Tematiska studija
Septembris 2012
Septembris 2012
Sējējs un sēkla
Mt.13:19. Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā;
(20) bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem;
(21) bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas;
(22) bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās (rūpes) un bagātības viltība (un citas kārības) nomāc (iemetas un noslāpē) vārdu, un viņš nenes augļus (kļūst neauglīgs – Mk.4:19);
(23) bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot (to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību – Lk8:15), tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.
Mk.4:26. Un Viņš (Jēzus) sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē (27) un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. (28) Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” – sēkla aug nemanot
Jņ.15:1. "ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. (16) Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek.” – Es esmu
Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. (2.Kor.9:10-11)
Tāpēc nesīsim augļus Dievam! (Rom.7:4)
Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! (Kol.2:6-7)
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom.12:2)
Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti. (1.Pēt.2:2)
Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. (1.Pēt.1:14) – Dievam paklausīga griba
Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kol.3:14)
Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. (Ebr.11:6)
Tā ir “stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Tātad ticība ir līdzeklis, ar kura palīdzību kristieši darbojas ārpus laika un telpas, tā palīdzot piepildīties citādā veidā nerealizējamām cerībām (piemēram, kā Marijas ticība). Tava ticība var atraisīt debesu spēkus šeit, uz zemes.
Tāds arī ir ticības mērķis. Visa mūžība var iziet tev cauri tai vietā, kur Viņš tevi nolicis. Tev tikai jāpaklausa. (Džons Vaits)
Un kristieši liecina par savu ticību cits citam: es ticu!
Tu neredzi Dievu lietās, bet Viņš tajās ir.
Tu neredzi Dievu vēsturē, bet Viņš tajā ir.
Tu neredzi Dievu savā istabā, bet Viņš tajā ir,
tāpat kā jebkurā vietā, kur tu šobrīd atrodies.
Dievs lūkojas uz tevi un no savas būtnes dziļumiem vēlas sarunāties.
Tava ticība dara Viņu klātesošu.
Mēs Viņu atrodam pēc savas ticības mēra. To izmainīt nav iespējams!
Dievs ir iekārtojis, ka saruna ar Viņu notiek ticībā,
ka pieaugšana Viņā notiek cerībā
un ka Viņa atklāšanos mēs pieredzam mīlestībā.
Dieva Vārds ticību ietērpj attēlos, balsīs, eņģeļos, pērkona dārdos,
tas ir – mūsu vājumam piemērotā valodā.
Tomēr problēma paliek: kamēr esam uz šīs zemes,
mūsu sastapšanās ar Dievu ir sastapšanās ticībā.
(Karlo Kareto)
Vai elektriskā spuldzīte spīd? Atbilde, protams, ir jā. Tā pastāv šim mērķim, un tu to iegādājies šim nolūkam. Bet, lai arī domāta gaismas došanai, spuldzīte pati to nespēj. Ja tu nopirktu spuldzīti, noliktu to uz galda un gaidītu, ka tā sāks spīdēt, tu būtu ļoti vīlies! Spuldzīte ir tā veidota, ka tā dod gaismu tikai tad, kad pieslēgta strāvas avotam. Spuldzītei nav nekādas vainas, ja tu to ieliec sviesta traukā un konstatē: nespīd.
Līdzīgi ir veidots cilvēks. Viņa spēja būt tādam, kā Radītājs paredzējis, ir atkarīga no Dieva klātbūtnes un Dieva spēka, kas darbojas caur viņu. Cilvēks nav spējīgs
normāli funkcionēt neatkarīgi no Dieva. Tieši tāpēc Jēzus Saviem mācekļiem teica: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5). (Čarlzs V.Praiss)
(Vilhelms Bušs)
Dārgā žēlastība ir tas apslēptais dārgums laukā, kura dēļ cilvēks iet un ar prieku pārdod visu, kas viņam bija (Mt.13:44); tā ir dārgā pērle, par kuru tirgotājs atdod visu savu mantu (Mt.13:45); tā ir Kristus ķēniņa valstība, kuras dēļ cilvēks izrauj to aci, kas viņu kārdina (Mk.9:47); tas ir Jēzus Kristus aicinājums, kura dēļ māceklis pamet savus tīklus un seko Kristum (Mk.1:16-20).
Ceļš uz ticību ved, paklausot Kristus aicinājumam. Tikai ticīgais ir paklausīgs, un tikai paklausīgais tic. Vispirms ir ticība un tikai tad – paklausība. Bet tās nedrīkst būt atrautas viena no otras. Ticība eksistē tikai paklausībā. Tāpat kā paklausība ir ticības sekas, tā paklausība ir arī ticības priekšnoteikums. Tikai paklausīgais tic. Pavēlei ir jāpaklausa, lai varētu ticēt.
Jūsu ticības lielums ir proporcionāls tam, cik ilgi spējat gaidīt apsolījuma piepildījumu. Ko jūs domātu par zemnieku, kurš, iesējis kviešus, jau nākamajā dienā skraidītu pa savu lauku ar pļaujmašīnu? Arī kristieša ticības lielumu pierāda viņa spēja mierā gaidīt ražas ienākšanos. Apziņā, ka pārdabiskais darbs ir pa spēkam vienīgi Dievam. Un jāsaprot, ka lielu ticību pierāda arī mazas, nenozīmīgas lietas. (Maikls Velss)
Ticība atrodas nemitīgā kustībā un attīstībā. Katra diena ir jauna.
Kristieša ticībai vienmēr jābūt jaunai, tai jābūt dzīvai un jāaug.
Tā nedrīkst būt statiska, nemainīga un norimusi. Kad Svētie Raksti, lūgšana,
pielūgsme un kalpošana kļūst par rutīnu, tie ir miruši.
Kad secinu, ka visu saprotu par Dieva brīnumaino mīlestību,
es esmu izvēlējies būt sekls, izvairos no dziļuma.
Vieglāk būtu tējas krūzē ietilpināt Niagāras ūdenskritumu, nekā aptvert
Dieva neprātīgo un bezgalīgo mīlestību.
Mūsu pasaule ir žēlastības pārpilna, un Dieva noslēpumainā klātbūtne atklājas
ne tikai garā, bet arī matērijā – brieža lēcienā pāri pļavai,
ērgļa lidojumā augstu gaisā, varavīksnē pēc vasaras lietus,
Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā,
bērnā, kas laiza šokolādes saldējumu, sievietes vēja pluinītajos matos.
Dievs vēlas atklāt Savu mīlošo klātbūtni pasaulē ap mums.
Raugoties ticības acīm, visa radība pierāda Abbas žēlastību, vadību un gādību.
Abba nav mūsu ienaidnieks. Ja mēs tā domājam, tad maldāmies.
Atgriezieties no skepticisma un izmisuma, no aizdomu un cinisma,
žēlošanās un baiļošanās grēka! Uzticēties nozīmē dzīvot žēlastībā, ne darbos.
Uzticība saka: “Es ticu, ka Tu mīli mani. Tu esi man piedevis.
Tu turi manu roku un nekad to neatlaidīsi vaļā.
Tādēļ es Tev uzticu savu dzīvi.”
(Brenans Menings)
Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva. (Ebr.3:12)
Tā ir neapstrīdama mūsu laika patiesība.
Kultūras pagrimums ticību ir padarījis kailu.
Tam, kurš pašreizējo realitāti uzlūko bez pravieša gara,
optimisms šķiet miris.
Bet tur, kur mirst cilvēciskais optimisms, dzimst kristīgā cerība.
Optimisms ir paļaušanās uz cilvēka iespējām.
Cerība ir paļaušanās uz Dievu un Viņa visvarenību.
Tādēļ, pirms skatīties uz zemi, vispirms uzlūko Debesis!
Arī tad, kad ticīgais strādā, viņa gars sauc:
“Maranata! Nāc, Kungs Jēzu!”
(Karlo Kareto)
Mums ir nepieciešams pārdabisks Glābējs. Ja esam ļāvuši Svētajam Garam sevi pārliecināt un atteikušies no mēģinājumiem glābt pašiem sevi, tad esam gatavi ļaut Kristum kļūt par mūsu Pestītāju. Vārdu sakot, mēs kļūstam atkarīgi. Atzīstam, ka nespējam dzīvot bez Viņa. Kāds brīnišķīgs atklājums!
Tomēr jaunatgrieztā medus mēnesis pakāpeniski beidzas, gandrīz nemanot. Skatiens no Pestītāja novēršas vienīgi uz pavēli: dari! Lūgšanu centrā arvien biežāk nonāk viņš pats. Viņa paša persona kļūst vissvarīgākā. Zaudējot savu dievapziņu, cilvēks proporcionāli “apaudzē” savu dzīvi ar noteikumiem un likumiem. Biezie pavēļu un pamācību sējumi norāda, ka neesam personīgi pazīstami ar Dievu. Esam gatavi sekot visam, kas sola ātru atvieglojumu.
Mateja evaņģēlija 5.,6.un 7.nodaļā ir rakstīts, kā mums jādzīvo. Mēs mēģinām, bet saprotam, ka mums tas neizdodas. Tāpēc izveidojam tādu kristietību, kas atbilstu mūsu spējām, kuras ietvaros varam paaugstināt sevi un tiesāt tos, kuri nav sasnieguši mūsu līmeni. Esam kļuvuši par sakāvi cietušiem kristiešiem. Zaudējuši savu prieku un uzvaru Kristū.
Dievs mūs vērtē kā eksāmenā. Esam nokārtojuši, ja atrodamies Kristū, bet izkrituši, ja esam ārpus Kristus. Jo ir teikts, ka visa mūsu pašu taisnība ir kā sārņains tērps. Nekas no tās nav Dievam pieņemams. Tās pamatā ir neticība un paštaisnība. Labais un ļaunais nāk no viena un tā paša koka...
Neticīgi ticīgie. Tie ir tādi, kas, lai gan ir no jauna piedzimuši un nonāks debesīs, tomēr nekad nav pilnībā, ar visu savu būtību noticējuši Jēzum Kristum. Ar prātu tāds Kristu pieņem, bet tajā pašā laikā viņš jūt, ka tikai pats ir atbildīgs par ikvienu savas kristīgās dzīves aspektu. Tātad pašam jāmaina sava un savu tuvinieku dzīve un ļoti jācenšas, lai Dievs viņu pieņemtu. Tās ir neticīga cilvēka emocijas: ar prātu gan steidzas pretī Dievam, bet savās jūtās bēg no Viņa.
(Maikls Velss)
Kāpēc es joprojām jūtos tāpat kā agrāk? Kādēļ bieži atkrītu tajos pašos grēkos, ieradumos un sajūtās?
Iztēlosimies, ka tur, kur mūsos mājo Kristus dzīvība – tieši virs sirds, atrodas durvis, kas atveras un aizveras. Tās atver pazemība, bet aizver lepnība. Tajā brīdī, kad savā lepnībā nolemjam, ka paši bez Kristus labāk tiksim galā ar savu ikdienas dzīvi, durvis uz Viņa dzīvību aizveras un nesvētā trīsvienība (miesa, pasaule un velns) tver iespēju mūs vilināt ar kārdinājumiem, kas sakņojas mūsu pagātnē. Mēs atveram savas vecās dabas bagāžu dvēselē, meklējot kādu līdzekli, lai tiktu galā ar radušos situāciju. Iedomātās durvis uz Kristus dzīvību aizveras tikpat ātri, kā lido mūsu domas. Bet tikai retais zina, ka tās tikpat ātri atver nožēlas pilna lūgšana.
Tikai ar Kristu dzīvei ir jēga. Līdzko esmu ārpus Viņa gaismas, dzīvei nav ne jēgas, ne pamata. Tāpēc ienaidnieks grib mūs izvilināt no Kristus gaismas savā tumsā. Viņš mēģina nospiest atbilstošo taustiņu, lai aizdzītu mūs atpakaļ miesīgajā eksistencē. Pavisam nemanot, durvis ir aizvērušās. Mūsu acis lēnām pierod pie tumsas, un tā mums sāk likties normāla parādība. Laikam ritot, mēs aizmirstam, cik brīnišķīgi bija dzīvot gaismā, un sākam meklēt kādu svecīti (cilvēku, elku, darbu, kādu ceļu uz laimi), kas darītu apkārtējo tumsību paciešamu. Esam cietuši sakāvi!
Ir arī “augstākas pakāpes” elki, un tie ir visbīstamākie: kalpošanas elks vai teoloģijas elks, kas meklē pamatojumu savai neticībai, atņemot Dievam visus Viņa brīnumus, Viņa personīgo darbošanos kristieša dzīvē, Viņa jūtamo klātbūtni un visu citu, kas atklāj Dieva pārdabiskumu.
Dievs neļauj saviem bērniem pielūgt elkus un tāpēc atņem savu mieru tiem, kuri to dara. Ja tomēr neatsakāmies pamest savas “caurumainās akas” (Jer.2:13), kur patiesa dzīvība neturas, Viņš ļauj mums klejot tuksnesī. Dievam nākas savus ļaudis dzīt no viena strupceļa nākamajā, līdz esam spiesti atzīt, ka vienīgi tas Kungs ir pelnījis mūsu nedalītu uzticību. Tikai tad esmu gatavs spert savu kāju Apsolītajā zemē – tajā valstībā, kur Dievs ir viss.
Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. (Ef.5:8)
Ticība man liek pievienoties
šai dzīvības, gaismas un mīlestības Valstībai,
cerība mani turp vada, un mīlestība to atklāj.
Tā ir Valstība, kas mums sagatavota “kopš pasaules radīšanas” (Mt.25:34).
Valstība, kurā Kristus mūs “pārcēlis, atbrīvotus no tumsas varas” (Kol.1:13),
un “mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk.10:20).
Šī Valstība ir ne tik daudz kāda noteikta vieta, bet Persona – Jēzus.
No Viņa nāk vesela virkne ideālu pārmaiņu. Un Kristus ir visa centrā.
Viņš ir mans gans, kas vada. Un kāds, kurš izved gaismā.
Viņš ir padomdevējs. Viņš ir drošība.
Man ir jāizdara lēciens cerībā un jātic neiespējamā Dievam.
Mūsu vājums slēpjas apstāklī, ka raugāmies vienīgi uz sevi, vienmēr uz sevi.
Debesu Valstība nozīmē – Dievs ar mums.
Bet tas man neko neizsaka, ja es neesmu atklājis, ka Viņš ir dzīvs.
Kad spēju to saprast, man sākas mesiāniskais laiks. Viņa atnākšana.
Brīdis, kad apzinos Viņu – Pavisam Citādo.
Tas ir mīlestības laiks. Mīlestības šodiena.
(Karlo Kareto)
Miesas izpausmes nav iespējams iznīcināt, cīnoties miesīgi. Mūsu Ādama dzīvību nav vērts ne pielabot, ne lāpīt. Tā ir vienkārši jānogalina un jānomaina pret jaunu dzīvību! Tas nav ne mazākā mērā saistīts ar cilvēka pūliņiem un zināšanām, bet gan ar Dieva gribu un gudrību. Un tas notiek piedzimstot no jauna. Kristība ir garīga realitāte, kurā mēs tiekam atbrīvoti no grēka verdzības un vecās cilvēka dabas. Tās vietā nu stājas Kristus dzīvība. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor.5:17)
Pieprasa Viņu mīlēt “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles
un ar visu savu spēku” (5.M.6:5). Un tas ir mūsu pašu dēļ.
Bez mīlestības mēs esam kā nepilnīgi, garlaikoti un bez paradīzes.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums, ne-mīlestība ir karš, skumjas,
vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek mums būt tādiem kā Dievs.
Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem. Nav citas izejas.
Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod.
Valstība pietuvojas ikreiz, kad kādu darbu paveicam
kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs. Kad paēdinām izsalkušo,
apmeklējam ieslodzīto, apģērbjam kailo
vai piedodam ienaidniekam.
(Karlo Kareto)
Laimīgi ir tie ļaudis, kuri neuzticas paši sev un nepaļaujas uz miesu, bet uzticas Gaismai, kura mīt mūsos un ir uzvarējusi tumsu. Tie dzīvo ar apziņu par piederību Dievam, kurš “ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaisma” (1.Pēt.2:9).
Kas ir Dieva griba? Mēs visi vēlamies darīt Dieva prātu, bet liekas, ka tas izdodas tikai retajam. Tas tāpēc, ka tie ir kļūdaini izlēmuši, kas ir Dieva griba, un vairs to nemeklē. Dieva prāts ir tāds mūsu sirds stāvoklis, kurš ļaujas Dieva vadībai. Taču daudzi nevis vienkārši pievērš savu sirdi Dievam, bet gan par savas dzīves mērķi uzskata mēģinājumus atšifrēt sev Dieva nospraustos uzdevumus. Mūsu uzmanības centrā ir jābūt nevis darbam, bet Tam, kurš mums šo darbu ir norādījis.
Lai sadzirdētu Dieva balsi, sākumā jāgremdējas Viņa Vārdā. Apklusiniet savu apziņu un pazemībā, līdzīgi kā jērs tuvotos ganam, pievērsieties Kristum sevī un ieklausieties. Pārdomājiet izlasīto. Tas vedīs jūsu garu saskarsmē ar Dievu. Ņemiet šo vārdu sev līdzi dienas gājumā. Pārvietojoties no galvas uz sirdi, tie kļūst par dzīviem Dieva vārdiem, kurus Viņš velta tieši jums. Dzīvot nemitīgā kontaktā ar Viņu kļūs arvien vieglāk un vieglāk. (Maikls Velss)
Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība! (Ps.62:2)
Netveramā pārvērtība tevī, būtības pārveidošanās turpinās visu dzīvi. Katru dienu tā padara par Dieva šodienu. Šī pārvērtība ir tavas augšāmcelšanās sākums jau uz zemes, tā ir iesākums dzīvei, kas nekad nebeigsies.
Tas ir izbrīns par Mīlestību, kam nav ne sākuma, ne beigu. (Brālis Rožē no Tezē)
Viņa klātbūtnei ir jākļūst par mūsu ikdienas dzīves uzturu, jo Viņš ir patiesā dzīvības maize. Šī saikne nomierinoši iedarbosies uz mūsu apziņu, gribu un emocijām, un tas savukārt nomierinās ķermeni, ļaujot arī naidīgā pasaulē dzīvot Viņa mierā. (Maikls Velss)
Dievs ielauzās manā sirdī kā milzīga līdzība.
Viss ap mani liecināja par Viņu:
debesis man stāstīja par Viņu,
zeme man stāstīja par Viņu, jūra man stāstīja par Viņu.
Dievs bija it kā apslēpts visās redzamajās un neredzamajās lietās.
Viņš bija kā visu problēmu atrisinājums.
Pati svarīgākā manā dzīvē ienākusī Persona.
Lai paliktu kopā uz visiem laikiem.
Un Viņš mani apņem ar savu neiztrūkstošo klātbūtni:
uzlūko no katras lapas mežā, kur pastaigājos,
no mākoņiem, kas strauji jādelē man virs galvas.
Es Dievā jūtos kā putns gaisā, kā pagale ugunī,
kā bērniņš mātes klēpī. Dievs mani dara par savu bērnu.
Dievā es dzīvoju, elpoju un priecājos par Viņa, Radītāja, klātbūtni.
Izdzīvot Dieva klātbūtni. Baudīt to vienmēr!
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī. Manas ticības būtība.
Ne jau mums pašiem jārada vienotība ar Dievu.
Tā pastāv. Jo nekas nepastāv ārpus Dieva.
Dievs jau ir. Mums Viņš ir tikai jāatklāj, nevis jārada no jauna.
Dievs vienmēr ir klātesošs.
Tēvs, kurš ir Dzīvība, saka Dēlam, kurš ir Gaisma: “Es mīlu Tevi.”
No atbildes “Arī Es Tevi mīlu” rodas Mīlestība – Svētais Gars.
Sazināšanos veido mīlestība.
Ticēt Dievam nozīmē visu uztvert kā Dzīvo, kurš uzlūko tevi.
Un tevi apskauj kā savu vismīļāko bērnu.
Ticēt Dievam nozīmē gaismu, mieru, prieku un gaviles.
Neticēt nozīmē tumsu, skumjas, sastingumu un nāvi.
(Karlo Kareto)
Viens no galvenajiem cēloņiem ir (1) paša cilvēka raksturs.
Ļaunas rakstura īpašības noteikti atsvešina un attālina cilvēku no Dieva. Tāpēc katrs, kas lūdzot nespēj izjust Dieva klātbūtni, lai vispirms rūpīgi pārmeklē pats savu dzīvi.
Mums visiem dažreiz par kavētāju var būt (2) mūsu garastāvoklis. Kāds reiz sacījis: “Ja nevari lūgt, kā gribi, lūdz, kā vari!” Ja sauli aizsedz mākoņi, tad tāpēc neviens taču neteiks, ka saules vairs nav un nebūs. Mainīgie garastāvokļi ir šādi mākoņi pie mūsu garīgās dzīves debesīm. Cilvēkam nav jāpārvērtē to nozīme. Lūgšana pati ir ļoti labs līdzeklis, kā pārvarēt sliktu garastāvokli. (H.E. Fosdiks)
Gana balss. Dievs mums ir apsolījis vadību un arī sadraudzību ar Viņu šīs vadīšanas laikā. Mums nav jāiet vieniem. Jēzus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko” (Jņ.10:27). Avis pašas nerūpējas par to, lai neapmaldītos. Gans zina pareizo ceļu un tās pieskatīs. Avij vienīgi jāpaklausa gana pavēlēm.
Sekotāja griba. Dievs ticīgajam nekad neatņem varu pieņemt lēmumu. Viņš vēlas, lai cilvēks pats pēc savas gribas ik mirkli turpina rīkoties tā, ka darītu Viņa prātu. Tas nozīmē, ka katru dienu un stundu tu saki Tēvam tāpat kā Kristus Ģetzemanes dārzā: ne mana, bet Tava griba.
un saprastu to nozīmi, tev sirdī ir jābūt kā bērnam.
Pazemīgam. Bez tā nevar iztikt!
Liekas muļķīgi, taču tieši tādēļ daudzi paliek ārpus patiesības.
Un Dievs tiem paiet garām.
Jēzus ir teicis: “Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs Dieva Valstībā neieiesiet.”
Vai skaidrs? Neieiesiet! (Mt.18:3)
“Klātesošais Neredzamais” tevi uzrunā caur neskaitāmām zīmēm.
Tu tajās esi iegremdēts kā piliens okeānā,
kā ziedlapiņa mežā, kā skudra kalnā.
Taču, lai ieietu un saprastu, ir vajadzīga bērna sirds. Tev tā jālūdz!
Kā gan tu vari izprast vienīgi ar prātu?
Dieva noslēpuma mājoklis atrodas cilvēka sirdī.
Mīlot tu saproti. Patiesībā mīlestība ir komunikācija.
Zīmes var izskaidrot, iztulkot un izprast tikai mīlestībā.
Pievērs uzmanību lietām.
Brāli, nebaidies! Ticēt ir grūti, taču neticēt ir vēl grūtāk.
Centies iemantot bērna sirdi un bērna acis, tad tev izdosies vieglāk.
Lasi lietās, nebaidies zaudēt laiku, ilgi staigājot gar jūru.
Nedomā, ka tikai tu redzi lietas.
Mēģini noticēt, ka arī tās redz tevi!
Dievs raugās uz tevi caur visām gaismām vakarīgās pilsētas ielās,
no visiem mākoņiem, kas kā ganāmpulks barā slīd tev pāri.
Dievs tevi apskauj ar vēju, kas jauc matus,
un ar pirmajiem rīta saules stariem tevi noskūpsta.
Ja vēlies, lai apkārt esošās radības zīmes neizkliedētu tavu uzmanību,
piepildi tās ar Dieva klātbūtni. Un tās pastāstīs par Viņu.
Dieva klātbūtne, kas nonāk pie tevis caur zīmēm,
tavu dzīves vidi pārvērtīs par ideālu svētnīcu,
kurā tu varēsi “pielūgt Dievu Garā un patiesībā” (Jņ.4:24).
(Karlo Kareto)
"ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu... Palieciet Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt... Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jņ.15:1-2, 4-5, 8)
Augļi praktiskā veidā simbolizē labos darbus – mūsu domas, attieksmi vai rīcību, kura Dievam ir vērtīga tāpēc, ka Viņš ar to tiek godāts. Iekšējus augļus jūs nesat tad, kad ļaujat Viņam audzināt sevī jaunas, Kristum līdzīgas īpašības (Gal.5:22). Ārējus augļus jūs nesat, ļaujot Dievam darboties caur Viņu (2.Kor.9:8).
Godības grozi. Ikviens no mums ir vīnakoka zars, kas parāda noteiktu pilnības līmeni: (1) “nav augļu”, (2) “augļi”, (3) “vairāk augļu”, (4) “daudz augļu”.
Pirmā pakāpe – rājiens: “Bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!” (Ebr.12:5). Ja negribam to uzklausīt, seko otrā pakāpe – pārmācīšana: “Ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca” (6.p.). Jūs to izjūtat kā emocionālu nemieru, vilšanos vai bēdas. Ja vēl neieklausāmies, sekos trešā pakāpe – šaustīšana: “un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem” (6.p.). Šaustīt nozīmē pērt, sodīt.
Otrais vīnakoka noslēpums. Ja jūsu dzīvē ir kādi augļi, Dievs iejauksies, lai jūs iztīrītu (Jņ.15:2). Dieva nolūks ir atbrīvot jūs no bailīgas un nenobriedušas uzticēšanās un mazsvarīgām prioritātēm, lai dotu vietu daudz lielākai pilnībai. Vīnogulājam katru gadu jānogriež nevajadzīgie zari, jo, augam sakuplojot, saules gaisma neaizsniegs tos zarus, kuros veidojas ogas. Nekopjot lapu vienmēr būs vairāk nekā ogu. Kristietim kupls koks nozīmē tās dzīves rūpes, kuras, lai arī nav ļaunas pašas par sevi, tomēr attur no nozīmīgākas kalpošanas Dievam.
Taču, ja vēlaties vairāk augļu, ir jāmācās katru pārbaudījumu saskatīt kā iespēju pilnīgāk paļauties uz Dievu. Jo “ jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību” (Jēk.1:3). Briedumā tīrīšana kļūst intensīvāka, Dieva šķēres griež arvien tuvāk jūsu patiesajai būtībai. Viņš uzticīgi strādā, lai jūsu dzīvē rastos vairāk telpas izturībai, garīgam spēkam un augļu pārpilnībai. Tātad vairāk līdzības pilnīgajai Kristus būtībai.
Dievs neizmantotu sāpju metodi, ja tikpat labi varētu izlīdzēties ar kādu saudzīgāku veidu. Ja jūs aicināsiet Viņu un atdosiet Viņam savu neizpratni un sāpes, Viņš turēs Savu solījumu un visas lietas nāks jums par labu (Rom.8:28). Tīrīšanas sāpes ir tagad, bet augļi nāks vēlāk. Tieši tāpat kā vīnadārzā, arī mūsu dzīvēs tīrīšanai ir sezonas raksturs. Taču nākamā raža ir atkarīga no mūsu tagadējās paļaušanās. Neviens gadalaiks neturpinās bezgalīgi.”Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama.” (1.Pēt.1:6-7)
Pārmācīšanas un tīrīšanas gadalaikos aktīvi rīkojas Dārza Kopējs. Viņš strādā. Mūsu uzdevums ir atbildēt. Lai paliktu Viņā, arī mums ir jārīkojas. Mums kaut kas ir jādara – un tas nebūs viegli. Vieni paši mēs nespējam nest daudz augļu. Vīnogulāja koksne nav derīga lietaskokam (Ec.15:2-4). Ja mēs nepaliekam Viņā, mēs sakalstam un nomirstam, mūsu dzīvēm nav nekāda garīga pielietojuma. Bet, paliekot kopā ar Jēzu, saņemam no Viņa garīgo barību. Ļaujot Viņa spēkam plūst caur mums, nekas mūs vairs nevar atturēt sasniegt vispārpilnāko dzīvi.
Palikšana Dievā ir saistīta ar vissvarīgāko sadraudzību jūsu dzīvē. Tā nav izmērāma ar to, cik daudz jūs zināt par ticību vai Bībeli. Sadraudzībā jūs meklējat, ilgojaties, gaidāt, alkstat, mīlat, dzirdat un atbildat personai. Jo vairāk jūs to vēlēsieties, jo vairāk Dieva klātbūtnes būs jūsu dzīvē, domās un ilgās. Mēs taču esam radīti, lai justos neapmierināti un nepiepildīti, ja mums tās trūkst (Ps.42:1).
Tad kāpēc tikai retais šo saskarsmi apzināti veido? Mēs īstenībā nemaz neticam, ka Dievam patīkam. Mēs pieņemam, ka Viņš ir aizņemts ar svarīgākām lietām. Patiesībā Dievs, jūsu Draugs, vēlas palikt pie jums vairāk, nekā jūs vēlaties palikt pie Viņa. “Palieciet Manā mīlestībā!” (Jņ.15:9) – palieciet, izbaudiet.
Palikšanas procesā svarīgi ir tas, kas notiek iekšienē, nevis ārēji. Palikšana Dievā sākas ar noteiktām disciplīnām – ar Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Pārsteidzoši, bet mēs gadiem ilgi varam darīt šīs lietas, tā arī nepaliekot Viņā. Attiecību veidošanai ir jāatlicina laiks – nesteidzīgs, netraucēts.
Lasot Bībeli, izgaršojiet to kā ēdienu, uzņemiet kā dārgumu, kā Dieva mīlestības vēstuli tieši jums! Atcerieties: jūs lasāt, lai Kādu satiktu. Pārdomājiet izlasīto, piemērojiet to apstākļiem, kuros atrodaties. Ļaujiet tam nokļūt līdz pašiem savas būtības dziļumiem! Sarunājieties ar Viņu kā ar savu tuvāko draugu. Pēc rīta sarunas palieciet Viņa klātbūtnē visas dienas garumā.
Palikšana ar Dievu ir attiecības, nevis izjūtas. Tas ir ticības akts.
Taču mēs nevaram palikt Jēzū, Viņam nepaklausot (Jņ.15:10). Nepaklausība vienmēr rada plaisu mūsu attiecībās ar Dievu. Palikšana Viņā palīdz sajust Dieva vadību un smelties Gara spēku. (Brūss Vilkinsons)
Pārbaudes laiki ir skarbi un nogurdinoši, bet tie ir laiki, kad mācāmies par Dieva mūžīgo uzticamību. Pārbaudot Viņš vienmēr māca kaut ko jaunu – par Viņa ceļiem, Viņa plāniem, Viņa darbības metodēm manā dzīvē. Pārbaude vienmēr domāta mums par labu. Dievs grib, lai mēs augtu, lai vēl jo vairāk pieķertos Viņam, lai pieaugtu mūsu ticība. Uzticies un paklausi!
Vienmēr labākais ir – paklausīt Dievam un tad ļaut, lai Dievs atbild par mūsu paklausības sekām. Paklausot tu vienmēr būsi uzvarētājs. Tavs ieguvums būs neizskaidrojams, milzīgs, dzirkstošs, pāri plūstošs prieks. Nekas visā kristieša dzīvē nesniedz lielāku gandarījumu. Tu nevari paklausīt Dievam un netapt svētīts.
Kas notiktu, ja nebūtu sāpju, kuras mūs laikus brīdina?
Cilvēks ir tik slims ar grēku, ka viņa vēlmes nekas neapturētu.
Sāpes mums saka: “Cilvēk, esi uzmanīgs!
Mēs, sāpes, esam tikai vēstnesis, vien zīme.
Nebaidies no mums. Tev jābaidās no tā, par ko mēs liecinām.
Mūžīga atšķirtība – lūk, no tās tev ir jābaidās!”
Tēvs, kurš ir mīlestība, sevi neuzspiež –
Viņš mums ļauj aiziet. Un mēs dodamies ceļā.
Dzīvības vietā dodam priekšroku nedzīvajam, patiesības vietā – meliem.
Tā mēs veidojam savu pieredzi.
Un briesmīgākais: ja vien atrastu meklēto, mēs nekad neatgrieztos mājās.
Par laimi, nenotiek tā, kā mēs gribam.
Maizes vietā atrodam zīles, bet baudas vietā – trūkumu.
Šķiet, pašas lietas ir par mums gudrākas,
tās cenšas palīdzēt, vēršoties pret mums.
Man neatliek nekas cits kā griezties atpakaļ.
(Karlo Kareto)
Dievs izmanto problēmas, lai sadragātu mūsu plānus – kuri šā vai tā nesniegtu mums pārpilnīgu dzīvi – un pavirzītu mūs tuvāk durvīm, kas ved pie patiesas dzīvības. Problēmas liek cilvēkam saprast, ka viņš nav neatkarīga būtne un viņam ir vajadzīgs Radītājs, kurš par viņu parūpēsies. Cilvēks nespēj atrisināt pat pats savas un kur nu vēl pasaules mēroga problēmas. Problēmas nav paredzētas, lai mūs iznīcinātu, bet gan lai vestu mūs tuvāk pie Dieva un darītu pilnīgus. (Maikls Velss)
Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. (1.Jņ.2:5)
Daudzi kristieši ir ļāvuši kādam pagātnes notikumam nolaupīt sev dzīves pārpilnību uz mirkļiem, kuri pārtop dienās un gados. Daudzi, nespēdami piedot, ir atteikušies no tagadnes mirkļa. Tas ir varens ierocis ienaidnieka rokās, kas var atņemt mums visu mūžu. Un tā ir mūsu pašu izvēle: staigāt miesā vai Garā, sakāvē vai uzvarā.
Ikvienam, kurš vēlas no istabas “Miesa” nonākt zālē “Garīgums”, ir jāiziet pa vienīgajām durvīm – “Nelaime, Ciešanas un Sakāve”. Tas notiek ar visiem, kurus Viņš aicina atgriezties pie Sevis. Visu, ko sātans ir ieplānojis mūsu iznīcināšanai, Dievs paredzējis svētībai.
Staigāt Garā. Ja mīlestība, prieks, miers, pacietība un žēlsirdība ir jūsu dabiskās izpausmes, tas nozīmē, ka staigājat Garā. Ja tas nenotiek – tad durvis ir aizvērtas. Atveriet tās bez kavēšanās! Lai nezaudētu ne mirkli no Viņa dārgās dzīvības.
Palikt Kristū. Palikšana Kristū nevar nedarboties. Kā zaram nepiemīt dzīvība pašam sevī, tāpat arī kristieši aicināti uzņemt dzīvību. Svarīgs ir Vīnakoks. Ja tuvība Dievam būtu atkarīga no manas uzvedības, tad Kristum nebūtu vajadzējis nākt pasaulē.
Vienīgais ceļš, kas ved projām no neveiksmēm, ir ticības ceļš. Mums nevajag žēlot pašiem sevi un ļauties vainas apziņai, bet jāļauj neveiksmēm bruģēt ceļu uz patiesu paļāvību. Tad mūsu mūžs būs patiesi ražīgs, jo caur mums dzīvos Kristus.
(Maikls Velss)
Tad nu tiecieties pēc debesu Valstības lietām! (Kol.3:1)
Augšāmcelšanās ir Dieva uzvara cilvēkā.
Nu mums kļūst iespējams izdzīvot Kalna svētību neiespējamību.
Augšāmcelšanās patiešām ir visas Jēzus mācības kopsavilkums.
Tās īstumu apliecināja Viņa paša augšāmcelšanās. Nāvē rodas dzīvība.
Augšāmcelšanās ir iespējama vien pēc pilnīga sabrukuma.
Dzīvības Dievs pietuvojas mūsu nāvei, sakot: “Es visu daru jaunu.”
Es tevi veidošu tādu, kādu tu pats sevi esi vēlējies.
Tu gribēji mīlēt, bet tev neizdevās? Tagad tu to spēsi.
Augšāmcelšanās ir Dieva triumfs mūsos.
Viņa radošā spēka atklāšanās, spēja darīt lietas jaunas.
Mans vecais “es” vairs neeksistē, tāpat kā zemē iekritušais grauds.
Augšāmcelts ķermenis tagad iet pretim savam Dievam.
Pēc Jēzus augšāmcelšanās cilvēku vēsture vairs nevar noslēgties haosā.
Tā nenovēršami dodas pretim gaismai, dzīvībai un mīlestībai.
Un mēs, glābtie, tam esam pirmie liecinieki.
Jo Valstība jau ir mūsu vidū.
(Karlo Kareto)
Svētdzīve uz zemes ir pastāvīga mājošana Kristū. Kristieši apstājas savā attīstībā, ja viņu dzīvei trūkst koncentrēšanās, ja interešu un darbošanas dažādība un izkliedēta uzmanība padara to trulu un neasu. Laulība, bērni, grēks, citi ļaudis, aicinājums un neveiksmes – tas viss iegūst tādu pašu vērtību kā Kristus. Cilvēka būtnes augstākā daļa ir sirds, un tā ir radīta tikai vienam iemītniekam – Jēzum. Līdzko padarām ko citu līdzvērtīgu Kristum, lai arī cik labs tas liktos, mūsu garu nekavējoties aizēno mākonis. Mēs jūtamies sakauti, dusmīgi, izbijušies.
Vai esat pēdējā laikā raudzījušies sava Tēva sejā? Es nevaru iedomāties neko citu, kas jums varētu vairāk pastāstīt par jūsu stāvokli tagadnē un cerībām nākotnē.
Ja jūs esat disciplinēšanas gadalaikā. Rīta dzestrumā Dārza Kopējs ir nometies ceļos jums blakus. Viņš noliecas, lai paceltu jūs un vestu atkal pie augļiem pārpilnas dzīves. Viņa sejā ir redzamas rūpes un skumjas, nevis riebums, neapmierinātība, pat dusmas. Viņš nesaskata jūsos mūžīgu neveiksminieku, bet gan izredzētu, rūpīgi koptu zaru, kuram jāizdara tikai viena izvēle, lai iegūtu daudz labāku dzīves kvalitāti.
(Brūss Vilkinsons)
Mājās! Manās un tavās mājās.
Tā kā Dievs ir apslēpts, neviens Viņu neredz.
Tomēr visi Viņu meklē, jo ikvienā mīt liela vēlēšanās Dievu ieraudzīt.
Tas ir tik interesanti!
Māte Terēze iziet ielās, sniedz mierinājumu mirstošajam.
Pasaule uz brīdi apstājas: tā Kalkutas ielās redz Dievu staigājam.
Ko darīja brālis Rožē? Viņš mīlēja jauniešus.
Viņi to sajuta, un tas bija sākums Tezē piedzīvojumam.
Dievs atklājas visur, kur kāds ciena dzīvību,
vēlas gaismu un cenšas mīlēt.
Ikreiz, kad tu iestājies par dzīvību, tu mīli un no tavas rīcības izplūst Dievs.
Rīkojoties tā, kā rīkotos Jēzus, tu atbrīvo Dievu no neredzamā plīvuriem
un dari Viņu redzamu cilvēku ceļos.
Ticība ir darbs, nevis nebeidzamas runas.
Bonhēfers, Dītrihs. Sekošana Kristum.- LMF, 2008
Bušs, Vilhelms. Jēzus – mūsu liktenis.- AMNIS, [2005]
Fosdiks, H.E. Lūgšanas nozīme.- Sol Vita, 1995
Kareto, Karlo. Tuksnesis pilsētā.- KALA Raksti, 2003
Māte Terēze no Kalkutas, Brālis Rožē no Tezē. Lūgšana.- KALA Raksti, 2002
Menings, Brenans. Evaņģēlijs skrandaiņiem.- Atradums, 2009
Praiss, Čarlzs V. Kristus realitātē.- AMNIS, 2008
Stenlijs, Čārlzs F.. Pret paviršu kristietību.- AMNIS, [2005]
Tozers, A.V. Zināšanas par Svēto.- Atklāsme, 2003
Vaits, Džons. Cīņa.- LBDS, 1997
Velss, Maikls. Nomaldījušies tuksnesī.- LKR, 1998
Velss, Maikls. Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana.- LKR, 2000
Vilkinsons, Brūss. Vīnakoka noslēpumi.- Atklāsme, 2002
