls tam – daudzi kristieši ir kļuvuši atkarīgi no emocijām.

Emocionālas atkarības (pieradums)

Līdzīgi daudziem citiem es biju tā pieradusi raizēties, ka tad, kad man nebija par ko raizēties, es raizējos par to, man nav nekādu raižu! Citi ir tā pieraduši pie vainas sajūtas, ka tad, kad viņi nav izdarījuši neko sliktu, par ko būtu jājūtas vainīgam, viņi jūtas vainīgi par to, ka nejūtas vainīgi!

Tāpat iespējams pierast pie priecīga satraukuma. Līdzīgi kā narkomāns skrien meklēt jaunu vielu devu, no prieka atkarīgais skrien meklēt jaunu prieku. Daži vienkārši neprot dzīvot parastu ikdienas dzīvi.

Mēs, kā kristieši, esam aicināti mīlēt Dievu, būt sadraudzībā ar Viņu un savu tuvāko, būt par svētību visur, kur ejam, ienest mazliet prieka cilvēku dzīvēs, dzīvot saskaņā ar laulāto draugu, audzināt bērnus, kurus Viņš mums dod, vienkārši turpināt “celties un apgulties” – un to visu darīt ar prieku Viņā. Ps.100:2 liek mums kalpot tam Kungam ar prieku!

Būs dienas, kad Dievs ienesīs mūsu dzīvēs priecīgu satraukumu, bet mums nav jāpavada visa sava dzīve, īpaši meklējot šādus emocionālus pacēlumus.

Dažreiz manas sanāksmes ir priecīgas, un es to augstu vērtēju, kad tā notiek. Es noprotu, ka Kungs zina, kad mani vajadzīgs mazliet uzmundrināt kalpošanā. Bet pat tad mums jābūt uzmanīgiem, jo prieks rada izsalkumu pēc vēl un vēl prieka. Ja nepiesargāsimies, viss beigsies ar to, ka meklēsim prieku vairāk nekā Dieva gribu. Mēs sāksim domāt: ja dievkalpojums nav iepriecinošs, ar to kaut kas nav kārtībā…

Mums jāmācās neietekmēties no ārējiem apstākļiem. Daudzas dienas nāks un aizies bez skaļām emocionālām fanfarām. Bet atceries: mēs esam Svētā Gara svaidīti, lai labi tiktu galā ar parastu ikdienas dzīvi.

Mums ir vajadzīgas pārmaiņas ikdienas ritmā. Bet vajag arī mācīties būt Gara un nevis savu emocionālo atkarību vadītiem. Ne katru dienu ir svētki. Ne katra maltīte ir bankets. Ne katrs notikums ir ekstravagance. Mūsu dzīves lielākā daļa paiet mierīgi, bez šūpošanās. Ir jāmācās kontrolēt savas emocijas un izvairīties no emociju šūpolēm, tās atņems mums to pastāvīgo, rāmo prieku, ko paredzējis Dievs.

6.     Depresijas izpratne un pārvarēšana

Ir tie, kas ir “augšā”, un tie, kas “lejā” – ne tikai narkotiku atkarīgo vidū. Šajā nodaļā gribu parādīt, ka sātans rada šīs “lejas” un Jēzus ir Tas, kas dāvā “augšas”.

Lejā – bedrē

Es (pacietīgi) gaidīt gaidīju uz to Kungu,

un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.

Viņš mani izvilka no ciešanu (satraukuma, posta un iznīcības) bedres,

no dubļainām (staignām – putas un gļotas) dūņām un cēla manas kājas uz cietas klints,

stiprinādams manus soļus. (Ps.40:1-2)

Kad Bībele runā par “bedri”, kā šeit no Psalmu grāmatas, es vienmēr domāju par depresijas dziļumiem. Neviens negrib būt depresijas bedrē. Tā ir briesmīga vieta. Es nevaru iedomāties kaut ko sliktāku. Tai blakus ir briesmīgas domas, kuras sātans atsauc mūsu atmiņā, kad esam “lejā”…

Viņa mērķis ir paturēt mūs nelaimīgus un bezcerīgus, nespējā ticēt, ka jebkad atkal pacelsimies un sagādāsim viņam problēmas, pildot Dieva aicinājumu. Mums jāmācās pretoties, lai neiekļūtu depresijas bedrē, kur esam dvēseļu mocītāja varā, kas centīsies pilnīgi iznīcināt mūs un mūsu liecību par Kristu.

Līdzena vieta (taisns ceļš)

Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem,

es turos pie Tevis (bēgu pie Tevis, lai Tu mani paslēptu)!

Māci mani darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs,

Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu (pa līdzenu vietu uz taisnības zemi).

(Ps.143:9-10)

Kā redzējām iepriekšējā nodaļā, ja gribam izvairīties no galējiem kritumiem, mums jāizvairās arī no galējiem sakāpinājumiem. Jāmācās turēties līdzsvarā. Kad emocionāli paceļamies pārāk augstu, neizbēgami nāks kritums… Un tad bieži turpinām grimt depresijas dziļumos.

Kas mūs dzen depresijā? (“gremdētāji”)

Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī?

Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos (slavēšu Viņu),

savam glābējam un savam Dievam! (Ps.43:5)

Kaut arī “depresijas” vārds nav minēts Bībelē, tur ir citi emocionāli radniecīgi jēdzieni, kas saistīti ar izmisumu, nedrošību, iznīcību, slimību, sāpēm, nelaimi, bēdām un sašķeltību. Tie ir tikai daži līdzekļi, kurus sātans lieto, lai mēģinātu mūs iedzīt depresijā.

Izmisums, bezcerība

Mēs visur topam spaidīti (satraukti, apgrūtināti, nomocīti, dažādā veidā nospiesti),

bet tomēr neesam nomākti (satriekti); esam bez padoma (apmulsuši, apjukuši,

nespējīgi rast izeju), bet tomēr neesam izmisuši (iedzīti izmisumā). (2.Kor.4:8)

Kas ir izmisums? Saskaņā ar vārdnīcu – “bezjēdzības un sakāves sajūtas pārņemti”. Taču ticīgajam vienmēr ir izeja no jebkuras situācijas, jo Jēzus it teicis: “Es esmu Ceļš” (Jņ.14:6). Tas Kungs ir apsolījis mani nekad neatstāt un nepamest (Ebr.13:5). Es zinu, ka Viņš man parādīs ceļu, kas ejams, un izvedīs mani līdz uzvarai.

Vilšanās, drosmes zaudēšana un sabrukums

Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā (piedzīvo vilšanos),

bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās. (Sal.pam.15:22)

Redzi, tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā,

celies, ņem to sev, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis;

nebīsties un neiztrūcinies (nezaudē drosmi). (5.M.1:21)

Teici to Kungu, mana dvēsele…

Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas (sabrukuma)

un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. (Ps.103:1,4)

Mēs visi jūtamies vīlušies, kad mūsu plāni nepiepildās, mūsu cerības nematerializējas un mērķi netiek sasniegti… Kad tādas lietas notiek, mēs kādu laiku jūtamies nomākti, un tas var mūs ievest depresijā, ja nerīkojamies pareizi. Tad ir jāpieņem lēmums pielāgoties, jārod jauna pieeja, lai turpinātu dzīvot par spīti savām izjūtām. Tad ir jāatceras, ka Tas, kas mājo mūsos, ir lielāks, lai kas arī notiktu.

Vilšanās bieži noved pie drosmes zaudēšanas, kas vēl vairāk velk lejup… Kad viss, ar ko bijām rēķinājušies, sāk brukt, tie, kuros mīt Svētā Gara radošais spēks, var saņemt jaunu redzējumu, jaunu virzienu, jaunu mērķi, lai pārvarētu vilšanos, drosmes zudumu un sabrukumu.

Parādi

…samaksā savu parādu… (2.Ķēn.4:7)

Bībele mums māca nepalikt nevienam neko parādā, kā vienīgi mīlēt. Šajā pantā redzam, ka parādi jāsamaksā. Kad ļaujam parādam mūs pārspēt, tas liek zaudēt drosmi un pat krist depresijā. Vai esat aptvēruši, ka parasti tās ir nekontrolētas emocijas, kas mūs iedzen parādos? Tā ir cenšanās dzīvot pāri saviem līdzekļiem (jo vēlamies iegūt savā īpašumā lietas – personīgam priekam vai lai atstātu iespaidu uz citiem cilvēkiem).

Ja gribam dzīties pēc Dieva valstības, jāmācās dzīvot gudrībā un nevis pēc miesīgām tieksmēm, pie kurām pieder arī cilvēka emocijas (Sal.pam.3:13). Svētais Gars ir gudrība mūsos (Ef.1:17). Ja klausāmies Gara vadībā, mēs neiekļūsim nepatikšanās.

Slimība, bēdas, šķelšanās

Savās bailēs (bēdās) es piesaucu to Kungu un brēcu pēc sava Dieva,

Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. (Ps.18:6)

Ja cilvēks visu laiku jūtas slikti, slimība var viņu iedzīt depresijā…

Nekas mani nenomāc vairāk kā šķelšanās – sevī vai to starpā, kurus mīlu (ģimenē). Es ticu, ka līdzīgi jūtas Dievs par savas ģimenes šķelšanos.

No kurienes kari (strīdi, nesaskaņas, naids), no kurienes cīņas (konflikti, ķildas)

jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām (juteklīgām tieksmēm),

kas cīnās jūsu locekļos? (Jēk.4:1)

Tās ir nesakārtotas emocijas, kas agrāk vai vēlāk nes nelaimi un postu.

“Pacēlēji”

Ak, Kungs, cik daudz gan man pretinieku (to, kas sagādā man nepatikšanas)!

Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani!

Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: “Tai pestīšanas (palīdzības) nevaid pie Dieva!”

Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu. (Ps.3:2-4)

Lai gan šai dzīvē ir “gremdētāji”, taču ir arī “pacēlēji”.

Tāpēc paceliet gurdenās rokas… (Ebr.12:12)

Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas

bez dusmām un šaubām (strīdēšanās un nicinājuma). (1.Tim.2:8)

Kad esam nomākti, viss ap mums sašļūk un zaudē spēku. Mūsu galva, rokas un sirds sliecas lejup. Pat acis un balss it kā pazeminās. Šāds nomāktības stāvoklis un stāja var mūs vēl vairāk nospiest. Kad esam šai stāvoklī, tas Kungs mums saka tāpat kā Ābrahamam:

Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies,

uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem. (1.M.13:14)

Mūsu acis un sirdis ir nolaistas lejup, jo mēs raugāmies uz problēmu vairāk nekā uz to Kungu. Kad cilvēki mūs apbēdina, mums nav jākļūst mazdūšīgiem un nomāktiem. Kungs vēlas, lai mēs paceļam galvu un paraugāmies apkārt ticībā, ka Viņš mūs vadīs labākā situācijā (kā Ābrahamu, kad Lats izvēlējās labāko daļu).

Tas Kungs pastāvīgi mūs mudina pacelt acis, galvu un sirdi, lai pārlūkotu savas svētības, nevis problēmas, paraudzīties uz Viņu, nevis uz to, ko ļaunais sātans grib mums nodarīt, jo Dieva plāns ir mūs bagātīgi svētīt un vairot.

Lai kā ievirzījusies tava dzīve, tev ir tikai divas izvēles. Viena ir padoties. Otra ir turpināt iet. Ja tu izlem iet tālāk, tev atkal ir divas izvēles. Viena ir dzīvot depresijā un nelaimēs. Otra ir dzīvot cerībā un priekā.

Ja izvēlies dzīvot cerībā un priekā, tas nenozīmē, ka tev nekad vairs nebūs vilšanās un bēdas. Tas nozīmē, ka tu esi izlēmis neļaut tām sevi nomākt. Tu vēlies pacelt savas acis, rokas un sirdi un skatīties ne uz savām problēmām, bet uz to Kungu, kas apsolījis izvadīt tevi pārpilnībā un uzvarā.

Sātans grib tevi nogremdēt, bet Dievs grib tevi pacelt. Ko tu izvēlēsies?

Svētais Gars ir “pacēlējs”

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi (Padomdevēju, Palīgu,

Aizlūdzēju, Advokātu, Stiprinātāju), lai tas būtu pie jums mūžīgi. (Jņ.14:16)

Svētais Gars dara visu, lai mūs uzturētu paceltus. Mums ikvienam katru dzīves dienu nākas sastapties ar vilšanos un apbēdinājumiem. Svētais Gars ir dots, lai palīdzētu tos pārvarēt un pasargātu mūs no krišanas depresijā.

Spiesties uz priekšu vai būt nospiestam?

Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan –

aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, ka priekšā,

es dzenos (spiežos uz priekšu) pretim mērķim… (Fil.3:13-14)

Kad sātans nāk mūs apspiest, viņš mēģina nospiest mūsu garu, samazināt aktivitāti un spēku tiekties uz Dievu. Viņš cenšas mūs atturēt no virzīšanās uz priekšu… kamēr Dievs vēlas mūs stiprināt un vest tālāk.

Jautājums ir, vai mēs spiežamies (dzenamies) uz priekšu, vai arī tiekam nospiesti.

Depresijas izpausmes

Psihiatrijā depresiju definē kā neirotisku stāvokli, kuru raksturo nespēja koncentrēties. Izteiktā depresijā cilvēks var būt tik nespējīgs koncentrēties, ka kļūst par sātana gūstekni. Trulums, nevarēšana koncentrēties, bezmiegs, grūtsirdība un vainas apziņa, pilnīga vai daļēja atraušanās no sabiedrības – tie ir izteiktas depresijas simptomi.

Depresijas cēloņi

To ir daudz. Viens no tiem ir vainas apziņa. Esmu sastapusi cilvēkus katatonijas stāvoklī (kustību traucējumi), jo viņi sevi vaino par kaut ko (vai par visu), kas noticis viņu dzīvē.

Dieva Vārds nesola, ka mums nekad neuzbruks šīs negatīvās emocijas, bet iedrošina, ka tad, kad ar tām sastapsimies, mēs varam pret tām sekmīgi aizstāvēties, jo mums par palīgu ir dots Patiesības Gars.

Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj. (Ps.34:20)

Nekad neiedomājies, ka tikai tādēļ, ka esi kristietis, tu esi atbrīvots no ienaidnieka uzbrukumiem vai viņam neaizsniedzams. Bet zini, ka tad, kad šis uzbrukums nāks, tevī ir Dieva spēks pretoties un uzvarēt, lai kas arī būtu pret tevi sūtīts. Pasaule var būt pasīva, bet mums jābūt aktīviem. Pasaule var darboties miesā, bet mums jādarbojas ar to Garu, kas mūsos dzīvo, lai mūs stiprinātu, vadītu un darītu spēcīgus.

Otrs depresijas cēlonis ir mazvērtības komplekss. Katram no mums ir savas stiprās un vājās puses. Mums ir jāzina patiesība par sevi, bet nav jābūt nomāktiem savu cilvēcisko vājību dēļ. Vienkārši jāiemācās visu laiku nekoncentrēt uzmanību uz sevi. Ir jāļauj Svētajam Garam virzīt mūsu prātu uz tām patiesībām, ko Viņš vēlas.

Trešais depresijas cēlonis ir pārmaiņas.

Bieži emocionālu problēmu iemesls ir ķīmisko vielu līdzsvara trūkums organismā. Tas nenozīmē, ka katrā nomāktībā vainojamas fiziskas vai ķīmiskas izmaiņas, bet tas var būt viens no vērā ņemamiem iemesliem.

Man pašai ir bijušas trīs lielākas operācijas. Katru reizi medicīnas darbinieki mani brīdināja, ka, iespējams, kādu laiku man būs depresijas periods. Tāda, man teica, ir mūsu fiziskā daba. Citas medicīniska rakstura pārmaiņas notiek sievietēm un vīriešiem pusmūža krīzes laikā! Parasti, ja cilvēks nav pareizi rūpējies par savu ķermeni jaunākos gados, jāsastopas ar pusmūža laika problēmām. Kad sieviete zaudē sievišķo hormonu estrogēnu, ķermenī notiek izmaiņas, kam ir milzīgs iespaids uz prātu un emocijām.

Vēl mēs piedzīvojam pārmaiņas savas ikdienas dzīves ritmā. Darba vai dzīvesvietas maiņa, jauna karjera, apprecēšanās un ģimenes dzīves uzsākšana var radīt emocionālu stresu. Jebkura lielāka pārmaiņa, pat laba būdama (kā bērna piedzimšana vai aiziešana pensijā), var izraisīt depresiju, un bieži vien mums nav ne jausmas par šīs problēmas iemeslu.

Vēl depresijas cēlonis var būt bailes.

Ja no kaut kā baidāmies, tas atver durvis sātanam pastiprināt uzbrukumu un likt bailēm pieaugt. Bailes pašas par sevi ir reakcija uz pārmaiņu, uz nezināmo. Ir jāsaprot: tā kā bailes ir normāla reakcija uz dažādām pārmaiņām, kas mums visiem jāpiedzīvo, tām nav mūs jāsagrauj. Ar Svētā Gara palīdzību varam iemācīties tikt galā ar bailēm, tāpat kā ar jebkurām emocijām.

Kā jau redzējām, starp dažādajiem depresijas cēloņiem ir arī garīgi iemesli, tādi kā nepiedošana, sevis žēlošana un Dieva sods.

Dažs ir nonācis depresijā, pretojoties vai izvairoties no Dieva aicinājuma: cilvēks nav devies turp, kur Viņš sūtīts, bet centies dzīvot pēc saviem paša plāniem un tieksmēm. Rezultāts bieži vien parādās kā fiziska, mentāla vai emocionāla slimība vai depresija.

Lai kāds būtu depresijas iemesls – fizisks, emocionāls, garīgs vai vairāku iemeslu kombinācija – tai ir risinājums. Tas atrodams Dieva Vārdā.

Dāvids uzveic depresiju

Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un (kāpēc tu vaidi) tik nemiera pilna manī?

Ceri uz Dievu (un gaidi uz Viņu)! Jo es Viņam vēl pateikšos (slavēšu),

savam glābējam (palīgam) un savam Dievam! (Ps.42:6)

Kad analizējam šo pantu, redzam trīs lietas, ko Dāvids dara, lai remdētu nomāktības jūtas. Viņš sāk ar to, ka uzlūko savu dvēseli no malas. Viņš vispirms jautā: “Kāpēc tu esi izmisusi?” Tad viņš to pamāca: “Liec savu cerību uz Dievu!” Beidzot viņš pasludina, ko darīs: “Es pateikšos tam Kungam.” Varam teikt, Dāvids sarunājas ar sevi. Šim paraugam jāseko arī mums, kad sastopamies ar depresiju.

Katram ir dota brīva griba. Dievs mums to nekad necenšas atņemt. Bībele saka, ka Svētais Gars mūs māca, vada un virza. Bet Viņš nekad nemēģina mūs piespiest darīt to, ko negribam. Taču sātans mūs spiež pastāvīgi –  uzspiež darīt to, ko negribam. Tādējādi cīņā pret depresiju un citām negatīvām emocijām mūsu brīvā griba ir mūsu pusē (sabiedrotais).

Tālāk par to, kāds bija Dāvida plāns depresijas pārvarēšanai.

Slavē Dievu

Mums arvien māca, ka viens no depresijas ārstēšanas veidiem ir slavēt Dievu. Kad esam depresijā, ir jāceļas, jāsaģērbjas un jāiet kaut kur uz slavēšanas sapulci, lai pielūgtu un cildinātu to Kungu. Ir atkal un atkal jāklausās slavēšanas mūziku un mācību, jādzied tam Kungam. Tad sirdis top priecīgas, lai kā arī jūtamies.

Līdzīgi saka arī Dāvids savai dvēselei un savām jūtām. Viņš saka: vienalga, lai kā savā iekšienē justos, viņš grib pacelt savu balsi slavēšanā un pateicībā pretim savam Kungam, likt savu cerību uz Dievu. Darbojoties tā, kā teikts iepriekš – dziedot, ejot kopā ar citiem cilvēkiem, klausoties kaut ko celsmīgu utt. – mēs uzģērbjam “svētku drānas” (angl.: “slavēšanas tērpu” – Jes.61:3), kuras mums dāvā “noskumuša gara vietā”.

Dievs mums nodrošina visu, kas vajadzīgs, lai ietu uzvarā, bet mums tas ir “jāuzģērbj” jeb jālieto. Kad esam nomākti, mēs nejūtam vajadzību dziedāt. Taču, kad to darīsim paklausībā Dieva Vārdam, atklāsim, ka tas, ko piedāvā Dievs, patiešām pārvar jeb sagrauj sātana darbošanos pret mums.

Citiem vārdiem sakot, sātans mēģina mūs nogremdēt ar smagām sajūtām, ko sauc par depresiju. Dievs mūs paceļ pāri depresijai ar dziesmu, ar cerību nesošu vārdu un iedvesmojošu mūziku.

Piemini to Kungu

Mana dvēsele ir izmisusi (un mana nasta ir smagāka nekā varu nest),

tāpēc es Tevi (sirsnīgi) pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas (upes)

un Hermona kalnāja (virsotnēs), gan arī Micarkalnā. (Ps.42:7)

Kad esam nospiesti lejā, ko tad velns grib, lai mēs atceramies? Visas netīrās, zemiskās, pretīgās, smirdīgās lietas, kas ar mums notikušas, visu apkaunojošo, nicināmo un nīstamo, ko paši jebkad esam izdarījuši. Viņš grib, lai sēžam un grīdā skatīdamies pārinventarizējam visas savas nelaimes. Dievs vēlas, lai mēs paceļam savas acis un rokas, dziedam slavu Viņam arī savā nožēlojamajā situācijā.

Vai atceries, ko darīja ķēniņš Sauls, kad Viņam uzbruka ļauns gars? Viņš ataicināja Dāvidu spēlēt cītaru, lai nomierinātu ķēniņa satraukto garu (1.Sam.16:14-23).

Katrreiz, kad tu sajūti, ka tavs gars sāk grimt depresijā, tev nekavējoties jāsāk rīkoties. Negaidi, kamēr būsi bedrē dienām ilgi, sāc tūlīt darīt kaut ko, lai paceltu savu garu. Kad Dāvids jutās nospiests, viņš pieminēja to Kungu un visu labo, ko Viņš tam bija darījis iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka tas viņam palīdzēja. Tas viņu izcēla no staignās bedres, kurā viņš draudēja ieslīdēt.

Dziedi, lūdz, ceri, gaidi un slavē

Vieni plūdi nomaina otrus, Taviem ūdeņiem krācot;

visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.

Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man savu žēlastību!”

Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un (kāpēc tu vaidi) tik nemiera pilna manī?

Ceri uz Dievu (un gaidi uz Viņu)! Jo es Viņam vēl pateikšos (slavēšu),

savam glābējam (palīgam) un savam Dievam! (Ps.42:8,9,12)

To pašu, ko depresijas pārvarēšanai darīja Dāvids, jādara arī mums, kad mūsu dvēseles ir smagi apbēdinātas un nospiestas.

Pārvari un celies!

Ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš notriec manu dzīvību pie zemes,

viņš grūž mani (liek dzīvot) tumsā kā jau sen nomirušos.

(Tādēļ) Izmisis (pārvarēts un paguris, grūtsirdībā ietīts) ir mans gars,

un satraukta (sastingusi) krūtīs ir mana sirds. (Ps.143:3-4)

Sātans vēlas iegūt mūsu dvēseli, prātu un emocijas, garu un sirdi. Viņš grib satriekt mūsu dzīvību, lai mēs kļūtu nekustīgi, nespējīgi neko darīt pret viņa tumsas valstību. Pasaules cilvēki tiek pārvarēti un padodas, bet mums ir jāuzvar un atkal jāceļas!

Kā to izdarīt?

Piemini, pārdomā, apsver, izplet spārnus un pacelies

Es pieminu senos laikus, es atceros (pārdomāju) visu Tavu darbu

un pārdomāju (apsveru) visu, ko Tava roka darījusi.

Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis

kā izslāpusi zeme (pēc ūdens).

Steidzies (atbildēt), Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā!

Neapslēp savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa bedrē.

Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi

(un Tev uzticos). Rādi man (dod man zināt) to ceļu, pa kuru man jāiet,

jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi! (Ps.143:5-8)

Kad jūtamies depresijas bedrē, mēs droši varam darīt kā Dāvids. Varam pieminēt senās dienas. Varam pārdomāt visu to labo, ko tas Kungs mums darījis. Varam apcerēt Viņa rokas varenos darbus. Varam pacelt savas rokas lūgšanā uz Viņu. Varam saukt, lai Viņš mums steidzīgi atbild, jo mēs paļaujamies un uzticamies Viņam. Varam pacelt savu dvēseli, savu iekšējo būtību uz Viņu.

Ar to apliecinām ticības aktu, un tas Kungs ir apsolījis uz ticību vienmēr atsaukties. Mazāka uzbrukuma gadījumā tas prasīs dažas stundas vai dienas. Ja uzbrukums lielāks, būs vajadzīgs ilgāks laiks. Lai cik ilgi tas būtu, ir jāpastāv stingri, saucot uz Dievu, kamēr Viņš sadzird un atbild uz mūsu lūgumu pēc palīdzības.

Agrāk vai vēlāk tas Kungs mūs atbrīvos, tāpat kā Dāvidu.

Meklē taisnu ceļu (līdzenu vietu)

Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem,

es turos pie Tevis (bēgu pie Tevis, lai Tu mani paslēptu)!

Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs,

Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu (līdzenu vietu)!

Tava vārda dēļ, ak, Kungs, uzturi mani pie dzīvības (izglāb manu dzīvību),

izved manu dvēseli no bēdām (un atbrīvo no nepatikšanām) savas taisnības dēļ!

Un iznīcini pēc savas žēlastības manus ienaidniekus un izdeldē

visus, kas apbēdina manu dvēseli, jo es esmu Tavs kalps! (Ps.143:9-12)

Mums ir jāieliek sevi Dieva rokās un jāļauj Viņam darboties mūsu labā, lai gūtu uzvaru pār velnu un izturētu viņa uzbrukumus, mēģinājumus ievilkt mūs depresijas un izmisuma dziļumos.

Cīnies!

Slavēts lai ir tas Kungs, mana klints (un mans drošais stiprums),

kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam!

Mans labdaris un mana stiprā pils (cietoksnis), mans patvērums (augstais tornis)

un mans glābējs, mans vairogs, uz ko es paļaujos (un pie kā tveros),

Viņš dara manu tautu man paklausīgu, Viņš man pakļāvis arī citas tautas! (Ps.144:1-2)

Šeit ir atslēga depresijas ārstēšanai. Mums jādara kā Dāvidam. Mums tā ir jāatpazīst, jānodod Dieva rokās, jāsauc pēc Viņa palīdzības un tad ar šo depresiju jācīnās Svētā Gara spēkā.

Kā varam cīnīties? Pavadot laiku kopā ar Dievu. Runājot Viņa Vārdu. Paceļot acis, galvu, rokas un sirdi, upurējot slavu un pateicību Dievam, mūsu Klintij un Stiprumam, mūsu Mīlestībai un Cietoksnim, mūsu augstajam Tornim un Glābējam, kam uzticēties un kur meklēt patvērumu. Tam, kas apspiež mūsu ienaidniekus.

7.     Viņš atjauno manu dvēseli

Dvēseles atspirdzināšana un atjaunošana

Tas Kungs ir mans gans (kas baro, vada un sarga mani), man netrūks nenieka.

Viņš liek man ganīties zāļainās (svaigās, maigi zaļās) ganībās.

Viņš vada mani pie skaidra ūdens (rāmiem un mierīgiem ūdeņiem).

Viņš atspirdzina (un atjauno) manu dvēseli (manu dzīvību)

un ved mani pa taisnības ceļiem (krietnumā un pareizās attiecībās ar Viņu –

ne mana nopelna dēļ, bet) sava Vārda dēļ. (Ps.23:1-3)

Ps.23 ir tik nomierinošs… Caur dvēseli mūsu ķermenis kontaktējas ar pasauli, un caur garu mēs kontaktējamies ar Dievu.

Kad Dāvids saka, ka Dievs mūs vada pa taisnības ceļiem, krietnumā un pareizās attiecībās ar Viņu, ar to domāts, ka Dievs ved katru no mums individuāli pa to ceļu, kas tieši mums paredzēts. Kad Dāvids runā par dvēseles atjaunošanu, es ticu, ka viņš domā: Dievs atgriezīs to stāvokli, kāds mums bija pirms novirzīšanās no Viņa labā plāna, kas mums bija paredzēts jau pirms mūsu dzimšanas. Sātans uzbrūkot mūs no šī Dieva plāna novirzīja.

Dieva iepriekš paredzētais plāns

Jo mēs esam Viņa (Dieva paša) darbs (Viņa roku veidojums),

Kristū Jēzū radīti (atdzimuši) labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis

(paredzējis, mums ieplānojis), lai mēs tajos dzīvotu. (Ef.2:10)

Kopš mūsu piedzimšanas Dievam ir bijis īpašs plāns katra dzīvei. Tas nav neveiksmju, nelaimju, nabadzības, sērgu un slimību plāns. Dieva plāns ir labs – dzīvības un veselības, laimes un piepildījuma plāns.

Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka tas Kungs,

miera un glābšanas (labklājības un miera) domas un ne ļaunuma un ciešanu domas,

ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. (Jer.29:11)

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu.

Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un (tās) pārpilnība (līdz pāri plūšanai). (Jņ.10:10)

Tas mums darītu labu, ja mēs katru dienu vairākas reizes sev atgādinātu: “Dievam ir labs plāns manai dzīvei.” Kāda tam nozīme? Katram no mums ir jābūt stingri pārliecinātam par šo patiesību, lai nepakļautos mainīgajiem apstākļiem un emocijām.

Liekas dīvaini: ja Dievs mūs mīl un Viņam ir tik labi nodomi mūsu dzīvei, kāpēc mums jāpiedzīvo nelaimes. Ir jāatceras, ka mums ir ienaidnieks, kas ir nācis izpostīt šo Dieva brīnišķīgo plānu.

Dievam nepatīk, kad kāds mūs sāpina un cenšas izjaukt Viņa plānu. Kamēr Viņš liek mums ganīties zāļainās ganībās, Viņš pats ceļas, lai kaut ko darītu šai situācijā. Tam vajadzētu būt lielam mierinājumam – zināt, ka to, ko mēs paši nevaram, mums paveiks tas Kungs, ja mēs sevi Viņam uzticēsim. Vienīgi Viņam ir spēks atjaunot to, ko esam zaudējuši, vienalga, savas vainas vai ienaidnieka dēļ.

Atgriezties sākuma punktā

Dievs grib mūs aizvest atpakaļ tajā vietā, kur mēs novirzījāmies no Viņa plāna, un tad no šīs vietas vest tālāk, lai viss notiktu, kā bija sākumā ieplānots. Viņam nav katrā ziņā mūs tur fiziski jāaizved. Es nedomāju, ka Viņš vēlas, lai mēs tur atgriežamies arī savās atmiņās un atdzīvinām piedzīvoto, lai gan dažiem tas ir vajadzīgs.

Reizēm cilvēku atmiņa ir tā nosprostota ar kaut ko noslēpumainu, kas ar viņiem pagātnē noticis, ka viņi savā prātā un emocijās nespēj tikt ar to galā. Tādā gadījumā varbūt vajadzīgs atgriezties un atrisināt šo situāciju, lai dotos dzīvē uz priekšu. Bet, kā jau brīdināju, labāk neuzsākt “rakšanas ekspedīciju”. Bieži Dieva dotā spēja aizmirst ir patiesa svētība.

Viena no Svētā Gara kalpošanām ir atgādināt (Jņ.14:26). Ja ir kaut kas mūsu pagātnē, ko nepieciešams atcerēties un atrisināt, jāpaļaujas, ka Dievs uz to norādīs, pašiem nerokot un nemeklējot.

Par labu vērsts

Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis,

gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus. (1.M.50:20)

Dievs grib atjaunot tavu dvēseli. Tādā vai citādā veidā Viņš vēlas, lai tu atgrieztos tajā vietā, kur novirzījies no takas, un no tā brīža visu sakārtotu pareizi. Lai gan pat Dievs nevar notikušo padarīt nebijušu, Viņš var mainīt tā sekas.

Tā Viņš vērš mums par labu to, kas bijis domāts ļauns (kā Jāzepam, kuru pārdeva verdzībā).

Atdot savus pelnus

Dieva tā Kunga Gars ir pār mani, jo tas Kungs mani svaidījis

sludināt nelaimīgiem (nabagajiem un sāpinātajiem) prieka vēsti,

mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt (fiziski un garīgi) apcietinātiem

atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību (atvērt cietumus un acis),

pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu

un iepriecināt visus noskumušos;

tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt (mierinājumu un prieku, dot viņiem) galvas rotu

(vainagu vai diadēmu – skaistumu) pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā,

svētku drānas (slavēšanas tērpu) noskumuša (smaga, nomākta) gara vietā… (Jes.61:1-3)

Kā atjaunošanas procesa sastāvdaļu tas Kungs dod skaistumu pelnu vietā. Bet, lai tas notiktu, mums jāgrib atdot Viņam pelnus… Ir jāļauj Svētā Gara vējam tos aizpūst prom, kur mēs tos vairs nekad neatradīsim. Šī ir jauna diena. Te vairs nav vietas sērošanai par pagātnes pīšļiem. Tavā pagātnē nav nākotnes.

Dievam ir labs plāns tavai dzīvei, kopš tu uz šīs planētas ieradies. Viņš nav pārdomājis.

Tamdēļ Dieva Dēls ir atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. (1.Jņ.3:8)

Mans kauss ir piepildīts līdz malai!

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā (cauri dziļai bezsaules nāves ēnas ielejai),

taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis. Tava gana vēzda (rīkste aizsargāšanai)

un Tavs gana zizlis (vadīšanai) mani iepriecina (mierina).

Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot (viņu klātbūtnē),

Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts līdz malai (un līst pāri).

Tiešām, labums un žēlastība (un neizsmeļama mīlestība) mani pavadīs visu manu mūžu,

un es palikšu tā Kunga namā (un Viņa klātbūtnē) vienumēr. (Ps.23:4-6)

Šī Dāvida mīļākā slavas dziesma apraksta stāvokli, kurā tas Kungs grib lai mēs atrastos pastāvīgi… Lai cik dziļi mēs būtu krituši, Viņš vēlas mūs pacelt un atjaunot mūsu dzīves savā pilnīgajā plānā.

Savainot galvu un kāju

Tas tev sadragās (un samīdīs) galvu, bet tu (nogaidīsi un) viņam iekodīsi papēdī.

(1.M.3:15)

Kad tevi savainoja, darīja pāri vai vienkārši noveda no ceļa caur kādu grēku vai neveiksmi – tās bija reizes, kad velns savainoja tev papēdi. Apsolījums ir: ja viņš tevi ievaino papēdī, tu drīksti savainot viņa galvu.

Bet tu nevari savainot sātana galvu, sēžot un raudot par savas pagātnes pelniem. Vienīgais veids, kā iedragāt velna galvu, ir darīt Dieva darbus – par spīti visam, ko ienaidnieks met tev ceļā, lai tevi apstādinātu. Es ticu, ka ievainoju sātana galvu ar katru savu nodzīvoto dienu.

Vai tu arī gribi pastāvīgi ievainot viņa galvu? Viens veids, kā to darīt, ir palīdzēt kādam citam. Kļūsti par svētību citiem, un tu sāksi sadragāt sātana galvu. Bībele mums māca, ka ļauno var uzvarēt ar labu (Rom.12:21). Bet tas prasa pūles un apņēmību. Tas nenotiek pats no sevis. Ir jānolemj tā darīt…

Varbūt sātans ir ievainojis tavu papēdi, bet, ja tu gribi un izlem, tu vari sadragāt viņa galvu!

Savainojumu veidi

Mūsu dvēseli veido prāts, griba un emocijas. Bieži dvēsele, tāpat kā ķermenis un gars, ir savainota… citiem vārdiem sakot, nepareizi lietota, ne tam, kam tā domāta.

Ir vairāki savainojumu veidi: emocionāli, verbāli (ar vārdiem), fiziski un seksuāli.

Emocionāli savainojumi

Tie rodas, kad cilvēks, kas ir Dieva radīts mīlestībai un pieņemšanai, tiek noraidīts un viņam jājūtas nemīlētam, nenovērtētam vai nevērtīgam. Tāda izturēšanās bieži atstāj iespaidu uz cilvēka paštēlu un sevis vērtējumu.

Cilvēki, kuri pastāvīgi pakļauti emocionāliem savainojumiem, drīz izmaina domas par sevi un to, kā citi viņus vērtē. Tas parasti iespaido viņu spējas veidot un saglabāt ilgstošas, veselīgas attiecības ar citiem. Viņi bieži pieskaņo savu uzvedību citiem, jo negrib riskēt iegūt jaunus savainojumus un sāpes.

Verbāli savainojumi

Cilvēki attīstās un aug, saņemot pamācīšanu, pamudinājumus un iedrošinājumus. Svētījoši vārdi var motivēt cilvēkus kļūt tādiem, kādus Dievs viņus vēlas redzēt. Viņš gribēja, lai mēs uzaugtu mājās, kur ģimenes locekļi runā labus vārdus pār mums, par mums un uz mums. Mūsu debesu Tēvs nebija paredzējis, ka mūs audzinās cilvēki, kas uz mums saka: “No tevis nekas neiznāks!” vai “Kāpēc tu nevari būt tāds kā tavs brālis?” Tāda runāšana grauj cilvēka dvēseli, jo izmaina viņa domas par sevi un citiem. Es mācījos, ka esmu Dievam pieņemama ne tāpēc, ka es esmu laba, bet tāpēc, ka Viņš ir labs.

Velns negrib, ka mēs dzirdam patiesību. Viņš mums piedāvā reliģiju, sekošanu likumiem un noteikumiem, kas iedzītu mūs nebeidzamās pūlēs būt pietiekoši labiem, lai saņemtu Dieva svētības. Problēma ir, ka mēs varētu sekot visiem noteikumiem un ievērot visus likumus, un tomēr savā dzīvē nepiedzīvot prieku un uzvaru.

Bībele mums nemāca reliģiju, bet personīgas attiecības ar Kungu Jēzu Kristu. Kad Viņš ienāk mūsos, mēs saņemam Viņa dabu un jaunu sākumu (2.Kor.5:17). Lasot un pārdomājot Dieva Vārdu, mēs sākam atjaunot savu prātu.

Un netopiet šai pasaulei (šim laikmetam) līdzīgi

(nesekojiet tās ārišķīgajiem, paviršajiem tikumiem), bet pārvērtieties (pārveidojieties),

(pilnīgi) atjaunodamies savā garā (prātā – ar jauniem ideāliem un jaunu attieksmi),

lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba, to, kas labs, tīkams

(pieņemams )un pilnīgs (Viņa uztverē). (Rom.12:2)

Kad tiekam atjaunoti ar Dieva Vārdu, mūsu griba sāk saskaņoties ar Viņa gribu un nolūkiem. Kad tas notiek, mūsu emocijas sāk pakļauties kontrolei. Mūsu dvēseles tiek dziedinātas, un mēs varam baudīt taisnību, mieru un prieku, ko mums dāvā Svētais Gars (Rom.14:17).

Fiziski savainojumi

Tie ietver ne tikai sišanu un tiešu pāri darīšanu, bet arī tādas traumējošas pieredzes, kā pamests viens pats, ieslēgts skapī vai citādi ārēji demonstrētu mīlestības trūkumu.

Ir pierādīts, ka zīdaiņi, kam nekad nepieskaras un nepaņem rokās, kļūst vāji, anēmiski vai pat fiziski slimi. Ja viņi ilgstoši nesaņem mīlestības pilnas rūpes un uzmanību, tie var pat nomirt.

Esmu kaut kur lasījusi, ka laulībā sievietei vajadzīgs saņemt no vīra 12 nozīmīgus, mīļus pieskārienus katru dienu, lai dzīvotu pilnasinīgu dzīvi un būtu pilnīgi vesela. Patiesībā mums visiem, neatkarīgi no vecuma, ir vajadzīgs justies ne vien drošiem no fiziskiem pāri darījumiem, bet arī būt mīlētiem un pabarotiem kā fiziski, tā emocionāli.

Seksuāli savainojumi

Tos uzskata par visļaunākajiem, aizvainojošākajiem un postošākajiem.

Dievs ir plānojis un iedibinājis seksu kā pāra savstarpējas atdošanās augstāko izpausmi mīlestībā un svētās laulības saitēs. Kad cilvēks ir spiests nodoties seksam pret savu gribu, no viņa vai viņas tiek paņemts kaut kas tāds, ar ko tas nevēlas dalīties. Ja kādu izmanto perversā veidā, cilvēka dvēsele un pat miesa tiek ilgstoši iedragāta.

Kad cilvēki, īpaši bērni, tiek seksuāli izmantoti, tas var atstāt smagu iespaidu uz prātu, gribu un emocijām. Viņi var kļūt negatīvi, aizdomīgi, kritiski, aizspriedumaini, bažīgi un nemierīgi. Viņi var kļūt arī pārāk piesardzīgi, vienmēr jautājot: “Kā man aizsargāt sevi? Kā kontrolēt dzīves situācijas, lai neviens vairs mani nevarētu sāpināt?”

“Prātotāji”

Dzīvē ir daudz lietu, ko nevar iepriekš paredzēt, lai cik ilgi un uzcītīgi mēģinātu prātot. Ir jāatsakās pašam par sevi parūpēties un jāļauj Dievam pie mums darboties šajā dzīvē, ko Viņš mums devis. Neviens nekad nevar ar kādu nodibināt labas attiecības bez riska tikt sāpinātam.

Es mīlu savu vīru, un viņš attiecībās ar mani ir labākais vīrs pasaulē. Tomēr laiku pa laikam viņš aizvaino manas jūtas, tāpat kā es viņa. Dažreiz viņš nav tik iejūtīgs, kā man patiktu, bet tāpat es neesmu tik pacietīga un saprotoša, kādai man gribētos būt.

Mēs nevaram iet caur dzīvi, būvēdami ap sevi sienas, lai aizsargātos no ievainojumiem… Jāatceras: ja būvējam sienu, lai izslēgtu citus ārpusē, mēs tai pašā laikā iežogojam sevi. Beigu beigās mēs dzīvojam pašu būvētā cietumā. Tā varbūt izolējamies (vismaz tā domājam) no iespējas tikt sāpinātam, bet arī norobežojamies no prieka par dzīvi, no mīlestības… Mēs ciešam vientulības sāpes.

Sienām mūsos ir jāsabrūk, tāpat kā sabruka Jērikas mūri, lai Israēla bērni varētu ieiet un saņemt tā Kunga doto mantojumu. Šo mūru nojaukšanā svarīgi atteikties no perfekcionisma pret sevi un citiem. Ir jāizbeidz pūlēties iedabūt sevi un ikvienu ap mums savu pilnības priekšstatu rāmjos.

Ievainoti cilvēki vienmēr meklē perfektu dzīvesbiedru, perfektus bērnus, perfektu māju, perfektus kaimiņus, perfektu draudzi un mācītāju utt. Kamēr būsim miesīgi, mēs neatradīsim šai dzīvē pilnību, kuru meklējam. Tas viss pieder emocionālajiem pelniem, pie kuriem turamies. Tie ir jāatdod, lai dzīvotu pilnībā – pārpilnībā un brīvībā, ko Dievs mums paredzējis no iesākuma.

Pretestība (nepaklausība, sacelšanās)

…nepaklausība (pretestība) ir kā buršanas grēks,

un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai. (1.Sam.15:23)

Mēs redzējām, kā savainojumi ietekmē prātu, bet kas notiek ar gribu?

Es ticu, ka liela daļa nepaklausības nāk no savainojumiem. Kad cilvēku citi atkārtoti sāpinājuši, parasti pienāk laiks, kad viņš nolemj: “Neviens mani vairāk nestumdīs. Kamēr vien dzīvošu, neļaušu nevienam sevi komandēt. Kāpēc man jāpakļaujas kādam, uz kuru nevaru paļauties? No šī brīža es pats par sevi parūpēšos un pats pieņemšu lēmumus.” Tādējādi savainojumu rezultāts bieži ir ietiepība, stūrgalvība un pretestība…

Bēdīgākais ir, ka pēc izkļūšanas no sāpinošās vides tās sekas pēkšņi neizbeidzas. Bieži sāpināti, savainoti cilvēki pievelk citus sāpinātos un ievainotos. Pāridarījumu upuri nereti apprec otru tādu pašu upuri. Viņu bērni piesavinās šo tendenci, un tā tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Tā turpināsies tik ilgi, kamēr kāds novilks Jēzus asins līniju un droši pasludinās: “Diezgan! Šis lāsts vairs nedrīkst turpināties! Šeit tam ir jāapstājas!”

Pieņemot šādu lēmumu, griba tiek lietota tā, kā Dievs to paredzējis – izvēloties sekot Viņam, pa Viņa ceļu un nevis bez domāšanas sekot jūtām un emocijām.

Mute kā dvēseles izpaudēja

Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi,

tā kalpošana ir velta (nevērtīga, neauglīga, tukša). (Jēk.1:26)

Mute ir dvēseles vārdiska izpausme.

Kamēr mute nav nodota tā Kunga kontrolē, nevar teikt, ka dvēsele – prāts, griba un emocijas – ir pilnīgi atbrīvota un atjaunota.

Paklausības spēks

Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā. (Ef.5:21)

Kādu rītu, kad es sēdēju pidžamā un lūdzu par savu kalpošanu, tas Kungs man teica: “Džoisa, es patiešām tev nekā vairāk nevaru palīdzēt tavā kalpošanā, kamēr tu neizdarīsi to, ko es tev teicu par tavām attiecībām ar vīru. Tu viņam neizrādi vajadzīgo cieņu. Tu ar viņu strīdies par sīkumiem, kurus varētu mierīgi atlikt malā. Tev ir ietiepīga, stūrgalvīga un pretestīga attieksme. Es tev par to esmu vairākkārt runājis, bet tu atsakies klausīties.”

Tāda problēma ir daudziem. Mēs domājam, ka esam paklausīgi Dieva vārdam, tādēļ brīnāmies, ka nedzīvojam apsolītajās derības svētībās. Kā redzējām, nepietiek Vārdu tikai lasīt, pat to iemācīties un apliecināt. Ir jābūt Vārda darītājiem. Svētības atbrīvojas darot.

Man bija grūtības būt paklausīgai, jo man bija stipra griba, kā rezultāts pāri darījumiem bērnībā.

Emocionāls līdzsvars un stabilitāte

Līdzsvara un stabilitātes veidošana ir daļa no emocionālas atjaunošanas.

Mums visiem, arī tiem, kas nav savainoti, ir vajadzīga periodiska atjaunošana, lai savā dzīvē saglabātu patiesu līdzsvaru un stabilitāti. Lai kāda ir tava pagātnes pieredze vai tagadnes apstākļi, nodod savu prātu, gribu un emocijas tam Kungam un ļauj, ka Viņš tevi dara veselu, lai tu varētu piepildīt Viņa labo plānu tavai dzīvei.

8.     Sakņojies kaunā

Ja tu kaut ko zini par dārzkopību, tu zināsi arī, ka rūgta sakne dod rūgtus augļus.

Ja tev ir grūtības ar attieksmi, uzvedību un attiecībām ar citiem, tas, iespējams, ir simptoms kādai dziļākai problēmai.

Jauns radījums ar vecām saknēm

Tādēļ, ja kas ir Kristū (uzpotēts Kristum), tas ir jauns radījums (pilnīgi jauna radība);

kas bijis (vecais, iepriekšējais morālais un garīgais stāvoklis), ir pagājis,

redzi, viss ir tapis jauns (viss ir atnācis svaigs un jauns). (2.Kor.5:17)

Kad Kristus ienāk mūsos, mūsu iekšienē tiek iesēta neiznīcīga sēkla. Viņā ir viss, kas vajadzīgs pilnīgai veselībai. Un, ja tas ir Viņā, tad tas ir arī mūsos. Bet tas ir sēklas formā, un sēkla ir jālaista un jābaro, lai tā augtu un dotu augļus.

Kāpēc desmit gadus pēc izkļūšanas no pārestībām viens cilvēks staigā uzvarā, kamēr pie cita neredzam nekādas izmaiņas? Iemesls ir, ka viens ir darījis vajadzīgo, bet otrs nē. Tu vari būt piedzimis no jauna, bet, ja tu nelasi un nestudē Dieva Vārdu un nekļūsti par tā darītāju, tu nepiedzīvosi visu to labo, ko Dievs tev paredzējis. Ja nebūsim paklausīgi Dieva Vārdam, tas neatstās paliekošu iespaidu uz mums.

Es biju piedzimusi no jauna. Es biju jauns radījums Kristū. Man bija dota jauna iespēja dzīvot tam Kungam un nest daudz labu augļu. Tomēr es devu sliktus augļus. Kāpēc? Lai gan sēkla bija laba, saknes bija sliktas. Lai gan es gribēju būt koks, kas dod labus augļus, es to nevarēju, jo manī bija rūgta sakne. Un rūgta sakne vienmēr dod rūgtus augļus.

Sliktais koks

Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem

(ērkšķu krūmiem) nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem (kazenājiem).

Labs (taisns, cienījams) cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu,

un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu.

Jo no sirds pārpilnības mute runā. (Lk.6:44-45)

Iedomājies, ka tu raugies uz augļu koku, kas attēlo visu slikto, ko emocionāli traumēts cilvēks savā dzīvē pieredzējis. Ja aplūkosi šī koka saknes, tu redzēsi noraidījumu, ļaunprātīgu izmantošanu, vainas apziņu, negatīvismu un kaunu.

Ja vecāki, skolotāji vai cita autoritāte tev atkal un atkal teikuši, ka tu nekam nederi, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, ka tu neko nevari izdarīt pareizi, esi neizdevies un neko dzīvē nesasniegsi,- tu sāksi tam ticēt. Sātans šo vēsti pastiprinās, atkal un atkal to tavā prātā atkārtodams, kamēr tas kļūst par daļu no tava paštēla un tu sāc arī ārēji izskatīties tāds, kā to iekšēji iztēlojies. Prātā iedomātā sliktā koka saknes sāk ražot sliktus augļus.

Viens no sliktajiem augļiem ir kauns.

Parasts kauns un iesakņojies kauns

Cauru dienu mans negods stāv manu acu priekšā,

un kauns apklāj manu vaigu. (Ps.44:16)

Ja tu esi sakņojies kaunā, tev jāzina, ka kauns ir atšķirīgs no vainas apziņas, kas ir cita veida sakne iedomātajam sliktajam augļu kokam. Bez tam ir atšķirība starp parastu kaunu un sakņotu kaunu.

Piemēram, ja es apgāžu savu ūdens glāzi greznā restorānā, es jūtos apkaunota vai apmulsusi, jo esmu radījusi nekārtību visu cilvēku acu priekšā. Tas ir normāli. Drīz es aprodu ar šo negadījumu. Šis starpgadījums nesabojā manu dzīvi.

Ēdenes dārzā pēc krišanas Ādams un Ieva jutās apkaunoti, kad saprata, ka viņi ir kaili, tādēļ viņi izgatavoja sev priekšautus no vīģes lapām, lai apsegtu savu kailumu. Bet arī tā bija normāla reakcija.

Kad kļūdāmies vai izdarām grēku, mēs jūtamies slikti, līdz kamēr to nožēlojam un mums tiek piedots. Tad mēs to varam atstāt aiz sevis un iet tālāk bez ļaunām sekām. Bet, kad cilvēks ir sakņojies kaunā, tas ietekmē visu viņa dzīvi. Tas vairs nav tikai kauns par kaut ko izdarītu, bet kauns par to, kas viņš ir.

Piemēram, ja meiteni seksuāli izmantojis viņas tēvs, sākumā viņai var būt kauns par to, kas ar viņu notiek. Bet, ja tas turpināsies ilgāku laiku, notiks pārmaiņa. Viņa sāks ņemt uz sevi šo traumējošo stāvokli un kaunēties ne vien par notiekošo, bet arī par sevi pašu. Viņa var sākt jautāt: “Kas manī nepareizs, ka tēvs tā dara?”

Stumbrs

Ja cilvēks ir sakņojies kaunā, agrāk vai vēlāk tas virzās pa stumbru augšup un cilvēks neapzināti sāks domāt: “Ja jau man ir tāds trūkums un mans īstais “es” nav pieņemams, es labāk izlikšos citāds.” Cik daudzi no mums dzīvē nopūlas kļūt par to, kas mēs neesam, lai atstātu iespaidu. Tā kļūstam tik samudžināti, ka paši vairs nezinām, kādi mēs esam.

Bieži, baidoties atklāt savu īsto “es”, mēs mēģinām vienam cilvēkam vai cilvēku grupai būt pilnīgi atšķirīgi nekā citam. Bailēs no noraidījuma vai izsmiekla mēs izšķiežam visu savu dzīvi, cenzdamies būt tādi, kādus, mūsuprāt, citi vēlas mūs redzēt. Mēs pazaudējam izpratni par to, kādi tad patiesībā esam, un beigās jūtamies gluži nelaimīgi.

Ja jūtam, ka neesam pieņemami tādi, kādi esam, mēs varam sākt apslēpt savas patiesās jūtas. Daži cilvēki tik ļoti pierod apspiest savas īstās jūtas, ka kļūst emocionāli ledaini, nespējīgi izteikt vispār nekādas jūtas vai emocijas, jo tas ir pārāk sāpīgi. Daudzi vīrieši neizrāda nekādu ievainojamību, maigumu vai jūtīgumu, baidīdamies izskatīties vāji un raudulīgi. Tā vietā, lai atkailinātu savas jūtas, viņi uzliek masku, apslēpjot problēmu, tā radot sāpes gan sev, gan citiem, sevišķi savām sievām.

Es domāju, ka ir laiks nomest maskas un kļūt patiesiem. Ir jābeidz spēlēt teātri. Ir jāļauj Svētajam Garam mācīt mūs būt tādiem, kādi esam patiesībā. Tad jābūt godīgiem un jāatveras citiem, nevis vienmēr jābaidās, ko citi par mums domās, ja atklāsim savu īsto dabu un raksturu.

Mūsu “mīlestības rezervuārs”

(Es lūdzu,) lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs

un jūs iesakņotos un stipri stāvētu (būtu pamatoti, balstīti) mīlestībā. (Ef.3:17)

Mēs katrs piedzimstam ar “mīlestības rezervuāru”, un, ja šis trauks ir tukšs, mēs esam nepatikšanās. Mums jāsāk saņemt mīlestību no paša dzimšanas brīža un jāturpina to saņemt – un dot tālāk citiem – līdz savai miršanas dienai.

Dažreiz sātans pamanās tā iekārtot, ka mīlestības vietā saņemam pāri darījumus. Ja tā turpinās, mēs esam mīlestības badā un sakropļoti, tādēļ nespējīgi veidot veselīgas attiecības. Daudzos cilvēkos attīstās dažādas nevēlamas tieksmes. Nevarēdami atrast labas jūtas sevī, viņi tās meklē ārpusē.

Mums jāsaprot, ka cilvēkam ir nepieciešams zināms daudzums pozitīvu jūtu. Mēs visi esam radīti, lai justos labi. Mēs nevaram dzīvot nepārtrauktās sāpēs un ievainojumos, visu laiku sajuzdamies slikti. Mēs vienkārši tā neesam iekārtoti. Lai atrastu šīs pozitīvās jūtas, daudzi pievēršas seksam, narkotikām, alkoholam, tabakai, pārmērīgai ēšanai, naudai, varai, azartspēlēm, darbam, televīzijai, sportam un daudzām citām atkarībām. Viņi vienkārši tā cenšas gūt vajadzīgās pozitīvās jūtas, kuras neatrod sevī un savās attiecībās.

Pat daudzi kristieši nesaņem pozitīvas jūtas no attiecībām. Viņi vienkārši kustas, bez prieka par dzīvi. Pārdzīvotā dēļ, jo tas viņiem atņēmis to vienīgo, kas patiešām vajadzīgs un ilgots – mīlestību.

Labā vēsts ir: lai kas ar mums būtu noticis pagātnē, lai ko mēs būtu zaudējuši, mēs to varam saņemt no tā Kunga. Viņš ir mūsu Gans, mums netrūks nenieka (Ps.23:1). Viņš ir apsolījis neaizliegt mums nekādu labumu (Ps.84:12). Ja arī neesam saņēmuši pietiekoši daudz mīlestības uzaugot vai nesaņemam to tagad, mums nav jānodzīvo visa atlikusī dzīve ar tukšu “mīlestības rezervuāru”. Pat tad, ja pasaulē nav neviena cilvēka, kas mūs mīlētu, Dievs mūs mīl. Mēs varam sakņoties un balstīties Viņa mīlestībā un nevis tajās lietās, kas ir sliktā augļu koka saknēs.

Sliktie augļi

Redzējām, ka rūgta sakne dod rūgtus augļus un sliktā koka augļi ir noraidījums, ļaunprātīga izmantošana, vainas apziņa, negatīvisms un kauns.

Pie sliktā koka augļiem pieder arī depresija, zems pašnovērtējums, pašapziņas trūkums, dusmas, naids, sevis žēlošana un agresivitāte.

Beidz gausties

Nesaniknojies par tiem, kas nekrietni (beidz gausties ļaundaru dēļ),

un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem

(tiem, kas netaisni vai nepareizās attiecībās ar Dievu).

Jo tāpat kā zāle tie ātri nokaltīs (tiks nopļauti) un kā lapu zaļums tie novītīs.

Ceri (tici, paļaujies, esi uzticams) uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē

un dzīvo ar godu (tad tu paliksi savā zemē un patiešām būsi pabarots).

Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos,

pēc kā tava sirds ilgojas (un klusībā lūdz).

Pavēli tam Kungam savu ceļu (novel katru savu rūpi un nastu uz Viņu)

un ceri uz Viņu (tici, paļaujies, esi uzticams), gan jau Viņš tad darīs.

Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai.

(Ps.37:1-6)

Ja tu esi savainots, pazaudējis kontroli pār savām emocijām, ja tu nes sliktus augļus no savas pagātnes rūgtajām saknēm… beidz gausties un sāc paļauties uz Dievu. Lasi un pārdomā šos pantus katru dienu. Ļauj, lai tie ienes Dieva žēlastību un mīlestību tavā satrauktajā dvēselē. Pavēli tam Kungam savu ceļu. Met savas rūpes uz Viņu. Tici un uzticies Viņam. Paļaujies uz Viņu, ka Viņš paņems projām tavas sāpes un ievainojumus un atjaunos tevī pilnīgu emocionālo veselību.

Atmet dusmas

Esi kluss (un atpūties) tā Kunga priekšā un gaidi (pacietībā paļaujies) uz Viņu,

neesi sašutis (nežēlojies), ja kādam laimējas un ir sekmes,

nedz arī par vīru, kas dara blēdības.

Atmet dusmas (un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā),

jo no tā ceļas tikai ļaunums. (Ps.37:7-8)

Reizēm ir grūti nežēloties, kad kāds mūs sāpina vai pat ļaunprātīgi izmanto – kāds, kam, šķiet, veicas labāk nekā mums… Bet šī Rakstu vieta saka, ka ar to viss vēl nebeidzas. Kādēļ mums liek atmest dusmas, neiekarst niknumā un negausties? Tādēļ, ka no tā ceļas tikai ļaunums. Nevis ļauties satrauktām emocijām un meklēt atriebšanu pāridarītājam vai apvainotājam, bet būt klusam paļāvībā uz to Kungu, pacietīgi gaidot, lai rīkojas Viņš… Mums nav pašiem jāatriebjas saviem ienaidniekiem, jo Dievs to izdarīs mūsu vietā.

Mums nav pat jāmēģina dusmoties, zinot, ka beigās uzvarēsim.

Lēnprātīgie iemantos zemi

Ļaundari taču tiks izdeldēti, bet, kas gaida uz to Kungu,

(kas cer un meklē, tas beigās) iemantos zemi.

Vēl mazu brīdi – un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies

uz viņa vietu (cītīgi meklēsi), bet viņa tur vairs nesaskatīsi (neatradīsi).

Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam (priecāsies miera pārpilnībā).

(Ps.37:9-11)

Ļaundari pļaus savas rīcības sekas… bet lēnprātīgie iemantos zemi. Uz šo Vecās Derības vietu atsaucas Jēzus Kalna sprediķī:

Svētīgi (laimīgi, priecīgi, līksmi, veiksmīgi – dzīvespriecīgi un apmierināti

Dieva labvēlībā un glābšanā, neskatoties uz ārējiem apstākļiem)

lēnprātīgie (rāmie, pacietīgie), jo tie iemantos zemi. (Mt.5:5)

Vai esam tie, kas strādā, vai tie, kas manto? Vai mums jāpūlas visu sakārtot pašiem, vai jāgaida uz to Kungu un jāļauj Viņam visu izkārtot, kā labāk?

Vai būt dusmīgam vai lēnprātīgam?

Lēnprātība kā vidusceļš

Vārdnīca (W.E. Vine) skaidro: “Lēnprātība ir pretstats pašpārliecinātībai un paš-ieinteresētībai; tā ir gara nosvērtība, kas nav ne pacelts, ne nospiests, jo vienkārši nemaz nenodarbojas ar sevi.” Reiz dzirdēju, ka Aristotelis teicis, ka lēnprātība ir vidusceļš jeb vidējs stāvoklis starp emociju galējībām – šajā gadījumā tas nozīmē līdzsvaru, kas saglabājams dusmu brīdī.

Es biju dusmīga. Es pat nezināju, uz ko dusmoties. Es tikai zināju, ka esmu dusmīga un ka man sāp. Man bija apnicis vienmēr būt stumdītai un izmantotai… Es biju dusmīga, bet ne uz īsto personu. Es dusmojos uz cilvēkiem, ieskaitot sevi pašu, bet ne uz manu problēmu īsto cēloni – velnu un viņa dēmoniem (Ef.6:12). Tā kā biju ilgi krātu dusmu un naidīguma pilna, es vienmēr biju gatava “uzsprāgt”. Vajadzēja tikai kādam mani aizskart vai aizvainot, vai arī kaut kam nepaveikties, un es “eksplodēju”.

Tā ir viena dusmu galējība. Otra ir nekad ne uz vienu ne par ko nedusmoties. Daži ir tik klusi un bailīgi, ka pieņem: lai kas arī notiktu, lai kā viņi tiktu apvainoti, tā ir viņu pašu vaina un nekam nevajag pretoties. Sava bēdīgā paštēla un zemās pašcieņas dēļ viņi patiešām domā, ka ir pelnījuši sliktu izturēšanos. Rezultātā viņi iet caur dzīvi atvainodamies tad, kad būtu iemesls apvaldītām (līdzsvarotām) dusmām. Viņi ir kā kājslauķis visiem un kā sūklis uzsūc visu, ko velns un viņa dēmoni vēlas pār viņiem izgāzt. Tā nav lēnprātība, ko māca Bībele.

Patiesa lēnprātība

…bet šis vīrs, Mozus, bija ļoti lēnprātīgs (maigs, laipns un pazemīgs),

lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes. (4.M.12:3)

Uzskatu, ka īsta pazemība ir sadusmošanās īstajā laikā, pareizā mērā un dēļ pareiza iemesla.

Mozus… bija spējīgs saglabāt uzmanīgu līdzsvaru starp emociju galējībām. Piemēram, viņš bija ļoti pacietīgs ar Israēlu, bieži aizlūdzot par viņiem, lai novērstu Dieva dusmas viņu grēka un pretošanās dēļ. Taču, kad, atgriezies no tikšanās ar to Kungu kalnā, redzēja tautu pielūdzam zelta teļu, ko viņi bija izgatavojuši, viņš tik ļoti sadusmojās, ka sasita plāksnes ar Desmit baušļiem!

Ir reizes, kad dusmas jāapspiež, un ir reizes, kad tās jāparāda. Tā ir gudrība – zināt šo atšķirību. Mozum šī gudrība bija, un arī mums tā vajadzīga. Lēnprātīgs nav tas, kas nekad nedusmojas, tas ir cilvēks, kas nekad neļauj dusmām iziet ārpus kontroles.

Lēnprātība nav emociju trūkums, bet gan emociju savaldīšana un novirzīšana īstajā virzienā īstā iemesla dēļ.

Dieva pieņemtie

Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis

ar visāda veida garīgu (Svētā Gara dotu) svētību debesīs.

Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis (izvēlējies par saviem),

lai mēs būtu svēti (svētīti un atšķirti) un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā.

Pēc savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis (mīlestībā ieplānojis),

ka mums būs Viņa bērniem būt (pieņemtiem, adoptētiem) caur Jēzu Kristu. (Ef.1:3-5)

Dievs mūs izraudzījās, izvēlējās, lai mēs būtu Viņa paša mīļotie bērni… pirms mēs vispār bijām. To zinot, mūsu “mīlestības rezervuāriem” vajadzētu būt pilniem līdz malām!

Problēma ir, ka daudzi ir mīlestības badā. Viņi nemeklē jēgu Dievā, savā mīlošajā debesu Tēvā, viņi cenšas šo ilgoto mīlestību atrast citos avotos, kas nespēj apmierināt.

Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems

(adoptēs par savu bērnu). (Ps.27:10)

Dievs ir izvēlējies mūs un pieņēmis par saviem bērniem – ne dēļ mūsu lielās mīlestības, bet tāpēc, ka Viņš mīl mūs. Tagad, kad piederam Viņam, Viņš ir apsolījis mūs nekad neatstāt un nepamest, kā to varētu izdarīt kāds cits, bet vienmēr mīlēt, rūpēties un apgādāt mūs kā savus mīļos bērnus.

Labais koks

Padarait koku labu (veselīgu), tad arī augļi būs labi (veselīgi),

vai arī padarait koku nelabu (nelāgu, slimu), tad arī viņa augļi būs nelabi (slimi),

jo koku pazīst (un vērtē) no viņa augļiem. (Mt.12:33)

Labie augļi ir uzskaitīti:

Bet (Svētā) Gara auglis (Viņa klātbūtnes veiktais darbs) ir:

mīlestība, prieks, miers, pacietība (pašsavaldība, iecietība), laipnība, labprātība (labsirdība, labvēlība), uzticamība, lēnprātība (maigums, pazemība),

atturība (paškontrole, savaldība). (Gal.5:22)

Visi šie augļi veidojas cilvēkā, kura dzīve sakņojas nevis kaunā, bet Kristus mīlestībā. Pat, ja tu esi sakņojies kaunā un visos citos sliktā koka augļos, tu vari novilkt tam cauri Kristus asins līniju un kļūt sakņots Viņa mīlestībā. No šī brīža tu vari sākt augt un veidoties, kļūt normāls, vesels – tāds, kas nes labus augļus.

Mīlēt sevi

…un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. (Mt.19:19)

Uzskatu, ka viena no šodienas cilvēku lielākajām problēmām ir attieksme pret sevi pašu. Patiesībā daudziem ir ļoti zems pašvērtējums. No manas sapulču un semināru organizēšanas pieredzes savā zemē un citur esmu secinājusi, ka daudzi cilvēki dzīvo ar ļoti negatīvu paštēlu. Bieži vien viņi to dara tik ilgi, ka pat neapzinās, ka tas tā ir.

Laiku pa laikam mums vajag sevi paanalizēt. Vai tu to esi darījis pēdējā laikā? Ko tu domā par sevi? Kāda ir tava attieksme pret sevi? Lai kur tu ietu un ko šai dzīvē darītu, tev vienmēr būs darīšana ar sevi. Tu nevari aiziet prom no sevis.

Ja tas Kungs ir mums pavēlējis mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tas nozīmē, ka mīlēt sevi ir tikpat svarīgi kā mīlēt citus. Taču nevien mīlēt sevi, bet arī patikt sev.

Patikt sev

Tu sev esi persona, no kuras nevari aizbēgt. Ja tu sev nepatīc, tā ir nopietna problēma.

Es šo patiesību uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad man bija grūti sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Es atklāju, ka iemesls šai nesadzīvošanai ar citiem ir tas, ka nevaru sadzīvot pati ar sevi. Ja tu nepatīc sev, tev nepatiks arī citi. Tu vari izlikties, ka patīk. Bet izlikšanās nemaina patiesību. Agrāk vai vēlāk tā iznāks gaismā.

Mēs ikviens esam radīti, lai būtu Dieva spēkstacija, kas darbojas līdzsvaroti un saskaņoti kā iekšpusē, tā ārpusē. Lai tā būtu, mums vajadzīga ne tikai pareiza attieksme pret citiem, bet arī pret sevi. Mums vajadzīgs būt mierā ar savu pagātni, apmierinātiem ar savu tagadni un drošiem par savu nākotni, zinot, ka tas viss ir Dieva rokās. Mums jābūt stabiliem, iesakņotiem un balstītiem Dieva mīlestībā, kas izteikta Viņa Dēlā Jēzū Kristū.

Kad esam sakņoti un balstīti mīlestībā, mēs varam atslābināties un justies brīvi, zinot, ka Viņš mūs pieņem ne mūsu rīcības vai perfektās uzvedības dēļ. Varam būt droši apziņā, ka mūsu vērtība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, ko domājam, runājam vai darām. Tā pamatojas tajā, kas mēs esam Jēzū Kristū. Drošībā par to, kas mēs esam Jēzū Kristū, varam atmest visas maskas un izlikšanās. Mums vairs nav jābūt neīstiem. Mums vienkārši jābūt tiem, kas mēs esam.

Kāds tas ir prieks un atvieglojums zināt, ka nav jādzīvo, cenšoties atstāt iespaidu uz citiem ar savu spožumu un pilnību. Kad kļūdāmies – un mēs kļūdīsimies – mēs visu varam atkal labot, nejūtoties satriekti par sevi. Mēs varam atslābt, zinot, ka Dievs raudzīsies, lai viss nokārtotos labi par spīti mūsu kļūdām, vājumam un neveiksmēm.

Atslēgas vārds ir atslābt. Ļaut, lai Dievs dara visu, kas vajadzīgs Viņa labā un pilnīgā plāna realizēšanai tavā dzīvē. Tev nav jādzīvo dienu pēc dienas pašpārmetumos. Atliec malā savu kaunā sakņoto pagātni un mācies dzīvot ar prieku un mieru, ko Dievs tev paredzējis no iesākuma.

Kauna ierobežots

Nebīsties, jo tev nebūs jāpieviļas, jo tev nebūs jānosarkst (tev nav jākaunas,

jābūt apjukušam un nomāktam). Tu aizmirsīsi savu jaunības kaunu,

un tev nenāksies vairs pieminēt sava atraitnes laika negodu! (Jes.54:4)

Ja cilvēks ir sakņots kaunā, ja viņš kaunas par sevi, tad viņš sev nepatīk. Ne vien nepatīk tas, ko viņš dara, bet arī tas, kas viņš ir.

Mācies sev patikt

Mums jāmācās nodalīt tas, ko es daru, no tā, kas es esmu.

Es nerīkojos vienmēr pareizi, bet tas nenozīmē, ka vairs neesmu Dieva bērns un Viņš mani nemīl. Viņš mani mīl. Es esmu kļūdījusies savā dzīvē un vēl arvien kļūdos, taču joprojām sev patīku.

Ja tu sev patīc pat tad, kad nevienam vairs nepatīc, tu izķepurosies. Kad tu sāc sev patikt, arī citiem tu pamazām sāksi iepatikties. Paskaties spogulī katru rītu un saki: “Tu man patīc. Tu esi Dieva bērns. Tu esi Svētā Gara pilns. Tu esi spējīgs. Tev ir dāvanas un talanti. Tu esi kārtīgs cilvēks – un tu man patīc!” Ja tu tā darīsi un patiešām ticēsi,- tas darīs brīnumus, pārvarot kaunā sakņoto dabu.

Patikt sev nenozīmē būt lepnības pilnam – tas vienkārši nozīmē pieņemt sevi kā Dieva radību. Mums visiem ir vajadzīgs kaut ko mainīt savā uzvedībā, bet pieņemt sevi kā Dieva radītu būtni ir būtiski svarīgi mūsu izaugsmei.

Kaunā sakņota daba

Daudzi cilvēki dzīvo zem neveiksmju lāsta. Viņi nekad nevar izdarīt to, ko ieplānojuši. Tos pavada neveiksmes, sajukums, neapmierinātība, mazdūšība un nomāktība. Iemesls tam ir kaunā sakņota daba.

Ilgu laiku man nepatika sava personība un tas, kāda es biju. Es mēģināju mainīties, nevis ļāvu sevi Dievam mainīt. Es mēģināju būt līdzīga sava mācītāja sievai. Es centos būt pilnīga sieviete, ideāla sieva un māte, kas pati audzē tomātus un tos konservē, gatavo želejas, šuj bērniem drēbes un tā tālāk. Tas nedarbojās. Es centos būt tāda, kāda neesmu. Beidzot es iemācījos paskatīties uz sevi spogulī un teikt: “Džoisa, es mīlu tevi tādu, kāda tu esi, es gribu ar tevi sadzīvot. Es vairs nedarbošos pret tevi.”

Kad cilvēkam ir kaunā sakņota daba, kā man bija, tas kļūst par iemeslu vai sakni dažādām iekšējām problēmām, kā depresija, vientulība un izolācija, atsvešinātība. Visādas atkarības sakņojas kaunā: narkotikas, alkohols un citas ķīmiskas atkarības; ēšanas nekārtības, tādas kā bulīmija (slimīga ēdelība), anoreksija (ēstgribas trūkums) un pārēšanās; naudas atkarības, tādas kā skopums un azartspēles, problēmas ar muti, tādas kā lādēšana, lamāšanās un nekontrolēta tenkošana; visa veida seksuālas novirzes. Šis saraksts ir bezgalīgs.

Jau runājām par cilvēkiem, kas ir tādi darbaholiķi, ka nekad nespēj priecāties par dzīvi. Ja viņi nestrādā dienu un nakti, viņi jūtas bezatbildīgi… Ja viņi par kaut ko priecājas, viņi par to jūtas vainīgi. Citi sajūtas vainīgi un nosoda sevi par katru kļūmi savā dzīvē.

Viena no atkarībām ir perfekcionisms, kas arī var būt balstīts kaunā.

Tas var būt par iemeslu neveiksmēm. Viņi uzstāda sev pārāk augstus mērķus un, nespēdami tos sasniegt, jūtas slikti. Viņi izvirza neiespējamas programmas un tad top nelaimīgi paši un tādus padara visus ap sevi ar savu nepārtraukto rosīšanos.

Mūsu meita Sondra cīnījās ar perfekcionismu. Tas viņu padarīja gandrīz traku. Viņai bija tik stingrs dienas režīms, ka viss bija izplānots uz minūti. Reiz viņa pieķēra sevi pat skaitot gludekļa kustības, jo viņai vajadzēja precīzā laikā pabeigt katra priekšmeta gludināšanu! Ja kaut kas, piemēram, telefona zvans, pārtrauca viņas plānus, viņa kļuva nervoza un neapmierināta. Ja kas no viņas rūpīgi izplānotā neizdevās, tas viņu darīja fiziski slimu, satrauktu un nervozu. Paldies Dievam, Viņš darīja brīvu, un tagad meita ir līdzsvarots cilvēks.

Perfekcionisma nelaime ir neiespējami mērķi, kas iedzen cilvēku mazvērtības kompleksā. Viņš kļūst neirotisks. Viņš uzņemas tik daudz, ka nespēj izpildīt un automātiski tajā vaino sevi. Dažreiz šāds perfekcionisms un nervozums noved pie sevis ienīšanas, kurā slēpjas dažādas dziļas fiziskas, garīgas un emocionālas briesmas.

Visas šīs briesmas ir sliktie augļi no sliktā koka, kuru sauc kauns. Bet tiem visiem ir atrisinājums. Tas meklējams Dieva Vārdā.

Divkārtēja atlīdzība

Par jums nodarīto kaunu jūs saņemsit divkārtēju atlīdzību.

Kauna (negoda un pārmetumu) vietā tie priecāsies par savu likteni.

Tie mantos savā zemē divkārtēju īpašumu (no tā, kas viņiem atsavināts),

un tiem būs mūžīgs prieks. (Jes.61:7)

Ja tu esi pārliecinājies, ka tev ir kaunā sakņota daba, šo lāstu var Dieva spēkā sagraut. Nostājies Dieva Vārdā. Kļūsti sakņots un pamatots ne kaunā, bet Kristus mīlestībā, Viņā kļūdams pilnīgs. Lūdz Dievu ienest dziedināšanas brīnumu tavā prātā, gribā un emocijās. Ļauj Viņam ienākt un piepildīt to, kā dēļ Viņš ir atnācis: dziedināt tavu salauzto sirdi, sasiet tavas brūces, dot skaistumu pelnu vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, dubultīgu godu kauna vietā.

Izlem, ka no šī paša brīža tu atsakies no rūgtajām saknēm – kauna, negatīvisma, perfekcionisma – un audzēsi sevī prieka, miera, mīlestības un spēka saknes. Novelc Jēzus asins līniju pār savu dzīvi un droši pasludini, ka tu esi dziedināts no savām sāpēm un pagātnes ievainojumiem, darīts brīvs jaunai dzīvei veselībā un veselumā. Turpini slavēt to Kungu un apliecināt sev Viņa vārdu, pasludini Viņa piedošanu, šķīstīšanu un dziedināšanu. Izbeidz vainot sevi un justies vainīgs, nevērtīgs un nemīlēts. Tā vietā sāc teikt: “Ja Dievs ir ar mani, kas būs pret mani? Dievs mani mīl, un es mīlu sevi. Paldies Dievam, es esmu brīvs Jēzus vārdā, āmen!”

9.     Līdzatkarības izpratne

Atkarība un nosliece

Lai saprastu līdzatkarību, vispirms jāsaprot atkarība, kas veidojas kā nosliece, tieksme uz kādu rīcību, cilvēkiem vai lietām. Lai gan bieži ar atkarību saprot tikai tabaku, alkoholu, narkotikas vai citas kaitīgas vielas, tās nav vienīgās. Cilvēki var iegūt tieksmi… raizēties, sīkumaini plānot, prātot, kontrolēt, izdot naudu un uz daudz ko citu, kā labu, tā sliktu.

Šīs noslieces liecina par līdzsvara trūkumu. Bet līdzsvara trūkums traucē turēties pretim velnam, kas staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē ko aprīt (1.Pēt.8:8). Es uzskatu, ka pārmērības ir velna rotaļu laukums. Ja mūsu dzīvē ir jomas, kurās ļaujamies pārmērībām, sātans tās izmantos, lai gūtu virsroku pār mums.

Vispārīgi runājot, atkarība ir kaut kas tāds, ko cilvēks grib iegūt, bez kā nevar iztikt un darīs visu iespējamo, lai to dabūtu, tai skaitā neprātīgas lietas nepaklausībā Dievam. Visas noslieces kaut kādā mērā ir apsēstības – piespiedu izturēšanās.

Apsēstības – piespiedu izturēšanās

Ar kaut ko apsēsts cilvēks nepārtraukti par to domā un runā. Viņa prāts un mute ir pastāvīgi pievērsti tikai šai vienai lietai. Ja cilvēks domā un runā par to ilgāku laiku, viņš jūtas spiests darīt visu iespējamo, lai to iegūtu.

Mēs visi reizēm darām kaut ko nesaprātīgu. Taču, ja mūsu dzīvē iezīmējas kāda pastāvīga nesaprātīga darbība, lai apmierinātu savu cilvēcisko tieksmi un dziņu, var rasties problēma. Velns ar to paspēlēsies, cenzdamies mūs pārliecināt, ka mēs nespējam kontrolēt savas domas un vēlēšanās, ka nekas mūs nevar glābt no neloģiskās, pat kaitīgās apsēstības – piespiedu izturēšanās.

Viss sākas prātā un mutē, līdzsvarotības un pašdisciplīnas trūkuma dēļ.

Apsēstības – piespiedu izturēšanās risinājums

Ja šī problēma sākas prātā un mutē, tur arī jāmeklē risinājums! Staigāt ar Dievu ir daudz vieglāk, nekā mēs iedomājamies. Labākais veids, kā ārstēt sevī kādu sāpi – fizisku, emocionālu vai garīgu – ir sameklēt Rakstu vietas, kas par šo problēmu runā, un sākt ar savu muti tās atkārtot, kamēr rodas skaidrība prātā un sirdī. Pat apsēstības – piespiedu izturēšanos var dziedināt Svētā Gara spēkā, pielietojot Dieva Vārdu.

Atturēšanās smagums

Mentālas un emocionālas atkarības gadījumā darbojas tie paši principi, kas fiziskās un ķīmiskās atkarībās. Kā smēķētājs, alkoholiķis vai narkomāns atturoties pārvar zināmas sāpes vai diskomfortu, lai lauztu šo postošo paradumu, tāpat jāpiedzīvo sāpes vai diskomfortu, laužot mūsu mentālās vai emocionālās atkarības. Tas var būt vēl grūtāk, ja esam pārāk pieraduši pie kāda cilvēka vai cilvēku grupas.

Cilvēki, vietas un stāvokļi

…kāda tev daļa? Tu seko Man! (Jņ.21:22)

(par atkarību, pierodot pie kādiem cilvēkiem, ieņemamā stāvokļa vai kalpošanas un gatavību sekot Dieva aicinājumam – kā Ābrahāmam)

Paļaušanās uz cilvēkiem

Tā saka tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem

un tur (vājo, cilvēcīgo) miesu par savu atbalstu un elkoni

un kura (prāts un) sirds atkāpjas (griežas prom) no tā Kunga!

Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs,

tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē.

(Jer.17:5-6)

Ja tava dvēsele jūtas sausa, nogurusi un izkaltusi, tu varbūt pārāk paļaujies uz miesu, bet nepietiekoši uz Dievu.

Paļaušanās uz Dievu

Bet svētīgs ir, kas (tic, uzticas un) paļaujas uz to Kungu un kura cerība ir tas Kungs!

Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei,

tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas

(nebūs noraizējies), tas nemitīgi nes savus augļus. (Jer.17:7-8)

Fil.3:3 Pāvils saka neuzticēties miesai, bet Dievam un tikai Dievam. Viņš ir nemainīgā, mūžīgā Klints. Viņš ir Tas, kas mūs nekad nepametīs un neatstās, nekad nepievils.

Manā dzīvē bija laiks, kad man vajadzēja pārvietot savu paļāvību no cilvēkiem uz Dievu. Es mīlu savu vīru, un mums ir labas attiecības. Vienreiz es sāku domāt: “Kas gan būtu, ja Deivs nomirtu? Viņš ir tik labs pret mani un visādi man palīdz. Ko es iesāktu, ja viņa vairs nebūtu?” Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sāku noskumt un baidīties. Tam Kungam vajadzēja iejaukties. Viņš man teica: “Es tev pateikšu, ko tu darītu, ja kaut kas notiktu ar Deivu. Tu vienkārši ietu tālāk un darītu visu to pašu, ko dari tagad, jo tas nav Deivs, kas tevi uztur, bet Es!”

Ir ļoti jauki, ja mums ir dažāda veida cilvēcisks atbalsts, bet mums vienmēr stingri jābalstās Dievā un tikai Viņā. Tā darīja Jēzus.

Jēzus piemērs

Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus (cilvēkus) pazina.

Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja,

kas bija cilvēkā (Viņš varēja lasīt cilvēku sirdīs). (Jņ.2:24-25)

Jēzus, mūsu paraugs un dzīves piemērs, neuzticējās cilvēkiem, jo zināja cilvēka dabu. Taču Viņš draudzējās ar cilvēkiem, sevišķi ar saviem mācekļiem. Viņš ēda un dzēra kopā ar viņiem. Viņš smējās un raudāja kopā. Viņi bija draugi, un Viņš par tiem rūpējās. Bet Viņš viņiem sevi neuzticēja.

Es domāju, tas nozīmē, ka Viņš uz tiem nepaļāvās. Viņš tiem neatdeva sevi visu. Viņš nepieļāva sajūtu, ka nevarētu iztikt bez viņiem. Viņš apzināti saglabāja stāvokli būt atkarīgam no Dieva un tikai no Dieva. Šai Rakstu vietā tas Kungs mums māca saglabāt līdzsvaru. Mums jāmīl tuvākais un jābūt draudzībā ar to. Mums jāsadzīvo ar citiem ikdienā. Bet mēs nedrīkstam kļūdaini iedomāties, ka varam citiem pilnībā uzticēties. Nav pasaulē cilvēka, kas nekad nekļūdītos, mūs neapbēdinātu vai kādā veidā nesāpinātu! Tāds cilvēks neeksistē uz šīs planētas!

Tas nav spriedums pret mūsu dzīvesbiedru, ģimeni vai draugiem. Tas vienkārši ir cilvēka dabas reāls novērtējums. Mēs, cilvēki, neesam spējīgi būt pilnīgi uzticīgi, tāpat kā nevaram būt absolūti perfekti. Neizdariet spiedienu uz citiem cilvēkiem, gaidīdami, lai viņi jūs nekad neapbēdinātu, nepiemānītu un nesāpinātu.

Jo mēs visi daudzējādi klūpam… (Jēk.3:2)

Tādēļ mums vajadzīgs Dziedinātājs – Tas, kas mūs pazīst un saprot, ko piedzīvojam, jo pats ir pieredzējis tās pašas jūtas, emocijas, grūtības un kārdinājumus, tomēr nav kritis grēkā, kā tas bieži gadās ar mums (Ebr.4:15).

Noturēt pareizu līdzsvaru

Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu,

ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. (Gal.6:14)

Domāju, ka apustulis Pāvils šeit saka, ka viņš savā dzīvē ir turējis visu – cilvēkus, vietas un stāvokļus ieskaitot – pareizā līdzsvarā. Viņš nav paļāvies ne uz ko citu, kā vienīgi uz to Kungu. Ja mēs šo līdzsvaru nesaglabājam, mūsos var veidoties atkarības un pat apsēstības – piespiedu izturēšanās, kur sātans ar mums spēlējas, lai mūs iznīcinātu un padarītu par neefektīviem kristiešiem.

Miris pasaulei, dzīvs Kristū

Savas domas vērsiet uz augšu (uz augstākām lietām), ne uz zemes lietām.

Jo (attiecībā uz šīs pasaules lietām) jūs esat miruši,

un jūsu (jaunā, patiesā) dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. (Kol.3:2-3)

Ja mēs pieļausim atkarību no lietām un cilvēkiem, velns tos lietos, lai sagādātu mums visādas bēdas. Tādēļ ir jātur acis pievērstas Jēzum un ne šīs pasaules lietām. Mēs nekad negūsim veselu prātu un emocijas, kamēr domāsim, ka mums katrā ziņā vajadzīgs kāds cilvēks vai kāda lieta… Lai taptu vesels, nav vajadzīgs nekas cits, kā vienīgi Dievs.

Atkarīgi tikai no Dieva

Mums jābūt atkarīgiem no Dieva un tikai no Viņa, nevis no Dieva un vēl kāda vai vēl kaut kā cita, ko mēs domājam vajadzīgu, lai būtu laimīgi. Es kādreiz mēdzu uzskatīt, ka nevaru būt laimīga, ja mana kalpošana neaug. Bet tā neauga, kamēr es nesapratu, ka varu būt laimīga arī bez šīs augšanas. Dievs man toreiz teica: “Viss, ko tu noliec Man blakus, ir kaut kas, ko velns var lietot pret tevi.”

Šo teikumu es liku iegravēt metāla plāksnītē un novietoju guļamistabā tā, lai tā būtu pirmā lieta, ko ieraugu no rīta mostoties… Savās ikdienas lūgšanās es mēdzu teikt: “Tēvs, ir kaut kas, ko es vēlētos… Ja tāda ir Tava griba, es varu būt mierā arī bez tās, jo es vēlos, lai Tu man būtu pirmajā vietā.”

Es ticu: ja ievērojam pareizas prioritātes, Dievs var mums dot daudz bagātīgāk, nekā jebkad varēsim sasniegt, dzenoties pēc lietām vairāk kā pēc Dieva valstības un Viņa taisnības (Mt.6:33).

Tieksme pēc atzinības

Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt,

bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes (sinagogas).

Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā

(augstāk vērtēja labu slavu pie cilvēkiem nekā pie Dieva). (Jņ.12:42-43)

Daudzi cilvēki nekad nesaņem vislabāko, ko Dievs viņiem grib dot, jo viņi ir atkarīgi no citu atzinības. Pat zinot Dieva gribu, viņi to nedara, jo baidās, ka draugi to nesapratīs vai nepiekritīs. Pāvils rakstīja:

Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam?

Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt

(meklētu popularitāti), tad es nebūtu Kristus kalps. (Gal.1:10)

Nepierodi pie atzinības. Seko savai sirdij. Dari to, ko uzskati par Dieva gribētu un stingri pastāvi Viņā un tikai Viņā.

Līdzatkarības definīcija

Līdzatkarīgais ir cilvēks, kas pastāv attiecībās ar kādu, kas ir atkarīgs, kaut kā kaitīga vai destruktīva apsēsts vai pārņemts.

Ja tu esi attiecībās ar personu, kas ir atkarīga no narkotikām, alkohola vai citas kaitīgas vielas, un tava laime kļūst atkarīga no šī cilvēka, tu esi kļuvis līdzatkarīgais. Kaut arī tu neesi tieši atkarīgs no šīs paradumu veidojošās vielas, kas valda pār viņu, tā tomēr tevi iespaido.

Vai tu esi attiecībās ar cilvēku, kas tevi padara nelaimīgu ar savu atkarības problēmu? Ja tā, tev kaut kas šai lietā jādara… Neļaujies līdzatkarībai. Neļauj citam novelt savu problēmu uz tevi. Neļauj citiem padarīt sevi nelaimīgu tāpēc vien, ka viņi paši ir nelaimīgi.

Ja tev ir ģimene, neļauj dzīvesbiedram vai bērniem pārvaldīt tavas emocijas un nozagt tavu prieku. Tas, ka viņi ir pieņēmuši lēmumu, kas viņu dzīvi padarījis nelaimīgu, nenozīmē, ka tu esi spiests viņiem šai nelaimē pievienoties. Palīdzi viņiem, ja vari, bet neiekrīti slazdā, mēģinādams atrisināt citu problēmas vai darīt viņus laimīgus. Tas nav iespējams!

Dievs mums katram devis brīvu gribu. Katrs pats ir atbildīgs par savu laimi. Ja izvēlamies kļūt nelaimīgi un nožēlojami, tā ir mūsu pašu problēma un neviena cita. Līdzīgi kāda cita izvēle kļūt nelaimīgam un nožēlojamam nav mūsu vaina. Neviens neesam atbildīgs par kāda cita laimi. Mēs bieži vien nesaprotam, ka varam cilvēkam vislabāk palīdzēt, nepadodoties viņa vai viņas emocionālajām atkarībām.

Mans vīrs vienmēr bija laipns pret mani. Viņš mani mīlēja un to arī izrādīja. Katru dienu viņš man piedāvāja savu mīlestību un savu prieku, ja es to vēlētos. Bet viņš to man nekad neuzspieda. Es biju brīva pievienoties viņa mieram un laimei, un viņš bija brīvs nepievienoties manai nelaimei.

Ir ļoti svarīgi neļaut citam sevi pārvaldīt un manipulēt, tā padarot līdzatkarīgu savās emocionālajās važās. Ja tavs dzīvesbiedrs ir dusmīgs, nelaimīgs vai bēdīgs, tā ir viņa/viņas problēma, ne tava. Ja viņš/viņa grib sēdēt un nervozēt, vaidēt un žēloties, klaigāt un ārdīties vai sarīkot sevis žēlošanas vakaru, tu neesi spiests tam pievienoties un pakļauties.

Kontroles un manipulēšanas murgs

Es savukārt nodomāju: es velti esmu pūlējies,

es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie tā Kunga

un mana alga (atlīdzība) Dieva rokā. (Jes.49:4)

Vai vari iedomāties, kāds murgs ir pavadīt visu dzīvi veltīgās pūlēs, izšķiest spēkus ne par ko, regulāri cenšoties visu un ikvienu ap sevi turēt zem kontroles? Līdzatkarību nevar pārvarēt tikai ar lūgšanu vien. Tas prasa atkarīgā izlēmību un gribas spēku. Lai sarautu atkarību, ir jāpieņem stingrs lēmums Dieva spēkā lauzt paradumu.

Līdzīgā veidā jārīkojas arī līdzatkarīgajam. Ir jāizlemj neļaut cita problēmām izsist tevi no līdzsvara. Kā zināt, ka esi izsists no līdzsvara? Tu sāc zaudēt mieru un prieku.

Ja tu esi man līdzīgs, tad esi lielu daļu savas dzīves pavadījis, pūlēdamies kontrolēt visu un katru savā tuvumā, tā velti cerēdams sevi pasargāt no jauniem savainojumiem. Tev jāatsakās no šīm neauglīgajām pūlēm… un spēku šķiešanas ne par ko. Vienkārši liec sevi Dieva rokās un raugies uz Viņu, tur ir tava alga un atlīdzība.

Bailes

Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes

(izliek bailes aiz durvīm un izslēdz jebkādas briesmas), jo bailēm ir mokas

(tās nes līdzi domas par sodu); kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā

(vēl nav izaudzis līdz pilnīgai mīlestībai). (1.Jņ.4:18)

Kamēr līdzatkarīgais kontrolē situāciju, viņš jūtas droši. Kad viņš kontroli pazaudē, tad jūtas satricināts un apdraudēts, tādēļ kļūst satraukts, dusmīgs, gatavs aizsargāties. Ja tā ir ar tevi, tev jādomā par to, cik ļoti Dievs tevi mīl un ka pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Tev nav jābaidās būt zaudētājam vai cietušajam, jo Dieva mīlestība tevi apņem, ietver un aizsargā.

Glābēja komplekss

Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?

Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs,-

un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs

un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Mt.7:3-5)

Blakus bailēm līdzatkarīgajam bieži ir aplama atbildības sajūta, pārprasts pienākums visu nokārtot. Tāds domā, ka viņam jāparūpējas par visiem, ko sastop, lai tie justos labi un būtu apmierināti. Rezultātā līdzatkarīgais parasti jūtas iznīcināts un izsmelts, jo visu izkārtot un ikvienu darīt laimīgu un apmierinātu nav iespējams.

Patiesībā līdzatkarīgais ir tikpat vainīgs kā atkarīgais. Ja tu dzīvo kopā ar kontrolētāju un mēģini darīt visu iespējamo, lai šo cilvēku apmierinātu, upurējot sevi viņa iegribām un prasībām, tu viņam atņem iespēju mainīties. Daži cilvēki pierod, ka ar viņiem slikti apietas, pat tādā mērā, ka jūtas to pelnījuši. Tie varbūt domā, ka pāridarītāja izturēšanās ir viņu pašu vainas izraisīta. Tādēļ viņi nopūlas iepriecināt šo otru cerībā, ka viņa izturēšanās labosies.

Ja tu šai līdzatkarīgā aprakstā pazīsti sevi, mācies sevi atvieglot. Pārstāj sevi noslogot ar visu, ar katra bēdām. Neiedomājies, ka tev jābūt pasaules glābējam – tas darbs jau ir padarīts! Dari citiem to, kas saprātīgi iespējams. Ja tu vienmēr centies glābt visus, ar ko nonāc saskarē, tu savaino sevi un viņus. Darīdams visiem visu, tu kļūsti izsmelts un neapmierināts, bet viņi nekad neiemācīsies parūpēties par sevi.

Neveido sevī glābēja kompleksu! Nemēģini uzņemties Jēzus Kristus lomu. Nedari sevi personīgi atbildīgu par citiem cilvēkiem un viņu problēmām. Vispirms atrisini savas problēmas, tad varēsi nodarboties ar citiem.

Līdzatkarība un zema pašcieņa

Tas bieži liecina par brieduma trūkumu. No līdzatkarības var tikt brīvs, nodalot cilvēka paša vērtību no tā, ko viņš dara.

Būdams brīvs no līdzatkarības, tu neesi atkarīgs no cilvēkiem, vietām un stāvokļiem… Tu nejūti vajadzību kontrolēt visu un visus. Tu vari atļaut citiem izdarīt viņu pašu izvēli un nejusties ne apdraudēts, ne atbildīgs par viņiem. Tev nav sajūtas, ka jācenšas atrisināt katra problēma un jāapmierina katrs cilvēks.

Ja esi brīvs no līdzatkarības, tu vari stāvēt uz savām kājām un meklēt savu vērtīgumu Dievā, nevis citu cilvēku viedoklī vai ārējos apstākļos. Tu vari stāvēt pretī kontrolētājam un manipulētājam. Tu esi brīvs no līdzatkarības važām, jo zini, kas tu esi Kristū un tici, ka tas Kungs redz tev cauri.

Uzticies Dievam

Ja Dievs tevi ir licis kādā situācijā, Viņš ir pietiekoši varens, lai tevi tajā apsegtu ar savu žēlastību un parādītu gudrāko izeju, tā lai tu neciestu.

Var būt nepatīkami atrasties šajā situācijā, bet jāatceras, ka Dievs dos spēku. Ja tu turpināsi paļauties uz Viņu, Viņš tevi izvadīs līdz uzvarai. Dievs var izmainīt visļaunāko un rupjāko cilvēku pasaulē. Viņš var vērst par labu visļaunāko gadījumu un to lietot savai slavai. Viņš var tev dot spēju nostāties pretī tam, kas tavu dzīvi padara nelaimīgu. Ja tu baidies, viņš dos tev vajadzīgo drosmi.

Grūtāk būs, ja esi ļāvis šai situācijai vilkties gadiem ilgi. Taču ar Svētā Gara klātbūtni un spēku to var izdarīt. Tu vari kļūt brīvs, esot paklausīgs Dievam un ticot Viņam kā atbrīvotājam.

Ticība vai bailes?

Bet viss, kas nenāk no ticības

(kas darīts bez pārliecības, ka tas Dievam pieņemams), ir grēks. (Rom.14:23)

Cilvēks, kas ir perfekcionists, darbaholiķis vai iesaistīts seksuālā perversijā, ir tikpat atkarīgs, kā tas, kas atkarīgs no kādas ķīmiskas vielas, kā tabaka, alkohols vai narkotikas. Ja cenšamies apmierināt šīs personas vajadzības uz savu vajadzību rēķina, esam līdzatkarīgie.

Mēs visi gribam būt līdzjūtīgi pret slimnieku. Gribam būt laipni un izpalīdzīgi, bet ir iespējams, ka viņi nemaz necenšas kļūt veseli. Viņi vienkārši izmanto mūsu atsaucību un līdzjūtību, lai piesaistītu sev uzmanību. Varbūt viņiem pagātnē darīts pāri, un tie cenšas no mums dabūt to, ko nesaņēma bērnībā.

Ir labi palīdzēt cietušiem, bet, kad viņu emocionālās vajadzības sāk mūs kontrolēt, pastāv briesmas, ka tās (un nevis Dieva Svētais Gars) sāks mūs vadīt. Ja tad neko nedarām aiz bailēm vai pārprastas uzticības, kļūstam līdzatkarīgi. Ticība palīdz mums droši nostāties un teikt vai darīt to, ko Dievs ieliek sirdī, bailes liek bikli palikt zem kontroles.

Atceries: cilvēki, kas bijuši uzmanības badā, var izmantot savu emocionālo vājumu vai slimību, lai mūs kontrolētu. Bieži esam dzirdējuši manipulējošu cilvēku sakām: “Es esmu vecs, un tu par mani nemaz nerūpējies!” vai “Es tevi uzaudzināju: es upurējos, gādāju, skolās vadīju, un tu mani gribi atstāt vienu?” Šādās situācijās ir jāsaglabā līdzsvars. To dod Svētais Gars mūsos, katrā situācijā vadīdams patiesībā. Viņš dos mums gudrību zināt, kad jāpiemērojas un jāpieskaņojas, bet kad jānostājas stingri un nekustināmi.

Vienmēr paturi prātā: ticība paklausa Dievam, bailes viegli padodas neapvaldītām emocijām.

Līdzatkarīgs, neatkarīgs vai atkarīgs no Dieva?

Beidzot mēs varam kļūt atkarīgi no Dieva, un tā ir atbilde uz visām mūsu emocionālās nestabilitātes problēmām.

Nošķir, izlem un rīkojies

Pirmais solis, lai pārvarētu līdzatkarību un kļūtu atkarīgs no Dieva, ir identificēt (atzīt) problēmu… Tad sevi nošķirt no tās. Aiziet no tās, lai varētu izanalizēt notiekošo un tad spert nākošo soli – izlemt, ko šai sakarā darīt.

Ir pārsteidzoši: kad aizejam no spiedīgas situācijas un ļaujam emocijām norimties, mums ir daudz vairāk veselā saprāta un gudrības rīkoties. Ja tas Kungs liks tev darīt kaut ko grūti paveicamu, tu arī atradīsi tam spēku un drosmi.

Tas ir lūgšanas skaistums. Viņš vienmēr ir tuvumā, lai palīdzētu, kur vajadzīgs.

Līdzatkarīgo atveseļošanas grupas

Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu (sekmīgi)

pretī stāties (visām) velna viltībām (un stratēģijām).

Jo ne pret miesu un asinīm (fiziskiem pretiniekiem) mums jācīnās,

bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem

un pret ļaunajiem gariem (pārdabiskās) pasaules telpā.

Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus (apvelciet pilnīgu bruņojumu),

lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā (briesmu) dienā

un, visu uzvarējuši (izdarījuši visu, kas krīzes situācijā nepieciešams),

varētu pastāvēt (stingri savā vietā). (Ef.6:11-12)

(Par dažām New Age orientētām grupām, kas nedarbojas pēc Svētajiem Rakstiem, bet gan tos sajaucot ar pasaulīgām metodēm)

Mums jāpielieto Dieva Vārds, Patiesības Vārds (patiesība darīs mūs brīvus – Jņ.17:17; 8:32), lai gūtu paliekošu ietekmi. Jāļauj Svētajam Garam atklāt mūsu prātā un sirdī tās lietas, kas jāierauga un ar kurām jāstrādā Dieva Vārda gaismā.

Kalpot Dievam vai sev?

Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu,

lai pēc iespējas daudzus mantotu (Kristum). (1.Kor.9:19)

Ja apmeklējat līdzatkarīgo dziedināšanas grupu, es nesaku, ka tā tūlīt jāpamet. Es tikai brīdinu, lai tā jums nekļūtu par visas dzīves centru… Neveltī visu savu uz šīs zemes atlikušo dzīvi tam, ko vajag atzīt, atrisināt un nolikt uz visiem laikiem.

Ļauj Vārdam sevi pārvērst

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību (Dieva Vārdā) redzēdami kā spogulī,

topam (pakāpeniski) pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu.

To dara tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)

Šīm dziedināšanas grupām ir tieksme nosaukt par slimību to, kas patiesībā ir grēks. Bībele nemāca, ka atkarības ir slimības, bet gan grēks… Var būt kādi reti gadījumi, kad atkarību izraisa ķīmiska līdzsvara trūkums vai kāda cita fiziska problēma, bet tā tas nav vairumā gadījumu.

Ja esi saistīts ar kaut ko grēcīgu, šis grēks ir jāatzīst, jāizsūdz Dievam, jālūdz piedošana, jānožēlo, tad jādzīvo tālāk. Tev nevajag justies vainīgam visu mūžu. Dieva spēks un žēlastība var piedot un tevi pilnīgi atjaunot.

Es apzinos, ka salauzt atkarības, tādas kā alkoholisms, narkomānija, seksuāla novirze, ēšanas traucējumi, azartspēles un tamlīdzīgas, nav viegli, bet patiešām ticu, ka arī šeit atbrīvošanas plāns ir tāds pats, kā pie jebkura grēka. Lai lauztu atkarību, ir vajadzīgs tuvinieku atbalsts un Svētā Gara īpaša palīdzība. Taču, sekojot Svētā Gara vadībai un atsakoties dzīvot saistībā, pilnīga atbrīvošana nāks.

Ja neuzmanīsimies, mēs rīkosimies miesīgi un meklēsim attaisnojumu saviem grēkiem. Garīgo briedumu sasniedz vienīgi tie, kas meklē Dieva Vārdā, kas ierauga sevi tādus, kādi viņi ir, un tad ļauj Svētajam Garam sevi vadīt, lai šo tēlu mainītu.

Esi vārda darītājs, ne tikai klausītājs

Bet esiet vārda darītāji (paklausībā šai vēstij) un ne tikai klausītāji,

paši sevi maldinādami (domādami pretēji šai Patiesībai).

Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs,

tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī.

Jo viņš aplūko (sevi) un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.

Bet kas (uzmanīgi) ieskatīsies un paliks (tam uzticams) pilnīgajā svabadības likumā,

nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs (kas paklausa),

tas būs svētīgs savā darbībā. (Jēk.1:22-25)

Ja gribam tikt brīvi no važām, lai kādas tās arī nebūtu, mums jākļūst par vārda darītājiem un ne vien klausītājiem. Citādi maldinām sevi, rīkodamies pretēji patiesībai.

Patiesība un tikai patiesība var darīt mūs brīvus. Lai šī patiesība varētu darīt mūs brīvus, mums jābūt atbildīgiem. Mēs nedrīkstam censties attaisnot savus grēkus un vājības. Mums jākalpo Dievam, nevis savai cilvēciskajai dabai. Mums jābūt atkarīgiem no tā Kunga, nevis no sevis paša, citiem cilvēkiem vai lietām. Emocionālās dziedināšanas grupas var dot daudz laba, ja tās balstītas Rakstos un ir nobriedušu cilvēku vadītas (iespēja sarunāties ar cilvēkiem līdzīgās grūtībās, regulāras nodarbības).

Dziedināšanu var saņemt tieši no Svētā Gara un Dieva Vārda. Nav obligāti nepieciešams kāds starpnieks. Dievs var izvēlēties lietot kādu personu vai grupu. Bet ir jābūt drošam, ka tā ir Viņa izvēle, nevis cilvēka izmisīga pūlēšanās saņemt palīdzību par katru cenu. Sātans gaida, lai iznīcinātu tos, kas jau ir ievainoti. Bieži vien emocionāli savainotus cilvēkus ir viegli pievilt. Viņi tā cieš, ka ir gatavi pieķerties katram un jebkam, kas piedāvā palīdzību.

Atzīstu par labāku būt pārāk piesardzīgai nekā pieļaut, ka cilvēkus pieviļ un ieved vēl smagākās saitēs, kā tie jau ir. Tam pamatā ir: Dievs ir tavs Palīgs. Viņš ir tavs Dziedinātājs. Viņam ir personīgs plāns tavai atbrīvošanai. Nepieļauj, ka tavas ievainotās emocijas valda pār tavu lēmumu šajās lietās. Saglabā mieru un staigā gudrībā!

10.                        Atjaunot bērnu mūsos

Esmu pārliecināta, ka ikviena vesela pieaugušā iekšienē ir jābūt bērnam. Ar to es domāju, ka katram cilvēkam ir jābūt gan atbildīgam, gan reizē arī bezrūpīgam (un priecīgam).

Pārāk ātri uzauguši

Un Jēzus pasauca (mazu) bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja:

 “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties (nenožēlojat grēkus un nemaināties)

un netopat kā bērni (ticoši, mīļi, piedodoši), tad jūs nenāksit Debesu valstībā. (Mt.18:2-3)

Vai tev liekas, ka tu bērnībā biji spiests uzaugt pārāk ātri? Ja tā, tev jāzina, ka tā notiek ar ļoti daudziem. Kad tā notiek, cilvēks kaut ko zaudē, un tas izpaužas, viņam esot pieaugušam. Kā pieaugušiem mums vajadzētu būt spējīgiem darboties, nejūtoties apgrūtinātiem. Vajadzētu būt atbildīgiem, taču reizē pietiekoši bezrūpīgiem, lai varētu baudīt savu ikdienas dzīvi, pat savu darbu.

Un, ko es esmu atradis kā labu un skaistu (piemērotu), ir tas,

ka cilvēks ēd un dzer un jūtas labi visu to bezgalīgo pūļu jūklī,

ar kādām viņš zem saules nomoka sevi savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam piešķir;

un tas arī ir viņa dzīves uzdevums. (Sal.Māc.5:17)

Jņ.10:10 Jēzus saka, ka Viņš nācis uz šo zemi, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība. Es domāju, mēs esam aizmirsuši, kā priecāties par dzīvi. Mums jāmācās būt kā bērniem, jo bērns to prot – priecāties par visu un jebko. Bet, kad bērns ir spiests pieaugt pārāk agri, neizdzīvojot savu bērnību, tas bieži rada milzīgas emocionālas problēmas.

Es uzskatu, ka cilvēki šodien spiež savus bērnus pārāk ātri pieaugt. Vecāki ir ieinteresēti, lai bērni agri mācītos lasīt, rakstīt un atbildētu par savu dzīvi, viņi neļauj tiem vienkārši būt bērniem. Kaut kur radusies aplama doma: jo vairāk mēs iedzīsim bērna galvā, jo gudrāks, laimīgāks un veiksmīgāks viņš būs skolā un dzīvē.

Es neesmu pret bērnu izglītošanu! Jaunieši ir jāvirza ātri un viegli iemācīties un gūt sekmes mācībās. Bet no viņiem nav jāpieprasa uzņemties tādu atbildību, kas pāri viņa vecuma spējām. Viņiem jādod iespēja justies brīvi un priecāties, pirms tie uzņemas pieaugušā smagās nastas.

Man bērnības atmiņas ir ļoti sāpīgas. To dara pārestības – tās nolaupa cilvēkam bērnību. Līdzīgi notiek, kad bērnam jānes savam vecumam pārāk smaga atbildība. Varbūt viņam jārūpējas par slimu vecāku, jāaizpilda mātes vai tēva vieta ģimenē. Varbūt viņam jādodas strādāt ārpus mājas agrāk nekā vajadzētu. Es sāku strādāt 13 gadu vecumā. Biju un esmu strādīga. Dabīgais strādīgums plus piedzīvotā izmantošana mani padarīja par darbaholiķi. Es jutos labi, apmierināta un gandarīta vienīgi strādājot, kaut ko darot. Es nepratu atpūsties un priecāties.

Kad man bija kaut kas darāms, nebiju spējīga to pamest, kamēr tas nebija pabeigts. Es vēl nebiju sapratusi, ka darbs nekad nebūs pabeidzams. Vienmēr būs kaut kas ko darīt. Tagad esmu iemācījusies strādāt līdz noteiktam laikam un tad darāmo atstāt rītdienai. Ja to nedarām, mums draud izdegšana. Bet pēc izdegšanas ir ļoti grūti atveseļoties.

Neatļaut bērnam spēlēties nozīmē nozagt viņam bērnību un pilnvērtīgu dzīvi kā pieaugušam. Nezin kādēļ man bērnībā bija jājūtas vainīgai tajos retajos gadījumos, kad spēlējos. Man vienmēr bija sajūta, ka to nedrīkstu, ka man tai laikā cītīgi jāstrādā. Lai atbrīvotos no vainas sajūtas izklaidējoties, tas man prasīja gadus. Mana problēma bija: man šķita, ka man jānopelna katrs prieks, izklaide vai svētība, ko baudu. Bija jāmācās saņemt Dieva labprātīgo dāvanu, Viņa žēlastību un labvēlību.

Viss labais, ko savā dzīvē saņemam, nāk no tā Kunga (Jēk.1:17). Viņš grib mums dot. Viņš vēlas, lai mēs pilnībā priecātos par šo dzīvi, pat ja neesam to pelnījuši.

Mums jātiek atbrīvotiem no šī vainas kompleksa, no uzskata, ka Dieva dāvanas jānopelna. Dievs vēlas, lai mēs tās saņemtu pateicībā un priecātos. Ja nepriecājamies par dzīvi, tas nozīmē, ka velns cenšas mums šo prieku nozagt. Un viens no ceļiem ir – iznīcinot bērnu mūsos.

Sātans grib iznīcināt bērnu

Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē,

lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi.

Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija (nolemts) ganīt (pārvaldīt) visas tautas

ar dzelzs zizli (scepteri); un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa.

Tad sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta,

lai viņa tur tiktu uzturēta (pabarota un drošībā). (Atkl.12:4-6)

Sātans vienmēr grib iznīcināt bērnu. Un Dievs vienmēr cenšas bērnu pasargāt.

Šis princips attiecas ne vien uz reālu bērnu un apsolīto Kristus Bērnu, bet arī uz iekšējo bērnu katrā no mums. Ja mūsos nemīt veselīgs bērns, mēs nevaram spēlēties vai priecāties par dzīvi, kā Dievs to paredzējis.

Bērna īpašības

…un mazs zēns (bērns) tos ganīs (vadīs). (Jes.11:6)

Viena no bērna īpašībām ir spēja atrast prieku visā, ko viņš dara… Varbūt viņš ir nosodīts stāvēt kaktā. Viņš to pārvērš rotaļā, sākdams kaut ko darīt, piemēram, skaitot puķes uz sienas tapetēm. Tas ir kaut kas, ko mēs, pieaugušie, esam pazaudējuši. Mums jādara dažādas ikdienišķas lietas, kas nepatīk un kuras cenšamies ātrāk paveikt, lai tiktu no tām vaļā, bet mēs neprotam tajās atrast prieku, sevi izklaidēt. Tai skaitā var būt arī ticības pienākumi, kas mums jādara, lai būtu labi kristieši. Ja izturamies pret tiem tā, it kā mēs būtu spiesti to darīt, tie kļūst līdzīgi šiem sīkajiem mājas darbiem, nevis privilēģijām.

Dievs vēlas, lai mēs mācītos priecāties par šīm lietām un par Viņu pašu. Viņš grib, lai mēs mīlētu lūgt, studēt Bībeli, iet uz baznīcu, tāpat kā mīlam savu dzīvesbiedru, bērnus, ģimeni, savas mājas…

Priecāties

Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties

un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu,

ka tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli,

tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda. (Sal.Māc.3:12-13)

(Deivs ar bērniem un iepirkumu ratiņiem veikalā)

Pasmieties

Priecīga sirds dziedina vainas (ir labas zāles),

bet salauzts gars izkaltē kaulus. (Sal.Pam.17:22)

Savas nozagtās bērnības dēļ es neiemācījos būt bērnišķīga… Es vienmēr visā biju saspringta. Kā evaņģēlija sludinātajai man ir milzīga atbildība. Ir daudz jāstrādā, lai pildītu šo aicinājumu, un tas man patīk. Bet, ja nepiesargāšos, tas var radīt stresu un izdegšanu.

Ja neesam emocionāli līdzsvaroti, tas var iespaidot visu mūsu dzīvi. Patiešām ticu: ja neiemācīsimies vairāk smieties, nonāksim nopietnās grūtībās. Bībele māca: smiekli ir kā zāles (to apstiprina arī mūsdienu medicīna). Smiekli ir it kā iekšēja izpurināšana – daudzējādi tikpat laba kā fiziski vingrojumi.

Mums visiem vairāk jāsmejas. Dažreiz speciāli, ar nolūku. Bērni visu prot pārvērst rotaļā. Bez tam viņi var arvien arī smieties. Saprotu, pieaugušie nevar iet caur dzīvi, visu laiku smiedamies kā bērni. Ja mēs tā darītu, mūs izmestu no darba vai, vēl ļaunāk, nosūtītu uz pārbaudi pie psihiatra. Gribu teikt: ja kļūstam pārāk nopietni, varam sagraut sevi un tos, ar ko esam saistīti. Ir jābūt līdzsvaram starp prieku un atbildīgu nopietnību.

Mums jāsaskata savā ikdienā vairāk jocīgā. Un vispirms jāiemācās pasmieties par sevi. Nevis krist izmisumā par savām cilvēciskajām kļūdām un trūkumiem, bet mācīties pasmieties par savām neveiksmēm un vājībām. Nav nekā jocīgāka par cilvēkiem… To ir jāatzīst un jāiedrošina sevī rotaļīgs bērns.

Dievs mums deva Bērnu

Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši,

tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.,

Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.

Un, sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties,

tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Bet, kad tie bija aizgājuši,

redzi, tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu

un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu,

jo Hērods meklē bērnu nokaut.” (Mt.2:10-13)

Tēvs sūtīja Bērnu, lai mūs izglābtu, bet ķēniņš Hērods to gribēja iznīcināt. Līdzīgi Dievs ir devis iekšēju bērnu katrā no mums, bet ienaidnieks to grib iznīcināt.

Velns uzbrūk mūsu bērnišķīgumam. Viņš negrib, ka esam brīvi kā mazi bērni.

Bērni ir brīvi

Viena no svarīgākajām bērna īpašībām ir brīvība. Viņi neraizējas, ko domās cilvēki…

Mums dažreiz ir jāsper grūts solis ticībā, lai pārvarētu aizturi un varētu brīvi izpaust nobremzētās emocijas, neraugoties uz citu domām.

Izvairīšanās no farizejisma

Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle pilna gaviļu (dziesmu);

tad savā starpā runāja tautas: “Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!”

Tiešām, tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies. (Ps.126:2-3)

Es skatījos kādu kristīgu televīzijas raidījumu, kur sarunas dalībnieki runāja par “smieklu atmodu”, kas izplatās zemē. Kāds jautāja sarunas vadītājam, vai viņš domājot, ka tas ir no Dieva. “Vai tas jūs apgrēcina (aizvaino jūsu jūtas)?” – “Jā”, atbildēja jautātājs.

“Nu, tad tas, iespējams, ir no Dieva” – atteica vadītājs.

Vai esat pamanījuši, ka Jēzus visu laiku staigāja, aizvainodams cilvēkus? Dažreiz, šķiet, tīši.

Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji,

Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību(bija neapmierināti, aizvainoti un sašutuši)?”

“Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji (un skolotāji);

bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad tie abi divi iekritīs bedrē”. (Mt.15:12,14)

Mums jāsargās no farizejisma. Baznīca patiesībā ir pilna ar farizejiem… Es biju viena no tiem. Patiesībā biju pat galvenais farizejs. Es biju stingrs, apnicīgs burta kalps, bez humora izjūtas, kritizējoša, tiesājoša un tā tālāk. Biju ceļā uz debesīm, bet nepratu par šo ceļojumu priecāties.

Mums jānovelk šie tiesnešu mundieri. Jēzus netika sūtīts pasaulē, lai mūs darītu aklus, bet gan brīvus. Mums brīvi jāizpauž sava pateicība un Dieva godināšana par visu, ko Viņš darījis, dara un gatavojas mums darīt.

Sargi un glabā iekšējo bērnu

Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti,

un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tā Kunga vārds,

runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es savu Dēlu esmu aicinājis.-

Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš apskaitās,

aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus

un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. (Mt.2:14-16)

Atkal redzam ilustrāciju tam, kā sātans dzenas pakaļ bērnam katrā no mums, lai to iznīcinātu. Tādēļ mums jābūt modriem, lai viņam to neļautu… Lai sargātu sevi no mūsu farizejiskās dabas.

Uzņemt, pieņemt un laipni sagaidīt bērnu

Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns (kļūst ticošs, mīlošs un piedodošs),

tas ir lielākais Debesu valstībā.

Un, kas uzņem (pieņem un laipni sagaida) tādu bērnu (Manis dēļ un) Manā vārdā,

tas uzņem (pieņem un laipni sagaida) Mani. (Mt.18:4-5)

Mums jāpazemojas un jākļūst kā bērniem. Mums arī jāmācās uzņemt, pieņemt un laipni sagaidīt bērnu sevī. Taču dažiem no mums to ir grūti darīt, jo mēs taču cenšamies tapt garīgi nobrieduši.

Vienā vietā Bībele mums māca pieaugt Kristū (Ef.4:15), bet šeit Jēzus liek kļūt par maziem bērniem. Patiesībā mums jādara abas lietas. Tas Kungs vēlas lai mēs pieaugtu attieksmē, uzvedībā un atbildībā. Tai pašā laikā Viņš grib, lai mums būtu paļāvība uz Viņu un brīva jūtu izpausme. Tāpat kā Jēzus uzņēma, pieņēma un laipni sagaidīja bērniņus, kas nāca pie Viņa (Mt.19:14), mums jāuzņem, jāpieņem un jāsagaida bērns, kuru Dievs ielicis katrā no mums.

Bērniem jājūtas drošībā, pasargātiem un aprūpētiem. Viņiem jāvar brīvi un pilnīgi izteikt savas jūtas un emocijas. Tāpat arī mums.

Atbrīvot avotus

Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.

Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es došu, tam neslāps vairs nemūžam,

bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs par ūdens avotu,

kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jņ.4:13-14)

Šai sarunā ar sievieti pie akas Jēzus saka, ka tajos, kas tic Viņam, nepārtraukti plūdīs ūdens avots. Bet, ja tas aizsērē, mums būs problēmas. Jo ūdens mūsos, kas neplūst, būs sasmacis. Ja tava dzīve ir sasmakusi un netīra, varbūt ienaidnieks tavu dzīvā ūdens avotu ir aizbēris ar akmeņiem, kā to darīja Vecās Derības laikos (2.Ķēn.3:19).

Tajās dienās aku aizbēršana ar akmeņiem bija viens no līdzekļiem, kā sakaut ienaidnieku. Mūsu ienaidnieks velns šo ieroci lieto pret mums vēl šodien.

Es ticu, ka mēs esam piedzimuši ar jauku, tīru, mūsos plūstošu avotu. Bērnībā šis avots joprojām plūst brīvi. Bet ar laiku nāk mūsu ienaidnieks un sāk šai avotā mest akmeņus: pārestību, ievainojumu, noraidījuma, pamestības, pārpratumu, rūgtuma, aizvainojuma, sevis žēlošanas, atriebības, nomāktības, bezcerības un vēl citus akmeņus. Kad kļūstam pieauguši, mūsu avoti ir tik pilni akmeņu, ka ūdens vairs mūsos brīvi neplūst. Tikai reizi pa reizei jūtam sevī kaut ko uzburbuļojam. Bet nekad nepiedzīvojam brīvu ūdens avota plūdumu.

Interesanti, kad Jēzus atnāca modināt no miroņiem savu draugu Lācaru, Viņš pavēlēja: “Noņemiet akmeni!” (Jņ.11:39) Es ticu, ka Svētais Gars grib aizvākt akmeņus, kas aizsprosto mūsu dzīvā ūdens avotus.

Kad mūs piepilda Svētais Gars, Viņš atbrīvo no akmeņiem, lai dzīvais ūdens pārpludinātu mūsu dzīves.

Dzīvais ūdens

Beidzamajā, lielajā (vissvarīgākajā) svētku dienā Jēzus uzstājās

un sauca (skaļā balsī): “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!

Kas Man tic (kas Man pieķeras, uzticas un paļaujas uz Mani), kā rakstos sacīts,

no viņa miesas (no viņa iekšējās būtnes nepārtraukti) plūdīs dzīva ūdens straumes.”

To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja (uzticējās);

jo vēl nebija (Svētā) Gara (nebija dots), tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā

(pacelts godībā). (Jņ.7:37-39)

Dzīvais ūdens ir Svētais Gars. Jēzus šeit runā par Gara izliešanos, kuru mēs (kas esam pieņēmuši Jēzu par savu Kungu un Glābēju) esam saņēmuši – Svētā Gara Personu un spēku. Svētā Gara upe plūst mūsos. Tai nav jāapstājas, bet jāverd mūsos un jāizplūst no mums.

Pieskaņoties straumei (Go with the Flow)

Kad mani bērni bija mazi, šķiet, vairākas reizes nedēļā kāds no viņiem pie pusdienu galda apgāza piena glāzi. Es katrreiz ļoti sadusmojos un tūlīt metos saslaucīt, jo piens tecēja pār visu galdu, tad galda salaiduma spraugā un lejup pa kājām.

Kādu dienu, kad pusdienu laikā biju četrrāpus zem galda un dusmu lēkmē uzslaucīju nekārtību, Svētais Gars mani uzrunāja, ka visas pasaules dusmas nevarētu panākt, lai piens tecētu pa galda kājām uz augšu un atpakaļ glāzē. Kad bērni ir mazi, viņiem gadās kaut ko izliet. Svētais Gars mani mācīja vienkārši pieskaņoties straumei.

No šīs pieredzes es mācījos pasmieties par to, kas mani mēdza satraukt. Kad mūsu dzīvē kaut kas notika aplam, Deivs un es iemācījāmies teikt: “Tas mani neiespaido, sātan, tu mani nespēj ietekmēt.” Esmu secinājusi: ja mēs neļaujam velnam sevi iespaidot, viņš nevar mūs nomākt.

Tas ir vēl viens gadījums, kad jāmācās lietot smieklus kā ieroci pret ienaidnieku.

Smiekli ticībā

Bezdievīgais (ļaunais) gan glūn savā ļaunumā uz taisno

(to, kas ir pareizās attiecībās ar Dievu) un griež zobus pret viņu.

Bet tas Kungs par viņu smejas, jo Viņš redz, ka viņa (sakāves) diena nāks. (Ps.37:12-13)

Bībele māca, ka tas Kungs sēž debesīs un smejas par saviem ienaidniekiem, jo Viņš zina, ka viņu sakāves diena nāks. Es tos saucu par “smiekliem ticībā”.

Vai atceries Ābrahāma reakciju, kad Dievs viņam pateica (1.M.17:17), ka viņa sievai Sārai viņas vecumā piedzims bērns un viņa kļūs par tautu māti? Viņš smējās. Kad Sāra dzirdēja (1.M.18:10-12) šo pašu Dieva apsolījumu, arī viņa smējās. Kad apsolītais bērns piedzima, Ābrahāms un Sāra darīja pēc tā Kunga pavēles un nosauca bērnu Īzāks (1.M.17:19), kas nozīmē “smiekli”.

Vai zināt, ko tas nozīmē mums? Es ticu: ja mēs gaidīsim uz tā Kunga apsolījumiem un mācīsimies būt mantinieki, nevis strādnieki, beigās mēs smiesimies. Mēs ļausim piedzimt Īzākiem un ne Ismaēliem.

Smiekli atbrīvo avotus (akas)

Un Īzāks apmetās un no jauna atraka akas,

kas viņa tēva Ābrahāma laikā bija izraktas un kuras filistieši

pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši. (1.M.26:18)

Viena no pirmajām lietām, ko Īzāks pieaudzis darīja, bija atbrīvot sava tēva Ābrahāma akas, kuras ienaidnieki bija aizbēruši. Saprotams, tas nozīmē, ka smiekli un prieks Svētajā Garā atbrīvos mūsu avotus. Mums šeit nav jānopūlas vai kaut kā īpaši jāfilozofē par to. Mums vienkārši jākļūst kā bērniem. Neatkarīgi no vecuma – ja gribam ieiet Dieva valstībā, mums jākļūst kā bērniem (Lk.18:17).

Dieva valstība mums kļūst pieejama jaunpiedzimšanas brīdī. Bet, lai tajā ieietu un to pilnībā baudītu jau šeit un tagad, mums jākļūst kā bērniem.

Jūs, bērniņi, esat no Dieva (piederat Viņam) un (jau) esat viņus

(antikrista garus) uzvarējuši, jo lielāks (spēcīgāks) ir Tas,

kas (dzīvo) jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. (1.Jņ.4:4)

Kad domāju par šo un līdzīgiem pantiem, man šķiet, ka tam Kungam ir nodoms mācīt mums attīstīt un saglabāt bērna mentalitāti. Citiem vārdiem sakot, Viņš grib, lai mēs būtu bērnišķīgi atkarīgi no Viņa un ticētu, ka, tāpat kā jebkurš labs tēvs, Viņš par mums rūpēsies, pieskatīs un apgādās. Viņš vēlas, lai mēs ticētu, ka varam atslābināties un būt brīvi Viņā. Ja tu esi pazaudējis savu iekšējo bērnu, ir pienācis laiks to atkal atdabūt.

Bērni ir vienkārši un nesarežģīti

Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (Rom.8:16)

Pēdējā bērnu īpašība, kas mums jāapskata, ir viņu vienkāršība. Viņi ir veselīgi zinātkāri, bet nesāk prātot. Viņi daudz jautā, bet nenonāk prātnieciskos un filozofiskos dziļumos.

Kā redzējām, Jēzus teica, ka Viņš nācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība (Jņ.10:10). Viņš teica arī, ka velns nāk, lai nonāvētu, zagtu un iznīcinātu. Pirmām kārtām tas attiecas uz tā laika reliģisko sistēmu, kas cilvēkus sasaistīja, jo nebija piepildīta ar dzīvību, prieku un brīvību, bet tikai ar likumiem, noteikumiem un saprāta apsvērumiem.

Kad Jēzus mācekļi redzēja vīru, kas bija akls no dzimšanas (Jņ.9:1-2), viņi gribēja uzzināt, kas ir grēkojis un tā izraisījis šo aklumu: viņš pats vai viņa vecāki. Mums ir raksturīgi uzdot šādus jautājumus. Tādi mēs esam – vienmēr cenšamies izdibināt visu savā dzīvē un apkārtējo dzīvēs. Mēs gribam visam rast atbildi. Jēzus svaidīja aklā vīra acis un sūtīja viņu Ziloas dīķī mazgāties. Vīrs atgriezās redzīgs, un farizeji viņu pieaicināja, lai izjautātu. Viņi gribēja zināt, kas to dziedinājis un kā viņš to darījis (6.-34.p.).

Garīgās izpausmes nav cilvēkam saprotamas. Mums nav jāzina, kā Jēzus dziedina, lai taptu dziedināti vai būtu Viņam par instrumentiem citu dziedināšanai. Mēs varam teikt bērna vienkāršībā un ticībā: “Es nezinu, kā Viņš to izdarīja, vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”

Mēs vienmēr gribam visā būt teoloģiski dziļi. Bet, kad sākam pūlēties izskaidrot Dievu, nokļūstam dažādās problēmās. Bērni nemēģina visu izskaidrot. Viņi vienkārši pieņem lietas tādas, kādas tās ir, un priecājas. Tiem nav dalīts prāts. Viņi izlemj, ko vēlas, un cenšas to dabūt, neraizējoties, ko citi par to domās vai teiks.

Bērni ir neatlaidīgi. Viņi turas pie saviem sapņiem un mērķiem ilgāk nekā pieaugušie, jo zina, ko vēlas, un nebaidās pie tā palikt. Rezultātā viņi nezaudē drosmi un nekļūst nomākti kā pieaugušie. Bērni nebaidās no emocijām vai to izrādīšanas. Tas, ko viņi jūt, ir rakstīts viņu sejās. Ja viņi ir laimīgi, satraukti vai sajūsmināti, tas ir redzams. Mēs šai ziņā varam ņemt piemēru no bērniem. Ja mēs esam priecīgi savā Kungā, mēs drīkstam un mums vajag to parādīt kā liecību visai pasaulei.

Kļūstiet kā bērni! Beidziet raizēties, gausties, tapt bezcerīgi un satraukti, mēģinot visu izprātot un iztēloties. Pieņemiet lēmumu priecāties visu savu atlikušo dzīvi. Lai kāda būtu situācija vai apstākļi, jūsu pagātnes pieredze vai nākotnes perspektīva, meklējiet, kā ienest savā dzīvē mazliet smieklu un prieka.

Ja gribat būt emocionāli veseli, atrodiet un atjaunojiet sevī pazaudēto bērnu.

Noslēgums

Šajā grāmatā mēs meklējām, kā vadīt savas emocijas, lai tās varētu lietot un priecāties pēc Dieva nodoma. Dievs mums devis emocijas, lai mēs priecātos par dzīves pārpilnību, ko viņš mums grib dot, un lai mēs varētu ar līdzjūtību kalpot citiem.

Kamēr neiemācāmies tās valdīt, mūsu emocijas var kļūt par mūsu lielākajiem ienaidniekiem, jo sātans tās mēģinās lietot, lai mūs atturētu no staigāšanas Garā.

Lai kas ar jums būtu noticis pagātnē, Dievs var jūs dziedināt tā, ka jūs skatīsiet pasauli ar Viņa acīm un priecāsieties par to, ko Viņš jums devis un dod. Pārvaldot emocijas, alga ir liela. Lietojiet to, ko esat izlasījuši šai grāmatā, un mācieties priecāties par visu, ko darāt.

Par autoru

Džoisa Maiere (Joyce Meyer) sludina Dieva Vārdu kopš 1976.gada un ir pilna laika kalpošanā no 1980.gada. Kā mācītāja palīgs viņa nodibināja un koordinēja Kristīgās dzīves centru Sentluisā (St.Louis, Missouri) un mācīja iknedēļas sanāksmēs, kas pazīstamas ar nosaukumu “Dzīve Vārdā” (Life in the Word). Pēc pieciem gadiem Dievs viņu vadīja to noslēgt un nodibināt savu personīgu kalpošanu ar to pašu nosaukumu.

Džoisas radio un TV programmas “Dzīve Vārdā” skan visā ASV un pasaulē. Viņas mācību skaņu lentes iecienītas daudzās tautās. Viņa daudz ceļo, vadīdama “Dzīve Vārdā” konferences.

Džoisa un viņas vīrs Deivs, “Dzīve Vārdā” biznesa administrators, ir precējušies vairāk kā 33 gadus un ir četru bērnu vecāki. Visi četri bērni ir precējušies un kopā ar dzīvesbiedriem strādā kalpošanā kopā ar Deivu un Džoisu.

Džoisa un Deivs dzīvo Sentluisā, Misūri.