2002
bukletam draudzes lūgšanu grupā
bukletam draudzes lūgšanu grupā
sastādīja M.D.
Lūgšanu veidi
(sastādīts pēc J.Faciusa, D.Šermana, P.Vāgnera)
1.
SLAVĒŠANA
Slavēt Dievu – tas nozīmē atzīt visu, kas Viņš ir. Tas nozīmē atzīt visuvarenā, mūžīgā, trīsvienīgā Dieva klātbūtni visos savas dzīves notikumos – kā labvēlīgos, tā nelabvēlīgos.
Dažreiz mēs piedzīvojam ļoti grūtus brīžus. Ja tos pārvaram, dodot godu savam Kungam, mēs iegūstam rūdījumu, kas piepildīts ar svētību un šķīstīšanu. Mums jāslavē Dievs, lai Viņš varētu mainīt mūsu sirdi. Lai atvērtos ceļš, kas ved pie Viņa. Slavēšana ir ieiešana Dieva klātbūtnē.
Nesīsim tad caur Viņu (Jēzu Kristu)
slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli,
kas Viņa vārdu slavē.
(Ebrejiem 13:15)
Slavēšanas ceļš ir ļoti dziļš, garīgs ceļš, kas ļauj Kungam mainīt mūsu dzīvi. Ir skaidrs, ka mēs slavējam Dievu nevis par nelaimēm, bet tāpēc, ka Viņš ir kopā ar mums, Viņš ir klāt, šī nelaimes gadījuma, traģisko apstākļu centrā.
Jo dziļāk nelabvēlīgā notikuma laikā mēs ienākam slavēšanā, jo vairāk pārveidojas mūsu jūtas un mēs jūtam Dieva roku pār mums. Viņa mīlestība ir klāt šai notikumā, Viņš tur mūs savā rokā. (N.Astelli Idalgo)
Dievs mums ir devis balsi, lai mēs slavējot to paceltu uz Viņu. Katra nopietnāka lūgšana Bībelē sākas ar cildinājumu Dievam. Tāda ir arī levītu uzruna un lūgšana, atjaunojot derību ar to Kungu:
Teiciet un slavējiet to Kungu,
savu Dievu, no mūžības uz mūžību!
Lai ļaudis slavē Tavas godības vārdu,
kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!
Tu esi tas Kungs, tiešām Tu vienīgais!
Tu esi radījis debesis – debesu debesis un visus
debesu pulkus, zemi un visu, kas ir uz tās,
jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus
tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!
(Nehemijas 9:5-6)
Vienīgi Dievam pienākas visa slava un gods. Ar slavēšanu vajadzētu sākties katrai mūsu lūgšanai. Kad augšup paceļas mūsu slavas vārdi, tas izmaina garīgo atmosfēru. Arī mūsu mājās un ģimenē, mūsu apkārtnē.
Slavēt varam ar vārdiem, varam ar dziesmu pievienoties debesu pulku “miriādu miriādēm un tūkstošu tūkstošiem” (Atkl.5:11). Varam Dievu godināt ar jebkuru mūzikas instrumentu.
Teiciet to Kungu ar bazūnes skaņām,
teiciet Viņu ar stabulēm un cītarām!
Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām,
teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!
Teiciet Viņu ar skanīgiem zvārguļiem,
teiciet Viņu ar gaviļu zvaniem!
Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu! Alelujā!
(Ps.150:3-6)
Kad mēs paceļam savas balsis dziesmā, Dievs sāk dot atbildes. Vispirms Viņš mūs paceļ pāri visām rūpēm un vajadzībām un sniedz savas valstības mieru un atvieglojumu. Mēs garīgās lietas pārlieku sarežģījam. Bet Viņš vēlas padarīt tās vieglas. Viņš grib, lai mēs atļaujam mūsos ienākt Godības Kēniņam un dodam iespēju Viņam izcīnīt mūsu kaujas. Atdodiet Viņam savas cīņas un problēmas. Viņš spēj tās atrisināt. Iepazīstiet Valdnieku Viņa spēkā. (R.Heflīna)
Nāciet, dziedāsim līksmi tam Kungam, gavilēsim
mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam!
Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā,
uzgavilēsim ar mūsu slavas dziesmām!
Jo tas Kungs ir liels Dievs
un liels Ķēniņš pār visiem dieviem.
(Ps.95:1-3)
2.
PIELŪGSME
Tā ir sirds attieksme, kurā sirds zemojas Dieva priekšā. Un tuvumā nav vairāk neviena cita. Nav citu domu prātā, kā tikai domas par Dievu. Jūs neesat atnākuši citas vajadzības dēļ. Jūs esat atnākuši tāpēc, ka mīlat Viņu tik ļoti, ka jūtat nepieciešamību izteikt visu šo savu mīlestību.
Pielūgsme ir mīlestības laiks. Viņš izlej savu mīlestību pār mums, un mēs izlejam to pār Viņu. (R.Heflīna)
Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
(2.Mozus 20:3)
Kad tas Kungs Sinaja kalnā Mozum deva Desmit baušļus, Viņš cilvēkam pirmo reizi atklāja savu sirdi. Dievs ilgojas pēc pielūgšanas. Pēc tā, lai cilvēks Viņu pazītu un apliecinātu kā Dievu. Viņu un nevienu citu, neko citu. Tas ir Radīšanas mērķis - lai Dievs saņemtu visu slavu.
Ko nozīmē “citi dievi”? Viss, ko noliekam starp sevi un Dievu, kļūst par elku, par citu dievu. Manta, nauda, darbs, mājas, ģimene, ērtības, ēdiens, veselība – mūsu ikdienā nepieciešamas lietas. Kamēr pret tām kā pret lietām attiecamies. Tiklīdz tām atdodam pārāk daudz no sevis, tās kļūst par elkiem, kas mūs ved prom no Dieva. Un – tieši šīs pasaules valdnieka sātana rokās, kas arī alkst saņemt slavu un pielūgsmi.
Tam, ko tu pielūdz, ir milzīga ietekme uz to, kāds tu esi.Tu kļūsti līdzīgs tam, ko tu pielūdz. Jebkas, kam tu piešķir vislielāko vērtību, ir tas, ko tu pielūdz. Pielūdz Dievu, un tu kļūsi Viņam līdzīgs. Viņš nāks un mūs aizskars ar savu dzīvību un spēku. (V.Nī)
Dodiet tam Kungam Viņa vārda godu,
pielūdziet Viņu svētā glītumā!
(Psalms 29:2)
Ko nozīmē pielūgt? Tas nozīmē atzīt, ka Viņš ir Dievs, bet es - tikai cilvēks. No mūsu redzējuma viss ir atkarīgs. Kad es redzu Viņu kā Tēvu, esmu izglābts. Kad es redzu Viņu kā Dievu, mani pūliņi ir beigušies un es vairs nespēju nekā no sevis darīt. Vienīgi pazemīgi krist ceļos un Viņu pielūgt… Pazīsti Tēvu, un tava sirds tiks pildīta ar prieku. Pazīsti Dievu, un tava sirds būs pildīta ar slavu.
Vispirms pielūgšana, pēc tam lūgšana.Vispirms Dieva griba, tad varu stāstīt Viņam par to, ko es gribu. Meklēt Viņa vaigu un tikai tad Viņa dāvanas. Es pazemojos Dieva gribas priekšā, man jānokāpj no sava troņa un jānāk pie krusta. Kad mūsu dzīvei pieskaras krusts, cilvēks tiek izmainīts. Krusts liek mums izbeigt uzticēšanos pašiem sev. Es izvēlos uzticēties Viņam, atzīt Viņa ceļus,- to, ko Dievs dara Manī. Vienīgi Viņam. Pielūgsmē. Ne caur sajūtām vai intelektu, bet ar savu dziļāko būtību – garu. Vienīgi cilvēka gars var pieskarties Dievam.
Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie
dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā.
jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.
(Jāņa ev. 4:23)
Pielūgšana Garā ir tas, ka tu atļauj Svētajam Garam ienest klātesošu svaigumu un pilnību tavā dzīvē un pielūgsmē. Kad tu ļauj Svētajam Garam dot dzīvību un enerģiju savai pielūgsmei, tas pielūgsmi padara par kaut ko līdzīgu dzīvi mainošai vibrācijai.
Pielūgt patiesībā nozīmē, ka tu pielūdz Dievu tādu, kāds Viņš patiesībā ir, nevis tādu, kādu tu vēlētos vai gribētu, lai Viņš būtu. Patiesības saglabāšana pielūgsmē ir atslēga tam, lai pielūgsmē saglabātu dzīvību. (Dž. Heifords)
Dievs ir mīlošs, bet Viņš rada arī bijību. Lepnie Dievu nepazīst. Dievu ieraugot nāk pazemība.
Tev pieder valstība, spēks un gods – ne man un ne velnam. Paliec šādā stāvoklī, un tava pielūgšana aizsniegs Dievu.
3.
PATEICĪBA
Pateicieties vienumēr
un par visu Dievam Tēvam
mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.
(Efeziešiem 5:20)
Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi
lai nāk zināmi Dieva priekšā
ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.
(Filipiešiem 4:6)
Esiet pastāvīgi lūgšanās,
esiet ar tām nomodā ar pateicību.
(Kolosiešiem 4:2)
Par visu esiet pateicīgi!
Jo tāda ir Dieva griba
Kristū Jēzū attiecībā uz jums.
(1.vēst.tesaloniķiešiem 5:18)
Slavēšana un pateicība. Slavēšana ir kaut kas objektīvs, pateicība – subjektīva. Slavējot pielūdzam Dievu par to, kas Viņš ir, pateicoties – izsakām savu prieku un atzinību savam Kungam par to, ko Viņš darījis mums.
Pateicības lūgšana ir mūsu ticības pierādījums, mīlestības apliecinājums savam Radītājam un Glābējam, žēlastības un mīlestības Dievam. Tas ir spēcīgs lūgšanu veids, kas dod iespēju tam Kungam atbildēt mums ar jaunu žēlastību un labvēlību, veido sadraudzību ar Viņu.
Jaunās Derības līdzībā par desmit izdziedinātajiem (Lk.17) tikai viens atgriežas pie Jēzus, lai pateiktos.
“Kungs, piedod mums, ka bieži esam tik aizmāršīgi, Tavas žēlastības bagātību saņēmuši! Ir viegli raudzīties uz to, kā mums vēl pietrūkst, saņemto redzot kā pašu par sevi saprotamu. Piedod nesaprātīgajiem bērniem!”
Es neņemšu vēršus no tava nama,
nedz āžus no tava ganāmā pulka,
jo Man pieder visi meža zvēri,
visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.
Nes Dievam pateicību kā upuri
un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!
(Ps.50:9,10,14)
Bet es pateikšos tam Kungam no visas sirds
ar savu muti un slavēšu Viņu lielā draudzē.
(Ps.109:31)
Es pateikšos tam Kungam no visas sirds,
es sludināšu visus Tavus brīnumus.
Un priecāšos par Tevi un līksmošu,
dziedāšu Tavam vārdam, Tu Visuaugstākais!
(Ps.9:2-3)
Tev es nesīšu pateicības upurus,
jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves,
manas kājas no slīdēšanas,
lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.
(Ps.56:13-14)
Ieejta pa Viņa vārtiem ar pateikšanu,
Viņa pagalmos ar teikšanu!
Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu!
Jo tas Kungs ir laipnīgs,
Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
un Viņa patiesība uz radu radiem.
(Ps.100:4-5)
Patiešām, Viņa žēlastība ir liela un uzticība mūžīga. Tā aptver katru, kas Viņu bīstas, pazīst un tur godā. Un ne tikai par jau saņemto svētību sakām Viņam paldies.
Mums ir jāvar ticībā raudzīties uz priekšu, pateicoties par to, ko esam vēl tikai lūguši: “Paldies Tev, Kungs, Tu to izdarīsi! Paldies Tev, Kungs, Tu esi taisns. Paldies Tev, Kungs, Tu spēj darīt daudz vairāk par visu, ko mēs Tev spējam lūgt.” (D.Šermans)
4.
GRĒKU NOŽĒLA
Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt,
un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.
Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva,
un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums,
ka Viņš neklausās uz jums.
(Jesajas 59:1-2)
Tas ir grēks, Bībele saka mums, kas šķir cilvēku no Dieva. Kopš Ādama un Ievas krišanas cilvēks pastāvīgi pārkāpj Dieva likumu. Ar ļaunām domām, vārdiem un darbiem mūsos ienāk grēks. Tad kauns un vainas apziņa.
Tas ir Svētais Gars, kas dod mums šo apziņu – nožēlotāja sirdi. Pirmajā mirklī tas nemaz nešķiet kaut kas pozitīvs. Taču patiesībā – liela Dieva žēlastība. Lai mēs savu pārkāpumu ieraudzījuši, to varētu nožēlot un lūgt Dievam piedošanu.
Būsim gatavi ik vakaru teikt kopā ar Dāvidu:
Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?
Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!
Pasargi arī savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem,
ka tie nevalda pār mani!
Tad es būšu bez vainas un tīrs,
bez lieliem pārkāpumiem.
(Psalms 19:13-14)
Dieva mīlestība ir apsolīta katram caur Kristu. Jēzus pats nāk un uzmeklē nomaldījušos avi, ņem to uz pleciem un nogādā atpakaļ pie Tēva. Dziedinātu un šķīstītu Viņa svētajās asinīs. Neviens netiek atstumts. Viņš nevienam neteiks: “Tas atkal esi tu! Kad tu reiz iemācīsies nekļūdīties?” Dievam nav bezcerīgu gadījumu. Nav nepiedodamu lietu.
Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa,
lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību,
palīdzību īstā laikā.
(Ebrejiem 4:16)
“Es ticu uz grēku piedošanu” – mēs sakām savā ticības apliecībā. Zinu, ka saviem spēkiem nespēju kļūt taisns un Dievam patīkams. Es tieku taisnots no žēlastības, ticībā uz Jēzu Kristu.
“Viņš (Dieva Dēls) ir miris visas pasaules grēku dēļ. Ir tiesa, ka es pats arī piederu pie pasaules. Tātad pavisam droši – Viņš ir miris arī manu grēku dēļ.” (M.Luters)
Katrs dievkalpojums sākas ar kopīgu grēksūdzi. Ir labi iepriekš pārbaudīt savu sirdi Dieva baušļu gaismā, lai skaidri apzinātos tos savus pārkāpumus, kas pie altāra Dieva priekšā nesami. Kad izšķiramies tam veltīt mazliet laika un uzmanības, Svētais Gars sagatavo mūsu sirdis patiesai grēku nožēlai. Un mūsu Kungs mīlestībā pieskaras, nomazgādams visu, kas mūs dara netīrus Viņa priekšā. Netiesādams un nepārmezdams.
Mēs kļūstam tīri un viegli. Ienāk prieks. Ienāk miers. Sajūtam sirdi mīlestības pārpilnu.
“Dievs ir žēlastība. Es vēlos, lai tu zinātu un ticētu, ka tu esi mīlestības bērns. Tu esi dzimis no mīlestības. Tava garīgā daba ir mīlestība. Dieva daba ir mīlestība, un tu esi dzimis no Dieva. Mīlēt citus cilvēkus kļūs par visvienkāršāko lietu, ko tu jebkad esi darījis. Vai tu esi pārsteigts? Neesi tāds. Tā ir ienaidnieka viltība likt tev domāt, ka cilvēkus mīlēt ir grūti. Ja tu vēlies staigāt triumfā, tici, ka mīlestības daba atrodas tevī un tu nevari pārstāt mīlēt. Nekas nespēs tevi apturēt mīlēt, jo tu esi dzimis no mīlestības.” (G.Vetstouns)
5.
AIZLŪGŠANA
Vispirms tā ir pozīcija, ko mēs ieņemam Dieva priekšā noteiktā situācijā, kāda īpaša iemesla dēļ. Kā reiz mūsu ticības pamatlicējs M.Luters teica: “Es šeit stāvu un nevaru neko citu darīt, tādēļ palīdzi man, Dievs.”
Kā Mozus iestājās par Israēla tautu, kad tā grēku dēļ nonāca nepatikšanās:
Tad Viņš bija nodomājis viņus iznīcināt,
ja nebūtu Mozus, Viņa izraudzītais,
par viņiem iestājies Viņa priekšā
lai novērstu Viņa dusmas un glābtu viņus no nāves.
(Psalms 106:23)
Aizlūgšana prasa upuri. Kad lūdzam vienkāršu lūgšanu, mums nav noteikti kaut kas jāupurē. Aizlūdzot jābūt spējīgam identificēties ar cilvēku, par kuru lūdzam. Ziedot savu laiku – tā parasti ir cīņa, kas aizņem ilgu laiku.
Aizlūgšana ir spēcīgāka par visām kristīgām kalpošanām. Vienīgā, kas var izmainīt tautas virzienu.
Es meklēju viņu vidū kādu,
kas nostātos par saviem tautiešiem
kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā...
(Ecēhiēla 22:30)
Aizlūgšana ieiet garīgajā pasaulē. Sagraujot tumsas spēkus, kad tie mēģina nostāties pret draudzes darbu. Liekot eņģeļiem pēc Dieva pavēles darboties Valstības labā (Dan.10.nod.). Daudzos gadījumos un visos laikos Dievs nav sūtījis nekādu sodu tikai tāpēc, ka aizlūdzam par pasauli.
Aizlūgšanas būtība ir strādāt kopā ar Dievu, pēc Dieva prāta. Vienotībā un mīlestībā vienam pret otru. Tam bija veltīta mūsu Kunga zemes dzīves pēdējā lielā lūgšana (Jņ.17.nod.). Nav šaubu, ka arī šodien tā ir liela nasta uz Dieva sirds. Draudze, kas to uzņemas, saņem svētību. Kopējām – vienprātības – lūgšanām pieder īpaši Dieva apsolījumi (Apd.1:14; Apd.4:24). Jaunās Derības centrā ir Kristus Miesa – “mēs” un nevis “es”. Garīgā autoritāte un lūgšanu efektivitāte ir saistīta ar kristiešu kopību un vienotību.
Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu.
(1.vēst. korintiešiem 12:13)
Kā darboties lūgšanu kalpošanā? Vispirms jākļūst pilnīgi atkarīgiem no Svētā Gara. Patiesa aizlūgšana ir mācīšanās klausīties un dzirdēt Dieva balsi. (Rom.8:26-27) Tas notiek, kad redzam sevi kā instrumentus, ļaujam Garam lūgt mūsos saskaņā ar Dieva gribu. Ir jābūt atvērtiem, jādara sevi pieejamu Viņam.
Mums ir grūtības nonākt saskarē ar Svēto Garu, ja esam iegrimuši savās pašu domās. Ir jāpanāk atbrīvošanās no mūsu pašu nastām. Kad mēs noguļamies uz Dieva altāra, mēs vairs nevaram darīt to, ko vēlamies. Mēs vairs nevaram iet tur, kur vēlamies. Mums tur ir klusi jāguļ, gaidot uz Dievu.
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā
nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri,
tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.
(Romiešiem 12:1)
Ir vajadzīgs tikt atbrīvotiem no visa, kas mūs piesārņo – pasaulīgām domām, pasaulīgiem motīviem. Mūsu prātiem jātop atjaunotiem. Jāvar iztukšot sevi Dieva priekšā, nomierināt savus satrauktos prātus, nolikt malā katru raižpilnu domu. Vienkārši teikt līdz ar pravieti: “Kungs, šeit es esmu.”
Ne mēs esam tie, kam jāiesāk lūgšana – tas ir Svētā Gara uzdevums. Viņš mūs ir izredzējis saviem nodomiem un savām vajadzībām. Kāds pazīstams aizlūdzējs ir teicis: “Ja jums ir laiks lūgt desmit minūtes, tad pirmās astoņas izmantojiet, lai būtu klusi un iztukšoti Dieva priekšā un pielūdziet Viņu Tad atlikušās divas minūtes būs neiedomājami efektīvas.”
Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem,
kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.
(Efeziešiem 2:10)
Man nav jāuztraucas par to, ko darīt Viņa labā. Viņam ir savs plāns, jau sen sagatavots tieši man. Man tikai jābūt gatavībā iet un darīt, kur vien Viņš mani sūta. Tas ir aizlūgšanu kalpošanas pamats. Tā ir kalpošana, kas izriet no mūsu attiecībām ar Dievu. To nevar iemācīties no rokasgrāmatas. Ne mūsu izteiktajiem vārdiem ir galvenā nozīme lūgšanā, bet mūsu sirds stāvoklim, mūsu paļāvībai. Ja nepagodināsim to Kungu ar pilnīgu uzticēšanos Viņam, Dievs nevar mūs atalgot ar atbildi uz mūsu lūgšanu.
Bez ticības nevar patikt.
Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt,
ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.
(Ebrejiem 11:6)
Mūsu panākumu atslēga ir sirds, kas uzticas Dieva raksturam. Tas Kungs grib redzēt mūsu sirdis. Redzēt ticību, kas mūsu sirdīs dzimusi no Viņa paša, ar Svēto Garu. Ticību, kas “pārceļ kalnus” – pārvar jebkuru pretestību un ienaidnieka liktos šķēršļus. Brīnums nevar notikt tavā mutē. Brīnumam ir jānotiek tavā sirdī. Tici un apliecini!
Ja kāds starp jums ir nevesels,
lai viņš ataicina draudzes vecajus,
un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā.
Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels.
Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots.
Izsūdziet cits citam savus grēkus
un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.
Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.
(Jēkaba 5:14-16)
Tam, vai slimais tiks dziedināts vai nē, nav nekādas saistības ar vecajiem. Vecaji ir tikai rīki šajā procesā. Tā nav pat eļļa, kas izlieta pār slimo. Tas ir ticības jautājums – vai slimā cilvēka un aizlūdzēju sirdīs ir ticība. Ir jābūt šķīstītiem no neticības gara.
Par ko aizlūgt? Aizlūgšanu pirmais mērķis nav cīnīties pret sliktām lietām un grēku pasaulē, bet gan pavērt ceļu tam, lai izlietos Svētais Gars. Var aizlūgt par cilvēkiem, pilsētām, valstīm, darījumiem, grupām un situācijām. Bet īpaši par valdniekiem un tiem, kas augstā amatā, jo aiz tiem slēpjas neredzamie spēki.
Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt
lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas
par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā,
lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.
(1.vēst.Timotejam 2:1-2)
Ikvienam kristietim ir vajadzīgas aizlūgšanas. Taču draudžu garīgajiem vadītājiem tās nepieciešamas vēl vairāk. Uzticētās atbildības dēļ Dieva prasības mācītājiem ir augstākas. Stāvot augstāk uz hierarhijas kāpnēm, viņi augstāk atrodas arī sātana sarakstā. Gudra lūgšana var lielā mērā palīdzēt mācītājiem kļūt tādiem, kādus viņus vēlas redzēt Dievs.
Lūgšana
Tēvs, mēs Tev pienesam savu pateicību par aizvadīto vasaru, par augļu pilnajiem dārziem.
Kungs Jēzu, paldies, ka Tu mūsos uzturi slāpes pēc Tevis,
vēlēšanos palikt Tevī un nest daudz augļu.
Mēs apzināmies, ka bez Tevis nenieka nespējam darīt.
Tādēļ lūdzam, vadi un māci mūs ar savu Svēto Garu,
ka Tavs prieks varētu mājot mūsos un mēs spētu pildīt Tavu pavēli mīlēt citam citu.
Reizē ar visiem skolniekiem un studentiem
mēs lūdzam, ka ikkatrs varam saņemt Tavas māceklības prieku.
Mēs lūdzam, Kungs, svētību visai Tavai Baznīcai Latvijā un pasaulē,
visiem mūsu garīgajiem vadītājiem.
Tēvs, lai Tava Gara dāvāta gudrība visām mūsu kalpošanām draudzē.
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu! Āmen!
