Par depresiju

Bībeles studija C
Augusts 2018

Bezcerība un nomāktība

 
Kad paša dvēselei riebj sava dzīve
6. Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā.
7. Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās!
8. Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad Tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs.
11. Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs. (Īj.7)
1. Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā! (Īj.10)
25. Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26. Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27. Manas iekšas gulkst un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt. (Īj.30)
 
7. Un tad mēs sākām brēkt uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsij un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību;
8. un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar lielām izbailēm, ar zīmēm un brīnumiem. (5.M.26)
14. Kam vīrišķīga sirds, tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās, bet, ja kādu pārņēmis izmisums, kas var to panest? (Sal.pam.18)
 
Putekļos nospiesta mana dvēsele
1. Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā?
2. Savā pārgalvībā bezdievīgais vajā nomākto. Kaut viņi paši sapītos savos blēņu padomos, ko tie izdomājuši! (Ps.10)
7. Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā.
8. Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.
9. Dienā es saucu:"Kungs, neliedz man Savu žēlastību!" Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva.
10. Es saucu uz Dievu: "Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?"
11. Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka:"Kur nu ir tavs Dievs?"
12. Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! (Ps.42)
24. Celies, Kungs,- kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem!
25. Kāpēc Tu apslēp Savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus?
26. Tiešām, putekļos nospiesta ir mūsu dvēsele, mūsu miesa līp pie pīšļiem. (Ps.44)
 
Dienas izstiepušās kā ēna pavakarē
7. Viņi izlikuši tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; viņi izrakuši manā priekšā bedri, un paši tanī iekrituši. (Ps.57)
15. Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp Savu vaigu no manis?
16. Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis.
17. Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost.
18. Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani. (Ps.88)
 
1. Nelaimīga cilvēka lūgšana, kad tas izmisumā nāk ar savām žēlabām Tā Kunga priekšā.
2. Klausi, ak, Kungs, manu lūgšanu, manas vaimanas lai nāk Tavā priekšā!
3. Neapslēp man Savu vaigu bēdu laikā, piegriez man Savu ausi, kad es Tevi piesaucu, steidz paklausīt mani!
4. Ak, manas dienas ir izkūpējušas kā dūmi, mani kauli izdeguši līdzīgi pagalei.
5. Satriekta ir mana sirds, izkaltusi kā zāle, es pat aizmirstu ēst savu maizi.
6. No vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas.
7. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs.
8. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta.
9. Mani ienaidnieki peļ mani diendienā, tie, kas pret mani trako, piemin mani lādēdami.
10. Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām
11. Tavas bardzības un dusmības dēļ, jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani.
12. Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle! (Ps.102)
 
Viņi maldījās, bet tad piesauca Kungu
4. Viņi maldījās tuksnesī pa nestaigājamiem ceļiem un neatrada pilsētas, kur varētu dzīvot,
5. izsalkuši un izslāpuši, tā ka viņu dvēsele viņos bija galīgi novārgusi un izmisusi.
6. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta
7. un vadīja uz pareiza ceļa, ka viņi nonāca apdzīvotā vietā.
10. Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā, būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos,
11. jo viņi pretojās Dieva vārdiem un neizpildīja Visuaugstākā gribu,
12. bet Viņš nomāca viņu sirdi ar grūtām pūlēm, ka viņi paklupa un palīga nebija,-
13. tie tad piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm
14. un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites.
17. Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ,
18. ka viņiem apriebās ēdiens un viņi nonāca gandrīz līdz pat nāves vārtiem,
19. tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm.
20. Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.
21. Tie lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem. (Ps.107)
 
5. Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja.
6. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs? (Ps.118)
 
Liec man piedzīvot Tavu žēlastību
107. Es esmu ļoti nospiests, atspirdzini mani, Kungs, pēc Sava apsolījuma! (Ps.119)
2. Es piesaucu To Kungu ar skaļu balsi, es lūdzu To Kungu sirsnīgos vārdos.
3. Es izkratu Viņa priekšā savu sirdi un izsūdzu Viņam savas bēdas.
4. Kad mans gars skumst izmisumā, Tev tomēr mans ceļš ir zināms. Ceļā, kur man jāiet, viņi slepeni liek man valgus.
5. Kad raugos pa labi, redzi, tur nav neviena, kas mani saprot; nekur nevaru tverties, neviens nebēdā par manu dvēseli.
6. Tevi es piesaucu, Kungs, un saku: Tu esi mans patvērums, mana daļa dzīvo zemē!
7. Uzklausi manas vaimanas, jo es esmu visai nomākts! Izglāb mani no maniem vajātājiem, jo viņi ir man par spēcīgiem!
8. Atsvabini manu dvēseli no cietuma, lai es teicu Tavu Vārdu! Par mani gavilēs taisnie, kad Tu man darīsi labu. (Ps.142)
7. Steidzies, Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā! Neapslēp Savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa bedrē.
8. Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi! Rādi man to ceļu, pa kuru man jāiet, jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi!
9. Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, es turos pie Tevis!
10. Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu!
11. Tava Vārda dēļ, ak, Kungs, uzturi mani pie dzīvības, izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ! (Ps.143)
13. Uzticamības pilns ir Tas Kungs Savos vārdos un svēts visā Savā rīcībā.
14. Tas Kungs ir atbalsts visiem, kas krīt, un padara atkal taisnus visu nomākto stāvus. (Ps.145)
5. Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu,
6. kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs,
7. Viņš nes tiesu tiem, kas varas darbus cieš, un dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus.
8. Tas Kungs atdara acis aklajiem; Tas Kungs uzceļ nospiestos; Tas Kungs mīl taisnos.
9. Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgo gaitām Viņš neļauj izdoties. (Ps.146)
 
Tā Kunga žēlastība ir jauna ik rītu
19. Tu Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, tev nebūs vienmēr raudāt, Viņš tev būs žēlīgs, kad tu Viņu piesauksi. Kad Viņš dzirdēs tavu balsi, Viņš tev atbildēs.
20. Tas Kungs jums gan piešķirs tikai bēdu maizi un ūdeni sēru nomāktai sirdij, bet toties tavi skolotāji vairs nebūs spiesti slēpties, un tavas acis redzēs tavus skolotājus,
21. un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! - kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi. (Jes.30)
17. Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā!
18. Lai mani vajātāji paliek kaunā, bet ne es! Lai tie krīt izmisumā, bet ne es! Lai nāk pār tiem nelaimes diena un satriec tos ar divkāršu postu un iznīcību! (Jer.17)
10. Ak, zeme ir laulības pārkāpēju pilna! Visa zeme cieš galīgi nomākta bēdās zem lāsta smaguma. Ganību ielejas ir izkaltušas, jo zemes ļaužu dzīve un visi viņu centieni ir ļauni un viņu rīcības veids ir negodība. (Jer.23)
18. Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.
19. Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti.
22. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.
23. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība.
24. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. (Raudu 3)
 
Lai Jēzus dzīvība parādītos mūsos
38. Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. (Apd.10)
7. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.
8. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši.
9. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.
10. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.
11. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. (2.Kor.4)