M.D. apdare
Augusts 2012
Augusts 2012
Tuksneša miniatūrasPēc Karlo
Kareto TUKSNESIS PILSĒTĀ. – KALA Raksti, 2003
Tā ir virzība no nemierīgām sajūtām uz mierpilnu garu.
(Henrijs Nouvens)
Pārvērst Bābeli par Jeruzālemi
Viss jaunais. Viss radošais.
Un viss ir Viņa mājoklis. Dievs ir atrodams visur.
Nekas nav pilnīgi negatīvs.
Visneglītākās lietas kļūst dzīvas un skaistas, kad sastopas ar gaismu.
Arī pilsētai, asfalta džungļiem, piemīt savs caurspīdīgums.
Debesskrāpji var kļūt mirdzoši kā dimanti.
Arī pilsētā iespējams piedzīvot tuksnesi.
Dievs ir liels! Arī Sāras neauglīgajā klēpī un Ābrahāma vecumā
var radīt bērnu, skaistu kā Īzāks...
Ja vien Dievs to grib.
Tas nav vienkārši. Mēs dzīvojam traģiskā gadsimtā.
Šis ir elkdievības, nemiera un baiļu laiks.
Kā uzvarēt tumsu, kas nomāc mūsdienu cilvēkus?
Vienīgi pieņemot apziņu, ka Dievs ir tas, kurš glābj –
Viņš pats parādīs ceļu ārā no tumsības.
Tas būs mans Exodus – iziešanas ceļš. Uz Valstības spožumu un prieku.
Kā Dieva tautas ceļš no verdzības uz Apsolīto zemi.
Un tas ved cauri tuksnesim.
Tuksnesis nozīmē meklēt Dievu klusumā.
Tas ir kā iekārtais tilts, ko Dievā iemīlējusies dvēsele met pāri
drūmam bezdibenim, dziļām kārdinājumu plaisām un baiļu aizām,
kas aizšķērso ceļu pretim Dievam.
Radi mazu tuksnesi savā mājā, dārzā vai birojā!
Pieņem savu realitāti un pavadi vienu nedēļu dziļos Dieva meklējumos.
Lai tavā tuvumā kā nepieciešams instruments ir Bībele,
bet visa centrā – tevī mītošā mīlestība.
Viņa klātbūtnes vieta ir it visur, pat ļaužu pārpildītā vilcienā.
Troksnis, smiekli, burzma. Es apsēžos stūrī un neko nedzirdu.
Es lasu Evaņģēliju. Aizveru acis un runāju ar Dievu, klausos Viņā.
Mīlestības spēks pārspēj izklaidību, kas mēģina ielauzties manā cietoksnī.
Izjūtu dziļu mieru. Esmu no jauna atradis savu Dievu.
un nevis no prāta – tas ir svarīgākais lūgšanu dzīves atklājums.
To piedzīvojot, manī iestājas pilnīgs miers.
Nojauta par Dieva nemainību.
Solidaritāte ar nabagiem, ar īstiem nabagiem, kas ikdienas jūga nospiesti.
Ja lūgšanai būtu vajadzīga kaut neliela atpūta, viņiem tās pietrūktu.
Varbūt mēs biežāk praktizējam bagāto lūgšanu –
ērtībās dzīvojošu, labi paēdušu ļaužu lūgšanu.
To cilvēku lūgšanu, kuri ir saimnieki pār savu laiku
un var ar to brīvi rīkoties.
Tuksnesis nav cilvēku neesamība, bet gan Dieva klātbūtne.
Dievs ielauzās manā sirdī kā milzīga līdzība.
Viss ap mani liecināja par Viņu:
debesis man stāstīja par Viņu,
zeme man stāstīja par Viņu,
jūra man stāstīja par Viņu.
Dievs bija it kā apslēpts visās redzamajās un neredzamajās lietās.
Viņš bija kā visu problēmu atrisinājums.
Pati svarīgākā manā dzīvē ienākusī Persona.
Lai paliktu kopā uz visiem laikiem.
Un Viņš mani apņem ar savu neiztrūkstošo klātbūtni:
uzlūko no katras lapas mežā, kur pastaigājos,
no mākoņiem, kas strauji jādelē man virs galvas.
Es Dievā jūtos kā putns gaisā,
kā pagale ugunī,
kā bērniņš mātes klēpī.
Dievs mani dara par savu bērnu. Dievā es dzīvoju,
elpoju un priecājos par Viņa, Radītāja, klātbūtni.
Baudīt to vienmēr!
Divdesmit četras stundas diennaktī.
Dieva klātbūtnes pieredze dabā, vēsturē un manī. Manas ticības būtība.
Ne jau mums pašiem jārada vienotība ar Dievu.
Tā pastāv. Jo nekas nepastāv ārpus Dieva.
Dievs jau ir. Mums Viņš ir tikai jāatklāj, nevis jārada no jauna.
Dievs vienmēr ir klātesošs.
Tēvs, kurš ir Dzīvība, saka Dēlam, kurš ir Gaisma: “Es mīlu Tevi.”
No atbildes “Arī Es Tevi mīlu” rodas Mīlestība – Svētais Gars.
Sazināšanos veido mīlestība.
Ticēt Dievam nozīmē visu uztvert kā Dzīvo, kurš uzlūko tevi.
Un tevi apskauj kā savu vismīļāko bērnu.
Ticēt Dievam nozīmē gaismu, mieru, prieku un gaviles.
Neticēt nozīmē tumsu, skumjas, sastingumu un nāvi.
Es redzu Dievu ikvienas parādības cēlonī, katra notikuma pamatā.
Vienmēr! Tādēļ esmu laimīgs.
Un nekad nejūtos viens.
Man ne no kā nav bail, kopš bīstos vienīgi Viņa.
Mana bijība ir saistīta ar Dieva noslēpumu.
Taču tas nav nepatīkami. Jo, ik dienas runājot ar Viņu, atklāju daudz jauna.
Jaunais Dievā nekad nav izsmeļams.
Dievs uz mani noraugās caur gaismu un zvaigznēm.
Viņš mani aizskar ar vēja glāstu un ūdeni.
Dievs mani veido caur pilnu maizes abru, caur draugu, kurš ar mani sarunājas,
caur sāpēm, kas liek raudāt, un caur ielīksmojošu prieku.
Nekad es neesmu ārpus Viņa, tālu no Viņa, no Viņa šķirts.
Sacīt: es nevaru lūgties, jo man jāstrādā – ir muļķīgi.
Kas tevi traucē lūgties strādājot?
Vai drīzāk: kas tevi kavē ticēt, ka arī strādājot tu vari palikt lūgšanā?
Dieva Klātbūtne ir visur, un tu vari palikt lūgšanā vienmēr.
Ar noteikumu, ka būsi vienotībā.
Bet būt vienotībā nozīmē mīlēt.
Vienmēr.
Esi sveicināta tu, universālā matērija –
upe bez krastiem, zvaigžņu, atomu un paaudžu bezdibenis!
Nojaukdama mūsu šaurās robežas, tu atklāj paša Dieva dimensijas.
Ateismu un ticību šķir pavisam plāns plīvurs.
Es sajutu to sevī un ar lielu prieku pārplēsu!
Tagad es jūtos kā viens vesels.
Vienots ar sevi.
Vienots ar brāļiem.
Vienots ar dabu.
Vienots ar galaktikām.
Vienots ar Dievu.
Un dzīvoju ar prieku, jo vienotība ar Visa Vienotāju
ir cilvēka visdziļākā prieka avots.
Pār katru lietu valda mīlestība, kas ir pats Dievs.
Šis kara, egoisma un tumsas stāvoklis beigsies,
līdzko izglābtais cilvēks būs sasniedzis savu briedumu.
Ja viss ir vienots, gribas domāt, ka miers jau tuvojas.
Tas ir “Dievs ar mums”.
Dievs ir klātesošs it visā
Tādas vietas, kuru nebūtu skārusi Viņa klātbūtne, nemaz nav.
Tāpat kā mans redzamais ķermenis ir manas personas zīme un vēsta par to,
tā viss redzamais un neredzamais ir Dieva zīme,
kas nemitīgi un nemaināmi Viņu pasludina.
aizsteidzās priekšā Jāņa evaņģēlija ievadam.
Kāda ķīmiska savienojuma loģika bija paraugs cilvēku un lietu saistībai.
Zīme kļūst par nemitīgu aicinājumu, par citas Klātbūtnes liecību.
Ik lieta, ko redzu, ik skaņa, ko saklausu, ik rīts, kas aust, ik tikšanās
liecina par kādu, kurš ir bijis jau pirms manis: Dievs.
Manī pastāv – un tas nudien ir grēks, kurā grimstu –
spēja neticēt, teikt “nē” cerībai un atraidīt mīlestību.
Bet zīme nebeigs mani uzrunāt, kaut būtu jāgaida līdz laiku beigām.
Lielākais, ko varu gūt tai atsakot,
ir mazumiņš sausas, melanholiskas vienaldzības.
Nekad man nepiederēs gaviles un laime.
un saprastu to nozīmi, tev sirdī ir jābūt kā bērnam.
Pazemīgam. Bez tā nevar iztikt!
Liekas muļķīgi, taču tieši tādēļ daudzi paliek ārpus patiesības.
Un Dievs tiem paiet garām.
Jēzus ir teicis: “Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs Dieva Valstībā neieiesiet.”
Vai skaidrs? Neieiesiet! (Mt.18:3)
“Klātesošais Neredzamais” tevi uzrunā caur neskaitāmām zīmēm.
Tu tajās esi iegremdēts kā piliens okeānā,
kā ziedlapiņa mežā, kā skudra kalnā.
Taču, lai ieietu un saprastu, ir vajadzīga bērna sirds. Tev tā jālūdz!
Kā gan tu vari izprast vienīgi ar prātu?
Dieva noslēpuma mājoklis atrodas cilvēka sirdī.
Mīlot tu saproti. Patiesībā mīlestība ir komunikācija.
Zīmes var izskaidrot, iztulkot un izprast tikai mīlestībā.
Brāli, nebaidies! Ticēt ir grūti, taču neticēt ir vēl grūtāk.
Centies iemantot bērna sirdi un bērna acis, tad tev izdosies vieglāk.
Lasi lietās, nebaidies zaudēt laiku, ilgi staigājot gar jūru.
Nedomā, ka tikai tu redzi lietas. Mēģini noticēt, ka arī tās redz tevi!
Dievs raugās uz tevi caur visām gaismām vakarīgās pilsētas ielās,
no visiem mākoņiem, kas kā ganāmpulks barā slīd tev pāri.
Dievs tevi apskauj ar vēju, kas jauc matus,
un ar pirmajiem rīta saules stariem tevi noskūpsta.
Ja vēlies, lai apkārt esošās radības zīmes neizkliedētu tavu uzmanību,
piepildi tās ar Dieva klātbūtni. Un tās pastāstīs par Viņu.
Dieva klātbūtne, kas nonāk pie tevis caur zīmēm,
tavu dzīves vidi pārvērtīs par ideālu svētnīcu,
kurā tu varēsi “pielūgt Dievu Garā un patiesībā” (Jņ.4:24).
Dieva klātbūtne caur zīmēm ir tikai pirmais solis.
Tik radikāla mīlestība, ar kādu mūs mīl Dievs, liek atklāties vēl daudz kam.
Dievs mūs nav gribējis par saviem kaimiņiem.
Viņš ir aicinājis mūs būt par Viņa bērniem.
Dievam nav diezgan ar “labdien” padošanu,
Viņš uzņemas mūsu raizes un mūsu ierobežotību, pat nomirst par mums.
Viņš mums nepiedāvā ideju, bet gan asins derību.
Dieva klātbūtne lietās, notikumos un manī ir vitāla.
Mīlot Dievs mani rada.
Dara par savu bērnu.
Tas nozīmē: Dievs ar mums
Un tai ir divi posmi.
Ir neapzinātā laiks, kad “Gars lidinās pār ūdeņiem”
un rada, man atļauju neprasot.
Un ir brīdis, kad “laiks piepildās” un, gluži tāpat kā Mariju,
Gars mani apklāj ar savu ēnu, prasīdams manu “jā”.
Lai veidotu par savu bērnu pēc Viņa attēla, Dievs mani rada brīvu.
Viņš atstāj man iespēju aizbēgt no mājām.
Mūsu brīvības noslēpums dzimst Dieva mīlestības lielumā,
jo bez brīvības nepastāv patiesa un liela mīlestība.
Dievs vēlas labprātīgu mīlestību un tādēļ neuzspiež sevi.
Tāpēc Viņš savu piedāvājumu sauc par derību.
Kad tā sasniedz pilnību, Evaņģēlijam labpatīk tai dot Valstības vārdu.
“Dieva Valstība ir jūsu vidū” (Mt.12:28).
Tā ir tik ielīksmojoša ziņa, ka nosaukta par Labo Vēsti.
Evaņģēlijs spēj apgriezt mūsu dzīvi kājām gaisā.
”Iesākumā bija Vārds
un Vārds bija pie Dieva,
Un Dievs bija Vārds.
Tas bija iesākumā pie Dieva.
No Viņa viss ir radies,
un bez Viņa nekas nav radies,
kas vien ir radīts.
Viņā bija dzīvība,
un dzīvība bija cilvēku gaisma.
Un gaisma spīd tumsībā,
bet tumsība to neuzņēma...
Taču tiem, kas Viņu uzņēma,
tiem, kas tic Viņa vārdam –
tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem...
Un Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums. (Jņ.1)
Turpmāk zemes vēsture ir arī debesu vēsture.
Dievs ar cilvēku ir saistīti vienā liktenī.
Cilvēka intereses ir arī Dieva intereses.
Cilvēka mājas ir arī Dieva mājas.
Ir tikai viena Valstība, un tā ir debesu Valstība.
Valstību, kurā “Dievs mūs ir pārcēlis”, sauc par debesu Valstību.
Tā ir neredzama, jo debesis mums nozīmē kaut ko “aizklātu”.
Es, šīs zemes pilsonis, piederu kādai valstij, man ir tās pase.
Bet vienlaikus man kabatā ir arī cita – debesu Valstības pase.
Es esmu kā partizāns, kurš darbojas vēl neiekarotā zemē,
un man tā katrā ziņā ir jāieņem.
Ja mani atklās, tad noteikti mēģinās iznīcināt, vismaz liks šķēršļus.
Taču man nav ne mazākā nodoma kādu iznīcināt,
jo manā – Kristus sekotāja – pasē ir rakstīts:
“Svētīgi žēlsirdīgie, svētīgi miera nesēji.”
Un “Svētīgi vajātie.” (Mt.5)
Cik dīvaina ir šī Valstība! Kas to spēj izprast?
Viens gan ir skaidrs: tā sākas jau šodien – ar manu atgriešanos.
Tā ir šodienas Valstība. Man ir jārīkojas šodien!
Man ir sevi pilnīgi jānodod tās rīcībā.
Debesu Valstība nav vienkārši kāds kompliments,
tukša pļāpāšana vai nedrošs solījums.
Tas ir fakts, divu apzinātu un patiesu gribu satikšanās.
Tā ir atgriešanās pie gaismas, mīlestības un dzīvības.
Tieši tādēļ, ka Dievs ir gaisma, mīlestība un dzīvība.
Vai saproti, cik tālu esam no debesu Valstības? Mēs tikai pļāpājam par to.
Lai ieietu, ir jādara, nevis jārunā.
Un Dievs prasa atdot sevi visu, savu būtību.
Tas cilvēkam nozīmē patiesu un nemitīgu atgriešanos.
Tomēr ir vēl kaut kas, kam ir tiesības uz Valstību: “nabago ilgas”.
Plašas kā okeāns.
Skaistas kā gaisma.
Karstas kā uguns.
Tās ir cilvēka sāpīga tiekšanās pēc sapņa, kas lielāks par viņu.
Un dzimst brīdī, kad Dievs iemājo cilvēkā un ieliek viņā savu kvēli.
Nabaga vājumā un ierobežotībā ienāk paša Dieva ilgas.
Vairumam cilvēku uz šīs zemes neizdodas sevi īstenot darbībā.
Taču Valstības lielākais noslēpums ir: Dievam nav svarīgi –
darīt vai nedarīt, veiksies vai neveiksies. Svarīgi ir mīlēt.
Ja mana mīlestība nav īstenojusies darbībā, tā īstenojas manās ilgās.
Mēs esam tas, ko vēlamies. Man pieder tas, ko esmu vēlējies.
Rīcībā es atklāju savu ierobežotību un vājumu, ilgās īstenoju savu sapni.
Realitātē es saprotu zemi, bet vēloties nojaušu Valstību.
Ja Valstību mantotu stiprie, gudrie un izveicīgie – tā būtu kaut kas sīks.
Dieva Valstība ir rezultāts milzīgām ilgām,
kas pārceltas Kristus caurdurtajā sirdī.
Radoša un prasīga mīlestība
Ticība man liek pievienoties
šai dzīvības, gaismas un mīlestības Valstībai,
cerība mani turp vada, un mīlestība to atklāj.
Tā ir Valstība, kas mums sagatavota “kopš pasaules radīšanas” (Mt.25:34).
Valstība, kurā Kristus mūs “pārcēlis, atbrīvotus no tumsas varas” (Kol.1:13),
un “mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk.10:20).
Šī Valstība ir ne tik daudz kāda noteikta vieta, bet Persona – Jēzus.
No Viņa nāk vesela virkne ideālu pārmaiņu. Un Kristus ir visa centrā.
Viņš ir mans gans, kas vada.
Un kāds, kurš izved gaismā.
Viņš ir padomdevējs. Viņš ir drošība.
Man ir jāizdara lēciens cerībā un jātic neiespējamā Dievam.
Mūsu vājums slēpjas apstāklī, ka raugāmies vienīgi uz sevi, vienmēr uz sevi.
Debesu Valstība nozīmē – Dievs ar mums.
Bet tas man neko neizsaka, ja es neesmu atklājis, ka Viņš ir dzīvs.
Kad spēju to saprast, man sākas mesiāniskais laiks. Viņa atnākšana.
Brīdis, kad apzinos Viņu – Pavisam Citādo.
Tas ir mīlestības laiks.
Mīlestības šodiena.
Un bailes pagaist. Mēs esam divi.
Viņš ir Valdnieks, es – padotais, un mēs darbojamies kopīgi.
Ceļam Valstību. Un Dievs ir vissvarīgākais – tas man jāatzīst.
Patiesībā gan cilvēkiem liekas, ka viņi ir lietu un notikumu centrā.
Tik dziļi esam iegrimuši lepnumā, ka, tikai izmisumā iedzīti, spējam ticēt.
Ne velti pazemība ir tikumu karaliene.
Vienīgi tā mēs tuvojamies Dievam.
Katram ir savs ceļš, un Dievs mums dāvā visskaistāko.
Ir neprātīgi vēlēties citu. Tās ir nevajadzīgas ciešanas.
Uzņemt sevī debesu Valstību nozīmē piekrist savam aicinājumam.
Dievs piešķir aicinājumu ikvienam. Jo Viņš ir pirms visa.
Viņš aizved mūs līdz cilvēka iespēju galējai robežai,
lai mēs ar prieku pieņemtu Labo Vēsti.
Un Labā Vēsts ir tā, ka Dievs ir Dievs, neiespējamā Dievs.
Viņš ir dzīvs Dievs.
Viņš ir Dievs, kurš vada.
Viņš ir mūžīgs Dievs.
Un vēlas, lai es mājotu Viņa Valstībā mūžīgi.
Pieprasa Viņu mīlēt “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles
un ar visu savu spēku” (5.M.6:5). Un tas ir mūsu pašu dēļ.
Bez mīlestības mēs esam kā nepilnīgi, garlaikoti un bez paradīzes.
Dieva mīlestība ir miers, prieks, līksme, auglība, gaviles. Paradīze.
Mīlestības trūkums, ne-mīlestība ir karš, skumjas,
vientulība, neauglība, nāve. Elle.
Dieva mīlestība liek mums būt tādiem kā Dievs.
Ar Dieva gaumi, Viņam līdzīgiem. Nav citas izejas.
Ja Dievs mīl gaismu, arī mums ir jāmīl gaisma.
Ja Dievs piedod, arī mums ir jāpiedod.
Valstība pietuvojas ikreiz, kad kādu darbu paveicam
kā atbildi tai mīlestībai, kas ir Dievs.
Kad paēdinām izsalkušo,
apmeklējam ieslodzīto,
apģērbjam kailo
vai piedodam ienaidniekam.
Dieva dāvanas ir tik brīnišķīgas, ka mums draud elkdievība.
“Dod Man savu dēlu!” Dievs prasīs Patriarham, kas dzīvo ikvienā no mums.
Dievs tā prasa par katru savu dāvanu.
Lai, uzlūkojot savus darbus, mēs nesāktu pielūgt paši sevi,
Dievs no mums tos atprasa.
Dievs ir lielāks.
Bez Dieva mīlestības agrāk vai vēlāk ikviens
kļūst par sava aicinājuma vergu, par sava bērna bērnu.
Īpašuma tieksme bloķē bezgalīgās mīlestības ceļu.
Tāpēc nebīsties, kad Dievs tevi aicina, un jo vairāk nebīsties, ja Viņš klusē!
Nebīsties, kad Dievs tev liek paveikt kādu darbu,
un jo vairāk nebīsties, kad Viņš to tev atprasa!
Dievs ir daudz lielāks par Viņa aicinājumu.
Dievs ir daudz lielāks par taviem darbiem.
Svarīgi ir palikt Viņa klātbūtnē un droši ticēt, ka Dievs mūs vada.
Noslēpuma atslēga ir mīlestība
nekur tālu nevar aiziet. Ir kāds vai kaut kas, kas mūs aptur.
Dievs mani mīl kā savu bērnu.
Un ir ļoti grūti no šīs mīlestības aizbēgt.
Līdzībā pazudušo dēlu pakļāva izsalkums (Lk.15).
Cilvēks var dzīrot, brīvi rīkoties, sajaucot lietu kārtību,
taču ceļā viņš noteikti sastapsies ar ciešanām. Un tās viņu satrieks.
Cilvēks var brīvi attālināties no Dieva, kārtības un dzīvības Devēja.
Taču Dievs, un tieši Viņš, ap cilvēku uzceļ žogu, piebārsta ceļu ar ērkšķiem.
Tas ar varu pārliecina, ka labāk apstāties un varbūt... griezties atpakaļ.
Svarīgi ir – apstāties laikus.
Kas notiktu, ja nebūtu sāpju, kuras mūs laikus brīdina?
Cilvēks ir tik slims ar grēku, ka viņa vēlmes nekas neapturētu.
Sāpes mums saka: “Cilvēk, esi uzmanīgs!
Mēs, sāpes, esam tikai vēstnesis, vien zīme.
Nebaidies no mums. Tev jābaidās no tā, par ko mēs liecinām.
Mūžīga atšķirtība – lūk, no tās tev ir jābaidās!”
Tēvs, kurš ir mīlestība, sevi neuzspiež – Viņš mums ļauj aiziet.
Un mēs dodamies ceļā.
Dzīvības vietā dodam priekšroku nedzīvajam, patiesības vietā – meliem.
Tā mēs veidojam savu pieredzi.
Un briesmīgākais: ja vien atrastu meklēto, mēs nekad neatgrieztos mājās.
Par laimi, nenotiek tā, kā mēs gribam.
Maizes vietā atrodam zīles, bet baudas vietā – trūkumu.
Šķiet, pašas lietas ir par mums gudrākas,
tās cenšas palīdzēt, vēršoties pret mums.
Man neatliek nekas cits kā griezties atpakaļ.
Savas mīlestības dēļ Dievs manu bēgšanu dara nepanesamu.
Viņš ir atstājis man brīvu izvēli doties prom,
bet tajā pašā laikā ir radījis apstākļus, kas mani piespiež atgriezties.
Kāda gan nozīme mazām ciešanām?
Svarīga ir mīļotā atgriešanās. Lai paliktu kopā uz visiem laikiem.
Tam, kurš mīl, atšķirtība ir nepanesama.
Mēģiniet par to domāt konkrēti:
māte, kas šķirta no sava bērna,
vīrs no sievas,
draugs no drauga,
dēls no tēva,
un... uz visiem laikiem. Tas ir nepanesami!
Neviens nespēj iznīcināt manu dzīvību, jo tā ir mūžīga.
Mēs vairs nevaram mirt, jo esam uzpotēti mūžīgajai Dzīvībai, kas ir Dievs.
Mēs esam savienoti ar gaismu, kas ir Kristus.
Mēs esam piesaistīti mīlestībai, kas ir Svētais Gars.
Šo mūsu saikni ar dievišķo dzīvību nevienam nav iespējams saraut.
Taču to varam izdarīt mēs paši – ar savu gribu.
Es varu atšķirties no Dieva. Un tā ir mana īstā nāve.
Tad es ieeju “ne-dzīvībā”, tumsībā un naidā.
Dievs nevēlas kaut ko tik briesmīgu.
Neatliek nekas cits kā mani brīdināt. Un Viņš brīdina caur ciešanām.
Nebaidieties no ciešanām! Baidieties no tā, uz ko ciešanas norāda.
Nebaidieties no fizikās nāves! Īstā nāve, tā otrā, ir vēl briesmīgāka.
Tādēļ pie krusta mira Taisnīgais.
Pajautā šovakar Kristum, Viņš tev atbildēs:
“Jūs neizbēgsiet mīlestībai.”
Dzīves īstenība un Dieva darbs
To var teikt par jebkuru dzīves notikumu, visās ciešanās un priekos.
Caur realitāti Dievs mūs veido, mudina un liek pieaugt.
Ir jāpieņem, ka notikumi un lietas manā dzīvē
veido Dieva darbības veselumu.
Tas nav viegli, ja šis notikums ir sāpīgs vai sarežģīts.
Tuksnesi pilsētā nav viegli izdzīvot, jo domājam, ka tā atrodas tālu no Dieva.
Mēs uzskatām, ka Viņš ir tikai skaidrā rītausmā vai svētku priekā.
Kad mūs skar neizprotams notikums, pārņem sajūta, ka esam aizmirsti.
Realitāte kļūst negatīva.
Tai nav sejas, nav jēgas, tā neuzrunā.
Visiem spēkiem vēršamies pret to kā pret ienaidnieku,
no kura pēc iespējas drīz jātiek vaļā.
Vai nejauša bija Jēzus piedzimšana Bētlemē?
Vai nejauši Viņš satika Pēteri, Jēkabu un Jāni?
Vai nejauši Jēzu apcietināja un piesita krustā starp noziedzniekiem?
Kā Viņš, Visvarenais, varēja vēlēties kļūt par Sāpju Vīru?
Visās šajās situācijās jaušama kāda loģika,
kas sagatavo un īsteno Dieva Dēla ceļu.
Mesiāniskie laiki ir atnākuši ne jau lai mainītu redzamās lietas.
Ne to Kristus lūdza Tēvam, bet tikai: “Lai notiek Tavs prāts!”
Realitāti Viņš uzlūkoja kā Tēva gribas izpausmi,
kā laika zīmes, kas pasludina Valstību un sagatavo tās atnākšanu.
Tāpat arī neviens no mums nespēj izbēgt no šīs daudzveidīgās realitātes,
kura palīdz piedzimt jaunai dzīvei.
Nav viegli lasīt zīmēs un notikumos.
Ņemiet vērā līdzību par akmeni un maizi,
čūsku un zivi, olu un skorpionu (Lk.11).
Var gadīties, ka kāda lieta tev šķiet esam akmens, bet ja esi vērīgāks:
tas nav akmens, bet gan maize.
Iespējams, slimība tev likās esam čūska, bet izrādās –
tā bija zivs, kas tevi baroja un izmainīja.
“Tam, kurš tic uz Dievu, viss nāk par labu” (Rom.8:28).
Tā teltij, kurš cer un mīl, pārbaudījumi tuvojas tikai ar labu nolūku.
Taču laika zīmes lasīt ir tik grūti!
Visai bieži mēs, kristieši, materiālo bagātību noturam par svētību,
bet grūtības un vajāšanas uzlūkojam kā lāstu.
Baznīcā ir viegli prasīt no citiem varonīgu dalīšanos savos labumos,
taču grūti to izdzīvot un prasīt pašam no sevis.
Vai mūsu darbi atbilst vārdiem?
Vai īstenojam Evaņģēliju savā dzīvē?
Tā ir neapstrīdama mūsu laika patiesība.
Kultūras pagrimums ticību ir padarījis kailu.
Tam, kurš pašreizējo realitāti uzlūko bez pravieša gara,
optimisms šķiet miris.
Bet tur, kur mirst cilvēciskais optimisms,
dzimst kristīgā cerība.
Optimisms ir paļaušanās uz cilvēka iespējām.
Cerība ir paļaušanās uz Dievu un Viņa visvarenību.
Tādēļ, pirms skatīties uz zemi, vispirms uzlūko Debesis!
Arī tad, kad ticīgais strādā, viņa gars sauc:
“Maranata! Nāc, Kungs Jēzu!”
Tas ir: Nāc, Kungs Jēzu!
Un kristieši liecina par savu ticību cits citam: es ticu!
Tu neredzi Dievu lietās, bet Viņš tajās ir.
Tu neredzi Dievu vēsturē, bet Viņš tajā ir.
Tu neredzi Dievu savā istabā, bet Viņš tajā ir,
tāpat kā jebkurā vietā, kur tu šobrīd atrodies.
Dievs lūkojas uz tevi un no savas būtnes dziļumiem vēlas sarunāties.
Tava ticība dara Viņu klātesošu.
Mēs Viņu atrodam pēc savas ticības mēra. To izmainīt nav iespējams!
Dievs ir iekārtojis, ka saruna ar Viņu notiek ticībā,
ka pieaugšana Viņā notiek cerībā
un ka Viņa atklāšanos mēs pieredzam mīlestībā.
Dieva Vārds ticību ietērpj attēlos, balsīs, eņģeļos, pērkona dārdos,
tas ir – mūsu vājumam piemērotā valodā.
Tomēr problēma paliek: kamēr esam uz šīs zemes,
mūsu sastapšanās ar Dievu ir sastapšanās ticībā.
Bez jebkāda noslēpuma. Kā gan tu varētu justies ērti?
Ko tas tev dotu? Tu paliktu gluži kā sastindzis.
Bet ticības tumsa dāvā telpu tavai brīvībai. Ticībā tu esi patiesi brīvs.
Šajā telpā mums jāsasniedz beznosacījumu mīlestības briedums.
“Darīt tā, it kā...” – tā ir palīdzība bērniem.
Tavi darbi ir nozīmīgi Dieva acīs tad, kad tie veikti mīlestības dēļ
un nevis aiz bailēm no Viņa klātbūtnes.
Tavs nobriedušais “jā” tagad kļūst Dieva “jā”.
Rīkojoties tā, kā rīkotos Viņš – saskaņā ar Kalna svētību garu,
Tu kļūsti par pieaugušu dēlu.
Dievs ir liels savā būtībā. Cilvēks kļūst liels, kad tuvojas Viņam.
Kad brīvi izvēlas darīt to, ko dara Dievs.
Ja tumšo nakti izgaismotu jelkāda jūtama klātbūtne,
tad cilvēka vājums kļūtu par verdzisku iztapību vai bailēm.
Vai saproti, kādēļ Dievs nomira ticības tumsā?
Kādēļ neatbild taviem saucieniem, it kā joprojām būtu miris?
Lai ļautu arī tev mirt aiz mīlestības – kā Jēzum, briesmīgā vientulībā.
Tas tā ir, un tā tam ir jābūt.
Ja tu meklētu Dieva klātbūtni sajūtās, iztēlē vai prāta spriedumos,
tu iegūtu vien niecīgu palīdzību, kas izgaistu pie pirmajām vēja brāzmām.
Turpretim, meklējot Dieva klātbūtni ticībā – tā tevi balstīs.
Ilgojoties pieskarties Dievam cerībā – jutīsies iesviests gaismas bezdibenī.
Izdzīvojot Viņa mīlestību – tu iepazīsi Dievu.
Tu uzzināsi, kā ir noreibt no Dieva.
Tu ieraudzīsi atvērtas debesis.
Mājās! Manās un tavās mājās.
Tā kā Dievs ir apslēpts, neviens Viņu neredz.
Tomēr visi Viņu meklē, jo ikvienā mīt liela vēlēšanās Dievu ieraudzīt.
Tas ir tik interesanti!
Māte Terēze iziet ielās, sniedz mierinājumu mirstošajam.
Pasaule uz brīdi apstājas: tā Kalkutas ielās redz Dievu staigājam.
Ko darīja brālis Rožē? Viņš mīlēja jauniešus.
Viņi to sajuta, un tas bija sākums Tezē piedzīvojumam.
Dievs atklājas visur, kur kāds ciena dzīvību, vēlas gaismu un cenšas mīlēt.
Ikreiz, kad tu iestājies par dzīvību, tu mīli un no tavas rīcības izplūst Dievs.
Rīkojoties tā, kā rīkotos Jēzus, tu atbrīvo Dievu no neredzamā plīvuriem
un dari Viņu redzamu cilvēku ceļos.
Ticība ir darbs, nevis nebeidzamas runas.
Cerība ir gaismas žests, nevis naivs sentiments.
Mīlestība ir notikums.
Tas ir Jēzus pravietojums
Tad nu tiecieties pēc debesu Valstības lietām! (Kol.3:1)
Augšāmcelšanās ir Dieva uzvara cilvēkā.
Nu mums kļūst iespējams izdzīvot Kalna svētību neiespējamību.
Augšāmcelšanās patiešām ir visas Jēzus mācības kopsavilkums.
Tās īstumu apliecināja Viņa paša augšāmcelšanās. Nāvē rodas dzīvība.
Augšāmcelšanās ir iespējama vien pēc pilnīga sabrukuma.
Dzīvības Dievs pietuvojas mūsu nāvei, sakot: “Es visu daru jaunu.”
Es tevi veidošu tādu, kādu tu pats sevi esi vēlējies.
Tu gribēji mīlēt, bet tev neizdevās? Tagad tu to spēsi.
Viņa radošā spēka atklāšanās, spēja darīt lietas jaunas.
Mans vecais “es” vairs neeksistē, tāpat kā zemē iekritušais grauds.
Augšāmcelts ķermenis tagad iet pretim savam Dievam.
Pēc Jēzus augšāmcelšanās cilvēku vēsture vairs nevar noslēgties haosā.
Tā nenovēršami dodas pretim gaismai, dzīvībai un mīlestībai.
Un mēs, glābtie, tam esam pirmie liecinieki.
Jo Valstība jau ir mūsu vidū.
Vajag tikai to vēlēties. Dievs pats neko neuzspiež, bet piedāvā.
Dieva griba man ir pats labākais, taču to īstenot spēju, tikai būdams brīvs.
Ja brīvību atņem, cilvēks savā dziļākajā būtībā tiek nogalināts.
Tādēļ Dievs apstājas uz cilvēka “jā” sliekšņa.
Jēzū Viņš mūs ir atbrīvojis no tumsas impērijas visatļautības un naudas varas.
Viņš devis mums vietu savā gaismas un mīlestības Valstībā.
Jēzū mēs smeļam spēku dzīvot uz šīs zemes tā, kā Viņš ir mācījis,
gan radības, gan cilvēkus uzlūkojot ar Viņa skaidrajām acīm.
