konspekts
sastādīja M.D.
NODOŠANĀS DIEVAM
Čārlzs F. Stenlijs. Pret paviršu kristietību
AMNIS, [2005].
Pret paviršu kristietību. Vienaldzība un pašapmierinātība ir šausmīgi grēki – apvainojums Visvarenajam Dievam. Ticīgie pret to Kungu daudz vairāk grēko ar to, ko viņi neizdara, nekā ar to, ko padara. Grēkojam ar nolaidības grēkiem.
Kristiešu lielākais grēks ir stindzinošs intereses trūkums, iemidzinošā “man vienalga” attieksme. Es esmu draudzē. Kāpēc man bažīties? Man ir apdrošināšanas polise pret elli. Apātija, garīga miegainība un nejūtība ieaijā Kunga Jēzus Kristus draudzi miegā (kā Jēzus mācekļus Ģetzemanes dārzā Mt.26:36-46).
Šodien mēs aizbildināmies, ka neesam vairs tuvu kopā ar Kungu. Ja mēs tā prātojam, tad esam tikpat nejūtīgi kā mācekļi, jo “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats, un mūžīgi” (Ebr.13:8). Viņš dzīvo tevī. Jēzus arī tagad ir šeit, tikai mēs nevaram Viņam pieskarties fiziski. Nekas nav mainījies, izņemot to, ka mēs esam divus gadu tūkstošus tuvāk mūsu Kunga brīnišķīgajai atnākšanai. Nav mainījusies arī mūsu tendence kristietībā būt paviršiem un meklēt komfortu, bez biķera un krusta.
Vai “pēdējā bazūne” lai būtu vienīgais līdzeklis, kas atmodinās snaudošos kristiešus? Kā pretlīdzekļus vienaldzības un pašapmierinātības indei es ierosinu: nodošanos un paklausību. Lai Dieva Vārda patiesība atver mūsu acis, ka varam redzēt, atbrīvo mūsu prātus, ka varam domāt par Viņu, atraisa mūsu mēles dziedāt slavu Viņam un liecināt par Viņu, dod spēku atbrīvoties no paviršības mūsu kristīgajā dzīvē!
Nodošanās (Rom.12:1-2)
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.
Ir milzīga atšķirība starp lēmumu kaut ko darīt un nodošanos Personai. Kristieti, varbūt tu esi Jēzus sekotājs 20, 30, 40 un vairāk gadu, bet vai tavā dzīvē ir bijis laiks, kad apzināti nodevi visu savu dzīvi Kristum? Bez ierunām un kaulēšanās ar Dievu?
Nav iespējama “daļēja nodošanās”. Bet var būt dažādas nodošanās pakāpes. Strādājot mūsu dzīvēs, Dievs ved uz dziļāku nodošanās līmeni. Un katrā brīdī es varu būt pilnīgi nodevies Viņam. Kad lidmašīna palielina ātrumu uz skrejceļa, ir kāds punkts, kad pilots vairs nevar izlemt palikt uz zemes. Diemžēl, mūsu baznīcas ir pilnas ar draudzes locekļiem, kas “nekad nav pametuši zemi”. Tas lauž tā Kunga sirdi – redzēt tevi sēžam uz skrejceļa un darbinām savu motoru visus šos gadus.
Bieži vien Dievs aicina, bet mēs aizbildināmies. Un tad stūrgalvīgi un ietiepīgi cīnāmies un strādājam, mēģinām darīt kaut ko, kas nesaskan ar Dieva prātu. Kad tu esi “ārā no kabatas”, un nevis tur, kur tas Kungs grib, lai tu būtu, tu smagi vilksies caur dzīvi, nesaņemot labāko. Kristietim dzīve bez nodošanās būs smags darbs.
Nodošanās Jēzum Kristum ir nopietna lieta. Nodošanās centrālā patiesība ir tā, ka mēs vairs nepiederam sev (1.Kor.6:19). Tas nozīmē visu manu personu (garu, dvēseli un miesu) atdot Varenajam Dievam, Viņa godam un caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Es apzināti lieku sevi uz altāra. Lai Viņš dara, ko vien vēlas manī, caur mani un ar mani. Esmu nodevies Viņam bez atlikuma.
Kas noticis ar vairumu ticīgo? Sākumā viņi bija uz altāra, bet tad sāka lūkoties apkārt un sātans pamudināja viņus domāt par “visu, kas viņiem bija pietrūcis”. Un viņi rāpās nost no altāra un sāka koķetēt ar pasauli. Glābti, bet ne vairs upuri – altāris ir tukšs. Viņi apzināti norobežojušies savu personīgo ērtību lokā. Jā, viņi grib kalpot Dievam, bet paši pēc saviem noteikumiem.
Nodošanās nozīmē atdalīšanos no pasaules (2.Kor.6:17-18). Atdalīts īpašai lietošanai, pieejams Viņam visā. Jebkurā laikā, jebkurā vietā, jebkādos apstākļos. Tas nozīmē, ka miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība atstātas aiz muguras (1.Jņ.2:15-17). Bībele nav grāmata mūsu ērtībām. Tā runā par nodošanos un upuri, par otras jūdzes iešanu, atstājot visu, lai sekotu Jēzum.
Jēzus mira par tevi. Šobrīd Viņš prasa, lai tu dzīvotu Viņam. Tā ir tava garīgā kalpošana – mazākais, ko tu vari darīt. Kāda vēl lielāka motivācija mums vajadzīga kā Kristus krusts, kā Dieva pārbagāto svētību izliešanās dienu pēc dienas?
Aicinājums nodoties (Mozus 2.M.3:1-6, 10-12)
Daudzas reizes Dievs runā uz mums. Viens no iemesliem, kāpēc mēs nedzirdam, ir tas, ka esam pārāk aizņemti ar savām darīšanām. Pat tad, kad Viņš mēģina mūs uzrunāt neparastās situācijās (kā Mozu pie degošā ērkšķu krūma), mēs tā steidzamies, ka paskrienam tieši garām.
Kas ir šis Dievs? Lai nodotos, tas jāapzinās vispirms. “ES ESMU, KAS ES ESMU” – Dievs teica Mozum – tas Kungs (Jahve), jūsu tēvu Dievs (Elohim), Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Elohim. Mums jāsaprot, ka Viņš nav vectēvs, kas sēž šūpuļkrēslā augšā debesīs, noskatoties, kā mēs spēlējamies, un pagriežot kurlu ausi pret mūsu valodu, pieverot acis uz mūsu grēcīgumu. Tas ir Varenais Dievs – ne vien mūsu dzīvības Devējs, Viņš ir pati Dzīvība! Ja Viņš ir Visuma Dievs un tavs Dievs, kā tu vari sacelties pret to, ka Viņš pārvalda tavu dzīvi?
Kas es esmu? – bija Mozus otrs jautājums (“Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?”). Daudzi cilvēki jūtas tā, it kā viņi nebūtu nekas, ka viņiem vispār nav vērtības. Viss, kas padara mani un tevi par kaut ko, ir mūsu attiecības ar Kungu Jēzu Kristu. Dziļi mūsos Svētais Gars to mums apstiprina. Mēs esam Viņa dēli un meitas, ja esam atsaukušies Kristum.
Tu esi dzīvā Dieva bērns, izpirkts caur Viņa Dēla Jēzus Kristus asinīm Golgātā. Tu esi Viņa svētais, Svētā Gara apzīmogots līdz dienai, kad Viņš nāks pēc tevis; tavs vārds ir ierakstīts Jēra dzīvības grāmatā. Tu esi māceklis, skolnieks, Kristus sekotājs, vienalga, vai tu seko no tālienes un grēkā, vai arī ciešā tuvumā. Tu esi Mūžīgā Dieva kalps, vai tu kalpo labi, vai slikti. Tu esi karavīrs Kunga Jēzus Kristus armijā, vienalga, vai tu atrodies priekšējās līnijās, vai esi dezertieris. Tāpēc nevienam kristietim nav tiesību dzīvot pašam savu dzīvi, darot pašam savas lietas. Ja zinu, kas es esmu un kas Dievs, man nav iemesla kaulēties ar Viņu vai izvirzīt savus noteikumus.
Kam es piederu? Daudzreiz Dievs mūs aicina, bet mēs protestējam: “Kungs, pagaidi. Tu esi sastapis nepareizo cilvēku.” Kāds apvainojums visuzinošajam Kungam! Viņš nekļūdīsies aicinot. Viņš precīzi zina, ko mēs spējam darīt Viņa spēkā.
Nesāc nosodīt Mozu par Viņa ticības trūkumu. Mēs atdarinām viņu gandrīz ik dienu. Mēs esam tik lepni, ka mēģinām pamācīt to Kungu: “Kungs, Tu zini gandrīz visu, bet šoreiz Tu noteikti kļūdījies. Es neesmu īstais cilvēks šim uzdevumam. Meklē kādu citu.” Ja Viņš ir perfekts (un mēs zinām, ka Viņš ir), Viņš vienkārši nekļūdās.
Tu nepiederi sev, kristieti. Tu piederi Jēzum Kristum. Viss, kas tev ir vai ko tu ceri, kas tev būs, pieder Viņam – tava dzīve, tavi talanti, tava energija un laiks. Tev vajadzētu rēķināties ar savu Avotu – kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu, Visuma Valdītāju un tavu Pestītāju. Tā ir neizmērojama augstprātība un lepnība – uzskatīt, ka tev pieder kaut kas. Tu esi parādā Dievam par katru elpas vilcienu, katru asins pilienu.
Kāpēc es esmu šeit? – mūsu pēdējais un galvenais jautājums. Dievs bija sijājis, veidojis un gatavojis Mozu, pirms viņu aicināja grūtam uzdevumam. Bija slīpējis raksturu un izcirtis faraona meitas dēla lepnumu viņā. Vai esi domājis, kāpēc tavā dzīvē ir bijuši šie “sausie laika posmi”, kad nekas, šķiet, nenotiek pareizi? Varbūt tas ir tavs garīgais tuksneša laiks. Dievs gatavo tevi kalpošanai nākotnē, ja vien tu uzticēsies Viņam. Tātad tuksnesis ir vērtīga vieta, kur būt, ja gribi, lai Dievs tevi lieto.
Mozus iepriekš pavadīja 40 gadus Ēģiptē un otrus 40 – tuksnesī. Jēzus 30 gadus gatavojās trīs gadu kalpošanai. Tu nevari pasteidzināt Dievu. Viņa plāni un laika skaitīšana atšķiras no mūsējiem.
Tu esi šeit, lai būtu pareizās attiecībās ar Dievu. Lai pagodinātu Dievu – ar saviem darbiem (Mt.5:16), savu balsi (Rom.15:6), ar savu miesu un garu (1.Kor.6:19-20). Lai ar savu dzīvesveidu atspoguļotu Jēzu Kristu (1.Pēt.2:12). Kad Jēzus mūs pārveido savā gaismā, mums jāatstaro Viņš. Tāda dzīve liks citiem ilgoties pēc šīs Gaismas.
Jēzus ir tava Dzīvība, tavs Balsts, tava Klints, tavs Patvērums un vēl bezgalīgi vairāk! Viņš ir tavs viss. Tādēļ, lūdzu, nestrīdies ar to Kungu! Atbildi, kā Jesaja darīja: “Kungs, te es esmu, sūti mani.”
Nodošanās motivācija (Daniēls 1:1-7)
Motivācija ir dzenulis mūsos – kaut kas, kas mūs virza, sakustina, panāk mūsu darbību. Kas tevi motivē dzīvot saskaņā ar savu nodošanos? Kas ļauj palikt uzticīgam, būt paklausīgam Jēzum Kristum?
Vispirms tā ir pieķeršanās. Tu to apliecini, kad godini Viņu kā vienīgo, patieso Dievu un izsaki Viņam savu dziļāko mīlestību. Cik dziļa ir tava mīlestība? Kā to izmērīt? Nākamajā reizē, kad tev būs kārdinājums sekot līdzi pasaulei, tava reakcija uz šo kārdinājumu atklās, cik ļoti tu esi pieķēries patiesajam un dzīvajam Dievam.
Vispirms izvēlies meklēt Viņa prātu. Tāpēc lūgšanu dzīve, meditēšana un Dieva Vārda studēšana ir ļoti svarīga. Tu nevari dzīvot trauksmainu, sasteigtu, drudžainu dzīvi, visu laiku esot kustībā, un gaidīt, ka saņemsi daudz norādījumu no Dieva.
Ļoti motivē no Dieva saņemta atklāsme. Ir brīži, kad Dievs mums piedāvā kādu izšķirošu izvēli. Viņš tevi virzīs līdz kraujas malai, kur tev būs jāpieņem lēmums. Un parasti tas ir viens no diviem – paklausīt vai nepaklausīt. Paklausīt Dievam vienmēr ir gudrākais lēmums. Tad tevi patiešām nekas neapdraud – lecot ticībā, tu vienmēr nolaidīsies Dieva sargājošajā plaukstā. Tu nekad nezaudēsi, uzticoties Dievam.
Cita nopietna motivācija ir mūsu liecība citiem. Tas var būt visai sarežģīti, pat bīstami (kā Daniēlam lauvu bedrē). Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas daudzējādā ziņā atgādina Bābeli. Taču nodevušies kristieši nedzīvo pēc izdevīguma principa. Vai tu esi gatavs uzticēties Dievam, pat ja tevi apdraud lauvas – īstas vai iedomātas? Vai gribi paklausīt Dievam neatkarīgi no sekām? Līdzīgi Daniēlam tev ir vienīgā vēsts, kas var pārveidot pasauli. Dievam nevajadzētu motivēt tevi ar spiediena palīdzību, bet, ja tas būs vajadzīgs, Viņš to darīs. Tā dēļ, kas tu esi un kas Viņš ir, un tavas dzīves mērķa dēļ.
Nodošanās kavēkļi (Jonas grāmata). Kāpēc mēs pretojamies nodoties Dievam?
Viens no galvenajiem pretošanās iemesliem ir: mēs baidāmies. Bailes no neveiksmes, no neizdošanās, no kritikas. Ticība darbībā ir – gatavība uzticēties Dieva gudrībai un Viņa gribai, nezinot rezultātu. Bieži mēs gribam saņemt detalizētu ceļa karti, pirms sekojam. Ja tu gaidi, lai “nostatītu visas pīles rindā”, tu nekad nekalposi tam Kungam ar dziļu nodošanos. Līdz kamēr neatļausi Dievam visu pārzināt.
Otrs iemesls: vecais savtīgums, ko izmantoja Lucifers, lai pasteidzinātu krišanu Ēdenes dārzā. Arī neizsakot skaļi: “Tas nesaskan ar maniem plāniem!” – biežāk vienkārši klusi ejam savās darīšanās tā, it kā Dievs nemaz neeksistētu. Mums ir izstrādāti savi plāni un sistēmas, un mēs negribam, ka Dievs kontrolē mūsu dzīvi. Varbūt mums ir kādi aizspriedumi, esam nepareizi iztēlojušies Viņa plānus.
Ja Dievs tev pavēl kaut ko darīt, Viņš tiešām zina par to visu no iesākuma līdz pat gala rezultātam. Tam vienmēr ir kāds dievišķs iemesls, kuru tev un man nav jāapšauba, bet gan vienkārši jāpaklausa.
Trešais iemesls: mums ir nabadzīgs priekšstats par sevi. Mēs sev nešķietam pietiekoši labi dotajam uzdevumam (tāpat kā Mozus, kā Jeremija). Dievs meklē tādus cilvēkus, kas bez Viņa spēka ir nekompetenti un nespēcīgi, bet ar Viņa spēku – pilnībā atbilstoši veicamajam uzdevumam. Kad Dievs aicina, Viņš ieiet tavā dzīvē un ņem tevi pie rokas, tad ejot tev līdzi katrā solī.
Kā mēs pretojamies Dievam? Mēs strīdamies ar Viņu, izvirzām vairāk argumentu nekā runasvīrs parlamentā. Dievs jau to visu ir sen dzirdējis, sākot no Ēdenes laikiem. Vai arī darām viltīgāk: aizstājam Dieva plānu ar savējo un atsakāmies to saukt par pretošanos (kā Saula daļējā paklausība). Mums visapkārt ir cilvēki, kas strādā kā jukuši, lai tikai izvairītos no sava laika un enerģijas nodošanas Dieva darbam.
Paklausība ir sekošana Dievam pa taisnu ceļu – bez apkārtceļiem, blakus ceļojumiem vai līkumiem. Vienalga, cik labi mūsu idejas neizklausītos, tā joprojām ir sacelšanās, pretošanās, nepaklausība Dievam. Esi uz ceļiem Viņa priekšā un meklē Viņa prātu – iegūtais būs daudz drošāks par to, ko tu iegūsti stāvot.
Ja Dievs nav ar tevi apmierināts, par to liecinās gruzdoša sirdsapziņa. Dieva gribas noliegšana tev maksās mieru. Zemes virsū nav tāda kristieša, kas varētu būt iekšēji mierīgs, dzīvojot nepaklausībā Dievam. Tu nevari būt mierīgs, ja esi karastāvoklī ar Dievu! Tu zaudē prieku. Jo ir pazaudēta sadraudzība ar Dievu (kā Dāvidam Ps.51). Krājas vainas apziņa. Jā, nožēlojot Dievs tev piedos. Bet tu jau esi zaudējis izdevības, kuras nevari vairs atsaukt.
Nodošanās pārbaude (Ābrahāms un Īzāks 1.M.22:1-12)
Vienalga, cik nodevies Jēzum Kristum tu būtu, kaut kad šī nodošanās tiks pārbaudīta. Pakļauties Viņam nozīmē to, ka tu atzīsti Viņa tiesības uz noteicošo vārdu it visos tavas dzīves lēmumos. Vai tu pilnībā piederi Viņam miesā, dvēsele un garā? Vai tu esi pieejams Viņam? Vai tu to domā nopietni?
Kāpēc viszinošajam Dievam būtu jāpārbauda mani? Nevis tāpēc, lai Viņš uzzinātu, cik nodevies es esmu. Viņš to jau zina. Tas notiek, lai mēs paši varētu atklāt, cik esam nodevušies Viņam. Mēs nekad neaptversim savas nodošanās un uzticēšanās līmeni, kamēr nebūsim pārbaudīti. Tad varēsim virzīties uz priekšu plašumā un dziļumā.
Pārbaudes laiki ir skarbi un nogurdinoši, bet tie ir laiki, kad mācāmies par Dieva mūžīgo uzticamību. Pārbaudot Viņš vienmēr māca kaut ko jaunu – par Viņa ceļiem, Viņa plāniem, Viņa darbības metodēm manā dzīvē. Pārbaude vienmēr domāta mums par labu. Dievs grib, lai mēs augtu, lai vēl jo vairāk pieķertos Viņam, lai pieaugtu mūsu ticība. Uzticies un paklausi!
Viņš ir apsolījis kontrolēt pārbaudi. Un apsolījis savu klātbūtni šajā pārbaudē:
Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest. (1.Kor.10:13)
Dievs nekad neatstās un nepametīs. Viņš iet kopā ar mani katrā solī. Arī tad, kad man šķiet, ka esmu kraujas malā un lūdzos: “Ak Dievs, kas tagad notiks?” – Viņš man ir tuvāk nekā mani sirdspuksti, mana elpa, mana dzīvība.
Bieži pārbaudes laikā mūsu pirmā doma ir: tas ir nepamatoti. Mums grūti iedomāties sevi Ābrahāma vietā. Pie kapa daudzreiz dzirdams: “Kāpēc?” Bieži notiekošais šķiet nelaikā, nepanesams, sāpīgs. Taču Dievu neiespaido mūsu saucieni par nepamatotību, neīsto laiku vai netaisnību. Viņš nekad nav apsolījis atbildēt uz visiem mūsu “kāpēc”. Viņš tikai būs kopā ar mums pārbaudē.
Tu varbūt esi apstājies augšanā. Attīstība ir process, kurā Dievs tev liek piedalīties. Tu nevari nepakļauties Viņam. Nodoties nozīmē būt mierā ar pašreizējo situāciju, atdot savas drošības garantijas Dievam. Kad tu sekosi Viņam, Viņš gribēs, lai tu virzies tālāk un augstāk. Ātrāku augšanu, dziļāku izpratni un tavas garīgās dzīves iekšējo attīstību veido tavas grūtības. Tu lūgsi: “Kungs, es nesaprotu, bet es pieņemu. Es uzticos Tev. Es turpinu iet kopā ar Tevi!”
Vienmēr labākais ir – paklausīt Dievam un tad ļaut, lai Dievs atbild par mūsu paklausības sekām. Paklausot tu vienmēr būsi uzvarētājs. Tavs ieguvums būs neizskaidrojams, milzīgs, dzirkstošs, pāri plūstošs prieks. Nekas visā kristieša dzīvē nesniedz lielāku gandarījumu. Tu nevari paklausīt Dievam un netapt svētīts.
Paklausības atalgojumi (Naāmans 2.Ķēn.5)
Dievs vienmēr atalgo paklausību, bet nepaklausība Dievam noved pie sāpēm un ciešanām. Tomēr mums nevajadzētu paklausīt tikai tāpēc, ka gribam tikt atalgoti. Jo Viņš ir Dievs. Visuma Valdniekam pienākas paklausīt. Viņš ir gudrs Dievs, un Viņš prasa tikai to, kas mums ir labākais. Motivācijai arvien būtu jāizriet no mūsu nodošanās un mīlestības uz Viņu.
Bībelē ir atklāti pamatprincipi, kas motivē nodoties un paklausīt. Mūsu vajadzības bieži ir Dieva izdevības – Viņš aicina mūs vingrināties ticībā un paklausībā. Mūsu vajadzība rāda, ka Dievs grib mums kaut ko mācīt. Paklausība bieži var likt darīt to, kas šķiet nepraktisks un nesaprātīgs. Ja tu skaties apkārt, lai redzētu, ko citi cilvēki dara, tad rezultātā noteikti būsi nepaklausīgs Dievam. Es paklausu tikai sevis dēļ. Paklausība atver durvis svētībām. Tu nevari dot Dievam vairāk, kā Viņš dod tev. Nepaklausība Dievam toties var maksāt mums tieši to lietu, pēc kuras mēs visvairāk ilgojamies.
Paklausība ir darīt to, ko Dievs liek, Viņa noteiktajā laikā un veidā. Tev nav jāsaprot. Tas nozīmē atstāt daudzos “kāpēc” pagātnē. “Kāpēc” ir piemērots mazam bērnam. Bet tev būtu bijis jāpieaug tai Kungā. Tā vietā prasi “ko”. “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Paklausība ir ceļš uz svētību. Ja tu piederi Dievam, nav gala svētībām, ko Viņš tev ir sagatavojis. Lūdz, lai Viņam ir pirmā vieta tavā dzīvē!
Vai Jēzus Kristus ir tavs Kungs? (Fil.2:5-11)
Uzvarošas kristietības galvenais princips ir – “Jēzus Kristus ir Kungs!”. Taču ir atšķirība starp Jēzu kā to Kungu un manu Kungu. Vai Viņš ir manas dzīves Kungs? Vai Viņš valda manas dzīves tronī?
Jēzus ir Kungs, neatkarīgi no tā, vai mēs ļaujam Viņam sevi vadīt, vai ne. Viņš valda. Viņš ir Ķēniņš. Viņš ir radības Kungs. Viņš ir draudzes Galva. Bet kādās tavas dzīves jomās Viņš ir Kungs? Kā sevi pārbaudīt?
Ir astoņi principi, kā pārliecināties, vai Viņš ir mans Kungs:
1) kad paklausu Svētā Gara pamudinājumiem bez vilcināšanās un iebildēm;
2) kad esmu nodevies Viņa gribas pildīšanai, pat pirms to zinu;
3) kad esmu gatavs kalpot Viņam bez nosacījumiem;
4) kad atzīstu Viņa īpašuma tiesības uz visu manu dzīvi un manu mantu;
5) kad vēlos vairāk patikt Viņam nekā cilvēkiem;
6) kad skatos uz Viņu kā visu manu vajadzību un vēlmju Avotu;
7) kad pārvēršu savas grūtības un neveiksmes par iespējām garīgi augt;
8) kad iepazīt Viņu tuvāk kļūst par manas dzīves nepieciešamību.
Tā dzīvojot, tu atklāsi, ka nemanot esi sācis kalpot citiem Kristus vārdā (Mt.25:40). Jo patiesībā Dievs mums dod kaut ko tāpēc, lai mēs to atdotu Viņa dēļ.
