konspektēja M.D.
Ludmila Pleta
Atmoda sākas ar mani...
R., B.L.D.S.P. 2000
"Ja kam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer!" (Jņ.7:38) Tātad tas, kuram neslāpst, kurš ir paēdis un apmierināts, lai paliek tur, kur atrodas. Ar tādu Jēzus neko nevar izdarīt. Tāds ir tikai Viņam par nastu. Tas, kurš ir patiesi izslāpis un izsalcis, nevar apmierināties ne ar ko citu, kā tikai ar patiesu ūdeni un patiesu maizi, ko viņš meklē tik ilgi, kamēr atrod, lai ko tas arī maksātu - kaut vai brīvības zaudēšanu.
Tālāk Jēzus saka: "Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jņ.7:39) Ievērojiet, ka šeit neiet runa par lāsēm, bet par upēm, par varenām straumēm; pie tam - nevis parasta ūdens, bet dzīva ūdens. Tur, kur nokļūst šis ūdens, sākas jauna dzīvība. Ja viena upe spēj pārvērst tuksnesi par ziedošu dārzu, tad ko var izdarīt daudzas šādas upes!
Jūs taču zināt, mīļie, ka tekošs ūdens ir kaut kas tāds, ko nevar noturēt. Ja šādam ūdenim liek priekšā šķēšļus, tad ūdens uzkrājoties pieņemsies tādā spēkā, kas vai nu pārraus šo aizsprostu vājākajā vietā, vai, paceļoties līdz šķēršļa augšai, sāks plūst tam pāri, izplūstot arvien plašāk un plašāk.
Tas nozīmē - ja mēs ticam Jēzum tieši tā, kā Rakstos sacīts, tad Svētā Gara dzīvība un spēks plūdīs no mums tādām dzīvām un varenām straumēm, kam pretī nevarēs stāties ne šīs pasaules gars, ne ateisms, ne arī kas cits. Jo spēcīgāk mums pretosies sātans, jo lielāks būs šī dzīvā ūdens spēks. Ievērojiet arī to, ka Rakstos nav teikts, ka dzīvā ūdens straumēm jāplūst no mācītāja, sludinātāja vai kāda draudzes vadītāja. Minētie vārdi attiecas uz katru, kas tic uz to Kungu. Un, ja jūs ticat Viņam, tad tas attiecas arī uz jums!
Mācīsimies Dieva Vārdu tā, lai, to pieņemot bērnišķīgā ticībā, nerīkojamies kā neaudzināti bērni, kas, pārlauzuši pīrāgu, cenšas izlasīt rozīnītes. Diemžēl līdzīgi tas notiek dažās reliģijās un kristīgos strāvojumos, kas ņem no Bībeles to, kas viņiem patīk, un tā sludina. Tāda "rozīnīte" var būt, piemēram, Dieva žēlastības un mīlestības tēma.
Bet ziniet, ja es neesmu derīgs tur, kur es atrodos, tad arī jebkurā citā vietā es nekam neesmu derīgs. Zulusu ciltī mēdz teikt: "Ja esmu sapuvis kartupelis, tad nekļūšu labāks, ja iekļūšu maisā pie veseliem kartupeļiem. Gluži pretēji, no manis sāks pūt citi kartupeļi, līdz viss maiss būs sapuvis."
"Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums." (Apd. 1:8)
Tātad Svētā Gara spēks ir zīme, kas norāda, ka ir notikusi Svētā Gara kristība. Spēks grieķiski ir "dinamos". Šī vārda jēgu un nozīmi ļoti labi raksturo mūsdienu vārds "dinamīts". Jūs, protams, zināt, draugi, ka dinamīta sprādziena spēks tiek izmantots ne smiltīs, ne mīkstā augsnē, bet klinšainās un akmeņainās vietās. Dinamītu lieto tur, kur viss cits ir neefektīvs. Tieši tā darbojas arī Svētā Gara spēks. Tas parādās tieši tur, kur ir īpaši lielas grūtības, kur ir vienkārši nepanesami. Tur, kur ir vistumšāks, kur viscietākā augsne, Svētā Gara spēks ir īpaši iedarbīgs un parādās ar spožumu un varenību.
Ievērojiet, ko tas Kungs toreiz teica saviem mācekļiem: viņi saņems Svētā Gara spēku ne tādēļ, lai dziedinātu slimos un darītu brīnumus, kas pie mums, kristiešiem, diemžēl ir pats svarīgākais un tiek atzīts par vislielāko dāvanu un Dieva spēka parādīšanos. Nē, ar paša Jēzus vārdiem Svētie Raksti mums saka: "Jūs saņemsit spēku, lai būtu Mani liecinieki." Tātad tas, kas saņem Svētā Gara spēku, kļūst patiess Kristus liecinieks.
Mums nav tiesību kādam stāstīt par Dievu vai liecināt par pašu piedzīvoto, iekams nebūsim spējīgi šim cilvēkam teikt "paskaties uz mani", jo pretējā gadījumā mēs būsim tikai kaitnieki Dieva darbam un Viņa valstībai. Ja mūsos un mūsu dzīvē neatspoguļojas Jēzus, tad mēs esam tie farizeji...
Pat ja visa pasaule apvienosies pret mums, bet Dievs būs ar mums - uzvara būs mūsu. Viena cilvēka savienība ar Dievu ir neizmērojami lielāks spēks nekā visas pasaules un tumsības garu spēks kopā. Bet, ja visa pasaule iestājas par mums, bet Dievs ir pret mums, tad mums nav nekādas cerības.
Tas Kungs saka, ka labāk būt aukstam, cietam, iesīkstējušam pagānam nekā remdenam kristietim. Tāds remdens kristietis ir vislabākais objekts sātanam un tāpēc - vissliktākais Dievam. Bēdas dvēselei, kas nedeg Kristum. Labāk būt aukstai nekā remdenai.
Tad, kad mūsu dzīve atbildīs Dieva Vārdam, tad nebūs nekādas nepieciešamības lūgt par atmodu, jo tad tā neizbēgami nāks kā dabisks dzīves un ticības papildinājums. Nav jālūdz pēc dzīvā ūdens straumēm, jo, tiklīdz mūsu ticība sāk atbilst Svētajiem Rakstiem, nekavējoties tās pašas sāk plūst no mūsu dzīves un mūsu miesas.
Dievs ir Kungs, un Viņa darbība - neatkarīga. Vadīšana ir tikai Viņa tiesības! Viņš nav mūsu vergs, nav mūsu bērns, nav mūsu skolnieks! Viņš nav mūsu mazais sunītis, kuru mēs saucam un vadājam saitē, kā mums tas labāk patīk. Nē, Viņš ir Dzīvais Dievs - ķēniņu Ķēniņš! Un tikai tad, kad mēs dosim Viņam iespēju darboties mūsu sirdīs kā Dzīvajam Dievam, Viņš var ienākt pie mums. Citādi mēs velti lūgsim pēc Dieva darba.
Ticība - tā ir savāda lieta. Jo vairāk mēs koncentrējamies uz savu ticību, jo mazāka tā kļūst, līdz izbeidzas pavisam. Ja mēs tiecamies pēc Jēzus, tad ticība aug un vairojas, neskatoties uz to, ka mēs to nemaz neapzināmies.
Ja mēs lūdzam par atmodu, tad nedrīkstam aizmirst par grūtībām, kas nāks reizē ar to. Tas ir tāpēc, ka tieši garīgā atmoda ir tas, ko sātans īpaši neieredz.
Ja mēs pazemībā staigājam Dieva priekšā, slavējot Viņu, tad Viņš izposta visus sātana nodomus un ieceres. Jo Dievam nav nekā neiespējama.
Tur, kur sāk darboties Dievs, noteikti sāks darboties arī sātans. Atmoda, par kuru visi runā tikai labu, nevar būt atmoda pēc Dieva Gara.
Jūs jautāsiet, kāpēc? Vienkārši tāpēc - ja velns ir mierīgs, tad tas ir apliecinājums, ka viņš ir valdnieks un viņam pieder valdīšana.
Mīļie draugi, ja jums ir tāds Evaņģēlija sludinātājs, kuram neviens nepretojas un kura vārdiem visi piekrīt, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Lai Dievs atdzīvinātu mūsu garu un sāktu darboties mūsu dzīvē, mums jābūt gataviem atteikties no visa sava - atteikties no priekšstatiem, domām un ceļiem un pieņemt tā Kunga domas un tā Kunga ceļus. Spogulis ir domāts tam, lai mēs, paskatoties tajā, varētu pārliecināties, vai ar mūsu ārējo izskatu viss ir kārtībā. Ja gribam redzēt savu garīgo stāvokli, tad jāpaņem rokās Dieva Vārds. Tad tā gaismā atklāsies mūsu darbi.
Dieva brīnums ir tieši tāds, ka skatoties uz Jēzu, mēs ieraugām paši sevi. Ja mēs nepārtraukti lūkojamies uz Viņu, tad Viņa godība, Viņa svētums, Viņa mīlestība un Viņa žēlastība parādās arī mūsos.
Ķēdes izturība tiek noteikta pēc tās vājākā posma izturības. Tas nozīmē, ja visā ķēdē izrādīsies kaut viens vājš gredzens, tad visa ķēde neizturēs vairāk kā šis vājais posms. Tieši tā ir arī starp kristiešiem. Katrs, kurš ir mūsu vidū, ir kā viens vesels kopā ar mums, bet mēs esam vienoti ar viņu, tādēļ viena cilvēka izdarītais grēks izsauc lāstu uz visu draudzi.
Daudzi no kristiešiem ir kā noburti, bezspēcīgi, sapīti sātana tīklos, kam nav miera arī naktī, nav miera sirdī, kas izskatās svēti, bet no Dieva spēka novērsušies.
Tas viss ir tāpēc, ka neuztveram Bībeli nopietni. Mums tā ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu pasaku grāmatai! Bet, ja tā ir Dzīvā Dieva Vārds, kad mēs beidzot nonāksim līdz tam, lai pieņemtu to ar bailēm un drebēšanu, patiesi kā Dieva Vārdu?!
Iespējams, ka pasaulē viss izskatītos pavisam citādi, ja mazāk lūgtu, jo, ja mēs lūdzam, bet mūsu dzīve nav sakārtota, tad esam kā atvērtas durvis, caur kurām viegli var ieiet sātans. Jūs to varat pārbaudīt pie daudzām viltus mācībām un sektām. Daudzas no tām ir sākušās tieši ar lūgšanu.
Mēs nesaņemsim ne palīdzību, ne piedošanu, ja savā grēksūdzē būsim virspusēji. Izsūdzot grēku, ir jāiet līdz tā saknei. Nebūs nekāda labuma, ja norausim tikai galotnīti.
Baltā cilvēka pārliekā steiga ietekmē viņa kristietību. Visam pie viņa jānotiek ātri. Un tieši tāpēc, ka mums vienmēr trūkst laika, mums tā nav arī tam Kungam un saviem tuvākajiem. Viss mūsu dzīvē griežas tikai ap mums, un mēs kļūstam paši sev par elkiem. Visam jābūt tā, kā mēs to vēlamies. Pat Dievam ir jādara tas, ko mēs gribam! Visam jānotiek tā, kā mēs domājam un plānojam! Mēs paši sev esam kļuvuši par dieviem!
Ja mēs strādājam miesīgi, tad var strādāt visu dzīvi, līdz pat nāvei, bet paveikt pavisam maz vai arī vispār neko. Ja darbojamies garā, tad, šķietami neko īpašu nedarot, paveicam daudz vairāk.
Kā melnādainie cilvēki gaida uz savu valdnieku, kamēr viņš nāks, tāpat arī mums tas jādara savās lūgšanās. Ir ļoti svarīgi, lai arī mēs neskrietu projām no Viņa, kad esam gaidījuši pusi dienas, nedēļu, mēnesi, gadu un vairāk. Jo diemžēl tik bieži gadās, ka kādu laiku gaidījuši, mēs bēgam, iekāms tas Kungs nāk pie mums. Tad mēs līdzināmies Saulam, kas pazaudēja visu savu svētību tikai tāpēc, ka nespēja atrast sevī spēkus sagaidīt Samuēla atnākšanu un izdarīja to, ko viņam nevajadzïja darīt.
Mums jebkuros apstākļos ir jāsaglabā miers sirdī, jābūt Dieva tuvumā un jāstaigā Viņa Garā, apliecinot patiesību nevis ar savu mēli, bet ar savu dzīvi. Citādi mūsu kristietībai nav nekādas vērtības. Ja mēs nervozējam, satraucamies, kļūstam nepacietīgi, drūmi un ļauni, tad jebkurš var norādīt uz mums ar pirkstu un teikt: "Paskaties uz viņu! Un tāds sevi sauc par kristieti!" Mēs nevaram mantot dvēseles un būt citiem par svētību, ja neesam gatavi novērsties paši no sevis, atteikties no sava es, uzskatīt otru augstāku par sevi, kļūstot katram par tādu, kāds ir viņš.
Cilvēks, kurš patiesi nes savu krustu, ir pazemīgs un nosvērts cilvïks. Tieši tas rāda, ka viņš nes savu krustu un ka Jēzus ir viņa sirdī. Ja cilvēks ir augstprātīgs un lepns, ja viņš uzskata sevi gudrāku par savu tuvāko, tad viņa sirdī dzīvo velns.
Ik dienas nest savu krustu, pazemībā paciešot zaimus un apsmieklu,- tā ir tāda cilvēka dzīves sastāvdaļa, kas sevi sauc par kristieti.
Katram kristietim ir jābūt dedzīgam, ar sirdi, kas liesmo tam Kungam. Katru, kura sirds ir tikai silta, var nosaukt par Dieva valstības nodevēju! Un tādēļ, ja tādi Dieva bērni zaudē pārliecību par savu pestīšanu, ir jāpriecājas - jo ātrāk tas notiks, jo labāk! Es lūdzu Dievu, lai tādi pēc iespējas ātrāk atmostos no sava garīgā miega. Es nevēlos mierināt ticīgu cilvēku, kas garīgi atrodas tālu no tā mēroga, kuru no mums sagaida tas Kungs.
Mums, kas sevi saucam par kristiešiem un Kristus sekotājiem, jādzīvo tā, lai mums Jēzus būtu pirmais un pēdējais, lai Viņš patiesi būtu mūsu dzīve un mūsu ikdienas maize!
Tātad izvairies no katra tā saucamā kristieša, kuram ir tikai svētbijīgs izskats, bet kurš Dieva spēku noliedz! Un pārbaudi arī pats sevi, vai arī tu tāds neesi kļuvis!
Tas Kungs mums dara zināmu, cik svarīgi ir attīrīt no visādas nešķīstības savu dvēseli un savu miesu un to, ka šis attīrīšanās process ir pilnīgi nepieciešams un obligāts noteikums, lai Dievs varētu ņemt mūs savā pārziņā. Bez tā mēs nevaram kļūt par trauku, kuru viņš lietotu godībai.
Mīļie draugi, gribu uzsvērt, ka mums jau daudzkārt nācies pārliecināties, ka, tiklīdz kāds cilvēks sāk attīrīties un sakārtot savu dzīvi un savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem, Dieva Gars tūlīt sāk darboties, apstiprinot, ka šī dvēsele atrodas uz pareizā ceļa. Tādi ļoti ātri kļūst par uzticamiem darbarīkiem Dieva rokās, par derīgiem traukiem Dievam, lai Viņš varētu tos lietot. Bet, ja šie kristieši, kas kļuvuši par Dievam derīgiem traukiem, dod iespēju grēkam no jauna ienākt viņu dzīvē, tad viņi strauji kļūst nelietojami un Svētais Gars pārtrauc caur viņiem darboties.
Nekad vēl visā vēsturē cilvēce nav bijusi tik pagāniska kā tagad! Kas notiks, ja tas Kungs mums reiz atprasīs šo dvēseļu bojāeju! Lūk, tāpēc katram kristietim ir plaši jāatver savas sirds durvis tam Kungam, dodot Viņam iespēju darīt to, ko Viņš jau sen vēlas. Tikai tad, kad mūsu sirds un mūsu dzīve būs attīrītas, mēs varēsim kļūt par traukiem, derīgiem tam Kungam, un tad Viņš varēs darboties caur mums tā, kā vienīgi Viņš to spēj.
...Lūgsim to Kungu, lai Viņš atklāj un parāda visu, kas Viņam nepatīk mūsu sirdī un dzīvē. Norādīt uz mūsu grēkiem - tas ir Svētā Gara darbs; bet mums Viņam ir tāda iespēja jādod un jālūdz spēks no tā Kunga, lai mēs varētu sakārtot visu, uz ko tiks norādīts.
Gribu vēl pateikt, ka mums nav jābūt nospiestiem un noskumušiem tad, kad tas Kungs sāks savu darbu un atklās visu to, kas apbēdina Viņa Svēto Garu; gluži pretēji, mums jābūt priecīgiem un pateicīgiem par Viņa žēlastību.
Centīsimies sasniegt to, lai, vērojot mūsu dzīvi, citi varētu tajā lasīt Dieva Vārdu - Bībeli!
Kalpojiet tam Kungam tur, kur jūs dzīvojat! Tur ir jāsākas Dieva darbam! Ja mēs neesam derīgi tur, kur esam, tad arī citā vietā no mums labuma nebūs.
Nav nekādas jēgas lūgt par cilvēka dziedināšanu, ja viņa sirds ir grēka pilna. Ticiet man, ka vissmagākā vēža forma nav tik bīstama kā vismazākais grēks, jo vēzis nogalina tikai miesu, bet grēks - dvēseli uz mūžīgiem laikiem.
Ja mēs pulcējamies, lai lūgtu, tad neatkarīgi no tā, cik lielā skaitā esam, mums viens otram jājautā, vai nav mums kaut kas tāds, kas kļūs par šķērsli starp mums un Dievu. Un, ja kaut kas tāds ir, tad vispirms tas ir jāsakārto, un tikai pēc tam sākas lūgšana.
Mūsu garīgajā dzīvē darbojas šāds likums: jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo vairāk arī tuvojamies savam tuvākajam.
Sakārtojiet savu dzīvi! Izsūdziet savus grēkus, nākot pie krusta, un tikai tad jūs saņemsiet mieru. Bet, ja grēks paliek jūsu sirdī, tad tur dzīvo sātans! Tāds stāvoklis nevar būt miers, bet tikai miera viltojums.
Un pat ja cilvēks nav saņēmis miesas dziedināšanu, tad viņš iemanto pilnvērtīgu iekšējo dzīvi - dzīvi, pāri plūstošu. Tad viņam sirdī ir prieks, miers, mīlestība. Slimība var kļūt cilvēkam par svētību, tuvinot viņu tam Kungam. Ne velti Dieva Vārds mums saka: "..kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka." (1.Pēt. 4:1)
Tikai Dievs zina, kas labāks mūsu dvēselei - miesas veselība vai slimība; un ne mums, cilvēkiem, to būs noteikt, bet samierinoties jāpieņem tas, kas ir Viņa griba.
Mūsu un jūsu uzdevums ir nest pasaulei vēsti par glābšanu, sludinot par Kristu ne tikai ar vārdiem, bet jo vairāk ar savu dzīvi un darbiem. Mūsu dzīve ir tas Evaņģēlijs, ko mēs sludinām. Svēta dzīve, nevis "svēti vārdi" iemanto citu dvēseles.
Ja mēs gribam kalpot Dievam un būt derīgi trauki Viņa lietošanai, tad mums jāmācās novērtēt visnenozīmīgākais. Kurš nenovērtē mazumu, tas nav lieluma cienīgs! Ja mēs gribam, lai tas Kungs darbojas caur mums, tad mums ir nepieciešams būt uzticīgiem Viņam arī vismazākajā lietā.
Kad atmodas sākumā Dieva Gars sāka darboties, tad pirmām kārtām tika norādīts uz tiem grēkiem manā dzīvē, kuri, pēc manas toreizējās izpratnes, bija sīkumi un kuriem es negribēju pievērst īpašu uzmanību. Bet tieši šie "sīkumi" bija tie lapsēni (kā tos nosauc Dieva Vārds), kuri postīja manu vīna kalnu.
Nelūdziet pēc lielām lietām, bet lūdziet pēc žēlastības, lai jūs būtu uzticami tajā, kas jums jau pieder. Tad tas Kungs jums dāvinās vairāk, nekā jūs prasāt. Lielas lietas sākas no mazām. Tikai tā mēs iemantojam svētību.
Atmoda nav kas tāds, ko var organizēt cilvēki,- kā mūsdienu evaņģelizācijas. Tāpat kā pestīšanu un apgaismību vienmēr dod Dievs, tā arī garīgu atmodu dāvina tikai Viņš.
