2011
konspektēja M.D.
Mīlestības skola
pēc Deivida Alsobruka grāmatas Mācoties mīlestību
(VVM, 1999)
SATURS
Mācoties mīlēt.- Dažas pamatpatiesības par mīlestību
Mīlestības Būtne (Jāņa atklāsme)
Mīlestības pazīmes (Pāvila atklāsme -1)
Gara auglis ir mīlestība (Pāvila atklāsme -2)
Mēs esam mīlestības parādnieki (Pāvila atklāsme -3)
Sniegties mīlestībā (Pētera atklāsme)
Kā izpaust mīlestību.- Sadraudzības mīlestība
Brīvs no kārības un pildīts ar mīlestību
Mīlestība dziedina.- Mūsu ceļojums mīlestībā
Mācoties mīlēt
"Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" Bet Jēzus tam sacīja:
"Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles,
un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši." (Mt.22:36-40)
Mīlēt Dievu un cilvēkus – tā īstenībā ir viena lieta, nevis divas (Mt.25:40; Jņ.21:15-17). Cilvēks tika radīts ar vajadzību pēc mīlestības, tāpēc ikviens pēc tās tīko. Taču lai to saņemtu, vispirms ir jādod. Kad sējam mīlestību, mūsu mīlestības darbi kļūst par mīlestības sēklām. Pēc laika tās pārtop mīlestības ražā, kas nonāk atpakaļ pie sējēja.
Mīlestības deficīts. Kāpēc tad tikai daži sēj mīlestību? Lai spētu sniegt mīlestību, tā sākumā ir jāsaņem no Mīlestības Tēva. Draudzei būtu jābūt “mīlestības oāzei”. Tomēr lielākā daļa cilvēku dzīvo nepārtauktās slāpēs pēc mīlestības, jo nepilnīgas attiecības to nespēj sniegt. Vienīgi pilnīga mīlestība var izslāpušo pilnīgi apmierināt.
Pilnīgā Mīlestība un Pilnīgais Mīlētājs ir mūsu debesu Tēvs. Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem (Mt.5:44-48). Dievs ir radījis cilvēku ar vēlēšanos pēc mīlestības, kuru apmierināt spēj vienīgi Viņš pats (nevis sieva /vīrs, bērni vai draugs).
Mīlestības plūdums. Kad tiek sakārtotas mūsu attiecības ar “Pilnīgo Mīlētāju”, mūsos no jauna ielīst mīlestība. Tad tā var no mums izplūst mūsu ikdienas dzīvē. Mīlestība veras caur mūsu acīm, izstaro no mūsu smaida un pat izplatās ar mūsu balsi. Mēs vienkārši ļaujam mīlestībai uz cilvēkiem plūst, atļaujam Kristum to izpaust caur mums. Iespējams, tas ir īstais dzīves noslēpums: mīlēt citus tā, kā mūs mīl Dievs.
Mācīšanās mīlēt. Pat patiesi ticīgie, kas pazīst Dievu un Viņa mīlestību, var būt pārsteidzoši gausi mīlestības paudēji, bez kādas iniciatīvas. Viens no iemesliem ir tas, ka staigāšana pa Dieva taku ir sveša mūsu cilvēciskajai dabai. Mūsu kritusī daba, līdzīgi dzīvnieku valsts lielākajai daļai, ir stūrgalvīgi vērsta uz sevi un paša vadītu dzīvi. Bet mīlestība ir vairāk centrēta uz došanu un nevis saņemšanu. Mīlestība ir mūsu ticības galvenā atšķirības zīme. Iespējams, kādreiz mēs kā Draudze pamodīsimies un sāksim mīlēt citus tā, kā mūs mīlējis Kristus. Mācīšanās mīlēt ir nepārtraukts process. Kad Dieva ģimene sāk patiesi mīlēt viens otru, tas pasauli vislabāk pārliecina par mūsu patiesīgumu.
Debesu Tēvs, uzmodini mani.
Izmaini mani no patērētāja mīlētājā.
Tēvs, māci mani mīlēt!
Māci mani mīlēt manu ģimeni, manus vadītājus,
manu mācītāju, manus draugus un kolēģus.
Māci mani mīlēt manus brāļus un māsas Kristū.
Un neaizmirst manus ienaidniekus, Kungs,
esmu gatavs mīlēt arī tos.
Māci mani mīlēt svešiniekus – nabagus, bezpajumtniekus,
atraitņus, nedzimušos un negribētos.
Tu esi mana mīlestība. Tu dzīvo manī.
Mīli un dzīvo caur mani. Jēzus vārdā. Āmen.
(Deivids Alsobruks)
Dažas pamatpatiesības par mīlestību
Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.
(1.Jņ.4:16)
Mīlestība ir neierobežota un tāpēc arī nedefinējama – Dievs pārsniedz cilvēcisko saprašanu. Tā ir viens no mūžības noslēpumiem. Taču mēs varam to definēt daļēji vai vismaz censties to aprakstīt. Mēs varam satvert tās atspulgus ikreiz, kad dabiskais pārvēršas garīgajā. Dievs var lietot pat ziedu, lai paustu mums savu mīlestību.
Ir četri mīlestības apzīmējumi grieķu valodā, taču tikai divi no tiem tiek izmantoti Jaunajā Derībā (agape un phileo). Agape mīlestība ir nesavtīga, dodoša mīlestība, kas sevi atdod brīvi, bez domām par saņemšanu atpakaļ. Phileo mīlestība ir maiguma pilna pievilcība vai draudzīga attieksme, kas prasa atzīšanu no otra cilvēka puses. Storge mīlestība ir dabiska tieksme, tāda kā mātes mīlestība. Eros mīlestība ir seksuāla mīlestība, kas radīta laulības attiecībām.
Agape mīlestība. Neticīgie nepiedzīvo šo mīlestības augstāko veidu, kamēr nesastop debesu Tēvu jaunpiedzimstot (1.Jņ.4:7-8). Dievs ir visu mīlestības veidu pamats. Taču ienaidnieks spēj sabojāt tos visus, izņemot agape mīlestību. Mēs varam vienkāršot agape mīlestību kā dievišķo mīlestību un phileo kā brālīgo mīlestību. Agape plūst no iekšienes neatkarīgi no tā, vai tā tiek pieņemta vai nē. Tā nekad negaida kaut ko atpakaļ. Phileo gaida atzinību. To pastiprina vai apslāpē tas, kā tā tiek pieņemta.
Mīlestība ir darbības vārds. Mīlestība ir kas vairāk nekā jūtas, vairāk nekā lēmums un vairāk nekā siltas domas. Mīlestībai jākļūst redzamai.
Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!
(1.Jņ.3:18)
Jānis nesaka, ka ir nepareizi izpaust savu mīlestību vārdos, taču ir slikti šos vārdus neapstiprināt ar darbiem, ar šīs mīlestības praktisku izpausmi.
Mīlestības sūces. Ir trīs problēmu veidi, kas apslāpē vai pat pilnībā aptur Dieva mīlestības plūdumu ticīgā dzīvē.
1. Cieta sirds (Ef.4:32). Sirds, kas nocietināta ar grēku, vienaldzību, remdenību.
2. Netīra sirds (1.Tim.1:5). Mīlestība uz šīs pasaules lietām aptur Dieva mīlestības plūdumu (1.Jņ.2:15). Mums jābūt vismaz ar vēlēšanos pēc svētuma.
3. Liekuļota sirds (Rom.12:9). Tas ir “Jūdas skūpsta” mīlestības veids.
Dzīvot pirmajā mīlestībā (Atkl.2:4). To pazīst katrs jaunpiedzimis kristietis. Kad mans “medusmēnesis” ar to Kungu ir pagājis (to saīsina vecākie draugi vai neizglābtie ģimenes locekļi), sākas centieni ticību aizstāt ar darbiem, aizrautīgu mīlestību uz Dievu – ar pienākumu, ar noslieci “uz tā Kunga lietām” un nevis pašu Kungu. Taču Dievs turpina cilvēkā darboties arī šajos atdzišanas un vienaldzības brīžos, atklājot lepnības, baiļu no cilvēkiem, nepiedošanas vai kādas citas saknes.
Kristieša mīlestības trūkums tiek pielīdzināts atkrišanas stāvoklim, no kura jāatgriežas caur grēku nožēlu (Atkl.2:5).
Lielākais mīlestības pierādījums ir Krusts (1.Jņ.3:16). Ejot cauri šaubu periodam, lielu palīdzību var gūt, pārlasot Kristus krustā sišanas stāstus. Krusts ir personīgs un pārliecinošs. Jēzus no Nacaretes ir mīlestība darbībā. Kristus ir lielākā mīlestības izpausme. Viņa mīlestības satveršana palielina mūsu mīlestību uz Viņu. Mīlestības uzmodināšana laiku pa laikam vajadzīga visos kalpotājos.
Mīlestība ir brieduma lielākā pazīme. Atziņa “uzpūš”, lūgšana var nedarboties un dāvanas liecina par Dieva labestību, nevis par cilvēka lielumu. Gara auglis ir mīlestība (Gal.5:22). Auglis nozīmē pieaugumu. Par ticīgā pieaugšanu Kungā var spriest pēc mīlestības – itin visā, ko viņš saka un dara.
Mīlestības Būtne
(Jāņa atklāsme)
Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl,
ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.
Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā,
Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.
Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis
un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.
Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.
Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.
(1.Jņ.4:7-11,16)
Dievs ir mīlestība – Mīlestības Būtne (1.Jņ.4:8,16).
Dievs ir (nevis tikai Viņam piemīt) mīlestība. Viņa spēks, Viņa žēlastība, Viņa rūpes, Viņa zināšanas, viss, ko Viņš dara, nāk no Viņa būtības, no mīlestības. Pat Dieva dusmas var uzskatīt kā bargu mīlestību. Kad cilvēks izvēlas nepaklausīt, izniekot Dieva mīlestību, tas Dievam ir īpaši sāpīgi, tas ievaino Viņa jūtas. Tomēr Dievs piedod savam kritušajam radījumam, jo Viņa mīlestība nav atkarīga no cilvēka paklausības. Kad Viņu pielūdzam un esam ar Viņu sadraudzībā, mēs “remdinām” Dieva mīlestības sāpes.
Kas pazīst Dievu? Ikviens, kas mīl Viņu (1.Jņ.4:7-8). Mīlestību mēs nevaram paši radīt vai izcīnīt. Mīlestība ir kaut kas, ko mūsos ieliek Dievs, pirms mēs spējam to izpaust. Vienīgi caur Jēzu cilvēks var iepazīt Dievu. Svētais Gars ir Dievs, kas mīl (Apd.5:3-4).
Evaņģēlija sirds. Kristībā Mīlestības Persona apskauj Tēva bērnu. Mīlestība tiek mūsos izlieta lūgšanas un pielūgsmes laikā. Mīlestība ir Evaņģēlija sirds. Mūsu Dievs ir mīlestība. Kļūstot Viņam līdzīgākiem, piedzīvojam dažādas Viņa mīlestības izpausmes savās attiecībās ar cilvēkiem. Tas notiek neapzināti un pārsteidzoši.
Mīlestības vēsts. Jāņa mīlestības atklāsme (1.Jņ.4:7-8) ir divpusīga, un šīs abas puses ir loģiski savienotas: Dievs ir mīlestība, un – mēs mīlēsim, ja esam Viņa bērni.
Kā “zibeņzellis” Jānis ar savu ugunīgo raksturu (pērkona dēli – Mk.3:17) kļuva par mīlestības apustuli? Tā bija Jēzus apskāvienu terapija, sēžot pie Viņa krūtīm (Jņ.13:23). Viņš ir vienīgais māceklis, kas bija klāt Kristus krustā sišanas brīdī, jo pilnīgā mīlestība aizdzen bailes (1.Jņ.4:17-18). Dieva mīlestības pārveidojošais spēks var izlabot visas mūsu rakstura nepilnības, kad pieņemam Viņa mīlestības apskāvienu. Mīlestība atbrīvo no sevis un ieved attiecībās ar citiem.
Mīlestības pazīmes
(Pāvila atklāsme -1)
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž,
mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi,
tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas...
Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara... mīlestība apklāj grēku daudzumu.
(1.Kor.13:4-8; Rom.13:10; 1.Pēt.4:8)
Mīlestības vēsts iesākas ar Dieva mīlestību uz mums un turpinās ar mūsu mīlestību vienam pret otru. Tā centrējas ap trim pazīmēm: mīlestība cieš (ir kā zieds, kas izaug no ciešanu dobes), mīlestība priecājas (aug no priekpilnas dobes) un mīlestība apsedz (ir kā sega, kas nosedz visus neglītumus).
Mīlestība cieš. Tas var palīdzēt izskaidrot, kāpēc mūsu vidū ir tik maz mīlestības. Mīlestības dāvāšana ir grūti pieņemama mūsu miesai. Vēl nepiemērotāka ir atziņa, ka mīlestība sāp. Mīlot cilvēkus, tu ciet par viņu grēkiem, bēdām un slimībām.
Nepacietība nav mīlestība, tā ir bēgšana no ciešanām. Mīlestība nekad nav rupja, ar sliktām manierēm vai neaprēķināma. Mīlestība nav savtīga. Mīlestība sniedzas pie citiem. Dusmojoties mēs izkrītam no mīlestības un nonākam atpakaļ sevī. Mīlestība aizmirst ļaunu un piedod. Mīlestība nekad nepadodas un iztur visus pārbaudījumus.
Pāvils atklāj: 1) Mīlestība ir lēnprātīga un pacietīga. 2) Mīlestība ir laipna. 3) Mīlestība neskauž. 4) Mīlestība nelielās. 5) Mīlestība nav uzpūtīga. 6) Mīlestība neizturas piedauzīgi. 7) Mīlestība nemeklē savu labumu. 8) Mīlestība neskaistas. 9) Mīlestība nepiemin ļaunu. 10) Mīlestība nepriecājas par netaisnību. 11) Mīlestība panes visu.
Mīlestība priecājas. Mīlestības ciešanas drīz vien atraisa mīlestības prieku, kas aizslauka prom visas sāpes un atjauno dvēseli. Mīlestības prieks ir balva, kas nāk pēc sāpēm un caur sevis aizliegšanu. Mīlestība dedzīgi tic labākajam cilvēkā. Mīlestība ir optimistiska negatīvu apstākļu priekšā un turpina meklēt ceļu. Mīlestība vienmēr atrod prieku – kā zaudējumos, tā panākumos.
Pāvils atklāj: 12) Mīlestība priecājas par patiesību. 13) Mīlestība tic visu. 14) Mīlestība cer visu.
Mīlestība apsedz. Mīlestība nepriecājas par citu kļūdām un meklē apsegt kauna traipus. Mīlestība liek apklust un neizplatīt informāciju, kas nav dziedinoša. Apsedzošā mīlestība piedod, atjauno un priecājas. Mīlestība ir pastāvīga. Mīlestība nedara tuvākajam ļaunu, bet atstāj visu tiesu Dievam.
Pāvils atklāj: 15) Mīlestība nekad nekļūdās. 16) Mīlestība nedara ļaunu. 17) Mīlestība apklāj grēku daudzumu.
Gara auglis ir mīlestība
(Pāvila atklāsme -2)
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība,
uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. (Gal.5:22-23)
Mīlestība sevī ietver visu bauslību (Gal.5:14; Rom.13:10). Mīlestība ir brieduma lielākā pazīme. Svētums, ētika un savstarpējās attiecības izriet no mīlestības. Sekot Dievam nozīmē sekot mīlestībai.
Gara auglis ir mīlestība. Pārējie visi nāk no mīlestības. Mīlestība ir noteicošais un motivējošais auglis.
Mīlestība ir Gara raža mūsu dzīvēs, jo…
Prieks ir mīlestības izpausme,
Miers ir mīlestības rezultāts,
Pacietība ir mīlestības saglabāšanās spēja,
Laipnība ir mīlestības izturēšanās veids,
Labprātība ir mīlestības raksturs,
Ticība ir mīlestības (atbildes) reakcija,
Lēnprātība ir mīlestības (pazemības) stāvoklis,
Atturība ir mīlestības kontrole (pašdisciplīna).
Mīlestībai ir pašai sava alga. Kad kalpojam citiem mīlestībā, nav svarīgi, vai mūsu pūliņi ir vai nav sekmīgi. Dievs atalgo ar prieku, ja mūsu motivācija ir mīlestība. Mīlestība pati par sevi jau ir balva. Kad kalpojam pienākuma izjūtas vadīti, varam gan cilvēkiem palīdzēt, tomēr trūkst personīga piepildījuma.
Mīlestība ir mūžīga, ticība un cerība – laicīgas (1.Kor.13:8-13). Mīlestība ir vienojošs spēks (Kol.3:14). “Mīlestības līme” ir vienīgais, kas spēj apvienot draudzi.
Mēs esam mīlestības parādnieki
(Pāvila atklāsme -3)
Nepalieciet nevienam neko parādā, kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.
Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. (Rom.13:8)
Mēs ar tevi esam parādā mīlestību. Mūsu parāds aizsniedz ikvienu cilvēku pasaulē, pat tos, kas ir parādā mums. Iemesls tam, kāpēc mēs esam mīlestības parādnieki, ir tas, ka mums nav iespējams citus mīlēt tā, kā mūs mīl Dievs. Svari vienmēr nostājas Dieva pusē un atstāj mūs parādnieku stāvoklī.
Garīgais likums. Pāvils paceļ savu lasītāju acis no dabiskās platformas pārpilnīgas dzīves garīgajā likumā – mīlēt citus. Tas nozīmē būt vienkāršiem savā dzīvesveidā, bet dāsniem mīlestībā. Mīlestība vienkāršo kristietības sarežģītās problēmas. Grūtas mācības kļūst skaidras mīlestības gaismā.
Mīlestības plūdums. Kad mīlestība atslēdz mūsu apziņu, tā mūs dara par parādniekiem. Mīlestība, kas mūsos ienākusi, mūs atbrīvo. Taču tā mums uzliek par pienākumu atbrīvot citus. Plūstot no mums, mīlestība atbrīvo arī viņus un tāpat uzdod pienākumu mīlēt. Katru reizi, kad cilvēks saņem mīlestību, viņam tiek uzlikts pienākums to nodot tālāk.
Fokusēta mīlestība ir līdzjūtība. Tā ir Dieva sniegšanās pie cilvēka, kuram vajadzīgs Viņa pieskāriens. Kad cilvēku aizskar mīlestība, tā viņu atbrīvo – no nepiedošanas, rūgtuma, pagātnes sapēm, emocionāliem pārdzīvojumiem, fiziskām slimībām, garīgām važām un attiecību problēmām. Ja vien neesam pārāk vērsti uz savām dabiskajām vajadzībām un tāpēc neļaujamies Viņa mīlestībai.
Mums visiem jāvēlas būt jūtīgākiem, lai uztvertu Tēva vadību, kad Viņš grib izliet mīlestību caur mums. Jāatceras: mēs esam bezcerīgi parādnieki, jo nespējam mīlēt tik daudz, cik esam mīlestību saņēmuši. Man ir jāvēlas maksāt savu mīlestības parādu, atļaujot Viņa mīlestībai plūst caur mani.
Mīlestība ir jādod citiem, lai es to spētu paturēt.
Kā atmaksāt mīlestības parādu? (mani darbības virzieni)
1. Kalpo citiem (Gal.5:13). Sniedz savu laiku un enerģiju kādam, kas nespēj tev atdarīt ar labu – tam ir varena svētība. Tādā veidā vienīgi Dievs var tev atdarīt. Tava sirds ir brīva pret šo cilvēku, jo tu skaties tikai uz Dievu, kas tev bagātīgi atdara.
2. Lūdz par citiem (Mt.5:44,46). Lūgt par citiem ir brīnišķīgs veids, kā izteikt mīlestību, jo apkārt nav neviena, kas tevi novēro. Lūgšana ir nesavtīga un šķīsta. Dievs ir vienīgā Persona, kas šo mīlestības rīcību redz un tāpēc to bagātīgi atalgo.
3. Atdari ļaunajam ar labu (Rom.12:21). Atļaujot Dievam uzturēt savu mīlestību mūsu sirdīs, mēs topam brīvi no rūgtuma, nepiedošanas, ienaida un tamlīdzīgām lietām. Tas ir vienīgais veids, kā ticīgais var svētīt ļaudis, kas viņu nolād. Veiksim mīlestības parāda maksājumus, atdarot ļaunu ar labu!
Sniegties mīlestībā
(Pētera atklāsme)
Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību,
mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi. (1.Pēt.1:22)
Pastāvīga, paliekoša un dedzīga mīlestība mūsu savstarpējās attiecībās gandrīz nepastāv. Un arī sajūtot mīlestību, mēs bieži vien kautrējamies to izrādīt. Mīlestība patiesībā ir dziļāka par jūtām. Pēteris šeit mudina sniegties pēc citiem mīlestībā.
Tā ir izvēle, nodošanās. Tā var iespaidot emocijas, bet var arī to nedarīt. “Nejūtot” mīlestību, tu joprojām vari izvēlēties tajā staigāt. Kristus Miesā ir pārāk daudz salauztu attiecību. Kad ieraugām viens otra kļūdas, mūsu jūtīgā “brālīgā mīlestība” izslēdzas, jo uz laiku ir ievainota. Jēzum pret mācekļiem bija nemainīgas intensitātes mīlestība, kas piedeva kļūdas. Tā apklāja Jāņa dusmas, Pētera rupjību, Jēkaba pasivitāti, Toma šaubas. Viņa mīlestība sniedzās, lai katram palīdzētu viņa vajadzībā. Tāda ir beznosacījumu mīlestība.
Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. (Jņ.15:12)
Mans mērķis ir mīlēt tā, kā Viņš mīl. Šis ir viens no lielākajiem izaicinājumiem kristieša ticībai. Taču arī pret tevi Jēzus mīlestības rokas ir izplestas, lai tev pieskartos, lai pieturētu un atbalstītu, piedotu kļūmi un vestu tālāk.
Mīlestība nav iegūstama ar spēku un varu, tā vienkārši plūst. Katra cilvēka sirds izjūt mīlestības spiedienu. Ej un esi par Tēva mīlestības izpausmi citiem! Neviens mīlestības darbs, lai cik mazs tas arī nebūtu, nav veltīgs.
Kā izpaust mīlestību
Un, kad Viņš (Jēzus) ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās,
jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana...
Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja:
"Vienas lietas tev trūkst... ņem krustu un seko Man." (Mt.9:36; Mk.10:21)
Mūsu Kungs vienkārši iemīlēja un iežēlojās par cilvēkiem.
Lielākajai daļai no mums jādodas cauri apsīkuma un pārbaudījumu gadiem, pirms esam gatavi (vispirms) saņemt beznosacījumu mīlestību un (tad) mīlēt bez aprēķina. Tas notiek tikai tad, kad beidzot spējam pieņemt, ka arī savā nevērtīgumā esam mīlēti.
Dievišķo mīlestību nav iespējams radīt ar cilvēcīgām pūlēm. Mīlestības starojums nav dvēseles spēka vai paša gribas produkts. Tas atkarīgs no attiecībām ar Dieva Svēto Garu, kas mūsos izlej mīlestību (Rom.5:5).
Kas vajadzīgs pieaugšanai mīlestībā? (jeb mana līdzdaļa šai procesā)
1. Atbrīvo sirdi no rūgtuma. Rūgtums vienmēr apbēdina Svēto Garu (Ef.4:30-32). Pirms lūdz, ir jāpiedod tiem, kas mums nodarījuši pāri (Mk.11:23-26). Nekas tā neaptur mīlestības plūdumu kā nepiedošana un rūgtums.
2. Pildi sevi ar mīlestību uz Dievu. Parastā sarunā ar Viņu un sirsnīgā pielūgsmē skati tā Kunga jaukumu (Ps.27:4). Viņa skaistums atveldzē dvēseli.
3. Lūdz, lai Viņš tevi piepilda ar mīlestību uz cilvēkiem. Dievs ir cilvēkos. Ikvienā. Mīlestība atver durvis. Kad tu lūdz par kādu, tu pārraidi Dieva mīlestību, ko sajūti sevī. Pie kam nav svarīgi, vai tas cilvēks to apzinās vai nē.
4. Pakļauj sevi pilnīgi tam Kungam. Apzināti atdot sevi Dievam – tā ir neatceļama prasība mīlestības iedarbināšanai. Pakļaušanās Viņam atver slūžas, kas ļauj Dzīvajam Ūdenim brīvi plūst caur mums.
Sadraudzības mīlestība
Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja;
un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība...
Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja
kā savu paša sirdi. (1.Sam.18:1,3)
Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš!
Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! (2.Sam.1:26)
Ikkatram ir vajadzīgi draugi. Tā ir neapstrīdama patiesība visās kultūrās, ciltīs un sabiedrībās, visās vecuma grupās. Draudzība ir viens no mīlestības aspektiem. Tas ir iegravēts cilvēces pamatos. Radīšanas stāstā pirmā reize, kad Dievs izsacīja kaut ko negatīvu, bija tad, kad Viņš ievēroja Ādama vientulību (1.M.2:18).
Dievs un Viņa draugi. Trīsvienība ir “mīlestības augstākā sabiedrība”. Tomēr Dievs radīja cilvēku, jo vēlējās izpaust savu mīlestību plašākā apmērā. Ābrahāms Bībelē vairākkārt nosaukts par Dieva draugu (1.M.12; 2.Lku 20:7; Jes.41:8; Jēk.2:23). Arī ar Mozu Dievs sarunājās kā ar draugu (2.M.33:11).
Jēzus dažas stundas pirms apcietināšanas savus mācekļus no kalpu stāvokļa iecēla draugu kārtā (Jņ.15:14). Mēs baudām Dieva tuvību, kas atvēlēta vienīgi draugiem, ja kalpojam tam Kungam.
Par draudzību. Dievs mūs ir radījis savstarpējām attiecībām. Tāpēc meklējam sadraudzību ar tiem, kas līdzīgi mums pieder nepilnīgajiem Jēzus sekotājiem. Tomēr vairums ticīgo nevēlas tuvu draudzību. Viņi attiecībās ar citiem apmierinās ar sirsnīgu rokasspiedienu baznīcā. Pagātnē saņēmuši daudz ievainojumu, tie baidās uzticēties: “Būšu draudzīgs ar visiem, tomēr turēšos izstieptas rokas attālumā.”
Kāpēc esam nedraudzīgi un vientuļi? Ir taisnība, ka paša dzīvesbiedram ir jābūt vislabākajam draugam. Tomēr arī laulātajiem joprojām ir normāla, Dieva dota dabiska vajadzība pēc savstarpējām attiecībām ar sava dzimuma personām. Mēs neesam neatkarīgas, bet savstarpēji atkarīgas būtnes. Ja citi mūs ir izmantojuši savā labā, mums tagad jānovāc šīs rīcības rūgtie augļi. Vilšanās bijušā draugā, ko negribam piedot, mūs izslēdz no jaunu nozīmīgu attiecību veidošanas, kamēr to nenožēlojam kā grēku. Ir jāļauj Tēvam dziedināt mūsu sagrautās attiecības, uzticoties Viņa Vārdam. Jo cilvēks kļūst līdzīgāks debesu Tēvam, jo vairāk viņš vēlas tuvināties citiem.
Vai tev ir uzticams draugs: kāds, kas rūpējas par tevi, kāds, kam tu vari uzticēties, kāds, kas ir patiesi ieinteresēts tevī kā cilvēkā, kas nemeklē paša labumu, bet mīl tevi tādu, kāds tu esi? Neviens nespēj tā atbalstīt, iedrošināt un izlabot tavus ceļus kā draugs, ar kuru tev ir abpusēji atvērtas un godīgas attiecības.
Lūdz Dievu tev dot patiesu draugu! Viens no labākajiem veidiem, kā iegūt draugu, ir būt par draugu. Mēs esam saslimuši ar steigu, kas mūs atstāj ne vien bez elpas, bet arī bez draugiem. Tā ir traģēdija! Jaunā Derība (it īpaši Jāņa vēstules) aicina uz ciešām attiecībām Dieva bērnu starpā.
Vietējā draudzē par dievišķo klātbūtni liecina tas, ka dievlūdzēji nesteidzas izklīst pēc dievkalpojuma, bet uzkavējas, lai parunātos, lai apliecinātu savstarpēju mīlestību. Īsta pielūgsme un īsta sadraudzība reti sastopama draudzēs, taču parādās pozitīvas izmaiņas, jo Dievs atjauno savu Draudzi.
Brīvs no kārības un pildīts ar mīlestību
Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā,
kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu,
par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība
lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība,
tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. (Ef.5:1-4)
Viens no mīlestības pretstatiem ir kārība. Mīlestība sniedz; kārība ņem. Mīlestība kalpo; kārība iekaro. Mīlestība atbrīvo; kārība sasaista. Mīlestība ir mūžīga; kārība ir īslaicīga. Mīlestība ir nesavtīga; kārība ir savtīga. Mīlestība apmierina; kārība nekad nevar tikt apmierināta.
Kārība bieži tiek sajaukta ar mīlestību, taču tās savstarpēji viena otru izslēdz. Visos gadījumos, kad saskaries ar kārību, nesauc to par mīlestību. Un neizdari vispārpieņemto kļūdu, cenšoties apmierināt savu mīlestības deficītu ar kārību. Kristieši visumā atzīst, ka jāizvairās no ārējiem seksuāliem grēkiem, taču bieži ir vieglprātīgi attieksmē pret briesmām, ko var radīt ļaušanās kārībām. Viņi uzjautrinās, kad izdzird piedauzīgas anekdotes, neprātodami skatās vaļības televīzijā un kinoteātrī.
Bībele terminu “kārība” lieto, lai apzīmētu kaut ko vairāk nekā seksuālo vēlēšanos. Kārība ir katra neatļauta vēlēšanās, kas noved pie alkatības un pārspīlētas tieksmes pēc materiālām lietām. Kārību objekts var būt ēdiens, spēks, prestižs, nauda, sekss – viss, kas no pasaules, bet īpaši pēdējās divas lietas (Ebr.13:4-5; Ef.5:5). Visu kārdināšanu pamats ir mana paša kārība (Jēk.1:14). Kārība sākas domās. Tā padara lētu visu, kam pieskaras. Kristietim ir jāspēj dzīvot no kārībām brīva dzīve, jo tas Kungs uzskata kārību par jau izdarītu grēku (Mt.5:28).
Lai uzvarētu kārību, vērs savu skatu uz Mīlestību. Atzīsties Dievam kārības grēkā un saņem piedošanu, atklāti nostādamies tai pretī. Dzīvo apziņā, ka Dievs vēro tavas domas. Uzvari ļauno ar labu, piepildot savu domu dzīvi ar labestību (Rom.12:21; Fil.4:8). Nekad neļauj garīgam kritienam tevi novest izmisumā: atzīsties un ej tālāk. Uztici savu problēmu sava dzimuma personas aizlūgšanām (Jēk.5:16). Attīsti savā sirdī mīlestības īpašības.
Mīlestība dziedina
Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs
un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās,
ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu,
ko paši no Dieva esam saņēmuši. (2.Kor.1:3-4)
Dzīve sāpina, arī kristieša dzīve. Mēs bēgam no sāpinājumiem, mācāmies emocionāli aizslēgties, uzcelt sienas un uzaudzēt čaulas. Ievainoti cilvēki ievaino citus – uzbrūk, apsūdz, aprunā, skauž. Jēzus dziedina sāpes un neitralizē negatīvas emocijas. Taču mums ir jāatver Viņam sava dvēsele, lai tas notiktu.
Draudze ir pilna sāpju. Sarūgtinājumi, veselības pasliktināšanās, finansiālas grūtības, attiecību problēmas rada iekšējas sāpes. Bez tam vairums no mums nes negatīvas emocijas no bērnības, kas apspiestas vai ir tikai daļēji dziedinātas. Daudzi cenšas no tā izbēgt reliģiozi darbojoties, nevis meklē saņemt dievišķu dziedināšanu. Tas grauj attiecības un atver mūs dēmoniskai nospiestībai. Ja neuzvaram negatīvās emocijas, mēs pievelkam ļaunos garus un sekojam viņu pamudinājumiem. Apspiestu sāpju rezultāts var būt arī fiziskas slimības (ne visas, protams) un grēcīga attieksme (nepiedošana, atriebība, ienaids, tenkas utml.).
Nav iespējams izvairīties no sāpēm, taču tās var mazināt, atvieglināt. Uzticot savas sāpes Jēzum, es piedzīvoju lielu brīvības sajūtu, it īpaši pielūgsmes laikā. Lūdzot par cilvēkiem, kas manā dzīvē ienesuši sāpes, pakāpeniski mazinās aizvainojums. Kaut kādā veidā visas sāpes palielina manas spējas just līdzi citu sāpēm. Mūsu debesu Tēvs mūs mīl tik ļoti, ka nepieļauj mūsu dzīvēs nevajadzīgas sāpes. Tomēr daudzas no tām ir liekas, jo tās radām mēs paši. Mēs būtu varējuši apgūt šo mācību daudz vieglākā veidā. Šā vai tā, Dievs lieto visas sāpes, lai veidotu mūsos sava Dēla dabu.
Vislabākā dziedinātāja ir mīlestība. Kad jautāju: “Ko par to teiks mīlestība?” – Dieva Vārds atbild: “Mīlestība ir pacietīga un laipna... mīlestība neatmaksā ar ļaunu.” Tas man dod izvēles tiesības: staigāt mīlestībā vai krist sevis žēlošanā. Mana izvēle nosaka, cik ātri sāpes pazudīs un atgriezīsies prieks.
Nav iespējams atbrīvoties no sāpju važām, kamēr nepiedodam savā sirdī, un mēs nespējam īsti piedot, kamēr nevēlamies mīlēt (Mk.11:25-26). Vissliktāk – savas sāpes apspiest. Tas var nest vienīgi emocionālu un fizisku slimību, kuras uzveikšanai būs vajadzīgi gadi. Sasaisti savas negatīvās emocijas, pirms tās sasaista tevi. Lūgšanā atdod visu tam Kungam un izlem to vairs neaiztikt. Paliec mīlestībā!
Dzīve sāpina. Mīlestība dziedina.
Mūsu ceļojums mīlestībā sākās pirms dzimšanas. Radītājs mūs iemīlēja daudz agrāk, nekā mūsu vecāki nolēma mūs radīt – Viņš mūs pazina, pirms kāds cilvēks par mums uzzināja. Viņš mūs izvēlējās pirms pasaules radīšanas (Ef.1:4-5). Viņš izvēlējās mūsu vecākus, zemi, kurā dzīvosim, mūsu ādas krāsu. Taču mēs sacēlāmies pret Viņa mīlestības plāniem. Viņš pieļāva, ka izvēlamies iet savus pašu ceļus...
Tad kā milzīgs uzliesmojums nāca pestīšanas brīnums, un mēs kā vēl nekad agrāk zinājām, ka Kāds mūs tik ļoti mīl. Mēs dzērām no Tēva mīlestības avota. Taču pēc kāda laika radās problēmas. Kad sākam šaubīties, tumsība paceļ galvu. Bet Tēvs atkal un atkal pamodina jaunai un dziļākai Viņa mīlestības izpratnei. Tas ir ceļš.
Tāda ir Dieva mīlestība, no kuras mūs neviens un nekas nespēj šķirt (Rom.8:35-39). Nekad mums tās nebūs pietiekoši. Mūžība ir radīta, lai atdarītu mums to mīlestības iztrūkumu, ko izjūtam šajā dzīvē. Kungs Jēzus par mums lūdza:
Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis,
lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis,
pirms pasaule bija radīta. Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi,
bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis.
Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu,
lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos. (Jņ.17:24-26)
