augusts 2011
konspektēja M.D.
A.V. Tozers. ZINĀŠANAS PAR SVĒTO
Dieva īpašības un to nozīme kristīgajā dzīvē
(R., Atklāsme, 2003)
Konspekts. Augusts 2011. M.D.
Līdz ar godības izpratnes zaudēšanu zudusi arī dievišķās klātbūtnes apziņa: mēs esam zaudējuši savu dievlūdzēju garu un spējas klusināt sirdi, lai iekšējā pielūgsmes klusumā sastaptos ar Dievu.
Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs! (Ps.46:11)
1.nodaļa. Kādēļ mums jādomā par Dievu pareizi
Ak, visuvarenais Kungs Dievs,
nevis filozofu un gudro, bet praviešu un apustuļu Dievs,
un, vēl vairāk, Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs,
vai maz es varu Tevi izteikt neapgrēkojoties?
Tie, kas Tevi nepazīst, var piesaukt Tevi kā tādu, kāds Tu patiesībā neesi,
un Tavā vietā pielūgt viņu pašu iztēlē radītu tēlu.
Tādēļ apgaismo mūsu prātus, ka mēs spētu Tevi pazīt, kāds Tu esi,
lai varētu pilnībā Tevi mīlēt un cienīgi slavēt, un godāt.
Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Āmen.
Tas, kas mums ienāk prātā, kad domājam par Dievu, vislabāk raksturo mūs.
Baznīcu vislabāk raksturo tās priekšstats par Dievu, un tās būtiskākā vēsts ir tā, ko tā pasaka vai noklusē par Dievu, jo klusums bieži vien mēdz būt daiļrunīgāks nekā vārdi.
Lielākā doma, ko prāts var nest, ir doma par Dievu. Dieva pielūgsmē tai ir tikpat liela loma kā ēkas pamatiem celtniecībā. Vienkāršots priekšstats par Dievu iznīcina Labās Vēsts būtību.
No visiem grēkiem, uz ko nosliecas cilvēka sirds, grūti atrast kādu, ko Dievs vairāk ienīst kā elkdievību, jo tās pamatā ir Dieva rakstura izkropļojums... Elkdievības būtība ir Dievam necienīgu domu glabāšana... Prāta elks ir tikpat Dievu zaimojošs kā rokām veidotais.
2.nodaļa. Prātam neizprotamais Dievs
Kungs, cik svarīga izšķiršanās ir mūsu priekšā!
Tavā klātbūtnē mums visvairāk piederas klusēšana,
bet mīlestība aizdedz sirdis un liek mums runāt.
Ja mums būtu jāklusē, akmeņi sāktu kliegt,
tomēr, ja mēs runājam, ko gan lai mēs sakām?
Māci mums zināt to, ko mēs nevaram uzzināt,
jo Dieva lietas nav izzināmas cilvēkam, bet tikai Dieva Garam.
Lai ticība mums ir kā balsts tur, kur prāts nesniedzas.
Jēzus vārdā. Āmen.
Dievs nelīdzinās nekam, kas ir... Pravietim (Ec.1:26-28) jālieto vārdi “izskats kā”, “kaut kas kā”, “kaut kas līdzīgs”, “tēls ar cilvēka izskatu”. Dievs var kļūt zināms, vienīgi Svētajam Garam atklājoties meklējošā sirdī. Centieni zināt To, kas nav izzināms, saprast Neizprotamo, aizsniegt un piedzīvot Neaizsniedzamo rodas no Dieva līdzības cilvēka dabā. Dziļumi sasaucas ar dziļumiem.
Kristū un caur Kristu Dievs īsteno pilnīgu pašatklāsmi, lai gan Viņš Sevi atklāj nevis prātam, bet ticībai un mīlestībai. Ticība ir zināšanu orgāns un mīlestība – pieredzes orgāns.
“Pat šeit un tagad, kad vien sirds iedegas ilgās pēc Dieva, tā spēj uztvert gaismu un, Svētā Gara dāvanu iedvesmota un piepildīta, piedzīvo debesu prieku.” (Ričards Rolls)
3.nodaļa. Dieva īpašība – patiess apgalvojums par Dievu
Ak, vārdos neaprakstāmā Majestāte,
mana dvēsele alkst Tevi ieraudzīt. Es saucu uz Tevi no pīšļiem.
Kad gribu zināt Tavu vārdu, tas paliek apslēpts.
Tu esi tērpies gaismā, kurai cilvēks nespēj tuvoties.
Tavu būtību nav iespējams izdomāt, un Tavu slavu nav iespējams izteikt vārdos.
Tomēr pravietis un dziesminieks, apustulis un svētais
mani iedrošina ticēt, ka zināmā mērā es varu Tevi iepazīt.
Es lūdzu, lai Tu man palīdzi saprast to, ko Tu esi vēlējies par sevi atklāt.
Lai meklēju to kā dārgumu, kas vērtīgāks par rubīniem un zeltu,
jo ar Tevi es būšu tad, kad mijkrēšļa zvaigžņu vairs nebūs,
debesis būs zudušas, un būsi tikai Tu. Āmen.
Dieva īpašība ir viss, ko Dievs jebkādā veidā ir atklājis kā patiesību par Sevi. Reizēm labāk sekot aizkustinātas sirds gudrībai, nevis daudz piesardzīgākiem teoloģiska prāta spriedumiem. Dievs nav devis visas atbildes uz mūsu jautājumiem, bet to ir tik daudz, lai tās sniegtu gandarījumu mūsu prātam un piepildītu sirdis ar sajūsmu. Šīs atbildes Viņš ir ierakstījis dabā, Svētajos Rakstos un Sava Dēla personā (inkarnācijā).
Atbildes ir meklējamas lūgšanā, ilgstošās pārdomās par rakstīto Dieva Vārdu, centīgā un mērķtiecīgā darbā. Lai cik spoža arī nebūtu atklāsmes gaisma, tā būs redzama tikai tiem, kas ir iekšēji gatavi to uztvert (Mt.5:8).
Jāatmet ieradums domāt par Radītāju tāpat, kā domājam par Viņa radībām... Dievs pastāv no Sevis un Sevī. Viņam neviens nav dāvājis būtību. Viņa substance ir nedalāma... Starp Dieva īpašībām nav iespējamas nekādas pretrunas. Dievam nav jāapslāpē viena no tām, lai ļautu izpausties citai, jo Viņā visas īpašības ir viens vesels.
Īpašība nav Dieva sastāvdaļa. Tas ir veids, kā Dievs ir... Dieva īpašības ir patiesība, ko mēs zinām par Dievu... Viņam atklājoties Savām radībām... Dieva mīlestība ir veids, kā Dievs ir, mīlot Viņš vienkārši ir, kas Viņš ir.
4.nodaļa. Svētā Trīsvienība
Taču, kad cenšamies izteikt Tavus brīnumus,
mūsu vārdu krājums šķiet nabadzīgs.
Kad domājam par Tavas Trīsvienības bijājamo noslēpumu,
mūsu lūpas lai paliek mēmas!
Degošā ērkšķu krūma priekšā mēs nelūdzam pēc sapratnes,
bet tikai to, ka mēs spētu pienācīgi Tevi godināt! Āmen.
Domāt par Trīsvienību – tas nozīmē garā pastaigāties Ēdenes dārzā, spert soļus uz Svētās zemes. Mūsu prāta vislabākie centieni satvert šo neaptveramo noslēpumu vienmēr paliks veltīgi, un tikai vislielākā pazemība to pasargās no kritiena pašpaļāvībā un iedomībā.
Gan ateists, gan svētais dzīvo ar ticību: viens tic dabas likumiem, otrs – Dievam. Savu dziļo nezināšanu mēs aizslēpjam... baidāmies atzīt noslēpumu. To, ko Dievs dara zināmu, ticīga sirds pieņem un apliecina... Ticība vispirms atrod dzirdīgas ausis, nevis domājošu prātu... Trīsvienības doktrīna ir patiesība sirdij. Tikai cilvēka gars spēj caur priekškaru nokļūt Vissvētākajā vietā...
“Trīsvienībā neviens nav bijis ne pirmais, ne pēdējais,” teikts (Atanāsija) ticības apliecībā. “Neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks, bet visas trīs Personas ir vienādi mūžīgas un vienlīdzīgas.”
Trīsvienības personas atrodas vienotībā, un tām ir viena griba. Tās vienmēr darbojas kopā, pat vismazāko darbību neveic viena Persona. (Tas attiecas uz radīšanu, inkarnāciju, augšāmcelšanos un pestīšanu.)
Dieva esamība Sevī (5.nodaļa)
Visu būtņu Kungs!
Vienīgi Tu vari apstiprināt: ES ESMU, KAS ES ESMU.
Bet mēs, kas esam radīti Tavā līdzībā, varam tikai atkārtot “es esmu”,
apliecinot, ka mēs nākam no Tevis un mūsu vārdi
ir nekas vairāk kā Tavējo atbalss.
Mēs atzīstam, ka Tu esi visa Pirmavots,
un no Tavas žēlastības mēs esam radīti.
Mūžīgais Tēvs, mēs pielūdzam Tevi! Āmen.
Dievam nav sākuma... Sākums ir vārds, ko var attiecināt vienīgi uz radītām lietām... Bet Dievs ir Sevī esošs... Radījis visas lietas, un Viņu pašu neviens nav radījis... Viņš pastāv Sevī un ir atkarīgs tikai no Sevis, ir pašpietiekams. Lai atzītu, ka ir Kāds, kas ir mums neaizsniedzams, kas pastāv ārpus mūsu domāšanas kategorijām, kas ir ārpus mūsu prāta spriedumiem un nepakļaujas ziņkārīgiem pētījumiem, ir vajadzīga liela pazemība.
Mēs nevaram neko zināt (arī) par sevi, kamēr kaut mazliet nezinām, kas ir Dievs. Cilvēks ir radīta būtne, un viņam ir sava atvasināta un noteikta patība. Tam nekas nepieder no sevis paša, bet savā eksistencē viņš ir atkarīgs no Dieva, kas to radījis Savā līdzībā. Dieva esamība ir svarīga cilvēka esamībai. Ja Dievu izslēdz no domām, tad cilvēka eksistencei nav pamata. Cilvēka ģenialitāte ir tikai atbalss no Balss, kas bija iesākumā, atspīdums no neradītās Gaismas. Tāpat kā saules stars izzūd, ja to nogriež no saules, tāpat cilvēks, atdalīts no Dieva, atgriežas nebūtības tukšumā, no kurienes viņš radīšanas iesākumā ir cēlies.
Viena no Dieva tēla iezīmēm cilvēkā ir viņa spēja izvēlēties. Kristīgā mācība apgalvo, ka cilvēks izvēlējās būt neatkarīgs no Dieva... Cilvēks kļuva nevis kā planēta, kas griežas ap sauli, bet kā paštaisnības saule, ap kuru visam jāgriežas... Viņaprāt, Dieva pilnvaras beidzas tur, kur sākas viņš pats.
Patības apziņa ir tik smalka, ka reti kurš sajūt tās klātesamību. Cilvēks ir dzimis dumpinieks un nemaz neapzinās šo savu stāvokli... Morāla būtne, kas radīta pielūgsmei Dieva troņa priekšā, sēž uz savas patības troņa un paziņo: “ES ESMU.” Tā ir grēka visdziļākā būtība. Vārdi “ko lai mēs darām” (Apd.2:37) ir katra cilvēka dziļš sirds sauciens, kad viņš pēkšņi aptver, ka ir uzurpators un sēž zagtā tronī. Lai arī tas ir sāpīgi, tieši šis apjukums un izbailes ved uz patiesu grēku nožēlu un atgriešanos.
Grēki var savairoties kā smiltis jūrmalā, bet tomēr ir tikai viens grēks. Grēki pastāv tāpēc, ka ir grēks. Lai mūs izglābtu, Kristum ir jāmaina mūsu dabiskā tieksme, Viņam jāiedēsta jauns princips, lai turpmākā mūsu rīcība izaugtu no vēlmes dot godu Dievam un labumu līdzcilvēkiem. Vecajiem patības grēkiem jāmirst, un vienīgais līdzeklis tā nonāvēšanai ir krusts.
Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.
(Mt.16:24)
Tomēr cildeni trejāds,
Tu esi vienmēr un vienīgi
Dievs vienotībā!
Viens varenībā un godībā,
Kas izpratīs Tavu noslēpumu?
Bijājamā Trejādība!
(Frederiks V.Feibers)
Dieva pašpietiekamība (6.nodaļa)
Māci mums, ak Dievs, ka Tev nekas nav nepieciešams.
Ja Tev būtu kas vajadzīgs, tad tas būtu Tavas nepilnības mērs.
Un kā mēs varam pielūgt nepilnīgu Dievu?
Ja Tev nekas nav nepieciešams, tad arī Tev nevienu nevajag, un, ja nevienu,
tad arī mēs Tev neesam vajadzīgi. Tu mūs meklē, lai arī Tev mūs nevajag.
Mēs meklējam Tevi, jo mums Tevis vajag, jo Tevī mēs dzīvojam un rosāmies,
un Tevī ir mūsu esība. Āmen.
Tēvam ir dzīvība pašam Sevī. (Jņ.5:26)
Nevienai radībai nav dzīvības sevī; dzīvība ir dāvana, kas nāk no Dieva.
Vajadzība ir vārds, kas attiecas uz radību... Dieva interese par Savām radībām nāk no Viņa suverēnās un labās gribas, nevis vajadzības, ko šīs būtnes varētu dot Dieva pilnībai, jo Viņš ir pilnīgs... Dievam nekas nav nepieciešams.
Ja visi cilvēki kļūtu par ateistiem, tas Dievu nekādi neietekmētu. Viņš ir, kas Viņš ir Sevī, neatkarīgi ne no viena cita. Ticība Viņam nesekmē Viņa pilnību, un šaubas to nespēj mazināt. Jādomā Dievam cienīgā veidā... Vienīgais apstāklis, kas padara cilvēku nozīmīgu, ir dievišķā līdzība viņā, bet pats par sevi cilvēks nav nekas... Dievs pastāv Sevis dēļ, un cilvēks – Dieva godam un slavai.
Vienīgi Dievs paļaujas uz Sevi, visām citām būtnēm jāpaļaujas uz Viņu. Neticība būtībā ir izkropļota ticība, jo tā cer un paļaujas nevis uz dzīvo Dievu, bet uz mirstīgiem cilvēkiem. Neticīgais noliedz Dieva neatkarību un nelikumīgi piesavinās Dieva īpašības, kas tam nepieder. Šis divkāršais grēks laupa Dieva godu un galu galā iznīcina cilvēka dvēseli. Tas ir pelnīts rājiens cilvēka pašpārliecinātībai... Mūsu iekšējais piepildījums rodams lēnprātīgā sekošanā Kristus pavēlēm un Viņa aputuļu pamācībām.
Dieva mūžīgums (7.nodaļa)
Šodien mūsu sirdis labprāt pieņem to, ko prāts nekad
nespēs pilnībā aptvert, pat Tavu mūžīgumu.
Vai Tu neesi no mūžības, ak Kungs, mans Dievs, mans Svētais?
Mēs Tevi pielūdzam, mūžīgais Tēvs, kura gadi nekad nebeigsies,
un Tevi, mīlestībā dzimušo Dēlu, kas mūžībā no Tēva dzimis.
Tāpat mēs atzīstam un pielūdzam Tevi, Mūžīgais Gars,
kurš pirms pasaules sākuma esi bijis mīlestības pilnībā
un godībā kopā ar Tēvu un ar Dēlu.
Paplašini un attīri mūsu dvēseļu mājokļus, lai tie kļūtu
piemēroti Tava Gara ienākšanai, kuram no visiem tempļiem
vismīļākais ir taisna un šķīsta sirds. Āmen.
Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs! (Ps.90:2)
No saplūšanas punkta līdz saplūšanas punktam – tas būtu otrs veids, kā to pateikt... Uz Viņu laiks neattiecas... Dievam nav pagātnes un nav nākotnes tāpēc, ka Viņš dzīvo mūžīgā tagadnībā... Tā kā Dievu neviens nav radījis, Viņu neiespaido pārmaiņu virkne, ko mēs dēvējam par laiku. Dievs mājo mūžībā, bet laiks mājo Dievā... Viņš vienlaicīgi redz galu un sākumu.
Tā kā Dievs ir mūžīgs, Viņš vienmēr var būt drošs patvērums Saviem laika dzītajiem bērniem... Kā mēs esam radīti mūžībai, tā esam radīti arī laikam...
Tā ir cilvēka traģēdija. Viss mūsos sauc pēc dzīvības un pastāvības, bet tas, kas notiek mums apkārt, nemitīgi atgādina par mirstīgumu un mainību. Tas, ka Dievs mūs radījis arī mūžībai, ir mūsu godība, kas vēl jāaizsniedz, un pravietojums, kam vēl jāpiepildās.
Jēzus Kristus iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju (2.Tim.1:10)... Gan Dieva mūžīgums, gan cilvēka mirstīgums pārliecina, ka ticība Jēzum Kristum ir nepieciešama un ka tas nav izvēles jautājums. Katram cilvēkam ir vai nu Kristus, vai mūžīga traģēdija.
Dieva bezgalīgums (8.nodaļa)
Mūsu Debesu Tēvs, ļauj mums redzēt Tavu godību,
pat ja mums jāslēpjas klinšu aizā un jāglābjas Tavas rokas paēnā.
Kaut arī mums nāktos zaudēt draugus vai laicīgu labumu,
vai arī mūsu dienas tiktu saīsinātas, mēs vēlamies
Tevi pazīt, kāds Tu esi, lai spētu pienācīgi Tevi pielūgt.
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
Godības Dievs nereti atklājas kā saule, kas silda un svētī, bet reizēm arī pārsteidz un apžilbina, lai dziedinātu un atjaunotu mūsu izpratni par Viņu... Mums tikai ir jāsagatavo Viņam mīlestības, ticības un pazemības pilna mājvieta un jāilgojas Viņu sastapt.
No visa, ko var izdomāt vai pateikt par Dievu, visgrūtāk ir izprast Viņa bezgalīgumu... Tas ir ceļojums sirdij, nevis kājām... Tāpēc meklēsim Dieva patiesību, lai Viņam tas būtu tīkami un Viņš vēlētos mums to dāvāt, jo Kungs bieži piešķir acu gaismu neredzīgajiem, bet bērniem un zīdaiņiem atklāj patiesības, par ko ne sapņot nespēj gudrie un apdomīgie.
Bezgalīgums, protams, nozīmē robežu neesamību, un tas ir neiespējami – ierobežotajam prātam satvert neierobežoto... Dievs ir lielāks nekā prāts... lielāks nekā valoda. Viņš ir neizmērojams... Mēs redzam Viņa roku darbu, bet ne Viņu pašu. Viņš ir pāri visam, ārpus un aiz tā. Mūsu priekšstati par lielumu aptver kalnus un cilvēkus; atomus un zvaigznes; gravitācijas spēku, enerģiju, skaitļus, ātrumu, bet Dievu – nekad. Dievā nav pakāpju. Dievam nav vajadzīga augšana, attīstība vai papildinājums. Dievā nekas nav mazāk vai vairāk, lielāks vai mazāks. Dievs ir, kas Viņš ir Sevī.
Dievs nekad nesteidzas. Nav pēdējo termiņu, kas Viņu ierobežotu. Zinot to, mēs atslābinām savu nervu sistēmu. Tiem, kas nav Kristū, laiks ir kā rijīgs zvērs, turpretī jaunās derības dēlu priekšā laiks zemojas, ņurrā un cenšas pielabināties.
Dieva dāvanām dabā ir savi ierobežojumi. Tās ir galīgas, jo ir radītas, bet mūžīgās dzīves dāvana Jēzū Kristū ir bezgalīga kā pats Dievs. Kristietim pieder paša Dieva dzīvība, un viņš ir līdzdalīgs Dieva bezgalīgumā. Dievā dzīvības pietiek visiem, un ir pietiekami daudz laika, lai varētu to izbaudīt... Un tā ir mūžīgā dzīvība: pazīt vienīgo patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis.
Dieva žēlastība arī ir bezgalīga... Grēkam vienmēr ir kāda robeža, jo tas nāk no prāta un sirds, kas ir ierobežoti un galīgi... Mūsu dziļajai slimībai pretī stājas Dieva bezgalīgā spēja dziedināt... Viņa mīlestība ir neizmērojama. Vēl vairāk – tā ir neierobežota.
Šis, šis ir Dievs, ko mēs pielūdzam,
Uzticamais, nemainīgais Draugs,
Kura mīlestība ir tikpat liela, kā Viņa spēks,
Un ne viens, ne otrs nepazīst mēru un iznīcību.
Tas ir Jēzus, pirmais un pēdējais,
Kura Gars mūs droši vedīs mājup.
Mēs slavēsim Viņu par visu, kas bijis,
Un uzticēsim Viņam visu, kas būs.
(Jozefs Harts)
Dieva nemainīgums (9.nodaļa)
Mūsu Kungs Jēzu Kristu, Tu esi mūsu patvērums uz audžu audzēm.
Kā putni pēc ceļojumiem, tā arī mēs meklējam mieru.
Mēs meklējam Tavu patvērumu.
Mūsu mazajā cilvēka un dabas pasaulē ir tik daudz izmaiņu un iespēju,
bet Tu, Dievs, nemainies un Tevī nav pārgrozības ēnu.
Mēs atpūšamies Tevī bez bailēm un šaubām,
un bez bažām raugāmies pretī rītdienai. Āmen.
Viņš nekad neatšķiras no tā, kas Viņš ir. Svētajos Rakstos nav sastopams priekšstats par augošu vai attīstībā esošu Dievu... Dievs nevar kļūt labāks... nevar būt svētāks, kā Viņš ir un vienmēr ir bijis. Tāpat arī nevar kļūt sliktāks.
Viņa būtība ir citādāka un ir atšķirīga no visām pārējām būtībām, kas pastāv... Nekas, ko Dievs par Sevi ir teicis, netiks izmainīts; nekas, ko Gara iedvesmotie pravieši un apustuļi teikuši par Viņu, netiks atcelts. Mainīšanās likums pieder kritušajai pasaulei, bet Dievs ir nemainīgs, un Viņā ticīgie cilvēki atrod mūžīgu pastāvīgumu.
Tajā pat laikā izmaiņas darbojas Valstības bērnu labā, nevis pret viņiem. Šīs izmaiņas ir viņos mājojošā Svētā Gara darbs. Tā ir grēku nožēlas būtība.
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti
Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)
Apziņa, ka Dievs... nemainās, ir brīnišķīgs spēka avots. Kādu mieru kristieša sirdij dod apziņa, ka mūsu Debesu Tēvs nekad neatšķiras no Sevis! Nākot pie Viņa, mums nav jābaidās, vai sastapsim Viņu labā garastāvoklī. Viņš vienmēr pieņem mūsu bēdas un vajadzības, mūsu mīlestību un ticību. Dievam nav noteiktas pieņemšanas stundas... nav laiks, kad Viņš nevienu negrib redzēt.
Viņš nemaina savas domas par lietām un cilvēkiem. Dievam nemainās garastāvoklis, Viņa mīlestība neizplēn, un Viņš nezaudē dedzību... Dievs nemeklē kompromisus un Viņu nevajag pierunāt. Dievu nevar pārliecināt izmainīt Savu vārdu vai atbildēt uz savtīgu lūgšanu. Mūsu centienos atrast Dievu, patikt Viņam, veidot attiecības ar Viņu mums jāatceras, ka visām izmaiņām jānotiek mūsos.
Jo Es esmu Tas Kungs, un Es nepārveidojos. (Mal.3:6)
Dievišķā viszināšana (10.nodaļa)
Kungs, Tu zini visas lietas!
Tu zini, kad es sēžu vai ceļos. Tev ir zināmas visas manas gaitas.
Neko jaunu Tev nevaru pateikt, un velti ir kaut ko no Tevis noslēpt.
Tavu pilnīgo zināšanu gaismā es esmu kā mazs bērns.
Palīdzi man aizmirst visas rūpes, jo ceļu, kuru es eju, Tu zini itin labi.
Un, ja Tu mani pārbaudīsi, es būšu kā zelts. Āmen.
Viņam ir pilnīgas zināšanas, tāpēc Viņam nekas nav jāuzzina... vēl vairāk, Dievs nekad nav mācījies... Dievu neviens nevar mācīt (Jes.40:13-14).
Dievs pilnībā pazīst Sevi un, būdams visu lietu avots un autors, Viņš zina visu, ko vien var zināt. Un to Viņš zina uzreiz un pilnīgi... Uzreiz un bez piepūles zina visas lietas un visus iemeslus; visas domas un katra domas... visas attiecības un cēloņus; visus noslēpumus un visas mīklas; visas izjūtas un vēlmes... visas redzamās un neredzamās lietas debesīs un virs zemes; kustību, telpu un laiku; dzīvību un nāvi; labo un ļauno; debesis un elli.
Dievs visas lietas zina vienādi labi, jo Viņš visu zina pilnīgi. Viņš nekad neko neatklāj, nekad nav pārsteigts. Viņš nekad ne par ko nebrīnās, nekad nemeklē informāciju. Un mums, kas meklē patvērumu, pieķeroties cerībai, ko dod evaņģēlijs, ir tik neizsakāmi īpaši zināt, ka mūsu Debesu Tēvs pazīst mūs pilnībā. Neviens tenkotājs un neviens ienaidnieks nevar mūs apsūdzēt.
Dieva gudrība (11.nodaļa)
Jēzu, Tu tiki kārdināts tāpat kā katrs no mums, bet Tev nebija grēka.
Dari mūs stiprus, lai mēs pārvarētu tieksmi būt gudriem
un izlikties par tādiem citu acīs, kas ir tikpat nezinoši kā mēs.
Mēs novēršamies gan no savas gudrības, gan no muļķības
un tveramies pie Tevis, kas esi Dieva gudrība un Dieva spēks. Āmen.
Necentīsimies saprast, lai varētu ticēt, bet ticēsim, lai spētu saprast. Tāpēc nemeklēsim pierādījumus tam, ka Dievs ir gudrs. Neticīgu prātu nepārliecinās nekādi pierādījumi, bet sirdij, ko piepilda pielūgsme, tādi nemaz nav vajadzīgi... Vai nepietiek ar to, ka Viņš ir Dievs?
Bezgalības priekšā mēs klusējam... Visa cilvēku vai eņģeļu gudrība ir tikai šī neradītā mirdzuma, kas plūst no godības troņa debesīs, atspīdums... Visi Viņa darbi ir nevainojami, gudri un labi. Dieva darbus nav iespējams izdarīt vēl labāk.
Labāk ir atteikties no savas gudrības un piedzīvot bezgalīgo Dieva gudrību. Mūsu uzstājīgā vēlme paredzēt notikumus ir dabiska, taču tā nopietni kavē garīgo izaugsmi. Dievs ir uzņēmies atbildību par mūsu mūžīgo laimi un ir gatavs pārņemt vadību mūsu dzīvē uzreiz, tiklīdz mēs ticībā pēc tā lūgsim.
“Ļauj Viņam vest tevi uz priekšu ar aizsietām acīm,- mīlestībai nav vajadzīgs zināt.” (Gerhards Terstīgens)
Iepriecinoši uzzināt, cik daudzi no Dieva varenajiem darbiem ir paveikti slepenībā, prom no cilvēku un eņģeļu ziņkārīgajām acīm. Kad Dievs radīja debesis un zemi, tumsa bija pār dziļumiem. Kad Dēls tapa miesa, Viņš kādu laiku tika nēsāts tumsā zem Svētās Jaunavas sirds. Kad Viņš nomira, lai pasaule iemantotu dzīvību, iestājās tumsa un neviens Viņu neredzēja. Kad Viņš augšāmcēlās, bija ļoti agrs rīts. Neviens neredzēja, kā Viņš uzcēlās.
Dievs it kā teica: “Viss, par ko jums vērts domāt ir, kas Es esmu, jo no tā atkarīga jūsu cerība un jūsu miers. Es darīšu, ko Es darīšu, un beigās tas viss nāks gaismā, bet, kā Es to daru, ir Mans noslēpums. Uzticies Man un nebaidies!”
Dieva visvarenība (12.nodaļa)
Debesu Tēvs, mēs esam dzirdējuši, ka Tu saki (1.M.17:1):
Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, un tu būsi taisns.
Ja Tu mūs nedari stiprus ar savu vareno spēku,
kā gan mēs, pēc savas dabas vāji un grēcīgi, varam staigāt taisnības ceļus?
Dāvā mums paļāvību tam spēkam, kas darbojās Kristū,
kad Tu Viņu uzcēli no mirušajiem
un sēdināji pie savas labās rokas Debesīs! Āmen.
Lai valdītu, Dievam vajadzīga vara, bet, lai valdītu suverēni, Viņam vajadzīga visa vara... bezgalīga, neierobežota vara.
Dievs ir deleģējis varu savām radībām... Viņš dod, bet neatdod prom.Viss, ko Viņš dod, paliek Viņā un atgriežas pie Viņa.
Mēs šodien ciešam no sekularizētas domāšanas. Kur Rakstu autori saskatīja Dievu, mēs redzam dabas likumus. Viņu pasaule bija apdzīvota, mūsējā ir tukša... Tas, ko mēs redzam dabā, ir Dieva varas un gudrības ceļi radībā.
Viss, koViņš dara, notiek bez piepūles. Viņš nepatērē enerģiju, kuru vajadzētu atjaunot.
Dieva transcendence (13.nodaļa)
Ak, mūsu Kungs, nav neviena kā Tu
debesīs vai uz zemes, kas zem tām.
Tev pieder varenība, gods un majestātiskums.
Viss, kas ir debesīs un virs zemes, pieder Tev.
Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi, ak Dievs,
un Tu esi paaugstināts pār visiem. Āmen.
Viņš atrodas augstu pāri radītajam visumam, tik augstu pāri, ka cilvēka prāts to pat nespēj aptvert... Tas neattiecas uz fizisku attālumu no zemes, bet gan esamības kvalitāti... Dievs ir Gars, Viņam lielums un attālums neko nenozīmē.
Tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi. (Jes.57:15)
To cilvēka sirdij jāmācās iztulkot ar skatu uz debesīm, lai atbrīvotos no redzamās pasaules žņaugiem. Mēs nedrīkstam domāt par Dievu tā, it kā Viņš būtņu rindā tikai ieņemtu augstāko vietu... Dievs ir ārpus visa, atrodas gaismā, kurai neviens nespēj tuvoties. Viņš atrodas tikpat augstu pār erceņģeļiem, kā par kāpuru...
Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots. (Sal.pam.14:27)
Ja cilvēki vairs nebīstas Dieva, tie nekavējas pārkāpt Viņa likumus... Grēka psiholoģija... Daudzi sevi sauc par kristiešiem, daudz runā par Dievu, dažreiz Viņu lūdz, bet noteikti nezina, kas Viņš ir... Šī dziedinošā bijība šodien kristiešos ir reti sastopama.
Dieva visuresamība (14.nodaļa)
Mūsu Tēvs, mēs zinām, ka Tu esi mums klāt,
Taču mūsu zināšanas ir tikai patiesības ēna,
un tām pavisam nedaudz piemīt garīgums un iekšējs saldums,
ko tādas zināšanas varētu sniegt.
Tas mums ir liels zaudējums un cēlonis sirds nespēkam.
Palīdzi mums mainīt mūsu dzīves,
lai mēs varētu patiesi piedzīvot šos vārdus:
“Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā.” Āmen.
Dievs ir visur, tuvu katrai lietai, līdzās katram... Nav vietas, kur cilvēks varētu paslēpties no Viņa klātesamības... Dievs reizē ir tāls un tuvs, Viņā cilvēki rosās, dzīvo un ir. Savā bezgalīgumā Viņš ietver galīgo radību un satur to Sevī. Aiz Viņa nav vietas esamībai. Tāpat kā jūra ir vide zivīm un gaiss – putniem, tā Dievs ir mūsu vide.
Dievišķās visuresamības doktrīna cilvēka attiecības pret visumu, kurā tas atrodas, padara personiskas... Dievs ir klātesošs, tuvu, līdzās cilvēkam, un Dievs redz viņu un caurcaurēm pazīst. Šajā brīdī sākas ticība, un tā turpinās un ietver tūkstošiem citu brīnišķīgu patiesību...
Dievs... caur Jēzu Kristu sasniedzams katrai mīlošai sirdij... ir dziļa mierinājuma avots bēdās. Nebūtu godīgi katram ticīgajam apsolīt nepārtrauktu līksmību un prātīgi gaidīt ko tādu no cilvēka. Tāpat kā bērns sāpēs var kliegt un raudāt pat mātes gādīgo roku patvērumā, tā arī kristietis reizēm piedzīvo, ko nozīmē ciest pat apzinātā Dieva tuvumā.
Taču viss būs labi. Mūsu asarām ir terapeitiska nozīme... Apziņa, ka mēs nekad neesam vieni, nomierina mūsu dzīves bangas un ielej dvēselē mieru.
Dieva uzticība (15.nodaļa)
Visaugstākais, ir labi Tev pateikties un dziedāt slavu Tavam vārdam,
lai pasludinātu Tavu mīlestības pilno laipnību rītos
un Tavu uzticamību – katru vakaru.
Kā Tavs Dēls, dzīvodams uz zemes, bija uzticīgs Tev, savam Debesu Tēvam,
tā tagad debesīs Viņš ir uzticams mums, Viņa zemes brāļiem un māsām.
Ar šo atziņu mēs drošā cerībā gaidām
gadus un gadsimtus, kam vēl jānāk. Āmen.
Viss, ko Dievs dara, ir saskaņā ar visu, kas Dievs ir, un Viņam būt un darīt ir viens... Palielināt kādu Dieva īpašību uz citas rēķina nozīmē izvirzīt kļūdainu teoloģijas doktrīnu; un tomēr mēs bieži vien esam kārdinājumā tā rīkoties... Starp Dieva īpašībām nav pretrunu. Dieva esamība ir vienota. Viņš nevar sadalīties un kādā brīdī rīkoties tā, it kā Viņam būtu tikai viena īpašība.
Mēs varam pareizi saprast patiesību tikai tad, ja uzdrošināmies ticēt visam, ko Dievs par Sevi sacījis... Psalmu grāmata skanēt skan no priecīgas pateicības par Dieva uzticamību.
Ar Dieva uzticamību saistīta visa mūsu cerība uz svētītu nākotni... Dievs vienmēr paliks pie Sava solījuma. Derības bērni, ejot cauri grūtībām, var būt droši, ka Dievs nekad neatņems Savu mīlestības pilno laipnību, nedz arī liks vilties Savā uzticamībā.
Dieva labestība (16.nodaļa)
Dari mums pēc Sava labā prāta, ak Kungs!
Rīkojies ar mums ne tā, kā esam pelnījuši,
bet, kā Tev tas labpatīkas, jo Tu esi Dievs.
Tāpēc mums ne no kā nav jābīstas
ne šajā, ne nākamajā pasaulē. Āmen.
Dieva labestība ir tas, kāpēc Dievs ir laipns, sirsnīgs, labsirdīgs un labs pret cilvēkiem. Viņš ir līdzjūtīgs un labestīgs, Viņa nemainīgā attieksme pret visām morālajām būtnēm ir atvērta, godīga un draudzīga. Savas dabas dēļ Viņš dāvā svētību un gūst svētu prieku par Savas tautas laimi.
Visu Dieva darbu un rīcības pamatā ir Viņa spontānā un nepelnītā labestība... Viņa labestības cēlonis ir Viņā pašā, Viņa labuma saņēmēji to gūst bez nopelna un bez atlīdzināšanas.
Cilvēka rīcība, pat tīrākā un labākā, nevar būt nopelns... Lūgšana pati par sevi nav nopelns. Tā Dievam neuzliek pienākumus un nepadara Dievu par parādnieku. Viņš uzklausa lūgšanu tāpēc, ka Viņš ir labs, un nekādu citu iemeslu dēļ. Ticība arī nav nopelns. Tā ir pārliecība par Dieva labestību, un ticības trūkums liecina, ka nav saprasts Dieva svētais raksturs.
Grēks mūs ir padarījis biklus un nepārliecinātus par sevi, citādi jau nevar būt. Gadiem ilga sacelšanās pret Dievu ir mūsos izaudzinājusi bailes, ko nevar pārvarēt vienā dienā. Notverts dumpinieks nelabprāt nāk valdnieka priekšā, par kura gāšanu viņš visu laiku neveiksmīgi cīnījies...
Kristus dzīvoja cilvēku vidū, lai atklātu Dieva patieso dabu ļaudīm, kam par Dievu bija aplami priekšstati... Ar savu attieksmi mēs nosakām, kā Dievu uztversim. Kaut arī Dieva laipnība ir bezgalīgs, pārplūstošs sirsnības avots, Dievs neuzspiež mums Savu uzmanību.
Dieva lielums izraisa mūsos bailes, bet Viņa labestība mūs iedrošina no Viņa nebaidīties. Bīties, bet nedzīvot bailēs – tas ir ticības paradokss.
Dieva taisnīgums (17.nodaļa)
Mūsu Tēvs, mēs Tevi mīlam Tava taisnīguma dēļ.
Mēs atzīstam, ka Tavi spriedumi ir reizē patiesi un taisni.
Tava taisnība uztur kārtību visumā
un sniedz garantiju to drošībai, kas uzticas Tev.
Mēs dzīvojam tāpēc, ka Tu esi taisns un žēlsirdīgs.
Svēts, svēts esi, visvarenais Dievs tas Kungs,
taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos. Āmen.
Taisnīgums, kad runā saistībā ar Dievu, ir apzīmējums veidam, kā Dievs ir... Dievs ir pats Sev morālā taisnīguma princips. Kad Viņš spriež tiesu ļaunajiem vai kad attaisno labos, Viņš vienkārši darbojas kā Dievs.
Dieva taisnīgumā nav nekā tāda, kas aizliegtu izpausties Viņa žēlsirdībai... Dieva līdzjūtība izriet no Viņa labestības, bet labestība bez taisnīguma nav labestība... Kad Dievs apžēlo grēcinieku caur Kristus darbu grēku izpirkšanai, taisnīgums netiek pārkāpts, bet piepildīts.
Kad mūžīgais taisnīgums sastapās ar mūsu ietiepīgo netaisnību, starp abiem izcēlās nežēlīgs karš, un šajā karā uzvarēja un vienmēr uzvar Dievs (1.Jņ.1:9).
Dieva žēlsirdība (18.nodaļa)
Svētais Tēvs, Tava gudrība izraisa apbrīnu, Tavs spēks pilda mūs ar bailēm,
Tava visurklātesamība katru zemes sprīdi dara par svēto zemi,
bet kā lai mēs Tev pietiekami pateicamies par Tavu žēlsirdību,
kas izpaužas mūsu niecīgākajās vajadzībās, dodot galvas rotu pelnu vietā,
prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā?
Mēs slavējam un paaugstinām Tavu žēlsirdību
caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
Kad caur mūžīgās derības asinīm mēs beidzot sasniegsim savu mājokli gaismā, mūsu cītarām būs tūkstoš stīgu, bet visskaistāk no visām skanēs tā, kas būs noskaņota Dieva žēlsirdības slavināšanai.
Nav principiālas atšķirības starp Veco un Jauno Derību... Runā viens un tas pats Dievs, un tas, ko Viņš runā, saskan ar to, kas Viņš ir... Vienalga, Ēdenes vai Ģetzemenes dārzā, Dievs ir žēlsirdīgs un taisns.
Dieva žēlsirdība ir nevis īslaicīgs noskaņojums, bet gan Dieva mūžīgās būtības īpašība... Tā ir bezgalīga, tādēļ tās nekļūs ne vairāk, ne mazāk.
“Kungs, apžēlojies! Kristu, apžēlojies!” tā cauri gadsimtiem ir bijusi karsta Baznīcas lūgšana, taču, ja neviļos, šajā lūgšanā izskan skumju un izmisuma nots... lūdzas pēc labuma, ko nemaz necer iemantot... Lai saņemtu apžēlošanu, mums vispirms jāzina, ka Dievs ir žēlsirdīgs... ka Dieva apžēlošana ir neierobežota, ka tā ir par brīvu un pieejama mums tagad, mūsu šī brīža situācijā caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Dieva žēlastība (19.nodaļa)
Žēlastības Dievs, kura domas par mums
vienmēr ir miera, nevis ļaunuma pilnas,
dod mums ticēt, ka mēs esam pieņemti Tavā mīļajā Dēlā,
un liec mūsu prātiem apbrīnot morālās gudrības pilnību,
kas atrada iespēju, saglabājot Debesu kārtību, tomēr arī mūs tur pieņemt.
Mēs nebeidzam brīnīties, ka Kāds tik svēts
un bijājams mūs ielūdz savā namā.
Vārdos nav izsakāma pateicība Tev,
bet ieskaties mūsu sirdīs – tur tā ir ierakstīta. Āmen.
Dieva apžēlošana un žēlastība ir viens, bet, kad tās sasniedz mūs, mēs redzam tās kā divas... Žēlastība ir Dieva labā griba, kas liek Viņam piešķirt nopelnus tiem, kas nav to pelnījuši... steidzas mūs glābt un paaugstināt ar Kristu debesīs (Ef.2:6)... Tāpat kā saule nevar apslēpt savu spožumu, tā Dievs nevar apslēpt Savu žēlastību... Tai nav sākuma, tai nav arī gala.
Dieva mīlestība (20.nodaļa)
Mūsu Tēvs debesīs, Tavu bērnu prāti bieži ir nomākti,
dzirdot sevī vienlaikus ticības apstiprinājumu un sirdsapziņas pārmetumus.
Mēs esam pārliecināti, ka mūsos nav nekā,
kas varētu piesaistīt Tavu mīlestību, jo Tu esi svēts un taisns.
Un tomēr Jēzū Kristū Tu esi mums apliecinājis
Savu nemainīgo mīlestību, kas Tev ir pret mums.
Ja mūsos nav nekā, kas varētu iegūt Tavu mīlestību,
tad visā pasaulē nav nekā, kas varētu Tevi atturēt mīlēt mūs.
Tava mīlestība ir nepelnīta, un mēs paši to nevaram izraisīt.
Tu pats esi cēlonis mīlestībai, kas pret mums vērsta.
Palīdzi mums ticēt mīlestības, kas mūs atradusi, spēkam un mūžīgumam.
Tad mīlestība aizdzīs bailes, mūsu satrauktās sirdis kļūs mierīgas,
tās nepaļausies uz to, kas mēs esam, bet uz to,
ko Tu esi par Sevi atklājis, kas Tu esi. Āmen.
Dievs ir mīlestība. (1.Jņ.4:8)
Daži šos vārdus uztver kā Dieva dabas būtības definīciju. Tā ir liela kļūda... Tad Dievs un mīlestība ir viens un tas pats. Tā mēs iznīcinām pieņēmumu par Dievu kā personību un noliedzam visas īpašības, izņemot vienu, kuru liekam Dieva vietā.
Ar šiem vārdiem Jānis apliecināja faktu, nevis sniedza definīciju... Tas nozīmē, ka mīlestība ir būtiska Dieva īpašība... patiess apgalvojums par Dievu, bet tā nav Dievs... Savas vienotības dēļ Viņš nekad nenomāc vienu īpašību, lai attīstītu citu.
Tāpēc, ka Viņš ir mūžīgs, Viņa mīlestībai nevar būt beigu; tāpēc, ka Viņš ir bezgalīgs, tai nav robežu; tāpēc, ka Viņš ir svēts, mīlestība ir neaptraipītas šķīstības kvintesence; tāpēc, ka Viņš ir neaptverami liels, Viņa mīlestība ir neiedomājami plaša, dziļa jūra bez krastiem, kuras priekšā mēs priekpilnā klusumā nometamies ceļos un no kuras samulsusi atkāpjas viscēlākā daiļrunība.
Mēs nezinām un nekad nezināsim, kas ir mīlestība, bet mēs varam zināt, kā tā izpaužas, un ar to mums pietiek... Mīlestība vēlas labu visiem un nevienam nevēl ļaunu, tā nevienu negrib aizskart un ievainot.
Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes. (1.Jņ.4:18)
Bailes ir sāpīgas emocijas, kas rodas no domas, ka mēs varētu tikt ievainoti vai ka mums būtu jācieš. Šīs bailes turpinās tikmēr, kamēr esam pakļauti kāda gribai, kas nevēlas mūsu labklājību. Brīdī, kad mēs nonākam tā aizsardzībā, kas vēl labu, bailes tiek aizdzītas. Dieva mīlestība saka mums, ka Viņš ir draudzīgs... Dievu vairāk pagodinām ar to, ka ticam tam, ko Viņš par Sevi ir teicis, un drosmīgi ejam pie žēlastības troņa, nevis slēpjamies pašapzinīgā pazemībā starp dārza kokiem.
Mīlestība ir arī emocionāla identificēšanās. Tā neko neuzskata par savu, bet labprātāk dod būtnei, kam ir pieķērusies... Cik savāda un skaista ekscentritāte no brīvā Dieva puses, ka Viņš ļāvis Savai sirdij emocionāli identificēties ar cilvēkiem... vēlas mūsu mīlestību un nav mierā, līdz to iegūst.
Vēl mīlestību raksturo tas, ka tā rod patiku tajā, ko mīl. Dievam patīk Sava radība... Kungam ir īpašs prieks par Saviem svētajiem (Cef.3:17)... Mīlestība nevar atrasties sastingumā. Tā ir darbīga, radoša un devīga (Rom.5:8; Jņ.3:16).
Dieva mīlestība ir viena no lielajām visuma realitātēm – pīlārs, uz kura balstās pasaules cerība. Taču tā ir arī personīga un intīma. Dievs nemīl lielus pūļus, Viņš mīl cilvēkus... Pats Dievs Baznīcas vidū dzied pār Savas tautas galvām. Patiess kristīgs prieks ir harmoniska sirds atbilde Kunga mīlestības dziesmai.
Dieva svētums (21.nodaļa)
Dievs, mēs Tevi slavējam, mēs Tevi cildinām
un pielūdzam Tavas lielās godības dēļ.
Kungs, es pateicu to, ko es nesaprotu –
lietas, kas ir pārāk brīnišķas, kuras es nepazīstu.
Iepriekš es dzirdēju par Tevi, bet tagad manas acis redz Tevi,
un es pīšļos un pelnos liekos sev atbaidošs.
Ak Kungs, lai manas lūpas nerunā...
Kungs, man par Tevi jārunā, jo klusējot es noziedzos pret Tavu bērnu paaudzi.
Redzi, Tu esi izvēlējies to, kas ģeķīgs pasaulē, lai liktu kaunā gudros,
un, kas nespēcīgs pasaulē, lai liktu kaunā stipros. Kungs, neatstāj mani!
Ļauj man darīt zināmu Tavu lielo spēku
nākamām paaudzēm, Tavu stiprumu bērnu bērniem!
Cel savā draudzē praviešus un redzētājus, kas slavēs Tavu godību
un caur Tavu visvareno Garu atjaunos
Tavā tautā zināšanas par svēto. Āmen.
Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām
un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad
nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!
(Jes.6:5)
Šie vārdi izsaka izjūtas, ko piedzīvo katrs cilvēks, kas zem maskām atklājis savu īsto seju un kas iekšēji konfrontēts ar svēto baltumu, kas ir Dievs. Tāda pieredze nevar nebūt emocionāli vardarbīga. Kamēr neesam sevi redzējuši tā, kā mūs redz Dievs, mūs daudz neuztrauc apstākļi, kuros dzīvojam...
Mēs nespējam satvert dievišķā svētuma patieso nozīmi... nepazīstam neko, kas līdzinātos Dieva svētumam... Miesīgais cilvēks pret to ir akls. Tikai Dieva Gars var cilvēka garam dot zināšanas par Svēto... Viņam prātā jāatrod kāds patiesības stars, pirms Viņš var apgaismot sirdi. Ticību atmodina patiesības balss, un tā neatbild nevienai citai skaņai.
Nevis kā Kaut kas, bet gan morāla Būtne ar visām īstas personības iezīmēm... Nezaudējot sākotnējā brīnuma un baiļu izjūtu pasauli piepildošā Noslēpuma klātbūtnē, šodien cilvēka sirds var palēkties, priekā saucot: “Abba, Tēvs, mans Kungs un mans Dievs!”
Dievs ir svēts, un Viņš ir radījis svētumu kā morālu nosacījumu, nepieciešamu Viņa universa veselībai. Grēka klātbūtne pasaulē to tikai apstiprina. Viss, kas ir svēts, ir vesels. Ļaunums ir morāla slimība, kam noteikti jābeidzas ar nāvi. Dieva svētums ir absolūts, tam nav pakāpju... Taču pastāv nosacīts svētums, kuru Viņš dala ar eņģeļiem un serafiem debesīs un ar atpirktajiem cilvēkiem zemes virsū, gatavojot tos debesīm... Tā kā Viņš svētumu caur Jēra asinīm ir padarījis pieejamu, tad arī pieprasa to no Saviem bērniem (1.Pēt.1:16).
Mums jāpaslēpj savs nesvētums Kristus brūcēs, tāpat kā Mozus paslēpās klints plaisā, kamēr garām gāja Dieva godība. Mums patvērums no Dieva jārod Dievā, bet pāri visam jātic, ka Dievs mūs redz pilnīgus Savā Dēlā.
Dieva suverenitāte (22.nodaļa)
Kas Tevi nebītos, Kungu, karapulku Dievu,
visaugstāko un visbaisāko? Jo vienīgi Tu esi Kungs.
Tu esi radījis debesis un debesu debesis, zemi un visas radības, kas ir uz tās,
Tavās rokās ir katras dzīvās radības dvēsele.
Tu esi ķēniņš pār plūdiem, Tu esi mūžīgi ķēniņš, lielais ķēniņš pār visu zemi.
Cildenums un godība iet Tev pa priekšu. Āmen.
Dieva suverenitāte ir īpašība, ar ko Viņš valda pār visu Savu radību... Jebkura radīta būtne atrodas nepieciešamību tīkla varā. Vienīgi Dievs ir brīvs... neviens un nekas nevar Viņu kavēt, piespiest, apstādināt (Jes.44:6).
Kāpēc Dievs pieļauj ļaunuma pastāvēšanu? Savā suverēnajā gudrībā Dievs atļauj ļaunumam (līdzīgi kā bēglim) pastāvēt rūpīgi noteiktās robežās Viņa radībā, kurš te uzturas un darbojas uz laiku ārpus likuma... Vairāk par to šodien neviens nezina, un nevienam arī nav vairāk jāzina. Dieva Vārds ir pietiekama garantija Viņa darbu nevainojamai pilnībai.
(Mums) ir brīvība izvēlēties, kurā pusē mēs būsim (paklausīt evaņģēlijam vai arī neticībā novērsties), bet nav iespējas kaulēties par mūsu izvēles sekām... Mūsu izvēle paliek pašu ziņā, bet izvēles sekas jau ir noteikusi Dieva suverēnā griba, un tā nav apstrīdama.
23.nodaļa. Atklātais noslēpums
Skatoties no mūžības perspektīvas, šodienas būtiskākā vajadzība ir atvest Baznīcu atpakaļ no Babilonas trimdas, lai Dieva Vārds tajā tiktu slavēts tāpat, kā toreiz – sendienās.
Tas ir senais un mūžam jaunais padoms – iepazīties ar Dievu. Lai atgūtu zaudēto spēku, Baznīcai jāierauga atvērtas debesis un jāpiedzīvo Dieva redzējums, kas izmainīs dzīvi. Taču Dievs, kas mums jāredz, nav praktiskā izdevīguma Dievs, kam šodien tik daudz piekritēju. Dievs, kuru mums jāmācās pazīt, ir debesu Majestāte, Visvarenais Dievs Tēvs, debesu un zemes Radītājs, vienīgais gudrais Dievs, mūsu Glābējs.
Pazīt Dievu ir pats vieglākais un pats grūtākais dzīves uzdevums... Tāpat kā saules gaisma brīvi krīt pār klaju lauku, tā zināšanas par svēto Dievu ir dāvana cilvēkiem, kas gatavi to saņemt. Un tomēr šīs zināšanas ir sarežģītas, jo pastāv nosacījumi, kuri jāizpilda, un kritušā cilvēka daba nelabprāt tiem pakļaujas.
Pirmkārt, mums jāatstāj savi grēki... Muļķīgas domas atšķir no Dieva... blēdīgā dvēselē neienāk Dieva gudrība un tā nemājo miesā, kas padevusies grēkam.
Otrkārt, visa dzīve ticībā jānodod Kristum... Tā ir apzināta un emocionāla pieķeršanās Viņam, un šo pieķeršanos pavada cieša apņemšanās Viņam paklausīt visās lietās. Mums jātur Viņa baušļi, jānes savs krusts un jāmīl Dievs un mūsu tuvākie.
Treškārt, mums jāatzīst, ka nu esam miruši grēkam un dzīvojam Dievam Kristū Jēzū, tādēļ mēs atveram savu sirdi un visu personību, lai tajā ieplūstu Svētais Gars... Sevi jādisciplinē, lai staigātu Garā.
Ceturtkārt, mums drosmīgi jāatsakās no kritušās pasaules... paturot vienīgi vienkāršos iepriecinājumus, ko sniedz daba.
Piektkārt, mums jāatrod laiks ilgstošām un mīlestības pilnām pārdomām par Dieva godību.
Sestkārt, tā kā zināšanas par Dievu mums kļūst aizvien plašākas, par neatņemamu prasību mums kļūs lielāka kalpošana līdzcilvēkiem. Svētās zināšanas nav dotas, lai mēs tās baudītu savtīgi... Mums mērķtiecīgi jācenšas dalīties gaismā.
Ne vien mūsu personīgajām lūgšanām jābūt pārpilnām ar Dievu, bet arī mūsu liecībām, dziesmām, sludināšanai, rakstīšanai jācentrējas ap mūsu svētā Kunga personu un nemitīgi jāvēsta par Viņa cieņas un varenības pilnību... Mēs uz laiku esam atstāti te, starp cilvēkiem, tāpēc būsim uzticami, pārstāvēdami Viņu šeit, virs zemes.
