Lūgšanas nozīme

2003

grāmatu konspektāja M.D.

H.E. Fosdiks

LŪGŠANAS NOZĪME

R., SOL VITA, 1995.

                       

Saturā 10 tēmas: Lūgšanas dabiskums. Lūgšana kā vienība ar Dievu. Dieva gādība par cilvēku. Lūgšana un Dieva laipnība. Kavēkļi un grūtības. Lūgšana un likumība. Nepaklausītas lūgšanas. Lūgšana kā lielākā vēlēšanās. Lūgšana kā cīņas līdzeklis. Nesavtība lūgšanā.

Lūgšanas dabiskums

Cilvēki lūdz tāpēc, ka viņi ir cilvēki; lūgšana ir tikpat dabiska kā ēšana un elpošana.

Cilvēks apspiež sevī vienu no cilvēka dzīves būtiskām funkcijām, ja viņš noliedz sevī tieksmi lūgt.

“Ja tu esi aizslēdzis durvis un nodzēsis gaismu savā istabā, nesaki, ka esi viens. Dievs ir tavā istabā”. (Epiklets, filozofs)

“Lūgšana ir visaugstākais enerģijas veids, uz ko cilvēka prāts ir spējīgs.” (Kolridžs)

Kā Bībelē, tā ārpus tās lūgšana atkarīga no uzskatu plašuma vai šauruma, no gara pacilātības vai sarūgtinājuma, kas raksturo attiecīgo paaudzi vai indivīdu.

Daudzi atteikušies no lūgšanas. Viņi iztiek ļoti labi bez tās un, ja grib būt pilnīgi atklāti, tad atzīstas, ka netic lūgšanai. Bet viņiem jāatzīstas arī, ka viņu neticība skar tikai viņu domas un ne viņu impulsus. Ja nāk kāda nospiedoša vajadzība, viņos atdzīvojas lūgšanas impulss…

Līdzīgi ūdenim artēziskā akā, ko ierobežo tvertne, lūgšana laužas tomēr uz āru; daba ir stiprāka par mākslīgiem žogiem, un straumes, kas plūst mūsu dzīves apakšzemē, meklē izeju… Visādi apstākļi – briesmas, atbildība, bēdas – kas mūs izkustina no mūsu pašu uzskatiem un liek darboties dabiskiem impulsiem, var ierosināt mūs lūgt…

Visskeptiskākā cilvēkā vai paaudzē lūgšana vienmēr ir zemapziņā nogaidoša.

Vispirms te… notiek atkāpšanās pie pagānu jēdziena par Dievu. Dievs kļūst vienīgi par spēku, kuru dažos gadījumos saucam sev palīgā… Ja lūgšana ir neattīstīta, cilvēki lūdz vienīgi tad, kad viņu gudrība iznīkusi…

Otrkārt, ja lūdzam tikai nepieciešamos krīzes gadījumos, mūsu lūgšana kļūst ļoti savtīga, patmīlīga. Mēs domājam par Dievu tikai sakarā ar mūsu pašu vajadzībām.

Lūgšana kā vienība ar Dievu

Daudzi cieš neveiksmi lūgšanā tāpēc, ka vienmēr uzskatījuši to vairāk par pienākumu nekā par priekšrocību…

Kad lūgšana kā labumu iegūšanas līdzeklis praksē cietusi neveiksmi, cilvēki pa lielākai daļai dara vienu no diviem: vai nu atstāj lūgšanu pavisam, vai arī, turpinot piekopt lūgšanu, meklē šai rīcībai jaunus motīvus, kas ieņemtu agrāko motīvu – labumu saņemšanas no Dieva – vietu.

Cik daudzi vēl šodien uzskata lūgšanu par sava veida garīgu vingrošanu! Viņi aizlūdz par citiem ne tāpēc, ka domā ar to saviem draugiem palīdzēt, bet tāpēc, ka lūgšana dara viņus pašus līdzjūtīgākus. Kārdināšanās viņi lūdz pēc spēka ne tāpēc, ka Dievs viņiem palīdz, bet tāpēc, ka pati lūgšana viņus stiprina. Lūgšana viņiem ir viens domu izteiksmes veids…

Kad mūsu Kungs lūdza, Viņš runāja ar Dievu. Viņa dzīvi virzīja Dievs. Viņš juta Dieva klātbūtni, tā apgaismoja Viņu. Viņa lūgšana nebija monologs, bet dialogs; ne pašsaruna, bet draudzība. Un lūgšana arī ir ne labumu iegūšanas līdzeklis, ne arī saruna pašam ar sevi; tā ir dvēseles augstākais pārdzīvojums; vienība ar Dievu. … tai vairs nav gadījuma rakstura. Tā ir pastāvīga draudzība ar Dievu, nevis kaprīza prasība pēc Viņa dāvanām… Tā ir… “noslēpumaina un spēcīga sirds pacelšana uz To, kas ir visu Tēvs” (A.C. Bensons).

Lūgšana visaugstākā izpratnē nozīmē pastāvīgu sadraudzību ar Dievu, kas izpaužas atsevišķos lūgšanas aktos, un atsevišķus lūgšanas aktus, kas padziļina sadraudzību.

…mēs varam piedzīvot dievišķās draudzības pārveidojošo spēku, kad mācāmies, ka lūgšana nav ubagošana, nav monologs, bet savienība ar Dievu.

“Dod man sevi pašu; bez Tevis savas ilgas nevaru apmierināt, kaut arī Tu man atdotu visu, ko Tu esi radījis.” (Augustīns, 4.gs.)

“Mani neapmierina viss, ko Tu man dotu, bez Tevis.” (Ķempenes Toms, 15.gs.)

“Vai nu Tu nāc pie manis saules gaismā vai lietū, es Tevi priecīgi uzņemšu savā sirdī. Tu pats esi vairāk kā saule, Tu pats esi patvērums lietū; es meklēju Tevi un ne Tavas dāvanas.” (Džordžs Matisens, 19.gs.)

Tikai tam, kas lūdz, Dievs var sevi reāli parādīt… Šāds piedzīvojums dara Dievu dzīvu, bet daudziem cilvēkiem Dievs ir tikai nenoteikta būtne, kurai viņi neskaidri tic, bet ar kuru viņiem nav nekādas darīšanas…

Ja ticam Dieva esamībai, tad lūgšana ir nepieciešama, lai Dievs kļūtu ne vien par mūsu prāta atziņas objektu, bet lai mēs sajustu dzīvē Viņa klātbūtni.

Dieva gādība par cilvēku

Varbūt vislielākās grūtības lūgšanas piekopšanā rodas tāpēc, ka mums ir tieksme padarīt to par svinīgu formu, nevis par dzīvu darbību. Mēs sākumā mēģinām lūgt, bet beidzam ar “pātaru skaitīšanu”…

Lūgšana ir reāla tiem, kuri saskatījuši Dieva personisko mīlestību. Mūsu dievbijīgās paražas ir tikpat nespēcīgas kā tibetiešu lūgšanas ritenis, ja to pamatā nav apzinīga draudzība ar mūsu Tēvu, kurš gādā par mums visiem. Lūgšana ietver sevī ticību, ka Dievs ir ieinteresēts par to cilvēku, kurš lūdz.

“Viņš mīl ikvienu no mums tā, it kā Viņam būtu tikai viens ko mīlēt.” (Sv. Augustīns)

Radītājam nekas nav par lielu, lai izpildītu, un nekas nav par mazu, lai pārredzētu. Viņam pieder kā mikroskopiskā pasaule, tā arī zvaigznes.

Viņš piešķir mūsu dzīvei vērtību, gādājot par katru no mums atsevišķi. Mūžīgais Dievs sauc mūs katru vārdā. Viņš nav cilvēces Dievs masu izpratnē – Viņš ir Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs! Visi lielie lūdzēji smēluši spēku no šīm personiskajām attiecībām ar Dievu…

Neviens tēvs nevar citādi mīlēt savu ģimeni vispār, kā tikai mīlot katru tās locekli atsevišķi. Tā arī Dievs var rūpēties un uzstādīt plānus visai pasaulei, tikai gādājot un rūpējoties par katru cilvēku šinī pasaulē.

Lūgšana patiesi nozīmē, ka mēs ticību, ka Dievs gādā par ikkatru no mums, attiecinām uz sevi personiski. Kad cilvēks patiesi lūdz, viņam Dieva gādība par katru atsevišķu cilvēku nav vairs skaista, bet bezspēcīga teorija, kuru uztur viņa prāts. Patiesību, kuru viņš piedzīvojis, viņš tagad izlieto praksē; viņš dibina uz to savu dzīvi; viņš sasniedz to biedrību ar Dievu, kur ticība ir teorija un lūgšana prakse.

Ticība pati par sevi ir neizpētītās Dieva žēlastības zemes karte; lūgšana ir īstā ceļošana pa šo zemi. Baznīcas traģēdija ir tā, ka tūkstošiem tās piederīgo priecājas ap savām ticības kartēm, uz kurām atzīmēti Dieva draudzības ceļi, bet viņi nekad neceļo…

Evaņģēliji atklāj mums lielas izdevības; lūgšana tās izlieto.

Lūgšana un Dieva laipnība

No visām nepareizām lūgšanas izpratnēm visparastākais ir uzskats, ka lūgšana ir ceļš, pa kuru panākam, lai Dievs dara pēc mūsu gribas.

Daudziem ļaudīm ir grūtības tādēļ, ka viņi tic Dievam tikai pa daļai. Tie tic Viņa mīlestībai, un, domādami vienīgi par to, tie sāk sarunāties ar Viņu, būdami tanī pārliecībā ka varēs Viņu piedabūt dot viņiem visu, ko viņi grib. Viņi motivē savu rīcību ar to, ka Dievs ir laipns un uzklausīs bērna lūgšanu un dos, ko bērns vēlas. Viņi netic Dieva gudrībai – t.i., ka Viņš zina, kas mums ir vislabākais – un Viņa gribai – Viņa plānam mūsu rakstura un dzīves veidošanā.

Lūgšana atver mūsu dzīvi Dievam, tā ka Viņa prāts var notikt mūsos un caur mums, tāpēc ka īstā lūgšanā mēs noskaņojam savu gribu darīt to, ko Dievs grib.

Īsta lūgšana nozīmē pastāvīgi pakļaut sevi pašu Dieva ietekmei.

Nedomāsim, ka varam papildināt Dieva zināšanas par mūsu vajadzībām vai arī noskaņot Viņu vēl laipnāk ar mūsu lūgšanām. To mēs nevaram. Viņš zina mūsu vajadzības jau iepriekš un ir gatavs vairāk dot, nekā esam gatavi saņemt. Bet vienu gan varam darīt. Varam atvērt ceļu Dieva prātam. Lūgšana nevar grozīt Dieva nodomus, bet lūgšana var tos veicināt. Cilvēkam ar aizslēgtu sirdi Dievs nevar darīt to, ko cilvēkam ar atvērtu sirdi.

Īsta lūgšana… atver durvis Dieva plānam. Tā negroza Dieva plānu, bet atbrīvo tam ceļu. Tā nav ubagošana no Dieva; tā ir sadarbība ar Dievu.

Lielo cilvēku liecības pierāda sekojošo: dažas lietas nenotiek bez domāšanas, dažas lietas nenotiek bez darba, dažas lietas nenotiek bez lūgšanas.

Vispirms – ir lietas, ko Dievs nespēj pasacīt cilvēkam, ja cilvēks nelūdz. Viens no mūsu lielākajiem pārpratumiem lūgšanas izpratnē ir tas, ka mēs lūgdami galvenokārt gribam tikai runāt uz Dievu; turpretim lūgšanas labākā daļa ir klausīšanās uz Dieva balsi.

Mēs reti klausāmies. Mēs strādājam tik centīgi, ka Meistars ar saviem plāniem nemaz netiek pie vārda… Kad Svētais Gars stāv aiz durvīm un klauvē, mēs iekšā saimniekojam tik skaļi, ka klauvēšanu nemaz nevar dzirdēt. Dievs tik tikko, ar pūlēm var šad tad iestarpināt pa vārdam mūsu dzīvē. … lūgšana ir auss, kas klausās.

Ir lietas, ko Dievs nespēj cilvēkam dot, ja cilvēks nelūdz.

Došana vienmēr ir kaut kas divpusējs, kur saņēmējs ir tikpat svarīgs kā devējs. Visvērtīgākās dāvanas mēs nevaram iemest otra cilvēka dzīvē kā akmeņus kurvī. Lai dāvanu varētu iedot otram, tā ir jāpieņem. Saņemšanai gatava sirds ir absolūts priekšnoteikums katrai lielai dāvanai. Pats Dievs nevar cilvēku apveltīt ar savām vislabākajām dāvanām, ja cilvēks nelūdz.

Ja mēs lūdzam Dievu, domādami visvairāk par to, ko mēs gribam, tad ļoti viegli iespējams, ka mēs pievilsimies. Bet, ja lūdzam, visvairāk domādami par to, ko Dievs grib mums dot – varbūt spēku panest bēdas, no kurām mēs gribētu izvairīties; varbūt pacietību sagaidīt svētības, kuras mēs vēlētos iegūt jau tūliņ; varbūt Viņa vadību kalpošanas ceļā, no kura mēs labprāt atbrīvotos, - nekad mēs nebūsim vīlušies. Cilvēki, kas tuvojas Dievam, vēlēdamies nevis diktēt, bet saņemt, ir izpratuši pareizo pieeju lūgšanai. Viņi ir saskatījuši, ka lūgt nozīmē: dot Dievam izdevību apveltīt mūs ar to, ko Viņš vairāk vēlas mums sniegt nekā mēs vēlamies saņemt. Lūgšana ir saņēmēja roka. Ar kāda 16.gs. mistiķa vārdiem sakot: “Lūgt nenozīmē prasīt to, ko mēs vēlamies no Dieva, bet ko Dievs vēlas no mums.”

Ir lietas, ko Dievs nespēj darīt ar cilvēka starpniecību, caur viņu, ja cilvēks nelūdz.

Ja cilvēks lūdz ilgodamies, lai caur viņa dzīvi varētu notikt tas, ko Dievs grib panākt, tad viņš ir atklājis lielo noslēpumu. Caur viņu, ar viņa starpniecību – ja viņš turpina un pierod tā lūgt – Dievs var padarīt tādas lietas, kas citādi būtu neiespējamas. Viņš ir kļuvis Dievam par atvērtām durvīm uz pasauli.

Lūgšana tiešām padara lielas lietas. Tā nevar grozīt Dieva nodomu, bet groza Dieva rīcību.

Kavēkļi un grūtības

Izveidot savu dzīvi par īstu lūgšanas dzīvi – tas kaut ko maksā.

Īstai lūgšanas dzīvei nepieciešama pastāvīga pašdisciplīna domāšanā; tikai sirdīs skaidrie redzēs Dievu. Ir brīži, kad pēc ilgāka laika mūsu dvēsele it kā paceļas kalngalā un pārdzīvo tur kaut ko lielu, dziļu un svētu (kā Mk.9:2-5). Pēc tam tā atgriežas ielejā apskaidrota, pacilāta, ar jauniem spēkiem un jaunu drosmi. Šādi brīži mums jātur ļoti dārgi.

Bet mums nav jānoraida arī citāds lūgšanas veids, kur mazāk aizgrābtības un sajūsmas, kas ir rāmāks, klusāks un vienkāršāks.

Lai varētu lūgšanā uzturēt īstu sadraudzību ar Dievu, vispirms ir nepieciešams skaidri apzināties un izjust Viņa klātbūtni.

Kādi cēloņi neļauj izjust Dieva klātbūtni un tā bieži padara īstu lūgšanu neiespējamu? Viens no galvenajiem cēloņiem, bez šaubām, ir  paša cilvēka raksturs.

… katram garīgam pārdzīvojumam nepieciešama zināma gatavība, zināms garīgās attīstības līmenis.

Ļaunas rakstura īpašības noteikti atsvešina un attālina cilvēku no Dieva. No šādām īpašībām mūsu Kungs īpaši atzīmējis divas: nešķīstību un atriebīgumu – to nebrālīgo garu, kas negrib ne piedot, ne meklēt piedošanu… Neviens nevar būt reizē nesaskaņā ar cilvēku un saskaņā ar Dievu.

Tāpēc katrs, kas, mēģinādams lūgt, nespēj izjust Dieva klātbūtni, lai vispirms rūpīgi pārmeklē pats savu dzīvi. Ir vēl arī citi cēloņi, kas neļauj izjust Dieva klātbūtni. Mums visiem dažreiz par tādu kavētāju var būt mūsu garastāvoklis.

“Cik daudz dažādu paslēptuvju sirdij rodas taisni lūgšanas laikā! Tiešām, neviens nevar izskaitīt, pa cik daudziem sānu ceļiem un slepenām ejām sirds brīžam mēģina aizbēgt no Dieva klātbūtnes.” (Benjens, angļu rakstnieks)

Šis apstāklis nav svešs nevienam nopietnam cilvēkam. Kā pret to izturēties? Pirmais un galvenais solis: atzīt, ka šis apstāklis ir gluži dabisks, un tāpēc neapmulst.

Cilvēks, kas padodas saviem mainīgajiem garastāvokļiem, neglābjami nonāk neveiksmju varā. Viņš ir kā kuģis, ko vēji un jūras straumes nes, kur grib…

Kāds ir sacījis: “Ja nevari lūgt , kā gribi, lūdz, kā vari!” Ja sauli aizsedz mākoņi, tad tāpēc neviens taču neteiks, ka saules vairs nav un nebūs. Mainīgie garastāvokļi ir šādi mākoņi pie mūsu garīgās dzīves debesīm. Cilvēkam nav jāpārvērtē to nozīme.

Tādos brīžos dažreiz labi var palīdzēt kāda cita cilvēka lūgšana; to lasot vai dzirdot, rodas ierosinājums arī paša lūgšanai.

Lūgšana pati ir ļoti labs līdzeklis pārvarēt sliktu garastāvokli. Ja tev negribas lūgt, tad taisni tāpēc lūdz jo dedzīgāk!

Daudz grūtāks kavēklis jāpārvar tiem cilvēkiem, kas parasti neizjūt Dieva klātbūtni; pa lielākai daļai te vainīgs viņu temperaments, viņu daba.

Katram cilvēkam ir tiesības lūgt Dievu savā īpatnējā veidā – kā kurš var. Nav taisnība, ka tikai mistiķi un jūtu cilvēki būtu vispiemērotākie reliģiskai dzīvei.

… vienmēr jāatmin, ka nav viena noteikta parauga, šablona, pēc kura būtu jāveido mūsu lūgšanas un visa mūsu sadraudzība ar Dievu. Lai katrs cilvēks lūdz tā, kā viņš vislabāk var. Neviens lai verdziski nepadodas kāda cita lūgšanas metodēm. Dieva klātbūtni piedzīvot varam vienīgi mūsu pašu sirdīs. Viss labākais, cēlākais, svētākais mūsos ir Dieva atklāšanās mūsos. Neviens cilvēks lai nemeklē Dievu ārpus sevis paša, t.i., ārpus savas labākās daļas. Mums jāmeklē Dievs un jāklausās uz Viņa balsi, bet tā skan mūsos pašos, mūsu dvēselēs.

“Pacelties tuvāk Dievam nozīmē iedziļināties dziļāk sevī. Tas cilvēks, kurš spēj iedziļināties savas dvēseles pašos dziļumos, tiešām spēj pacelties pār sevi un patiesi tuvoties Dievam.” (Alberts Lielais)

Neviens nav pietiekoši sagatavots piedzīvot Dieva klātbūtni, kamēr viņš nav atzinis arī to, ka Dievs meklē viņu.

Ja mēs atrodam Dievu, tad tas vienkārši nozīmē tikai to, ka mēs atbildam Viņa saucienam un ejam Viņam pretī, ļaujamies sevi atrast. Kas meklē Dievu bez šīs atziņas, tas nekad Viņu neatradīs. Kā gan laicīgais spētu atrast Mūžīgo, ja Mūžīgais pats nevēlētos šo sastapšanos? Kā gan cilvēks spētu pacelties tik augstu, lai kaut kādā veidā piedzīvotu Dieva tuvumu, ja Dievs pats nevēlētos noliekties, pazemoties līdz draudzībai ar cilvēku? Pirms cilvēks meklēja Dievu, Dievs jau meklēja cilvēku.

Lūgšana nav tikai meklēšana, taustīšanās pēc Dieva; lūgšana ir savas dzīves atvēršana Dievam. Atrast Dievu īstenībā nozīmē ļaut Viņam mūs atrast. Kas ir skaidri saskatījis šo patiesību, tam arī lūgšana kļūst par reālu, skaidru lietu. Tas vairs nerunā tukšā telpā; tas vairs netaustās tumsā, meklēdams Dievu.

Lūgšana un likumība

Kā Dievs var veidot un ietekmēt notikumus dabā un cilvēces vēsturē bez sadursmes ar dabas likumiem? Tas, ko parasti nosauc par brīnumu, nav kāda  esoša likuma atspēkošana; tur vienīgi parādās kāds cits – lielāks un augstāks likums, ko mēs vēl nezinām un nesaprotam. Mums jāatmin, ka dabas likums nav nekas vairāk kā cilvēka konstatējums par to, kā lietas un parādības parasti notiek, cik tālu cilvēkam ir bijis iespējams tās novērot. Kas cilvēkam izliekas brīnums, tas Dievam nav nekāds brīnums. Viņam tas liekas tikpat dabisks kā saules lēkts un riets.

“Labi pazīdams dabu, es uzdrošinos apgalvot, ka mazas zināšanas dabaszinātnēs un pats pirmais ievads tajās cilvēku noskaņo ateisma virzienā, bet, no otras puses, lielas zināšanas dabaszinātnēs un nopietna iedziļināšanās tajās tuvina cilvēku reliģijai.” (Bēkons, filozofs)

Jebkurš zēns var grozīt strauta ceļu, izrokot grāvīti un ievadot ūdeņus citā gultnē. Dievs spēj to pašu ar jebkura cilvēka dzīves gaitu un arī ar vēstures gaitu, ko zēns ar strautu. Ja dabas likumi ir atslēgas, tad Dievs tās visas ir savēris uz auklas un tur savā rokā.

Ir daudzas lūgšanas, kas Dievam nav jāatbild, bet nav tādas patiesas lūgšanas, ko Dievs nespētu atbildēt. Dievs ir visu dabas likumu valdnieks – kā mums zināmo, tā nezināmo. Mums varbūt patiktu labāk, ja saule uzlēktu agrāk; ja varavīksnē būtu nevis septiņas, bet divpadsmit krāsas; ja varētu grēkot, bet ne ciešanu, ne soda par to nebūtu. To vēlēties vai lūgt nozīmētu veltīgi tērēt laiku. Mūsu vēlēšanās dēļ Dievs pasaules telpu un iekārtu nepārveidos – ne tāpēc, ka Viņš to nevarētu, bet tāpēc, ka Viņam tas nav jādara.

Ārējās pasaules spēki ir Dieva rokās, un Viņš var ar tiem rīkoties, kā Viņš grib. Tomēr tas nenozīmē, ka Viņam būtu jārīkojas ar tiem tā, kā mēs gribam.

Visā mūsu lūgšanu dzīvē nav jāaizmirst starpība starp “ticību lūgšanā” un “lūgšanu ticībā” – kā kāds garīdznieks šos jēdzienus ir apzīmējis. Ticība lūgšanā var kļūt iedomīga un skaļa; tā var sākt “iesniegt ultimātus” Visvarenajam, prasot savu prasību apmierināšanu; tā var sākt prasīt no Dieva brīnumus vai arī nostādīt pašu lūgšanu par kādu burvībai līdzīgu brīnumdarītāju spēku.

Lūgšana ticībā ir gluži citāda. Tā vienmēr lūdz pilnīgā padevībā Dieva gribai. Nekad tā nemēģina uzspiest Dievam savu gribu, bet savējo pieskaņot Dieva gribai. Tā lūdz no visas sirds pēc savām vajadzībām un tic, ka Dievs tās spēj apmierināt, tomēr šāda lūgšana arvien noslēdzas, tāpat kā mūsu Kungam, ar domu: “Tavs prāts lai notiek!” Lūgšana ticībā rada cilvēkā neizsakāmu iekšēju prieku par Dieva visspēcību tai apziņā, ka “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”. Tādai lūgšanai ir dziļš saturs un jēga. Dievs spēj darīt visu, bet lūdzējs apzinās, ka viņam nav tiesības prasīt Dievam, lai notiktu cilvēka griba Dieva radītā pasaulē.

Nepaklausītas lūgšanas

“Lūgšana ir kā slūžu atvēršana starp okeānu un mūsu mazajiem kanāliem tai brīdī, kad okeānā ir uzplūdi; tie tad bagātīgi ieplūst kanālos.” (Tenisons, angļu dzejnieks)

“Kāds sajukums izceltos pasaules telpā, ja visas mūsu lūgšanas tiktu paklausītas! Tad jau mēs valdītu pasauli, ne vairs Dievs. Un jūs domājat, ka mēs prastu valdīt labāk? Man tiešām dvēsele sāp, kad dzirdu cilvēkus gari jo gari lūdzam, pašiem nezinot, ko viņi īsti grib. Līdzīgi tam, kā izbiedēta sieviete ieķeras braucējam grožos, ja zirgs sāk straujāk skriet, - tā mēs ar savām lūgšanām dažreiz ieķeramies Dieva vadības grožos. Cik daudz vairāk mums vajadzētu Viņam pateikties – pateikties, tad klusēt un visās pārējās lietās padoties Dieva gribai!” (Longfelovs, amerikāņu rakstnieks)

“Pēc manas pārliecības, visām lūgšanām pēc kaut kādām pārejošām lietām jābūt pilnīgi padotām Dieva gribai. Ja Dievs tā grib, tad lai tā notiek. Lūdzējam jābūt gatavam arī uz to, ka viņa lūgšana nepiepildīsies, ja tā nesaskan ar Dieva plāniem, kurus Viņš ir nospraudis savā bezgalīgajā gudrībā.” (Gordons, ģenerālis)

Prasību lūgšana nav vienīgais lūgšanas veids. Cilvēks var lūgt Dievu, no Dieva neko neprasot. Prasību lūgšanu novads tomēr ir svarīgs. Prasība gan nav viss lūgšanas būtības saturs, tomēr tā ir lūgšanas pirmatnējā forma. Tā nav jāapkaro vai jāizskauž, un mēs to arī nevarētu izdarīt, kaut arī gribētu. Cilvēkam nepietiek vienīgi ar pielūgšanu, nožēlošanu, pateicību, svētīšanās solījumiem un laimes izjūtu sadraudzībā ar Dievu. Cilvēkam ir neskaitāmas vēlēšanās un ilgas – sākot ar ilgi gaidīto Dieva valstības nākšanu un beidzot ar rūpēm par savu tuvinieku labklājību un sekmēm dienišķajā darbā.

Prasību lūgšanas zemākajiem veidiem – kas grib Dievu vienīgi izmantot kādu personisku labumu iegūšanai – par cēloni parasti ir vispārīgi zems garīgās attīstības līmenis, garīga brieduma trūkums. Turpretim prasību lūgšanas, kurās tiek izteiktas cilvēces dziļākās, skaidrākās ilgas pēc visa cēlā, daiļā un labā, ir neatņemama, vērtīga lūgšanu sastāvdaļa.

… iemesls, kādēļ nepaklausītās lūgšanas spēj satriekt mūsu ticību, ir tas apstāklis, ka mēs neredzam, cik bieži Dievs paklausa mūsu lūgšanas citādākā veidā, nekā mēs to sagaidījām vai gribējām.

Mēs bieži lūdzam kādu lietu, bet Dievs dod mums tikai izdevību pie tās tikt. Bet par šādu Dieva atbildi mēs nemaz neesam sajūsmināti – ja vispār to atzīstam par Dieva atbildi.

Cilvēki bieži nosauc savas lūgšanas par nepaklausītām tādēļ, ka savā nepacietībā tie nedod Dievam laiku… Lai daudzas mūsu lielākās vēlēšanās varētu piepildīties, ir vajadzīgs laiks, neatlaidīga meklēšana, ilga gaidīšana, pacietība un atkal pacietība – tie ir nepieciešami priekšnoteikumi. Dažreiz mūsu lūgšanas paliek neatbildētas tādēļ vien, ka mēs pārāk ātri… tās atmetam.

Viens no neapšaubāmiem lūgšanu nepaklausīšanas iemesliem, protams, ir saprašanas trūkums mūsu lūgšanās… Vairumam no mums trūkst saprašanas par to, kas īsti ir lielākās vajadzības mūsu personiskajā garīgajā dzīvē.

Visu to apdomājot, mēs paši esam spiesti atzīt, ka daudzas mūsu lūgšanas nedrīkst tikt paklausītas. Patiesībā mēs nemaz nevarētu runāt par nepaklausītām jeb neatbildētām lūgšanām. Mums būtu jāsaprot, ka Dieva atbildētais “nē” ir tikpat pilnīga atbilde kā “jā”; bieži vien šajā “nē” Dieva laipnība parādās vēl lielākā mērā.

Pasaule mums visiem būtu visai bēdīga, ja Dievs uz mūsu neprātīgajām lūgšanām bieži neatbildētu ar “nē”.

Kāds cits lūgšanu nepaklausīšanas iemesls ir tas, ka bieži mēs ar lūgšanu gribam aizpildīt domāšanas un strādāšanas vietu. Jau esam minējuši, ka ir trīs galvenie veidi, kādos iespējama cilvēka kopdarbība ar Dievu: domāšana, strādāšana un lūgšana. Nevienu no tiem nevaram likt otrā vietā; visi trīs tie ir nepieciešami, jo katram no tiem ir savs īpatnējs darba lauks. Nospraust robežas, kur beidzas viens un sākas otrs darba lauks, - tas cilvēka prātam nav iespējams… Ja ar lūgšanas palīdzību gribam panākt to, kas panākams ar domāšanu vai strādāšanu, mūsu lūgšanas nevar tikt paklausītas. (Kā tad, kad zēns lūdz tēvu atrisināt viņa vietā skolas uzdevumu)

“Lūdz Dievu, bet nenoliec āmuru!” (Sperdžens)

Minēsim vēl kādu iemeslu, kas var aizkavēt lūgšanu paklausīšanu: mēs neesam gatavi, sagatavoti mūsu lūgtās dāvanas saņemšanai. Tātad vaina nav lūgšanā, bet mūsos pašos. Tas nenozīmē, ka mēs katrā tādā gadījumā esam tieši pārāk ļauni, samaitāti. Mums vienkārši pietrūkst patiesas, dedzīgas vēlēšanās un gatavības lūgto saņemt; arī pati mūsu lūgšana nav pietiekoši nopietna, dziļa un pastāvīga… Mūsu sajūsmas pilnās vēlēšanās tikpat ātri pāriet kā uznākušas. Tās nespēj dot lūgšanai vajadzīgo pastāvību un neatlaidību.

Puikas pilsētā dažreiz mēdz jokodamies piezvanīt pie nama durvīm un tad aizbēgt. Gadās arī tamlīdzīgi lūdzēji. Tomēr īstais zvanītājs, kam jātiek mājā iekšā, mierīgi gaida, līdz viņu ielaidīs. Tādai pašai jābūt mūsu lūgšanai – kas prot gaidīt un, ja vajadzīgs, piezvanīt vēl un vēlreiz. Pacietīgā gaidīšana un lūgšanu atkārtošana apliecina un reizē arī pārbauda mūsu vēlēšanās nopietnību.

“Lai nāk Tava valstība.” … Lielās, šīm līdzīgās lūgšanas parasti nav “jā” un “nē” lietas. Tās sniedzas pāri gadu simtiem un tūkstošiem, apvienojot sevī neskaitāmu paaudžu cēlākās un dziļākās ilgas. Tajās izpaužas dedzīga, pacietīga, neatlaidīga meklēšana pēc labā.

Īstai lūgšanai taču jābūt dedzīgai, rosīgai, izturīgai un neatlaidīgai. Vai tad tā nav tīrā nepieklājība – sākt Dievam lūgt kādu lietu, ko galu galā mēs nemaz nopietni nekārojam un necik augsti nevērtējam?

… tātad varam saskatīt trīs galvenos lūgšanas nepaklausīšanas iemeslus: saprašanas trūkumu mūsu lūgšanā, lūgšanas lietošanu nevietā un to, ka mūsu pašu dzīve nav pietiekoši sagatavota lūgtā saņemšanai.

… vēl piemirst svarīgo noteikumu, kas jāievēro katrai prasību lūgšanai – ka tai jānotiek Kristus vārdā (Jņ.14:13; 16:23-24,26)… Pašai lūgšanai jābūt pieskaņotai Dieva gribai un saskaņā ar Kristus garu…

“Ak, Kungs, dod, kaut es varētu izpildīt Tavu gribu, it kā tā būtu mana griba, - lai Tu tad varētu izpildīt manu gribu, it kā tā būtu Tava griba!” (Sv. Augustīns)

Pat ja Dievs nevar paklausīt cilvēka lūgšanu, pašu cilvēku Viņš var paklausīt. Šādā nozīmē varam sacīt, ka katrai lūgšanai seko atbilde un kaut kāda veida paklausīšana.

“Īsta lūgšana nekad neatgriežas raudādama.” Dievs tādu lūgšanu vienmēr atbild un paklausa vienā no diviem veidiem: vai nu Viņš apstākļus groza, vai arī dod pietiekoši daudz spēka tos pārvarēt un izturēt. “Šis otrs veids īstenībā nozīmē to pašu, ko pirmais. Ja grūtības vairs neizjūtam kā grūtības – jo redzam, ka varam tās pārvarēt, - tad tā ir tā pati atbrīvošana no grūtībām.” (Luters)

Lūgšana kā lielākā vēlēšanās

Mūsu lūgšanas bieži ir nesekmīgas tāpēc, ka tās neizsaka to, pēc kā mēs patiesībā sirds dziļumos kārojam (piemēram, lūdzot pēc grēku piedošanas). Bieži mums nemaz tik ļoti nerūp mūsu draugu dzīves gaita, kā tas var izlikties, spriežot pēc mūsu lūgšanas. Bet, ja tā, tad mums diez cik daudz nerūp arī mūsu aizlūgšanu rezultāts, un tādā gadījumā arī Dieva acīs tam maza nozīme… Lūgšanas vērtība atkarīga no tā, cik lielā mērā šī vēlēšanās valda mūsu dzīvē.

Šīs dvēseles dziļumos slēptās lielās vēlēšanās ir īstās lūgšanas mūsu dzīvē. Nepievilsimies – Dievs neļaujas apmānīties ar mūsu dievbijīgajiem vārdiem, kad mēs Viņam sakām, ka vēlamies Viņa svētību; Viņš vēro mūsu dvēseles dziļumus un tur slēptās lūgšanas. Lūgšana šajā plašajā nozīmē ir cilvēka dvēseles dziļākās tieksmes – kā labās, tā ļaunās – tas, ko cilvēks savos dvēseles dziļumos visvairāk mīl, viņa galvenās, lielākās vēlēšanās.

Raugoties no tāda redzes viedokļa… nav tāda cilvēka, kas nelūgtu. Lūgšana kā apzināta tuvošanās Dievam var būt arī izslēgta no daža cilvēka dzīves. Bet lūgšana kā lielākā vēlēšanās – vienalga, kādā nozarē un pie kādām lietām – tā ir katrā cilvēkā. Šādā nozīmē mēs lūdzam nemitīgi. … lūgšana šādā izpratnē ir katra cilvēka īstās vērtības iekšējais mērs.

Jo cilvēks ir garīgi lielāks, jo plašākas, dziļākas un smalkākas ir viņa ilgas un vēlēšanās. … lielākās vēlēšanās lūgšana iet domām un darbiem pa priekšu.

Tagad mums ir skaidrs, ka daudzas no Dievam adresētām runām, ko mēs saucam par lūgšanām, īstas lūgšanas nemaz nav. Tās neizsaka mūsu lielākās vēlēšanās. Lūgšana, kurā netiek izteiktas mūsu lielākās patiesās vēlēšanās, ir pārāk vāja, lai kaut ko sasniegtu (un vēl traucē patiesīguma un vaļsirdības trūkums). Lūgšana top īsta un dzīva tad, ja tā kļūst par lielāko vēlēšanos… Lūgšana ir garīgs izsalkums un slāpes. Bēdīga patiesība ir tā, ka parasti savu mērķi neizbēgami sasniedz cilvēka īstā, dziļākā vēlēšanās.

Ļaudis mēdz žēloties par nepaklausītām lūgšanām bet visādas nelaimes visbiežāk notiek taisni paklausīto lūgšanu dēļ… Bībele ir pilna piemēriem, kas rāda, kā paklausītas lūgšanas ir izpostījušas visu cilvēka dzīvi. Lielākās vēlēšanās ir briesmīgs spēks. (Pazudušā dēla stāsts, Ahabs un Nabota vīna dārzs, Jūda Iskariots un 30 graši)

Lūgšana kā cīņas līdzeklis

… padomāsim par lūgšanu kā par tādu iekšēju cīņu lauku, kur izšķiras cilvēka rakstura izveidošanās.

“Tas, kas pieceļas no lūgšanas kā labāks cilvēks, ir piedzīvojis lūgšanas paklausīšanu.” (Džordžs Meredits, angļu dzejnieks)

Lūgšana ir iekšējs cīņas lauks, kur bieži cilvēks vislabāk spēj uzvarēt iedomātas raizes, sīkumainas rūpes, sliktu garastāvokli un visādas citas neveselīgas iedomas un gara dzīves traucējumus, kas savukārt bieži atsaucas arī uz miesas veselību.

Kāds reiz zobodamies ir sacījis: “Lūdzējs ir līdzīgs jūrniekam, kas uzmetis enkura tauvu kādam zemūdens klints ragam un tagad visiem spēkiem velk. Viņam varbūt liekas, ka viņš pievelk klinti tuvāk sev, bet īstenībā viņš pats pievelk sevi tuvāk klintij.”

Pasaules lielākās cīņas notiek slepenībā; ārējie notikumi parasti ir tikai īsto, iekšējo cīņu un šo cīņu iznākumu atbalss. Lūgšana arvien ir bijusi tas cīņas lauks, kur ir izcīnīta cīņa pret ļaunajām dziņām un tieksmēm.

Lasot lielu lūdzēju dzīves aprakstus, mēs ieraugām: lūgšana viņiem ir bijusi cīņas lauks, kur notikusi cīņa starp diviem ļoti vareniem spēkiem. Parasti kāds no šiem spēkiem – vai nu viens vai otrs – arvien valda pār cilvēku. Šie spēki ir: no vienas puses – vēlēšanās patikt cilvēkiem, no otras puses – vēlēšanās patikt Dievam. Patiesi lielu dvēseli var pazīt jau pēc tā, ka cilvēks ar tādu dvēseli spēj pilnīgi atstāt bez ievērības cilvēku uzslavas; viņa vienīgais, galvenais mērķis ir – patikt Dievam.

Lūgšana ir cīņa pēc iespējas ieraudzīt un izprast Dieva gribu un pēc drosmes to izpildīt. Kas grib savā dzīvē sasniegt dvēseles skaidrību – neiebiedējamu un nenopērkamu, tas nevar pilnīgi iztikt bez šāda veida cīņām.

Tiešais laika ilgums nav galvenā lieta lūgšanā. “Lūgšanā mēs varam izteikt ļoti daudz ļoti maz vārdos un izteikt ļoti maz ļoti daudzos vārdos.” (Sv. Augustīns)

Laiks, ko ticīgs cilvēks spēj ziedot lūgšanai, caurmērā ir ļoti īss, salīdzinot ar to laiku, ko mēs katrs, būdami darba cilvēki, esam spiesti pavadīt dienišķajā darbā un miesas atpūtā. Tomēr arī ilgākais laiks, ko mēs spēsim atlicināt lūgšanai, būs tikai maza daļiņa no diennakts divdesmit četrām stundām… Svarīgākais nav tas, cik daudz laika mēs pavadām lūgšanā, bet tas, kā mēs to pavadām, cik dedzīga, sirsnīga un patiesa ir mūsu lūgšana. Lielākie un cēlākie brīži cilvēka dzīvē bieži vien ir visīsākie. Cik svarīga ir sirds – niecīgs, mazs muskulītis, salīdzinot ar visu lielo cilvēka ķermeni, tikpat svarīgas ir tās minūtes un pusstundas cilvēka dzīvē, kuras viņš pavada sadraudzībā ar Dievu. Tāpat kā cilvēka sirds miesai, arī šie īsie brīži ir visas garīgās dzīves kodols, mūsu dvēseles cietokšņa centrs.

Nesavtība lūgšanā [Par aizlūgšanu]

Neviens cilvēks nav pilnīgs viens pats par sevi; viņa draugi sastāda viņa pārējo daļu. (1.Kor.12:12-21, 26-27). Cilvēka personība pati par sevi ir līdzīga smilšu graudam, kas iekļūst gliemežvāka iekšpusē. Par pērli to izveido tikai tās attiecības ar savu apkārtni. Pamēģiniet domās atdalīt no savas personīgās dzīves visu to, ko tai dod jūsu draugi, ģimene, vispār – jums patīkamā sabiedrība, un jūs ieraudzīsiet, cik mazs, sīks un šaurs kļūst jūsu atlikušais “es”.

“Viens atsevišķs cilvēks nemaz nav cilvēks.” (Sens latīņu sakāmvārds)

“Kad jūs lūdzat,” saka Jēzus, “sakiet: mūsu! Mūsu tēvs, mūsu dienišķo maizi, mūsu parādus, mūsu parādniekiem.”

Arī tad, kad atsevišķais cilvēks vienatnē sarunājas ar Dievu, viņam īstenībā būtu jāsaka nevis tikai “es” un “mans”, bet arī “mēs” un “mūsu”. Mums jāizjūt tās tuvās radniecības saites starp cilvēku un cilvēku, Dieva radītām būtnēm. Jo vairāk to izjutīsim, jo vairāk tas parādīsies arī lūgšanā.

“Lūgšana, kas nepiemin Dieva valstības lietas, nemaz nav lūgšana.” (Talmuda vārdi)

Jēzus vārdi par kopīgo lūgšanu (Mt.18:18-19) ir tikpat svarīgi un tikpat nopietni ņemami kā Viņa vārdi par lūgšanu vienatnē.

Lai varētu aizlūgt par kādu, sevišķi ja tas nav mums necik patīkams un draudzīgs cilvēks, mums jāizcīna zināma iekšēja cīņa; tas ir pārbaudījums mūsu raksturam un mūsu attiecībām ar šo cilvēku. Bet, lai lūgtu kopā ar kādu, - tas prasa vēl daudz lielāku iekšēju pārbaudījumu un pārbaudīšanos.

Kā Jēzus sacīja – mums lūdzot jābūt “vienā prātā”. Lūgšana ir ļoti labs līdzeklis, kā noskaidrot un nokārtot cilvēka personiskās attiecības ar citiem cilvēkiem… Lai spētu patiesi un labi justies kopīgajā lūgšanā, kopā sanākušajiem cilvēkiem jābūt saskaņā savā starpā. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tik svarīgas ir kopīgās lūgšanas – ģimenē, skolā, dažādos pulciņos, dievkalpojumā vai citā atklātā sapulcē. Šāda lūgšana – ja vien tā ir sirsnīga un neliekuļota – pakāpeniski palīdz cilvēkam izprast un izjust kopīgo dzīves ceļu ar citiem cilvēkiem. Kas ir iepazinies ar šādas lūgšanas garu, tas patiesi var sacīt “mūsu”: mūsu svētības, mūsu grēki, mūsu vajadzības un – mūsu Tēvs.

… svarīgi izprast, cik lielā mērā no mums – katra atsevišķa cilvēka – atkarīga arī citu cilvēku labklājība un laime.

Neviens cilvēks nevar sava grēka sekas paturēt vienīgi pie sevis. Izspiedušās cauri viņa personiskajai dzīvei, tās neatturami iesūcas arī sabiedrībā. Ja Bībele saka “tavs grēks tevi atradīs”, tad nav jāmēģina to grozīt un iztulkot, ka “tavs grēks tiks atrasts un atklāts”. Nē – šie vārdi nozīmē taisni to, ko tie izsaka: tavs grēks atradīs tevi. Viņš tevi samīdīs, sabojās tavu raksturu, izpostīs tavu laimi, samaitās tavu iespaidu uz citiem. Tādā kārtā viņš vēl tālāk caur tevi atradīs tavus draugus. Viņš mēģinās arī viņus novilkt zemāk un zemāk – līdz ar tevi; cenšanos pēc labā viņš tiem padarīs grūtāku. Tavas ģimenes locekļiem un visiem citiem tev tuviem cilvēkiem tavs grēks uzvels smagu, sūru sāpju nastu.

Nekad vēl nav dzīvojis tāds cilvēks, kas savu grēku sekas būtu izcietis pilnīgi viens pats, tā ka nevienu citu cilvēku tās nebūtu skārušas. Ciešanas pie krusta bija ciešanas citu dēļ. Krusts ir kā simbols tai patiesībai, ka bieži vien nevainīgam cilvēkam ir jācieš cita vainas dēļ, jācieš līdz ar vainīgo. Šīs patiesības gaismā lūgšana pašam par sevi – ja lūdzam, lai Dievs palīdz mums dzīvot skaidrāku un svētāku dzīvi – ir pilnīgi nesavtīga.

Un te nu mēs nonākam pie viena no galvenajiem cēloņiem, kāpēc mūsu lūgšanas un aizlūgšanas paliek nesekmīgas. Tas notiek ne tāpēc, ka mums būtu par maz pareizas spriešanas spējas, bet tāpēc, ka mums par maz mīlestības. Mums pārāk maz rūp citi cilvēki vai lietas, vērtīgas lietas un idejas, lai viņu dēļ mēs rūpētos un lūgtu paši par savas garīgās dzīves uzplaukumu. Kam tomēr ir šī dārgā manta – īsta, dziļa mīlestība uz savu tuvāko, tas savās lūgšanās paceļas tajos augstumos, kur mīlestība ar lūgšanu pilnīgi salejas kopā.

Tāda lūgšana cilvēku garīgi atbrīvo. Tā palīdz viņam iziet pašam no savas dzīves aploka un redzēt, kas notiek ārpus tā. Šāda lūgšana atgādina lūdzējam viņa draugu vārdus un viņu vajadzības. Tā dara viņu gatavu kalpošanai un ierosina domas meklēt un atrast ceļus un veidus, kā palīdzēt tiem, kas ir aizmirsti un atstāti. Šāda lūgšana iztīra cilvēka garu no rūgtuma un atriebības, tai vietā pamodinādama labvēlības un draudzīga siltuma jūtas.

Tālāk – aizlūgšanai ir liels iespaids uz to cilvēku, par ko aizlūdz. Apziņa, ka kāds tuvs cilvēks lūdz Dievu par tevi, ļoti lielā mērā stiprina un skaidro cilvēka dvēseli.

Ja kāda cilvēka dzīvē apvienojas īsta ticība Dievam ar lielu mīlestību uz citiem cilvēkiem, neizbēgami rodas aizlūgšanas… Tad viņš nemaz nevar dzīvot, nedomādams un neaizlūgdams par citiem. Šādā ceļā radusies lūgšana vairs nav tikai zināmā veidā izsacīts vēlējums. Nē – ar tādu lūgšanu cilvēks kļūst par aktīvu dalībnieku Dieva labo plānu ieviešanā dzīvē, par Dieva darbabiedru. Īsti lielie aizlūdzēji ir cilvēki, kas dedzīgā lūgšanā visu savu karsto sirdi, savu personisko mīlestību uz saviem draugiem ir nodevuši Dieva rīcībā, pievienojuši to Dieva mīlestībai, nopietni lūgdami Dieva svētību šiem saviem draugiem… Viņi redz, ka viņiem ir dota iespēja ar savu rīcību atbrīvot ceļu Dieva rīcībai.

Griežoties pie Dieva ar šādu aizlūgšanu par savu tuvāko, īsta aizlūgšana nozīmē pakļaut un pievienot savu gribu Dieva Tēva gribai, Viņa mūžīgajiem Tēva nodomiem ar saviem bērniem. Tādā gadījumā cilvēks neizsaka Dievam uzaicinājumu kaut ko darīt; nē – viņš ilgojas “pieķerties pie Dieva”, lai Dievs viņu aiznestu sev līdzi dievišķajā cilvēku mīlestības straumē un darītu par derīgu darbarīku citu cilvēku labā. Vislielākā vajadzība pasaulē ir pēc šādām aizlūgšanām.

Liels un bieži mums neizprotams ir aizlūgšanas spēks. Bet vēl lielāka ir tā drošība, tā garantija, ka aizlūgšana vairāk vai mazāk, agrāk vai vēlāk tiešām palīdzēs tā cilvēka dvēselei, par ko esam lūguši. Ir iespējams, ka Dievs jau no laika gala ir iekārtojis tādu likumību cilvēku savstarpējās attiecībās, ka mēs spējam cits citam palīdzēt ne tikai ar darbiem, bet arī ar domām. Lūgšana tādā gadījumā ir augstākais, cēlākais veids, kurā šis spēks parādās. Mātes lūgšanā tiek izteikta visa viņas dzīve, viss, pēc kā viņas sirds ilgojas. Mātes lūgšana ir ceļos nometusies mīlestība.

Ir taisnība izteicienam: “Lai lūgšana būtu kaut cik vērtīga Dieva acīs, tai vispirms jābūt kaut cik vērtīgai arī mūsu pašu acīs.”

Aizlūgšanu rada sirsnīgas labvēlības pilnas dvēseles ilgas, nevis loģiska analīze un prāta slēdzieni.

Kad šādas ilgas, šāda nodošanās un svētīšanās pārņem tāda cilvēka dzīvi, kas nopietni tic Dievam, - tad tikai sākas lielā pārmaiņa šāda cilvēka dzīvē.Mēs stājamies sakaros ar Dievu to cilvēku dēļ, par ko rūpējamies, un to mērķu un ideālu dēļ, kam mēs kalpojam. Mēs sākam darīt to visu tāpēc, ka mīlestība mūs spiež to darīt; mēs turpinām to darīt tāpēc, ka piedzīvojumi ir pierādījuši un pierāda, ka aizlūgšanas nav veltīgas.