2007
sastādīja M.D.
Nodarbību cikls Kristus sekotājiem
Izmantojot programmu “Līdzgaitnieki Kristū”
MANS GARĪGAIS CEĻOJUMS
Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā,
sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā,
kurā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā!
(Kol.2:6-7)
Šo nodarbību mērķis – mācīties savā ikdienā izdzīvot Evaņģēlija vēsti, dzīvot Kristū un pieaugt Viņā, mēģinot praktizēt kādas garīgas disciplīnas: dienasgrāmatas rakstīšanu, dalīšanos iespaidos ar ceļabiedriem un ieklausīšanos, Dieva Vārda lasīšanu un pārdomāšanu, lūgšanu un sevis izmeklēšanu. Ne kā vēl vienu bauslību, bet gan meklējot nopietnas, dziļas attiecības ar dzīvo Dievu – tā kļūdami stipri ticībā.
Tad nu dosimies pretī pilnībai (Ebr.6:1) – garīgā ceļojumā, ar Dieva palīgu.
1. nodarbība. IZPĒTĪT CEĻU
Tu esi mūs radījis sev, un mūsu sirdis ir nemierīgas, līdz kamēr tās atrod mieru Tevī. (Sv. Augustīns, 4.gs.)
Ar šiem vārdiem agrīnās Baznīcas teologs Augustīns pauda mūsu cilvēcisko izsalkumu pēc kopības ar Dievu. Mēs esam nemierīgas būtnes, kas nespēj būt pilnībā apmierinātas ar to, kas mums dzīvē ir. Mēs ilgojamies pēc kaut kā vairāk nekā virspusējības. Mēs meklējam jēgu, mērķi. Mēs ilgojamies pēc mīlestības, patiesas pieņemšanas un dziļas piederības izjūtas. Un mēs vēlamies ar savu esību kaut ko mainīt uz labu šajā pasaulē – piedalīties tajā, ko Dievs vēlas sasniegt, pasauli pestījot un dziedinot.
Dievs mūs ir radījis šīm ilgām un meklēšanai. Mēs visi cenšamies atrast ceļu uz savām garīgajām mājām, ceļu uz Mīlestību, kas deva un dod mums dzīvību. Mēs nevaram norimt, līdz esam to atraduši. Šo ceļu uz mājām mēdz saukt par garīgo ceļojumu. Bet kā lai to uzsāk? Kur ir šis ceļš, kas ir tā ceļazīmes? Ar ko mēs ceļojam un vai mums ir pieredzējis pavadonis?
Mēs neesam vieni savās šaubās un jautājumos, domās un izjūtās, pazīstot ilgas pēc Dieva un arī vēlmi Dievu atraidīt. Mēs esam nepieciešami viens otram, lai sniegtu atbalstu šajos kopīgajos meklējumos un viens ar otru dalītos. Mēs neesam radīti, lai veiktu šo ceļu vienatnē. Mēs esam līdzgaitnieki Kristū.
Atliek aut kājas un doties ceļojumā, ko Dievs mums sagatavojis un kurā Viņš pats mūs vadīs. Lai šajā ceļā mēs atrastu prieku, mieru un žēlsirdību, ir svarīgi, ka mūsu galvenais līdzgaitnieks ir Kristus.
Sekotāja ceļš
Jēzus tam sacīja :“Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu,
kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs;
un tad nāc un staigā Man pakaļ.” (Mt.19:21)
Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man,
jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps;
un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. (Jņ.12:26)
ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība;
neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jņ.14:6)
Pārdomām
Sekot Kristum – lūk, mēs esam izvēles priekšā. Ir jāizlemj, vai atdot savu dzīvi Viņam. Bet Dievs nav uzstājīgs. Viņš ikvienam ļauj brīvi izvēlēties. Viņš nekad nepieprasa. Maigs un pazemīgs Kristus stāv pie cilvēka sirds durvīm un klauvē.
Izvēlēties Kristu nozīmē soļot pa vienu ceļu un nevis pa diviem uzreiz.
Jo ilgāk mēs turpinām ceļu kopā ar Kristu, jo skaidrāk piedzīvojam, kā Evaņģēlijs satricina mūsu dzīvi. Caur Svēto Garu Kristus sasniedz visu, kas mūsos atrodas, arī pretrunas. Viņš pārveido to, kas mūs pašus sevī satrauc. Jo vairāk cenšamies neredzami tuvoties Kristum, jo vairāk, paši to neapzinoties, nesam sevī Augšāmceltā atspulgu.
(Brālis Rožē no Tezē. Lūgšana)
Dievs saka: “Ja tu gribi…, seko man! Bet es to neuzspiežu, neapsolu tev veiksmi uz zemes, bet debesis, kas nozīmē būt vienmēr kopā ar tevi. Ja vēlies, iesim kopā, es tevi neatstāšu.”
Taisnība, Viņš mūs neatstās pat tad, ja mēs novērsīsimies no Viņa. Ja Jēzus kādu ir aicinājis, tad arī, ja tas dara lielas aplamības, Jēzus viņu neatstāj, nekritizē, bet gaida, kad viņš mainīsies, gaida viņa atgriešanos.
Viņš gaida ar mīlestību. Viņš vēlas, lai augtu mūsu iekšējā brīvība, lai mēs brīvi nonāktu līdz mīlestībai. Tas var prasīt ilgu laiku, tas var būt garš izaugsmes ceļš.
(Žans Vanjē. Asaru avots)
Kungs,
Tu esi mana dzīve, ko es vēlos dzīvot,
gaisma, ko es vēlos pārdomāt,
un ceļš pie Tēva.
Tu esi mīlestība, ko es vēlos mīlēt,
prieks, kurā vēlos dalīties,-
tas prieks, ko vēlos sēt sev visapkārt.
Jēzu, Tu man esi viss,
bez Tevis es nespēju nekā.
Tu esi Dzīvības Maize,
ko Baznīca man dāvā.
Vien caur Tevi,
Tevī un ar Tevi
es varu dzīvot.
(Māte Terēze no Kalkutas)
Mans ceļojums sākās pirms piecdesmit gadiem, kad, pateicoties bezgalīgam Dieva mūžīgās Mīlestības aktam, es nācu pasaulē. Šobrīd atrodos atceļā uz mūžīgo tēviju, debesu Jeruzālemi, kur nav ne bēdu, ne asaru, ne slimību, ne nāves. Katru dienu aizvien vairāk tuvojos allaž atvērtajām Mājām, uz kurām aizgāja labais Jēzus, lai sagatavotu mums vietu svēto vidū.
Sapņoju par rītu, kad nonākšu pērļu vārtu un jaspida mūru priekšā. Redzu jau sevi staigājam pa zelta ielām Kristāla jūras krastā Jaunajā Jeruzālemē, kas rotāta ar sarkanu rubīnu, zaļu smaragdu un dzeltenu topāzu. Peldēšos sudrabaini mirdzošajā dzīvības ūdenī, kas izplūst no Jēra troņa, līdzās kokiem, kas plaukst un nes dziednieciskus augļus divpadsmit reižu gadā.
Ceļojums ir sācies, un griezties atpakaļ nav iespējams. Kā briedis slāpst pēc dzīvā ūdens, tā mana miesa tvīkst pēc dzīvā Dieva un mana sirds par Viņu gavilē… Tikai viena iemesla dēļ es vēlētos, lai mans ceļojums būtu ilgāks: tā reibinošā skurbuma dēļ, kas liek man cerēt uz to, ko gaidu. Vienā acumirklī, bazūnei atskanot, pazīšu Viņu vaigu vaigā. Pie Ciānas mūriem Viņš iemantos mani un es – Viņu.
Man pienācis personisks, ar Kristus Asinīm iespiests uzaicinājums piedalīties Jēra kāzās. Līgava ir saposta ar dāvanām un harizmām, rotāta ar zvaigžņu un saules diadēmu.
(Tēvs Emiljēns Tardifs. Jēzus mani darīja par liecinieku)
2. nodarbība. CEĻA SĀKUMS UN MĒRĶIS
Garīga pilnveidošanās. Dienasgrāmata. Dzīves līnija
Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības,
ir atspīdējis mūsu sirdīs…(2.Kor.4:6)
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā,
lai saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom.12:2)
Kristietības būtība ir – kļūt par mīlētājiem. Baznīcas misija ir mīlēt cilvēkus. Un kas ir mūsu grēksūdze? Atzīšanās, ka mēs nezinām, kā mīlēt. Iekams mēs to neatzīstam, neko nevaram iemācīties. Kristietības skolā nav nekā cita, kas mēs varētu būt, kā vien iesācēji. (Elizabete O` Konora)
Garīgā ceļojuma mērķis ir mūsu garīgā formācija – pilnveidošanās, nobriešana, pieaugšana Kristus līdzībā. Tas ir uzdevums visai mūsu dzīvei.
Garīgā ceļojuma centrā ir nevis tas, ko mēs darām (mūsu mēģinājumi būt labiem, dzīvot kā Kristus), bet mūsu ikdienas atvērtība Dieva klātbūtnei. Mums tikai Viņam jāapliecina sava pieejamība. Tas ir vienīgi Svētais Gars, kas visas mūsu dzīves laikā strādā, lai Dieva tēls mūsos ik dienas pieaugtu. Gars palīdz pāri mūsu pašu gribai izvēlēties Kristus ceļu, dod labprātību nostāties pret savām iegribām.
Garīgās dzīves disciplīnas un vingrinājumi ir mūsu ikdienas apliecinājums – jā, es to vēlos, vēlos spēt mīlēt. Jo garīgā pilnveidošanās nenozīmē vien manu personīgo labumu un izaugsmi, bet gan gatavību sevi pilnīgi nodot Dievam pieejamu, lai caur mani Viņa Mīlestība pieskartos pasaulei.
Svētie Raksti par garīgo pilnveidošanos
Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un nav vēl atklājies,
kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi,
jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. (1.Jņ.3:2)
Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs. (Mt.5:48)
“Pilnīgi” – grieķiski teleios – šeit nozīmē pabeigtību, nobriedušu mīlestību.
“Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”
Bet Viņš uz to sacīja: “Kā bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”
Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds,
ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu
un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lk.10:25-27)
Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes,
līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos. (Gal.4:19)
Pāvils norāda, ka Kristus ir mērķis un veidols mūsu dzīvei ar Dievu.
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti
Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)
Cits tulkojums: Mēs visi tiekam pārveidoti pēc tā paša tēla no vienas svētlaimes pakāpes uz nākošo.
Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku
visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu (nobriedušu) Kristū. (Kol.1:28)
Un piemini visu to ceļu, pa kuru tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis…(5.M.8:2)
Garīgās dienasgrāmatas rakstīšana
Kaut kas pašā rakstīšanas fiziskajā nodarbē raisa domas un sevis izpratni… atraisa izdomu. (Anna Broile. Dienasgrāmata: garīgais ceļojums)
Tā ir viena no garīgajām disciplīnām. Rakstīt garīgo dienasgrāmatu nozīmē pierakstīt savas domas, izjūtas, jautājumus, cerības, ieskatus, reakcijas uz notikumiem, lai veicinātu godīgas pārdomas par sevi un Dievu, kas bieži vien var pārtapt spontānā lūgšanā.
Mēs varam rakstīt:
- kā atbildi uz dzīves notikumiem – tā kļūstot vērīgāki un pamanot Dieva klātbūtni savā ikdienā;
- kā pārdomas par dabu, Bībeli – atklājot, kas ir tā vēsts, ko Dievs caur to saka;
- kā atbildi uz sapņiem – ieklausoties tajā, ko simbolos runā zemapziņa;
pierakstām sarunas ar Dievu (kā mēs tās iedomājamies), kā arī ar sevi un citiem cilvēkiem – tā gūstot dziļāku ieskatu gan par sevi, gan par Dievu.
Rakstot garīgo dienasgrāmatu, nav jābūt rakstniekam, bet vienīgi pašam. Nav viena pareiza vai nepareiza veida, kā rakstīt. Esiet radoši, izvēloties, ko un kā pierakstīt. Ļaujiet, lai Gars vada. Nebaidieties ļaut šim būt patīkamam, prieku dodošam laikam.
Praktiski: Iekārtojot dienasgrāmatu
Pārdomā savu dzīves ceļu. Pajautā sev: Kur es atrodos savā garīgajā ceļojumā? Ar kādu vārdu, simbolu vai metaforu tu vari apzīmēt to vietu, kur pašlaik atrodies?
Uzzīmē savas dzīves līniju, atzīmējot datumus, notikumus vai brīžus, kad piedzīvoji nozīmīgas pārmaiņas. Kurus no tiem tu liktu virs līnijas un kurus zem tās?
Tālāk, augstāk
Piedzimšana ……………………………… Dzīve ……………………………… Nāve
Dziļāk, zemāk
Padomā:
- Kad savā dzīvē tu esi juties (-usies) vistuvāk Dievam un kad tev bijusi visstiprākā ticības izjūta?
- Caur kuru cilvēku tu esi visskaidrāk piedzīvojis (-usi) Dieva mīlestību? Kurš visvairāk ietekmējis tavu ticību un kādā veidā?
- Kādas garīgās prakses vai ticības paradumus tu esi mēģinājis (-usi) dzīves laikā? Kuras no tām ir bijušas palīdzošas, kuras tu vēl turpini?
Darbs grupā
Lapu sadalīt 2 horizontālās daļās (2:1):
1) Notikumi, kas ietekmējuši manu dzīvi. 2) Kas apliecinājis Dieva klātbūtni manā dzīvē, devis jēgu, svētību?
Padomā, kāds vārds, frāze vai simbols raksturo tavu dzīvi. Pabeidz šo vingrinājumu mājās, iekārtojot dienasgrāmatu.
Pārdomām
Mēs esam tik nepacietīgi, mēs nespējam izturēt, ka pēc “savas atgriešanās” neesam pilnīgi.
Taisnība, var būt brīži, kad pārmaiņas kļūst pamanāmas, kad rodas iespaids, ka mūsu acis ir atvērušās un pēkšņi esam pagriezušies pret gaismu – to arī nozīmē vārds konversija – pagriezties. Mēs piedzīvojam brīžus, kad intuitīvi jūtam, ka beidzot esam atraduši ceļu.
Bet mēs nespējam izturēt, ka mūsos nav mainījies viss, ka mūsos ir vēl palikusi tumsa, ēnaini nostūri, vājums, dusmas vai ievainojumi. Mēs sapņojam par “visu vai neko”, par radikālām un galīgām izmaiņām, un aizmirstam, ka neesam būtnes, kas mainās vienā mirklī, bet būtnes, kas attīstās…
Briedums ir īstenības pilnīga pieņemšana, esošā akceptēšana. Tas nozīmē pateikties par to, kas mums ir, un vairs neraudāt par to, kā mums nav.
(Žans Vanjē. Asaru avots)
Mūsu ceļojums Kristū ir process dzīves garumā, ko kristīgajā tradīcijā pierasts apzīmēt kā svētdarīšanu – pieaugšanu svētumā. Bet svētums nav kāds ēterisks, sterils nošķirtības stāvoklis, šķirts no ģimenes, darba un sabiedriskās dzīves. Tas ir absolūti praktisks un konkrēts. Svēti cilvēki metas dzīves dubļos un sviedros, piedzīvojot reālas sekas. Un tieši tur arī Dievs strādā.
(Mārdžorija Tompsone. Dvēseles svētki)
Dažkārt var rasties iespaids, ka Viņu mēs esam iedomājušies paši, ka Dievu ir radījušas mūsu slāpes pēc Viņa. Tik liela ir mūsu brīvība, un tik lielas mūsu grūtības Viņam ticēt! Taču esi drošs: tas ir Dievs, kurš cilvēkiem atklājas.
Vienīgais ceļš, pa kuru Viņš nāk, ir tas pats, kuru veicam mēs, lai Dievu meklētu. Un mēs Viņu atrodam pēc savas ticības mēra…
Dievs ir iekārtojis, ka saruna ar Viņu notiek ticībā, ka pieaugšana Viņā notiek cerībā un ka Viņa atklāšanos mēs pieredzam mīlestībā.
Ja tu meklētu Dieva klātbūtni sajūtās, iztēlē, prāta spriedumos, tu iegūtu vien niecīgu palīdzību, kas pie pirmajām vēja brāzmām izgaistu. Turpretim, meklējot Dieva klātbūtni ticībā, tā tevi balstīs.
Ilgojoties pieskarties Dievam cerībā, tu jutīsies kā iesviests Viņa gaismas bezdibenī. Izdzīvojot Viņa mīlestību, tu iepazīsi Dievu kontemplācijā, kuru Viņš pats tev dos. Tu uzzināsi, kā ir noreibt no Dieva. Tu ieraudzīsi atvērtas debesis.
(Karlo Kareto. Tuksnesis pilsētā)
3. nodarbība. CEĻOTĀJA STĀSTS
Attiecības ar Dievu. Garīgā disciplīna. Dalīšanās piedzīvojumā
Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!
Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!
(Jes.45:22)
Dievs mūs aicina uz tuvākām attiecībām. Dievišķais aicinājums ir nevis kaut ko īpašu darīt, bet vienkārši dzīvot tuvu Dievam. Šīs attiecības mūs briedina, veido raksturu, padara pilnīgus. Mēs kļūstam tādi, par kādiem Dievs mūs aicina kļūt.
Mūsu attiecības ar Dievu ir ceļojums mūža garumā. Tomēr tajā pašā laikā mēs šaubāmies, minstināmies šo ceļu uzsākt, baidāmies sadzirdēt un baidāmies atbildēt.
Kļūt par ceļotāju nozīmē ieklausīties balsī, prast sadzirdēt. Un šī ieklausīšanās nozīmē savā ziņā riskēt, būt ievainojamiem, atkailinātiem.
Klausīties balsī
Stāsts par sievieti, kura baidījās ieklausīties
Tā bija kāda sieviete, kuru sastapu lidmašīnā. Viņa bija veiksmīga, gudra un apdāvināta firmu konsultante, kas savā vecumā bija sasniegusi vairāk, nekā citi mūža garumā. Mūsu sarunā viņa pastāstīja, ka visvairāk baidās no sevis konfrontēšanas. Viņa aprakstīja savas bailes sadzirdēt iekšējo balsi sakām: “Tev ir tik daudz dots, nu pienācis laiks sākt maksāt par to visu.”
Es pie sevis apsvēru, kādēļ gan viņa bēg no šīs balss. Tādēļ jautāju viņai: “Kā tas nāk, ka tu neieklausies šajā balsī?” Mēs runājām par to kādu stundu, un viņa minēja trīs iemeslus. Vispirms viņai bija bail kļūt apsēstai, fanātiķei… “Mani arī biedē, ka tad, ja es ieklausīšos un Dieva balsij paklausīšu, es sašķīdīšu tūkstoš gabaliņos. Bet, taisnību sakot, es baidos ieklausīties, jo gribu būt noteicēja savā dzīvē. Man ir ieceres un plāni un es negribu, ka Dievs vai jebkas cits tajos iejauktos.”
Praktiski: Darbs ar dienasgrāmatu
Atbildi sev:
- Kad es esmu piedzīvojis (-usi) pozitīvas pārmaiņas savās attiecībās ar Dievu (jutis, ka esmu kāda ceļa sākumā, sajutis aicinājumu celties, iet, sekot)?
- Kādas garīgas disciplīnas man palīdzējušas šādās pārmaiņās? Caur ko to visskaidrāk esmu piedzīvojis (-usi) (caur ķermeni, prātu, jūtām, gribu, caur cilvēkiem, dabu)?
- Ko man bail sadzirdēt no Dieva? Kas notiktu manā dzīvē, ja es uzdrošinātos sadzirdēt?
- Ko mana dzīves līnija, mans ceļojuma stāsts vēsta par to, kādu es iedomājos Dievu? Vai un kā šis Dieva tēls ir mainījies dzīves laikā? Ko es gūstu no tā, ka tas mainās vai nemainās?
Pārdomām
Trīs veidi, kā saredzēt attiecības ar Dievu
Dievs virs (ārpus) manis Dievs manī Es Dievā (Dieva mistērija)
- Kā katrs attiecību veids ietekmē garīgo attīstību?
- Kāds ir tavs pamat-priekšstats par Dievu?
- Ļauj sev iegrimt Dieva Mīlestībā uz tevi, vienkārši atlaidies tajā, nemēģinot tai pretoties vai to nopelnīt. Atļauj šai Mīlestībai pilnībā ienākt tevī. Dari to kādas 5-10 minūtes. Tad pieraksti dienasgrāmatā to, kas nāk prātā šajā laikā.
Trīs garīgās disciplīnas metaforas
Vējš un buras. Bura bez vēja nekustas, taču tai jābūt vaļā, nevis sarullētai, lai vējš to piepildītu.
Režģis vīnstīgām. Režģis augu neaudzē, bet to augot atbalsta. Tāpat arī garīgās prakses dod atbalstu garīgai izaugsmei, ko Dievs mums vēlas sniegt.
Vietas radīšana. Lai pārgājienā iekurtu ugunskuru, vispirms vajag sagatavot vietu. Līdzīgi, kad Dievs iededz mūsu sirdīs mīlestības ugunskuru – mums jāpiedalās šīs vietas attīrīšanā un regulārā uzkopšanā, lai tā neaizaugtu.
Kādas metaforas tev nāk prātā, kas raksturotu tavu izpratni par garīgo disciplīnu vietu tavā dzīvē?
Kā dalīties piedzīvojumā
Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā,
to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
(Mt.10:32)
Dalīšanās sava garīgā ceļojuma pieredzē ir viena no garīgajām disciplīnām. Tā stāstītājam dod jaunu ieskatu savā Dieva piedzīvojumā, ļauj Dievam būt klāt, sniegt atbalstu un iedrošinājumu – kā runātājam, tā klausītājam.
Dažas vadlīnijas, lai veicinātu gan brīvu dalīšanos, gan vērīgu uzklausīšanu mīlestībā arī tad, ja pieredze un viedokļi ir atšķirīgi un grūti pieņemami:
- Runā tikai par sevi. Nepieņem, ka citi cilvēki domā, interpretē, piedzīvo, izdara izvēles tāpat kā tu.
- Piedāvā savu stāstu kā dāvanu, negaidot neko pretim. Neesi pārsteigts, ja kāds pret tevis teikto izturēsies pozitīvi, bet citi ne.
- Pieņem, ka cilvēki savā ceļojumā atrodas dažādās vietās un Dievs strādā atšķirīgi ar katru cilvēku.
- Ļauj, lai tavs stāsts runā uz citu sirdīm. Nemēģini citus mācīt vai vispārināt savu pieredzi kā attiecināmu uz visiem.
- Lūdz par drosmi būt godīgam savā stāstījumā.
- Esi pieklājīgs un taktisks. Nestāsti lietas, kas nav citiem jādzird.
Darbs grupā
Dalīšanās ar blakussēdētāju: pastāsti par kādu pozitīvu pārmaiņu savās attiecībās ar Dievu.
Pārdomām
Kristīgajā garīguma tradīcijā disciplīna ir noteikts dzīves ritms, struktūra, kas izveidota un tiek praktizēta ar domu sekmēt, veicināt garīgo izaugsmi un kristīgo kopību… Dažas no tām sauc par klasiskām garīgām disciplīnām, jo tās ir sakņotas Bībelē. Daudzu gadsimtu laikā cauri dažādām Baznīcas atjaunotnes kustībām kristieši ir šīs disciplīnas izmēģinājuši un atzinuši par nozīmīgām kristietības pieredzē un garīgā izaugsmē. (Definīcija no kādas kristīgas vārdnīcas)
Tiem svētītajiem, kuri spēj atraisīties, ļauties brīvi plūst, atklāsies jauna un brīnumaina pasaule. Tā ir pasaule, kura ir noslēpumaināka, neizdibināmāka, iesākumā varbūt pat biedējošāka, nekā jaunās zemes, ko atklāja Kolumbs un Magelāns. Tie, kuri “paliek mājās”, to zinās tikai no nostāstiem un tik tikko spēs ticēt dzirdētajam. Tikai tie, kas… uzsāk ceļu nezināmās jūrās, tikai tie varēs pārliecināties, vai citu ceļotāju stāstītais ir bijusi patiesība vai pasakas.
(Tomass Grīns. Kad aka paliek sausa)
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī ir fundamentāla. Tā ir manas ticības būtība.
Maz pamazām man jāiemācās izdzīvot Dieva klātbūtni, sajust to dienu un nakti, nojaust kā darbā, tā atpūtā. Baudīt to, kad lūdzu un kad mīlu.
Vienmēr! Divdesmit četras stundas diennaktī! Tas ir ceļš, kas mani ved uz dzīvi Dieva Valstībā – uz vienotību starp cilvēku un Dievu. Sapratīsim: ne jau mums pašiem ir jārada vienotība ar Dievu. Tā pastāv. Tā pastāvēja, pirms es to apzinājos. Šī vienotība ir absolūta, jo nekas nepastāv ārpus Dieva.
Dieva klātbūtne, kas tevi sasniedz caur zīmēm, ir tikai pirmais solis. Cik nabagi mēs būtu, ja Dievs neietu tālāk! Mēs aizvien atrastos Ēdenes dārzā, meklētu Viņu zem kokiem, un mums ar Dievu būtu tikai labas kaimiņattiecības. Taču tik radikāla mīlestība, ar kādu mūs mīl Dievs, ir likusi atklāties daudz kam citam.
Dievs mūs nav gribējis par saviem kaimiņiem. Viņš mūs ir aicinājis būt par Viņa bērniem. Dievam nav diezgan ar “labdien” padošanu, Viņš uzņemas mūsu raizes, mūsu ierobežotību un pat nomirst par mums.
Viņš mums nepiedāvā ideju vai virspusēju lūgšaniņu tikšanos, bet gan asins derību.
(Karlo Kareto. Tuksnesis pilsētā)
Mēs visi vairāk vai mazāk atrodamies cīņas stāvoklī ar realitāti, ar to, ko piedzīvojam, vai to, ko esam piedzīvojuši, paši ar sevi vai citiem. Mūsu spēkus izsmeļ dusmas, jo negribam pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Tad vai nu dzīvojam pagātnē, vai arī redzam sevi nākotnē, bet tagadnē nemaz tā īsti nedzīvojam.
Mums visiem ir grūti dzīvot šajā brīdī un priecāties par Dieva klātbūtni šeit un tagad. Taču iemiesošanās ir atklāsme tieši par to, ka Dievs slēpjas realitātē, tajā, kas veido šo pasauli. Viņš nav nesasniedzams, mums Viņš vairs nav jāmeklē citur, tālu debesīs vai zvaigznēs, tālu nākotnē. Bet Viņš ir šeit, pavisam tuvu, un pat mūsu ievainojumos. Dievs ir klātesošs, mūžīgā klātbūtne.
Ikviens dzīvesstāsts ir tieši par mūsu pakāpenisko izaugsmi, lai pieņemtu realitāti, lai pieņemtu savu dzīves ceļu, patiesību par mums pašiem un patiesību par citiem. Tas ir ļoti garš ceļš.
(Žans Vanjē. Asaru avots)
4. nodarbība. CEĻAMAIZE
Dieva Vārds. Lectio Divina
Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.
(Ps.119:105)
Lectio Divina – tā ir lūgšana un meditācija ar Bībeli, un tā sastāv no četrām daļām jeb līmeņiem:
lasīt ------- pārdomāt ------- atbildēt ------- atpūsties Dievā.
Bībele ir kā upe, kura ir pietiekoši sekla, lai jērs varētu bradāt, un pietiekoši dziļa, lai ir kur ziloņiem peldēt. (Gregors Lielais, Pāvests 590-604)
Šīs nodarbības mērķis – no jauna atklāt Bībeles vietu mūsu ticības dzīvē jeb garīgajā ceļojumā. Vai Bībele man ir kas vairāk par interesantu lasāmvielu, informācijas avotu, ētikas normu krājumu? Vai tā ir kļuvusi par dzīvību dodošu avotu manām personīgajām attiecībām ar Dievu?
Zīmīte uz durvīm
Kāda cilvēka stāsts
Es domāju par lūgšanu ar Bībeli ļoti personīgā veidā. Man patīk iedomāties, ka esmu pārnācis mājās no darba un atradis uz durvīm zīmīti no mīļa cilvēka. Atveru durvis un lasu: “Lūdzu, sagaidi mani mājās.”
Tad apsēžos un pārlasu zīmīti atkal. Es lasu to ar lielu uzmanību, jo tā ir no man tuvākā cilvēka, no kāda, kurš ir ļoti nozīmīgs. Sāku pārdomāt, ko šī zīmīte varētu nozīmēt. Vai tas nozīmē: lūdzu, sagaidi mani mājās, jo es vēlos atlikušo dienas laiku pavadīt kopā ar tevi? Vai varbūt: lūdzu, sagaidi mani mājās, jo ir kādas nepatikšanas? Saprotu, ka šī zīmīte ietver kaut ko pavisam noteiktu, bet nevaru zināt, ko tieši, iekams nepajautāju rakstītājam.
Kamēr sēžu un domāju, pēkšņi durvis atveras un ienāk mans tuvais cilvēks. Man vairs nav jājautā sev. Tagad varu griezties pie paša rakstītāja un jautāt: “Ko tu ar to gribēji man teikt?” Atbilde skan: “Mums jāparunājas. Mums nepieciešams pavadīt laiku sarunā par mūsu attiecībām.”
Es gribu atrast visādus aizbildinājumus, bet mans mīļotais cilvēks stingri atkārto savu priekšlikumu. Galu galā mēs runājam.
Pēc kāda laika, kad esam izrunājuši, varam vienkārši būt viens otra klātbūtnē, atpūsties, tāpat vien paklusēt. Tad, atsaucoties uz mūsu sarunu, mēs arī rīkojamies – tā, lai mūsu attiecības uzlabotos.
Lūgšana ar Bībeli ir kā šis stāsts. Arī Bībeli vispirms lasu un tad pārlasu, jo tā man ir svarīga. Tad pārdomāju, ko izlasītais nozīmē man. Es ticu, ka Bībeles vārdi ir kā vēstule no Dieva – tiem ir noteikta nozīme manā dzīvē. Tad es uzsāku dialogu ar Rakstu vietu un jautāju Dievam, kas ir tas, kas man jāatskārš no šī lasījuma, kas ir tas, kas man jāsaņem.
Pēc šīm pārdomām es varu atpūsties šajos vārdos, atzīstot, ka Dievs ir kas vairāk, nekā mana saprašana. Un galu galā lūgšana liek man rīkoties. Šī prakse man atgādina, cik nozīmīgas ir manas attiecības ar Dievu, iedrošina mani strādāt pie tām un dzīvot pasaulē kā Dieva bērnam.
Kad mēģinām meditēt ar Bībeli, ir jārēķinās, ka varam sastapties ar dažādiem šķēršļiem. Visbiežāk ar dažādām blakus domām – mūsu prāti zumm no domām un tēliem. Ko mēs ar to visu lai iesākam?
Viens no pazīstamākajiem šķēršļiem lūgšanu praksē ir uzmanības trūkums. Tu vēlies pieklust, būt atvērts Vārdam. Tu lasi tekstu, pārlasi un pēkšņi atklāj, ka tavas domas klejo pa vakardienas televīzijas raidījumu vai rītdienas darbiem, kavējas pie bērniem un viņu vajadzībām. Dzīve it kā iejaucas. Tu redzi: lai arī tu šeit sēdi un lasi, tavas domas atrodas kaut kur pilnīgi citur.
Necīnies ar šo pieredzi. Tava pretestība uzmanības trūkumu vēl pastiprinās. Tā vietā mierīgi, pacietīgi un neatlaidīgi atgriezies pie teksta. Sāc atkal sevi pieklusināt un koncentrēt domas uz lasāmo. Ja tu atkal aizklīsti citā virzienā, vēlreiz stingri un noteikti atgriezies pie teksta, atsāc lasīt. Cik reizes aizdomājies, tik arī griezies atpakaļ. Ja būsi neatlaidīgs, tu pakāpeniski attīstīsi spēju norimties Vārda priekšā un vienkārši būt ar Dievu.
Mēģini un redzi: Vadlīnijas meditācijai ar Bībeli
Sagatavošanās. Izvēlies Bībeles tekstu (var izmantot dienas lozungus). Kādu brīdi esi klusumā, elpojot dziļi un mierīgi vai vienkārši klusu pasēžot.
Lectio Divina – Dieva Vārda lasīšana
Uzsvars šeit ir uz dzirdēšanu – ar lasāmā teksta palīdzību dzirdēt Dievu uzrunājam tevi personīgi.
- Pirmais lasījums. Lēni izlasi visu paredzēto tekstu, ļaujot katram vārdam tevi uzrunāt. Apstājies starp frāzēm un teikumiem. Pasēdi kādu minūti klusumā.
- Pārlasi atkal lēni, ar pauzēm, ļaujot vārdiem, frāzēm vai tēliem no teksta piesaistīt tavu uzmanību. Šoreiz domās piefiksē to, kas saistīja tavu uzmanību. Atkal pasēdi klusumā.
- Trešā lasīšana. Pārlasi līdz tai vietai, kas tevi uzrunā. Tu esi atradis vietu Rakstos, ar kuru Dievs vēlas uz tevi runāt. No šī brīža process pārtop par meditāciju.
Meditatio – pārdomas par Vārdu
Uzsvars uz pārdomām par to, kas tekstā ir piesaistījis tavu uzmanību, tevi uzrunājis. Pārdomāt ir kā mācīties no galvas – atkārtojot doto vārdu vai frāzi. Ļauj, lai šis vārds nogulstas tavā apziņā, saskardamies ar tavām domām, atmiņām, cerībām, vēlmēm, bailēm. Šai procesā Dievs var dot tieši tev domātu vārdu, tavā šī brīža situācijā. Šī saskarsme tālāk pārveidojas nākamajā solī, kas ir lūgšana.
Oratio – intīma saruna ar Dievu
Bieži vien spontānā lūgšana, kas nāk no meditācijas, ir mīlestības un pateicības izpausme. Parasti to pieredz kā intīmu dialogu ar Dievu, kā maigu, izjustu kustību sirdī – par atbildi tai kustībai, ko Svētais Gars tevī izauklējis meditācijā.
Contemplatio – dievišķā atpūta
Šajā pakāpē lūgšana vienkāršojas, vārdiem pakāpeniski sāk pietrūkt izpausmes spēka, tie pieklust. Sirds un prāts kļūst rāmi un klusi. Tu vienkārši atpūties, priecājies un piedzīvo Dieva klātbūtni. Tu pārtrauc darīt un mācies izdzīvot, izjust – tātad būt.
Darbs grupā: Lectio Divina ar Mk.4:35-41
Vingrinājumi nedēļai
- Lasi Mk.14:3-9. Iedomājies sevi istabā kopā ar Jēzu, pārējiem viesiem un sievieti. Ko tu redzi, dzirdi, sasmaržo, sagaršo, satausti, izjūti iekšēji? Mēģini identificēties ar dažādiem cilvēkiem istabā, redzēt un piedzīvot notiekošo no viņu skatu punkta. Pieraksti dienasgrāmatā, kas tevī notiek.
- Mēģini Lectio Divina, ņemot vērā vadlīnijas. Ievēro visus 4 līmeņus, bet it īpaši, neaizmirsti pēdējo – atpūtu Dievā. Pieraksti dienasgrāmatā, kādi ieskati vai jautājumi rodas meditācijas laikā.
- Izmēģini Lectio Divina ar Rom.8:26-27 vai Rom.8:37-39.
Pārdomām
Lasi Bībeli tā, it kā tas būtu kaut kas pilnīgi nepazīstams, it kā tas nebūtu nolikts tavā priekšā jau gatavs… Pieej ar jaunu attieksmi. Ļauj, lai tas, kas tur notiek, notiktu starp tevi un Bībeli. Tu nezini, kuri no tās teicieniem un tēliem tevi uzrunās un pārveidos… Bet esi atvērts. Lasi skaļi vārdus, kas tev priekšā – sadzirdi, ko tu lasi, ļauj, lai vārds tevi aizsniedz. (Mārtiņš Būbers. Lekcija, 1929)
Vienkāršākais veids, kā meditēt ar Rakstiem, ir lietojot iztēli. Mēs vēlamies redzēt, dzirdēt, pieskarties Bībeles stāstam. Šajā vienkāršajā veidā mēs sākam ieiet stāstījumā un padarām to par savējo. Mēs virzāmies no pastarpinātas vērošanas uz aktīvu piedalīšanos.
(Ričards Fosters. Lūgšana: Sirds patieso māju atrašana)
Patiesie vārdi nāk no klusēšanas, un īstena klusēšana nāk no vārdiem. Dieva vārds nenāk pie trokšņojošā, bet pie klusējošā. Tempļa klusums ir Dieva svētās klātbūtnes zīme… Mēs klusējam pirms Dieva vārda uzklausīšanas, jo mūsu domas ir vērstas uz Viņa vārdu, tāpat kā klusē bērns, ieejot tēva istabā. Mēs klusējam pēc Dieva vārda uzklausīšanas, jo tas vēl arvien runā mūsos un dzīvo, un dara sev mājvietu. Mēs klusējam agrā rītā, jo Dievam pieder pirmais vārds, un klusējam pirms gulētiešanas, jo Dievam paliek pēdējais vārds. Klusēt nenozīmē neko citu, kā vien gaidīt uz Dieva vārdu un atgriezties Dieva vārda svētītam.
Meditācijā Dieva vārds vēlas ienākt mūsos un palikt pie mums, tas vēlas pieskarties, ietekmēt, darboties, tā ka mēs visas dienas garumā vairs netiekam no tā vaļā, tādējādi tas mūsos veic savu darbu, bieži vien mums to pat nezinot. Un nevajag, lai meditācija mums nestu kādu negaidītu, neparastu pieredzi. Tas tā var notikt, bet, ja nenotiek, tas nenozīmē, ka šī meditācija būtu bijusi veltīga… “Meklē Dievu, ne prieku!” – tas ir meditācijas pamatlikums. Ja meklēsi vienīgi Dievu, tad atradīsi arī prieku – tas ir meditācijas apsolījums.
(Dītrihs Bonhēfers. Dzīve kopībā)
Dievs ir klusuma draugs.
Mēs esam izslāpuši atrast Dievu, bet Viņš neļauj sevi atklāt ne troksnī, ne steigā. Pavērojiet dabu, kā koki, puķes, zāle aug dziļā klusumā. Pavērojiet, kā zvaigznes, mēness un saule slīd klusumā. Jo vairāk mēs saņemam klusā lūgšanā, jo vairāk varam dot aktīvajā dzīvē.
Klusums ļauj paraudzīties uz visu ar jaunu skatienu. Būtiskais nav mūsu teiktajā, bet tajā, ko mums saka Dievs.
(Māte Terēze no Kalkutas. Lūgšana)
5. nodarbība. VELDZE CEĻAM
Lūgšana
Lūdziet, tad jums taps dots;
meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.
Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina,
taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam,
kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku?
Ja nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas,
vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?
(Mt.7:7-11)
…Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā;
bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.
(ar nopūtām, kas ir dziļākas par vārdiem) (Rom.8:26)
Ticīgā dzīvē lūgšanai ir centrālā loma. Lūgšana savā būtībā ir uzmanības pievēršana un atvēršanās Dievam – dziļa, uz iešu vērsta kustība uz Dievu. Tā ir pamatā visai garīgajai praksei un kristīgai dzīvošanai. Mēs nevaram nobriest, pieaugt Kristus pilnībā bez lūgšanas. Mācīties lūgt – tas nozīmē veltīt laiku tās praktizēšanai.
Raksturīgais veids, kā cilvēki parasti lūdz, atstāj daudzus jautājumus neatbildētus. Visbiežāk lūgšana tiek uztverta kā sarunāšanās ar Dievu, nereti to reducējot vēl vairāk – par kaut kā prasīšanu no Dieva (Flipa Vilsona joks: Es tagad grasos lūgt, vai kādam kaut ko vajag?)
Tad cilvēki sev jautā, kādēļ dažas lūgšanas tiek atbildētas, bet dažas netiek. Tas nereti var novest līdz ticības krīzei. Rodas jautājumi: Vai Dievs patiešām ir reāli klātesošs? Vai Dievam rūp manas vajadzības? Vai mēs esam tik nozīmīgi, lai Dievs vispār ar mums noņemtos?
Vai mana lūgšana atveldzē? Lūgšana ir daudz vairāk, nekā tikai prasīt pēc tā, kas mums vajadzīgs. Protams, pēc tā meklēt ir attaisnojami, tur nav nekā nepareiza. Taču tas nav lūgšanas primārais aspekts.
Jēzus māca par lūgšanu (Mt.6:9-13):
- Pievērst ciešu un pazemīgu uzmanību Dievam: svētīts lai top Tavs Vārds.
- Lūgt pēc tā, kas ir Dieva prāts un redzējums: lai nāk Tava valstība.
- Lūgt pēc žēlastības un mūsu līdzdaļas tajā, ko Dievs dara šeit uz zemes: dienišķo maizi dod mums šodien… piedod mums… atpestī mūs.
- Lūgšana ir attiecības – augošas, dziļumā ejošas kopības attiecības ar Dievu. Tā ir neaizvietojama veldze kristieša garīgajā ceļojumā.
Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību. (Kol.4:2)
Elpas lūgšana
Tā sauc īsu, atkārtotu lūgšanu, kas balstīta centrējošajā jeb Jēzus lūgšanā (Lk.18:13):
Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku (vai: … esi man grēciniekam žēlīgs).
Senajā tradīcijā šī lūgšana tika katru stundu vairākkārtīgi atkārtota un bija veids, kā pastāvēt nepārtrauktā (nemitīgā) lūgšanā. Atkārtojot lūgšana pakāpeniski virzās no galvas uz sirdi, kur Svētais Gars to iekšēji turpina.
Elpas lūgšanai ir arī mūsdienu variants. Tā ir īsa lūgšana, ar kuru varam ikdienā būt kopā savās domās – sirds lūgšana, kas izteic manas ilgas pēc Dieva un var manī dzīvot gadiem ilgi.
To sauc par elpas lūgšanu, jo ebrejiski “elpa” un “gars” ir viens vārds – ruah. Bez tam šis nosaukums norāda, ka šī lūgšana mums ir tikpat dabīga un nepieciešama kā elpošana. Elpas lūgšana veido tiltu starp lūgšanu, kurā kaut ko lūdzam, un ieklausīšanos. Tā veido dziļākas attiecības ar Dievu, kas arī ir lūgšanas būtība.
Mēģini un redzi: Savas Elpas lūgšanas atklāšana
- Sāc aizvērtām acīm, norimstot. Atceries: tu atlaidies Dieva mīlošajā klātbūtnē, un Dievam nav vienalga, kas ar tevi notiek.
- Iedomājies: Dievs sauc tevi vārdā: … (vārds) – un jautā: Kas ir tas, ko tu vēlies vairāk par visu?
- Atbildi godīgi Dievam ar to vārdu vai frāzi, kas nāk no taviem dziļumiem. Izvēlies visdziļāko un plašāko, ja prātā nāk vairākas.
- Tad izvēlies to vārdu, ar kuru tu visbiežāk uzrunā Dievu.
- Tagad apvieno vārdu (frāzi), kas pauž tavas vēlmes, ar vārdu, kādā tu uzrunā Dievu, lai izveidotu īsu lūgšanu (no apmēram 8-12 zilbēm).
Piemēram:
Ko es vēlos Kā es uzrunāju Dievu Lūgšana
Miers Dievs Ļauj man iepazīt Tavu mieru, Dievs
Mīlestība Jēzus Jēzu, ļauj man just Tavu Mīlestību.
Atelpa Gans Mans Gans, ļauj gūt atelpu Tevī.
Vadība Mūžīgā Gaisma Mūžīgā Gaisma, vadi mani Tavos ceļos.
- Atkārto lūgšanu dažas minūtes, lai vārdi iegultos noteiktā, mierīgā ritmā.
- Mēģini lūgt šo lūgšanu dienas laikā – darot dienas darbus, mājās, ejot, braucot. Pievērs uzmanību tam, kā Dievs izmanto šo lūgšanu, lai pārveidotu tavus ieskatus, nomierinātu tavu dvēseli un garu.
- Lūgšanu praktizējot, pavēro, kā pastiprinās Dieva klātbūtnes apziņa, kā tas maina tavu skatījumu uz lietām, notikumiem, dzīvi.
- Nav pareizas vai nepareizas lūgšanas, tā var vienīgi kļūt dziļāka.
Darbs grupā: Savas elpas lūgšanas atrašana
Vingrinājumi nedēļai
Klusums Dieva klātbūtnē. Ieņem pozīciju, kurā jūties ērti, bet ne iemidzinoši. (Daudziem der veids, kad sēž ar taisnu muguru, pēdas uz grīdas, acis ciet un plaukstas atvērtas.) Ievelc pāris dziļas elpas un ļauj muskuļiem atslābināties. Noklusini savu prātu, koncentrējoties uz to vārdu, kādā tu sauc Dievu, vai arī uz savu ieelpu un izelpu. Iekšēji norimstot, ļauj, lai Dievs tevi paceļ un tur savās rokās (vai klēpī). Esi mierīgs un saņem, ko Dievs vēlas tev dot.
Elpas lūgšana. Praktizē savu elpas lūgšanu 10-15 min. Pārdomā un izmanto iespēju lūgt sēžot, ejot, laistot puķes, gludinot, mazgājot traukus utt. Pieraksti dienasgrāmatā savas izjūtas, šādā veidā lūdzot. Kādas grūtības, jautājumi un pārdomas rodas?
Dalies ar kādu, kuru tu mīli, par savu elpas lūgšanu un palūdz, lai šis cilvēks to lūdz kopā ar tevi vai lūdz to par tevi.
Pārdomām
Lūgšanas durvis. Dievs, mūžīgais dziedinātājs un mūžīgais mīlētājs, vēlas pieskarties mūsu nogurumam, mūsu stresam un sāpēm. Vistiešākā atbilde uz šo mīlestību – visplašākās durvis, kuras mēs varam atvērt šai mīlestībai – ir attiecības, ko saucam par lūgšanu. Jo lūgšana ir vispirms attiecības, nevis prakse vai disciplīna.
Mūsu problēmas ar lūgšanu pārsvarā rodas no tieksmes pārvērst garīgo izaugsmi par likumu krājumu vai fizkultūras vingrinājumiem. Esmu redzējusi lielas iekšējas cīņas, pagurumu un vainas sajūtu, kas rodas, ja lūgšanu uztveram kā disciplīnu…
Vislabāk, ja katru dienu varam apzināti atvērties Dievam, bet nav jāsatraucas, ja attiecību forma un izpausmes mainās. Tā tam ir jābūt. Dieva mīlestība ir augoša personīga saikne, kurā mēs tiekam mīlēti un arī paši esam aicināti mīlēt bez ierobežojumiem. Šī pārveidojošā draudzība vienmēr vispirms spēcina, tad izaicina un arī uztur šai izaicinājuma laikā.
(Flora Slosone-Vuelnere. Lūgšana, stress un mūsu iekšējās brūces)
Klusuma dāvana ieliek mūs saskarsmē, sazobē ar to vietu mūsu iekšienē, kur esam patiesi dzīvi. Kultūras vēsmas sludina, ka piepildījums rodas uzkrājot – vairāk un aizvien vairāk. Klusums mums māca paradoksu, ka būt iztukšotiem nozīmē būt piepildītiem, palaist vaļā nozīmē saglabāt.
Kad vieni sēžam klusumā, palaiduši vaļā savas cīņas, rūpes, nepārvaramās tieksmes un nepiekāpīgos uzstādījumus, ka lietām ir jānotiek tā, kā mēs to vēlamies – tad tiekam piepildīti ar To, pēc kura salkstam un slāpstam. Klusums mūs pamodina tam Vienīgajam, kurš ir Dzīvība un Mīlestība.
Tā ir lūgšana.
(Dženisa K. Stansone. Klusuma dāvana)
Aiz durvīm. Klikšķis. Durvis aiz manis aizvērās. Samulsusi konstatēju, ka esmu palikusi ārpusē. Es spiedu rokturi, bet tas nepadevās. Atslēgas steigā biju atstājusi iekšpusē. Līdz vīra pārnākšanai vēl vairākas stundas.
Neapmierināta domāju par ilgo laiku, kas priekšā. Ja ir kaut kas, ko galīgi neciešu, tad tas ir sēdēt bezdarbībā un gaidīt, kad kaut kas notiks. Nu biju spiesta darīt tieši to. Piedevām vēl bija karsta vasaras pēcpusdiena – par karstu, lai kaut kur dotos. Atradu pavēni, kur izdomāt kādu izeju. Protams, nav jau nekāda ārkārtas situācija, lai tādēļ uzmāktos kaimiņiem pēc palīdzības. Otra iespēja bija izdauzīt logu, bet tā šķita pārāk radikāla… Bezcerīgi. Nekas cits neatlika, kā vien gaidīt.
Sēžot sāku vērot ainavas skaistumu. Neskatoties uz karstumu, tomēr pietika mitruma, lai viss būtu zaļš. Arī man bija pietiekoši daudz par ko pateikties – labs vīrs, laba draudze, labi draugi…
Kad manas domas sāka pievērsties Dievam, mana piespiedu bezdarbība ieslīga otrā plānā. Atcerējos vietu no 46.psalma: Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. Nāca prātā dažādi cilvēki, un es lūdzu par viņiem.
Kad bija daudz darba, es parasti kopā ar Dievu pavadīju ļoti ierobežotu laiku vai vispār nemaz. Es pieņēmu Dieva eksistenci kā pašu par sevi saprotamu un Viņa svētību saņēmu nepateicoties. Biju atstājusi Dievu ārpus savas dienas durvīm, tieši tāpat kā šodien sevi. Nu visam citam bija jāuzgaida, izņemot šo sarunu ar Dievu.
Es izjutu mieru. Laiks vienatnē ar Dievu bija atjaunojis manu garīgo enerģiju. Es jutos pateicīga Dievam, ka Viņš šo gadījumu lietoja, lai parādītu, kas ir manas dzīves prioritātes, un manu dīkstāvi pārvērta kalpošanā.
(Vikija Felpsa. Aiz durvīm)
6. nodarbība. CEĻABIEDRI
Kristīgā sadraudzība. Prasme ieklausīties otrā
Mēs esam dāvana viens otram un svētība, žēlastības līdzeklis, caur kuru pie mums ienāk Dievs, pieskaras un mūs iedrošina.
Katram ir kāds, kas sagatavo ceļu, arī Kristus ienākšanai pasaulē tāds bija:
Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī:
“Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.
Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams:
saucēja balss tuksnesī: sataisiet tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.”
(Mt.3:1-3)
Mēs neejam vieni. Mūsu garīgajā ceļojumā draudzība palīdz nobriest ticībā. Marija pēc ieņemšanas dodas pie Elizabetes – garīgās draudzības modelis Lk.1:39-56; savstarpējs iedrošinājums veicina jaunas dzīvības rašanos otrā un Dieva apsolījuma augļu sagaidīšanu.
Ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība
savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
(1.Jņ.1:7)
Patiesa sadraudzība nozīmē attiecības, kur droši var dalīties savos jautājumos, grūtībās, sāpēs un cerībās. Sadraudzība (koinonia) – tā ir kopēja dzīve, līdzdalīta, atvērta, godīga, uzticama dzīve. Mēs varam būt tie, kas esam, bez maskām, paļāvībā, ka tiksim pieņemti. Šādas attiecības parasti neatrod lielā draudzē, bet tikai mazākas grupas ietvaros.
Ir lietas, kuras mēs nevaram paši sev dot. Tādēļ ikvienam vajadzētu būt attiecībās ar garīgiem līdzgaitniekiem. Sadraudzībā mēs varam palīdzēt viens otram turēt savu apņemšanos attiecībā uz garīgo disciplīnu pildīšanu. Tikai tā varam turpināt savu garīgo izaugsmi. Jānis no Krusta ir teicis: “Mēs pieaugam ticībā tikai caur šo trauslo savstarpējo starpniecību.”
Garīga sadraudzība ir vide, kur meklēt izpratni sarežģītās un mazāk sarežģītās garīgās pieredzēs (izlasi par Saula pieredzi Apd.9:1-11). Dievs uzrunā mūs caur cilvēkiem, un citi cilvēki tiek uzrunāti caur mums, pašiem to nemaz neapzinoties.
Praktiski: Darbs ar dienasgrāmatu
- Kādā veidā tu piedzīvo vai esi piedzīvojis līdzcilvēku kā dāvanu? Uzraksti, ko esi no tiem saņēmis.
- Kā tu esi bijis dāvana kādam citam? Par ko kāds cits ir varējis teikt: tu man dāvāji… tu manā dzīvē esi bijis (esi)… tu man iemācīji… devi…?
- Kurš tavā dzīvē ir bijis ceļa sagatavotājs?
- Kurš tevī mudinājis jaunas dzīvības rašanos?
- Kuru tu esi pilnvarojis tev prasīt atbildību par tavām saistībām? Kurš aizlūdz par tavu garīgo izaugsmi? Kurš tevi iedrošina tavos centienos sekot Kristum?
- Mini kādus piemērus, kad Dievs tevi uzrunājis caur citiem cilvēkiem vai citus caur tevi.
Mēģini un redzi: Svētā klausīšanās
Dziļa ieklausīšanās otrā ir kā stāvēšana uz zemes, kur ir degošais krūms, uz zemes, kur mājo Dievs, kur Dievs ir klātesošs. Tā ieklausoties otrā cilvēkā, mēs ieklausāmies arī Dievā. Varam pievērst uzmanību tam, kā Dievs ir klātesošs šī cilvēka dzīvē un arī šai sarunā.
Svarīgi, ka šī klausīšanās notiek uz svētas zemes, kur novelkam kurpes. Runātājs izmanto šo laiku, lai godīgi stāstītu par Dieva klātbūtnes vai prombūtnes pieredzi aizvadītajā nedēļā.
Klausītājs ievēro galvenos svētās klausīšanās principus:
- Ievelc dziļu elpu, atceroties, ka tu un otrs esat Dieva priekšā: divi Dieva bērni, kurus tas Kungs mīl. Paliec nomodā šai Dieva klātbūtnei un lūdz, lai Svētais Gars tev palīdz labi klausīties.
- Noliec malā savas domas un plānus. Visu savu uzmanību veltī runātājam. Ja tevī rodas kādas izjūtas, domas, vēlēšanās dot padomu – ieliec tos saujā, lai pagaida kādu laiciņu.
- Nav nepārtraukti jāskatās stāstītājam acīs, bet, to darot, paud siltumu un vēlmi sadzirdēt. Ar savu ķermeni un stāju apliecini gatavību klausīties.
- Centies klausīties ar sirdi un tikai tad ar galvu. Līdz ar vārdu jēgu ievēro, kādas izjūtas vai garastāvokli komunicē runātāja ķermenis, balss intonācijas. Mēģini nerunāt, vien pamāj ar galvu, apliecinot, ka dzirdi. Ja kaut kas nav īsti saprotams, var uzdot jautājumu: Ko tu ar to domāji?
- Beidzis klausīties, pateicies runātājam par dāvāto iespēju klausīties un iepazīt viņu tuvāk.
Darbs grupā: Klausīšanās vingrinājums
Pastāsti blakussēdētājam par savu Dieva klātbūtnes vai prombūtnes pieredzi šai nedēļā, pēc tam mainieties lomām. Jautājumi pēc vingrinājuma
Klausītājam: Kad sarunas laikā tu visvairāk apzinājies Dieva klātbūtni (sevī, runātājā, starp jums)? Kas šai procesā bija visgrūtākais?
Runātājam: Ko tu piedzīvoji kā dāvanu šīs sarunas laikā? Kad tu stāstot visvairāk apzinājies Dieva klātbūtni (sevī, klausītājā, starp jums)?
Vingrinājumi nedēļai
Šīs nedēļas sarunās darbā, ģimenē vai uz ielas, izmanto tās kā iespēju praktizēt svēto klausīšanos. Dziļa ieklausīšanās nozīmīgi ietekmē un uzlabo mūsu attiecības.
- Lai praktizētu klausīšanos, izvēlies cilvēku, ar kuru tu visbiežāk esi saskarē. Nebrīdini šo cilvēku par savu nodomu, vienkārši izmanto gadījumu, kad tas liekas piemēroti. Mēģini vismaz 5-10 min. klausīties bez iestarpināšanās stāstījumā. Vēlāk pieraksti piedzīvoto dienasgrāmatā, arī otra reakciju.
- Līdzīgi kā iepriekš, izvēlies cilvēku no paziņu vai draugu loka. Salīdzini iespaidus abos vingrinājumos.
- Sameklē vietu, kur neviens tevi netraucēs. Pavadi 10 min. klusumā, ieklausoties Dieva balsī. Pēc šīm 10 minūtēm lūdz, lai Dievs parāda, kur, kad un ar ko runājot tev izdodas dziļi ieklausīties otrā un kur vēl jāpiestrādā. Pastāsti Dievam par savām grūtībām klausoties: emocijas, bailes, nespēja nedomāt par sevi utt. Ieklausies Dieva atbildē un pieraksti dienasgrāmatā.
Pārdomām
Katram no mums ir nepieciešams ceļabiedrs, garīgais draugs un sadraudzība, kas gan atbalsta, gan konfrontē… Jo diemžēl mēs esam vājas būtnes, kas dažkārt dzird to, ko vēlamies dzirdēt, un nevis to, ko saka Dievs.
(Debra Faringtone. Tagad dzīvs)
Kristīgā kopība ir kopība Jēzū Kristū un caur Jēzu Kristu. Nav nevienas kristīgās kopības, kura būtu kas vairāk vai mazāk par šo. Kristīgā kopība ir vienīgi Jēzū Kristū, sākot no īsas vienreizējas tikšanās līdz ilggadējai ikdienas kopībai. Mēs piederam viens otram Jēzū Kristū un caur Viņu.
Kristietim ir nepieciešami citi kristieši, kuri viņam saka Dieva vārdu, kas nepieciešams vienmēr, kad viņš ir neziņā un izmisis, jo cilvēks pats nevar sev palīdzēt, nesagrozot patiesību. Viņam nepieciešams brālis kā dievišķā pestīšanas vārda nesējs un pasludinātājs.
Mūsu kristīgā kopība nepamatojas tajā, cik kristīgs ir kāds cilvēks, cik dievbijīgs un garīgs; mūsu brālību nosaka tas, ko Kristus darījis kāda cilvēka labā.
Kristīgā brālība nav nekāds ideāls, kas mums jāīsteno, bet gan Dieva radīta realitāte Kristū, realitāte, kurā drīkstam piedalīties…
Bet tas nozīmē, ka man otrs cilvēks jāatbrīvo no visiem maniem mēģinājumiem viņu ietekmēt ar manu mīlestību, vadīt un valdīt pār viņu. Viņš ir brīvs un jāmīl tāds, kāds viņš ir, proti, tāds, kura dēļ Kristus kļuva cilvēks, mira un augšāmcēlās, dāvāja grēku piedošanu un sagatavoja mūžīgo dzīvi.
(Dītrihs Bonhēfers. Dzīve kopībā)
Ir svarīgi spēt izstāstīt kādam, kurš mūs patiesi, ar maigumu un sapratni uzklausa, visu, kas mūs ievainojis, visu, ko esam darījuši, slikti darījuši vai neizdarījuši, visu, ko nožēlojam un kas pamazām piepilda sirdi tādā mērā, ka traucē tai pukstēt cerībā.
Izteikt vārdos savu tumsu ir ļoti svarīga atsvabināšanas pieredze… Vajag runāt, atbrīvoties caur vārdiem un pēc tam sadzirdēt to, kuru Dievs izvēlējies, lai mums pateiktu: “Es tev piedodu.”
(Žans Vanjē. Asaru avots)
7. nodarbība. SNIEGT ROKU MĪLESTĪBĀ
Mūsu aicinājums pasaulē. Sevis izmeklēšana
Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.
Dievu nekad neviens nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu,
tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga.
(1.Jņ.4:11-12)
Šī pasaule ir pilna ar vajadzībām, bet tā sevī glabā arī resursus, kā atbildēt uz šīm daudzajām vajadzībām, kā tās piepildīt. Mums jādomā par abām lietām: Kādas ir mūsu pašu vajadzības, un ko varam piedāvāt, lai apmierinātu kāda cita vajadzību vai lūgumu?
Pirmais, kas nāk prātā, ir stāsts par kādu puisīti, kurš agrā rīta stundā iet gar jūras krastu un redz, ka tas pieskalots pilns ar jūras zvaigznēm. Tās sausumā mirst. Tā nu viņš ņem pa vienai zvaigznei un met atpakaļ jūrā. Kāds vecāks vīrs to redzot viņam saka: “To zvaigžņu ir tik daudz, tu taču nevari visas izglābt.” Uz to puisēns atbildēja: “Jā, bet es varu izglābt šo vienu.”
Zvans naktī
Sievietes stāsts
Nakts vidū iezvanījās telefons. Nepazīstama, šļupstoša balss lūdza nenolikt klausuli, parunāties. Mans pirmais impulss bija nolikt klausuli. Taču bezcerība vada otrā galā lika man domāt, ka šis zvans nav muļķošanās.
Es jautāju, vai mēs esam pazīstami. Vīrietis atbildēja, ka nē, viņš neesot no šīs pilsētas, bet uzturas šeit darba darīšanās. Tālāk viņš stāstīja, ka pēc vakara bārā atnācis atpakaļ uz viesnīcas numuru un turpinājis dzert, kamēr pilnībā ieslīdzis depresijā. Tā kļuvusi tik neizturama, ka sapratis, ka ir nepieciešams ar kādu runāt. Telefona grāmatā nevarējis atrast nevienu uzticības telefona numuru, viņš nolēmis zvanīt uz dullo un tā piezvanījis man.
Nākamajās divās stundās viņš stāstīja par savu darbu, ar to saistītām cerībām, par vainas apziņu nelaimīgas laulības dēļ, par savu alkoholismu. Dalījās savā mazvērtības izjūtā un pārliecībā, ka nav tiesīgs lūgt palīdzību Dievam, jo baznīcu neapmeklē…
Sarunas noslēgumā viņš lūdza piedošanu par tik vēlu zvanu un pateicās, ka nenoliku klausuli. Es teicu, ka lūgšu par viņu šonedēļ. “Es nedomāju, ka jūs esat katoliete,” viņš teica ar izbrīnu. “Es neesmu,” atbildēju, “bet domāju, ka arī protestantes lūgšanas darbosies.”
Mēs abi pasmējāmies un atvadījāmies.
Mūsu pārtapšana un pieaugšana Kristū ir cieši saistīta ar to, kā mēs šo pārveidi izdzīvojam savā ikdienā, savās attiecībās ar citiem. Mūsu pašsajūtas uzlabošana nav šī procesa vienīgais mērķis. Dievs mūs aicina būt par Viņa klātbūtni šai pasaulē.
Kristieša aicinājums nozīmē – būt arvien Dievam pieejamiem dažādās ikdienas situācijās. To varētu saukt arī par paklausību Dievam. Vārds paklausība gan latīņu, gan latviešu valodā ietver nozīmi klausīties, sadzirdēt un uz to virzīties.
Lai atsauktos aicinājumam, jāmācās pievērst uzmanību dažādajiem veidiem, kā Dievs mūs var uzrunāt – caur mājieniem, piebikstīšanu, iekšēju čukstu, sirds balsi, caur bērna muti utt. Tam atbildot, mēs praktizējam Dieva klātbūtni ikdienā.
Mēģini un redzi: Sevis izmeklēšana
Viens no veidiem, kā praktizēt uzmanības pievēršanu Dieva mājieniem, ir sevis izmeklēšana – atceroties dienas beigās (vai dienas laikā), kur esam izjutuši kādu pamudinājumu, aicinājumu, grūdienu un kā uz to reaģējuši (vai nereaģējuši). Tas palīdz attīstīt modrību un paklausību Dievam.
Sevis ikdienas pārmeklēšanu var saukt par regulāru savas dzīves izvērtēšanu Dieva priekšā. Tas nenozīmē tikai noskaidrot, “kur esmu grēkojis” – vainu meklēšanu, nožēlu un grēksūdzi. Primārais tomēr ir aicinājums uz godīgu, dziļāku sevis iepazīšanu caur attiecībām ar Dievu.
Tā ir lūgšana, kurā var izšķirt divas kustības:
Apziņas pārmeklēšana – kādā veidā Dievs ir bijis klātesošs un strādājis mūsos un caur mums, kā mēs esam uz to reaģējuši. Tā ir “pēdu pamanīšana”.
Sirdsapziņas izmeklēšana – lūgums Dievam mīlestībā pārmeklēt mūsu sirdi, lai saskatītu to, ko nepieciešams mainīt, dziedināt, piedot, atjaunot: “Palīdzi man saredzēt to, ko man nav bijis drosmes sevī atzīt.”
Sevis izmeklēšanas lūgšana
(Ignācijs no Lojolas)
Dievs, mans Radītāj, es esmu pilnībā atkarīgs no Tevis.
Viss, kas es esmu, un viss, kas man pieder, ir nācis no Tevis.
Es Tev pateicos par šīs dienas dāvanām.
Es slavēju Tevi par Tavu lielo Žēlsirdību!
Svētais Gars, Tu strādā cauri laikiem, lai atklātu man sevi pašu.
Palīdzi man labāk apzināties un saredzēt, kā Tu vadi un veido manu dzīvi.
Dari mani vērīgāku uz šķēršļiem, ko es lieku Tavā ceļā.
Tu biji man klāt šodien. Esi klātesošs arī šobrīd, kad pārdomāju:
par Tavu klātbūtni cilvēkos un dienas notikumos,
par Tavu klātbūtni tajā, ko šodien izjutu,
par to, kas ir Tavs aicinājums manā dzīvē,
par savu atbildi uz Tavu aicinājumu.
Dievs, es lūdzu piedošanu un dziedināšanu tam, kas nav bijis pēc Tava prāta.
Visvairāk man šodien vajadzīga dziedināšana _____________
(nosauc savu problēmu)
Piepildīts ar cerību un ticību, ar paļāvību uz Tavu Mīlestību,
es uzticu sevi Tavai gādībai, ticot, ka Tu dod to,
kas man visvairāk nepieciešams.
Paldies, Tēvs, par Tavu dāvanu!
Darbs grupā: Dieva aicinājums attiecībās
- Lapu sadali ar krustu 4 daļās. Vertikāli: 1) Cilvēki, kurus es sastopu ikdienā, 2) Kādi man šķēršļi viņu sadzirdēt? Un horizontāli: 1) Man ir jāsastop, 2) Es izvēlos sastapt.
- Uzraksti kādus piemērus no katras grupas un salīdzini, ar kādām ieklausīšanās grūtībām sastopies (attieksme, domas, izjūtas, nogurums, aizņemtība, nevēlēšanās dzirdēt, aizspriedumi).
- Kas varbūt kavē pat iedomāties, ka Dievs varētu aicināt viņus sadzirdēt un pieņemt?
- Pabeidz savas pārdomas mājās dienasgrāmatā. Lūdz par to.
Vingrinājumi nedēļai
Ir dažādi veidi, kā var praktizēt sevis izmeklēšanu, nav viena vienīga pareizā. Tādēļ var droši eksperimentēt un pārliecināties par sev piemērotāko variantu. Šeit piedāvāti daži.
Vingrinājums ikgadējai lietošanai
Iekšēji ieliec sevi Dieva klātbūtnē. Lai Svētais Gars tev palīdz pārdomāt savu dzīvi. Atbildi sev: Ko tu visvairāk mīli? Kas tevī rada enerģijas pieplūdumu, dedzību, vēlmi un gribu turpināt? Kā šī dedzība atbilst tavai izpratnei par to, ko Dievs no tevis šai dzīvē sagaida? Domājot par šiem jautājumiem, ievēro, vai tev rodas skaidrāka izpratne par savas dzīves mērķi. Pieraksti to, kas nāk prātā.
Dienas vingrinājums, lai palīdzētu vērst uzmanību savas apziņas saturam
Pārlūko dienas notikumus un saskarsmi, ievērojot savu sirds stāvokli, domas un jūtas, lai redzētu, kur Dievs ir bijis klātesošs, kur esi uz to reaģējis un kur ne:
- Aizver acis. Atgādini sev, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.
- Uzrunā Dievu ar lūgumu palīdzēt tev atcerēties un saredzēt šodien notikušo. Nepārcenties! Vienkārši esi atvērts tam, kas nāk prātā.
- Pievērs uzmanību tam, vai šajos gadījumos tu esi bijis atvērts Dievam. Ja ir sajūta, ka tev nav ne jausmas par to, tad lūdz, lai tev nākamā reizē būtu drosme un sapratne līdzīgā situācijā reaģēt savādāk. Savukārt, ja tev izdevās būt klātesošam un atbildēt Viņa aicinājumam, tad vienkārši pateicībā uzsmaidi Dievam.
- Atkārto vingrinājumu, lai prātā nāktu citas atmiņas un tēli. Nobeigumā atzīmē dienasgrāmatā to, kas likās svarīgs.
Dzīvi centrējoša lūgšana
- Atceries 10-12 gadījumus no aizvadītās dienas, ieskaitot ēdienreizes, sarunas, tikšanās un citas aktivitātes.
- Pārdomā katru notikumu, neizvairoties no emocijām, sevi netiesājot un neattaisnojoties.
- Atzīsti savas kļūdas domās, vārdos un darbos – pret Dievu, citiem, sevi, radību.
- Pateicies Dievam par katru dienas daļu, par dzīvi kopumā un Dieva klātbūtni tajā.
- Jautā sev: Ko Dievs man saka caur šiem notikumiem?
- Pieraksti to, kas nāk prātā.
Pārdomām
Dievs nav ļaunuma autors, bet Viņš uzņēmās milzīgu risku. Dievs vēlējās, lai mēs būtu radītāji kopā ar Viņu. Dievs vēlējās cilvēku, kurš būtu nevis pakļauts kā robots, bet brīvs personīgi lemt par savas dzīves jēgu, brīvs mīlēt vai nemīlēt.
Nekad Kristus pasīvi nenoraugās cilvēka nelaimē. Augšāmcēlies Viņš ir tik tuvu katram, kurš cieš, ka cilvēka ciešanas kļūst par Dieva sāpēm, par Kristus sāpēm. Savā vārdā Viņš liek mums būt vienotiem ar tiem, kuri iet cauri nesaprotamiem pārbaudījumiem. Kristus mūs sūta atvieglot nevainīgo ciešanas.
Cilvēka nelaimes nenāk no Dieva. Pēc laika daži atklāj, ka pārbaudījumi viņus attīrījuši. Bet, lai to saprastu, ir nepieciešams sasniegt briedumu, ir nepieciešams šķērsot garīgus tuksnešus.
(Brālis Rožē no Tezē. Lūgšana)
Palīdzība citiem atgādina, ka brieduma un izaugsmes mērķis ir plašāks nekā mūsu labsajūta. Tas mums atgādina, ka Dievam rūp visa radība… un mūsu izaugsmes augļi jādala arī ar citiem.
(Timotejs Džouns. Atrast dvēseles draugu)
Mūsu mīlestība vienam pret otru – tā ir tieša izpausme mūsu mīlestībai uz Dievu. (Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. - 1.Jņ.4:20) Mūsu problēma ir tā, ka mēs neuztveram viens otru kā māsu un brāli, vēl jo mazāk mīlam viens otru tādā veidā.
(Mārdžorija Tompsone. Dvēseles dzīres)
Jēzus aicina dzīvot kopībā arī tāpēc, lai mums būtu konfliktu pieredze, lai mēs atklātu, ka ir cilvēki, kas mums patīk, un arī tie, ko nespējam paciest; lai mēs apzinātos, ko tas mūsos izraisa. Patiesībā katrs reaģē savādāk: daži noslēdzas depresijā, citi bēg kompensācijās, vai arī viņus pārņem naids un dusmas.
Ir svarīgi to piedzīvot, jo tad mazliet labāk sapratīsim, ko Jēzus prasa no apustuļiem, teikdams: “Mīliet viens otru!” Bet mēs iesaucamies: “Nē, to un to es nespēju mīlēt!” Tomēr Jēzus vēl piebilst: “Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus…” (Lk.6:27-29).
Un ienaidnieks nav tālu, tas nav kāds apbruņojies svešinieks, bet visbiežāk kāds, kurš man ir pavisam tuvu… ģimenē, darbā, tas, kura priekšā es jūtos apdraudēts, jo viņš ir pārāk atšķirīgs un neļauj man palikt tādam, kāds es esmu… Normāli, ka mums ir ienaidnieki, tie ir ļaudis, kas pieskaras mūsu vājajām vietām, modina mūsu aizsargmehānismus, tā ir daļa no mūsu cilvēcības.
(Žans Vanjē. Asaru avots)
Dieva valstībai jābūt tavu ienaidnieku vidū. Un, kurš nevēlas tādēļ ciest, tas arī nevēlas piederēt Kristus valstībai, bet grib būt draugu vidū, bezrūpīgi baudīt dzīvi starp rozēm un lilijām, vēlas atrasties nevis ļaunu cilvēku, bet gan dievbijīgu ļaužu vidū. Ak, jūs, Dieva zaimotāji un Kristus nodevēji! Ja Kristus būtu tā darījis, kā jūs darāt, kurš gan tad tiktu izglābts?
(Mārtiņš Luters)
Radīt Valstību nozīmē tieši to: strādāt, darboties, kļūt līdzīgiem Dievam, tādiem kā Kristus. Patiesi, tie nav tikai vārdi. Valstība pietuvojas ikreiz, kad kādu darbu paveicam kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs.
Kad paēdinām izsalkušo, apmeklējam ieslodzīto, apģērbjam kailo vai piedodam ienaidniekam.
(Karlo Kareto. Tuksnesis pilsētā)
8. nodarbība. VIENKĀRŠAIS CEĻŠ
Noslēgums
Šis kopā pavadītais laiks ir vedinājis ieklausīties Dieva klātbūtnē un Viņa aicinājumā, atsaukties uz to:
1. Dienasgrāmatas rakstīšana palīdz ieiet sarunā ar Dievu.
2. Dalīšanās savā garīgajā ceļojumā, savā dzīves stāstā un pieredzē atgādina par Dieva klātbūtnes un aicinājuma pastāvību.
3. Esam redzējuši, kā meditācija ar Bībeli – Lectio Divina – palīdz sadzirdēt un izjust, ka Dievs mūs uzrunā.
4. Mēs esam aicināti būt nepārtrauktā lūgšanā, praktizējot elpas lūgšanu.
5. Esam mēģinājuši svēto klausīšanos, kas iedrošina saredzēt Dieva pēdas citu cilvēku dzīvē, reizē ļaujoties Viņa darbībai šai brīdī.
6. Sevis izmeklēšana palīdz saredzēt, kā Dievs mūs aicina kļūt par Viņa klātbūtni pasaulē un kā mēs varam sniegt viens otram roku mīlestībā.
Padomā (iekšēji ieliekot sevi Dieva klātbūtnē un ļaujoties Svētā Gara vadībai):
- Kādā veidā Dievs ir tevi uzrunājis šajā laikā?
- Vai un kas ir tavā dzīvē mainījies?
- Vai ir kāda garīgā prakse vai vingrinājums, kas šobrīd uzrunā visvairāk? Vai kāds no tiem tevī rada enerģijas pieplūdumu, dedzību, vēlmi un apņēmību to turpināt?
Pārdomām
Kristīgā draudzē diena kopībā būs saistīta ar dienu vienatnē. Tam tā jābūt. diena kopībā būs neauglīga kā atsevišķam cilvēkam, tā arī sabiedrībai, ja nebūs dienas, kas pavadīta vienatnē.
Vienatnes pazīme ir klusēšana, tāpat kā kopības pazīme ir vārdi. Klusēšana un vārdi atrodas tādā pašā vienotībā un atšķirībā kā vienatne un kopība. Viens nepastāv bez otra. Patiesie vārdi nāk no klusēšanas, un īstena klusēšana nāk no vārdiem.
(Dītrihs Bonhēfers. Dzīve kopībā)
Vienkāršais ceļš. Jēzus mūs aicina: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mt.7:7) “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt.11:30) Bet Viņš arī saka: “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem… Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mt.7:13,14)
Vienkāršības ceļš ir atvērts ikvienam. Bet tas prasa no mums visu līdz pēdējam. Pilnīgu uzmanību. Ja mēs ar to rotaļājamies, tad arī rezultāts būs kā jebkurai spēlei: kad tā beigusies, “reālā dzīve” paliek tā pati. Nav nekādas transformācijas, nav pārmaiņu. Tās pašas trulās ciešanas un apmāns joprojām paliek.
Ja nu mēs satveram to cieši? Arī tad zaudējam vienkāršu klātbūtni. Mēs nevaram rozei likt atvērties, plēšot aiz tās lapiņām. Mēs to tikai izpostīsim. Mūsu enerģija šajā atvēršanās procesā nepieciešama visā pilnībā – ļaujot tam notikt, laistot un mēslojot, pacietīgi uz visu noskatoties no iekšienes. Tādā veidā mēs neesam nedz pasīvi, nedz aktīvi, mēs vienkārši esam klātesoši, pieejami Dieva Garam.
Tik bieži es esmu tālu prom no šīs vienkāršās klātbūtnes… kaut kur dziļi manī klaiņo ilūzija, ka tikšu glābts, uzkrājot zināšanas, atrodot pareizos ieskatus un sapratni, īsto grāmatu, īsto garīgo vadītāju, īsto lūgšanu, patieso aktivitāti. Dažkārt ar to visu nonāku pilnīgā izmisumā. Bet par laimi esmu iemācījies to uztvert kā attīstību, atzīt sevī kaut nedaudz vairāk šīs “nezināšanas”. Tas paver iespēju kādam atvērumam – tam atvērtajam logam, pie kura stāvot es varu no jauna būt klātesošs kādam unikālam brīdim. Bet cik ātri gan šis logs aizveras – tiklīdz tveršana atgriežas!
Atslēga ir pacietība.
Mīļais draugs, pilnīgi pietiek būt tur, kur tu esi. Gan tev, gan man ir dots tik daudz, cik mēs šobrīd varam panest. Mums netiks dots vairāk. Uzticies kopā ar mani šai patiesībai un tam Vienam, kurš mūs nes. Tad mēs izdzīvosim šo vienkāršo, patieso un skaidro ceļu. Ceļu, kas kādu dienu mūs aizvedīs Mājās, jo: Dievs mīl visas vienkāršās lietas, jo Dievs ir vienkāršākais no visām.
(Tildens Edvards. Vienkārši dzīvojot no dienas dienā)
ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā,
bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ.8:12)
Tad Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums.
Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem,
jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma,
ka jūs topat par gaismas bērniem!” (Jņ.12:35-36)
Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā. (Gal.5:25)
Gaismai jāienāk tumsā. Ja mēs noliedzam tumsu, tāpēc ka domājam, ka esam tīri, bez tumsas, Gaisma nevar ienākt mūsos; tāpat sevi uzskatot vienīgi par tumsības būtnēm, kas nav cienīgas sastapties ar Dievu, mēs noslēdzamies savā tumsā, aizslēdzam sevi Gaismai un neļaujam Dievam ienākt mūsos.
Dievs grib ienākt šai aizvērtajā, tumšajā, sāpīgajā mūsu būtnes daļā, lai mūs atbrīvotu.
(Žans Vanjē. Asaru avots)
Augšāmceltā Jēzus pārsteidzošā klātbūtne rada cilvēkā gaismas pavardu… Ne jau tu to iededzi. Ne jau tava ticība rada Dievu, tāpat arī tavas šaubas neliks Viņam pazust nebūtībā. Atceries: vienkārša tiekšanās pēc Dieva jau ir ticības iesākums.
Netveramā pārvērtība tevī, būtības pārveidošanās turpinās visu dzīvi. Katru dienu tā padara par Dieva šodienu. Šī pārvērtība it tavas augšāmcelšanās sākums jau uz zemes, tā ir iesākums dzīvei, kas nekad nebeigsies.
Izbrīns par Mīlestību, kam nav ne sākuma, ne beigu…
(Brālis Rožē no Tezē. Lūgšana)
