Bībeles studija C
Janvāris 2018
Janvāris 2018
Cietsirdība – apcietināta sirds
(nejūtīga, patiesību noraidoša, nežēlīga)
(nejūtīga, patiesību noraidoša, nežēlīga)
20. Tad Mozus un Ārons darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; viņš pacēla savu zizli un sita ūdeni, kas bija upē, faraona un viņa kalpu acu priekšā, un viss ūdens, kas bija upē, pārvērtās asinīs.
21. Un zivis upē nobeidzās, un upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert ūdeni, kas bija upē; un asinis bija visā Ēģiptes zemē.
22. Bet ēģiptiešu burvji izdarīja to pašu ar savām burvju mākslām, un faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.
23. Un faraons griezās atpakaļ un gāja uz savu namu, un arī to viņš neņēma pie sirds. (2.M.7)
7. Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā,
8. bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā. (5.M.15)
21. Kas savu tuvāko nicina, tas grēko, bet svētīgs ir tas, kas iežēlojas par nelaimīgiem. (Sal.pam.14)
17. Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu Tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu. (Sal.pam.19)
12. Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja.
13. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta. (Ps.81)
18. Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, viņu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot.
19. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbenu lai pielūdzu?
20. Kas savu cerību liek uz nīcīgām lietām, uz pelniem, to maldina viņa pieviltā sirds un apmātais prāts, ka viņš nenāk pie garīgas skaidrības, lai jautātu: vai tie nav maldi, uz ko es paļaujos? (Jes.44)
12. Uzklausaities, jūs cietsirdīgie, kas esat tālu no taisnības!
13. Es Savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nav vairs tālu, un Mana palīdzība nekavēsies; Ciānai Es gribu piešķirt glābšanu. (Jes.46)
3. Ak, Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties. (Jer.5)
5. Es tevi nesūtu pie tautas, kam sveša valoda un nesaprotama runa, bet pie Israēla nama,
7. bet Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds.
8. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei,
9. kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts. (Ec.3)
8. Es viņiem stāšos pretī kā lāču māte, kurai nolaupīti mazuļi, un saplosīšu viņu apcietināto sirdi un aprīšu viņus turpat kā lauva; meža zvēriem būs viņus saplosīt!
9. Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts. (Hoz.13)
35. Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.
36. Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. (Mt.9)
12. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi.
13. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!"
14. Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!"
15. Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. (Lk.7)
17. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. (Ebr.2)
4. Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu.
5. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela. (Mk.3)
6. “Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt."
7. Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?"
8. Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.” (Mt.19)
51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta. (Mk.6)
17. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta?
18. Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? (Mk.8)
13. Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot.
14. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit.
15. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. (Mt.13)
37. Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam.
38. Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms?
39. Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka:
40. viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt. (Jņ.12)
14. Bet pēc tam [pēc augšāmcelšanās] Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. (Mk.16)
28. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.
29. Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību,
30. kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem,
31. bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem.
32. Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo. (Rom.1)
3. Vai nu tu, cilvēks, kas spried tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam?
4. Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?
5. Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa. (Rom.2)
18. Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi.
19. Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?
20. Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis?
21. Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? (Rom.9)
7. Kas no tā izriet? Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas,
8. kā ir rakstīts: Dievs viņiem devis truluma garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, līdz pat šai dienai.
9. Un Dāvids saka: viņu bagāti klātais galds viņiem kļūs par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu. (Rom.11)
17. Tad nu es jums piekodinu - Tas Kungs ir mans liecinieks - vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā
18. savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinā tības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva,
19. zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.
20. Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21. jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22. ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23. un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24. un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Ef.4)
1. Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki,
2. jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti,
3. cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji,
4. nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu,
5. izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies. (2.Tim.3)
7. Tāpēc, kā Svētais Gars saka: šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi,
8. neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī,
9. kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši pārbaudīdami,
10. kaut gan bija redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es sašutu par šo paaudzi un teicu: vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet Manus ceļus viņi nav atzinuši,
11. tāpēc Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiem nebūs ieiet Manā atdusā. -
12. Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva,
13. bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka "šodien", lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.
14. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. (Ebr.3)
