2009
konspektēja M.D.
TĒVS TEVI MĪL
no Eda Pioreka grāmatas (VVM, 2008)
Meklējumi
Atrast tēvu – tie ir cilvēka dzīves visdziļākie meklējumi. Jau agrā bērnībā mēs iesākam meklēt saikni ar savu tēvu. Kad tas nedarbojas, sākam lietot mums apkārt esošās pasaules piedāvājumus, lai aizpildītu šo tukšumu. Beidzot atklājam, ka nav pasaulē nekā, kas spētu šo tēva mīlestības vietu aizņemt. Visi centieni atstāj mūs vēl vairāk iztukšotus. Pat ja bērnībā mūsu tēva iespaids bijis samērā labs, kaut kas no mūžības mūs aicina meklēt un saņemt to mīlestību, kas mūs piepilda daudz vairāk.
Šo mīlestību atrodam Jēzū – cilvēkā, kas izteica neparastu apgalvojumu:
Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nevar nonākt pie Tēva, kā vien caur Mani.
Tas atgādina, ka Viņš vēlas mūs iepazīstināt ar savu Tēvu tā, ka atrodam meklēto mīlestību. Jēzus palīdz ieslēgt mīlošo Tēvu mūsu teoloģiskajā Dieva uztverē un Svētā Gara pieskārienos ieraudzīt Tēva vaigu. Tad iepazīstam Viņu kā Abba Tēvu un savas būtības dziļumos piedzīvojam Viņa uzticīgo mīlestību.
Tā Dievs mūs ir radījis – ar vajadzību iepazīt Viņa mīlestību. Mēs patiešām nekad šajā dzīvē nejutīsimies īsti droši, kamēr sevi neuzticēsim Viņa mīlošo roku siltajam apskāvienam. Mēs varam būt kristieši, ar prātu zināt, ka Tēvs mūs mīl, bet mūsos esošā nedrošība skaidri apliecina, ka mums vajadzīgs kaut kas vairāk – man ir jāatrod vieta, kur varu atvērt savas sirds durvis un ierausties sava Tēva klātbūtnes siltajā klēpī.
Trīs visspēcīgākie vārdi arī latviešu valodā ir: Es tevi mīlu. Ja mēs tos dzirdam no saviem tēviem, kad esam vēl mazi bērni, tiem ir spēcīga iedarbība uz visu mūsu turpmāko dzīvi. Tie mūs motivē uz labu. Ja tos nedzirdam, rodas nedrošība, kas mūsu dzīvei nolaupa panākumu ceļu. Arī Jēzus dzirdēja šos spēcīgos vārdus savas kalpošanas sākumā (Mk.1:9-11), un Viņa sirds bija droša par Tēva mīlestību arī kārdināšanās tuksnesī un Ģetzemanē.
Tā ir pārsteidzoša atklāsme: ja mēs mīlam Jēzu, mēs varam saņemt Viņa Tēva mīlestību (Jņ.16:26-27). Šis ir nebeidzams Tēva mīlestības apsolījums ikvienam, kas uz Viņu liks savu ticību (Jņ.17:25-26).
Abba Tēvs
Svētā Gara izliešanās un Tēva mīlestības piedzīvojums ir savstarpēji saistīti (Rom.5:5). Gars atnes Tēva mīlestības liecību un izraisa mūsos dziļu emocionālu atsaucību, liek vērsties pie Dieva kā pie Abba Tēva (Rom.8:14-17).
Gars mums atklāj ne tikai, ka Dievs ir Abba Tēvs, bet arī to, ka tagad piederam Dievam kā Viņa mīļotie – atzītie un pieņemtie – bērni. Gars tādējādi atjauno mūsu agrāk zudušās attiecības, no kurām izriet un iegūst nozīmi visas citas attiecības.
Abba ir ļoti intīms vārds. Vislabākais iespējamais tā tulkojums varētu būt “Tētīt”. Vārds “Abba” pauž uzticību, drošību, uzdrošināšanos, piederību un pāri visam – tuvību. Tam nav nekā kopīga ar autoritāti, spēku, varu un kontroli, ko sevī ietver vārds “Tēvs”. Gluži pretēji, Abba izsaka visu aptverošu un apsedzošu mīlestību. Tas sevī ietver un neatvairāmi izstaro tālāk visu to mīlestību, kas mums ir uz mūsu tēviem, mātēm, brāļiem, māsām, dzīvesdraugiem un visiem, kurus mīlam. Tā ir Gara dāvana. (Henrijs Nouvens)
Tas, kas notika pie Jēzus, Dieva Dēla, notiek arī pie mums – tiem, kas esam uzņemti Dieva ģimenē. Mūsu gara mīlestības pilna atsaukšanās ir atslēga Tēva apskāviena saņemšanai. Dieva Gara darbs mūsu dzīvēs ir pretējs baiļu gara iedarbībai, kas ved verdzībā. (Bailes varēja rasties no nespējas saviem spēkiem realizēt bauslības prasības vai dziļas atstumtības sajūtas mūsu pagātnē.) Svētais Gars paliek uz mums un palīdz sadzirdēt Tēva mīlestības balsi.
Pazudušā dēla problēmas (Lk.15:11-32)
Līdzībā par pazudušo dēlu ir divi dēli: jaunākais dēls, kas aizbēg no mājām uz svešu zemi, un vecākais dēls, kas paliek mājās darīt savus pienākumus. Jaunākais sevi iznieko ar seksu un alkoholu; vecākais sevi realizē, smagi strādājot un pildot visus pienākumus. Abi ir pazuduši. Viņu tēvs skumst par abiem, jo ne ar vienu no tiem nepiedzīvo tuvību un attiecības, ko tik ļoti vēlas.
Kā kaisle, tā arī auksta kalpošana var mūs kavēt būt patiesiem Dieva bērniem. Vienalga, vai esam kā jaunākais dēls vai vecākais, mums jāatgriežas pie Tēva – līdz vietai, kur varam pilnīgi atdusēties Dieva beznosacījumu mīlestībā. (Henrijs Nouvens)
Amoralitāte un reliģiska darbošanās ir galvenie šķēršļi pilnīgam Tēva mīlestības piedzīvojumam. Vienā vai otrā veidā, šajā stāstā var saskatīt visu pasauli. Vieni pārstāv jaunāko dēlu, kas ir sacēlies, amorāls un cenšas savus grēkus neatzīt. Otri pieņem ārīgu, cieņas pilnu lielo pasaules reliģiju izskatu un smagi strādā, lai iemantotu Dieva atzinību. Abi ir pazuduši. Abiem ir vajadzīga piedošana un Tēva mīlošais pieskāriens, kas atrodams tikai Jēzū.
Sabiedrībā vērojams milzīgs izsalkums pēc mīlestības surogātiem. Seksuālā amoralitāte ir Tēva mīlestības viltus aizstājēja. Nešķīstas domas, pornogrāfija, kaislīgs nekautrīgs skatiens, flirts, laulības pārkāpšanas domas un homoseksualitāte – šajās neatļautajās seksa formās cilvēks iegūst īslaicīgu un visai vāju apmierinājumu savai vajadzībai būt mīlētam. Tiecoties pēc viltus piepildījuma, dzīve beidzas tukšumā un izsalkumā pēc patiesas mīlestības.
Alkoholisms un narkotiku lietošana ir vēl kādi veidi, kā cilvēki cenšas tikt galā ar dziļo tukšuma sajūtu. Jauns cilvēks ar aukstu alus kausu rokā jūt mākslīgu tuvību ar dzērāju pūli, un viņam viss šķiet labi.
Mūsu noslieces liek mums klauvēt pie tā, ko pasaule pasludina kā piepildījuma un pašrealizēšanās atslēgu: bagātība un vara, citu atzinība un savs statuss, izsmalcināta pārtika un dzērieni, seksuāla nepiesātināmība un apmierinājuma meklējumi, neatšķirot kaisli no mīlestības. Šīs noslieces rada viltus cerības, ... pamudina uz bezjēdzīgām domām doties uz “tālu zemi”, tā liekot sastapties ar nebeidzamu ilūziju un zaudējumu sērijām. Šajās pasaules dienās, kad pieaug noslieces, mēs esam aizceļojuši visai tālu no Tēva mājām. Noslieču vadīta dzīve “tālā zemē” var būt dota ar īpašu mērķi. Tieši no šīs vietas sāk raisīties mūsu sirds sauciens pēc atbrīvošanas.
Esmu pazudušais dēls katru reizi, kad meklēju beznosacījumu mīlestību tur, kur tā nav atrodama. Kāpēc es turpinu ignorēt patiesās mīlestības vietu un pastāvu uz tās meklēšanu kādās citās vietās? (Henrijs Nouvens)
Viltus mīlestība bloķē Tēva mīlestības piedzīvojumu. Ir jāiztukšojas no šīm lietām, lai sevī atrastu vietu Tēvam.
Pirmais solis, kuru spēra pazudušais dēls, bija atcerēties, kāds viņam ir mīlošs tēvs. Svētais Gars nāk pie mums atsaukt atmiņā nolaupītās sajūtas attiecībā uz Tēvu un Viņa mīlestību, noņemt nepareizo izpratni par Tēvu, ko izraisīja sliktas attiecības ar mūsu miesīgo tēvu. Viņš nāk noņemt melus, ko ļaunais melu tēvs ielicis mūsu prātos, un palīdzēt saskatīt mūsu tukšuma sakni, kā arī viltus mīlestību, kas visai muļķīgi cenšas to aizpildīt.
Tikai tad var sekot nākošais solis – grēku nožēla. Tas nozīmē izmainīt mūsu prātus attiecībā uz kādām lietām tā, ka tas nosaka rīcības izmaiņu. Citiem vārdiem, ja esam stāvējuši nepareizi, tagad apgriežamies un darām to, kas ir pareizi (Es celšos un iešu pie sava tēva... Lk.15:18). Atgriežoties mājās, dēls sastopas ar līdzjūtīgu un mīlošu tēvu. Grēku nožēla mums atver Jēzus asiņu šķīstošo un dziedinošo spēku, kurā saņemam piedošanu un brīvību no grēka važām. Tās kulminācija ir Tēva mīlošo roku apskāviens. Mēs atkal esam mājās.
Cīņā par mīlestību. Daudzi smagi strādā mīlestības dēļ – nogurst, ir izmisuši un dusmīgi par savu nespēju atrast mīlestību. Tie kritizē cilvēkus, kuri neatbilst viņu standartiem, ir greizsirdīgi uz tiem, kam ir emocionāli mīlestības piedzīvojumi, kādus paši vēlētos iegūt. Ļoti atbilstoši farizejiem Bībelē, kuriem faktiski domāta Jēzus līdzība par pazudušo dēlu (Lk.15:1-2).
Vecākais dēls ir smagi strādājis laukā ārpus tēva mājām. Viņa reakciju uz ziņu par brāļa atgriešanos mēdz saukt par vecākā brāļa sindromu (Lk.15:28-30). Tas attēlo reliģisko darbošanos, cenšanos nopelnīt Dieva mīlestību ar labiem darbiem. Kāpēc mēs tā darām? Viens iemesls ir mūsu kritusī daba, kas cenšas sasniegt pareizu stāvokli Dieva priekšā ar savām pašu pūlēm. Otrs: pat būdami kristieši, mēs neesam patiesi iepazinuši debesu Tēvu un piedzīvojuši Viņa beznosacījumu mīlestību. Nedrošība mūs dzen kaut ko darīt. Tā savos nepārtrauktajos mīlestības meklējumos klejojam ārpus Tēva mājām un cenšamies smagi strādāt.
Jo smagāk vecākais dēls strādāja, jo vairāk attālinājās laukā, kuru pats bija izvēlējies, līdz ar to tālāk no mīlestības avota. Tā ir patiesas mīlestības daba: jo smagāk mēs tās dēļ strādājam, jo vairāk tā mūs pieviļ. Tas ir kā apburts loks, kas visu laiku attālina no Dieva.
Kad atrodam sevi cīnoties, lai iegūtu Tēva mīlestību, mēs esam pieņēmuši sāncensības principu. Mēs darbojamies, cīnāmies ar sevi un citiem cilvēkiem, lai tikai atrastos dzīves pirmajās rindās, kur, kā ticam, Dievs mūs varēs ieraudzīt, izdalīt no pārējo vidus un dāvāt svētības. Šīs cīņas nocietina sirdi, dara mūs rūgtus un asas kritikas pilnus.
Sarūgtinājums bieži ir kā brīdinājums, ka esam sākuši cīnīties, lai nopelnītu mīlestību. Tas var būt arī kā rezultāts tēva mīlestības trūkumam bērnībā, kas atstājis sāpīgu, nepelnītu un nedzīstošu brūci. Dabiska atbilde uz to ir dusmas un dziļš rūgtums. Te jāļauj Tēva mīlestībai dziedināt palielināto jūtīgumu, atbrīvot no saviem pašu pūliņiem, lai iegūtu iekšējo līdzsvaru.
Kritisks gars pret citiem ir dabisks sāncensības attieksmes blakusprodukts. Mēs gribam redzēt citus mazāk spējīgus vai mazāk pelnījušus saņemt svētības nekā mēs. Laiku pa laikam ir jāpārbauda sevi, vai atkal kārtējo reizi neesmu izbēdzis no sava Tēva nama. Ārpus Tēvmājām.
Atgriešanās no lauka. Tas ir visai grūts process, kas prasa Dieva palīdzību. Kad cīnīdamies esam izbēguši no Tēva nama, Viņam ir jānāk aicināt mūs atpakaļ, jo smagajā darbā mēs paši nemaz neredzam, ka esam pazuduši un mums vajadzīga palīdzība.
Vecākā dēla pazušanas stāvokli ir daudz grūtāk identificēt. Starp citu, viņš taču visu darīja pareizi. Viņš bija paklausīgs, apzinājās savus pienākumus, kalpoja bauslībai un smagi strādāja. Cilvēki viņu cienīja, atzina, slavēja un uzskatīja par paraugdēlu. Ārēji vecākais dēls bija bez vainas. Bet saduroties ar tēva prieku jaunākā brāļa atgriešanās brīdī, tumsas spēki viņā izlauzās uz āru. Un pēkšņi redzami izpaudās ienaids, lepnība, nelaipnība, savtīgums, kas ikdienā bija palicis dziļi apslēpts... Aizvainota “svētā” pazušanas stāvokli ir tik grūti aizsniegt un izaicināt, jo viņš ir caurausts ar vēlēšanos būt labam un derīgam. (Henrijs Nouvens)
Dzeršana un izlaidīga dzīve ir vieglāk saredzama, un no tās var vieglāk novērsties. Paštaisnību sevī ir daudz grūtāk atzīt. Bet Tēvs mūs tāpēc neatstāj. Viņš dodas mūs meklēt un palīdz aptvert patieso stāvokli. Viņš sūta kādu mūsu darba laukā ar aicinājumu: atgriezies mājās, tu esi mīlēts. Tēvs dažreiz pieļauj krīzi, kas sagrauj mūsu no labiem darbiem rūpīgi būvēto pasauli. Caur bēdām var atbrīvoties no vecākā brāļa lepnās pašpietiekamības stāvokļa.
Šis process iesākas ar apziņas noskaidrošanos par Tēva dabu, sava ļaunuma apzināšanos un vēlēšanos izmainīties. Kad nožēlojam Viņam savus lepnības darbus un paštaisnību; sarūgtināšanās, dusmu, greizsirdības un kritizējoša gara grēkus, saņemam piedošanu un brīvību no vainas. Centrēti uz Viņu, varam atkal būt mīlēti par to, kas esam, un nevis par to, ko mēs darām. Apskatoties apkārt, tagad ieraugām arī citus kā Viņa līdzjūtības dēļ tur ievestus un jūtamies ar visiem vienoti. Mēs esam mājās. Un no šīs perspektīvas viss izskatās savādāk. To izdara Tēva mīlestība.
Tēva jautājums
Man ir grūtības lūgt tā Kunga lūgšanu, jo, kad es saku: “Mūsu Tēvs,” es domāju par savu paša tēvu, kas bija stingrs, nepakļāvīgs un nemiera pilns. Es nevaru neko citu, kā domāt par Dievu līdzīgas domas. (M. Luters)
Dievs radīja zemišķos tēvus galvenokārt tāpēc, lai cilvēkiem dotu iespēju palūkoties, kāds ir Viņš. Tomēr tēvi neveic šo uzdevumu atspoguļot Dieva dabu... Ja zemišķie tēvi ir radīti būt par spoguļiem, kas atstaro kādas Dieva īpašības, nav šaubu, ka tie ir sabojāti. Un attēls, ko tie atstaro, ir pilnīgi greizs. (M. Fīlips)
Mūsu pirmā doma ir, ka Dievs līdzinās mūsu miesīgajam tēvam. Taču cilvēka pirmatnējā grēka dēļ nav pilnīgu tēvu. Ikviens no mums ir ar kādu novirzi, kaut nelielu.
Tēvs, kas orientēts uz sasniegumu gūšanu. Tas ir tēvs, kas dāvā savu mīlestību atbilstoši bērna panākumiem. Atzinība, pieņemšana un pieķeršanās viņam cieši saistās ar bērna spējām, ar sasniegumiem mācībās, sportā u.tml. Sasniegumu pieprasīšana var izpausties saistībā ar profesijas izvēli un karjeru (piemēram, negrozāma prasība kļūt par ārstu vai advokātu). Varbūt bērnam jāģērbjas atbilstoši ģimenes stingrajiem uzskatiem, lai viņu pieņemtu un mīlētu.
Kristietis ar šādu tēvu parasti pieņem, ka debesu Tēvs ir tieši tāds pats – Viņš pieprasa labu izturēšanos, lai tad kā balvu sniegtu savu mīlestību. Tas rada dziļas bailes no neveiksmes un dzen pastāvīgos cīniņos, lai izpelnītos mīlestību.
Pasīvs tēvs ir tāds, kas aktīvi neizrāda bērnam savu mīlestību. Viņš nemāk izteikt mīļus vārdus, nepiedāvā fizisku pieskārienu, nav emocionāli atvērts un pieejams (nav pats tam mācīts). Šie tēvi reti ir mājās, varbūt pastāvīgi ceļo, ir darbaholiķi, alkoholiķi vai emocionāli sausiņi. Bet varbūt bērnam tēva vienkārši trūkst, ir miris vai šķīries no ģimenes. Tas viss izsauc pamestības sajūtu un vainas apziņu (bērns vaino sevi par tēva prombūtni). Tēva klusēšana atstāj dziļu brūci – parasti ļoti sāpīgu un grūti identificējamu.
Rezultātā kristietim veidojas uztvere, ka Dievs Tēvs ir tālu, nav ieinteresēts un sevi atklāti neizpauž. Viņam pašam ir grūtības izrādīt savas emocijas, kā arī piedzīvot taustāmu Tēva mīlestības pieskārienu. Viņos bieži rodas dusmas par it kā savu neatbilstību ideālam.
Nosodošs tēvs – bargas dabas tēvs, kas mīlestības vietā atraisa sāpes. Nosodījums iespējams vārdisks, fizisks vai seksuālas dabas. Tas izjauc bērna harmonisku attīstību, rada iekšēju salauztību, kuras dziedināšana var būt visai smags un komplekss process.
Nepareizas attieksmes upuri bieži arī debesu Tēvu redz kā bargu, asu, nosodošu, nepiedodošu un pilnīgi nemīlamu. Bailes, kauns un dusmas viņiem ir dziļas emocionālas varas. Tur izmisīgi vajadzīgs Tēva mīlestības maigums.
Noņemt nepareizās brilles. Lai cilvēks spētu saskatīt Tēvu tādu, kāds Viņš ir patiesībā, jāsaņem dziļa mūsu tēvu radīto brūču dziedināšana. Nepareizo briļļu noņemšana sākas ar to atklāšanu – to esamības atzīšanu. Ir jāierauga sava tēva kļūdas un grēki (tas var būt grūti, jo mūsos darbojas spēcīgi noliegšanas mehānismi). Nākot lūgšanā pie debesu Tēva, Jēzus vārdā ir jāpiedod savam tēvam par viņa grēkiem pret mums, uzticot Dieva mūžīgajai žēlastībai savas sāpīgās pagātnes brūces. Tad Tēvs sniedzas lejup un noņem bojātās brilles no mūsu acīm, lai tagad mēs Viņu varētu redzēt skaidri. Viņš pieskaras mūsu bērnības brūcēm un dziedina ievainojumus.
Kādiem no mums var būt iespējams izlīdzināties ar savu tēvu vaigu vaigā. Tikai jābrīdina, ka piedošanu tēvam nedrīkst sajaukt ar tēva vainošanu vai negodāšanu. Mēs nevaram no viņiem prasīt atbildību par katrām grūtībām, ko esam piedzīvojuši bērnībā. Mēs paši tomēr esam atbildīgi par savu reakciju uz tām. Piedošanu tēvam ar cieņas pilnu attieksmi un uzmanību var izdarīt tikai Dieva priekšā.
Piedošana savam tēvam atbrīvo mūs no rūgtuma. Nav vairs jāgaida, lai tēvs nāktu pie manis un censtos labot pagātnes pāridarījumus. Mūsu tēvu atbrīvošanas lūgšana atbrīvo mūs pašus, lai mēs varētu doties tālāk. Tā palīdz būt brīviem no staigāšanas savu tēvu grēkos. Nepiedošana, rūgtums un tiesāšana mūs tiem piesaista, un tā netikumi pārceļo no paaudzes paaudzē. Piedošana šos kanālus pārcērt.
Bērnu maize (Mt.15:21-28)
Jēzus šo terminu lietoja sarunā ar pagānu sievu, kas lūdza dziedināt viņas dēmonu saistīto meitu. Šie panti atgādina, ka mūsu Tēvs debesīs vēlas mums sniegt dziedināšanu tikpat dabiski, laipni un žēlīgi, kā miesīgie tēvi savu ģimeni nodrošina ar pārtiku.
Mīlestības dziedinošais spēks. Apzināšanās, ka Tēvs mūs patiešām mīl, rada vidi tai dziedināšanai, kas nāk no debesīm. Daudzi nav uzņēmīgi dziedināšanai, jo šaubās par Dieva mīlestību uz viņiem. Viņi jūtas necienīgi saņemt Dieva palīdzību. Teoloģiska atziņa par Tēva mīlestību vien neko nedod, bet Tēva mīlestības personīgs piedzīvojums darbojas kā katalizators dziedināšanai.
Kad Svētā Gara spēks plūst caur mums, Tēva mīlestības piedzīvojums pieskaras divām svarīgākajām emocionālās dziedināšanas sfērām: tas piepilda sāpīgo tukšuma sajūtu, ko rada bailes, bezcerība un izmisums; tas mūs motivē uz piedošanu tiem, kas mūs sāpinājuši, tā atbrīvojot mūs pašus no rūgtuma indes un ienaida. Reizē tas lielā mērā veicina fizisko dziedināšanu, bet dažreiz pat sniedz acumirklīgu rezultātu.
Kad Jēzus kalpoja uz zemes, Viņš atbrīvoja velna saistītos (Apd.10:38), dziedināja arī fiziskas slimības, ko izraisījis dēmons (aklums un mēmums – Mt.12:22; muguras problēmas – Lk.13:11). Protams, ne visas slimības ir ar dēmonisku izcelsmi, bet kādas ir. Arī kristieši nav pilnīgi droši pret šiem uzbrukumiem. Visbiežāk ienaidnieks izmanto nepiedošanas sakni cilvēkā un pagātnes brūces, arī neatrisinātu tēva jautājumu. Tad bieži vien debesu Tēva mīlestība ir tas nepieciešamais komponents, kas paveic atbrīvošanu. Atbrīvošana pati par sevi nedziedina, tā tikai nodrošina ceļu dziedināšanai.
Atjaunojot salauztas attiecības. Iespējams, vissāpīgākās ciešanas mums rada salauztas attiecības – laulībā, ģimenē vai draugu lokā. Daudzas no šīm emocionālajām problēmām ir tieši saistītas ar tēva jautājumu, un tām ir vajadzīga dziļāka dziedināšana.
Ja cilvēks bērnībā ir piedzīvojis atstumšanu, viņam arī citās attiecībās var būt pastiprinātas bailes tikt atstumtam. Viņš tādēļ var negatīvi reaģēt uz konstruktīvu padomu. Viņam var būt paaugstināts emocionālās ievainojamības slieksnis, kas izraisa krīzi laulībā. Vīrs savu baiļu dēļ kļūst pārāk valdonīgs un kontrolējošs, sieva ar hronisku vainas apziņu un zemu pašnovērtējumu paklausa savam vīram pat tad, ja jūtas manipulēta (jo viņa taču ir sieviete) – tas ir scenārijs, kas dzīvē bieži atkārtojas.
Dieva Tēva mīlestībai ir varens potenciāls dziedināt jebkuras salauztas attiecības un darīt cilvēkus spējīgus patiesi mīlēt vienam otru. Visur tur, kur rodas konflikti – ģimenē, darbā, bet it īpaši draudzē – varam redzēt vajadzību pēc vēl vairāk Tēva mīlestības. Mūsu attiecības ar savu debesu Tēvu ir cieši saistītas ar attiecībām šeit uz zemes. Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis. (1.Jņ.4:19, angļu tulk.)
Caur mūsu ciešanām – vai tā būtu fiziska saslimšana, emocionālas sāpes, dēmoniska nospiestība vai attiecību sabrukums – debesu Tēvs var mums atvērt acis ieraudzīt Viņa lielo mīlestību uz mums, kas nes vispilnīgāko dziedinājumu, kāds vispār pastāv.
Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums.
Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.
Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas;
kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.
Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.
(1.Jņ.4:16,18,19)
Uzskatu maiņa
Ja vien mēs atļaujam sevi aizdedzināt ar Tēva sirds mīlestību un tai pašā dienā paskatāmies apkārt, lai ieraudzītu, pie kā varam šo mīlestību pielietot, ... ja vien ieejam šai dzīvajā dievišķās mīlestības apritē, ļaujam tai sasildīt mūs un tad plūst caur mums – tad pēkšņi mums kļūst skaidrs, ko tas nozīmē un kāds tas ir prieks pazīt Tēva sirdi debesīs. (Helmūts Tīliks)
Tēva sastapšana un Viņa mīlestības piedzīvojums rada mūsos uzskatu maiņu. Pēkšņi pilnīgi jaunā veidā Tēvs ienāk mūsu kristīgajā pieredzē. Kad lasām Bībeli, redzam norādes uz Viņa mīlestību, ko agrāk neievērojām. Viņa mīlestības apziņa jaunā veidā mums atslēdz veco, labi pazīstamo Rakstu vietu nozīmi. Kad Tēva tuvums paliek mūsos, mēs ieraugām Viņa mīlestību darbībā. Tas rada izmaiņas mūsu Dieva Vārda studijās, mūsu pielūgsmē, mūsu svēttapšanā un mūsu liecībā pasaulei. Tas mūs stiprina un sniedz visam jaunu kvalitāti.
Bībeles studijas nodrošina stabilu pamatu mūsu garīgajai izaugsmei, padziļina attiecības ar Tēvu un vairo Viņa mīlestības apzināšanos sevī. Jēzus norādes uz Tēvu un Viņa mīlestību (Jņ.3:16; 16:27) vai apustuļa Pāvila Tēva mīlestības apliecinājumi (Rom.8:15-16) mums ir būtiski svarīgi, jo atjauno mūsu prātus un nostiprina ticību. Tie kļūst par Svētā Gara kanāliem, pa kuriem Tas nāk mūs apciemot, pieskaras un atsvaidzina mūsos šīs mīlestības realitātes apziņu.
Kad mēs pielūdzam Tēvu, Viņš atsaucas un velk sev tuvāk, pieskaras ar savu mīlestību. Jēzus mācīja, ka tuvojas diena, kad mēs pielūgsim Tēvu garā un patiesībā (Jņ.4:23). Pielūgt nozīmē nākt Viņa tuvumā, pienesot Viņam atbilstošu cieņu un godu. Viņš tad mūs velk tuvāk savām krūtīm – vietai, kuru Jēzus priekš mums ir sagatavojis (Jņ.1:18). Tas it īpaši summējas mūsu kopīgajās lūgšanās un pielūgsmē. Tēvs apciemo savus bērnus, tiklīdz atskan pielūgsmes dziesma.
Pielūdzot mēs nākam nobaudīt to mīlestību, ar kuru Tēvs mīlēja savu Dēlu. Mīlestība, ko saņemam no Tēva, tad izlejas pie Jēzus kājām. Ar visu savu miesu, dvēseli un garu mēs ieslīgstam arvien dziļāk un dziļāk mīlestībā uz Jēzu. Tā tiek pasargāta mūsu pirmā mīlestība.
Svēttapšana ir visai liels vārds, kas apraksta kristīgās pilnveidošanās procesu, kur ticīgais kļūst aizvien līdzīgāks Kristum – no Viņa pieņemšanas par savu Kungu līdz pat uzņemšanai Mājās godībā. Ir svarīgi, ka šo procesu rosina un ik dienas uztur Tēva mīlestība. Bez mīlestības apsardzības viegli var ieslīdēt stāvoklī, kad mēs paši cenšamies būt svēti. Tas noved pie reliģiskas darbošanās un viltus fasādes mūsu kalpošanai.
Kad cīnāmies ar grēku, šī mīlestība mūs motivē uz nožēlu un atjauno svētumā. Kad ceļas visdziļākās bailes, lai apturētu mūsu virzīšanos uz priekšu, tad īpaši vajadzīgs spiesties tuvāk Tēvam un ļaut Viņa pilnīgajai mīlestībai mūs no tām atbrīvot, lai tālāk sekotu Viņam bez ierunām (tāpat kā Jēzus Ģetzemanē – Mk.14:36). Lai pieaugtu svētumā, būs jāsastopas ar grūtībām (Ebr.12:5-6). Tad jāatceras, ka mūsu Tēvs joprojām ir šeit un tādā brīdī mīl jo īpaši. Tēva mīlestības apziņa palīdz izturēt un uzvarēt. Bez tās varam reaģēt negatīvi un saceļoties pazaudēt pretinieka mums sagādātās paklausības svētības.
Zvans uz mājām. “Šeit E.T. Zvans uz mājām! Šeit E.T. Zvans uz mājām!” Šie ir vārdi no populāras Holivudas filmas par mazu citplanētiešu radījumu uz zemes, kas no pašizgatavota radio sūtīja signālus, jo ļoti gribēja atgriezties mājās. Tas viņam arī laimīgi izdevās.
Arī mums ikvienam ir dziļa vēlēšanās atgriezties mājās, vietā, kur tiekam mīlēti par to, ka esam. Tas ir Dieva aicinājums. Kaut kas mūsos ilgojas atrasties kopā ar Viņu un justies kā mājās. Mēs meklējam Tēva mīlestību un turpinām nemitīgi “zvanīt uz mājām”. Mēs meklējam mīlestību no saviem miesīgajiem tēviem – varam to atrast vai arī neatrast. Mēs “uzgriežam” pasaules priekus vai atdarinām kādus varoņus, bet tur tās nav. Mūsu pašizgatavotās ierīces, šķiet, nedarbojas. Tad negaidot Tēvs sāk zvanīt uz mūsu numuru. Ja atsaucamies, Viņš uz mums runā un iesāk vadīt uz māju pusi. Tur Viņš mūs gaida atplestām rokām, kas aicina mīlestības siltajos apskāvienos. Mūsu visdziļākā vēlēšanās ir apmierināta.
