Par kailumu

Bībeles studija C
Augusts 2018

 
Pirmais grēks un kailums
9. Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?"
10. Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos."
11. Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?"
12. Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu."
13. Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu."
21. Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus.
23. Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. (1.M.3)
 
Kānaāna lāsts
20. Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu.
21. Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī.
22. Kad Hams, Kānaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu, viņš to pateica saviem divi brāļiem.
23. Tad Šems un Jafets paņēma tēva virsvalku, un abi uzlika to uz saviem pleciem un atmuguriski iegāja un apsedza sava tēva kailumu, savas sejas nogriezdami, tā ka tie sava tēva kailumu neredzēja.
24. Kad Noa pamodās no sava skurbuma, tad viņš dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls tam bija nodarījis.
25. Un viņš sacīja: "Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par vergu savu brāļu vergiem." (1.M.9)
 
Kails nācis pasaulē, kailam jāaiziet
18. "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā.
19. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam."
20. Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes,
21. un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!"
22. Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. (Īj.1)
12. It īpaši liels ļaunums, ko es esmu novērojis zem saules, ir bagātība, kas tam pašam paliek par nelaimi, kurš to sargā.
13. Ja tāda bagātība kādā nelaimē aiziet bojā, tad viņam nav nekā ko atstāt īpašumā savam miesīgajam dēlam.
14. Kailam, kāds viņš nācis no mātes klēpja, tādam viņam atkal jāaiziet, un viņš nevar pat arī ne to vismazāko līdzi paņemt no savu pūliņu ieguvuma, lai to paturētu savā īpašumā. (Māc.5)
 
Kad zeme pārvēršas kailatnē
10. Daudzi gani ir postījuši Manu vīnadārzu un saminuši Manu tīrumu, tie padarījuši Manu jauko tīrumu par kailu noru.
11. Tie pārvērtuši to par tuksnesi, nopostīts tas skumst Manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas. (Jer.12)
10. Un Es izbeigšu viņu vidū visu prieku un līksmību, līgavaiņa gaviles un līgavas priecīgās dziesmas, roku dzirnavu klaboņu un gaismekļu gaismu.
11. Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. (Jer.25)
22. Jā gan, tādēļ ka Tas Kungs nevarēja vairs ciest jūsu bezdievīgos darbus un to negantību, ko jūs darījāt, tādēļ jūsu zeme arī ir palikusi par neauglīgu kailatni, par baigu brīdinājumu, par lāstu nesēju, un neviens tur vairs nedzīvo, kā tas vēl šodien redzams! (Jer.44)
4. Bēdas šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši To Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa novērsušies!
5. Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.
6. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti;
7. jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscaur un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas. (Jes.1)
 
Bez Dieva – kā kails koks tuksnesī
5. Tā saka Tas Kungs: "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!
6. Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē.
7. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs!
8. Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus." (Jer.17)
6. Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?
7. Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka,
8. tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. (Jes.58)
7. Kas nevienu neapkrāpj, kas parādniekam atdod viņa ķīlu, kas ne no viena neko neizspiež, kas izsalkušam dod no savas maizes un kas kailo apģērbj,
8. kas neaizdod naudu un neplēš augļus, kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā,
9. kas staigā Manos likumos un uzticīgi tur Manas tiesas, tas ir taisns, tas dzīvos, saka Dievs Tas Kungs. (Ec.18)
 
15. Bēdas tam, kas savu tuvāku dzirdina no lielas krūzes, tur klāt piemaisot savu indi, un tā panāk, ka tas piedzeras, lai pēc tam redzētu viņa apslēpto kailumu un ieskatītos viņa gara un prāta noslēpumos! (Hab.2)
 
Es veikšu ko jaunu vientuļās kailatnēs
15. “Es esmu Tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla radītājs, jūsu ķēniņš!"
16. Tā saka Tas Kungs, kas paver ceļu pāri jūrai un taku pāri lieliem ūdeņiem,
17. kas izsūta karā ratus un zirgus, karapulkus un karaspēkus, bet tā, ka tie visi tur guļ un necelsies vairs, tie izplēnējuši un izdzisuši kā izlietoti degļi.
18. "Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis!
19. Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs.
20. Meža zvēri būs Man pateicīgi, šakāļi un strausi, ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī un upes sausās vietās, lai dzirdinātu Savu tautu, Savu izredzēto tautu;
21. šī tauta, ko Es esmu Sev izredzējis, lai pauž Manu slavu! (Jes.43)
 
Pērc no Manis baltas drēbes!
15. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.
16. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.
17. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.
18. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.
19. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! (Atkl.3)
15. "Redzi, Es nāku kā zaglis! Svētīgs, kas ir nomodā un kas tur savas drēbes gatavībā, lai tam nebūtu jāstaigā kailam un nebūtu redzams viņa kauns." (Atkl.16)