Kursa darbs Sv.Gregora Kristīgās kalpošanas skolā
Māra Druviete. 2000 / 2001. mācību gads
Vizuālā liturģija. Pasniedzēja I.Gulbe
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus.
Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. (Mt.5:17)
JĒZUS SAIEŠANAS TELTĪ
Ievads. Mazliet par Svēto Rakstu mērķi
1. Kāpēc telts?
2. Saiešanas telts apraksts un jēga
3. Pagalms un priekškari. Vārti
4. Vara altāris un upuris
5. Vara mazgājamais trauks
6. Svētā vieta
7. Skatāmās maizes un kvēpināmais altāris
8. Zelta svečturis. Eļļa
9. Vissvētākā vieta un Derības šķirsts
10. Augstais priesteris un Jēzus
Nobeigums. Bauslības piepildījums Kristū
Pielikumā:
Saiešanas telts plāns
Izmantotās literatūras saraksts
Ievads. Mazliet par Svēto Rakstu mērķi.
Bībele jeb Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva dzīvais Vārds. Radītāja un Visuvaldītāja vispilnīgākā pašatklāsme mums, Ēdenes dārzā grēkā kritušajai cilvēcei. Viņa iedvesmota un uzticamu personu pierakstīta. Centrālā vēsts ir Mesijas atnākšana un pestīšanas piepildījums Kristū. Jēzus Kristus ir visas Bībeles centrs, Vecās Derības 39 grāmatas ieskaitot.
"Pestīšana ir kaut kas daudz vairāk nekā grēku piedošana. Pestīšanā ir pilnībā ietverts Dieva nodoms izpirkt un atjaunot cilvēci un reizē ar to visu radību. Bībelē redzam atspoguļotu izvērstu Dieva dotās pestīšanas plānu." (Dž.Stots)
"Vecā Derība ir dievišķās atklāsmes sastāvdaļa, un arī tā atklāj Kristu...Vecā Derība māca pazīt Dievu un cilvēku, tā ļauj labāk izprast Jauno Derību. Tāpēc ir nepareizi apgalvot, ka pietiek ar Jauno Derību vien. Vecā Derība pasludina Kristu. Pirmais tās mērķis ir sagatavot Kristus valstības atnākšanu." (A.Brumanis)
Šeit par to, kā šim mērķim kalpo 2.Mozus grāmatā (Exodus) aprakstītā Saiešanas telts - pirmais Dieva izredzētās tautas dievnams.
1. Kāpēc telts?
"Saiešanas teltij, tās iekārtai un dievkalpojuma kārtībai, kādu pazina Vecās Derības ļaudis, Bībelē veltītas kādas 50 nodaļas, turpretim par visas radības radīšanu tikai divas nodaļas. Tātad patiesībām, ko Dievs mums māca par Saiešanas telti, ir jābūt nozīmīgām arī mums, Jaunās Derības ļaudīm." – konstatē J.Mednis.
"Lai pētītu un saprastu visu, kas teikts par telti, upuriem un svētkalpojumiem, kurus Dievs tik sīki apraksta, mums vajag šīm lietām dāvināt ne mazāk uzmanības un sirsnības kā visam citam, ko lasām tā Kunga un Viņa apustuļu vārdos, tāpēc ka šīs te lietas, jebšu bildēs un līdzībās, tomēr brīnišķīgi skaidri notēlo mūsu Pestītāju." – tā J.B. Kargels par Saiešanas telts ļoti detalizēto aprakstu 2.M.25.n.-3.M.8.n.
Šie Dieva svētnīcas noslēpumi mums paliek apslēpti, kamēr līdz galam neizprotam, ka "bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids." (Ebr.10:1a)
"Tikko Izraēlis pārgājis Niedru jūru un paguvis kādus gājienus pa tuksnesi, tikko apklusuši Sinaja pērkonu grāvieni, no kuriem ļaudis aizbēga; tikko izraēlieši bija bēguši, lai Dievs uz viņiem tieši nerunā, jo tie to nevarot panest,- te nāk no Dieva lūpām vārds: "Tiem būs Man taisīt svētu vietu, ka es mājoju viņu vidū." (2.M.25:8)
Kāda brīnišķīga pavēle! Tā mums liecina, ka Dievam slāpst tuvoties cilvēkam, nokāpjot pie tā viņa nevarībā... Dievs iespēja nokāpt zemē pie cilvēka un vēl vairāk, Dievs vēlējās nokāpt pie viņa." – J.B. Kargels raksturo Mozum doto Dieva rīkojumu.
Tā bija Dieva paša izvēle - dzīvot teltī savas tautas vidū. Tas nepārprotami liecina par Viņa nodomu cieši jo cieši tuvināties ļaudīm. Ceļodams pa tuksnesi, Israēlis dzīvoja teltīs un zaru būdās. Dievs izvēlējās to pašu, pielāgojoties viņu dzīves apstākļiem. Taisnība, Viņš pavēlēja taisīt skaistu telti, krāšņu un dārgu celtni, tomēr tā bija tikai telts. Šādā veidā ļaudīm nebija jābaidās no Dieva. Baiļu vietā viņi izjuta prieku, ka varenais Dievs
izvēlējies dzīvot starp viņiem.
Cik līdzīgi tam, kā Dievs tuvojies mums caur Jēzu Kristu! Par Viņu ir sacīts: "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības." (Jņ.1:14). Dievs neturēja par kaunu pazemoties un, kļūdams par nevarīgu bērniņu Betlēmes kūtiņas silītē, deva iedrošinājumu katram grēciniekam sevi uzlūkot. Ne velti Ziemassvētki uzrunā cilvēkus vairāk kā jebkuri citi kristiešu svētki.
2.Saiešanas telts apraksts.
Sazināšanās starp Dievu un cilvēku izredzētajai tautai notika tikai Saiešanas teltī (2.M.25:22; 4.M.7:89; 3.M.1:1). Pie kam telts bija tikai viena, un tur kalpoja tikai viens starpnieks grēku salīdzināšanā - augstais priesteris. Kristiešiem šodien ir daudz dievnamu, jo mums ir visuresošs Starpnieks attiecībās ar Tēvu - Jēzus Kristus.
Vairāk kā 500 gadus, no Mozus līdz Dāvidam, Saiešanas telts bija vieta, kur Dievs satikās ar cilvēku. Tāpat kā šodien mūsu dievnamos, lai uzklausītu mūsu vajadzības un mums kalpotu.
"Telts jeb pirmās svētnīcas arhitekts ir pats Trīsvienīgais Dievs (Elohim). Mozus ir galvenais būvuzņēmējs. Dievs apmāca arī katru amatnieku, dodams Svēto Garu tiem kā skolotāju un visa darba pārraudzītāju." – Tā 2.M.31:2-5 izteikto vēsti raksturo J.Mednis.
Dievs pavēlēja telti celt tuksnesī. Ne agrāk, Israēla Ēģiptes verdzības laikā. Tas Kungs nevarēja mājot Israēla bērnu vidū, kamēr viņi bija nebrīvi un vergoja. Vispirms bija no verdzības zemes jāiziet.
Līdzīgi tas notiek mūsdienās. Tādiem, kas vēl dzīvo Ēģiptē, tas ir grēka vergiem, kas dzīvo pasaulē, arī šodien nav Dieva un Kristus klātbūtnes. Tai pa priekšu iet atbrīvošana, šķiršana un atjaunošana. Kur tās nav, tur nevalda Izpircējs, Dievs, bet verdzība un kalpošana grēkam.
"Tev vajag būt i z v e s t a m ... caur īstenā Lieldienas Jēra asinīm un Dieva stipro roku... Slēpies aiz Dieva Jēra asinīm, kā Izraēlis to darīja Lieldienu naktī, un tu redzēsi, cik drīz tu tiksi brīvs no pasaules un visa, kas pasaulīgs." (J.B. Kargels)
Mozum vajadzēja Saiešanas telti celt "tālu ārpus nometnes" (2.M.33:7), un ļaudīm, kas meklēja Dievu, bija jāiet ārā uz šo telti. Tātad bija redzami jāparāda sava griba Dievam tuvoties. Zīmīgi, ka arī Jēzus cieta ārpus pilsētas vārtiem, Golgātas kalnā.
Iziešanai ir jābūt pilnīgi brīvprātīgai – ārā pie Viņa, aiz ilgām pēc Viņa, lai satiktos ar Viņu. Ārā no apkārtējās pasaules, kas vilina un valdzina. Bet arī ārā no savas iekšējās jūtu un domu pasaules, kas tūkstoš gleznām un iztēles ainām vedina prom no Dieva. Paslēpties Viņā - tā ir mūsu glābšana. Mozum dotais Saiešanas telts apraksts ļoti sīki aplūko visas tās daļas, iekārtas un priekšmetus, materiālus un ornamentus, formas un krāsas.
Pirmais dievnams, kaut arī pārnesams, bija ļoti grezns. Mācītājs J.Mednis stāsta, ka kāds ebreju vēsturnieks aprēķinājis, cik tāda celtne maksātu šodien. Vairāk kā 1,6 t izlietotais zelts varētu būt ap 20 milj. dolāru vērtībā. Sudrabs dažādos apkalumos un rotājumos izlietots ap 4,5 t un šodienas vērtībā izmaksātu ap 18 milj. dolāru. Bez tam izlietots kādas 3 t vara. (Pēc apraksta 2.M.38:21-31).
Bībelē Saiešanas telts apraksts sākas ar Vissvētāko vietu, tad seko Svētā vieta, pati telts un pagalms. Ar to uzsvērts Dieva ceļš pie cilvēkiem. Mēs pēc savas cilvēciskās dabas atrodamies ārpus svētnīcas. Mums ceļš pie Dieva sākas, vispirms nokļūstot pagalmā. Skatoties no Saiešanas telts pagalma puses, ieraugām savu pareizo ceļu no grēcīgās dzīves atpakaļ pie Dieva. Tas ir asins upuru ceļš. Katrs grēks maksā asinis.
Šodien tas ir Kristus, kas atnācis "ne ar āžu un vēršu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr.9:12)
3.Pagalms un priekškari. Vārti.
Saiešanas telts teritoriju norobežoja pagalma priekškari – 100x50 m nožogojums no smalki austa balta audekla. Priekškarus izstieptus turēja 60 akāciju koka stabi ar sudraba āķiem. Stabu gali bija apstrādāti ar bronzu un sudrabu. Tā bija 7 pēdas augsta sēta, nepārredzama visgarākajam vīram tautā.
Ieeja jeb vārti bija 30 m plati. Tos veidoja smalki austs audekls, "sega no zilā un sarkanā purpura un no karmezīna" (2.M.27:16). Košās krāsas baltā audekla sētā labi izcēlās un bija labi redzamas no tālienes.
"Ejot iekšā pagalmā, jau tūdaļ šie vārti īsos vilcienos mums parāda visu pilnu K r i s t u : ar zilo krāsu tie Viņu rāda kā nākušu no debesīm, ar purpuru - kā cilvēces Ķēniņu jeb, savienojot abus jēdzienus kopā, - kā Dievu, cilvēka miesā nākušu, kas, saskaņā ar asins krāsu, ir atdevis nāvē savu dzīvību, un to darījis, saskaņā ar balto krāsu, kā Taisnais par netaisniem." – skaidro J.B. Kargels.
Pagalmā aiz baltās sienas cilvēks bija norobežots no visa nesvētā un nešķīstā. Arī psalmos dziesminieks vairākkārt apliecina dedzīgu vēlēšanos "ieiet Viņa pagalmos" (Ps.100:4; 84:3,11). Jo pa šiem vārtiem iegāja grēcīgais cilvēks ar savu upura dzīvnieku un iznāca taisnots. Upura dzīvnieka asinis viņš bija atstājis uz altāra Dieva priekšā par saviem grēkiem. Tāds bija bauslības nolikums.
4.Vara altāris un upuris.
Vara upuru dedzināmais altāris ir pirmais, ko grēcinieks redz, atvedis savu upurējamo dzīvnieku pie telts vārtiem. Tur jau deg uguns - simbols taisnošanai un grēku nožēlai, ko Dievs prasa kā pirmo soli uz atgriešanos. Tas atradās pagalma centrā, starp ieejas vārtiem un vara mazgājamo trauku.
Altāra aprakstu Dievs Mozum dod 2.M.27:1-8. Tas bija jāgatavo no akāciju (sitima) koka, ar četriem ragiem stūros un vara režģi apakšā, vidū tukšu, līdzīgu grozam. Altāris bija jāpārvelk ar vara plāksnēm. Tas bija apmēram 3,5 m garš, tikpat arī plats un 1,5 m augsts. Īsi runājot, to sauca vienkārši par "altāri", dažkārt arī par "vara altāri" vai "dedzināmo upuru altāri".
Par altāra materiālu stāsta J.B. Kargels: "Ir pētīts un atrasts, ka šis koks ir bijis Ēģiptes akācija, koks, kuru, tā sakot, varētu saukt par neiznīcīgu, tāpēc ka tas netrūd pat ūdenī un paliek jo vecāks, jo cietāks... Mēs nemaldīsimies, ja šinī kokā saskatīsim Dieva Dēla
c i l v ē c i s k o d a b u . Saskaņā ar to, Viņš, tāpat kā Ēģiptes akācija, "uzauga it kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes" (Jes.53:2; 1965.g.tulk.: "kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē" – MD), kurš ar laiku izrādījās par brīnišķu dzīvības koku. Altāra otra sastāvdaļa, kā to tālāk lasām, bija varš... altāris bija apsegts un apģērbts ar to no visām pusēm. Varš ir spēka simbols, vispirms tiesātājas un sodītājas t a i s n ī b a s nepielūdzamai stingrībai."
Vēl J.B. Kargels uzsver, ka vispirms bija jāiet pie altāra un tikai tad drīkstēja ieiet Svētajā vietā. Līdzīgi "mums vajag iet pie c i e t ē j a Kristus, lai dabūtu iespēju iet iekšā pie p a g o d i n ā t ā un pagodināmā Kristus. Papriekš savest kārtībā rēķinus ar Dievu pie vara altāra, un tad tikai iet pie zelta altāra, lai tur tam Kungam pienestu uz svētās uguns smaržīgas kvēpināmās zāles, mūsu pielūgšanas un mūsu lūpu slavas un pateicības upuri."
Nesamajām kārtīm vienmēr vajadzēja atrasties altāra riņķos. Tās atgādināja, ka altārim drīz atkal būs jādodas ceļā. "Tāpat arī Kristus, krustā sistais, pieder v i s a i p a s a u l e i. Viņam vajag mājot ne tikai vienā – manā vai tavā sirdī; nē, nes Viņu tālāk, nes Viņu tālāk!" – aicina J.B. Kargels.
5.Vara mazgājamais trauks.
"Darini mazgājamo trauku no vara un tā kāju no vara un noliec to starp saiešanas telti un altāri un ielej tanī ūdeni. Ārons un viņa dēli lai tanī mazgā savas rokas un kājas." (2.M.30:18-19)
Šis mazgājamais trauks atradās telts pagalma dziļumā. Tā bija priesteru šķīstīšanās vieta, kur tie mazgāja rokas un kājas katru reizi pirms ieiešanas Svētajā vietā. Tas ir simbols dvēseles šķīstīšanai, garīgai attīrīšanai no grēka, pirms nākt Dieva priekšā. Neviens nevar ieiet pie Dieva, nākdams no ārienes, no pasaules, kamēr nav mazgājies no visa grēcīgā. Kristietim šī vieta svētdienā ir sākuma liturģija ar grēksūdzi.
Dievs bija pavēlējis Mozum šī trauka pamatnē ielikt spoguļus (2.M.38:8). Toreiz spoguļi nebija no stikla, bet tās bija spodrinātas vara plāksnes. Katrs, kas nāca mazgāties, redzēja sevi spogulī. "Tā Dieva Vārds ir vēl šodien vairāk kā spogulis, kas rāda mums, kādi esam ne tikai no ārienes, bet arī visu sirds skaidrību tas redz." – skaidro J.Mednis.
J.B. Kargels salīdzina norises pie vara altāra un mazgājamā trauka:
"Pie altāra Dievs savā taisnībā notiesāja un sodīja mūsu grēku; tur mēs redzējām izlietās asinis, kas absolūti nepieciešamas mūsu grēku parāda n o m a k s a i. Šeit, vara mazgājamā traukā, redzam ūdeni, absolūti nepieciešamu dvēseles š ķ ī s t ī š a n a i un
s v ē t t a p š a n a i, lai viņa varētu stāties tā Kunga priekšā. Altāris izlabo, ko esam sabojājuši, bet vara mazgājamais trauks dara, ka tas tiek aizmirsts, tā sakot, it kā nekad nebūtu noticis; dara grēcinieku šķīstu un bez vainas. Un grēcinieks Dieva priekšā kļūst par j a u n u r a d ī j u m u."
6. Svētā vieta.
"Pats mājoklis tev jāveido no desmit telts segām, austām no šķetinātām smalkām dzijām, no zila un sarkana purpura un karmezīna ar mākslīgi ieaustiem ķerubiem. Tev arī jāsagādā mājoklim dēļi no akāciju koka, kas jāsaslien stāvus. Lai katrs dēlis ir desmit olektis garš un pusotras olektis plats. Dēļus pārvelc ar zeltu un arī vainagus taisi no zelta..." (2.M.26:1,15,16,29)
Pati telts arī būvēta no sitima koka dēļiem, tikai kopā ar citu metālu kā vara altārī. Tur viss bija apklāts ar varu, šeit - ar zeltu. Katrs dēlis Dieva mājoklī bija ietērpts zeltā, pašā tīrākajā, skaistākajā un dārgākajā metālā, kura mirdzums tālu pārspēj visu citu metālu mirdzumu. Tāpēc zeltu uzskata par gaismas un šķīstības, vēl vairāk - par varenības un godības simbolu. Zelta pielietojums visā svētnīcā attēlo Kristus d i e v i š ķ o dabu.
Ar Svēto vietu patiesībā sākas pati Saiešanas telts. Upurēšanas un šķīstīšanās vieta bija pagalms bez jumta. Svēto vietu no šī pagalma nošķīra liels priekškars. Tur drīkstēja ieiet tikai priesteri, šķīstījušies gan ar upura asinīm, gan mazgājuši rokas un kājas pie mazgājamā trauka. Šī telpa bija 30x15 pēdu liela, un tur atradās tikai trīs priekšmeti: zelta svečturis, zelta maizes galds un kvēpināmais altāris. Dievs savā pirmajā mājoklī nelika neko lieku, bez nozīmes. Katrs materiāls, veidojums un piederums rādīja kādu nopietnu patiesību mūsu pestīšanas ceļam pie Dieva.
7. Skatāmās maizes un kvēpināmais altāris.
"Uztaisi arī galdu no akāciju koka, divi olektis garu, vienu olekti platu un pusotras olektis augstu un apvelc to ar tīru zeltu... Un noliec pastāvīgi manā priekšā svētās maizes." (2.M.25:23,24,30)
Šis maizes galds tika novietots Svētās vietas labajā pusē. To atkal varam uzskatīt par simbolu Jēzum, mūsu Pestītājam.
"Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir miruši. Maize,kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību." (Jņ.6:48-51)
Uz šī galda vienmēr atradās maize un vīns. Maize tur stāvēja nedēļu. Tā bija neraudzēta, jo raugs bija simbols grēkam. Pavisam bija divpadsmit maizes, katra cilts simboliski atnesa vienu plāceni. Katru sabatu astoņi priesteri izdarīja maizes nomaiņu: četri paņēma iepriekšējās nedēļas maizes un vīnu no galda un nolika tūlītējai ēšanai turpat svētnīcā; divi nesa jaunās maizes, katrs sešus plāceņus, bet citi divi - vīraku un vīnu zelta traukā. Vīraku viegli pārkaisīja maizēm kā patīkamu smaržvielu.
Tāpat Kristum jābūt mums par garīgo barību, ko baudām Svētajā Vakarēdienā, ticībā savienojoties ar Viņa spēku. Viņš ir barība mūsu ticībai, cerībai un mīlestībai.
"Tev jātaisa arī kvēpināmais altāris kvēpināšanai; tev tas jātaisa no akāciju koka. Tam jābūt četrstūrim – olekti garam un olekti platam, bet divi olektis augstam, ar ragiem, kas no tā iziet. Un tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu..." (2.M.30:1-3)
Zelta kvēpināmā altāra vieta bija tieši pretī Derības šķirstam, pie ķerubiem rotātā priekškara, kas atdalīja Svēto vietu no Vissvētākās. Tur Ārons ik rītus un vakarus dedzināja īpašas smaržīgas zāles. Katru rītu, saulei lecot, viņš iegāja Svētajā vietā, ar šķērēm apgrieza apdegušās daktis eļļas lampiņām, uzpildīja eļļu un tūliņ ar īpašu zelta ķēdītēs pakārtu trauku nesa no dedzināmo upuru altāra kvēlojošas ogles un zāles kvēpināšanai. Viņš nolika ogles uz zelta kvēpināmā altāra un uzkaisīja tām kvēpināmās zāles. Pacēlās liels, balts un smaržīgs dūmu mākonis. Tas ietina pašu kvēpinātāju, piepildīja svētnīcu, pacēlās līdz griestiem un gāja pāri priekškaram Vissvētākajā vietā pie Dieva altāra.
Kvēpināšana bija lūgšanu simbols, lūgšana redzamā veidā. Šis lūgšanu altāris bija novietots tik tuvu Dievam, cik tuvu vien Viņš ļāva sev piekļūt. J.Mednis atgādina: "Lūgšana ir bijusi un ir tavas dzīves garīgā spēka avots. Īstenībā lūgšana ir tavs personīgais dievkalpojums, un tava sirds ir tavs dievnams un svētā vieta, kurā tu satiecies ar savu dzīvo Dievu vaigu vaigā."
8. Zelta svečturis. Eļļa.
"Iztaisi arī zelta lukturi; tev jātaisa lukturis no smalka griezta zelta, un tā kājai un zariem, kausiņiem un puķēm jābūt vienā gabalā ar to... Ikvienam zaram lai ir trīs kausiņi, līdzīgi mandeļu ziediem, trīs bumbuļi un trīs puķu ziedi." (2.M.25:31,33)
Svēto vietu apgaismoja liels septiņžuburu svečturis, kas bija novietots telpas kreisajā pusē, pretī skatāmo maižu galdam. To sauca par menoru. Šis lielais svečturis no tīra zelta svēra ap 125 mārciņas (65 kg) un bija greznots ar riekstu un mandeļu ziedu rotājumiem. Mandeļu koki Izraēlā zied paši pirmie pavasarī, un tauta tos sauc par "augšāmcelšanās kokiem". Bībeles pētnieki šeit saskata Jēzus Kristus simbolu.
"Es, Gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā." (Jņ.12:46)
Gaismu deva septiņas eļļas lampiņas. Eļļu Bībelē uzskata par Svētā Gara simbolu. "Kristietis bez Svētā Gara ir kā svece bez uguns, kā sirds bez mīlestības. Bez Svētā Gara sirdi pilda savtīgums un pasaulīgas bailes." – piebilst J.Mednis.
9. Vissvētākā vieta un Derības šķirsts.
Lai neredzamo darītu redzamu, un mēs rastu priekšstatu par debesīm un Dieva troni, Dievs pavēlēja Mozum iekārtot Saiešanas teltī Vissvētāko vietu – atsevišķu, 15 pēdu garu un tikpat platu telpu, kuru no Svētās vietas atdalīja liels grezns priekškars.
Tā bija vienkārša tumša telpa, kur nebija brīv ieiet ne dievlūdzējiem, ne priesteriem. Tur mājoja tikai Dievs, Jahve. Viņa godība piepildīja šo vietu. Vienīgi augstajam priesterim, nesot asinis grēku salīdzināšanai un zelta kvēpināmo trauku, bija tiesības tur sastapties ar Dievu vienreiz gadā.
Vienīgā mēbele Vissvētākajā vietā bija zelta Derības šķirsts – Dieva godības krēsls. Tas bija galvenais priekšmets visā teltī, vissvētākais un krāšņākais, un mēs nekļūdīsimies, sacīdami, ka patiesībā šķirstam tika celta visa svētnīca. Šķirstā glabājās divi bauslības galdiņi, Mozum Sinaja kalnā dotās akmens plāksnes – Dieva derība jeb nolīgums ar tautu.
"Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts, viņa platums pusotras olekts, un viņa augstums - pusotras olekts Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no tīra zelta; pustrešas olekts platumā Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles, kas tev sakāmas Israēla bērniem." (2.M.25:10,17,22)
Derības šķirstam bija savas īpašas tiesības arī tautas ceļojumos tuksnesī. Priesteru nests, tas gāja Israēla pulkiem pa priekšu, un pār to stāvēja padebešu stabs. Šķirsts bija vienīgais priekšmets, kas no Saiešanas telts vēlāk tika pārnests Salamana celtajā templī. Kā stāsta J.B. Kargels, nav jābrīnās, ka jūdi līdz pat mūsu dienām ir pārliecināti: kaut arī nozudis, Derības šķirsts nav iznīcināts un atkal tiks atrasts, kad nāks Israēla apžēlošanas laiks.
Visa Vecās Derības tautas vēsture balstās uz tā Kunga apsolījumiem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Tie arvien tiek pieminēti un atgādināti (3.M.26:42; 2.Ķēn.13:23).
"Dievs lūkojās uz Ābrahāma Atvasi – uz Kristu, savu vienpiedzimušo Dēlu, kuru Izraēlim attēloja Derības šķirsts. Dēlam vajadzēja būt par M ū ž ī g ā s d e r ī b a s nodibinātāju, galvinieku un sargātāju. Ja derību ar Dievu nebija turējuši ne Ādams, ne Izraēlis, tad to izdarīt varēja tikai Otrs Ādams, tas Kungs no debesīm." (J.B. Kargels)
Derības šķirsts mums atklājas kā Dieva žēlastības tronis Un ķerubi, Viņa godības un varas pārstāvji, salīdzināšanas vāka abos galos stāv bez liesmainajiem zobeniem, kā citkārt pie paradīzes vārtiem pēc Ādama krišanas grēkā. Arī svētā bauslība ir gan turpat tuvumā, bet ielikta šķirstā un apsegta zem vāka.
10. Augstais priesteris un Jēzus.
Parastais priesteris nekad nedrīkstēja ieiet Vissvētākajā vietā. Tuvāk Dievam viņš netika kā tikai līdz ķerubiem rotātajam priekškaram. Aiz šī priekškara tikai reizi gadā drīkstēja ieiet augstais priesteris ar dzīvnieku asinīm, lai tās upurētu uz Dieva troņa (Derības šķirsta vāka) par visas tautas grēkiem.
Augstais priesteris bija Saiešanas telts pārraugs un kārtības uzturētājs. Viņš bija atbildīgs Dieva priekšā par dievnama likumu precīzu ievērošanu un izpildīšanu. Viņam bija padota visa levītu cilts kā priesteri un viņa palīgi daudzajos upurēšanas, telts pārnešanas un sargāšanas pienākumos. Pirmais augstais priesteris bija Mozus brālis Ārons.
Jūdiem nozīmīga diena bija grēku nožēlas un salīdzināšanas svētki (ebr.: jom kipur), pēc viņu kalendāra 10 dienas pēc Jaungada. To sagaidīja ar gavēšanu un nopietnu grēku nožēlu. Svētkos tauta sapulcējās pie svētnīcas, un visu acis raudzījās uz augsto priesteri. Notika gara šķīstīšanās un upurēšanas ceremonija, kuras laikā augstais priesteris trīsreiz gāja Vissvētākajā vietā.
Vispirms priesteris šķīstījās pats no saviem un savas ģimenes grēkiem. Upurējis vērsēnu uz vara altāra, viņš ar kvēpināmām zālēm iegāja pie Dieva troņa. Atgriezies telts pagalmā, augstais priesteris paņēma no sava upurētā vērsīša asinis un gāja vēlreiz aiz priekškara. Iemērcis pirkstu asinīs, viņš tās septiņas reizes slacīja pār Derības šķirstu, lai atņemtu Dieva dusmas.
Tad augstais priesteris pagalmā pēc Dieva pavēles izvēlējās divus vienādus āzīšus. Ar metamiem kauliņiem izlēma, kuru no tiem upurēt. Tam apsēja sarkanu saiti ap kaklu, bet otram - sarkanu lakatiņu pie raga. Pirmo āzīti upurējis par tautas grēkiem, priesteris tā asinis atkal nesa Vissvētākajā vietā.
Tauta šajā laikā stāvēja aizturētu elpu. Vai Dievs pieņems šo asins upuri par ikvienu? Augstā priestera tērpa apmalē bija mazi zvaniņi, kas ejot šķindēja. Dzirdot zvaniņus, ļaudis zināja, ka priesteris vēl ir dzīvs un Dievs pret viņiem labvēlīgs. Katrs piedomāja pie saviem grēkiem. Un ja nu Dievs upuri nepieņems? Kāds sods tad sagaidāms viņa ģimenei, dzimtai, varbūt visai tautai? Kad priesteris iznāca no svētnīcas pagalmā, tauta priekā gavilēja, jo viņu grēki bija piedoti.
Vēl sekoja ceremonija ar otru āzīti. Tam bija jāuzliek visi tautas grēki un jāaizsūta tuksnesī. Augstais priesteris uzlika savas asiņainās rokas uz dzīvnieka galvas, saukdams vārdā dažādas apgrēcības, kuras kāds varētu būt izdarījis. Tad grēkiem apkrauto lopiņu viens no priesteriem izveda labi tālu tuksnesī, pieveda pie gravas malas un nogrūda lejā. Tā ir Dieva pestīšanas plāna priekšvēsts visas cilvēces atgriešanai atpakaļ pie Dieva debesu valstībā, kas rod piepildījumu Jaunajā Derībā – Jēzū Kristū.
"Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir šai radībai piederīgu, ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr.9:11-12)
"Tādēļ arī mēs varam savu cerību likt uz Kristu ar tik daudz lielāku uzticību, cik daudz Kristus ir paaugstināts pār Āronu. Mēs zinām, ka Tēvs Viņu ir apzīmogojis uz m ū ž ī g i e m l a i k i e m . Tēvs ir apliecinājis Viņa aicinājumu par augsto priesteri (Ebr.5:5). Uz Viņu jūs vienmēr varat paļauties. Viņš nekad no sava amata netiks atcelts, neviens cits Viņa vietā nestāsies: Kristus paliek mūžīgi." (J.B. Kargels)
Nobeigums. Bauslības piepildījums Jēzū Kristū.
"Dari redzamus saviem kalpiem savus darbus un liec saskatīt savu godību viņu bērniem! Lai nāk pār mums tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu - to pašķir un svētī!" (Ps.90:16-17)
Tā lūgšanu par savu tautu un tās nākošajām paaudzēm pie sava Kunga troņa paceļ Dieva vīrs Mozus.
"Atšķirtība starp Dievu un Viņa tautu ilga līdz tam, kad Kristus Jēzus ienāca pasaulē. Ar savu nāvi Viņš atvēra priekškaru, kas norobežoja Vissvētāko vietu, un deva ticīgajiem iespēju tur ieiet droši un uzticībā. Visu Saiešanas telti vajadzēja svaidīt ar eļļu, kas simbolizēja Svēto Garu. Kad Dievs dod mums Svēto Garu, Viņš paceļ mūs no izglābto līmeņa uz svētuma un šķīstuma līmeni.
Kristus ieradās šai pasaulē kā Desmit Dzīvo Vārdu Atklāsme, piepildīdams visus Dieva baušļus tavā un manā vietā. Bet tā kā mēs nespējam pat izprast šos desmit noteikumus, Viņš tos reducēja uz diviem. Viņš teica: Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta. Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. (Mt.22:37,39)
Slava tam Kungam, ka Viņa mīlestība mūs pavada līdz nāvei un – mūžīgajā dzīvībā!" (M.Essess).
Izmantotā literatūra:
1. Bībele: Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti.- b.v., Bībeles sabiedrība, 1991
2. Brumanis A. Bībelē apslēptie dārgumi.- R., Aut.izd., 1992 (skolas b-ka)
3. Kargels J.B. Dieva svētnīcas noslēpumi Vecajā Derībā.- S.Paulo (Brazīlija), Kristīga Drauga apg., 1961 (I.G. personīgs īpašums)
4. Mednis J. Paskaidrojums par Veco Derību: Bībeles lasītājiem un Dieva meklētājiem (Jēzus Vecā Derībā).- b.v., J.Medņa apg., 1997 (RL draudzes b-ka)
5. Stots Dž. Iepazīsim Bībeli.- R., LB b-ba, 1995 (Sv.Gregora skolas b-ka)
6. . . .- b.v., GBV izd., b.g. (Sv.Gregora skolas b-ka)
7. Esses M. Jesus in Exodus.- New Jersey (USA), Logos International, 1977 (Sv.Gregora skolas b-ka)
