Tuksneša ceļi

Bībeles studija R
Septembris 2017

Tuksneša ceļi Bībelē

 
Mozus tuksnesī saņem aicinājumu kalpot
1. Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.
9. "Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!"
14. Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU - tas mani sūtījis pie jums." (2,M,3)
 
Tautas ceļš caur tuksnesi – uz apsolīto zemi
8. Dievs, kad Tu izgāji Savas tautas priekšgalā, kad Tu staigāji pa tuksnesi,
9. tad drebēja zeme, lāsoja debesis Dieva, Sinaja Kunga, tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs.
10. Tu, Dievs, liki nolīt bagātam lietum, Savu iztvīkušo mantojumu Tu atspirdzināji. (Ps.68)
1. Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija.
2. Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza To Kungu, un uguns nodzisa.
3. Un to vietu sauca Tabēra, tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies Tā Kunga uguns.
4. Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: "Kas mums dos ēst gaļu?
5. Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.
6. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!" (4.M.11)
 
1. Šie ir Israēla bērnu pārgājieni, kā viņi iznāca no Ēģiptes pēc saviem pulkiem, būdami Mozus un Ārona rokas vadīti.
5. Un Israēla bērni izgāja no Ramzesas un apmetās Sukotā.
6. Un no Sukotas tie devās ceļā un apmetās Etāmā, kas atrodas tuksneša malā.
7. No Etāmas viņi pagriezās pret Pihahirotu, kas pretim Baāl-Cefonai, un uzcēla savas teltis Migdolas priekšā.
8. Un no Pihahirotas tie devās tālāk uz priekšu un, izgājuši cauri jūrai uz tuksnesi, viņi nostaigāja triju dienu gājumu Etāmas tuksnesī un apmetās teltīs pie Māras.
9. No Māras tālāk iedami, tie nonāca Elimā, un Elimā bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit vīģu palmas, un tie tur apmetās.
10. No Elimas tie devās atkal ceļā un apmetās pie Niedru jūras.
11. Izgājuši no Niedru jūras, viņi apmetās Sina tuksnesī.
12. Izgājuši no Sina tuksneša, viņi apmetās Dopkā.
13. Izgājuši no Dopkas, viņi apmetās Alušā.
14. Izgājuši no Alušas, viņi apmetās Rafidimā, un tur nebija ūdens, tautai ko dzert.
15. Un tie izgāja no Rafidimas un apmetās Sinaja tuksnesī.
16. Izgājuši no Sinaja tuksneša, viņi apmetās pie Kibrot-Taavas.
17. Izgājuši no Kibrot-Taavas, viņi apmetās Hacerotā.
18. Izgājuši no Hacerotas, viņi apmetās Ritmā.
19. Izgājuši no Ritmas, viņi apmetās Rimon-Perecā.
20. Izgājuši no Rimon-Perecas, viņi apmetās Libnā.
21. Izgājuši no Libnas, viņi apmetās Risā.
22. Izgājuši no Risas, viņi apmetās Keheletā.
23. Izgājuši no Keheletas, viņi apmetās teltīs Šāfera kalnā.
24. Un no Šāfera kalna viņi devās ceļā un apmetās Haradā.
25. Izgājuši no Haradas, viņi apmetās Makhelotā.
26. Izgājuši no Makhelotas, viņi apmetās Tahatā.
27. Izgājuši no Tahatas, viņi apmetās Terahā.
28. Izgājuši no Terahas, viņi apmetās Mitkā.
29. Izgājuši no Mitkas, viņi apmetās Hašmonā.
30. Izgājuši no Hašmonas, viņi apmetās Moserotā.
31. Izgājuši no Moserotas, viņi apmetās Bene-Jagakanā.
32. Un no Bene-Jagakanas viņi aizgāja un apmetās Hor-Gidgadā.
33. Izgājuši no Hor-Gidgadas, viņi apmetās Jotbatā.
34. Izgājuši no Jotbatas, viņi apmetās Abronā.
35. Izgājuši no Abronas, viņi apmetās Ecion-Gebarā.
36. Izgājuši no Ecion-Gebaras, viņi apmetās Cina tuksnesī, tas ir, Kadešā.
37. No Kadešas viņi devās tālāk un apmetās pie Hora kalna, Edoma zemes malā.
38. Tad priesteris Ārons uzgāja Hora kalnā pēc Tā Kunga pavēles, un tur viņš nomira četrdesmitā gada piektā mēneša pirmajā dienā, kopš Israēla bērni bija izgājuši no Ēģiptes.
39. Bet Ārons bija simts divdesmit trīs gadus vecs, kad viņš Hora kalnā nomira.
40. Tad kānaāniešu ķēniņš Arads, kas dzīvoja Kānaāna zemes dienvidos, Negebā, dzirdēja par Israēla bērnu nākšanu.
41. Un tie aizgāja no Hora kalna un apmetās Calmonā.
42. Izgājuši no Calmonas, viņi apmetās Pūnanā.
43. Izgājuši no Pūnanas, viņi apmetās Obotā.
44. Izgājuši no Obotas, viņi apmetās Iei-Abarīmā pie Moāba robežām.
45. Izgājuši no Ijimas, viņi apmetās Dibon-Gadā.
46. Izgājuši no Dibon-Gadas, viņi apmetās Almon-Diblataimā.
47. Izgājuši no Almon-Diblataimas, viņi apmetās Abarima kalnājā austrumos no Nebo.
48. Un, izgājuši cauri pārējiem Abarima kalniem, viņi apmetās Moāba klajumos šaipus Jordānai pretī Jērikai. (4.M.33)
 
14. Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15. Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam;
16. Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17. Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī.
18. Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19. Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: "Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
25. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26. Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju,
27. un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28. Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29. Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30. bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31. kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem ...
32. Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33. Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34. ... tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35. un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
36. Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37. jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38. Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
39. jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas. (Ps.78)
42. Viņš atcerējās Savu svēto vārdu un Savu kalpu Ābrahāmu.
43. Tā Viņš izveda Savu tautu ar prieku un ar gavilēm Savus izredzētos,
44. un deva viņiem citu tautu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu,
45. lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus. Alelujā! (Ps.105)

Mozus tuksneša ceļā gūtās atziņas
21. Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies.
26. Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei,
27. un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs ...
31. Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē.
32. Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz To Kungu, savu Dievu,
33. kas jums pa priekšu gāja pa ceļu ... (5.M.1)
 
1. Un nu, Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod.
2. Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, ievērojiet Tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu. (5.M.4)

4. Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.
5. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.
6. Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.
7. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.
8. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres.
9. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem. (5.M.6)
 
13. Un Viņš tevi mīlēs un tevi svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli un tavas zemes augli, un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem.
14. Svētīts tu būsi pār visām tautām; neauglīgu nebūs nedz tavu ļaužu, nedz tavu lopu starpā. (5.M.7)
2. Un piemini visu to ceļu, pa kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne.
3. Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.
4. Tavas drēbes tev mugurā netapa par skrandām un nekrita nost, un tavas kājas nav uztūkušas šajos četrdesmit gados.
5. Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu,
6. un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ka tu staigā Viņa ceļos un Viņu bīsties.
7. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz labu zemi - uz zemi ar ūdens strautiem, avotiem un ūdeņiem, kas nāk no ielejām un kalniem ... (5.M.8)
 
10. Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev ir devis.
11. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus...
14. lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama,
15. kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī ...
17. Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! (5.M.8)
 
26. Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu -
27. svētību, ja jūs klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu,
28. bet lāstu, ja jūs neklausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un nogriezīsities no tā ceļa, ko es jums šodien pavēlu, un ja jūs sekosit citiem dieviem, kurus jūs nepazīstat. (5.M.11)
5. Sekojiet Tam Kungam, savam Dievam, bīstieties Viņu un turiet Viņa baušļus, klausiet Viņa balsi, kalpojiet Viņam un pieķerieties Viņam. (5.M.13)
 

9. Kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara.
10. Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis,
11. nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs,
12. jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība. (5.M.18)
29. Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi - pildīt visus šīs bauslības vārdus. (5.M.29)
 
1. Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un turēsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām,
2. un pār tevi nāks visas šīs svētības ... (5.M.28)

35. – Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs ...
36. Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies ...
39. Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas! (5.M.32)

27. Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas; un Viņš aizdzen ienaidnieku no tevis un saka: izdeldē!

29. Svētīgs tu esi, Israēl! Kas ir tāds kā tu? Tu Tā Kunga izglābta tauta! Viņš ir tavas palīdzības vairogs, un Viņš ir tavas uzvaras zobens. (5.M.32)

16. Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu,
17. un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. (Hoz.2)

Tuksnesī top “vīrs pēc Dieva sirds”
14. Bet Dāvids uzturējās tuksnesī nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Sauls gan to meklēja visu laiku, bet Dievs nedeva to viņam rokā.
25. ... un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maonas tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ... (1.Sam.23)
2. ... pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija tuksnesī. (1.Sam.24)
1. ... Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. (1.Sam.25)
2. Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoši vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī. (1.Sam.26)
 
1. Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī.
2. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens.
3. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību,
4. jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. (Ps.63)
 
Paguris pravietis tuksnesī stiprināts
4. Bet pats viņš [Elija] vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi."
5. Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd."
6. Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7. Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā."
1.Ķēn.19:8. Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9. Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?"
11. Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.
12. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss.
14. Bet viņš sacīja: "Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu."
15. Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu ...
18. Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā. (1.Ķēn,19)
 
Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu
15. Pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs.
16. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. (Jes.32)
1. Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks!
2. Tie ziedēs un līksmos priekā un ar gavilēm! Tiem ir dota Libāna godība, Karmela kalna košums un Saronas līdzenuma glītums; tie redzēs Tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu.
3. Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus!
4. Sakait izmisušām sirdīm: "Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk un jūs izglābs!"
5. Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies.
6. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.
7. Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres.
8. Un tur būs līdzens ceļš - ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. (Jes.35)
3. Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: "Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
4. Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu,
5. lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi." (Jes.40)
19. Es likšu augt tuksnesī ciedru kokiem, akācijām, mirtēm un eļļas kokiem. Un Es stādīšu sausā klajumā cipreses, gobas un pīnijas kopā,
20. lai visi šie koki redz un atzīst, lai tie apdomā un saprot visi kopā, ka Tā Kunga roka to ir darījusi un ka Israēla Svētais to ir lēmis. (Jes.41)
19. Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. (Jes.43)
3. Jo Tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas. (Jes.51)
 
Saucēja balss tuksnesī
1. Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī:
2. "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.
3. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas." (Mt.3)
 
Dieva Dēla šīszemes kalpošana un tuksnesis
1. Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.
2. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.
3. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." ...
10. Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot."
11. Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. (Mt.4)
 
42. Bet, gaismai austot, Viņš [Jēzus] iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. (Lk.4)
16. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu. (Lk.5)