konspekts
sastādīja M.D.
SEKOŠANA KRISTUM
Dītriha Bonhēfera grāmata (LMF, 2008)
Sekojot Jēzum, cilvēki no viņu pašradītā likumu smagā jūga nonāk zem Jēzus Kristus vieglās nastas. Jēzus pavēle ir grūta, necilvēcīgi grūta tam, kurš tai pretojas. Jēzus pavēle ir viegla un nav smaga tam, kurš tai labprāt pakļaujas (Un Viņa baušļi nav grūti – 1.Jņ.5:3). Jēzus pavēlei nav nekā kopīga ar dvēseles vardarbību. Jēzus neprasa no mums neko, nedodot mums spēku to darīt.
Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs
un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mt.11:28-30)
Uz kurieni šis aicinājums vedīs tos, kas Viņam seko? Par ko būs jāizšķiras un no kā jāšķiras? Mums ar šo jautājumu jāiet pie Tā, kurš vienīgais zina atbildi. Jēzus Kristus, kurš pavēl Viņam sekot, vienīgais zina, uz kurieni ved šis ceļš. Mēs zinām, ka tas noteikti būs visžēlsirdīgākais ceļš. Sekošana Kristum ir prieks.
Dievs, dāvini mums visā sekošanas Kristum nopietnībā prieku sacīt “nē” grēkam, pieņemt grēcinieku un uzvarēt ienaidnieku ar Evaņģēlija vārdu.
Dārgā žēlastība. Lēta žēlastība ir mūsu baznīcas nāvīgā ienaidniece – lēta prece, lēta piedošana, lēts mierinājums un sakraments. Tā nozīmē grēka, nevis grēcinieka attaisnošanu, kristieša pielīdzināšanos pasaulei visās lietās.
Lēta žēlastība ir grēku piedošanas sprediķis bez grēku nožēlas, Kristība – bez draudzes audzināšanas, Sv.Vakarēdiens – bez grēku atzīšanas, absolūcija – bez personīgas grēksūdzes. Lēta žēlastība ir žēlastība bez sekošanas Kristum, žēlastība bez krusta un žēlastība bez dzīvā, par cilvēku tapušā Jēzus Kristus.
Dārgā žēlastība ir apslēptais dārgums laukā, kura dēļ cilvēks iet un ar prieku pārdod visu, kas viņam bija (Mt.13:44); tā ir dārgā pērle, par kuru tirgotājs atdod visu savu mantu (Mt.13:45); tā ir Kristus ķēniņa valstība, kuras dēļ cilvēks izrauj to aci, kas viņu kārdina (Mk.9:47); tas ir Jēzus Kristus aicinājums, kura dēļ māceklis pamet savus tīklus un seko Kristum (Mk.1:16-20).
Žēlastība ir dārga vispirms tāpēc, ka tā ir bijusi dārga Dievam, maksājusi Viņa Dēla dzīvību. Jūs esat dārgi atpirkti (1.Kor.6:20) – un mums nevar būt lēts tas, kas ir dārgs Dievam. Tas ir svētums, kas jāsargā no pasaules, lai tas netiktu atdots suņiem (Mt.7:6).
Sekošana Kristum nav atsevišķu cilvēku īpašs sasniegums, bet dievišķa pavēle visiem kristiešiem. Lētā žēlastība padara mūs nepaklausīgus, noslāpē mūsu sekošanas prieku un galu galā pazudina.
Aicinājums sekot Kristum. Atskan aicinājums, un aicinātais bez vilcināšanās paklausīgi seko (piemēram, Levijs Mk.2:14). Mācekļa atbilde nav Jēzum izteikts ticības apliecinājums, bet paklausības darbs. Dabiskajam saprātam tas ir pārāk piedauzīgi. Tā patiesi nav tāda dzīves programma, kuras īstenošana varētu likties lietderīga, kurai, cilvēciski domājot, atmaksātos nodoties.
Aicinātais pamet visu vienkārši aicinājuma dēļ. Vecais paliek aiz muguras, un viņš pilnīgi nododas jaunajam. Tā ir visas plānošanas, visas likumības laušana. Vienīgais saturs ir Jēzus. Blakus Jēzum vairs nav nekāda cita satura. Tā ir žēlsirdība un pavēle vienlaikus.
Ja ir tikai ideja par Kristu, mācības sistēma, vispārēja reliģiska atziņa par žēlastību vai grēku piedošanu, tad sekošana Kristum nav nepieciešama un to pat izslēdz. Ar ideju cilvēks ir atziņas, jūsmošanas vai īstenošanas, bet nekad personīgas, paklausīgas sekošanas Kristum attiecībās. Kristietība, kurā ir tikai Dievs Tēvs, bet nevis dzīvais Dieva Dēls Kristus, atceļ sekošanu Viņam.
Neviens cilvēks nevar pats brīvi izvēlēties šo sekošanu, bez Jēzus aicinājuma. Neviens nevar pats sevi aicināt, ne arī pats radīt sekošanas noteikumus (Lk.9:57-62). Palikšana vecajā stāvoklī un sekošana Kristum viena otru izslēdz. Jēzus ir Kristus, un tāpēc no paša sākuma parāda, ka Viņa vārdi nav nekāda mācība, bet jaunas eksistences radīšana.
Tagad ticēt vairs nenozīmē klusībā gaidīt, bet iet kopā ar Kristu, iepazīt savu Kungu, kura rokās jāieliek visa dzīve. Jāpiedzīvo neiespējama situācija, kurā viss tiek likts tikai uz vienu, proti, uz Jēzus vārdu. Pēterim ir jāizkāpj no laivas un jāiet pa bangojošo ūdens virsu (Mt.14:29), lai piedzīvotu savu bezspēcību un sava Kunga visvarenību. Ceļš uz ticību ved, paklausot Kristus aicinājumam.
Tikai ticīgais ir paklausīgs, un tikai paklausīgais tic. Vispirms ir ticība un tikai tad – paklausība. Bet tās nedrīkst būt atrautas viena no otras. Ticība eksistē tikai paklausībā. Tāpat kā paklausība ir ticības sekas, tā paklausība ir arī ticības priekšnoteikums. Tikai paklausīgais tic. Pavēlei ir jāpaklausa, lai varētu ticēt. Ir jāsper pirmais paklausības solis, lai ticība nekļūtu par dievbijīgu pašapmānu, par lētu žēlastību.
Pirmais solis ir izšķirošais. Ar to tiek prasīta rīcība, kas attiecas uz visu dzīvi. Tas ir solis uz baznīcu. Ja tu to nedari, tad tu sevi patvaļīgi izslēdz no vietas, kur var ticēt.
Tas ir darbs, kas jādara, taču pats par sevi tas neved ārā no nāves, nepaklausības un bezdievības. To darām pareizi, ja darām nevis raugoties uz savu darbu, bet tikai uz Jēzus Kristus vārdu, kurš mūs aicina to darīt. Kristum ir jāaicina, un tikai tad jāsper solis. Šis aicinājums ir Viņa žēlastība, kura no nāves sauc jaunajā paklausības dzīvē. Ja noraidīsi Dieva pavēlošo vārdu, tad tu nesaņemsi arī Viņa žēlastības pilno vārdu. Vispirms paklausi, dari ārējo darbu. Arī ja tu netici – sper šo soli, jo tas tev ir pavēlēts! Tad tev tiks dota situācija, kurā ticība ir iespējama.
Žēlošanās par ticības trūkumu pamatā vienmēr ir apzināta vai neapzināta nepaklausība, kas bieži tiek mierināta ar lēto žēlastību. Neticība barojas no lētās žēlastības. Cilvēks, pats sev piedodot grēkus, nocietinās savā nepaklausībā, tā sapinas, ka nevar vairāk dzirdēt Dieva vārdu. Un patiešām nevar vairāk ticēt.
Jāatceras: tikai ticīgais ir paklausīgs, un tikai paklausīgais tic. Nepaklausība ir krasi jāpārvar, jo tajā Kristus nav sadzirdams. Bēglim ir jāiznāk ārā no savas slēptuves, kuru viņš sev ir uzbūvējis.
Jēzus atbilde bagātajam jauneklim:
"Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem;
tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ."
Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis,
jo tam bija daudz mantas. (Mt.19:21-22)
Jaunekļa jautājums par mūžīgo dzīvību īstenībā ir jautājums par pestīšanu. Par to nav viegli runāt, tāpēc viņš mēģina diskutēt ar “labo mācītāju” par mūžīgās dzīvības jautājumu. Jautātājs tiek pieķerts bēgam no viņam zināmās Dieva pavēles (par baušļu pildīšanu). “Kurus?” – viņš jautā tālāk. Tas ir tas pats “ētiskā konflikta” jautājums, kuru čūska paradīzē pēc grēkākrišanas ielika cilvēka sirdī: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis?” Tas atrauj no skaidras pavēles un vientiesīgas bērnišķīgas paklausības.
Vientiesīgas paklausības vietā ir stājusies daudznozīmīga prātošana. Brīvās sirdsapziņas cilvēks dižojas paklausības bērna priekšā. Patiesībā tikai velns piedāvā šādu ētiskā konflikta risinājumu: turpini jautāt, tad tev nebūs jāpaklausa. Tā izpaužas cilvēka spīts pret Jēzu, bezcerīga noslēgšanās pret Dieva vārdu.
Līdzīgi, ar jautājumu “Kurš tad ir mans tuvākais?” risinās līdzība par žēlsirdīgo samarieti (Lk.10:25-29). Arī šo jautājumu Jēzus atmasko kā sātanisku, kā sacelšanos pret paša Dieva pavēli.
Atbilde ir: dari to, ko tu zini. Tev nav jājautā, bet jādara. Tu pats esi tuvākais. Ej un esi paklausīgs mīlestības darbā. Būt par tuvāko nav neviena cita cilvēka kvalifikācija, bet ir Viņa prasība man un nekas cits. To, kas ir paklausība, es mācos tikai paklausībā, nevis jautājot.
Vientiesīgā paklausība. Tiek prasīts tikai viens – paļauties uz Jēzus Kristus vārdu un uzskatīt to par stiprāku pamatu nekā visas pasaules drošība. Jēzus grib tikai vienu, proti, ka es ticu. No manis tiek prasīts ne jau tas, lai man nebūtu nekādas mantas, bet gan lai šī manta man piederētu tā, it kā man tās nebūtu, un lai es iekšēji no tās būtu brīvs. Nepiesien savu sirdi pie mantas!
Mums ir domāta iekšēja gatavība visu darīt Dieva valstības labā. Kristus pavēļu paradoksālajai izpratnei ir savas kristīgās tiesības (pieredzējušam sekotājam), taču nekad tās nedrīkst atcelt pavēļu vientiesīgo izpratni. Jēzus aicina uz konkrētu situāciju, kurā var Viņam ticēt. Tikai konkrētā paklausībā cilvēks kļūst brīvs ticībai.
Šis solis uz konkrēto situāciju nav cilvēka piedāvājums Jēzum, bet gan vienmēr Jēzus žēlsirdīgais piedāvājums cilvēkam.
Sekošana Kristum un krusts. Jēzus ir ciešanās atmestais Kristus. Šī atmestība atņem ciešanām visu godu un cieņu. Ciešanas un atmestība ir kopējais apzīmējums Jēzus krustam – dievišķas nepieciešamības dēļ.
Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja:
"Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu
un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs;
un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?
Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī,
tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks
ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā." (Mk.8:34-38)
Arī mācekļiem būs jācieš. Tāpat kā Kristus ir Kristus tikai kā cietējs un atmestais, arī māceklis ir māceklis tikai kā cietējs un līdzi krustā sistais (Rom.6:6). Tiek piedāvāts: “ja kas” grib sekot Kristum. Vēlreiz ļauts izvēlēties. Viss tiek atstāts atvērts, nekas netiek gaidīts vai uzspiests.
Sevis noliegšana nenotiek, sevi nemitīgi mokot vai ar askētisku vingrinājumu palīdzību (arī tur var izpausties cilvēka patvaļība). Tas nozīmē zināt tikai Kristu, nevis sevi pašu; redzēt tikai Viņu, kurš iet mums pa priekšu, nevis ceļu, kas mums ir par grūtu. Tikai sevi aizmirsuši, mēs varam būt gatavi nest savu krustu Viņa dēļ. Tad arī vairāk nezinām mūsu krusta sāpes un redzam tikai Viņu.
Krusts nav nepatikšanas un smags liktenis, bet ciešanas, kas rodas mūsu saistībā ar Jēzu Kristu. Krusts nav nejaušas, bet nepieciešamas ciešanas. Krusts nav ciešanas, kas saistītas ar mūsu dabisko eksistenci, bet gan ar to, ka esam kristieši.
Ciešanas un pazemojums piederas pie krusta. Krusts ir ciešanas kopā ar Kristu. Taču lai neviens nedomā, ka viņam pašam ir jāmeklē sev kāds krusts. Katram ir sagatavots savs krusts, Dieva noteikts un piemērots.
Tas ir uzlikts katram kristietim. To saņemsi, ja sekosi savam Kungam – cietējam. Tā ir vecā cilvēka miršana, satiekoties ar Jēzu Kristu. Jau pašā kopības sākumā. Kristus aicinājums liek kristietim katru dienu cīnīties pret grēku un velnu. Ir jākļūst arī par citu cilvēku grēku un vainas nesēju – nesiet cits cita nastas (Gal.6:2). To nevar citādāk, kā piedodot viņam Kristus krusta spēkā.
Tā ciešanas kļūst par Kristus sekotāju pazīšanas zīmi. Māceklis nav augstāks par savu mācītāju (Mt.10:24). Kurš negrib uzņemties savu krustu, nodot savu dzīvi ciešanām un būt cilvēku atmests, zaudē savu kopību ar Kristu un nav Viņa sekotājs. Pretstats sekošanai Kristum ir kaunēšanās Kristus dēļ, piedauzīšanās krusta dēļ.
Ciešanas ir Dieva tālums, bet kopībā ar Jēzus Kristus ciešanām ciešanas tiek pārvarētas. Tieši ciešanās tiek dāvināta tuvība ar Dievu. Viņa jūgs un nasta ir krusts. Šī krusta nešana nav posts un izmisums, bet dvēseles atveldzējums, miers un vislielākais prieks.
Sekošana Kristum un indivīds. Jēzus aicinājums sekot Viņam uzrunā katru mācekli atsevišķi. Pašam ir jāizšķiras, vai viņš grib vai negrib sekot. Katrs atsevišķi tiek aicināts. Kristus grib viņu padarīt vientuļu, lai viņš neredzētu neko citu kā tikai To, kas viņu sauc:
"Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus,
brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lk.14:26)
Kristus atraisa no visām nepastarpinātām attiecībām ar pasauli. Neviens cilvēks nevar sekot Kristum, ja viņš neatzīst un neapstiprina šo jau Viņa vārda īstenoto lūzumu.
Kristus, kļuvis par cilvēku, nostājas starp mani un pasaules apstākļiem. Es vairs nevaru atkāpties atpakaļ. Viņš ir vidū. Viņš grib būt starpnieks, lai viss notiktu tikai caur Viņu – starp mani un Dievu, starp mani un pasauli, mani un citiem cilvēkiem, lietām. Vairs nevar būt nekādu nepastarpinātu attiecību.
Mums vairāk nav cita ceļa pie otra cilvēka kā tikai ceļš caur Kristu. Kas man netiek dots caur Kristu, nav Dieva dots (nenāk no Dieva). Par to, par ko es nevaru pateikties Kristus dēļ, es nedrīkstu pateikties vispār, tas man kļūst par grēku. Neviens savs ceļš neved no cilvēka pie cilvēka. Nav nekādas dvēseliskas nepastarpinātības. Starpā ir Kristus. Tikai caur Viņu ved ceļš pie tuvākā. Tāpēc aizlūgums ir visapsološākais ceļš pie otra cilvēka un kopīga lūgšana Kristus vārdā – visīstākā kopība.
Tas pats starpnieks, kurš mūs nošķir no citiem, ir pamats arī jaunai kopībai. Viņš šķir, bet Viņš arī apvieno. Tiek dots jaunās kopības apsolījums: jau šinī laikā jāsaņem simtkārtīgi tā vietā, ko esam atstājuši. Jēzus šeit runā par draudzi. Ikviens sāk sekošanu viens, bet neviens nepaliek tajā viens.
Redzamā draudze. Tā ir žēlastībā aicināto Kristus sekotāju kopība.
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?
Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.
Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.
Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī;
tad tā spīd visiem, kas ir namā.
Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus
un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mt.5:13-16)
Viņi ir zemes sāls, vislielāka vērtība, kas zemei pieder. Bez tās zeme nevar dzīvot. Sāls uztur zemi, kas iznīcina pati savu dzīvību, atgrūžot mācekļus. Bet tieši šo izstumto dēļ – tavu brīnumu! – zeme drīkst dzīvot tālāk. Tas ir saglabājošs spēks.
Kristus mācekļu draudze ir zemes sāls, vai viņi to grib vai ne. Tā ir visa viņu eksistence, kas pamatota Kristus aicinājumā. Ja sāls kļūst nederīga (nejēdzīga), tā beidz būt sāls un ir izmetama. Jēzus Kristus aicinājums nozīmē: būt zemes sālij vai arī tikt iznīcinātai; sekot Kristum, vai arī aicinājums pats iznīcina aicināto. Otras glābšanas iespējas vairāk nav un nevar būt.
Tāpat arī gaismas izstarošana – pats aicinājums viņus visā dzīvē padara par pasaules gaišumu. Viņi ir gaisma, ko redz; ja tas tā nav, tad viņi nav aicināti. Gaisma spīd, un pilsēta uz kalna nevar tikt apslēpta. Sekošana Kristum ir tik redzama kā gaisma naktī, kā kalns līdzenumā.
Slēpšanās ir aicinājuma noliegšana. Pūrs, zem kura redzamā draudze paslēpj savu gaismu, var būt cilvēku bailes vai apzināta pielāgošanās pasaulei kādu mērķu labā. Šajā gaismā ir jāsaskata mācekļu labie darbi (ne viņi paši). Par labajiem darbiem ir jācildina tikai Tēvs debesīs, nevis māceklis, kas nes krustu, vai draudze, kuras gaisma redzama uz kalna.
Apslēptā taisnība. Kristīgais izceļas pasaulē kā kaut kas ārkārtējs. Vai tas neliecina par garīgu augstprātību? Kā palikt pazemīgam?
Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā;
citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.
Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā,
kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu.
Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. (Mt.6:1-4)
Jēzus saka: esiet piesardzīgi ar šo ārkārtējo un redzamo. Viņš brīdina no pārlieku liela prieka par redzamo. Mācekļu labākā taisnība nedrīkst kļūt par pašmērķi. Ārkārtējam ir jānotiek, bet uzmanieties, ka tas nenotiek tāpēc, lai tas kļūtu redzams. Redzamajam vienlaicīgi ir jābūt apslēptam. Citādi tas vairāk nav Kristus, bet mūsu pašu vēlmju un iekāres ārkārtējais.
Cilvēkiem ir jāredz Jēzus mācekļu gaisma spīdam, bet tam, kas to dara, tai ir jābūt apslēptai (jāredz kā pašu par sevi saprotamu, normālu). Māceklim jāraugās uz To, kas iet viņam pa priekšu, nevis uz sevi pašu.
Sekotājs vienkāršā paklausībā dara ārkārtējo kā sava Kunga gribu un zina tikai to, ka viņš citādi nevar. Nav jāanalizē, nav jāzina savs labums. Citādi tas būs tavs, nevis Kristus labums. Dieva priekšā viss apslēptais jau ir atklāts. Ja tu tīko pēc atklātības cilvēku priekšā, tad tu savu algu jau esi zaudējis.
Mīlestība kā vienkāršas paklausības darbs ir tā vecā cilvēka miršana, kurš sevi no jauna ir atradis Kristus taisnībā un brālī. Nu vairs nedzīvo viņš, bet Kristus dzīvo viņā.
Bezrūpīgās dzīves vientiesība (Manta un rūpes). Mācekļa dzīve ir sekošana Kristum, ja nekas nenostājas starp viņu un Kristu – ne Bauslība, ne paša dievbijība, ne arī pasaule. Kristus sekotājs redz tikai Kristu. Viņa acis ir vientiesīgas. Arī mācekļa sirdij ir jābūt pievērstai tikai Kristum.
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.
Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā
un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.
Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.
Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša.
Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.
Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs,
jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.
Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. (Mt.6:19-24)
Pasaules mantas grib novērst mācekļa sirdi no Jēzus. Kristus sekotāja spīdeklis ir sirds. Tā kļūst tumša, kad pieķeras pasaules mantām, aizslēgta un nedzird vairs Jēzu. Vārds noslāpst kā sēkla starp ērkšķiem rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās (Lk.8:14).
Jēzus neaizliedz Savam sekotājam zemes mantas lietot. Tāpēc mantas ir dotas, lai tās tiktu lietotas, nevis krātas. Kā Israēls tuksnesī ik dienas no Dieva saņēma mannu (2.M.16), tā arī Jēzus māceklim katru dienu viss ir jāsaņem no Dieva. Ja viņš sāk krāt, tad samaitā dāvanu un pats sevi. Sirds pieķeras sakrātajai mantai. Šī manta nostājas starp mani un Dievu. Bagātību krāšana ir elku pielūgšana.
Kur ir robeža starp mantām, kas man jālieto, un bagātību, kura man nav vajadzīga? Tas var būt pavisam necils dārgums, nav svarīgs tā lielums, bet cik vietas tas aizņem tavā sirdī. Nevar kalpot diviem kungiem. Dievs un pasaule, Dievs un manta ir viens pret otru, jo pasaule un manta tīko pēc mūsu sirds. Un acis vairs nav vientiesīgas un sirds nav kopībā ar Jēzu. Vai nu tu mīli Dievu, vai pasaules mantas.
Tāpēc nezūdaities savas dzīvības dēļ (Mt.6:25-34)! Rūpes rauš mantu, un manta savukārt rada rūpes. Rūpes vienmēr ir orientētas uz nākošo dienu. Tikai tas, kurš rītdienu nodod pilnīgi Dieva rokā, šodien saņem to, kas viņa dzīvei nepieciešams, un ir patiesi nodrošināts. Ne jau zūdīšanās atbrīvo mācekli no rūpēm, bet ticība Jēzum Kristum. Citādi mēs uzdrošināmies valdīt Dieva vietā.
Rūpes piedien pagāniem, kas netic un paļaujas uz savu spēku un darbu. Mūsu Tēvs zina, kas mums vajadzīgs. Tās ir dāvanas, kas mums taps piemestas (Mt.6:33-34).
Māceklis un neticīgie: Par tiesāšanu.
Kristus sekotājs dzīvo tikai no vienotības ar Jēzu. Viņa taisnība ir tikai šajā vienotībā, nevis ārpus tās. Viņš nevar vairs redzēt, novērot un novērtēt pats sevi, viņš redz tikai Jēzu. Tikai Jēzus viņu redz, novērtē un apžēlo.
Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat,
ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.
Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?
Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs,
- un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs
un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Mt.7:1-5)
Starp mācekli un pārējiem nav kāda taisnas dzīves mēroga, bet tikai pats Jēzus Kristus. Jēzus iet viņam pa priekšu pie otra cilvēka, un māceklis seko Viņam. Nekad brīvi netiekas divi cilvēki. Māceklis satiek otru tikai kā tādu, pie kura nāk Jēzus. Tā ir cīņa par otru – viņa aicinājumu, mīlestību, žēlastību un tiesu. Māceklis nenostājas uzbrukuma pozīcijā.
Tiesājot otru, mēs distancējamies no cilvēka, novērojam un apsveram. Mīlestība nav tāda. Mīlestībā otrs cilvēks nekad nav aplūkošanas objekts, bet gan dzīva prasība pēc manas mīlestības un kalpošanas. Ja mācekļi tiesā, viņi veido savus mērogus par labo un ļauno. Dieva tiesas vietā otrs tiek pakļauts cilvēku tiesai. Bet pats uz sevi es izsaucu Dieva tiesu, jo nedzīvoju vairs no Jēzus Kristus žēlastības, bet no labā un ļaunā atziņas.
Tiesāšana ir neatļauta refleksija par otru. Tā saēd vientiesīgo mīlestību. Taisnība nav ne man, ne kādam citam, bet tikai Dievam. Tiesāšana dara aklu, bet mīlestība – redzīgu. Tiesājot es esmu akls pret savu paša ļaunumu un žēlastību, kas jāizrāda pret otru. Mācekļiem ir jāatzīst, ka viņiem nav nekādu tiesību, nekādas varas pār citiem. Uz tuvākā sirdi neved neviens cits ceļš kā tikai lūgšanas. Tiesa un piedošana ir Dieva rokās.
Lielā atšķiršana (Šaurie vārti). Jēzus draudze nevar patvaļīgi nošķirties no tiem, kas nedzird Jēzus aicinājumu. Visa tiesa un nošķiršana ir jāatstāj Aicinātāja ziņā.
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats,
kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību,
un maz ir to, kas to atrod. (Mt.7:13-14)
Neliels pulciņš, Kristus sekotāji, tiek nošķirti no lielā cilvēku daudzuma. Mācekļu ir maz, viņi vienmēr būs tikai nedaudzi (Lk.12:32). Tas atņem mācekļiem visas viltus cerības par viņu spēku. Kristus sekotāju ceļš ir šaurs. Tam var viegli paiet garām, to var sajaukt un pazaudēt pat tad, kad šis ceļš jau ir uzsākts. To ir grūti atrast. No tā var viegli noiet un paklupt.
Šaurais ceļš nozīmē būt aicinātam, būt ārkārtējam, darīt to, bet tomēr neredzēt un nezināt, ka to dara.
Šaurais ceļš nozīmē apliecināt, atzīt Jēzus patiesību un tomēr Jēzus Kristus beznosacījumu mīlestībā mīlēt šīs patiesības ienaidnieku, Viņa un mūsu ienaidnieku.
Šaurais ceļš nozīmē ticēt Jēzus apsolījumam, ka Viņa sekotājiem piederēs pasaule, neaizstāvēt sevi pret ienaidnieku, labāk paciest netaisnību nekā darīt to.
Šaurais ceļš nozīmē redzēt citu cilvēku viņa vājumā, viņa netaisnībā, netiesāt viņu, sludināt viņam vēsti, tomēr nekad to nemest cūkām priekšā.
Tas ir nepanesams ceļš. Katru brīdi draud atkrišana. Tikmēr, kamēr es to eju tāpēc, ka man pavēlēts un bailēs no sevis paša, tas patiešām ir neiespējams. Taču, ja es sev priekšā redzu tikai soli pa solim ejam Jēzu un soli pa solim sekoju Viņam, es tieku šajā ceļā pasargāts. Turpretī, ja es domāju par tā bīstamību un tā vietā, lai raudzītos uz Viņu, raugos uz ceļu, mana kāja jau ir paslīdējusi.
Viņš pats ir ceļš (Jņ.14:6). Viņš ir šaurais ceļš un šaurie vārti. Tikai Viņš ir jāatrod. Ja mēs to zinām, tad mēs ejam šauro ceļu caur Jēzus Kristus krusta šaurajiem vārtiem dzīvībā, un šī ceļa šaurums mums kļūs par drošību.
Kā gan Dieva Dēla ceļš uz zemes, kas mums ir jāiet kā divu pasauļu pilsoņiem (uz robežas starp šo pasauli un debesu valstību), varētu būt plašais ceļš? Pareizais ceļš ir šaurais ceļš.
Taču atšķiršana turpinās un iet dziļumā. Pēc pasaules un draudzes, šķietamo un patieso kristiešu nošķiršanas sākas šķirošana arī apliecinošo kristiešu vidū (Mt.7:21). Tas, ka mēs esam pareizās ticības apliecības baznīca, nedod mums nekādas privilēģijas Dieva priekšā. Mums jautās, vai esam darījuši Viņa gribu.
Paklausīgs darītājs saprot savu aicinājumu nevis kā tiesības, bet kā tiesu un apžēlošanu. Jēzus žēlastība prasa darītāju, kura rīcība kļūst par patiesu pazemību, patiesu ticību un patiesu Aicinātāja žēlastības apliecināšanu.
Galīgā šķirošana, beidzamā nošķiršana notiks tikai pastarajā dienā. Un mūs pasargās Jēzus vārdi: Es esmu tevi atzinis. Viņa vārds ir Viņa žēlastība.
