Bībeles un kristīgās literatūras studija T
Maijs 2018
Maijs 2018
11. Gaisma atspīd taisnajam, un prieks atmirdz tiem, kas sirdī skaidri. (Ps.97)
26. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā.
27. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.
28. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. (Apd.2)
11. To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. (Jņ.15)
– Prieks ir ticības pazīme. Ja ejat projām no Kristus, jūs ejat projām no cerības un tātad arī no prieka. Neticība sakņojas pasaulīgumā, paštaisnībā un lepnībā.
1. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11)
2. Jo, tanī stāvēdami, tēvi saņēmuši liecību.
5. Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi.
7. Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.
11. Ticībā arī pat Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu.
29. Ticībā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi.
30. Ticībā sabruka Jērikas mūri pēc tam, kad septiņas dienas tiem bija gājuši apkārt.
32. Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem,
33. kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši,
34. uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt.
35. Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. (Ebr.11)
– Ticība var ienākt divējādi. Var piedzīvot lielu satricinājumu (kā apustulis Pāvils) vai varenus brīnumus (kā minētās VD personas).
37. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;
38. viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām.
39. Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto,
40. tāpēc ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību. (Ebr.11)
28. "Mans Kungs un Mans Dievs!"
29. Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" (Jņ.20)
– “Citi” ir tie, kas tic un tomēr neko nesaņem. Jūs esat svētīgi, ja piederat pie “citiem”. Jūs nepiederat šai pasaulei. Jūs esat ticības cilvēks, debesu cilvēks.
16. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ.3)
48. Jēzus viņam sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat." (Jņ.4)
46. Ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? (Jņ.8)
9. Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.
10. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Rom.10)
1. Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,
2. un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. (Ebr.12)
– Ticība ir gara acis. Ticēt vai neticēt – tas ir mācekļa ziņā. Dievs nekad nav neticības cēlonis! Mūsu neticības cēlonis ir skats nepareizā virzienā. Ticība ir kā eksplozija, kas rodas, sastopoties Dieva un cilvēka gribas darbībai.
16. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts (cits tulk.: nosodīts). (Mk.16)
– Tas attiecas ne tikai uz “iešanu uz debesīm vai uz elli”. Tas nozīmē arī glābšanu šodien, no mūsu ikdienas elles.
50. Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi (izglābusi), ej ar mieru." (Lk.7)
35. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis (izglābis), lai palīdzas (izglābj) pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais." (Lk.23)
40. Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: "Izglābieties no šīs samaitātās cilts!" (Apd.2)
31. Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." (Apd.16)
18. Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. (1.Kor.1)
– Svētajā Vakarēdienā mēs katrreiz saņemam dzīvību, Kristus dzīvību, kas ir uzvarējusi visu, ar ko vien cilvēks jebkad sastapsies. Jums nevar būt tādu grūtību, kurās Kristus asinis nespētu palīdzēt.
33. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ.16)
7. Bet nesvētas un vecu sievu tenkas noraidi. Vingrinies turpretim pats dievbijībā.
8. Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. (1.Tim.4)
32. Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. (Mt.10)
33. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (Apd.4)
1. Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām. (Ebr.3)
3. Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. (2.Pēt.1)
– Miesa mīl neticību. Ticība ir jāvingrina. Izrunājiet to, kam ticat. Lai uzmanība pievērsta Jēzum, nevis sev pašam. Runājiet par Jēzu, dziediet par Viņu, aplieciniet Viņu. Tas uzrunā jūsu garu. Un Viņa tuvums pārvar visu.
8. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.
9. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1.Jņ.1)
– Cilvēkam grēku nožēla ir tikpat nepieciešama kā pilsētai kanalizācijas sistēma. Tā aizpludina prom visas neveiksmes un ļauj staigāt gaismā. Tā mūs nemitīgi attīra no lepnuma, pašlabuma meklēšanas, sacelšanās, aizvainojuma, bailēm un mazvērtības.
2. Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. (Ps.40)
5. Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu.
6. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. (Ps.130)
– Jo ilgāk gaidām uz to Kungu un ļaujam Viņam savīt mūsu vājās, nožēlojamās dzīves kopā ar Viņa dzīvi, jo stiprāki kļūstam.
25. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?
26. Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?
28. Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj,
29. tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.
31. Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?
32. Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. (Mt.6)
– Ticības dzīve nav nasta. Dzīve ticībā ir viegla. Ja neļaujam miesai mums dāvāto žēlastību pārvērst bauslībā.
5. lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. (Gal.4)
– Dievam patīk gaidīt. Vienīgi Viņš zina, kad ir pareizais laiks. Gaidīšana maksimizē baudu, pievieno Viņa dāvanai visaugstāko prieku.
