Kristus – dzīves centrā

Tematiska studija
Septembris 2012

Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu. Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos. (Jes.42:9,16)
(Dievs) grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem. (1.Tim.2:4-6)
Neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum... (Gal.2:16)
 
No tumsas – gaismā: Dieva plāns dumpinieku glābšanai
Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. (2.Kor.4:6)
Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. (Gal.4:4-5)
Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana. (Kol.1:13-14)
 
Tas (Jēzus) bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam. (Jņ.1:9-12)
Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. (Jņ.3:19)
 
GLĀBJOŠĀ MĪLESTĪBA
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ.3:16)
 
Dievs savu telti ir uzcēlis mūsu vidū
Tā ir tik ielīksmojoša ziņa, ka nosaukta par Labo Vēsti.
Evaņģēlijs spēj apgriezt mūsu dzīvi kājām gaisā.
”Iesākumā bija Vārds
un Vārds bija pie Dieva,
Un Dievs bija Vārds.
Tas bija iesākumā pie Dieva.
No Viņa viss ir radies,
un bez Viņa nekas nav radies,
kas vien ir radīts.
Viņā bija dzīvība,
un dzīvība bija cilvēku gaisma.
Un gaisma spīd tumsībā,
bet tumsība to neuzņēma...
Taču tiem, kas Viņu uzņēma,
tiem, kas tic Viņa vārdam –
tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem...
Un Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums. (Jņ.1)
Turpmāk zemes vēsture ir arī debesu vēsture.
Dievs ar cilvēku ir saistīti vienā liktenī.
Cilvēka intereses ir arī Dieva intereses.
Cilvēka mājas ir arī Dieva mājas.
    (Karlo Kareto)
 
Dieva bērni ir tie, kas tic Jēzum. Ticīgie ir saņēmuši žēlastību Jēzus nopelna dēļ, un Dievs ir sūtījis Savu bērnu sirdīs Sava Dēla Garu.
Cilvēkiem, kas savā dzīvē grib piedzīvot Gara spēku, Raksti māca: atsakies no visa savējā, kam esi pieķēries, no visām pūlēm, ko veic savā spēkā, no visām ilūzijām, ka spēks no debesīm tev palīdzēs ar visu tikt galā pašam. Bet nāc pie Jēzus kā pazudis grēcinieks – nāc tāds, kāds esi, un noliec Viņa priekšā visu savu grēku un samaitātību.
Tad tu esi Dieva bērns, Jēzus ir tavs Brālis un Viņa Gars mājo tevī.
Tāds ir pestīšanas ceļš. Dieva Svētais Gars mums atklāj Jēzu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. Gars apskaidro Jēzu cilvēku sirdīs tā, ka tie atrod Viņā glābiņu un patvērumu. Jā, mūsu vienīgais pestīšanas ceļš ir Jēzus vārdā un nopelnā.
Tāpēc cilvēks, kas nocietinās pret Svētā Gara liecību par Jēzu, ir grimis visdziļākajā neticībā. Viņa stūrgalvīgā neticība liedz tam grēku piedošanu (Mk.3:29). Šis grēks nav piedodams, jo savā neticībā cilvēks atsakās nākt pie vienīgā Glābēja Jēzus.
Dieva Dēls Jēzus Kristus ir neaptverama mistērija visiem cilvēkiem. Nav neviens, kas pilnībā spētu apjaust Viņa personas noslēpumu: kā tas iespējams, ka Viņš ir patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess Cilvēks, no jaunavas Marijas piedzimis? Vienīgais, kas visā pilnībā saprot šo noslēpumu, ir pats Dievs. Un tāpat vienīgi Dēls pilnībā pazīst Tēvu (Mt.11:27).
Mums jāsaprot kāda būtiska lieta: ja gribam iepazīt Dievu, mums jāiet pie Dēla. Daudzi to nesaprot un saka: es ticu Dievam! Taču es šaubos, vai Jēzus tiešām ir Dieva Dēls. Kas šādi runā, rūgti maldās. Ja cilvēks nav iepazinis Jēzu, viņa ticība ir pievērsta nevis patiesajam Dievam, bet gan elkam, ko radījusi cilvēka fantāzija.
Dzīvības vārti ir šauri. Tu netopi glābts citādi, kā vien izlīgstot ar Dievu par savas dzīves grēkiem. Tu nevari nonākt mājās pie Dieva, ja netici savam Glābējam Jēzum. Neviens netop glābts, ja nav piedzimis no augšienes un saņēmis savai sirdij jaunu gaismu un vēlmi darīt labu. Taču mūsu vecais cilvēks, mūsu nekrietnā miesa, šos nosacījumus negrib pieņemt. Tādēļ arī dzīvības vārti ir tik šauri. Un Jēzus apgalvo: tos atrod tikai nedaudzi. (K.F. Vislofs)
 
Nav svarīgi, ka jums ir kaut kāda ticība, bet gan īstā ticība, ar kuru iespējams dzīvot arī tad, kad kļūst ļoti tumšs, un kas dod patvērumu arī lielos kārdinājumos.
Ir tikai viena īsta ticība, ar kuru var īsteni dzīvot un īsteni mirt: tā ir ticība Kungam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Par Dievu var diskutēt stundām ilgi. Vienam ir tāds priekšstats par Dievu, citam citāds. Bet Jēzus nav nekāds diskusiju priekšmets. Vienīgi ticība Jēzum, Dieva Dēlam, ir glābjoša un svētu daroša ticība.
Tuvāko simts gadu laikā jūs būsiet mūžībā. Un tad viss būs atkarīgs no tā, vai jūs būsiet iepazinis Jēzu. “Kam ir Dieva Dēls” – klausieties: IR! “tam ir dzīvība” – šeit un mūžībā! “Kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” Bez Viņa dzīve ir nožēlojama.
Dievs ir apslēpts Dievs. Un bez Jēzus mēs par Dievu neko nezinām! Jēzus ir Dieva atklāsme. Jēzū Dievs ir nācis pie mums. Bez Jēzus es par Dievu nezinātu neko.
Jūs runājat par “mīļo” Dievu. Bībele tā nesaka. Bībele daudz vairāk runā tā: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” Man liekas, tā ir mūslaiku lielākā muļķība, ka vairs nebaidās no Dieva dusmām. Mēs taču visi esam grēkojuši!
Jēzus ir Dieva glābjošā mīlestība. “Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti.” Bet Viņš nevar būt netaisns. Viņš nevar klusēt par grēku! Un tāpēc Viņš devis savu Dēlu glābšanai, salīdzināšanai.
Redziet, kamēr jūs neesat atraduši Jēzu, jūs atrodaties zem Dieva dusmām, kaut arī jūs to nemanāt, pat noliedzat. Bez Jēzus Dieva tiesā es eju bojā. Bez Jēzus man sirdī nav miera. Bez Jēzus es nevaru mirt bez nāves bailēm. Bez Jēzus es aizeju mūžīgā pazušanā. Bet ja atrodos zem Jēzus krusta, es esmu paslēpts. Es drīkstu zināt, ka Viņš ir mans salīdzinātājs. Viņš ir mans Glābējs! Jēzus ir Dieva glābjošā mīlestība. (Vilhelms Bušs)
 
Ticība ir praktiskās kristietības pats kodols. Tā ir cilvēka reakcija uz Dieva iniciatīvu. Svētais Gars ieliek sirdī patiesību par Kristu. Pār tevi atspīdēja Dieva gaisma, un tu izlēmi pakļaut savu gribu Kristum. Tā bija tava izvēle. Atbilde uz Dieva aicinājumu. Laika gaitā lēmums pāraug attieksmē – tieksmē vienmēr būt gatavam pozitīvi atbildēt uz Dieva vārdu.
Ticība sākas ar Dievu. Es atbildu. Tad seko trešais elements – manas attiecības ar Dievu. Viņš runā, es atbildu, un mēs sākam iepazīt viens otru. Jo labāk Viņu pazīšu, jo vieglāk paklausīt Viņam. Ticība iet pāri aizai, vedot pie neredzamā, uz ko ceram.
Tā ir “stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Tātad ticība ir līdzeklis, ar kura palīdzību kristieši darbojas ārpus laika un telpas, tā palīdzot piepildīties citādā veidā nerealizējamām cerībām.
(Džons Vaits)
 
Vienīgi Jēzus var tikt galā ar mūsu dzīves lielākajām problēmām. Katram tās ir savas. Tomēr lielākā mūsu dzīves problēma ir mūsu vaina Dieva priekšā.
Kāpēc ļaudis nevar būt īsti priecīgi un laimīgi? Nevar, jo viņi velk aiz sevis grēku važu. Tā ir milzīgi gara. Arī tad, ja nav redzama. Un to viņiem neviens nevar atņemt. Jēzus vienīgais ir tas, kurš var tikt galā ar mūsu dzīves lielāko problēmu. Viņš manu grēku dēļ ir miris. Mirstot Viņš par tiem samaksāja. Tādēļ Viņš ir spējīgs atņemt šo važu. Viņš vienīgais to var! Bet viss atkarīgs no tā, ka jūs Viņu iepazīstat.
Kādēļ es dzīvoju? Jautājums par dzīves jēgu. Un tas ir milzīgi svarīgs tāpēc, ka mums ir tikai viena vienīga dzīve. Ja tā ir zaudēta, zaudēta ir visa mūžība.
Cilvēku par cilvēku dara tas, ka viņš jautā: “Kādēļ es esmu šeit? Kādēļ esmu cilvēks? Kādēļ dzīvoju?” Un atbildes nedrīkst būt paviršas vai pārsteidzīgas, kas jautājumu tikai atliek, atbīda malā. Jo Bībelē atrodams kāds vārds, kurš spiežas caur un cauri: “Cilvēkam nolikts vienreiz mirt, bet pēc tam Dieva tiesa.”
Tikai viens vienīgs var mums pateikt, kādēļ mēs dzīvojam. Un tas ir Tas, kas mūs dzīvē saucis, kas mūs radījis – Dievs. Bībeles atbilde ir: Dievs mūs radījis, lai mēs kļūtu Viņa bērni! Bērni, kas ar Viņu runā un ar kuriem Viņš var runāt, kas Viņu mīl un kurus Viņš mīl. No dabas mēs neesam Dieva bērni. Modernais cilvēks par Dievu neinteresējas. Bet tad jau Viņa aicinājums – būt cilvēkam – ir kļūda!
Visu jautājumu jautājums ir: “Kā lai es kļūstu par dzīvā Dieva bērnu?” Atbildi es varu gūt tikai atklāsmes ceļā. Bībele saka: vienīgi caur Jēzu! “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Tikai uzņēmuši Jēzu, jūs esat atraduši savas dzīves jēgu. Tikai tad!
Būt kristietim nenozīmē vienkārši būt kristītam un iesvētītam vai arī maksāt baznīcas nodokli. Kristietim būt nozīmē piedzīvot eksistences pārmaiņu, būt izrautam no visas tumsības varas un nonākt būtiski jaunā stāvoklī, būt pakļautam jaunam Kungam. (Vilhelms Bušs)
 
Ja ir tikai ideja par Kristu, mācības sistēma, vispārēja reliģiska atziņa par žēlastību vai grēku piedošanu, tad sekošana Kristum nav nepieciešama un to pat izslēdz. Ar ideju cilvēks ir atziņas, jūsmošanas vai īstenošanas, bet nekad personīgas, paklausīgas sekošanas Kristum attiecībās. Kristietība, kurā ir tikai Dievs Tēvs, bet nevis dzīvais Dieva Dēls Kristus, atceļ sekošanu Viņam.
Neviens cilvēks nevar pats brīvi izvēlēties šo sekošanu, bez Jēzus aicinājuma. Neviens nevar pats sevi aicināt, ne arī pats radīt sekošanas noteikumus (Lk.9:57-62). Palikšana vecajā stāvoklī un sekošana Kristum viena otru izslēdz. Jēzus ir Kristus, un tāpēc no paša sākuma parāda, ka Viņa vārdi nav nekāda mācība, bet jaunas eksistences radīšana. Tagad ticēt vairs nenozīmē klusībā gaidīt, bet iet kopā ar Kristu, iepazīt savu Kungu, kura rokās jāieliek visa dzīve. (Dītrihs Bonhēfers)
 
Dievs ir tepat
Mājās! Manās un tavās mājās.
Tā kā Dievs ir apslēpts, neviens Viņu neredz.
Tomēr visi Viņu meklē, jo ikvienā mīt liela vēlēšanās Dievu ieraudzīt.
Tas ir tik interesanti!
Māte Terēze iziet ielās, sniedz mierinājumu mirstošajam.
Pasaule uz brīdi apstājas: tā Kalkutas ielās redz Dievu staigājam.
Ko darīja brālis Rožē? Viņš mīlēja jauniešus.
Viņi to sajuta, un tas bija sākums Tezē piedzīvojumam.
Dievs atklājas visur, kur kāds ciena dzīvību,
vēlas gaismu un cenšas mīlēt.
Ikreiz, kad tu iestājies par dzīvību, tu mīli un no tavas rīcības izplūst Dievs.
Rīkojoties tā, kā rīkotos Jēzus, tu atbrīvo Dievu no neredzamā plīvuriem
un dari Viņu redzamu cilvēku ceļos.
Ticība ir darbs, nevis nebeidzamas runas.
Cerība ir gaismas žests, nevis naivs sentiments.
Mīlestība ir notikums.
    (Karlo Kareto)
 
 
Tēva atklāsme Dēlā
Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jņ.8:12)
Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. (Kol.1:15-17)

 
TUMSAI NAV VARAS PĀR GAISMU
Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem! (Jņ.12:36)
 
Gaisma un tumsa. Gaismai un tumsai nepiemīt vienlīdzīgs spēks. Tumsai vienmēr jāpadodas gaismas priekšā. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma” (Jņ.1:4-5). Tumsa nekad negūst virsroku pār gaismu, bet tikai aizņem gaismas atstāto vietu, kad gaisma atkāpdamās to pieļauj. Gaisma, gluži otrādi, iznīcina tumsu, liek tai atkāpties. Cilvēks vēl nav izgudrojis ierīci, pretēju kabatas baterijai, kura dienas gaismā izstarotu tumsu.
Kāda gan būtu dzīve, ja tajā nebūtu saules lēkta, kurš vienā mirklī padzen tumsu, uzsākot raženu dienu? Dieva gaismai tāpat ir jāataust mūsu sirdīs katru dienu, un tad pazudīs visas tumsas izpausmes mūsos. Tāpat kā gaisma ir neizmērojami varenāka par tumsu, tā Dieva spēks ir bezgalīgi lielāks par ienaidnieka spēku. Sātana tumsībai tiek ļauts darboties tikai tur, kur to noteicis Dievs. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu uzmanības centrā vienmēr būtu Viņa gaisma.
Laimīgi ir tie ļaudis, kuri neuzticas paši sev un nepaļaujas uz miesu, bet uzticas Gaismai, kura mīt mūsos un ir uzvarējusi tumsu. Tie dzīvo ar apziņu par piederību Dievam, kurš “ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaisma” (1.Pēt.2:9).
(Maikls Velss)
 
Kāds, kurš izved gaismā
Ticība man liek pievienoties
šai dzīvības, gaismas un mīlestības Valstībai,
cerība mani turp vada, un mīlestība to atklāj.
Tā ir Valstība, kas mums sagatavota “kopš pasaules radīšanas” (Mt.25:34).
Valstība, kurā Kristus mūs “pārcēlis, atbrīvotus no tumsas varas” (Kol.1:13),
un “mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk.10:20).
Šī Valstība ir ne tik daudz kāda noteikta vieta, bet Persona – Jēzus.
No Viņa nāk vesela virkne ideālu pārmaiņu. Un Kristus ir visa centrā.
Viņš ir mans gans, kas vada. Un kāds, kurš izved gaismā.
Viņš ir padomdevējs. Viņš ir drošība.
Man ir jāizdara lēciens cerībā un jātic neiespējamā Dievam.
Mūsu vājums slēpjas apstāklī, ka raugāmies vienīgi uz sevi, vienmēr uz sevi.
Debesu Valstība nozīmē – Dievs ar mums.
Bet tas man neko neizsaka, ja es neesmu atklājis, ka Viņš ir dzīvs.
Kad spēju to saprast, man sākas mesiāniskais laiks. Viņa atnākšana.
Brīdis, kad apzinos Viņu – Pavisam Citādo.
Tas ir mīlestības laiks. Mīlestības šodiena.
    (Karlo Kareto)
 
No grēka verdzības – Kristus dotā brīvībā
Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā. Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības. (Ef.1:4-7)
Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Ef.2:8-10)
 
Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam. (Rom.8:1-4)

 
DĀRGĀ ŽĒLASTĪBA
Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! (Ef.2:4-5)
 
Dzīvības glābšana. Reiz jau Dievs ļāva šausmīgai tiesai iet pār pasauli. Tad izglāba tikai vienu vīru un viņa ģimeni. Šo vīru sauca Noa. Viņam Dievs deva norādījumu uzbūvēt šķirstu, iekams sākas tiesa.
Redziet, pasaule iet pretī Dieva tiesai. Ir viens šķirsts – mums piedāvātā žēlastība Jēzū. Viņš nāca no Dieva pasaules mūsu nožēlojamā pasaulē. Viņš mira mūsu dēļ pie krusta. Un uzcēlās no mirušajiem. Viņš sauc mūs caur Svēto Garu. Jēzus ir šis šķirsts!
Ticēt nozīmē spert soli žēlastībā. Tas nozīmē izglābšanos no dzīvības briesmām. Jāsper tikai viens solis. Bet šis solis nav nekāda bērnu spēle. Tas nozīmē saraut saites ar visu pagātni. Ir tikai jāatzīst savi pārkāpumi un ticībā jāpieņem Jēzus samaksa. Tikai tam, kam ir Dieva Dēls, ir dzīvība!
Speriet izšķirošo soli pāri robežai – Jēzus atplestajās rokās. (Vilhelms Bušs)
 
Dārgā žēlastība ir tas apslēptais dārgums laukā, kura dēļ cilvēks iet un ar prieku pārdod visu, kas viņam bija (Mt.13:44); tā ir dārgā pērle, par kuru tirgotājs atdod visu savu mantu (Mt.13:45); tā ir Kristus ķēniņa valstība, kuras dēļ cilvēks izrauj to aci, kas viņu kārdina (Mk.9:47); tas ir Jēzus Kristus aicinājums, kura dēļ māceklis pamet savus tīklus un seko Kristum (Mk.1:16-20).
Žēlastība ir dārga vispirms tāpēc, ka tā ir bijusi dārga Dievam – tā maksājusi Viņa Dēla dzīvību. “Jūs esat dārgi atpirkti” (1.Kor.6:20). Un mums nevar būt lēts tas, kas ir dārgs Dievam. Tas ir svētums, kas jāsargā no pasaules.
Ceļš uz ticību ved, paklausot Kristus aicinājumam. Tikai ticīgais ir paklausīgs, un tikai paklausīgais tic. Vispirms ir ticība un tikai tad – paklausība. Bet tās nedrīkst būt atrautas viena no otras. Ticība eksistē tikai paklausībā. Tāpat kā paklausība ir ticības sekas, tā paklausība ir arī ticības priekšnoteikums. Tikai paklausīgais tic. Pavēlei ir jāpaklausa, lai varētu ticēt.
Jēzus Kristus mūs aicina. Šis aicinājums ir Viņa žēlastība, kura no nāves sauc jaunajā paklausības dzīvē. Jēzus aicinājums sekot Viņam uzrunā katru mācekli atsevišķi. Un pašam ir jāizšķiras, vai viņš grib vai negrib sekot. Katrs atsevišķi tiek aicināts. Kristus grib viņu padarīt vientuļu, lai viņš neredzētu neko citu kā tikai To, kas viņu sauc. (Dītrihs Bonhēfers)
 
Neticīgi ticīgie. Tie ir tādi, kas, lai gan ir no jauna piedzimuši un nonāks debesīs, tomēr nekad nav pilnībā, ar visu savu būtību noticējuši Jēzum Kristum. Ar prātu tāds Kristu pieņem, bet tajā pašā laikā viņš jūt, ka tikai pats ir atbildīgs par ikvienu savas kristīgās dzīves aspektu. Tātad pašam jāmaina sava un savu tuvinieku dzīve un ļoti jācenšas, lai Dievs viņu pieņemtu. Tās ir neticīga cilvēka emocijas: ar prātu gan steidzas pretī Dievam, bet savās jūtās bēg no Viņa.
Krusta vēsts un pestīšana. Kristus mūsu labā ir paveicis trīs lietas: (1) Viņam ticot, mēs varam piedzimt no jauna, (2) caur Viņa asinīm saņemt piedošanu un (3) varam tikt pestīti. Kurš ir pieņēmis krusta vēsti, pestīšanu piedzīvo jau šodien – no visa tā, kas mūs nomāc (ienaidniekiem, ciešanām). Tā nav paredzēta tikai nākotnei, nonākot debesīs. Pestīšana ir jāpiedzīvo katru dienu, tai jābūt pārdabiskai.
Visas mūsu patiesās vajadzības ir garīga rakstura, un tās var piepildīt tikai un vienīgi Dievs. Ir jātic Jēzus vārdiem: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5). Pretējā gadījumā meklēsim citu “glābēju” no verdzības, kurā dzīvojam.
(Maikls Velss)
 
Pareizais ceļš
Ļoti svarīgi ir būt uz pareizā ceļa.
Gadiem ilgi tu esi centies kļūt labāks, bet neesi spējis.
Kāpēc? Tāpēc ka pareizā izvēle nebija kļūt labākam.
Pareizā izvēle bija padoties un uzticēties Jēzum.
Tiklīdz saskatīsi starpību, sapratīsi,
kāpēc Dievs tev ļāva piedzīvot sakāvi.
Centieni pārvarēt miesu saviem spēkiem lemti neveiksmei.
Bet Dieva spēks mūsu “nespēkā varens parādās”.
Tā bija Dieva griba, lai tu tiktu sakauts un atklātu Viņa spēku.
Viņa gala mērķis bija atklāsme par Kristu tevī – godības cerību.
    (Maikls Velss)
  
Miers ar Dievu
Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru - gan debesīs, gan virs zemes. (Kol.1:18-20)
Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Rom.5:1)
Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu ... Un atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā. (Ef.2:13-14, 17-18)

 
SADRAUDZĪBĀ AR TĒVU UN DĒLU
Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. (1.Jņ.1:3)
 
Es nesaprotu, kādēļ Dievs daudz ko pieļauj. Bet ir kāds gaismas signāls, kāda zīme, kāds piemineklis, kāda Viņa mīlestības bāka. Tas ir Jēzus krusts. Ja es zem Jēzus krusta atrodu mieru ar Dievu, tad man nav vairāk nekādu jautājumu.
Es kļūstu kā bērns un varu Debesu Tēvam uzticēties. Viņš visu dara pareizi. Man nav vairs nekādu jautājumu. (Vilhelms Bušs)
 
Kristus mājo mūsos – šis atklājums sniedz spēku un saiknes apziņu. Ja esam ticībā saskatījuši Kristu sevī, klusums kļūst par svētību. Tas mūs vairs nebaida, bet kļūst pat iepriecinošs. Žēl, ka tikai retais pazīst šo svētību, kas atrodama klusumā, jo vairākums ir aizņemti, diktējot Dievam savas vēlmes un trokšņojot, lai pārliecinātos, ka Viņš sadzirdēs un rīkosies saskaņā ar viņu gribu. Viņi nepazīst Dieva klātbūtnes izjūtu, kas atklājas klusumā. Klusums Dievam ir būtisks – tas minēts Bībelē vairāk kā 300 reižu.
Esam Kristus līgava. Mēs – Baznīca. Vai mums pietiek ar Viņu pašu? Vai arī mēs vēlamies Jēzu tikai tad, kad Viņš mums dāvā to, ko mēs gribam? Vajadzētu Viņu meklēt ne mūsu pašu priekam un vajadzību apmierināšanai, bet par prieku Viņam. Beidziet izlūgties no Dieva visādus niekus. Mīliet Viņu klusumā, mācieties priecāties par Viņa klātbūtni jūsos. Tad no jūsu būtnes dziļumiem plūdīs dzīvā ūdens straumes. To nav iespējams pilnībā izprast, bet gan piedzīvot. (Maikls Velss)
 
Augšāmceltā Jēzus pārsteidzošā klātbūtne rada cilvēkā gaismas pavardu.
Ne jau tu to iededzi. Ne jau tava ticība rada Dievu, tāpat arī tavas šaubas neliks Viņam pazust nebūtībā. Atceries: vienkārša tiekšanās pēc Dieva jau ir ticības iesākums.
Netveramā pārvērtība tevī, būtības pārveidošanās turpinās visu dzīvi. Katru dienu tā padara par Dieva šodienu. Šī pārvērtība ir tavas augšāmcelšanās sākums jau uz zemes, tā ir iesākums dzīvei, kas nekad nebeigsies.
Tas ir izbrīns par Mīlestību, kam nav ne sākuma, ne beigu. (Brālis Rožē no Tezē)
 
Jēzus dod dzīvei jēgu
Pavadiet ar Viņu kaut vai piecpadsmit minūtes,
un jūs nepaliksiet nemainīts.
Mans gars tiek pabarots Viņa sadraudzībā,
un no manas iekšējās būtnes plūdīs dzīvā ūdens straumes.
Ja es noraidu Viņa aicinājumu uz sadraudzību, zaudētājs esmu es
un piedzīvoju badu savās visdziļākajās vajadzībās.
Es kļūstu truls, skeptisks un cinisks.
Meklēt Viņu nozīmē meklēt dzīvību.
Atrast Viņu nozīmē atrast dzīvību.
Dzīvot Viņā nozīmē patiesi dzīvot šo dzīvi.
Es pateicos par visu, kas mani virza uz Viņu!
    (Maikls Velss)
  
Uzvara Kristū – ticīgā ieguvums
Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi ..., Kristū apgraizīti, un tā tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un savā neapgraizīšanā, Viņš līdz ar to darījis dzīvus, piedodams mums mūsu pārkāpumus; Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta. Tā Viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām. (Kol.2:9-15)
 
Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām - sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm. (1.Pēt.1:18-19)
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga. (1.Pēt.2:24-25)

 
UZVAROŠS KRISTIETIS
Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1.Jņ.5: 5)
 
Uzvarošas kristietības galvenais princips ir – “Jēzus Kristus ir Kungs!”. Taču ir atšķirība starp Jēzu kā To Kungu un manu Kungu. Vai Viņš ir manas dzīves Kungs? Vai Viņš valda manas dzīves tronī?
Jēzus IR Kungs, neatkarīgi no tā, vai mēs ļaujam Viņam sevi vadīt, vai ne. Viņš valda. Viņš ir Ķēniņš. Viņš ir radības Kungs. Viņš ir draudzes Galva. Bet kādās tavas dzīves jomās Viņš ir Kungs? Kā sevi pārbaudīt?
Ir astoņi principi, kā pārliecināties, vai Viņš ir mans Kungs:
1) kad paklausu Svētā Gara pamudinājumiem bez vilcināšanās un iebildēm;
2) kad esmu nodevies Viņa gribas pildīšanai, pat pirms to zinu;
3) kad esmu gatavs kalpot Viņam bez nosacījumiem;
4) kad atzīstu Viņa īpašuma tiesības uz visu manu dzīvi un manu mantu;
5) kad vēlos vairāk patikt Viņam nekā cilvēkiem;
6) kad skatos uz Viņu kā visu manu vajadzību un vēlmju Avotu;
7) kad pārvēršu savas grūtības un neveiksmes par iespējām garīgi augt;
8) kad iepazīt Viņu tuvāk kļūst par manas dzīves nepieciešamību.
Tā dzīvojot, tu atklāsi, ka nemanot esi sācis kalpot citiem Kristus vārdā (Mt.25:40). Jo patiesībā Dievs mums dod kaut ko tāpēc, lai mēs to atdotu Viņa dēļ.
(Čārlzs Stenlijs)
 
Uzvarošs kristietis ir definēts Kalna sprediķī. Tur ir teikts, kā Dieva bērnos izpaužas viņu jaunā daba – Kristus dzīvība. Šī unikālā Gara dzīves izpausme atšķir kristieti no pasaules. Tomēr ir iespējams sirsnīgi ticēt baznīcu ticības apliecībām, doktrīnām un sistemātiskās teoloģijas rakstiem, bet nemainīties ne mazākajā mērā. Mateja evaņģēlija 5.nodaļa līdzinās spridzeklim, kurš iznīcina visas egocentrisma paliekas.
Kristus dzīvība plūst caur kristieti, atrodoties ik brīža saskarsmē ar Viņu. Tas nav vienreiz lietojams līdzeklis. Izraēlam tuksnesī nebija iespējams savākt mannu vairāk, kā nepieciešams vienai dienai. Jēzus ir patiesā manna, un arī Viņš ir jāuzmeklē katru dienu. Dievs vēlas, lai mēs ar Viņu uzturētu pastāvīgu kopību ik dienas, atzīstot, ka bez Viņa mēs nespējam neko.
Svētdzīve uz zemes ir pastāvīga mājošana Kristū. Kristieši apstājas savā attīstībā, ja viņu dzīvei trūkst koncentrēšanās, ja interešu un darbošanas dažādība un izkliedēta uzmanība padara to trulu un neasu. Laulība, bērni, grēks, citi ļaudis, aicinājums un neveiksmes – tas viss iegūst tādu pašu vērtību kā Kristus. Cilvēka būtnes augstākā daļa ir sirds, un tā ir radīta tikai vienam iemītniekam – Jēzum. Līdzko padarām ko citu līdzvērtīgu Kristum, lai arī cik labs tas liktos, mūsu garu nekavējoties aizēno mākonis. Mēs jūtamies sakauti, dusmīgi, izbijušies.
Vidusmēra kristietis vienlaikus vērš savu uzmanību uz pārāk daudzām lietām. Tikai tad, kad par vienīgo dvēseles mērķi kļūst Kristus, kristieša dzīve kļūst asa un iegūst spēju viegli pārvarēt ikdienišķās dzīves problēmas. Mūsu uzmanības centrā ir jānonāk Jēzum. Tikai Viņš var dot mums uzvaru. Jēzus klātbūtne spēj dziedēt pilnīgi visu. (Maikls Velss)
 
Ar ko es cīnos visvairāk?
Tā ir viena vienīga lieta – vērst uzmanību uz Jēzu vai pašam uz sevi.
Jo tieši tas tavu ikdienu pārvērtīs vai nu par neaprakstāmu prieku,
vai arī par neciešamām elles mokām.
Viņu redzēt ir ticība, bet Viņu neredzēt – neticība.
Mēs varam uzzināt, kas ir vissvarīgākais kristieša dzīvē pēc tā,
cik neatlaidīgi ienaidnieks cenšas mūs no tā novērst.
Esmu jutis visu ienaidnieka spēku, kad vēlējos vienu – domāt par Jēzu.
Vienkārši atgulties un skatīties uz Jēzu.
Kāpēc? Tāpēc, ka Viņa tuvība pārvar visu.
Un tas ir tik vienkārši, ka to var jebkurš cilvēks.
    (Maikls Velss)
  
Dzīve Kristū: ticībā augam un tiekam uzcelti
Jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.

(Ef.2:19-22)
Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1.Kor.3:11)
Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā - Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku ... Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs.

(1.Jņ.2:1-2, 23)
Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. (1.Jņ.4:9-11)
 
Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals - mūžīga dzīvība. Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Rom.6:22-23)
Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu! (1.Kor.6:19-20)

 
DZĪVOJOT KRISTUS VADĪBĀ
Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! (Kol.2:6-7)
 
Nepazaudēt centru
Mūsu kristīgā dzīve iesākas, atrodot Jēzu –
nevis kādu doktrīnu vai īpašu nodarbi, bet Personu.
Savu dzīvi ar Viņu varam salīdzināt ar tāda riteņa rumbu,
kur katrs spieķis – katra dzīves joma – ir atkarīga no Viņa.
Rumba jau var pati griezties, bet spieķi bez rumbas atbalsta sakrīt.
Tātad mazākās patiesības (spieķi) dod ceļu lielajai (rumba).
Diemžēl, īsā laikā mēs esam sākuši īpaši uzsvērt tās mazās patiesības,
un tā šie spieķi ir kļuvuši par ceļiem, kas ved projām no Viņa.
Mums šķiet, ka ir vajadzīgi vēl kādi citi piedzīvojumi, lai taptu pilnīgi –
dažādas lietas, kas labas, ja tās pastiprina vai izceļ CENTRU,
bet nespēcīgas, ja pašas kļūst par uzmanības centru.
Kad attālināmies no rumbas, kļūstam par nomales ticīgajiem.
Mēs vairs nedzīvojam centrā. Bet dzīve nomalē ir trula.
Kā tikt atpakaļ centrā? Katram šis atpakaļceļš ir citādāks:
dažāda smaguma grūtības, bēdas, slimība – virkne apstākļu,
kas liek saprast, ka mums tiešām vajadzīgs Dievs centrālajā vietā.
Tikai tad atrodam mieru un atpūtu Viņā.
    (Maikls Velss)
 
Mūžīgi klātesošs. Dievs ir “ES ESMU”. Klātesošs ne tikai pie krusta, lai mēs varētu ar pateicību atskatīties uz to, ko Viņš reiz darījis. Viņa mērķis ir būt aktīvam tagadnē, tavā personiskajā pieredzē, visās dzīves jomās. Viņš aicina uzdevumam, nevis lai mēs darītu priekš Viņa, bet lai mēs varētu būt darbarīki, caur kuriem Viņš to dara! Tā ir visa kristieša dzīves un aktivitātes būtība.
Dzīvot pēc Dieva noteikumiem. Ja mēs no kristietības neko daudz vairāk negaidām, kā vien grēku piedošanu pagātnē un nokļūšanu debesīs nākotnē, tad nav nekāds pārsteigums, ka kristieša dzīve tagadnē joprojām ir izmisuma pilna.
Cilvēki var izteikt pareizās jūtas pret Jēzu Kristu, dziedāt pareizās dziesmas, apmeklēt pareizo baznīcu un lietot pareizo leksiku, bet, ja viņi nedzīvo pēc Dieva noteikumiem, viņiem būs tāda kristietība, kas vienkārši nedarbojas. Kristīgās dzīves noteikumi nav domāti apspriešanai vai debatēm. Es dzīvoju kristieša dzīvi pēc Dieva noteikumiem vai es nedzīvoju to vispār.
Kristieša dzīve sākas ar pakļaušanos Jēzum Kristum kā Kungam (Rom.14:9). Mums ir jāatzīst Viņa īpašās tiesības pārvaldīt mūsu dzīvi. Viss, kas man pieder, tagad darbosies saskaņā ar Viņa autoritāti un būs pakļauts Viņa mērķiem. Bez tā es nevaru būt Viņa māceklis. Un tikai māceklim ir tiesības saukties par kristieti.
Ja Kristus ir mūsos, tas dod mums spēku. Viss nepieciešamais mums ir Kungā Jēzū Kristū. Un tā ir mūsu liecība. Pasaulei nav pamata ticēt, kamēr tā neredz Kristus dzīvi un raksturu izpaužamies tavā un manā dzīvē. Tas ir Dieva mērķis tev!
(Čārlzs Praiss)
 
Gana balss. Par laimi Dievs ir ieinteresēts mūs vadīt. Vairāk nekā mēs paši vēlamies būt vadīti. Dievs mums ir apsolījis vadību un arī sadraudzību ar Viņu vadīšanas laikā. Mums nav jāiet vieniem. Jēzus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko” (Jņ.10:27). Avis pašas nerūpējas par to, lai neapmaldītos. Gans zina pareizo ceļu un tās pieskatīs. Avij vienīgi jāpaklausa gana pavēlēm.
Tomēr tu nevari sekot Kristum, savam Ganam, ja stāvi mierā. Bieži vien ir labāk kļūdīties, nekā vispār nekustēties. Laiku pa laikam noteikti būs kāda neveiksme, bet tas nekas. Neveiksme ir daļa no mācīšanās.
Sekotāja griba. Dievs ticīgajam nekad neatņem varu pieņemt lēmumu. Viņš vēlas, lai cilvēks pats pēc savas gribas ik mirkli turpina rīkoties tā, ka darītu Viņa prātu. Tas nozīmē, ka katru dienu un stundu tu saki Tēvam tāpat kā Kristus Ģetzemanes dārzā: ne mana, bet Tava griba. Sekodami Jēzum, mēs sastapsimies ar savām mazajām ģetzemanēm. Bet sāpēs no jauna tiksim piepildīti ar Gara spēku, ja ļausim no dvēseles izlauzties: “Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Tas liks iemirdzēties atkal gaismai, no jauna mosties mazai cerībai. Tas ir solis Garā.
(Džons Vaits)
 
Nodošanās pārbaude. Vienalga, cik nodevies Jēzum Kristum tu būtu, kaut kad šī nodošanās tiks pārbaudīta. Pakļauties Viņam nozīmē to, ka tu atzīsti Viņa tiesības uz noteicošo vārdu it visos tavas dzīves lēmumos. Vai tu pilnībā piederi Viņam miesā, dvēsele un garā? Vai tu esi pieejams Viņam? Vai tu to domā nopietni?
Kāpēc viszinošajam Dievam būtu jāpārbauda mani? Nevis tāpēc, lai Viņš uzzinātu, cik nodevies es esmu. Viņš to jau zina. Tas notiek, lai mēs paši varētu atklāt, cik esam nodevušies Viņam. Mēs nekad neaptversim savas nodošanās un uzticēšanās līmeni, kamēr nebūsim pārbaudīti. Tad varēsim virzīties uz priekšu plašumā un dziļumā.
Pārbaudes laiki ir skarbi un nogurdinoši, bet tie ir laiki, kad mācāmies par Dieva mūžīgo uzticamību. Pārbaudot Viņš vienmēr māca kaut ko jaunu – par Viņa ceļiem, Viņa plāniem, Viņa darbības metodēm manā dzīvē. Pārbaude vienmēr domāta mums par labu. Dievs grib, lai mēs augtu, lai vēl jo vairāk pieķertos Viņam, lai pieaugtu mūsu ticība. Uzticies un paklausi!
Tu varbūt esi apstājies augšanā. Attīstība ir process, kurā Dievs tev liek piedalīties. Tu nevari nepakļauties Viņam. Nodoties nozīmē būt mierā ar pašreizējo situāciju, atdot savas drošības garantijas Dievam. Kad tu sekosi Viņam, Viņš gribēs, lai tu virzies tālāk un augstāk. Ātrāku augšanu, dziļāku izpratni un tavas garīgās dzīves iekšējo attīstību veido tavas grūtības. Tu lūgsi: “Kungs, es nesaprotu, bet es pieņemu. Es uzticos Tev. Es turpinu iet kopā ar Tevi!”
Vienmēr labākais ir – paklausīt Dievam un tad ļaut, lai Dievs atbild par mūsu paklausības sekām. Paklausot tu vienmēr būsi uzvarētājs. Tavs ieguvums būs: neizskaidrojams, milzīgs, dzirkstošs, pāri plūstošs prieks. (Čārlzs Stenlijs)
 
Vai esam īsti kristieši? “Priecājieties iekš tā Kunga!” (Fil.4:4)
Klausieties, vai jūs kādreiz no prieka par to, ka esat kristietis, neesat varējis gulēt? Es reti sastopu kristiešus, kuri no prieka par savu Pestītāju “lēkātu kā baroti teļi” (Mal.3:20). Kur ir iemesls tam, ka mēs to nespējam? Lai tā būtu, tad kristīgā stāvoklis jāņem nopietni, nevis tikai jāapmierinās ar mazliet kristīguma!
Jēzus dāvā mieru ar Dievu. Šis Jēzus, kurš mira par jums, kurš jūsu dēļ augšāmcēlies, ir Dieva miera sūtnis. Metiet visas savas šaubas pār bortu! Un metieties Jēzus rokās. Jēzus ir Dieva miera piedāvājums. Pieņemiet to! Ņemiet to nopietni.
Es nesaprotu, kādēļ Dievs daudz ko pieļauj. Bet ir kāds gaismas signāls, kāda zīme, kāds piemineklis, kāda Viņa mīlestības bāka. Tas ir Jēzus krusts. Ja es zem Jēzus krusta atrodu mieru ar Dievu, tad man nav vairāk nekādu jautājumu. Es kļūstu kā bērns un varu savam Debesu Tēvam uzticēties. Viņš visu dara pareizi.
Kāds labums no dzīves ar Dievu? Es jums uzskaitīšu: miers ar Dievu, prieks sirdī. Mīlestība uz Dievu un tuvāko. Var mīlēt pat savus ienaidniekus, kuri krīt uz nerviem. Mierinājums nelaimē. Tad saule spīd spoži katru dienu, ir Mūžīgās dzīvības cerība. Svētais Gars, grēku piedošana, pacietība – ak, es vēl ilgi varētu turpināt!
Jā, tas ir kaut kas – piederēt Pestītājam! (Vilhelms Bušs)
 
Dievs no mums prasa visu
Pieprasa Viņu mīlēt “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles
un ar visu savu spēku” (5.M.6:5). Un tas ir mūsu pašu dēļ.
Bez mīlestības mēs esam kā nepilnīgi, garlaikoti un bez paradīzes.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums, ne-mīlestība ir karš, skumjas,
vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek mums būt tādiem kā Dievs.
Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem. Nav citas izejas.
Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod.
Valstība pietuvojas ikreiz, kad kādu darbu paveicam
kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs.
Kad paēdinām izsalkušo, apmeklējam ieslodzīto,
apģērbjam kailo vai piedodam ienaidniekam.
    (Karlo Kareto)
 
Tikai ar Kristu dzīvei ir jēga. Līdzko esmu ārpus Viņa gaismas, dzīvei nav ne jēgas, ne pamata. Tāpēc ienaidnieks grib mūs izvilināt no Kristus gaismas savā tumsā. Viņš mēģina nospiest atbilstošo taustiņu, lai aizdzītu mūs atpakaļ miesīgajā eksistencē. Pavisam nemanot, durvis ir aizvērušās. Mūsu acis lēnām pierod pie tumsas, un tā mums sāk likties normāla parādība. Laikam ritot, mēs aizmirstam, cik brīnišķīgi bija dzīvot gaismā, un sākam meklēt kādu svecīti (cilvēku, elku, darbu, kādu ceļu uz laimi), kas darītu apkārtējo tumsību paciešamu. Esam cietuši sakāvi!
Lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē (1.Jņ.4:4). To nedrīkst aizmirst! Svētā Gara gaismā ir skaidri redzamas visas ienaidnieka viltības. Un viņš, maskējies par mūsu sirdsapziņas balsi, čukstēs apsūdzības, lai neļautu atgriezties un saņemt Dieva žēlastību. Cilvēka patiesais ticības dziļums atklājas viņa spējā saņemt piedošanu visdrūmākajos sakāves brīžos. Nožēlojiet, pieņemiet Viņa piedošanu, neraugoties uz savām izjūtām, un dodieties uz priekšu! Jo mazāku laika sprīdi gremdēsieties vainas apziņā un sevis nosodīšanā, jo ilgāks būs jūsu uzvaras laiks. (Maikls Velss)
 
Svarīgi ir saredzēt skaidri
Nav viegli lasīt zīmēs un notikumos.
Ņemiet vērā līdzību par akmeni un maizi,
čūsku un zivi, olu un skorpionu (Lk.11).
Var gadīties, ka kāda lieta tev šķiet esam akmens, bet ja esi vērīgāks:
tas nav akmens, bet gan maize.
Iespējams, slimība tev likās esam čūska, bet izrādās –
tā bija zivs, kas tevi baroja un izmainīja.
“Tam, kurš tic uz Dievu, viss nāk par labu” (Rom.8:28).
Tā teltij, kurš cer un mīl, pārbaudījumi tuvojas tikai ar labu nolūku.
Taču laika zīmes lasīt ir tik grūti!
Visai bieži mēs, kristieši, materiālo bagātību noturam par svētību,
bet grūtības un vajāšanas uzlūkojam kā lāstu.
Baznīcā ir viegli prasīt no citiem varonīgu dalīšanos savos labumos,
taču grūti to izdzīvot un prasīt pašam no sevis.
Vai mūsu darbi atbilst vārdiem?
Vai īstenojam Evaņģēliju savā dzīvē?
    (Karlo Kareto)
 
Staigāt Garā. Ja mīlestība, prieks, miers, pacietība un žēlsirdība ir jūsu dabiskās izpausmes, tas nozīmē, ka staigājat Garā. Ja tas nenotiek – tad durvis ir aizvērtas. Atveriet tās bez kavēšanās! Lai nezaudētu ne mirkli no Viņa dārgās dzīvības.
Mēs esam krustā sisti līdz ar Kristu, jo tā saka Dievs un nav svarīgi, vai mēs to izjūtam vai ne. Ja es nepiedzīvoju brīvību no vecās dabas bagāžas un tās atliekām manā apziņā, kuru vajadzētu sniegt krustam – kurp man doties? Atpakaļ pie krusta! Kristus krusts ir lielā mīnus zīme, kura mums atņem daudzas lietas. Bet visus zaudējumus daudzkārt aizvieto Viņa klātbūtnes pārpilnība.
Palikt Kristū. Palikšana Kristū nevar nedarboties. Kā zaram nepiemīt dzīvība pašam sevī, tāpat arī kristieši aicināti uzņemt dzīvību. Svarīgs ir Vīnakoks. Ja tuvība Dievam būtu atkarīga no manas uzvedības, tad Kristum nebūtu vajadzējis nākt pasaulē.
Iemācīties dzīvot, paliekot Kristū, nav vis darbs, bet gan pareiza attieksme. Ticība daudz mazāk ir darbošanās nekā miera stāvoklis un pacietīgas gaidas uz Dievu. Ticēt nozīmē gaidīt priekā un mierā. Mājošana Kristū nav sajūta, bet apziņa, Gara pilna cilvēka dabiskais stāvoklis. Tā ir dzīve mirkli pēc mirkļa, apzinoties, ka vakardiena ir pagājusi, bet rītdiena pieder Dievam.
Vienīgais ceļš, kas ved projām no neveiksmēm, ir ticības ceļš. Mums nevajag žēlot pašiem sevi un ļauties vainas apziņai, bet jāļauj neveiksmēm bruģēt ceļu uz patiesu paļāvību. Tad mūsu mūžs būs patiesi ražīgs, jo caur mums dzīvos Kristus.
(Maikls Velss)
 
Visu izšķir palikšana Kristū
Paliec Viņā, un viss, kas pieder Viņam, ir arī tavs,
tāpat kā zars pilnībā saņem dzīvību no vīnakoka.
Nepaliec Viņā, un tu momentā būsi miesā.
Nav svarīgi, vai tava miesa ir izglītota, bagāta, cienīta un apbrīnota.
Tā ir un paliek miesa. Jebkādas pakāpes tikai sakņojas lepnībā.
Ja tu paliec Kristū, tad nav neviena par tevi labāka.
Tad esi māla trauks, caur kuru plūst Viņa dzīve.
Vai par to var būt kas vēl labāks?
    (Maikls Velss)
 
Mums ir droša cerība Kristū
Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? ... Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! (Rom.8:35-39)
Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. (1.Jņ.5:11-12) Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. (Fil.3:20-21)
 
Diena, kad Jēzus nāks tiesāt dzīvos un mirušos, būs lielu pārsteigumu pilna.
Daudzi brīnīsies, ka tāda diena vispār pienākusi. Citi būs šokēti, jo Jēzus viņus nepazīs un neatzīs. Viņš teiks: ejiet prom no Manis! Un šādu domu viņi nebija pat pieļāvuši. Tie brīnīsies: kādēļ Jēzus mūs nelaiž iekšā?
Jā, Jēzus viņus nepazīs, jo tie neturēja par vajadzīgu darīt Viņa prātu. Protams, viņi sauca: “Kungs, Kungs!” Viņi bija aktīvi draudzes locekļi, pravietoja un Jēzus vārdā darīja brīnumus un zīmes (Mt.7:21-23), tomēr Jēzus tik un tā tos nepazīs.
Cilvēka dzīvē nav svarīgāka uzdevuma, kā tikt skaidrībā par savu stāvokli Dieva priekšā: vai es piederu Jēzum, vai esmu Dieva bērns vai un dzīvoju kopībā ar Viņu? Ja neesi Dieva bērns, tev vēl joprojām ir laiks, taču kādu dienu var būt par vēlu.
Arī patiesi ticīgi cilvēki tajā dienā būs ļoti pārsteigti, jo dzirdēs, ka viņi ir uzņēmuši Jēzu, devuši Viņam ēdienu un dzērienu, apmeklējuši Viņu slimnīcā vai cietumā. – Tie brīnīsies: mīļais Jēzu, kad mēs to visu esam darījuši?
Tas Kungs atbildēs: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt.25:40)
Jā, tā būs lielu pārsteigumu diena. Kungs Jēzu, dari mūs uzticīgus!
Pasaulē ir diezgan daudz pagurušu un atsalušu kristiešu. Reiz viņi nāca pie ticības, bija prieka un entuziasma pilni, taču pamazām sāka pagurt, uzskatot, ka no kristietības nav saņēmuši cerēto. Viņi sāka meklēt ko citu. Varbūt var atrast kaut ko iespaidīgāku, iedvesmojošāku un interesantāku par mūžseno kristietību?
Dieva Vārds māca: domājiet un saprotiet, kas jums dāvāts Kristū. Jums ir līdzdalība visā, kas Viņš ir un kas Viņam pieder (Ebr.3:14). Kas mums zināms par Jēzu? Jēzus Tēvs ir Dievs. Viņš ir bagāts Debesu valstības mantinieks. Tagad šīs patiesības ir attiecināmas arī uz mums, visiem ticīgajiem. Ikviens, kas tic Kristum, ir Dieva bērns un – Dieva mantinieks, Kristus līdzmantinieks (Rom.8:17). Lai cik neticami tas izklausītos, tomēr šie vārdi ir patiesi.
Nelolo ilūzijas un nedomā, ka vari iegūt vēl ko augstāku un labāku! Vai vari kļūt vēl bagātāks, nekā Viņā jau esi? Vai tad ir vēl kas lielāks un labāks par visvarenā Dieva mīlestību? – Ticībā Jēzum tu šo bagātību esi iemantojis! (K.F. Vislofs)
 
Kur mājo cerība?
Ja ticīgajam nav cerības un miera,
tad vispirms vajadzētu jautāt: par ko tu domā?
Miera nav tad, ja prāts vērsts uz sevi.
Ja prāts vērsts uz Jēzu, kas ir prāta īstenais mājoklis,
tad mums ir miers un cerība.
Viņa klātbūtne nes cerību.
    (Maikls Velss)
 
Viņa klātbūtnē mēs atrodam vislielāko laimi un savukārt paši esam par prieku mūsu Kungam. Nu esam gatavi caur Kristus asinīm droši ieiet vissvētākajā vietā. Mēs tiksim uzklausīti ne mūsu labās uzvedības dēļ, bet gan pateicoties Dēla nopelnam. Šāda atziņa izmaina kristieša lūgšanas saturu.
Pavēles kļūst par apsolījumiem, tagadējās ciešanas nav salīdzināmas ar Dieva svētību. Paklausība iegūst jēgu, jo, esot Viņa klātbūtnē, kopā ar pavēli nāk spēks to pildīt. Piedošana kļūst pašsaprotama. Gaidīšana vairs nav grūta un spiesta lieta.
Dieva klātbūtnē ir atrodama mīlestības pārpilnība. Ticībai nav nepieciešama piepūle. Ciešanas vairs nav jāsagaida ar izmisumu, jo tām līdzi nāk apziņa, ka Viņa klātbūtne dziedē visas sāpes tā, ka mēs pārpārim paliekam uzvarētāji. Reiz atraduši, mēs to vairs nespējam pazaudēt, un neviens mums to nespēj atņemt (Rom.8:38-39).
Viņa klātbūtnei ir jākļūst par mūsu ikdienas dzīves uzturu, jo Viņš ir patiesā dzīvības maize. Šī saikne nomierinoši iedarbosies uz mūsu apziņu, gribu un emocijām, un tas savukārt nomierinās ķermeni, ļaujot arī naidīgā pasaulē dzīvot Viņa mierā. (Maikls Velss)
 
Jūs esat augšāmcelti Jēzū Kristū
Tad nu tiecieties pēc debesu Valstības lietām! (Kol.3:1)
Augšāmcelšanās ir Dieva uzvara cilvēkā.
Nu mums kļūst iespējams izdzīvot Kalna svētību neiespējamību.
Augšāmcelšanās patiesi ir visas Jēzus mācības kopsavilkums.
Tās īstumu apliecināja Viņa paša augšāmcelšanās. Nāvē rodas dzīvība.
Augšāmcelšanās ir iespējama vien pēc pilnīga sabrukuma.
Dzīvības Dievs pietuvojas mūsu nāvei, sakot: “Es visu daru jaunu.”
Es tevi veidošu tādu, kādu tu pats sevi esi vēlējies.
Tu gribēji mīlēt, bet tev neizdevās? Tagad tu to spēsi.
Augšāmcelšanās ir Dieva triumfs mūsos.
Viņa radošā spēka atklāšanās, spēja darīt lietas jaunas.
Mans vecais “es” vairs neeksistē, tāpat kā zemē iekritušais grauds.
Augšāmcelts ķermenis tagad iet pretim savam Dievam.
Pēc Jēzus augšāmcelšanās cilvēku vēsture vairs nevar noslēgties haosā.
Tā nenovēršami dodas pretim gaismai, dzīvībai un mīlestībai.
Un mēs, izglābtie, tam esam pirmie liecinieki.
Jo Valstība jau ir mūsu vidū.
    (Karlo Kareto)
 
 
Izmantotā literatūra
Bonhēfers, Dītrihs. Sekošana Kristum.- LMF, 2008
Bušs, Vilhelms. Jēzus – mūsu liktenis.- AMNIS, [2005]
Kareto, Karlo. Tuksnesis pilsētā.- KALA Raksti, 2003
Māte Terēze no Kalkutas, Brālis Rožē no Tezē. Lūgšana.- KALA Raksti, 2002
Praiss, Čārlzs V. Kristus realitātē.- AMNIS, 2008
Stenlijs, Čārlzs F. Pret paviršu kristietību.- AMNIS, [2005]
Vaits, Džons. Cīņa.- LBDS, 1997
Velss, Maikls. Mans nespēks – Viņa spēks.- Atklāsme, 2005
Velss, Maikls. Nomaldījušies tuksnesī.- LKR, 1998
Velss, Maikls. Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana.- LKR, 2000
Vislofs, Karls Frederiks. Dienišķā maize.- LMF, 2011