Sastapšanās

Iet un sastapt
Aprīlis 2019

SASTAPŠANĀS

 Miniatūras no grāmatu Grāmatas

1. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.
2. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.
3. Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa.
4. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. (1.M.1)
1. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
2. Tas bija iesākumā pie Dieva.
3. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.
4. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.
5. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. (Jņ.1)
 

Kāpnes uz debesīm
Jēkabs
 
10. Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu.
11. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.
12. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.
13. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem.
14. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.
15. Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis."
16. Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju."
17. Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti."
18. Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu.
19. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza.(1.M.28)
 

Izved Manu tautu!
Mozus
 
1. Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.
3. Tad Mozus sacīja: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg."
4. Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: "Mozu, Mozu!" Mozus sacīja: "Te es esmu."
5. Un Tas Kungs sacīja: "Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme."
6. Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot.
7. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē.
9. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!"
11. Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?"
12. Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā." (2.M.3)

Dieva kalnā saņemt
 
9. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es nākšu pie tevis mākoņu segā, tā ka tauta lai dzird Mani sarunājamies ar tevi un ka lai tic tev mūžīgi.
10. Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes,
11. ... jo trešajā dienā Tas Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalnu.
12. Un cel tautai visapkārt žogu un saki: sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs.”
16. Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās.
18. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.
19. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā. (2.M.19)
15. Un Mozus uzkāpa kalnā; un kalnu apsedza mākonis.
16. Un Tā Kunga godība nolaidās uz Sinaja kalnu, un mākonis to apsedza sešas dienas; un septītajā dienā Viņš uzrunāja Mozu no mākoņu vidus.
17. Un Tā Kunga godība parādījās Israēla bērniem kā rijēja uguns kalna galā.
18. Un Mozus iegāja mākoņa vidū un uzkāpa kalnā, un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. (2.M.24)
22. “Šos vārdus runāja Tas Kungs uz visu draudzi kalnā cauri ugunij, mākonim un miglai ar stipru balsi un nekā nepielika klāt; tad Viņš tos uzrakstīja uz divām akmens plāksnēm un tās iedeva man.” (5.M.5)

Mana godība ies tev garām

11. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.
18. Tad Mozus sacīja: "Rādi man, lūdzams, Savu godību!"
19. Un Viņš sacīja: "Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos."
20. Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs."
21. Un Tas Kungs sacīja: "Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints.
22. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām.
23. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams." (2.M.33)
5. Tad Tas Kungs nonāca mākoņa stabā, un Viņš stāvēja Saiešanas telts durvīs, un Viņš sauca Āronu un Mirjamu, un abi iznāca ārā.
6. Un Tas Kungs sacīja: "Klausiet tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos.
7. Tāds nav Mans kalps Mozus, kas visā Manā namā ir uzticams;
8. vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām, ne ar mīklām, bet redzēdams viņš ir redzējis Tā Kunga vaigu; kādēļ jūs nebīstaties runāt pret Manu kalpu Mozu?" (4.M.12)
 

Uzlieku roku savai mutei
Ījabs
 
3. “Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlēšanās ir tiesāties ar Dievu.
22. Tad sauc, un es atbildēšu, vai arī es runāšu, un Tu man atbildi!
23. Cik lieli ir mani pārkāpumi un mani grēki? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus!
24. Kāpēc tad Tu apslēp Savu vaigu, un kālab Tu mani turi par Savu ienaidnieku?” (Īj.13)
 
1. Un Tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja Ījabam un sacīja:
2. "Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas?
3. Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!
4. Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!” (Īj.38)
2. "Vai pēlējs grib būt pastāvīgā nesaskaņā ar Visuvareno? Tas, kas apsūdz Dievu, lai sataisās atbildēt!"
3. Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:
4. "Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei.
5. Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildēšu; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarīšu." (Īj.40)
5. “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!
6. Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos." (Īj.42)
 

Samuēl, Samuēl!
Samuēls
 
26. Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika gan Tam Kungam, gan cilvēkiem. (1.Sam.2)
3. Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts.
4. Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: "Redzi, še es esmu!"
5. Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: "Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis." Bet tas sacīja: "Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!" Un tas aizgāja un apgūlās.
8. Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: "Samuēl!" Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: "Še es esmu, jo tu esi mani saucis." Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis.
9. Un Ēlis sacīja Samuēlam: "Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!" Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā.
10. Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: "Samuēl! Samuēl!" Un Samuēls sacīja: "Runā, jo Tavs kalps klausās."
11. Un Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abās ausīs skanēs ...”
19. Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis.
20. Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis. (1.Sam.3)

 
Ko lai Es tev dodu?
Salamans
 
1. Kad Salamans, Dāvida dēls, nostiprinājās savā ķēniņa varā - jo Tas Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu, un Viņš to augstu cēla.
7. Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: "Lūdz, ko lai Es tev dodu!"
8. Un Salamans atbildēja Tam Kungam: "Tu esi manam tēvam Dāvidam parādījis lielu žēlastību, un Tu esi mani cēlis par ķēniņu viņa vietā.
9. Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, liec piepildīties Savam apsolījumam, ko Tu esi devis manam tēvam Dāvidam, jo Tu esi mani cēlis par ķēniņu pār lielu tautu, kuru ir tik daudz kā zemes pīšļu.
10. Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?"
11. Tad Dievs sacīja Salamanam: "Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu,
12. tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis."
13. Tad Salamans nokāpa no augstienes Gibeonā un devās no Saiešanas telts laukuma atpakaļ uz Jeruzālemi un sāka valdīt pār Israēlu. (2.Lku 1)
 
 
Tā Kunga priekšā kalnā
Elija
 
8. Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9. Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?"
10. Un viņš sacīja: "Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu."
11. Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.
12. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss.
13. Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?"
15. Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
18. Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to." (1.Ķēn.19)

Es esmu še, sūti mani!
Jesaja
 
1. Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu.
2. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.
3. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!"
4. Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.
5. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!"
6. Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.
7. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!"
8. Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: "Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Tad es atbildēju: "Redzi, es esmu še, sūti mani!"
9. Tad Viņš sacīja: "Ej un saki šai tautai: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!” (Jes.6)
 
 
Tev jāiet, kurp tevi sūtīšu
Jeremija
 
4. Pār mani nāca Tā Kunga vārds, kas man sacīja:
5. "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām."
6. Tad es atbildēju: "Ak, Kungs, mans Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!"
7. Bet Tas Kungs man sacīja: "Nesaki: es esmu jauns, - jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu.
8. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!" saka Tas Kungs.
9. Un tad Tas Kungs izstiepa Savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: "Redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē.
10. Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm - izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt.
16. Es spriedīšu tiesu pār viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši, upurējuši citiem dieviem un pielūguši savu roku darinājumus.
17. Bet tu apjoz savus gurnus, celies un sludini tiem visu, ko Es tev pavēlēšu! Nebīsties no tiem, lai Man tevi nav jāizbiedē viņu priekšā!
18. Jo zini, šodien Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes iedzīvotājiem.
19. Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!" saka Tas Kungs. (Jer.1)

Sludini dzīvības garam!
Ecēhiēls
 
1. Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem.
4. Tad Viņš man pavēlēja: "Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu!
5. Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi.
6. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs."
9. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!"
10. Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.
11. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams.
12. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē.
13. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta.
14. Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju," - tā saka Tas Kungs. (Ec.37)

 
Nebīsties, tu esi uzklausīts
Daniēls
 
4. Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es biju dižupes Hidekeles krastā;
5. un, kad es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta.
6. Viņa miesa bija kā hrizolīts, viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts varš, un, kad viņš runāja, viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa.
7. Es, Daniēls, biju vienīgais, kas redzēja šo parādību; visi citi, tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja; tos pārņēma tādas bailes, ka tie aizbēga un paslēpās.
8. Es paliku viens pats un uzlūkoju šo vareno parādību. Man izzuda visi spēki, mans vaigs zaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs.
9. Kad viņš iesāka skaļi runāt un kad es izdzirdēju viņa vārdu plūsmu, es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes.
10. Un redzi, piepeši kāda roka aizskāra mani un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām.
11. Un viņš man sacīja: Daniēl, mans ļoti mīļais vīrs! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu: paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts. - Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām.
12. Tad viņš turpināja: nebīsties, Daniēl! Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, tavi vārdi ir uzklausīti, un es gribēju ierasties tavas lūgšanas dēļ ... (Dan.10)

Kļūt par cilvēku zvejnieku
Sīmanis – apustulis Pēteris
 
18. Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki.
19. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem."
20. Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. (Mt.4)
5. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: "Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā.
6. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm.
7. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.
8. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. (Mt.10)
15. Viņš uz tiem sacīja: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?"
16. Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."
17. Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.
18. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.
19. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mt.16)

 
Kad Dievs atklāj Savu Dēlu
Sauls – apustulis Pāvils
 
1. Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
2. un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
3. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4. un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?"
5. Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
6. celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara."
7. Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
8. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. (Apd.9)
11. Apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludinājis, nav cilvēku izdomāts.
12. Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka, nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis.
15. ... Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika
16. Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem. (Gal.1)

 
Pirmais un Pēdējais un Dzīvais
Apustulis Jānis
 
1. Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim,
2. kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis.
9. Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ.
10. Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam:
12. Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus,
13. lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.
14. Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas,
15. Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss.
16. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.
17. Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais.
18. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. (Atkl.1)
 
Tronis debesīs
 
2. Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi: goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja.
3. Tas, kas sēdēja, pēc skata līdzīgs dārgakmeņiem jaspīdam un sardijam, un ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.
4. Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvā zelta vainagi.
5. No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari.
6. Goda krēsla priekšā kā stikla jūra, līdzīga kristālam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses.
7. Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.
8. Un četras dzīvas būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: "Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas bija, kas ir un kas nāks."
9. Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos,
10. tad divdesmit četri vecaji metas zemē Tā priekšā, kas sēd goda krēslā, un pielūdz To, kas dzīvo mūžu mūžos, un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami:
11. "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas." (Atkl.4)
 
Cienīgs ir tas Jērs!
 
1. Tad es redzēju labajā rokā Tam, kas sēd uz goda krēsla, grāmatu, aprakstītu iekš- un ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem.
2. Es redzēju varenu eņģeli saucam stiprā balsī: "Kas ir cienīgs atvērt grāmatu un atdarīt tās zīmogus?"
3. Bet neviens ne debesīs, ne zemes virsū, ne zemes apakšā nespēja atvērt grāmatu un tanī ieskatīties.
4. Un es gauži raudāju, ka neviens nav atrasts cienīgs atvērt grāmatu un tanī ieskatīties.
5. Te viens no vecajiem saka man: "Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus."
6. Un es redzēju goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā nokautu, ar septiņiem ragiem un septiņām acīm, kas ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli.
7. Viņš nāca un saņēma grāmatu no Tā labās rokas, kas sēd goda krēslā.
8. Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu ...
11. Tad es redzēju un dzirdēju kā daudzu eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam, dzīvām būtnēm un vecajiem, viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaņā balsī:
12. "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl.5)
 
 
12. "Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.
13. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.
14. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.
16. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne."
17. Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.
20. Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!