1. nodaļa
Kāpt tā Kunga kalnā
Atziņas par lūgšanu
Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā,
un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? (Ps.24:3)
DIEVKALPOJUMS
(Dievs – kalpo – jums)
Ir brīnišķīgi svētdienā būt Dieva namā.
Ļauties tam, kā Dievs mums kalpo –
Caur savu Vārdu un Sakramentu. Grēku piedošanu un lūgšanu.
Ērģeļu varenajām skaņām. Kopīgu dziedāšanu.
Caur visu, ko uztver mūsu acis un ausis.
Ko saņem prāts un sirdī ieliek Svētais Gars (ja vien to ļaujam!).
Bet tālāk? Seko pirmdiena, otrdiena… Tās jānodzīvo.
Kā nepazaudēt svētās dienas svētību
līdz nākamās sestdienas vakaram?
DZĪVOJOT SAVĀ KUNGĀ
Tad nu, Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā,
sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā,
kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!
(Kol.2:6-7)
Dzīvot Viņā! Sakņodamies un augdami Viņā no dienas dienā.
Katru rītu sevi sava Kunga rokās ielikdami (Ps.143:8).
Katru vakaru ar Viņa vārdu uz lūpām aizmigdami (Ps.4:9).
Vai mums ir laiks Dievam? Patiesībā tas neprasa daudz laika.
Vienīgi mūsu sirds pareizo attieksmi pret savu Radītāju.
Viņam mēs piederam, un arī laiks pieder Viņam.
Atliek vien uzticēties.
No mums neprasa vairāk kā spējam. Un arī to, ko prasa,
mums nav jāpaveic vieniem, ar saviem vājiem spēkiem.
DIEVA MIERS
Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu;
ne kā pasaule dod, Es jums dodu.
Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.
(Jņ.14:27)
Miers ar Dievu mums jau ir – caur mūsu Kungu Jēzu Kristu,
kopš piedzimām no augšienes (Rom.5:11).
Dieva miers, kuru apsola Jēzus, ir kaut kas cits.
Tas mums jāatrod ik dienas to vētru vidū, kas plosās apkārt.
Kā iegūt šo mieru? Savās paša ikdienas attiecībās ar Dievu –
manā pielūgsmē un lūgšanā, pateicībā
un Dieva Vārda lasīšanā.
(M.D.)
Kad nostājos Dieva priekšā –
kā uzsākt sarunu ar debesu un zemes Radītāju?
Lūgšana – tā ir mana, nepilnīga cilvēkbērna, saruna ar Tēvu debesīs. Komunicēšanās ar godības Ķēniņu un mūžības Kungu!
Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini,
un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? (Ps.8:5)
Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums – māca psalms. Nē, ne bailes! Bet elpu aizraujoša apbrīna dzīvā Dieva,
visuvarena, taisnīga Valdnieka un reizē mana sirsnīgi mīlošā Tēva priekšā. Patiesi, es drīkstu sajusties kā Ķēniņa bērns.
Ak, Dievs, mana sirds ir droša,
es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām. Mosties, mana dvēsele!
Mostieties, arfas un cītaras, es modīšos ar ausekli!
Es Tevi slavēšu, ak, Kungs, tautu starpā, tautību vidū!
Jo līdz pat debesīm liela ir Tava žēlastība
un līdz padebešiem Tava uzticība. (Ps.108:2-5)
Varu būt drošs, ka Viņa mīlestība ir jauna ik rītu. Tā nekad nebeidzas. Arī tad, ja neesmu rīkojies labi un pareizi. Pie Viņa, Viņa spārnu pavēnī vienmēr atradīšu piedošanu un patvērumu.
Mana palīdzība nāk no tā Kunga,
kas radījis debesis un zemi. (Ps.121:2)
Dievs ir manas svētības avots. (Ps.62:10)
Viņš ir uzticams un pasargā sev uzticīgos. Viņš palīdz un rūpējas par katru, kas uz Viņu paļaujas.
Runāsim ar Tēvu bērna uzticībā un vienkāršībā. Meklēsim Viņu! Slava Dievam, Viņš nav tālu nevienam no mums.
Lūgt jau nenozīmē tikai izlūgties, ubagot. Viņam, kurš mums devis lūgšanu, mēs nekad neapniksim, pat ja mūsu lūgšana aizvien būtu tikai ubagošana. Taču Viņš labprāt gribētu mums mācīt, kā lūgšanā ar Viņu sarunāties.
Dievam dara prieku tas, ja mēs, cilvēkbērni, sajūtam vajadzību izteikt Viņam visu, ko mēs ikdienā piedzīvojam. Viņš gaida, ka tu Viņam uzticēsi savas dzīves sīkās lietas. Tas ir gluži tāpat kā ar diviem cilvēkiem, kuri viens otru mīl. Viņi dalās viens ar otru visās lielās un mazās lietās, savos priekos un raizēs.
Un tieši tas mīlestību dara tik bagātu un līksmu.
(O. Hallesbijs)
Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu,
ko Viņš man labu darījis?
Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu.
(Ps.116:12-13)
Kas ir lūgšana?
Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu,
un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu. (Jes.65:24)
Dievs savā vārdā ir apsolījis uzklausīt tavu lūgšanu Jēzus dēļ. Nekas tā neiepriecina Dievu, kā tas, ka tu atver savu sirdi un dalies ar Viņu savās visdziļākajās domās. Protams, Viņš zina visas mūsu vajadzības, bet caur lūgšanu Dieva dotie debesu spēki var nākt lūdzējam palīgā.
Bez lūgšanas nav kristīgas dzīves. Bez lūgšanas nav nekāda kontakta ar Dievu. Bez lūgšanas nav grēku piedošanas, un bez grēku piedošanas neviens nevar nonākt debesīs. Tātad lūgšana – tā ir kristīgās dzīves kodols.
Lūgšana ir daudz kas dziļāks nekā tikai pārejošas jūtas. Tā ir kristieša saruna ar Dievu. Tā ir dvēseles elpošana. Lūgšanā vientuļais atrod klausītāju, cietējs – kādu, kas parūpējas par viņu, un laimīgais – kādu, kuram pateikties.
Kādēļ mums jālūdz? Tā Kunga rūpes par mums ir vērstas uz to, lai mums patiešām būtu labi. Tādēļ Viņš mūs aicina lūgt un paust savu vēlmi pēc palīdzības. Cilvēkam ir vajadzīga saruna ar savu Radītāju.
Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu,
un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu.
Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit.
Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit. (Jer.29:12-13)
Lūgšana ir vajadzīga arī tādēļ, lai mēs atvērtu savu dvēseli Dieva žēlastībai un mīlestībai. Pēc grēkākrišanas cilvēks ir nocietinājies pret Dieva gribu. Mūsu atsvešinātība no Dieva ir par iemeslu tam, ka mums ir grūti lūgties, bet Svētais Gars, lūgšanas Gars, palīdz visiem, kas Viņu neatstumj. Nav jābrīnās, ka mūsdienās cilvēku starpā valda nedrošība un bailes, jo tikai nedaudzi meklē drošību tur, kur tā patiešām ir atrodama. Vienīgi Dievs var dot patiesu iekšēju mieru un prieku.
Esi pazemīgs Dieva priekšā un tici, ka Viņš var darīt brīnumus. Tici lūgšanas spēkam, paļaujies uz vārda iedarbību. Kad mēs it visu ieliekam Dieva rokās, nekas nav neiespējams.
(Pērs A. Grunnans)
Mūsu patvērums un drošība. Pāri visam ir jāsaprot un jāievēro, ka ir jāapklusina un jānoraida domas, kas mūs attur un atbaida no lūgšanas, it kā nebūtu daudz nekas atkarīgs no tā, vai mēs lūdzam vai nelūdzam, vai it kā lūgt būtu pavēlēts tiem, kas ir svētāki un labāki Dieva priekšā nekā mēs.
Tad nu vajadzētu mūsu sirdis modināt un iedegt, lai mēs lūdzam ar prieku un mīlestību, jo Viņš ar savu vārdu apliecina, ka mūsu lūgšanas Viņam no sirds patīk un tiešām tiek uzklausītas un piepildītas. Mums ir jāzina, ka viss mūsu patvērums un drošība ir lūgšanā…
(Mārtiņš Luters)
Cilvēks uzrunā Dievu un zina, ka Dievs viņu dzird. Katrs vārds, ko saka mūsu sirds, sasniedz Dievu. Bet lūgšana ne tik daudz nozīmē runāšanu uz Dievu, bet gan, pirmkārt, klausīšanos Dievā.
Kad mēs jautājam: “Kā es varu zināt, ka Dievs šodien mani uzrunā?” – mēs saskaramies ar Svētajiem Rakstiem. Svēto Rakstu lappusēs ir uzrakstīti Dieva vārdi, un caur šiem vārdiem šodien Dievs mani uzrunā. Svēto Rakstu lasīšana nenozīmē lasīšanu vien, tā ir klausīšanās Dievā. Viņa vārdi vienmēr ir mīlestības vārdi.
Lūgšana ir mani vārdi, kas vērsti uz Dievu. Ja lūgšanas vārdi dzimst sirdī, tiem piemīt neatkārtojama daudzkrāsainība, tie ir tikai mani vārdi, kas izteikti ar sirdi.
(Eduards Stanieks)
Lūgšanas būtība
Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.
Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa
un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Atkl.3:20)
Lūgt nozīmē – ielaist Jēzu pie sevis. Tā nav mūsu lūgšana, kas rosina Jēzu. Gluži otrādi, tas ir Jēzus, kurš mūs mudina lūgt. Viņš pieklauvē, lai pavēstītu, ka grib pie mums ienākt. Mūsu lūgšana vienmēr ir atsaukšanās uz to, ka Jēzus pie mums pieklauvē.
Pirms mēs saucam, Viņš virza mūsu prātus uz dāvanu, kas mums jau iepriekš nolemta. Viņš pieklauvē, lai mūs rosinātu lūdzot kļūt gataviem saņemt mums paredzēto dāvanu. Lūgšana arvien ir tikusi dēvēta par dvēseles ieelpu.
Dievs mūs apņem Kristū ar savu daudzveidīgo un pilnīgo žēlastību. Mums tikai jāatver sava dvēsele. Lūgšana tādējādi ir orgāns, ar kuru mēs savā izkaltušajā, novītušajā dvēselē uzņemam Kristu. Kā gaiss klusi ieplūst mūsos, kad mēs elpojam, un dara labu mūsu miesai, tā Jēzus klusi ienāk mūsu sirdī un dara tur savu labo darbu. Viņš par to saka: ieturēt ar mums mielastu.
Tāpēc lūgšanas panākumi nav atkarīgi no lūdzēja spēka. Viņš iekārtojis tā, lai arī visvājākais varētu lūgt. Jo lūgt taču nozīmē tikai – atvērt sevi Jēzum. Tam nav vajadzīgs nekāds spēks. Ir vienīgi jāgrib.
Lūgt nozīmē tikai – atlaisties žēlastības saulē, izlikt šajā svētajā gaismā savas dvēseles un miesas vainas, lai šī gaisma ar savu brīnumdarītājas spēku iznīdē visus grēka dīgļus. Būt lūdzējam nozīmē tapt gaismas dziedinātam un dienu un nakti pakļaut visas savas vainas Jēzus brīnumdarītājam spēkam. Būt kristietim īstenībā nozīmē iegūt vietu saulē!
Lūgšana sniedzas tālāk nekā mūsu vārdi. Tā mīt mūsu dvēselē, iekams mēs to spējam ietērpt vārdos. Un tā paliek atkal dvēselē, tikko lūgšanas pēdējais vārds nācis pār mūsu lūpām. Lūgšana ir mūsu sirds iedaba, dvēseles noskaņojums. Lūgšana ir pavisam noteikta sirds attieksme pret Dievu, ko Viņš debesīs uztver kā saucienu. Vai tas tiek formulēts vārdos vai ne, tas ir svarīgi nevis Dievam, bet mums pašiem.
(O. Hallesbijs)
Paļaujies!
Neraizējies par to, ka slikti proti lūgties. Ļauties nemieram – tas nekad nav bijis Evaņģēlija ceļš. “Ar raizēšanos neviens nespēj pat ne dienu savai dzīvei pievienot. Es tev dodu savu mieru. Lai tava sirds beidz drebēt un bīties!” Labāk paļaujies! Ikvienā vecumā tu kā bērns vari uzticēt Dievam visu, kas tevi iesloga un ievaino, visu, kas nomāc cilvēkus, kurus mīli. Ļauj, lai Viņš atbrīvo ceļu!
Netveramā pārvērtība tevī, būtības pārveidošanās turpinās visu dzīvi. Katru dienu tā padara par Dieva šodienu. Šī pārvērtība ir tavas augšāmcelšanās sākums jau uz zemes, tā ir iesākums dzīvei, kas nekad nebeigsies.
(Brālis Rožē no Tezē)
Pavisam vienkārša lūgšana
Mans noslēpums ir pavisam vienkāršs – es lūdzos.
Lai lūgšana nestu augļus, tai jānāk no sirds un jāpieskaras Dieva sirdij. Pilnīga lūgšana nerodas no daudzvārdības. Mēs mēdzam sarežģīt lūgšanu, līdzīgi kā daudz ko citu.
Gan jums, gan man, gan mums visiem lūgšana nozīmē mīlēt Jēzu ar nedalītu mīlestību. Un šī nedalītā mīlestība tiek īstenota tad, kad pildām Jēzus vārdus: “Mīliet, kā Es jūs esmu mīlējis.”
Mīlestība ir auglis, kam vienmēr ir ražas laiks. Tas ir noplūcams katram. Ikviens to var saņemt, jo mīlestība ir neizsmeļama. Dievs vēlas, lai mēs lūgtos ar skaidru sirdi, ar vienkāršu un pazemīgu sirdi.
Ar skaidru sirdi iespējams redzēt Dievu. Sirdi skaidru dara lūgšana. Tas ir svētuma sākums. Izmainiet savas sirdis… Nav iespējama atgriešanās bez izmainītas sirds: vietas maiņa nelīdzēs, darbības maiņa nelīdzēs. Īstais lēmums ir izmainīt savu sirdi. Un kā to lai izmaina? Lūdzot.
(Māte Terēze)
Lūgšana – dabiska vienība ar Dievu
Cilvēki lūdz tāpēc, ka viņi ir cilvēki; lūgšana ir tikpat dabiska kā ēšana un elpošana. Cilvēks apspiež sevī vienu no dzīves būtiskām funkcijām, ja viņš noliedz sevī tieksmi lūgt. “Lūgšana ir visaugstākais enerģijas veids, uz ko cilvēka prāts ir spējīgs.” (Kolridžs)
Ja lūgšana ir neattīstīta, cilvēki lūdz vienīgi tad, kad viņu gudrība iznīkusi. Ja lūdzam tikai nepieciešamos krīzes gadījumos, mūsu lūgšana kļūst ļoti savtīga, patmīlīga. Mēs domājam par Dievu tikai sakarā ar mūsu pašu vajadzībām.
Lūgšana visaugstākā izpratnē nozīmē pastāvīgu sadraudzību ar Dievu. Mēs varam piedzīvot dievišķās draudzības pārveidojošo spēku, kad mācāmies, ka lūgšana nav ubagošana, nav monologs, bet savienība ar Dievu.
Tikai tam, kas lūdz, Dievs var sevi reāli parādīt. Šāds piedzīvojums dara Dievu dzīvu, bet daudziem cilvēkiem Dievs ir tikai nenoteikta būtne, kurai viņi neskaidri tic, bet ar kuru viņiem nav nekādas darīšanas.
Lūgšana ir reāla tiem, kuri saskatījuši Dieva personisko mīlestību. Lūgšana ietver sevī ticību, ka Dievs ir ieinteresēts par to cilvēku, kurš lūdz. Radītājam nekas nav par lielu, lai izpildītu, un nekas nav par mazu, lai pārredzētu. Viņam pieder kā mikroskopiskā pasaule, tā arī zvaigznes.
Viņš piešķir mūsu dzīvei vērtību, gādājot par katru no mums atsevišķi. Mūžīgais Dievs sauc mūs katru vārdā. Viņš nav cilvēces Dievs masu izpratnē – Viņš ir Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs! Visi lielie lūdzēji smēluši spēku no šīm personiskajām attiecībām ar Dievu.
Lūgšana patiesi nozīmē, ka mēs ticību, ka Dievs gādā par ikkatru no mums, attiecinām uz sevi personiski. Kad cilvēks patiesi lūdz, viņam Dieva gādība par katru atsevišķu cilvēku nav vairs skaista, bet bezspēcīga teorija, kuru uztur viņa prāts. Patiesību, kuru viņš piedzīvojis, viņš tagad izlieto praksē; viņš dibina uz to savu dzīvi; viņš sasniedz to biedrību ar Dievu, kur ticība ir teorija un lūgšana prakse.
Ticība pati par sevi ir neizpētītās Dieva žēlastības zemes karte; lūgšana ir īstā ceļošana pa šo zemi.
(H.E. Fosdiks)
Svētie Raksti mudina lūgt
Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. (Ps.145:18)
Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. (Ps.103:13)
Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu… (Jes.66:13)
Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mt.11:28)
Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ.16:33)
Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mt.28:20)
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mt.7:7)
Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā. (Mk.14:38)
Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. (Fil.4:6-7)
Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties. (Ps.55:23)
Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. (Jņ.4:23)
Lūgšana iesācējiem
(Vingrinājums četrām nedēļām pēc Surožskas metropolīta Antonija)
Mēs visi esam iesācēji…
Savā būtībā lūgšana ir tikšanās, Dvēseles un Dieva satikšanās. Lai tā būtu reāla abām personām, kas piedalās, ir patiesi jābūt tam, kas tās īstenībā ir. Tādēļ ķersimies klāt un vienu nedēļu katru vakaru lūgsim Dievu, sakot šādus ļoti vienkāršus vārdus:
“Palīdzi man, Dievs, atbrīvoties no visa viltotā un atrast manu patieso ES.”
Nākošā nedēļā pacentieties savu patieso “es” nolikt Dieva vaiga priekšā. Tāda priekšā, kāds Viņš ir, atsacījušies no visiem kļūdainiem Dieva tēliem un lūdzot:
“Palīdzi man, Dievs, atbrīvoties no ikkatra nepatiesa Tava tēla, lai tas maksātu ko maksādams.”
Atliksim visus rūpestus, nododot tos Dievam – visas mūsu rūpes līdz pašai pēdējai, arī bažas par tām. Mums ir jāuzticas Dievam tik pilnīgi, lai mēs varētu nodot Viņam visas problēmas, kuras vēlamies noņemt no saviem pleciem. Lai tam saņemtu palīdzību, atkārtosim katru dienu:
“Palīdzi man, Dievs, atstāt visas manas rūpes un koncentrēt manas domas uz Tevi vien.”
Mēs esam it kā iztukšojuši sevi. Mūsos tikpat kā nekas nav palicis – ko mums darīt tālāk? Es piedāvāju iepriekšējiem vingrinājumiem pievienot klusuma brīdi – trīs četras minūtes un beigt ar lūgšanu:
“Palīdzi man, Dievs, redzēt manus grēkus, nekad nenosodīt savu tuvāko, un visa godība lai pieder Tev.”
Iesācējiem un pat lūgšanā pieredzējušiem cilvēkiem mēdz būt ļoti grūti lūgt Dievu. Tik bieži cilvēki lūdz un viņiem šķiet, ka viņi vēršas pie tukšām debesīm. Kad mūsu lūgšana nesaņem atbildi, mēs šaubāmies vai nu par Dievu, vai paši par sevi.
Piedāvāju kopā ar mani teikt vienu īsu lūgšanu, kura vienos mūs Dieva troņa priekšā:
Kungs Dievs, es nezinu,
ko man vajadzētu lūgt no Tevis.
Vienīgi Tu zini, kas man vajadzīgs.
Tu mīli mani vairāk nekā es pats protu sevi mīlēt.
Ļauj redzēt manas vajadzības, kuras man apslēptas.
Neuzdrošinos lūgt ne krustu, ne mierinājumu.
Es tikai nostājos Tavā priekšā, mana sirds ir Tev atvērta.
Visu savu cerību lieku uz Tevi.
Uzlūko manas vajadzības, kuras es pats neredzu,
uzlūko un dari pēc Tavas lielās mīlestības.
Satriec un pacel mani. Ievaino un dziedini mani.
Bijībā noliecos un klusēju Tavas svētās gribas priekšā!
Es sniedzu Tev sevi par upuri.
Man nav citas vēlēšanās, kā vien izpildīt Tavu gribu.
Iemāci man lūgt. Pats lūdz manī. Āmen.
Ja tu nesāksi lūgt, pirms būsi sajutis, ka esi gatavs un cienīgs to darīt, tad arī nekad nevarēsi lūgt; jo mūsu lūgšanai jābūt pamatotai nevis mūsu cienīgumā, bet dievišķā apsolījuma nemainīgajā patiesībā. Jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesam cienīgi lūgt, un tieši tādēļ kļūstam cienīgi lūgt un tiekam uzklausīti, ka ticam: mēs paši esam necienīgi un galu galā varam paļauties vienīgi uz Dieva patiesību.
(Mārtiņš Luters)
Lūgšana ir stiprāka un augstāka par cilvēciskām aktivitātēm. Visur citur cilvēks iegūst rezultātu, kas atbilst viņa spējām. Bet lūgšanā rezultāts ir atbilstošs Dieva spējām.
(Anrī Kafarels)
Par svēto laiku
RĪTS
Rīts izceļas visu stundu vidū ar savu spēku un gaišumu. Rīts ir iesākums. Ikvienā jaunā rītā atkārtojas dzimšanas noslēpums. Nākot no miega, kurā atjaunojas mūsu dzīvība, mēs skaidri un dziļi izjūtam: “Es esmu! Es dzīvoju!” Šī pārdzīvotā esība top par lūgšanu, un esība griežas pie Tā, no kurienes tā nākusi:
“Dievs, Tu mani esi radījis, es pateicos Tev par visu, kas man ir un kas es esmu!”
Atjaunotā dzīvība izjūt savu spēku un tiecas uz darbību. Tā pievēršas gaidāmai dienai un tās uzdevumiem. Un arī šī pievēršanās top par lūgšanu:
“Kungs, Tavā vārdā un Tavā spēkā es iesākšu šo dienu. Lai šīs dienas darbs būtu veltīts Tev!”
Vai tu izproti, cik daudz atkarīgs no dienas pirmās stundas? Rīts ir dienas sākums.
DIENA
Dienā var ieiet arī bez šī sākuma, nedomājot, bez gribas tajā ieslīdēt. Tad vispār neveidojas Diena. Diena tad kļūst tikai par laika skrandu, bez īstas jēgas un nozīmes. Kāda ir diena, tāda ir tava dzīve. Dzīve mostas no rīta. Tās rosme pieņemas strauji un līksmi. Satiekoties ar šķēršļiem, tās gaita top lēnāka. Beidzot aizsniegta pusdiena, un dzīve uz brīdi it kā atņem elpu.
VAKARS
Arī vakaram ir Noslēpums. Diena tuvojas beigām, un cilvēks ieiet nakts klusēšanā. Rīts bija piepildīts ar atjaunotās dzīvības spēka apziņu. Vakarā dzīvība gurst un meklē atpūtu. Un, lūk, ikvienam vakaram jākļūst par vingrināšanās iespēju dižajā mākslā – dzīvei dot nobeigumu.
Vakara stunda ir piepildījuma stunda. Mēs stāvam DIEVA priekšā ar nojausmu, ka reiz stāvēsim Viņa priekšā, lai galīgi norēķinātos. Mēs izjūtam, kāda nozīme ir vārdiem: “Ir noticis.” Gan labais, gan ļaunais… Mēs piešķiram pagājušajai dienai galīgu noslēgumu. Bezgala uzticēšanās liek visam, kas nedrošs, nepilnīgs, nabadzīgs un drūms, ienirt Dieva varenajā Mīlestībā.
(Romano Gvardini)
Dievbijīgi vīri par lūgšanu
Ir kaut kas labāks par tavu darbību – lūgšana. Ir kaut kas, kas pārliecina spēcīgāk nekā tavas runas – mīlestība. (Karlo Kareto)
Mūsdienās pasaulē vareni ir tie cilvēki, kas lūdz. Es ar to nedomāju tos, kas runā par lūgšanu, kā arī tos, kuri prot izskaidrot lūgšanu, bet tos, kuri atrod laiku lūgšanai. Viņi ir ļoti aizņemti, un viņiem laiks tāpat “jāatrauj” kaut kam citam. Tas cits arī ir svarīgs – ļoti svarīgs un steidzams, bet tomēr mazāk svarīgs un mazāk steidzams kā lūgšana. (S.D. Gordons)
Lūgšana nav mēģinājums mainīt Dieva prātu. Patiesa lūgšana ir sadraudzība ar Dievu. Ar to mēs izsakām savu uzticēšanos Viņam, izzinām Viņa prātu svarīgu lēmumu pieņemšanā, pakļaujamies Viņa gribai, Viņa vārdā stājamies pretī sātana centieniem izjaukt Dieva nodomus cilvēka dzīvē. (Leits Semjuels)
Mums jālūdz tad, kad esam uz to noskaņoti, jo būtu grēks palaist garām tik jauku iespēju. Mums jālūdz arī tad, kad neesam tam gatavi, jo būtu bīstami palikt tik draudīgos apstākļos. (Č.H. Sperdžens)
Lai ietu pie Dieva, nav vajadzīga ne kāda māksla, ne zinātne, bet vienīgi sirds – apņēmības pilna kalpot vienīgi Viņam un Viņa dēļ, un mīlēt tikai Viņu. Lai būtu kopā ar Dievu, nav obligāti vienmēr atrasties baznīcā. Mēs varam izveidot lūgšanu telpu savā sirdī, kurā laiku pa laikam varam ieiet, lai sarunātos ar Viņu pacietībā, pazemībā un mīlestībā. Ikviens ir spējīgs uz šādu intīmu sarunu ar Dievu, cits vairāk, cits mazāk. Viņš zina, cik katrs no mums spēj. Tad nu sāksim. (Brālis Lorencs, 17.gs.)
Turiet noteiktu lūgšanas laiku, noteiktu gavēni miesai un noteiktu sarunu ar savu sirdsapziņu; kārtība ir nepanesama ļaunajam, un tas paņem to, kas no viņas atkāpjas.
Nekad nav jāatliek lūgšana, ja to var uzsākt – darbā, aizmiegot, ceļā vai slimībā; nekad tā nav jāpārtrauc, ja vien nedarām to, kas ir netīkams Dieva. (Jānis Pakāpnieks, 7.gs.)
Laiks lūgšanai
Laiks ir vistrauslākais materiāls, tas aizlido ļoti ātri, un Dievs to ir ielicis mūsu rokās. Mūsu rīcībā ir tikai sekunde. Tās sekundes, kas jau pagājušas, mēs vairs nevaram kontrolēt; tās sekundes, kas tuvojas, vēl nav mūsu kontrolē. Ja sekundes vai stundas tiks izniekotas, tās tiks izniekotas uz neatgriešanos.
Kad notiek saruna ar cilvēkiem par lūgšanu, viņi visbiežāk gaužas un saka: “Diena ir tik piepildīta, tajā vairs nekam citam nav vietas.” Ja tā ir, tad jāaizņemas piecas minūtes no atpūtas. Pēc mēneša to vairs nevajadzēs darīt. Pēc neilga laika atklāsies, ka laiks ir lieliski sakārtots, un tas iespaido visu dienu. Pateicoties lūgšanai, stundas kļūst elastīgas. Cilvēks, kurš dienu iesāk ar lūgšanu, ir spējīgs izdarīt daudz vairāk, nekā tas, kurš to iesāk bez lūgšanas.
Lūgšanas laiks ir visradošākais laiks dienā.
(Eduards Stanieks)
Dievs radīja laiku. Viņš to lieto, taču Viņš stāv pāri laikam. Ar Dievu nav pagātnes vai nākotnes, viens nepārtraukts TAGAD.
Mēs varam būt laika gūstekņi vai arī atļaut Dievam mūs mācīt, kā lietot laiku, ko Viņš mums dod. Tad mums nekad nebūs jābēdājas par ilgu vai īsu laiku. Dievs mums dod precīzi tādu laiku, kāds vajadzīgs, lai izdarītu to, ko Viņš vēlas, lai mēs izdarām. Vai nejūties pārāk jauns – vai arī pārāk vecs? Vai tev nav garlaicīgi dzīvot; varbūt vienmēr steidzies? Pakļauj savu laiku Dievam. Izsūdzi Viņam savu dalīto prātu. Viņš tev piedos un maigi pārcels pāri tavai dienu skaitīšanai.
(Merlins Karoters)
Tie, kuri ir uzticīgi Jēzum, nekavēsies atdot Viņam savu labāko laiku! Bet, lai arī kādu laiku jūs veltītu Viņam (rītu vai vakaru), tam jābūt nesteidzīgam, kvalitatīvam laikam – regulāram ik dienas!
(Deivids Vilkersons)
Kad lūgt?
- Iesākot dienu - Ps.5:4; 59:17; 88:14; 119:147; 143:8
- Noslēdzot dienu - Ps.3:4-5; 4:9; 141:2
- Piesaucot ikdienā - Ps.17:6; 28:1-2; 51:3; 71:12; Ps.121
- Ēdot, dodoties ceļā, uzsākot darbu vai mācības
Lūgšana nav autosuģestija, tā ir tikšanās ar Dieva realitāti.
Tikšanās ar Dievu cilvēkam ir pārsteigums. Varbūt to varētu salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks nejauši pieskaras elektrības vadam, kas pieslēgts spriegumam. Tikšanās ar Dievu ir līdzīgs piedzīvojums. No vienas puses, cilvēku pārņem izbīlis, jo šī realitāte ir neredzama, bet, no otras puses, viņš piedzīvo laimi, jo tikšanās ar Dievu cilvēku dara laimīgu, pat tad, ja tam uz sirdsapziņas ir smags grēks. Dievs spēj nodibināt kontaktu ar cilvēku vienmēr un visur.
Par to liecina pārsteidzoši atgriešanās gadījumi. Grēks netraucē lūgšanai. Par tikšanos vienmēr lemj Dievs.
(Eduards Stanieks)
Nākt pie Tēva
Es jums neslēpšu, ka slikti jūtos, kad man jāuzskaita daudzi argumenti, lai ielūgtu Dieva bērnus nākt pie sava Tēva, atvērtos Viņa uzticībai, dzīvotu Viņa tuvumā, paustu Viņam mīlestību un pateicību. Vai tas nav briesmīgi, ka ir jāuzstāj, lai ar saprātu apveltītas būtnes censtos iepazīt To, kurš ir visinteresantākais?
Lai mīlestībai radītas būtnes mīlētu To, kas ir vismīļākais? Lai būtnes, kas radītas brīvas, drīzāk kalpotu Kungam nekā vasaļiem? Lai būtnes, kas radītas Laimei, neapmierinās ar sīkiem prieciņiem?
(Anrī Kafarels)
Lūgšanai ir divkāršs spēks
To var salīdzināt ar spēku, kāds piemīt kokam. Augot koks tiecas uz abām pusēm. Koks aug pateicoties diviem spēkiem. Viens spēks liek tiekties kokam saules virzienā, bet otrs spēks liek tiekties zemē, pie ūdens un tām bagātībām, ko ūdens nes sev līdzi. Tā aug koks. Arī lūgšanā jaušami šie divi spēki. Viens, kas cilvēkam liek tiekties Dieva saules virzienā, bet otrs vienlaikus velk ikdienišķās dzīves dziļumā. Bet tikai tik, cik nepieciešams, lai izprastu un uzturētu ikdienišķo dzīvi.
Ja nolaidības dēļ sāk šķobīties līdzsvars, tas var novest līdz drāmai.
(Eduards Stanieks)
Vieta lūgšanai
Kad lasām Svētos Rakstus, atklājam desmitiem vietu, kurās Dievs satiekas ar cilvēku. Cilvēks dziļi pārdzīvo šīs tikšanās un apzīmē šādas vietas kā svētas.
Visās pasaules reliģijās lūgšanas vieta, svētā vieta, tiek uzlūkota ar lielu cieņu. Svētnīcās katram cilvēkam ir sava vieta. Tas dziļi sakņojas cilvēka būtībā. Cilvēkam ir sava vieta, kur viņam visvieglāk lūgties. Šajā vietā ir visvieglāk nodibināt kontaktu ar Dievu.
Ir tādas lūgšanas vietas, kuras mēs mīlam. Piemēram, daba palīdz mums tikties ar Dievu un piedzīvot Viņa klātbūtni. Viegli ir lūgties kalnos, mežā, jūras krastā vai pie ezera. Ja mēs mirkli padomāsim, tad atklāsim, ka arī mūsu mājās ir tāda vieta, kur mums patīk lūgties un kur mums ir labi lūgties. Ja mums šādas vietas nav, tad tā ir zīme, ka mūsu māja nav sakārtota. Tajā viss var būt salikts ļoti kārtīgi, bet mums var būt sajūta, ka nespējam rast iekšējo, garīgo kārtību jeb harmoniju.
Lūgšana ir vienreizēja iespēja nokārtot visas lietas. Tādēļ lūgšana vienmēr ir brīvības stunda. Jo mūs dara nebrīvus situācijas, attiecības, uzdevumi, ko nespējam veikt. Mēs tiekamies ar Dievu, un šī nebrīve zūd, jo Viņa priekšā es nolieku savas dzīves smagumu, es vairs nebalstos uz saviem spēkiem, bet gan uz Viņa gudrību un visvarenību.
Cilvēki izvairās no lūgšanas, jo viņi nav atklājuši, ka lūgšana ir laiks, kad ar Dievu tiek kārtotas viņu lietas.
(Eduards Stanieks)
Nekad nesāciet savu lūgšanu, nepievienojoties “visam Kristum”, ticīgo pūļiem, kas pielūdz Tēvu, un nejūtoties plecu pie pleca ar saviem brāļiem visur. Un tad lūdzieties kopā ar viņiem un par viņiem. Cik bieži jūs būsiet pārsteigts, atklājot, ka esat bagāts un stiprs, kaut arī nācāt lūgties sava vājuma, savas nabadzības un savas vientulības iztukšots.
(Anrī Kafarels)
Kur lūgt?
- Vienatnē (slepenībā) - Mt.6:6
- Kopā ar citiem (vienprātībā: grupiņā – sapulcē – dievkalpojumā – kopā ar eņģeļiem) - Mt.18:19-20; Apd.4:23-31, 12:5-12
Dažādie ceļinieki
Kristiešus var iedalīt divu veidu lūdzējos: tajos, kas gaida atbildes, un tajos, kas meklē Dievu. Citiem vārdiem, ir divu veidu ceļinieki, kuri apmeklē Lūgšanu zemi – pircēji un mednieki.
Pircēji Lūgšanu zemē ierodas, meklējot brīnumus; tie vēlas, lai Dievs tos dziedina, nodrošina ar naudu, dāvā spēku vai atjauno izirušas attiecības. Pircēji uz Lūgšanu zemi nāk, lai kaut ko iegūtu no Dieva.
Mednieki, turpretim, uz Lūgšanu zemi dodas pavisam citu motīvu dēļ. Viņu mērķis ir sastapt Lūgšanu zemes Ķēniņu. Viņi tic brīnumiem un savu ceļojumu laikā nereti tos arī piedzīvo, tomēr viņu ceļojumā tiem ir otršķirīga nozīme. Mednieki tiecas pēc dziļākas lūgšanu pieredzes, tuvākām attiecībām ar Dievu, pēc garīgās pieredzes virsotnēm. Viņi nemeklē atbildes, bet Dievu.
(Dorotija Ītona Votsa)
Nemeklējiet Dievu tālās zemēs! Viņš jums ir pavisam tuvu. Viņš ir ar jums.
Turiet arvien savas lampas iedegtas, un jūs atklāsiet Dievu nemitīgi. Esiet nomodā un lūdzieties! Lai jūsu lampas ir vienmēr iedegtas, un jūs redzēsiet sava mīļā Kunga maigumu. Savā lūgšanā es mīlestībā vienojos ar Kristu un atklāju, ka lūgties nozīmē Viņu mīlēt un ka mīlēt nozīmē pildīt Viņa vārdus.
Lūgšana man nozīmē divdesmit četras no divdesmit četrām stundām dzīvot saskaņā ar Jēzus gribu, dzīvot Viņam, caur Viņu un ar Viņu. Lūgties nozīmē ļaut Dievam dzīvot savu dzīvi mūsos. Un, jo vairāk mēs Viņam to ļaujam, jo kļūstam arvien līdzīgāki Kristum. Lūgšana nav nekas cits, kā pilnīga atteikšanās no sevis un absolūta vienotība ar Kristu.
(Māte Terēze no Kalkutas)
Novelc savas sandales
Lūgšana ir svēta vieta, svēta zeme, kur mājo Dievs. Šeit Viņš gaida cilvēku, šeit Viņš runā ar cilvēku un varbūt apskauj to savā maigajā un spēcīgajā mīlestībā.
(Anrī Kafarels)
Kā lūgt?
No visām nepareizām lūgšanas izpratnēm visparastākais ir uzskats, ka lūgšana ir ceļš, pa kuru panākam, lai Dievs dara pēc mūsu gribas.
Īstā lūgšanā mēs noskaņojam savu gribu darīt to, ko Dievs grib. Īsta lūgšana nozīmē pastāvīgi pakļaut sevi pašu Dieva ietekmei. Nedomāsim, ka varam papildināt Dieva zināšanas par mūsu vajadzībām vai arī noskaņot Viņu vēl laipnāk ar mūsu lūgšanām. To mēs nevaram. Viņš zina mūsu vajadzības jau iepriekš un ir gatavs vairāk dot, nekā esam gatavi saņemt. Bet vienu gan varam darīt. Varam atvērt ceļu Dieva prātam.
Lūgšana nevar grozīt Dieva nodomus, bet lūgšana var tos veicināt. Cilvēkam ar aizslēgtu sirdi Dievs nevar darīt to, ko cilvēkam ar atvērtu sirdi. Īsta lūgšana… atver durvis Dieva plānam. Tā negroza Dieva plānu, bet atbrīvo tam ceļu. Tā nav ubagošana no Dieva; tā ir sadarbība ar Dievu.
Ir lietas, ko Dievs nespēj pasacīt cilvēkam, ja cilvēks nelūdz… Ir lietas, ko Dievs nespēj cilvēkam dot, ja cilvēks nelūdz. Ir lietas, ko Dievs nespēj darīt ar cilvēka starpniecību, caur viņu, ja cilvēks nelūdz.
(H E. Fosdiks)
Lūgšanas principi
- Ar patiesīgu sirdi (atklāti, godīgi, ne tikai lūpām vien) - Ps.66:18; Ebr.10:22
Tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā,
apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas
un mūsu miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni. (Ebr.10:22)
- Ticībā (pilnīgā paļāvībā, uzticībā) - Mt.21:22; Jēk.1:6
Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit. (Mt.21:22)
- Sadraudzībā ar Jēzu
Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos,
jūs varēsit lūgt ko gribat, tas jums notiks. (Jņ.15:7)
- Jēzus vārdā - Jņ.16:23-24; Jņ.14:13-14
Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā;
lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. (Jņ.16:24)
- Pēc Dieva prāta - 1.Jņ.5:14-15; Mt.26:39
Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs,
ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. (1.Jņ.5:14)
- Ar tīriem mērķiem (attīrīti no grēka, ne egoistiski)
Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu.
Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat,
lai to šķiestu savās kārībās. (Jēk.4:2-3)
- Ar paceltu dvēseli
Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli. (Ps.25:1)
- Vienkārši, bez daudzvārdības
Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni;
jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps uzklausīti.
Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina,
ko jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. (Mt.6:7-8)
- Ar sirds pazemību
Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots,
bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts. (Lk.18:14)
- Nepagurstot
…tiem aizvien būs Dievu lūgt un nebūs pagurt. (Lk.18:1)
- Pastāvīgi (ik brīdi - Ef.6:18, dienu un nakti - 1.Tim.5:5, modri - 1.Pēt.4:7)
Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām
nomodā ar pateicību. (Kol.4:2)
- Neatlaidīgi
Esiet dedzīgi garā […] priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. (Rom.12:11-12)
- Karsti, dedzīgi (no visas sirds - 1.Tes.3:10)
Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām
Viņš [Kristus] ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā,
kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis
atpestīts no bailēm. (Ebr.5:7)
- Slavējot savu Kungu (ar priecīgu prātu, pateicībā - Ebr.13:15; Ps.95:1-3)
Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu.
Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū
attiecībā uz jums. (1.Tes.5:16-18)
- Ar gavēšanu (īpašos gadījumos) - Mt.6:16-17; Apd.14:23
Izveidot savu lūgšanu dzīvi – tas kaut ko maksā.
Īstai lūgšanas dzīvei nepieciešama pastāvīga pašdisciplīna domāšanā; tikai sirdīs skaidrie redzēs Dievu… Katram garīgam pārdzīvojumam nepieciešama zināma gatavība, zināms attīstības līmenis.
Katram cilvēkam ir tiesības lūgt Dievu savā īpatnējā veidā – kā kurš var. Nav taisnība, ka tikai mistiķi un jūtu cilvēki būtu vispiemērotākie reliģiskai dzīvei… Nav viena noteikta parauga, šablona, pēc kura būtu jāveido mūsu lūgšanas un visa mūsu sadraudzība ar Dievu.
Lūgšana nav tikai meklēšana, taustīšanās pēc Dieva; lūgšana ir savas dzīves atvēršana Dievam.
Atrast Dievu īstenībā nozīmē ļaut Viņam mūs atrast. Kas ir skaidri saskatījis šo patiesību, tam arī lūgšana kļūst par reālu, skaidru lietu. Tas vairs nerunā tukšā telpā; tas vairs netaustās tumsā, meklēdams Dievu.
(H.E. Fosdiks)
Būt Dieva rīcībā lūgšanas laikā nenozīmē tik daudz darīt kaut ko, teikt vārdus, bet gan pievērsties Viņam ar mūsu gribas kustību; tas nozīmē gribēt nebūt savā rīcībā, bet gribēt, lai Viņš rīkojas ar mums, iepludināt mūsu gribu Viņējā. Pēc tam, un tikai pēc tam, mēs varam veikt kādu darbību, izteikt vārdus.
Atrast Dievu, - tas ir patiesas lūgšanas mērķis.
Tai nevar turēties pretī: Tēvs neslēpsies no bērna, kas Viņu meklē. Un bērns beidzot ir sapratis, ka viņam nav jāslēpjas no Tēva. Atrast Dievu: par šīm ilgām, kam žēlastība maz pamazām liek nobriest kristieša sirdī, svētais Gregors no Nīsas saka:
“Atrast Dievu nozīmē meklēt bez apstājas. Īstenībā šajā gadījumā meklēt nav viena lieta un atrast – cita lieta. Bet meklēšanas ieguvums nozīmē meklēt vēl. Dvēseles ilgas tiek piepildītas pat tad, ja tai nav sāta, jo tieši šeit redzēt Dievu nozīmē nekad nebeigt pēc Viņa ilgoties.”
(Anrī Kafarels)
Ja mēs lūdzam Dievu, domādami visvairāk par to, ko mēs gribam, tad ļoti viegli iespējams, ka mēs pievilsimies. Bet, ja lūdzam, visvairāk domādami par to, ko Dievs grib mums dot – varbūt spēku panest bēdas, no kurām mēs gribētu izvairīties; varbūt pacietību sagaidīt svētības, kuras mēs vēlētos iegūt jau tūliņ; varbūt Viņa vadību kalpošanas ceļā, no kura mēs labprāt atbrīvotos, – nekad mēs nebūsim vīlušies.
Cilvēki, kas tuvojas Dievam, vēlēdamies nevis diktēt, bet saņemt, ir izpratuši pareizo pieeju lūgšanai. Viņi ir saskatījuši, ka lūgt nozīmē: dot Dievam izdevību apveltīt mūs ar to, ko Viņš vairāk vēlas mums sniegt nekā mēs vēlamies saņemt.
Lūgšana ir saņēmēja roka. Ar kāda 16. gadsimta mistiķa vārdiem sakot: “Lūgt nenozīmē prasīt to, ko mēs vēlamies no Dieva, bet ko Dievs vēlas no mums.”
(H E. Fosdiks)
Lūgšana Jēzus vārdā ir vienīgā īstā lūgšana. Tā ir bezpalīdzīgas dvēseles bezpalīdzīgs skats, kas vērsts uz žēlsirdīgu draugu. Šīs lūgšanas brīnumainā iedarbība balstās uz to, ka mēs paši atveram Jēzum durvis un ielaižam Viņu pie sava posta.
(O. Hallesbijs)
Bībeles Dievs meklē sadraudzību ar mums. Viņš vienmēr paliks noslēpumains, bet tas būs noslēpums, kurš pieder mūsu sirdsmīļajam, patiesi pazīstamajam Tēvam. (Kurš bērns gan izprot savu laicīgo tēvu, kaut arī pazīst viņu tik tuvu?)
Tāpēc, tuvodamies Dievam, esi vienkāršs un neviltots. Sāc ar to, ka atceries – Viņš tevi meklē un ilgojas ar tevi aprunāties.
(Dž. Vaits)
Tiešām esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu
,jo no Viņa nāk mana cerība! (Ps.62:5)
Lūgšanu veidi
Izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! (Ps.62:9)
Ir jābūt brīvai, nepiespiestai dzīvības saiknei starp radīto cilvēku un viņa personīgo Radītāju. Jo brīvāk, nepiespiestāk un dabiskāk lūgšana paudīs to, kas rosās mūsu sirdī, jo īstāka tā būs.
Lūgšana, šī dzīvā apmaiņa starp dvēseli un Dievu tātad var iegūt dažādas formas. No klusas, svētlaimīgas ieslīgšanas Dieva mierā līdz dziļai nopūtai. Tā var būt pēkšņa apbrīnas, prieka, pateicības, pielūgsmes izlaušanās vai arī tikai izsauciens: Dievs! Jēzus! Vai arī mierīga saruna, kas ilgst minūtes, varbūt pat stundas. Lūgšanas formu var nosacīt arī varens dvēseles satraukums, nikna cīņa.
(O. Hallesbijs)
Balss lūgšanas formas (vārdos vai dziesmā)
- Liturģiskā lūgšana (dievkalpojums, stundu lūgšanas)
- Iepriekšformulētā lūgšana: kopīga vai personiska (“Mūsu Tēvs”, psalmi, litānija, atsevišķu personu uzrakstītas lūgšanas)
- Brīvā lūgšana: personiska vai kopīga
- Šautru lūgšana (piem.: Kungs, izglāb! Kungs, svētī!)
Klusuma lūgšana (bezvārdu lūgšana)
Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas,
lai pārdomātu Tavu vārdu. (Ps.119:148)
Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu. (Ps.37:7)
Pārdomājiet klusībā savās sirdīs,
kad esat jau savās guļasvietās, un klusiet! (Ps.4:5)
- Apceres lūgšana (pārdomāšana, meditācija)
- Sirds lūgšana (kontemplācija)
- Lūgšana ar nopūtām (gaviles, vaimanas)
Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam;
jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars
aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Rom.8:26)
Lūgšana mēlēs (valodās; ar vārdiem, kurus dod izrunāt Svētais Gars) - 1.Kor.14:2-5, 13-19
Lūgšana ir prieks
Prieks ir lūgšana, prieks ir mūsu dāsnuma, mūsu nesavtības zīme. Tā ir zīme tuvai, nebeidzamai vienotībai ar Dievu.
Tieši ar prieku ir jāiet pie Kristus Viņa pieņemtajā nabadzībā, jo prieks ir mīlestība. Prieks ir lūgšana, prieks ir spēks, prieks ir mīlestības murds, kurā var sagūstīt dvēseles.
Dievs mīl priecīgu devēju. Kurš dod prieku, dod vairāk. Labākais veids, kā parādīt pateicību Dievam un cilvēkiem,
ir visu pieņemt ar prieku. Sirds, kas deg mīlestībā, top prieka pilna. Nemēģināsim uzvarēt pasauli ar atombumbām un lielgabaliem. Darīsim to ar mīlestību un žēlastību.
Miers sākas ar smaidu – piecas reizes dienā pasmaidīsim kādam cilvēkam, kuram nepavisam nevēlamies smaidīt. Darīsim to miera dēļ. Un izstarosim Dieva mieru, iedegsim Viņa gaismu, izdzēsīsim pasaulē un ikviena cilvēka sirdī visu naidu un varas kāri.
Lūgšana ir prieks. Lūgšana ir mīlestība. Lūgšana ir miers. Lūgšanu nav iespējams izskaidrot, tā jums jāpiedzīvo. Un tas nav neiespējami. Dievs dod tam, kurš lūdz: “Lūdziet, un jūs saņemsiet!” Katrs tēvs zina, ko dot saviem bērniem, - kā gan lai mūsu debesu Tēvs to nezinātu vēl daudz labāk!
(Māte Terēze)
Ir labi ik dienas izvēlēties noteiktu laiku, kad satikties ar Dievu. Tomēr tu neatstāj Dievu, kad iznāc no savas klusās lūgšanu vietas, tāpat kā Viņš neatstāj tevi.
Klusais laiks ir “noregulēšanās” laiks. Tev nevajadzētu izslēgt radio tūlīt pēc tam, kad esi to noregulējis uz Dieva viļņiem. Tu gan vari atstāt telpu, kurā lūdzi, bet tev nav jāatstāj svētnīca, kas atrodas tavas būtnes dziļumos. Ļauj Dievam iemācīt tev noslēpumu palikt visu dienu Viņa tuvumā!
(pēc Džona Vaita)
Lūgšana bez vārdiem. Lūgšana ir sirds attieksme pret Dievu. Tā izpaužas ar un bez vārdiem, tāpat kā tas notiek starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl.
Dzīve pašos pamatos ir neizstāstāma. Mūsu dzīvē un sadzīvē ir kaut kas tāds, ko nevar ietērpt vārdos, kaut gan to var kopīgi pārdzīvot. Arī dzīvojot pastāvīgā tuvībā ar Dievu, ir daudz kas tāds, ko varam un vajag ietērpt vārdos mūsu lūgšanā. Bet arī tur ir šis un tas, kam mēs neatrodam vārdus. Acīmredzot par to ir domājis apustulis, runādams par bezvārdu nopūtām (Rom.8:26).
Ar svešiem ļaudīm mums jārisina interesantas un dziļdomīgas sarunas. Turpretī ar saviem mīļajiem mēs varam brīvi parunāt par sīkām un nenozīmīgām lietām vai arī kopīgi klusēt. Ar Dievu mums nav jāveido kāda īpaša saruna, mēs drīkstam pie Viņa vienkārši apsēsties, atpūtināt savu satraukto vai varbūt izmisušo sirdi un klusi uzlūkot Viņu. Mūsu bezvārdu nopūta, kas tiecas uz Viņu, atklāj Viņam labāk nekā vārdi, cik atkarīgi no Viņa esam.
Mēs varam ļoti nogurt, līdz nāvei nogurt paši no sevis, no pasaules, no dzīves, no visa. Un tad ir labi, ja zinām vietu, kur varam nolikt galvu un sirdi un teikt:
“Es vairs nespēju. Es nevaru arī neko pateikt. Ļauj man tikai šeit kādu brīdi atpūsties! Tas drīz atkal pāries, ja vien es drīkstēšu šeit kādu brīdi atpūsties.”
(O. Hallesbijs)
Gars palīdz lūgt. Dievs ir lūgšanas iniciators, aicinot salikt rokas. Svētais Gars dod mums spēju lūgties. Kad mums pietrūkst vārdu, tad Svētais Gars lūdz mūsu vietā un aiznes mūsu nopūtas pie Dieva. Tas ir lūgšanas Gars, kas palīdz ne tikai izrunāt vārdus, bet arī lūgt no sirds gan mājās, gan baznīcā.
(Pērs A. Grunnans)
Kungs, mūsu Dievs! Mēs Tevi lūdzam:
uzklausi mūs žēlīgi un piešķiri lūgšanas Garu,
ka saņemam palīdzību Tavā patvērumā
caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu,
kurš ar Tevi vienots Svētajā Garā
dzīvo un valda mūžīgi. Āmen!
(nezināms autors)
Dievs ir klusuma draugs
Lūgšanas sākumā ir klusums. Ja vēlamies lūgties, vispirms jāiemācās klausīties, jo Dievs runā sirds klusumā.
Lai mēs spētu to piedzīvot un sadzirdēt Dievu, ir vajadzīga skaidra sirds. Tikai tāda spēj Dievu redzēt, dzirdēt un klausīties Viņā. Tikai tad no sirds pilnības mēs varam Dievu uzrunāt. Un Viņš klausās. Bet mēs nevaram runāt, ja pirms tam neesam klausījušies, ja nepaliekam saskarsmē ar Dievu savas sirds klusumā.
Mēs esam izslāpuši atrast Dievu, bet Viņš neļauj sevi atklāt ne troksnī, ne steigā. Pavērojiet dabu, kā koki, puķes, zāle aug dziļā klusumā. Jo vairāk mēs saņemam klusā lūgšanā, jo vairāk varam dot aktīvajā dzīvē.
Būtiskais nav mūsu teiktajā, bet tajā, ko mums saka Dievs un ko ar mūsu starpniecību Viņš vēlas teikt citiem. Kad lūgšanas laikā mēs nespējam rast īstos vārdus, tad rīkosimies pavisam vienkārši – ļausim, lai Jēzus lūdz Tēvu mūsu sirds klusumā.
(Māte Terēze)
Būt klusumā
Dievs ir jūsos, un Viņš nav klusējošs Dievs, Viņš runā; bet, lai Viņu saklausītu, ir vajadzīgs klusums. Nekad savu lūgšanu nesāciet, vispirms neiezīmējot apstāšanās laiku, kas ļauj jūsos ienākt klusumam. Lai sadzirdētu, varbūt vajadzētu sākt ar klausīšanos!
Ja jums par ieradumu kļūs uzsākt savu lūgšanu ar uzmanīga, nogaidoša klusuma brīdi, jūs drīz vien atklāsiet, kā jāsaprot tas, ka Dievs ar mums runā. Reizēm no šī klusuma iznirs kāda doma, doma ar lūgšanas piegaršu; uzņemiet to labi; ļaujiet tai nobriest labvēlīgos apstākļos.
Dievs ir mūsos, mūsu būtības sirdī. Klātesošs, dzīvs, mīlošs, aktīvs. Dievs ir tur, bet mēs tur neesam. Mūsu eksistence paiet ārpus mums pašiem vai vismaz mūsu būtības perifērijā – jūtu, emociju, iztēles, diskusiju zonā… šajā trokšņainajā un nemierīgajā priekšpilsētā. Visas dienas garumā bieži vajag ieiet sevī, lai pielūgtu Dievu, kas jūs gaida.
(Anrī Kafarels)
No kā veidojas lūgšana?
Lūgšanas aspekti jeb sastāvdaļas:
- Slavēšana un pielūgsme
Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak, Kungs! Par Tavu vārdu viņi līksmo arvien un gavilē par Tavu taisnību. (Ps.89:16-17)
- Pateicība
Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam
mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. (Ef.5:20)
- Grēku nožēla
Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā,
izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā! (Ps.51:3)
- Lūgumi un piesaukšana
Klausi manu balsi, Kungs, pēc savas žēlastības,
iedves man jaunu dzīvību un atspirdzini mani. (Ps.119:149)
- Aizlūgšana
Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu,
ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana,
darbodamās savā spēkā. (Jēk.5:16)
Par lūgšanu pozām Bībelē
- Stāvot – 1.Ķēn.8:22; Mk.11:22
- Ceļos – Apd.20:36; Ps.95:6
- Sēdot važās – Apd.16:25
- Krītot pie zemes – 4.M.16:22; Mt.26:39
- Paceltām rokām – Ps.28:2; 1.Tim.2:8
Vienmēr tuvojieties Dievam ar pazemīgu sirdi. Ja tu domā par to, cik varens un visspēcīgs ir Visuma Kungs, tu labprāt noliec galvu Viņa priekšā. Tā kā Viņš ir svēts un taisns, tad iespējams, ka tu jutīsi, ka lūdzot ir gluži dabiski nokrist uz ceļiem.
(Pērs A. Grunnans)
Lūgšana ir sirds attieksme pret Dievu. Tā izpaužas ar un bez vārdiem, tāpat kā tas notiek starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl. Dzīve pašos pamatos ir neizstāstāma. Mūsu dzīvē un sadzīvē ir kaut kas tāds, ko nevar ietērpt vārdos, kaut gan to var kopīgi pārdzīvot. Ar svešiem ļaudīm mums jārisina interesantas un dziļdomīgas sarunas. Turpretī ar saviem mīļajiem mēs varam brīvi parunāt par sīkām un nenozīmīgām lietām vai arī kopīgi klusēt. Ar Dievu mums nav jāveido kāda īpaša saruna,
mēs drīkstam pie Viņa vienkārši apsēsties, atpūtināt savu satraukto vai varbūt izmisušo sirdi un klusi uzlūkot Viņu. Mūsu bezvārdu nopūta, kas tiecas uz Viņu, atklāj Viņam labāk nekā vārdi, cik atkarīgi no Viņa esam. Mēs varam ļoti nogurt, līdz nāvei nogurt paši no sevis, no pasaules, no dzīves, no visa. Un tad ir labi, ja zinām vietu, kur varam nolikt galvu un sirdi un teikt: “Es vairs nespēju. Es nevaru arī neko pateikt. Ļauj man tikai šeit kādu brīdi atpūsties! Tas drīz atkal pāries, ja vien to drīkstēšu.”
Viņš tevi mīl. Tāpēc Viņam nekas no tā, kas attiecas uz tevi nav nenozīmīgs un nebūtisks. Viss Viņu interesē… Viņš grib mūs balstīt mūsu šīszemes darbā, atvieglot to un sekmēt. Viņš vienmēr ir klāt, ir mūsu rīcībā, grib visā ar mums dalīties. Un mums tas ir visskaistākais visā mūsu kristiešu dzīvē. Šī klusā un pastāvīgā saskarsme ar Dievu mūs aplaimo. Dieva tuvības sajūta pārspēj visas sajūtas. Pat nelaime un rūpes zaudē savu dzeloni, ja mēs tajās dalāmies ar to Kungu.
Mierīgu, uzvarošu un priecīgu kristieša dzīvi iegūst tikai tas, kurš ir iepazinis ikdienas atjaunošanās noslēpumu: nepārtraukti griezties pie Dieva, lai saņemtu jaunu, svaigu spēku no Viņa mūžīgās pasaules.
(O. Hallesbijs)
SLAVĒŠANA
Slavēt Dievu – tas nozīmē atzīt visu, kas Viņš ir. Tas nozīmē atzīt visuvarenā, mūžīgā, trīsvienīgā Dieva klātbūtni visos savas dzīves notikumos – kā labvēlīgos, tā nelabvēlīgos.
Dažreiz mēs piedzīvojam ļoti grūtus brīžus. Ja tos pārvaram, dodot godu savam Kungam, mēs iegūstam rūdījumu, kas piepildīts ar svētību un šķīstīšanu. Mums jāslavē Dievs, lai Viņš varētu mainīt mūsu sirdi. Lai atvērtos ceļš, kas ved pie Viņa. Slavēšana ir ieiešana Dieva klātbūtnē.
Nesīsim tad caur Viņu (Jēzu Kristu) slavas upuri
Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa vārdu slavē.
(Ebr.13:15)
“Slavēšanas ceļš ir ļoti dziļš, garīgs ceļš, kas ļauj Kungam mainīt mūsu dzīvi. Ir skaidrs, ka mēs slavējam Dievu nevis par nelaimēm, bet tāpēc, ka Viņš ir kopā ar mums, Viņš ir klāt, šī nelaimes gadījuma, traģisko apstākļu centrā. Jo dziļāk nelabvēlīgā notikuma laikā mēs ienākam slavēšanā, jo vairāk pārveidojas mūsu jūtas un mēs jūtam Dieva roku pār mums. Viņa mīlestība ir klāt šai notikumā, Viņš tur mūs savā rokā.” (Nellija Astelli Idalgo)
Dievs mums ir devis balsi, lai mēs slavējot to paceltu uz Viņu. Katra nopietnāka lūgšana Bībelē sākas ar cildinājumu Dievam. Tāda ir arī levītu uzruna un lūgšana, atjaunojot derību ar to Kungu:
Teiciet un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības
uz mūžību! Lai ļaudis slavē Tavas godības vārdu,
kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!
Tu esi tas Kungs, tiešām Tu vienīgais!
Tu esi radījis debesis – debesu debesis un visus debesu pulkus,
zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās,
un Tu uzturi visus tos pie dzīvības,
un debesu pulks Tevi pielūdz! (Neh.9:5-6)
Vienīgi Dievam pienākas visa slava un gods. Ar slavēšanu vajadzētu sākties katrai mūsu lūgšanai. Kad augšup paceļas mūsu slavas vārdi, tas izmaina garīgo atmosfēru. Arī mūsu mājās un ģimenē, mūsu apkārtnē.
Slavēt varam ar vārdiem, varam ar dziesmu pievienoties debesu pulku “miriādu miriādēm un tūkstošu tūkstošiem” (Atkl.5:11). Varam Dievu godināt ar jebkuru mūzikas instrumentu.
Teiciet to Kungu ar bazūnes skaņām,
teiciet Viņu ar stabulēm un cītarām!
Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām,
teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!
Teiciet Viņu ar skanīgiem zvārguļiem,
teiciet Viņu ar gaviļu zvaniem!
Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu! Alelujā!
(Ps.150:3-6)
“Kad mēs paceļam savas balsis dziesmā, Dievs sāk dot atbildes. Vispirms Viņš mūs paceļ pāri visām rūpēm un vajadzībām un sniedz savas valstības mieru un atvieglojumu.
Mēs garīgās lietas pārlieku sarežģījam. Bet Viņš vēlas padarīt tās vieglas. Viņš grib, lai mēs atļaujam mūsos ienākt Godības Ķēniņam un dodam iespēju Viņam izcīnīt mūsu kaujas.
Atdodiet Viņam savas cīņas un problēmas. Viņš spēj tās atrisināt. Iepazīstiet Valdnieku Viņa spēkā.” (Ruta Heflīna)
Nāciet, dziedāsim līksmi tam Kungam,
gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam!
Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā,
uzgavilēsim ar mūsu slavas dziesmām!
Jo tas Kungs ir liels Dievs un liels Ķēniņš pār visiem dieviem.
(Ps.95:1-3)
PIELŪGSME
Ja es pateicos, es dodu Dievam godu par to, ko Viņš man ir darījis. Kad es pielūdzu vai slavinu, es dodu Dievam godu par to, kas Viņš ir pats. Tālab cildināšana atrodas augstāk par pateikšanos. Jo, kamēr es pateicos, manas domas vēl mazliet ir pievērstas man pašam. Turpretī slavējot dvēsele, aizmirsusi sevi, paceļas līdz pielūgsmei, kas uzlūko un apdzied vienīgi Dieva visvarenību, Viņa žēlastību, Viņa upuri.
(O. Hallesbijs)
Pielūgsme ir sirds attieksme, kurā sirds zemojas Dieva priekšā. Un tuvumā nav vairāk neviena cita. Nav citu domu prātā, kā tikai domas par Dievu. Jūs neesat atnākuši citas vajadzības dēļ. Jūs esat atnākuši tāpēc, ka mīlat Viņu tik ļoti, ka jūtat nepieciešamību izteikt visu šo savu mīlestību.
Pielūgsme ir mīlestības laiks. Viņš izlej savu mīlestību pār mums, un mēs izlejam to pār Viņu.
(Ruta Heflīna)
Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. (2.M. 20:3)
Kad tas Kungs Sinaja kalnā Mozum deva Desmit baušļus, Viņš cilvēkam pirmo reizi atklāja savu sirdi: Dievs ilgojas pēc pielūgšanas. Pēc tā, lai cilvēks Viņu pazītu un apliecinātu kā Dievu. Viņu – un nevienu citu, neko citu. Radīšanas mērķis ir, lai Dievs varētu saņemt visu slavu.
Ko nozīmē “citi dievi”? Viss, ko noliekam starp sevi un Dievu, kļūst par elku, par citu dievu. Manta, nauda, darbs, mājas, ģimene, ērtības, ēdiens, veselība – mūsu ikdienā nepieciešamas lietas. Kamēr pret tām kā pret lietām attiecamies. Tiklīdz tām atdodam pārāk daudz no sevis, tās kļūst par elkiem. Tās ved prom no Dieva. Un – tieši šīs pasaules valdnieka rokās, kas arī alkst saņemt slavu un pielūgsmi. Tam, ko tu pielūdz, ir milzīga ietekme uz to, kāds tu esi. Tu kļūsti līdzīgs tam, ko tu pielūdz.
Jebkas, kam tu piešķir vislielāko vērtību, ir tas, ko tu pielūdz. Pielūdz Dievu, un tu kļūsi Viņam līdzīgs. Viņš nāks un mūs aizskars ar savu dzīvību un spēku.
(Vočmens Nī)
Ko nozīmē pielūgt? Tas nozīmē atzīt, ka Viņš ir Dievs, bet es – tikai cilvēks. No mūsu redzējuma viss ir atkarīgs. Kad es redzu Viņu kā Tēvu, esmu izglābts. Kad es redzu Viņu kā Dievu, mani pūliņi ir beigušies un es vairs nespēju nekā no sevis darīt. Vienīgi pazemīgi krist ceļos un Viņu pielūgt.
Pazīsti Tēvu, un tava sirds tiks pildīta ar prieku. Pazīsti Dievu, un tava sirds būs pildīta ar slavu.
Vispirms pielūgšana, bet pēc tam lūgšana. Vispirms Dieva griba, tad varu stāstīt Viņam par to, ko es gribu. Meklēt Viņa vaigu un tikai tad Viņa dāvanas. Dieva gribas priekšā man jānokāpj no sava troņa un jānāk pie krusta.
Kad mūsu dzīvei pieskaras krusts, cilvēks tiek izmainīts. Dievu ieraugot, nāk pazemība. Lepnie Dievu nepazīst. Es izvēlos uzticēties Viņam. Vienīgi Viņam. Pielūgsmē. Ne caur sajūtām vai intelektu, bet ar savu dziļāko būtību – garu.
Tev pieder valstība, spēks un gods – ne man un ne velnam.
Paliec šādā stāvoklī, un tava pielūgšana aizsniegs Dievu.
Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji
pielūgs Tēvu Garā un patiesībā,
jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. (Jņ.4:23)
Mēs redzam Viņa roku darbu, bet ne Viņu pašu.
Viņš ir pāri visam, ārpus un aiz tā.
Mūsu priekšstati par lielumu aptver kalnus un cilvēkus; atomus un zvaigznes; gravitācijas spēku, enerģiju, skaitļus, ātrumu, bet Dievu – nekad. Mēs nevaram runāt par lielumu vai skaitu, izmēru vai svaru, runājot par Dievu, jo tie visi apzīmē pakāpes, bet Dievā pakāpju nav. Dievam nav vajadzīga augšana, attīstība vai papildinājums. Dievs ir, kas Viņš ir Sevī. Viņš vienkārši ir Dievs.
(A.V. Tozers)
PATEICĪBA
Mūsu cildinājumi gūst saturu no labajiem darbiem, par kuriem mēs pateicamies. Kad esam no Dieva kaut ko saņēmuši, tad ir pats par sevi saprotams, ka mēs Viņam pateicamies. Pateikšanās mūs ne vien dara priecīgus, tai ir arī izšķiroša nozīme visā mūsu lūgšanu dzīvē.
Kad esam pamanījuši, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas, un pateikušies Dievam par to, ko no Viņa esam saņēmuši, tad mums ir vieglāk lūgt vēl vairāk. Tāpēc noteikti ir pareizi, ka visas mūsu lūgšanas sākas ar pateicību. Viņš priecāsies ikreiz, redzēdams, ka tu atzīsti to, ko Viņš darījis. Dari to ik dienas biežāk! Darba laikā un atpūšoties. Tad tu darīsi prieku Jēzum un būsi priecīgs arī pats.
(O. Hallesbijs)
Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam
mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. (Ef.5:20)
Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā
ar pateicību. (Kol.4:2)
Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba
Kristū Jēzū attiecībā uz jums. (1.Tes.5:18)
Slavēšana un pateicība. Slavēšana ir kaut kas objektīvs, pateicība – subjektīva. Slavējot pielūdzam Dievu par to, kas Viņš ir, pateicoties – izsakām savu prieku un atzinību savam Kungam par to, ko Viņš darījis mūsu dzīvē. Pateicības lūgšana ir mūsu ticības pierādījums, mīlestības apliecinājums.
Tas ir spēcīgs lūgšanu veids, kas dod iespēju tam Kungam atbildēt mums ar jaunu žēlastību un labvēlību, veido sadraudzību ar Viņu. Jaunās Derības līdzībā par desmit izdziedinātajiem (Lk.17) tikai viens atgriežas pie Jēzus, lai pateiktos.
Kungs, piedod mums, ka esam tik aizmāršīgi,
Tavas žēlastības bagātību saņēmuši!
Ir tik viegli raudzīties uz to, kā mums vēl pietrūkst,
saņemto uzlūkojot kā pašu par sevi saprotamu.
Piedod mums, nesaprātīgajiem bērniem!
Es neņemšu vēršus no tava nama,
nedz āžus no tava ganāmā pulka,
jo Man pieder visi meža zvēri,
visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.
Nes Dievam pateicību kā upuri
un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!
(Ps.50:9,10,14)
Bet es pateikšos tam Kungam no visas sirds ar savu muti
un slavēšu Viņu lielā draudzē. (Ps.109:31)
Es pateikšos tam Kungam no visas sirds,
es sludināšu visus Tavus brīnumus.
Un priecāšos par Tevi un līksmošu,
dziedāšu Tavam vārdam, Tu Visuaugstākais!
(Ps.9:2-3)
Tev es nesīšu pateicības upurus,
jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves,
manas kājas no slīdēšanas,
lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.
(Ps.56:13-14)
Ieejta pa Viņa vārtiem ar pateikšanu,
Viņa pagalmos ar teikšanu!
Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu!
Jo tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
un Viņa patiesība uz radu radiem.
(Ps.100:4-5)
Ne tikai par jau saņemto svētību sakām Viņam paldies.
Mums ir jāvar ticībā raudzīties uz priekšu, pateicoties par to, ko esam vēl tikai lūguši:
“Paldies Tev, Kungs, Tu to izdarīsi! Paldies Tev, Kungs, Tu esi taisns. Paldies Tev, Kungs, Tu spēj darīt daudz vairāk par visu, ko mēs Tev spējam lūgt.”
(Dīns Šermans)
GRĒKU NOŽĒLA
Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu,
lai tā nevarētu palīdzēt,
un Viņa auss nav tā aizkritusi,
ka tā nevarētu dzirdēt.
Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva,
un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums,
ka Viņš neklausās uz jums. (Jes.59:1-2)
Tas ir grēks, Bībele saka mums, kas šķir cilvēku no Dieva. Kopš Ādama un Ievas krišanas cilvēks pastāvīgi pārkāpj Dieva likumu. Ar ļaunām domām, vārdiem un darbiem mūsos ienāk grēks. Tad – kauns un vainas apziņa.
Tas ir Svētais Gars, kas dod mums šo apziņu – nožēlotāja sirdi. Pirmajā mirklī tas nemaz nešķiet kaut kas pozitīvs. Taču patiesībā – liela Dieva žēlastība. Lai mēs, savu pārkāpumu ieraudzījuši, to varētu nožēlot un lūgt Dievam piedošanu.
Būsim gatavi ik vakaru teikt kopā ar Dāvidu:
Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?
Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!
Pasargi arī savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem,
ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas
un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem.
(Ps.19:13-14)
Dieva mīlestība ir apsolīta katram caur Kristu. Jēzus pats nāk un uzmeklē nomaldījušos avi, ņem to uz pleciem un nogādā atpakaļ pie Tēva. Dziedinātu un šķīstītu Viņa svētajās asinīs. Neviens netiek atstumts. Viņš neteiks: “Tas atkal esi tu! Kad tu reiz iemācīsies nekļūdīties?” Dievam nav bezcerīgu gadījumu. Nav nepiedodamu lietu.
Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa,
lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību,
palīdzību īstā laikā. (Ebr.4:16)
“Es ticu uz grēku piedošanu” – mēs sakām savā ticības apliecībā. Zinu, ka saviem spēkiem nespēju kļūt taisns un Dievam patīkams. Es tieku taisnots no žēlastības, ticībā uz Jēzu Kristu.
“Viņš (Dieva Dēls) ir miris visas pasaules grēku dēļ. Ir tiesa, ka es pats arī piederu pie pasaules. Tātad pavisam droši – Viņš ir miris arī manu grēku dēļ.” (Mārtiņš Luters)
Katrs dievkalpojums sākas ar kopīgu grēksūdzi.
Ir labi iepriekš pārbaudīt savu sirdi Dieva baušļu gaismā, lai skaidri apzinātos tos savus pārkāpumus, kas pie altāra Dieva priekšā nesami. Kad izšķiramies tam veltīt mazliet laika un uzmanības, Svētais Gars sagatavo mūsu sirdis patiesai grēku nožēlai. Un mūsu Kungs mīlestībā pieskaras, nomazgādams visu, kas mūs dara netīrus Viņa priekšā. Netiesādams un nepārmezdams. Mēs kļūstam tīri un viegli. Ienāk prieks. Ienāk miers. Sajūtam sirdi mīlestības pārpilnu.
Cilvēks ir grēcinieks tāpēc un tikai tāpēc, ka ar savu patību izaicina Dieva patību. Visā citā cilvēks ir gatavs pieņemt Dieva suverenitāti, bet savā paša dzīvē to noraida. Viņaprāt, Dieva pilnvaras beidzas tur, kur sākas viņš pats.
Cilvēks ir dzimis dumpinieks un nemaz neapzinās šo savu stāvokli. Viņa nepārtrauktā patības apliecināšana šķiet pilnīgi ierasta parādība. Grēkam ir daudz un dažādu izpausmju, bet būtība ir viena. Morāla būtne, kas radīta pielūgsmei Dieva troņa priekšā, sēž uz savas patības troņa un paziņo: “ES ESMU.”
Tā ir grēka visdziļākā būtība. Tas noskaņo mūsu gribu pret Dieva gribu, gāž Viņu no troņa un padara sevi par valdnieku dvēseles valstībā. Grēki var savairoties kā smiltis jūrmalā, bet tomēr ir tikai viens grēks. Grēki pastāv tāpēc, ka ir grēks.
(A.V. Tozers)
LŪGUMI
Lūdziet, tad jums taps dots. (Mt.7:7)
Jums nav tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. (Jēk.4:2)
Lūgšana un prasīšana nav egoistiska, kā daži kristieši domā.
Prasīšana mūs nostāda pareizās attiecībās ar Dievu, jo tā mums atgādina, ka bez Viņa palīdzības mūsu vajadzības netiks apmierinātas. Tā arī atgādina, ka viss, kas mums pieder, un viss, kas mēs esam, ir Dieva dāvana.
Bībele to sauc par žēlastību. Mēs ticam žēlastībā (Jņ.18:27). Mēs esam izglābti žēlastībā (Ef.2:8). Mūsu sirdis tiek stiprinātas žēlastībā (Ebr.13:9). Dieva žēlastības dēļ mēs esam tas, kas mēs esam (1.Kor.15:10). Viņa žēlastība ir viss, kas mums nepieciešams (2.Kor.12:9).
(Džoisija Hageta)
Mūsu eksistencei ir nepieciešams lūgums. Ir nepieciešami vārdi: “Palīdzi man!” Lūgumā cilvēks atveras. Dievs mūs uzlūko kā savus partnerus. Nav iespējams mājās radīt brīnišķīgu atmosfēru, ja par visu lemj tikai tēvs, bet bērniem ir tikai jāmāj ar galvu un jāsaka: “Jā, jā.”
Dievs mūs aicina sadarboties. Šādā situācijā lūgumu lūgšana ir absolūti nepieciešama. Tātad mums ir ietekme uz Dieva lēmumiem. Tas nav jāsaprot tā, ka Dievs pielāgos savus plānus mūsējiem. Tā nav Dieva plānu maiņa. Dievs jau no mūžības ir nolēmis, ka mēs saņemsim neskaitāmas dāvanas tādēļ, ka tās lūdzam, jo Viņš zina, ka mēs tās lūgsim. Tāds ir mūžības noslēpums. Pat vismazāko lūgumu, ko izsakām Dievam ar ticību un paļāvību, Dievs ir paredzējis savos plānos.
Ja mūsu lūgšana iespaido Dieva lēmumus, tad tas ir varenākais spēks, kāds vien pastāv šeit virs zemes. Visbiežāk, tiekoties ar ļaunumu, uzvarēt var tikai lūgšana.
Lūgšanai piemīt spēks, kas pārspēj varenību, kas apslēpta atombumbā. Tas ir spēks, pateicoties kuram mēs piedalāmies Dieva visvarenībā.
(Eduards Stanieks)
Neuzklausīta lūgšana
Tomēr pastāv situācijas, kad izsakām Dievam lūgšanu, bet debesis klusē, tā it kā tās būtu tukšas… Dievs dod daudz dāvanu, kuras mēs nekad nelūdzam, un daudz dāvanu mēs saņemam tikai tādēļ, ka tās lūdzam. Bet pastāv arī dāvanas, kuras Dievs mums nedod. Jo to prasa bērna izaugsme un to prasa tālāka bērna un Tēva sadarbība.
Pareizs skatījums uz lūguma lūgšanu, pat tad, ja Dievs klusē, tuvina mani Dievam, nostiprina manu ticību un ļauj man atklāt, ka es atrodos Dieva priekšā, es esmu Dieva rīcībā un nevis otrādi.
Kas jau ilgāku laiku praktizējis lūguma lūgšanu, tas zina, ka katra lūgšana aizsniedz Dievu. Un Dievs bieži neatbild tā, kā mēs to būtu gaidījuši un vēlējušies. Piemēram, es lūdzu pūkainu lācīti, bet Dievs man dod brīnišķīgu draugu.
Dievs, redzot mūsu lūguma neatlaidību, vienmēr atbild ar dāvanu. Bet tas, ka dāvana nav tāda, kādu es lūdzu, pierāda tikai to, ka Dievs nav mans sulainis. Viņš ir mīlošs Tēvs.
(Eduards Stanieks)
Vispirms Dieva gods. Mūsu lūgumi pēc maizes, piedošanas, žēlastībām jāattiecina uz Dievu, uz Viņa godību.
Tie jāadresē Viņam nevis mūsu laimes vai pat mūsu glābšanas dēļ, bet vispirmām kārtām tāpēc, lai Viņa vārds ir svētīts visā mūsu dzīvē, lai mūsos un caur mums atnāk Viņa valstība un notiek Viņa griba. Šādi saprasta lūgšana, kurā izteikti lūgumi, ir patiesi tīra, un tā ir ļoti nozīmīga.
(Anrī Kafarels)
Ikdienā jūs sakāt: Es gribu. Lūgšanā jums jāsaka: Es Tevi lūdzu. Jūs vairs neesat cilvēks ar autoritāti, bet bērns, kas lūdz, lūdzējs, kas izstiepj savas rokas, uzvarētais, kas ir ar mieru pazemoties.
Lai ikdienā gūtu sekmes, ir jāzina, jāgrib, jāvar. Lai gūtu sekmes lūgšanā, ir jāpiekrīt neko nezināt, neko negribēt, neko nevarēt, lai Dievs var jums dāvāt savu zināšanu, savu gribēšanu un savu varēšanu.
(Anrī Kafarels)
AIZLŪGŠANA
Lūdziet bez mitēšanās Dievu! (1.Tes.5:17)
Lai kur mēs ietu, mēs visur sastapsim cilvēkus, kam kaut kas ir vajadzīgs. Ja Gars mums dotu mīlestības acis, kas spēj ieraudzīt arī apslēptu postu un bēdas, tad viss, ko mēs redzam ap sevi, veidotos par lūgšanu. Mēs grieztos pie tā Kunga un stāstītu Viņam, kā trūkst mūsu draugiem un ienaidniekiem. Un viņiem taptu dots tas, ko mēs lūdzam. Tādu Viņš bija iecerējis lūgšanu.
Lūgšana ir svarīgākais darbs Dieva valstībā. Dievs vēlas, lai mēs pie šī darba ķeramies, tiklīdz Viņš mūs ieguvis sev. Šis darbs ir tik svarīgs tāpēc, ka tas ir priekšnosacījums visiem citiem darbiem Dieva valstībā: sprediķim, dvēseļu kopšanai, sanāksmēm, pārvaldei un kolektei. Ja to visu neievada un nepavada lūgšanas darbs, tad tas paliek tikai cilvēku darbs, kas, veikts vairāk vai mazāk krietni un izveicīgi, nogurdina gan mūs, gan citus.
Lūgšanas darbs ir jebkura cita Dieva valstības darba priekšnoteikums gluži vienkārši tāpēc, ka ar lūgšanu mēs savā bezspēcībā piesaistām sev debesu spēkus – tos spēkus, kas ūdeni pārvērš vīnā un var pārcelt kalnus mūsu pašu un citu dzīvē, spēkus, kas pamodina gulošos, iekaro cietokšņus un padara neiespējamo par iespējamu.
Jā, patiesi, tikai lūgšanu Gars var mums parādīt, kā mums lūgšana jālieto kā darbarīks.
(O. Hallesbijs)
Vispirms tā ir pozīcija, ko mēs ieņemam Dieva priekšā noteiktā situācijā, kāda īpaša iemesla dēļ. Aizlūgšana prasa upuri. Aizlūdzot jābūt spējīgam identificēties ar cilvēku, par kuru lūdzam. Ziedot savu laiku, jo tā parasti ir cīņa, kas aizņem ilgu laiku. Aizlūgšanas būtība ir strādāt kopā ar Dievu, pēc Dieva prāta. Vienotībā un mīlestībā vienam pret otru.
Kā darboties lūgšanu kalpošanā? Vispirms jākļūst pilnīgi atkarīgiem no Svētā Gara. Patiesa aizlūgšana ir mācīšanās klausīties un dzirdēt Dieva balsi.
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā
nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri,
tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. (Rom.12:1)
Kad mēs noguļamies uz Dieva altāra, mēs vairs nevaram darīt to, ko vēlamies. Nevaram iet, kur vēlamies. Mums tur ir klusi jāguļ, gaidot uz Dievu. Ir vajadzīgs tikt atbrīvotiem no visa, kas mūs piesārņo – pasaulīgām domām, pasaulīgiem motīviem. Mūsu prātiem jātop atjaunotiem.
Kāds pazīstams aizlūdzējs ir teicis: “Ja jums ir laiks lūgt desmit minūtes, tad pirmās astoņas izmantojiet, lai būtu klusi un iztukšoti Dieva priekšā un pielūdziet Viņu. Tad atlikušās divas minūtes būs neiedomājami efektīvas.”
Tā ir kalpošana, kas izriet no mūsu attiecībām ar Dievu. To nevar iemācīties no rokasgrāmatas. Mūsu panākumu atslēga ir sirds, kas uzticas Dieva raksturam. Brīnums nevar notikt tavā mutē. Brīnumam ir jānotiek tavā sirdī. Tici un apliecini!
Par ko aizlūgt? Aizlūgšanu pirmais mērķis nav cīnīties pret sliktām lietām un grēku pasaulē, bet gan pavērt ceļu tam, lai izlietos Svētais Gars.
Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas,
aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem,
par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā,
lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi
visā dievbijībā un cienībā. (1.Tim.2:1-2)
Var aizlūgt par cilvēkiem, pilsētām, valstīm, darījumiem, grupām un situācijām. Bet īpaši par valdniekiem un tiem, kas augstā amatā, jo aiz tiem slēpjas neredzamie spēki.
Ikvienam kristietim ir vajadzīgas aizlūgšanas. Taču draudžu garīgajiem vadītājiem tās nepieciešamas vēl vairāk. Uzticētās atbildības dēļ
Lūgšanas darbs viegli var iegūt rutīnas raksturu. Tāpēc lūgšana būtu jāveido tik personiska, cik vien iespējams. Summārais, vispārīgais to viegli padara bezpersonisku.
Kad es lūdzu par kādu cilvēku, tad man būtu jāmin kaut kas noteikts attiecībā uz viņa dzīvi un apstākļiem. Šī doma bija skaidra arī Luteram, kad viņš uzsvēra, ka mums savā lūgšanā jālūdz kaut kas noteikts.
(O. Hallesbijs)
Kungs, māci mums lūgt. Mūsu Tēvs debesīs!
Uz zemes nav atrodama cēlāka un labāka lūgšana par dienišķo “Mūsu Tēvs”, jo tai ir īpaša liecība, ka Dievs to labprāt uzklausa; mēs to nemainītu pret visas pasaules labumiem. (Mārtiņš Luters)
Debesu Tēvs uzklausa savus bērnus. Viņš zina, kā viņus sauc, un zina, kuri tie ir. Tas Kungs izprot ikviena personību un redz, kas kuram vajadzīgs. Tādēļ mums nevajag baidīties runāt ar Viņu, Mēs atveram savu dvēseli nevis kādam bargam diktatoram, bet gan Tēvam, kurš aiz mīlestības pret mums ir upurējis savu Dēlu. Viņš vēl labu saviem bērniem (Mt.7:11).
Svētā lūgšana sākas ar to, ka mēs vēršamies pie Viņa, kas savā labsirdībā mums ir devis dzīvību, cerību un nenovērtējamo dāvanu saukties par Viņa bērniem.
(Pērs A. Grunnans)
Neviens cilvēks nav pilnīgs viens pats par sevi; viņa draugi sastāda viņa pārējo daļu. Cilvēka personība pati par sevi ir līdzīga smilšu graudam, kas iekļūst gliemežvāka iekšpusē. Par pērli to izveido tikai tās attiecības ar savu apkārtni. Pamēģiniet domās atdalīt no savas personīgās dzīves visu to, ko tai dod jūsu draugi, ģimene, vispār – jums patīkamā sabiedrība, un jūs ieraudzīsiet, cik mazs, sīks un šaurs kļūst jūsu atlikušais “es”.
“Kad jūs lūdzat,” saka Jēzus, “sakiet: mūsu! Mūsu tēvs, mūsu dienišķo maizi, mūsu parādus, mūsu parādniekiem.”
Arī tad, kad atsevišķais cilvēks vienatnē sarunājas ar Dievu, viņam īstenībā būtu jāsaka nevis tikai “es” un “mans”, bet arī “mēs” un “mūsu”. Mums jāizjūt tās tuvās radniecības saites starp cilvēku un cilvēku, Dieva radītām būtnēm. Jo vairāk to izjutīsim, jo vairāk tas parādīsies arī lūgšanā.
“Lūgšana, kas nepiemin Dieva valstības lietas, nemaz nav lūgšana.” –Talmuda vārdi.
(H.E. Fosdiks)
Ikreiz, kad lūdzam Jēzus mācīto lūgšanu, varam to beigt ar stipru, drošu un priekpilnu: “Āmen.” Tas apliecina mūsu ticību uz mūsu žēlsirdīgo Debesu Tēvu, kurš, neskatoties uz mūsu grēkiem, Kristus darba dēļ pieņem mūsu lūgšanas. Caur savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir devis mums iespēju. Gluži kā pazudušajam dēlam, kad tas atgriezās pie sava tēva.
(Dzīvības Vārds, 8)
Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība,
Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Un piedodi mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.
(Mt.6:9-13)
No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi:
“Ak, Kungs, klausi manu balsi,
Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”
Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt,
kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?
Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.
Es gaidu uz to Kungu, mana dvēsele gaida,
es paļaujos uz Viņa vārdu.
(Ps.13:1-5)
Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli,
mans Dievs, uz Tevi es ceru, nepamet mani kaunā,
lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas.
Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā.
Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj.
Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas!
Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani,
jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr.
Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību
un žēlastību, kas ir mūžīga.
Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus,
bet piemini mani pēc Savas žēlastības
Savā lielajā laipnībā, ak, Kungs!
(Ps.25:1-7)
Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu,
esi man žēlīgs un atbildi man!
Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!”
