2003
grāmatu konspektēja M.D.
O. Hallesbijs
PAR LŪGŠANU
R., Svētdienas Rīts, 1993.
Prof.Dr. O.Hallesbijs (1879-1961; Norvēģija) gājis intelektuāļa ceļu uz ticību Dievam.
Grāmata domāta kā padoms pagurušiem lūdzējiem.
Saturs: Lūgšanas būtība. L. grūtības. L. darbs. L. cīņa. Nepareiza lūgšanas izmantošana. L. Dieva godam. L. forma. L. mīklas. L. skola. Lūgšanas Gars.
1. Lūgšanas būtība
Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi
un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu,
un viņš ar Mani. (Atkl.3:20)
Lūgt nozīmē – ielaist Jēzu pie sevis.
… tā nav mūsu lūgšana, kas rosina Jēzu. Gluži otrādi, tas ir Jēzus, kurš mūs mudina lūgt. Viņš pieklauvē, lai pavēstītu, ka grib pie mums ienākt. Mūsu lūgšana vienmēr ir atsaukšanās uz to, ka Jēzus pie mums pieklauvē.
… pirms mēs saucam (Jes.65:24), Viņš virza mūsu prātus uz dāvanu, kas mums jau iepriekš nolemta. Viņš pieklauvē, lai mūs rosinātu lūdzot kļūt gataviem saņemt mums paredzēto dāvanu.
Lūgšana arvien ir tikusi dēvēta par dvēseles ieelpu…
Dievs mūs apņem Kristū ar savu daudzveidīgo un pilnīgo žēlastību. Mums tikai jāatver sava dvēsele. Lūgšana tādējādi ir orgāns, ar kuru mēs savā izkaltušajā, novītušajā dvēselē uzņemam Kristu…
Kā gaiss klusi ieplūst mūsos, kad mēs elpojam, un dara labu mūsu miesai, tā Jēzus klusi ienāk mūsu sirdī un dara tur savu labo darbu.
Viņš par to saka: ieturēt ar mums mielastu.
Tāpēc lūgšanas panākumi nav atkarīgi no lūdzēja spēka…
Lūgt nozīmē tikai – ļaut Jēzum piekļūt mūsu grūtībām, atļaut Viņam dalīties ar mums mūsu postā, līdzēt to pārvarēt tad, kad ir pienākusi Viņa stunda.
Viņš, kurš mums devis lūgšanu, mūs ļoti labi pazīst. Viņš zina, no kā mēs esam radīti, atceras, ka mēs esam tikai putekļi. Tāpēc Viņš iekārtojis tā, lai arī visvājākais varētu lūgt. Jo lūgt taču nozīmē tikai – atvērt sevi Jēzum. Tam nav vajadzīgs nekāds spēks. Ir vienīgi jāgrib.
Lūgt nozīmē tikai – atlaisties žēlastības saulē, izlikt šajā svētajā gaismā savas dvēseles un miesas vainas, lai šī gaisma ar savu brīnumdarītājas spēku iznīdē visus grēka dīgļus. Būt lūdzējam nozīmē tapt gaismas dziedinātam un dienu un nakti pakļaut visas savas vainas Jēzus brīnumdarītājam spēkam. Būt kristietim īstenībā nozīmē iegūt vietu saulē!
Lūgšana sniedzas tālāk nekā mūsu vārdi (grēku piedošana caur jumtu ielaistajam slimniekam – Mk.2). Tā mīt mūsu dvēselē, iekams mēs to spējam ietērpt vārdos. Un tā paliek atkal dvēselē, tikko lūgšanas pēdējais vārds nācis pār mūsu lūpām.
Lūgšana ir mūsu sirds iedaba, dvēseles noskaņojums. Lūgšana ir pavisam noteikta sirds attieksme pret Dievu, ko Viņš debesīs uztver kā saucienu. Vai tas tiek formulēts vārdos vai ne, tas ir svarīgi nevis Dievam, bet mums pašiem.
Bezpalīdzīgums
Tavs bezpalīdzīgums ir tava labākā lūgšana. Tā sauc no tavas sirds uz Dieva sirdi labāk nekā visi tavi vārdi un sacerētās lūgšanas. Viņš dzird tevi no paša pirmā mirkļa, tāpēc ka tu esi bezpalīdzīgs. Un Viņš jau ir gatavs tev palīdzēt (tāpat kā māte dzirdot savu kuslo bērniņu)… Dienu un nakti Viņš pievērš savu ausi zemei, lai sadzirdētu, vai kāds bezpalīdzīgs cilvēkbērns savā postā nevēršas pie Viņa…
Parasti ir tā, ka mūsu kristieša dzīves pirmajā laikā bezpalīdzīgums visstiprāk ietekmē mūsu jūtu dzīvi. Šajā laikā tas Kungs “loka” mūsu prātu, “satriec” mūsu sirdi (Jes.57:15) un salauž mūsu pašapziņu un pašpārliecinātību…
Sākumā tas uzbangoja kā trauksmes vilnis, kas izraisīja palīgā saucienu vai lika dvēselei apklust, bet tagad šī bezpalīdzības apziņa virza visu lūgšanas dzīvi. Satriektā sirds zina, ka tā iepretim Dievam nespēj neko, bet apzinās arī, ka tai nekas vairāk nav vajadzīgs kā samierināties ar savu bezpalīdzīgumu un ļauties lielā un svētā Dieva palīdzībai, būt kā mazam bērnam, kas ļaujas mātes gādībai…
Bieži gan mums gadās aizmaldīties no šī svētīgā stāvokļa, kurā jūtamies bezpalīdzīgi Dieva priekšā. Paceļ galvu vecā pašapziņa, pašpārliecinātība. Un tad atkal seko konfrontācija ar šo bezpalīdzīgumu. Tas mūsos atkal rada bailes un sajukumu. Mums viss atkal kļūst neskaidrs. Trūkst drošības par grēku piedošanu. Sirds zaudē mieru. Dvēseles dzīvei mokoši pārklājas vienaldzība, kūtrums un garīgu interešu trūkums. Grēki ņem virsroku mūsu ikdienas dzīvē, un gara kūtrums ietekmē mūsu darbu.
Tas turpinās tik ilgi, kamēr Dievs atkal “satriec” mūsu sirdi un mēs no jauna atzīstam, ka esam bezpalīdzīgi grēcinieki, kas nespēj neko citu, kā ļauties, lai neaptveramais Dievs mūs apžēlo, mīl un par mums gādā. Tad šis bezpalīdzīgums atkal nokārto mūsu attiecības ar Dievu un arī ar cilvēkiem. Un, pats galvenais, atkal atjauno mūsu pareizo attieksmi pret lūgšanu.
Atcerēsimies šos Jēzus vārdus: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ.15:5) Šeit Viņš vienā vienīgā teikumā izsaka to, ko mēs mācāmies visu mūžu. Un, pat jau stāvot pie nāves vārtiem, mēs to vēl pilnībā neesam iemācījušies.
… tas ir izšķirošais faktors ne tikai mūsu lūgšanu dzīvē, bet visā mūsu attieksmē pret Dievu. Tik ilgi, kamēr atzīsim savu bezpalīdzīgumu, mūs nevar pārsteigt nekādas grūtības, nevar atbaidīt nekādi šķēršļi, nekāds posts mūs nevar dzīt izmisumā. Mēs neko negaidām paši no sevis un tāpēc lūgšanā uzticam Dievam visas savas grūtības un visus šķēršļus. Tādā veidā mēs Dievam atveram durvis un ļaujam Viņam mūsu bezpalīdzīgumā izpaust savu brīnumaino spēku.
Ticība
Bez ticības nevar Dievam patikt. (Ebr.11:6)
(Arī:Mt.21:21-22; Jņ.11:40; Mt.8:13; Jēk.1:6-8)
Jā, bez ticības nav lūgšanas, lai cik liels būtu bezpalīdzīgums. Tikai bezpalīdzīgums kopā ar ticību rada lūgšanu. Bez ticības bezpalīdzīgums ir tikai veltīgs palīgāsauciens naktī. Ja mēs savā bezpalīdzībā griežamies pie Jēzus, tad mūsu ticība ir pietiekama… Bezpalīdzīgums kļūst par lūgšanu tajā mirklī, kad tu ej pie Jēzus un atklāti un ar pilnu uzticēšanos stāsti Viņam savu postu. Tas tad arī nozīmē – ticēt.
… lūgšanai nevajag nekā vairāk, kā vien atvērt durvis Jēzum… Mūsu ticībai nav jāpalīdz Jēzum izpildīt mūsu lūgumu. Jēzum ir vajadzīga nevis palīdzība, bet vienīgi piekļūšana. Mūsu ticībai nav arī Jēzus jāieved mūsu postā vai jāmodina Viņa interese un rūpes par mums. Viņa acs jau sen ir pievērsta mums! Viņš jau sen ir vēlējies būt pie mums mūsu bēdās, lai palīdzētu. Taču Viņš nevar ienākt, kamēr mēs neesam “atvēruši durvis”, t.i., kamēr ar lūgšanu neesam Viņu ielaiduši, lai Viņš mums varētu palīdzēt…
Neticība nav tas pats, kas šaubas. Neticība pamatojas gribā, tā izpaužas tādējādi, ka cilvēks negrib ticēt, t.i., negrib saskatīt savu postu un atzīt savu bezpalīdzīgumu, negrib doties pie Jēzus un godīgi un vaļsirdīgi ar Viņu izrunāties par savu grēku un postu. Turpretī šaubas ir ciešanas, sāpes, vājums, kas kādu brīdi pārmāc ticību…
Šīs ciešanas nav bīstamas ne mūsu ticībai, ne mūsu lūgšanai. Proti, tās palīdz padarīt mūs bezpalīdzīgus. Un, kā jau redzējām, tieši bezpalīdzīgums ir lūgšanas virzošais spēks. Nekas nestimulē lūgšanu dzīvi vairāk kā sava bezpalīdzīguma izjušana.
… tas, vai mūs uzklausīs, nav atkarīgs no mūsu domām vai jūtām pirms lūgšanas, lūgšanas laikā vai pēc lūgšanas…
Ja mūsu sirdī ir daudz šaubu un maz ticības, tad varam darīt tāpat kā tēvs, kurš atnāca pie Jēzus (Mk.9:14-30): mēs pašā sākumā varam pastāstīt par savām šaubām un savu vājo ticību. Tad mums kļūs vieglāk un mēs varēsim lūgt ar lielāku pārliecību.
2. Lūgšanas grūtības
Jums nav tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. (Jēk.4:2)
(Arī: Mt.7:7-11; Jņ.15:7; Fil.4:6)
Lūgšanai vajadzētu būt līdzeklim, ar kura palīdzību es nemitīgi saņemu visu nepieciešamo, tai vajadzētu būt manam ikdienas patvērumam, manam ikdienas mierinājumam, manam ikdienas priekam, manas dzīves laimes bagātīgajam un neizsmeļamajam avotam.
… Dieva bērns Jēzum visvairāk rūpju sagādā tad, kad neizmanto iespēju lūgt. Jo ar to viņš sagrauj saikni ar Pestītāju, un viņa iekšējā dzīve neizbēgami novīst un deformējas, kā tas ir ar vairākumu no mums. Daudzi atmet lūgšanu tiktāl, ka viņu garīgā dzīve pamazām atmirst…
Viņam ir viss, kas mums nepieciešams, un neko Viņš nevēlas vairāk, kā savas dāvanas nodot mums. Bet mēs nelūdzam. Mums nav laika, mēs sakām. Vai arī vienkārši piemirstam lūgt. Un tad mēs savās mājās un draudzē klīstam apkārt kā kropļi, garīgi izsalkuši un novārguši, tā ka mums tikko pietiek spēka nostāvēt kājās, nemaz nerunājot par cīnīšanos ar grēku un kalpošanu tam Kungam.
Atgriešanās procesā mēs tiekam ievadīti sirsnīgā, cītīgā lūgšanu dzīvē. Lūgšanas stunda ir skaistākā stunda visā dienā. Taču pēc ilgāka vai īsāka laika lūgšana sāk sagādāt grūtības. Tā kļūst smaga, prasa piepūli. Patiesīgā dvēsele gan centīgi un uzcītīgi turpina lūgšanu. Tomēr tai bieži nākas sevi uz to paskubināt. Lūgšana, apžēlotās dvēseles brīvā, priecīgā un pateicīgā satikšanās un saruna ar Dievu, ir kļuvusi par pienākumu, kas atkarībā no lūdzēja rakstura un gribas stipruma tiek izpildīts vairāk vai mazāk precīzi.
Jo grūtāka kļūst lūgšana, jo vieglāk mēs no tās atsakāmies. Un jau drīz parādās negatīvas sekas; gan ne tūlīt, taču tieši tāpēc jo grūtāk atvairāmas. Pieaugošā pasaulīgā noskaņojuma dēļ, kurš mūs arvien vairāk atsvešina no Dieva, mazāk un mazāk paliek jautājumu, ko ar Viņu pārrunāt. Mūsos attīstās atrunu gars, kas izgudro aizvien jaunus ieganstus un attaisnojumus tam, ka lūgšanu dzīve tiek atstāta novārtā. Sāk atmirt mūsu iekšējā dzīve. Mēs vairs tik degoši nesajūtam sāpes par dzīvi grēkā, jo savus grēkus neizklāstām Dievam godīgā nožēlā. Tālākās sekas ir tādas, ka mūsu skatiens izplūst un mēs vairs skaidri neatšķiram, kas ir grēks un kas nav. Mēs gan cīnāmies pret grēkiem, taču ar tādu pašu izpratni, kāda tā ir pasaulīgajiem cilvēkiem, t.i., vairāmies no tādiem grēkiem, kam var būt smagas sekas, tātad vērtējam grēkus pēc to iespējamām sekām.
Tajā pašā laikā mums negribas zaudēt priekšstatu par sevi kā kristieti. Tāpēc mēs mēģinām, cik vien ilgi tas izdodas, slēpt šo pasaulīgo izpratni par grēku… Tukšie vārdi un visa neīstā lūgšanas būtība sagandē mazo lūgšanu dzīves atlikumu, kas vēl ir mūsu sirdī…
Lūgšana ir smalks un jūtīgs instruments. To pareizi lietot – tā ir liela un svēta māksla. Neviena cilvēku māksla neaizsniedz lūgšanas mākslu. Visas pārējās mākslas balstās uz lielām iedzimtām spējām, tām nepieciešamas plašas zināšanas un izglītība, kas bieži vien prasa daudz naudas un laika. Ar lūgšanas mākslu, paldies Dievam, tā nav. Tai nav nepieciešamas ne sevišķas iedzimtas spējas, ne plašas zināšanas, ne nauda. Svētā lūgšanas māksla ir pieejama visneapdāvinātākajam, visneizglītotākajam un visnabadzīgākajam cilvēkam. Taču arī šī māksla izvirza savus nosacījumus. Būtiski ir šie divi: vingrināšanās un izturība. Bez vingrināšanās neviens kristietis nekļūs par lūdzēju. Bet iemaņu izveide prasa izturību…
Justies, darboties lūgšanā kā savā elementā, ik dienas labprātīgi lūgt ar prieku, pateicību un goddevību – tas ir kaut kas tāds, kas tālu pārsniedz cilvēka spējas, viņa spēkus. Tam ik dienas nepieciešams Dieva brīnums. Un šis brīnums izpaužas tā, ka mēs saņemam lūgšanas Garu. Tikai šis Gars var mums iemācīt lūgt… Viņš mūs pārliecina par kļūdām, kuras mēs pieļaujam lūdzot… Lūgšana daudziem no mums sagādā tādas pūles tāpēc, ka mēs to lietojam nepareizi.
Lūgšanā biežāk sastopamās kļūdas:
Mums liekas, ka mums būtu jāpalīdz Dievam izpildīt mūsu lūgšanu
Savādi, cik dziļi mūsos ir iesakņojies uzskats, ka mēs ar savu lūgšanu Dievam kaut kā palīdzam mūsu lūgumu izpildīt. Mēs vismaz esam cieši pārliecināti, ka mums Dievam jādod labs norādījums, kā Viņam rīkoties… (Jēzus mātes attieksme kāzās Kānā – Jņ.2:1-11)
… mums nebūt nav sev jājautā, vai Dievam mūsu lūgumu ir vieglāk vai grūtāk izpildīt. Tas, ko mēs par kaut ko domājam vai nedomājam, neietekmē lūgšanas uzklausīšanu… un mēs tērējam savus spēkus kaut kam tādam, kas mums nepavisam nav uzdots… Mēs lūgšanā gūsim mieru, ja apjautīsim, ka, izsakot Jēzum savu lūgumu, esam izdarījuši to, kas mums darāms. No šī brīža tālākais ir Viņa ziņā.
Ja esam iemācījušies šo noslēpumu, tad mūsu lūgšanu dzīve kļūst brīva no tām iekšējām bailēm un nemiera, kas mūs agrāk nomāca lūgšanas laikā… Tagad Viņš visu ir ņēmis savās rokās un sāks izpildīt mūsu lūgumu. Agrāko baiļu un nemiera vietā mūs tagad pārņem it kā bērnišķīga ziņkāre, un mēs ar saspringtu interesi gaidām, kā Jēzus tiks galā ar grūtībām.
Mēs lietojam lūgšanu, lai Dievu “komandētu”
Tā ir otrā lielā mūsu lūgšanas kļūda, un tā ir pilnīgi pretrunā ar Dieva nolūku. Viņš neļaujas “komandēties”. Ne lūgšana, ne Viņa apsolījumi nav doti tādēļ, lai mēs, uz tiem balstoties, mēģinātu piespiest Dievu izpildīt mūsu gribu.
… ir kaut kas, kur mēs ar savu lūgšanu nedrīkstam iejaukties, kaut kas tāds, kas mums pilnīgi jāatstāj Dieva ziņā, proti – kad un kā lūgums tiks izpildīts. … mums šķiet, Dievam, ja Viņš grib mūsu lūgumu izpildīt, jādara tikai viens: Viņam mūs jāuzklausa tagad, tūlīt un tieši tā, kā mēs to esam domājuši. Jā, tā mēs šajā svētajā tikšanās reizē ar Dievu paaugstinām paši sevi. Mēs stundu pēc stundas gaidām, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanu. Taču nekas nenotiek; slimība un raizes turpinās savā parastajā gaitā, nekāda visvarena roka šo postu neaptur. Kāda vilšanās! Kāds drosmes zaudējums un pagurums pēc tādiem piedzīvojumiem slāpē mūsu lūgšanu dzīvi!
Mūsu lūgšana bijusi pretrunā ar lūgšanas likumiem…
Vai Dievs mūsu lūgšanu nesadzirdēja? Viņš to ir dzirdējis un grib arī lūgumu izpildīt. Taču Viņš pats grib noteikt laiku un veidu, kad un kā tas darāms. Lūgums tiks izpildīts, kad pienāks īstais laiks. Taču tad mēs to vairs neuztveram kā lūgšanas uzklausīšanu. Tad mēs varbūt jau esam aizmirsuši, ka bijām lūguši par šo īpašo lietu. Turklāt mēs bijām iecerējuši kaut kādu vienu noteiktu lūgšanas izpildes formu, un, kad tā neīstenojās, mēs nodomājām, ka tā nav uzklausīta.
Tādējādi mūsu lūgšana droši vien bieži tiek uzklausīta, mums to pat nepamanot un negūstot pilnu prieku un labumu no tās. Un, pats galvenais, mēs tad arī par to nevaram pateikties. … dziļākajā būtībā tā ir nepilnīga uzticēšanās Dievam… Neapzināti mēs lūgšanu izmantojam tam, lai pārliecinātu Dievu, ka mums šajā gadījumā noteikti ir taisnība. Šī cīņa ar Dievu dara mūsu lūgšanu nemierīgu un baiļpilnu… Manuprāt nekas nepadara lūgšanu tik grūtu…
Kad Gars mums ir iemācījis, ka nav riskanti atstāt Dieva ziņā mūsu lūguma izpildes laiku un veidu, tad mūsu lūgšanas stunda kļūst par patiesu miera stundu. Tad mēs gūstam atziņu, ka Dievs ne vien vēlas mūsu lūgumu izpildīt, bet ka Viņš mums grib dot labāko un bagātīgāko izpildījumu, kādu vien Viņš, visu zinošais, spēj izdomāt. Tāpēc Viņš izpilda mūsu lūgumu tieši tajā brīdī, kad tas mums un Viņam pašam ir visnoderīgāk. Un Viņš izpilda to tā, lai rezultāts būtu vislabākais un ilgi jūtams.
Mēs aizmirstam lūgt Jēzus vārdā
… Lūgt Jēzus vārdā, šķiet, ir lūgšanas dziļākais noslēpums, tāpēc mums ir tik grūti to iemācīties. Nekas nav tik viegli aizmirstams kā tas. Raksti runā par “Kristus noslēpumu” (Ef.3:4). Jēzus vārds ir lielākais noslēpums zemes virsū. Debesīs šis noslēpums ir zināms, bet vairākumam šīs pasaules cilvēku tas nav pazīstams…
Nekam citam nav tādas nozīmes mūsu ikdienas lūgšanu dzīvē, kā – lūgt Jēzus vārdā. Bez Jēzus vārda mūsu lūgšanu dzīvi vai nu nomāktu īgnums un izmisums, vai arī tā kļūtu par obligātu darbu bez Gara klātesmes. Bet kādu atbrīvotību gūst godīga dvēsele, kas atzīst savu pasaulīgumu un nepietiekamo garīgumu, ticības, mīlestības un līdzjūtības trūkumu!…Mums nav jānodarbojas ar garīgu “ģimnastiku”. Mums Dievam vienīgi jāpasaka, kā ar mums ir – ar mūsu ticību, mīlestību, mūsu pasaulīgumu un pagurušo sirdi, un tad Jēzus vārdā jālūdz.
Mēs drīkstam nākt pie Dieva un teikt:
“Man pat nav tiesību lūgt, jo man nav patiesi lūdzošas sirds. Tāpēc man ir vēl mazāk tiesību saņemt to, ko es lūdzu. Viss, ko Tu, Kungs, redzi manā sirdī, ir tāds, kas Tavu sirdi var tikai aizslēgt man un tam, ko kāroju iegūt. Tomēr uzklausi mani, Kungs, - ne manis dēļ, arī ne manas lūgšanas dēļ, pat ne mana posta dēļ, jo tas jau ir manu grēku sekas. Uzklausi mani Jēzus dēļ!”
Lūgšana Jēzus vārdā ir vienīgā īstā lūgšana. Tā ir bezpalīdzīgas dvēseles bezpalīdzīgs skats, kas vērsts uz žēlsirdīgu draugu. Šīs lūgšanas brīnumainā iedarbība balstās uz to, ka mēs paši atveram Jēzum durvis un ielaižam Viņu pie sava posta… Ja Jēzus mūsu lūgšanu uzklausa un rīkojas, tad tikai tāpēc, ka Viņš mūs nepelnīti, pēc savas gribas mīl un ar savām ciešanām un nāvi mums visiem ir ieguvis to, kas mums vajadzīgs. Dienu un nakti Viņš ir gatavs dot mums visu. Vienīgais, ko Viņš gaida un kas Viņam jāgaida, ir – lai mēs lūgtu Viņa palīdzību, jo Jēzus nevar un negrib mums mūsu bēdās uzmākties. Mums pašiem jāatver durvis.
Maldīgā pārliecība, ka mēs ar savu lūgšanu varam ietekmēt Dievu, mūsos ir dziļi iesakņojusies (tā mežonis mēģina iegūt dievības labvēlību)… Tāpēc mūsu lūgšana bieži nopūlē dvēseli, jo mēs cenšamies izcelt tās mūsu īpašības, kuras varētu Dievu ietekmēt. Mēs droši vien būsim pamanījuši, ka vairākumam no mums pārmainās balss, kad mēs lūdzam Dievu. Tā bieži vien sāk skanēt žēlīgi, pat raudulīgi. Dažiem cilvēkiem tā izpaužas apzināta izlikšanās. Taču vairākums neizliekas…
Gluži citāda kļūst mūsu izturēšanās, kad esam iemācījušies lūgt Jēzus vārdā… Tad sākas jaunais, brīnumainais: lūgšanas stundas kļūst par īstām miera stundām, kad mēs guļam pie Jēzus kājām un atklājam visu, kas mūs nogurdina, dara mazdūšīgus un dzen izmisumā…
3. Lūgšanas darbs
Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus
savā pļaujamā. (Mt.9:38)
(Arī: Mt.18:19; 17:20; Fil.4:6)
… Kad Viņš (Jēzus), paceļoties debesīs, pazuda draugu skatieniem, Viņš izstiepa savu neredzamo, visvareno roku tik tālu lejup, ka mēs, mazie, grēcīgie cilvēki, varam to sasniegt ik reizes, kad lokām ceļus lūgšanā. Ik reizes, kad aizskaram šo visvareno roku, kaut kas no Viņa visvarenuma ieplūst mūsos, mūsu dvēselē un ķermenī. Un caur mums tas plūst atkal tālāk uz citiem cilvēkiem.
Šis spēks ir tik bagāts un darbīgs, ka mums lūdzot tikai jānorāda uz personām vai lietām, kam tas būtu piešķirams. Tad šo spēku pavēlnieks tos tajā pašā brīdī uz turieni novirzīs. Proti, šis spēks nav atkarīgs no laika un telpas. Tajā pašā acumirklī, kad mēs kādā zemes malā, kādā pasaules vietā lūdzam par saviem brāļiem un māsām, viņi šo spēku saņem. Tā ir tāda šī spēka “bezvadu pārraide”, kas pārspēj visdrosmīgākos izgudrotāju sapņus.
Šis ierocis Jēzus draugiem ir tikpat vērtīgs, cik tas ir neaizsniedzams Viņa pretiniekiem… Un tas Kungs ir parūpējies arī par to, lai šis kontakts tiktu automātiski pārtraukts pat Jēzus draugiem, tiklīdz viņi mēģinātu šo spēku lietot pretēji Jēzus gribai un nodomiem…
Mūsu mazajai dzīvei pēc tā Kunga nodoma vajadzētu kļūt par klusu, pastāvīgi plūstošu svētību straumi, kas ar lūgšanām un aizlūgšanām izplatītos visā apkaimē. Un, gluži tāpat kā Viņa pirmajiem draugiem, arī mums būtu jāsāk “Jeruzālemē” un tad jāiet arvien tālāk – “līdz pasaules galam”.
Tā ir tā Kunga griba, ka mēs iesākam mājās... Tad mūsu mājās ienāktu labs gars… Dieva griba ir arī, lai mēs vispirms domātu par saviem kaimiņiem. Tikko mēs viņus no rīta ieraugām, mums vajadzētu sacīt Dievam: “Kungs, svētī mūsu kaimiņus, dod viņiem to, kas viņiem šodien visvairāk vajadzīgs”…
Lai kur mēs ietu, mēs visur sastapsim cilvēkus, kam kaut kas ir vajadzīgs. Ja Gars mums dotu mīlestības acis, kas spēj ieraudzīt arī apslēptu postu un bēdas, tad viss, ko mēs redzam ap sevi, veidotos par lūgšanu. Mēs grieztos pie tā Kunga un stāstītu Viņam, kā trūkst mūsu draugiem un ienaidniekiem. Un viņiem taptu dots tas, ko mēs lūdzam. Tādu Viņš bija iecerējis lūgšanu. Tāpēc ir teikts: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu!” (1.Tes.5:17)…
Lūgšana ir svarīgākais darbs Dieva valstībā. Dievs vēlas, lai mēs pie šī darba ķeramies, tiklīdz Viņš mūs ieguvis sev. … dažas jomas, kurās lūgšana ir vienīgais darbarīks, ko mēs varam lietot.
Vispirms tā ir lūgšana par strādniekiem (Lk.10:2)… Mūsu pirmais uzdevums ir atrast un aicināt strādniekus, ko Dievs varētu norīkot dažādās vietās savā druvā. Tas ir kaut kas tāds, kas var notikt tikai lūgšanu ceļā…
Tas pats sakāms arī par mūsu mācītājiem. Mēs bieži žēlojamies par sliktiem mācītājiem. Žēloties jau ir samērā viegli. Taču mums drīzāk būtu jāžēlojas par mums pašiem un mūsu remdeno lūgšanu… Mums visur vajadzētu būt klāt ar savu lūgšanu un palīdzēt žēlastības dāvanām nonākt pie ļaudīm…
Lūgšanas darbā mums jāiestājas arī par saviem vadītājiem… Ir viegli kritizēt. Vērtējot to, kas jau noticis, visi esam gudri. Tad mēs redzam, kā būtu vajadzējis rīkoties. Turpretī rītdienu paredzēt mēs nevaram. Tur jārīkojas mūsu vadītājiem. Tāpēc viņi nevis jākritizē, bet jāatbalsta lūgšanās…
Ja tu klausies sludinātāju, kurš šķiet kļuvis augstprātīgs, tad lūdz Dievu, lai Viņš to dara tik mazu un pazemīgu, ka tas atkal varētu sniegt saviem klausītājiem garīgo barību. Turpretim par mācītāju, kuram draud mazdūšība, lūdz Dievu, lai piešķir viņam jaunu drosmi…
Sevišķi svarīgi lūgt par draudzes sapulcēm. Šeit mēs palaižam garām daudz izdevību… Bet pēc tam mēs brīnāmies par to, ka mūsu sapulces ir tik neauglīgas… Lūgšana pēc pasauli aptverošas atmodināšanas aizvien jābalsta uz lūgšanu pēc atmodas mūsu pašu mazajā lokā. Arī šeit spēkā norādījums “sākt ar Jeruzālemi”…
Šis darbs ir tik svarīgs tāpēc, ka tas ir priekšnosacījums visiem citiem darbiem Dieva valstībā: sprediķim, dvēseļu kopšanai, sanāksmēm, pārvaldei un kolektei. Ja to visu neievada un nepavada lūgšanas darbs, tad tas paliek tikai cilvēku darbs, kas, veikts vairāk vai mazāk krietni un izveicīgi, nogurdina gan mūs, gan citus.
Lūgšanas darbs ir jebkura cita Dieva valstības darba priekšnoteikums gluži vienkārši tāpēc, ka ar lūgšanu mēs savā bezspēcībā piesaistām sev debesu spēkus – tos spēkus, kas ūdeni pārvērš vīnā un var pārcelt kalnus mūsu pašu un citu dzīvē, spēkus, kas pamodina gulošos, iekaro cietokšņus un padara neiespējamo par iespējamu…
Jā, patiesi, tikai lūgšanu Gars var mums parādīt, kā mums lūgšana jālieto kā darbarīks. Ik reizes, kad savā lūgšanā esam nokļuvuši egoisma un komforta tieksmes valgos, mums savā bezpalīdzīgumā un postā jāpiesauc Viņš, Tas, kurš dod labprāt un bez pārmetumiem…
Lūgšanas darba mācībā, ko mums sniedz Gars, ietilpst arī tas, ka mēs mācāmies rast laiku lūgšanai… Tikai tas to var veikt, kurš ir gatavs tam veltīt laiku. Jau tas vien parāda, ka aizlūgšanas darbu var veikt vienīgi tie, kuru gars ir labprātīgs. Pārējie atradīs tūkstoš iemeslu, lai šo darbu nedarītu. Viņiem nav laika, un viņi to arī nemaz negrib rast.
Daudziem viņu lūgšanu dzīvi neproduktīvu un neauglīgu padara plānveidīga dzīvesveida trūkums. Viņiem nav noteiktu stundu lūgšanai, un viņi lūdz, kad pagadās, kad iekrīt brīvs brīdis. Viņi to visu atstāj gadījuma ziņā. Pat lūgšanu saturu nosaka tas, cik laika ir viņu rīcībā un kas viņiem tobrīd ienāk prātā.
Lūgšanas darbam nepieciešama noteikta plānošana un mērķtiecīgums. Mūsu ienaidnieks tieši pēc tā cenšas, lai mums pēc iespējas mazāk laika atliktu lūgšanai. Turklāt viņš parūpējas, lai cilvēks būtu izklaidīgs un aizmirstu, kam nepieciešama īpaša aizlūgšana. … aizmāršība nedrīkst mani šajā darbā traucēt. Ja man ir grūti atcerēties atsevišķas personas vai objektus, es varu palīdzēt savai atmiņai, vajadzīgo pierakstot.
Lūgšanas darbs viegli var iegūt rutīnas raksturu. Tāpēc lūgšana būtu jāveido tik personiska, cik vien iespējams. Summārais, vispārīgais to viegli padara bezpersonisku. Kad es lūdzu par kādu cilvēku, tad man būtu jāmin kaut kas noteikts attiecībā uz viņa dzīvi un apstākļiem… Šī doma bija skaidra arī Luteram, kad viņš uzsvēra, ka mums savā lūgšanā jālūdz kaut kas noteikts.
Mūsu rīcībā ir debesu spēki! Jautājums ir vienīgi, vai mūsu kontakts ir kārtībā. Lūgsim lūgšanu Garu! Viņš mūs vadīs un līdzēs piekļūt spēka līnijai.
4. Lūgšanas cīņa
Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.
(Mk.14:38)
Ja lūgšana… ir mūsu jaunās dzīves centrālā funkcija, dzīves Dievā pulss, tad varam saprast, ka lūgšanu dzīve ir tas mērķis, pret kuru velns vērš savus stiprākos ieročus… Tāpēc sātans mobilizē visu, kas ir viņa rīcībā, lai traucētu mūsu lūgšanas. Un viņam ir stiprs sabiedrotais mūsu krūtīs – mūsu vecais Ādams. Tas ir – pēc Rakstiem un mūsu pašu rūgtās pieredzes – naidīgi noskaņots pret Dievu (Rom.8:7) un kā no nāves baidās no mūsu tuvošanās Dievam īstā lūgšanā. Ir svarīgi, lai mēs to apzinātos. Ar to var izskaidrot vispirms jau neizprotamo nevēlēšanos lūgt, ko mēs dažkārt jūtam vairāk vai mazāk stipri. Tas lai mūs nebaida un nemulsina! Tas var tikai apstiprināt veco patiesību, ka “miesa cīnās pret garu”.
Ar šo miesas kūtrību iepretim lūgšanai man ejams tas pats ceļš, ko eju ar pārējām grēcīgajām miesas tieksmēm, proti, tieši pie Dieva – lai atstātu to visu Viņa ziņā. Tad Kristus asinis mani notīra no šī grēka tāpat kā no visiem pārējiem… Mēs nedrīkstam šo lūgšanu šķērsli, ko nesam paši savās krūtīs, izlaist no redzesloka, ja nevēlamies, lai mūsu lūgšana apsīktu. Mūsu vecā, Dievam naidīgā daba lūgšanu tieši nenoliedz. Tad mūsu cīņa pret miesu būtu vienkāršāka. Miesa cīnās pret lūgšanu netieši, ļoti veikli un prasmīgi…
Pat tad, ja mēs uzvaram cīņā pie mūsu lūgšanu istabiņas durvīm, mēs vēl ne tuvu neesam veikuši visu cīņu. Mūsu ienaidnieki mums seko arī lūgšanu istabā… Vecais Ādams… visiem spēkiem pūlas padarīt lūgšanu stundu tik īsu, cik vien iespējams, vai arī tā pārņemt mūsu domas, ka nevar būt ne runas par mūsu tikšanos ar Dievu… Tavas domas svārstās šurp un turp – starp Dievu un steidzamajiem darbiem, kas tevi gaida. Lūgšanu stunda tev kļūst par dienas nemierīgāko stundu. Prieks un miers no tevis ir tikpat tālu kā austrumi no rietumiem…
Mēs stāvam pretī ienaidniekiem, kuri mums šķiet pārlieku vareni. Mēs neizbēgami zaudēsim, ja neapjēgsim lūgšanas būtisko noslēpumu: atvērt durvis Jēzum un ielaist Viņu pie mums mūsu rūpēs… Mūsu bezpalīdzīgums ir Jēzus klaudzināšana. Zīme, ko man dod Dievs tikai tādēļ, lai pateiktu, ka Viņš grib man palīdzēt…
Kristū mums ir vienīgā iespēja savākt un saglabāt savu sadrumstaloto prātu un nesakārtotās domas. Tas nozīmē, ka Kristus paņem visu mūsu būtni, to savāc un sakārto. Tikai tad lūgšana kļūst par patiesu tikšanos ar Dievu… Nemiers mani pārņem lūgšanas laikā tik ilgi, kamēr esmu pārliecināts, ka tas esmu es, kuram ar savas gribas spēku jāvērš domas uz Dievu…
Par nepieciešamību ievērot noteiktas lūgšanas stundas… Pat Jēzum, kurš jebkurā dienas laikā atradās nepārtrauktā saistībā ar savu Tēvu, vajadzēja aiziet no pūļa un trokšņa, lai būtu vienatnē un klusumā (Mk.1:35; Mt.14:23; Lk.6:12; 22:41). Pasaule un cilvēki traucē un izkliedē mūsu garu. Tāpēc mums vajadzētu noteiktos laika posmos no visa atiet sānis, lai mūsu dvēsele varētu iegūt klusumu un iekšēju koncentrēšanos, kas ir nepieciešami, lai sadzirdētu Dieva balsi…
Bet varbūt mums vispirms jāpiemin iekšējā pasivitāte: svētsvinīgs noskaņojums. Tiklīdz ārējā dzīve zaudē savu izkliedējošo ietekmi uz mūsu dvēseles dzīvi, Dievs pats sagatavo mūsu dvēseli lūgšanai, radot mūsos svētsvinīgu noskaņojumu. Tas ir salīdzināms ar Dieva ziņnesi, kurš mums vēstī par Viņa ierašanos. Pratīsim iepazīt šo žēlastību!
Daudzi lūdzēji to neievēro. Tikko iegājuši savā istabā, viņi tūdaļ uzsāk runāt ar Dievu… Dod savai dvēselei laiku atsvabināties no visa ārējā, no daudzajām pasaulīgajām lietām! Atstāj laiku Dievam, lai Viņa prelūdija ieskan tavā izklaidīgajā dvēselē! Ļauj svinīgajam noskaņojumam, šai svētajai pasivitātei, plaši atvērt visas tavas sirds durvis mūžīgajai dzīvībai!
Protams, lūgšana ir aktivitāte, un tā ietver sevī sarunu ar Dievu. Bet ne to vien. Šajā klusajā un svētajā stundā mums jābūt gataviem dvēseļu ārsta izmeklēšanai. Mums jānostājas Viņa svētajā, stiprajā gaismā, jātiek izgaismotiem un tīrītiem, lai kļūtu saskatāma iekšējā vaina. Mēs visi zinām, ka gaismai – kā dabiskajai, tā mākslīgajai – piemīt dziedinoši spēki. Šodien šos spēkus lieto par dziedināšanas līdzekli pret dažādām slimībām. Ārstē, slimo vietu pakļaujot stipram un regulāram starojumam.
Arī dvēseles slimības nav iespējams izdziedināt bez gaismas dziedniecības kursa. Debešķīgajai gaismai ir jāiespiežas mūsu dvēselē un jāizgaismo visi slimie punkti. Nepietiek, ka mēs savā atgriešanās gaitā jau vienreiz ar šādu gaismas kursu tikām dziedināti… Ar to dvēseles slimība tika apturēta, bet ne izārstēta. Šis gaismas dziedniecības kurss jāturpina, kamēr mēs dzīvojam.
Mūsu klusajām stundām ar Dievu jābūt šādam ikdienas gaismas kursam. Diemžēl tās ne vienmēr ir tādas. Mēs runājam ar Dievu par visu ko, runājam visu laiku. Un, kad mēs esam ilgāku vai īsāku laiku runājuši, mēs pasakām āmen un aizejam. (Iedomājies vizīti pie ārsta: tu izsūdzi savas sāpes, piecelies un aizej, negaidījis ārsta atbildi)… Kad ejam pie Dieva, mums vajadzētu būt kā pacientam, kurš vēlas, lai to pamatīgi izmeklē un arī ārstē.
Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani
un izdibini skaidri manas domas. Un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa,
tad vadi mani pa mūžības ceļu! (Ps.139:23-24)
Ja tu tā darīsi, tad lūdzot kaut kas ar tevi notiks. Tad tev kļūs skaidrs, kas tavā dzīvē vai sirdī traucē dzīvot ar Dievu un kalpot tā Kunga vīna kalnā. Tad sekos norēķināšanās ar asarām un ar prieku, un tu iesi pie sava uzdevuma ne vien ar jaunu mieru un drošību, bet arī ar jaunu spēku.
Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos,
kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas. (2.Lku16:9)
Lūgt nozīmē atvērt sevi Jēzum. Bet, ja es aizslēdzu kaut vienu vienīgu grēku savā dvēselē, kuru Gars manai sirdsapziņai ir licis atzīt, tad es esmu noslēdzis Jēzum pieeju savai dvēselei. Lūgšana manī ar to arī izbeidzas… Jēzus stāv pie durvīm un klauvē. Viņš no jauna grib ieiet pie tevis. Viņš grib tevi piecelt pēc tava kritiena… Vai tu gribi atzīt par grēku to, ko toreiz attaisnoji?
… visas lūgšanas grūtības ceļas vienīgi no tā, ka lūgšanas Gars ir pret mums. Jā, mūsu lūgšana bieži ir pat cīņa ar lūgšanas Garu. Lūgšana tad, dabiski, kļūst smaga un nogurdinoša, tā negūst panākumus un netiek uzklausīta… Lai ko mēs lūgtu – kaut ko ārēju vai iekšēju, lielu vai mazu, dāvanas sev vai citiem – mūsu lūgšana būtībā kļūs par klusu ieklausīšanos lūgšanas Garā un vēlēšanos izprast, ko Viņš grib, lai mēs lūdzam… Tad mēs sapratīsim, ka lūgšana patiesībā ir lūgums lūgšanas Garam.
Dievs ir pati labsirdība. Un nav tā, ka mums tikai ar saviem lūgumiem un cīnīšanos Viņš jānoskaņo būt labsirdīgam un devīgam. Dievs visiem dod devīgi un nepārmezdams. (Jēk.1:5) Viņš ir ne vien devīgs, bet arī viszinošs un ik brīdi zina, kas mums vislabāk der…
Jēzus klusē. Mēs saucam vēl un vēl, arvien spēcīgāk, arvien neatlaidīgāk. Nekādas atbildes. Tikai tad, kad ir pagājis zināms laiks, Viņš ierunājas (stingri un asi, kā kanaāniešu sievai vai savai mātei Kānas kāzās)… Viņš mums grib dot ne tikai to, ko mēs lūdzam, bet gan daudz vairāk. Kā Luters saka: “Mēs lūdzam sudrabu, bet Dievs mums tā vietā bieži dod zeltu.”
Viņš neatbild uz mūsu lūgumiem. Vai tad Viņš negrib mūs uzklausīt? Nē, Viņš dzird mūs vienmēr, bet, ja Viņš gribētu mums dot to, ko tajā acumirklī lūdzam, tad Viņam nebūtu iespējams iedot to, ko Viņš mums ir paredzējis.
Dieva nostājā pret mūsu aizlūgšanu ir kaut kas mums grūts un neizprotams, kas izraisa cīņu. Taču tā ir nevis cīņa ar Dievu, bet gan pašiem ar sevi. Mūsos ir kaut kas tāds, kas traucē aizlūgt par citiem…
Visupirms un visupēc – mūsu egoisms. Īstais šķērslis aizlūgšanai rodas no tā, ka mēs dzīvojam tik šauri paši ar sevi un saviem vistuvākajiem, ka Garam neizdodas mūsu sirdīs modināt līdzjūtību pret citiem. Tādējādi aizlūgšana tiek aizkavēta, ja ne pavisam pārtraukta. Bet Gars pārliecina arī par šo grēku. Un, tiklīdz es Viņam esmu atzinies savā patmīlībā un mīlestības trūkumā pret citiem cilvēkiem, es tieku no tā atpestīts…
Taču palikšana šajā noskaņojumā atkal prasa cīņu. Jēzus saka:
Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.
Gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja.” (Mk.14:38)
Kā otro es nosaukšu mūsu kūtrību… Mēs nogurstam, un lūgšana pamazām apsīkst… Tādēļ Jēzus aicina būt lūgšanā modriem (Lk.18:1-8)… Ja mēs gribam noturīgi aizlūgt par tiem, kuru vajadzības, bēdas un posts mūs ik dienas mudina to darīt, tad tas nevar notikt bez cīņas un grūtībām…
Lai mūs mierina un uzmundrina atziņa, ka pats Gars grib mūsu sirdis pievērst tam, par ko jālūdz, un turēt nomodā mūsu uzmanību, ja vien mēs Viņam atklāti atzīsimies, ka esam lūgšanā paguruši.
Lūgšana un gavēšana. (Mk.9:29) Israēlā gavēšanu noteica likums…
Jēzus neatceļ gavēšanu, bet izved to no Vecās Derības likumu spaida Jaunās Derības brīvībā. Gavēšana ir ārēja darbība, kas būtu veicama tikai tad, ja pēc tās pastāv iekšēja nepieciešamība (Mt.9:14-15)…
Tagad ir pienācis laiks mums, šodienas gļēvajiem, izlutinātajiem un baudkārajiem kristiešiem, palūkoties, ko gavēšanas sakarā mums saka Raksti par mūsu lūgšanu dzīvi un to, kā mums tapt svētiem. Gavēšana nenozīmē tikai atteikšanos no ēdiena un dzēriena. Gavēšana nozīmē brīvprātīgu atteikšanos uz laiku no dažādām dzīves nepieciešamībām, kā ēdiens, dzēriens, miegs, miers, cilvēku sabiedrība utt. Šādas atturības jēga ir – uz ilgāku vai īsāku laiku atraisīt saites, kas mūs saista ar materiālo pasauli, ar mūsu apkārtni, lai tādējādi koncentrētu visu dvēseles spēku uz neredzamo, mūžīgo…
Lūgšanas cīņa pašos pamatos atkal un atkal ir cīņa ar ārējiem un iekšējiem šķēršļiem, kuri grib bloķēt mūsu sakarus ar Garu. Gavēšana ir Dieva nosacīts līdzeklis pret visbīstamākajiem lūgšanas šķēršļiem. Tai jābūt brīvprātīgai, saka Jēzus. Tāpēc kristietis ķeras pie gavēšanas tad, kad viņa lūgšanu traucē kaut kas sevišķs. Šis traucēklis var būt gan īpašas grūtības, gan arī kaut kas, ko lūdzējs nesaprot. Viņš vienīgi jūt, ka ir kaut kas, kas kavē lūgšanā nonākt saskarē ar Dievu…
Daži gadījumi, kas spiež gavēt:
… dažādu kārdinājumu laiki (Jēzus 40 dienas tuksnesī pirms kalpošanas sākuma; bezmiega nakts, kad pēc brīnumainās paēdināšanas tauta gribēja Viņu iecelt par ķēniņu)
… pirms svarīgiem lēmumiem (Jēzus pirms apustuļu iecelšanas; Apd.13:2 – Barnabas un Saula misija)
… gatavojoties īpaši grūtiem uzdevumiem un veicot tos (Apd.13:2; 14:23)
… sevišķi liela spēku sasprindzinājuma gadījumos (Mk.9:29)
… lūgšana ir enerģijas pārvades līnija, pa kuru debesu spēki tiek pārvadīti uz zemi. Un Jēzus māca: jo lielāks ir enerģijas daudzums, ka jāpārvada, jo stiprākai un ciešākai jābūt lūgšanas saistībai starp Dievu un dvēseli.
Kā jau redzējām, tas ir lūgšanas Gars, no kā viss ir atkarīgs. Mūsu lūgšana tiek vājināta par tik, par cik mēs lūgšanas laikā novirzāmies no tā virziena, kurā mūs lūgšanas Gars gribētu vadīt. Un vēl vājāka kļūst mūsu lūgšana tad, ja mēs nonākam konfliktā ar Garu un Viņu skumdinām.
Gavēšana tātad palīdz sakopot dvēseles spēkus tā, lai mēs skaidri aptvertu, uz kurieni Gars mūs virza un kas mums sevišķi grūtos apstākļos jālūdz. Vienlaikus tā palīdz iztīrīt mūsu dvēseli no visām netīrajām tieksmēm, kas varētu rasties, kad lūdzam lielākus labumus…
Mēs saņemam spēku pilnībā atdot sevi tam Kungam un sakām:
“Es labāk gribu, lai nenotiek brīnums, nekā ar savu godkāri darīt negodu Tavam vārdam un nelietīgi izmantot lūgšanu. Bet, ja Tu vari darīt brīnumu tā, lai es nekaitētu Tavam godam, tad dari to, Kungs.”
5. Nepareiza lūgšanas izmantošana
Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat.
(Jēk.4:3)
Vispirms mums visiem ir diezgan maldīgs priekšstats par lūgšanu. Mūsu patmīlībai nav robežu. Visu, ko mēs sastopam savā apkārtnē, mēs naivā patmīlībā uztveram kā kaut ko tādu, kas domāts mums un pastāv mūsu dēļ, tā ka varam to ņemt savā kalpībā un izmantot savā labā.
Nedzīvas lietas, augus, dzīvniekus, cilvēkus, sevis paša locekļus, pat savu dvēseli – visu uzlūkojam par līdzekli savtīga mērķa sasniegšanai un tā arī ar tiem rīkojamies. Pat Dievs nav izņēmums. Tiklīdz Viņu sastopam, mēs arī Viņu uzlūkojam par līdzekli savam pašlabumam. Jebkura cilvēka attieksme pret Dievu vairāk vai mazāk balstās uz apsvērumu: kā man visizdevīgāk izmantot Dievu savā labā? Kā Viņš šobrīd un nākotnē var man vislabāk palīdzēt? No šāda viedokļa cilvēks vērtē arī savu lūgšanu. Kā es no tās lai iegūstu vislielāko labumu? Šī iemesla pēc cilvēkam arī šķiet, ka neatmaksājas lūgt regulāri. Tas prasa pārāk daudz piepūles un laika un nav īstenojams jau tāpēc vien, ka vienkārši piemirstas.
Bet, kad tie paši cilvēki nokļūst trūkumā vai nelaimē, nespēj vairs paši sev palīdzēt un arī ne no viena cita nevar saņemt palīdzību, tad viņiem šķiet, ka ir vērts griezties pie Dieva. Tad viņi lūdz bez mitas, sauc un pat kliedz savā postā. Bet, ja Dievs viņus tūdaļ neuzklausa, viņi jūtas dziļi aizvainoti. Kādēļ tad vispār Dievs ir, ja Viņš nav to rīcībā, nekalpo tiem, kuriem ir vajadzīgs? Ka Dievs varētu būt arī kā cita, ne tikai cilvēku dēļ, tas viņiem neienāk prātā. Daudzi pēc viena gadījuma tā arī vairs nekad nemēģina lūgt. Ja nedabū to, ko lūdz, kāda tad jēga lūgt?
Mums, kas esam atvērti lūgšanas Garam un nedaudz mācījušies lūgt, nav grūti saprast, ka šie cilvēki lūgšanu ir pilnīgi pārpratuši… Arī mēs, ticīgie, bieži grēkojam tāpat. Arī mūsos slēpjas vecais Ādams. Ja viņš var iegūt kādu labumu vai var tikt atsvabināts no ciešanām vai nelaimes, viņam nav nekas pret lūgšanu. Tieši otrādi, tad viņš parāda tādu lūgšanas dziņu, ko var tikai apbrīnot. Mums jāatzīst, ka pavedinājums uz nepareizu lūgšanas izmantošanu mums visiem ir iedzimts un tāpēc katrs ticīgais to automātiski jūt. Mateja evaņģēlijā dots tipisks kādas pārprastas, nepareizas un nepiepildītas lūgšanas piemērs (Cebedeja dēli, Mt.20:20-23)…
Šeit mēs uzzinām, kāda ir Jēzus attieksme pret mums tad, ja mēs Viņu lūdzam aplaimot mūs ar visiem iespējamiem labumiem un novērst visas briesmas un nepatikšanas. Viņš nesadusmojas, kā to varētu sagaidīt. Viņš mūs saprot un mēģina paskaidrot, kā jālieto lūgšana. Tas ir tas, ko dara lūgšanas Gars, kad mēs lūgšanu lietojam nelietīgi, savtīguma un patmīlības mudināti… Sākumā mēs varbūt neaptveram notiekošā jēgu. Mēs vienīgi lūgšanas laikā un pēc tās sajūtam iekšēju nemieru. Un tad piedzīvojam, ka mūsu lūgšana netiek uzklausīta.
Godīgam lūdzējam ar to pietiek. Viņš pats sāk pētīt sevi un savu lūgšanu. Tagad lūgšanas Gars var ar viņu parunāt… Tagad ceļš ir brīvs. Pamazām Gars var viņam parādīt, kāda ir lūgšanas jēga un kādā nolūkā tā pēc Dieva prāta jālieto.
6. Lūgšana Dieva godam
Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā,
to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.
(Jņ.14:13)
Lūgšanu dzīvei, tāpat kā katrai dzīvei, ir savi likumi. Tās pamatlikums ir: lūgšana ir paredzēta Dieva cildināšanai. Tai jādod Jēzum iespēja izmantot savus pārdabiskos pestīšanas spēkus. Ar savu lūgšanu mums jādod Jēzum iespēja piekļūt mūsu dvēselei, mūsu miesai, mūsu mājoklim, mūsu kaimiņiem, mūsu zemei, visai plašajai pasaulei, svēto kopumam un tiem, kas nav pestīti.
Ja mēs lietosim lūgšanu nevis ar nolūku dabūt labumus sev un savējiem vai arī tikt atbrīvotiem no ciešanām un grūtībām, bet gan lai sev un savējiem izlūgtos to, kas cildina Dieva vārdu, tad redzēsim, ka arī mūsu vājajā lūgšanu dzīvē piepildās vislielākie Bībeles solījumi attiecībā uz lūgšanu. Tad mēs piedzīvosim lūgšanu uzklausīšanu, par kuras iespējamību nekad nebijām domājuši (1.Jņ.5:14-15).
… ja mēs kaut ko lūdzam pēc Dieva gribas, tad dabūjam to tajā pašā acumirklī, kad lūdzam. Tas tiek sūtīts no debesīm un atrodas ceļā pie mums, taču pienākšanas brīdi mēs nezinām. Un tas, kurš labi pazīst Dievu, iemācās arī to likt Dieva rokās un ir priecīgs neatkarīgi no tā, vai lūgšanas uzklausīšana kļūst saskatāma agrāk vai vēlāk.
… tu arī turpmāk vari aprunāties ar Viņu par visu savā ikdienas dzīvē. Viņš vēlas, lai taisni tā būtu (Fil.4:6)… Viņš zina arī, ka ikdienas dzīve sastāv no mazām, nevis lielām lietām. Apdomā, ka nekas tavā ikdienas dzīvē nav tik mazs un nenozīmīgs, ka tas Kungs tev nevarētu palīdzēt. Taču neaizmirsti… lūgšana ir paredzēta Dieva vārda godināšanai…
Nemiers, ko jūtam lūdzot, rodas tad, kad darbojamies pret lūgšanas Garu. Ja gribam tikai cildināt Dieva vārdu, tad atrodamies saskaņā ar šo Garu. Tad mēs izjūtam mieru gan lūdzot, gan arī pēc tam. Tad mēs spējam uz to Kungu arī pagaidīt.
Viņš pats izlems, vai Viņa vārda pagodināšanai vairāk noder acumirklīga vai arī vēlāka lūgšanas uzklausīšana. Nekas nevar padarīt mūsu lūgšanu tik vaļsirdīgu kā iespēja mierīgi sastapt Dievu un Viņam teikt:
“Tu zini, es nelūdzu ne savu paša labumu, ne atvieglinājumu sev, ne arī to, lai šeit notiktu mana griba, bet gan tikai to, lai šajā lietā tiktu slavēts Tavs vārds!”
Par neuzklausītām lūgšanām. Nav noliedzams, ka tās mums nozīmē zināmas grūtības, it sevišķi mūsu bērniem… Mums ir iedzimta paļāvība pašiem uz sevi, un mēs domājam, ka vislabāk saprotam, kas mums var būt noderīgs. Ja Dievs ir citādos uzskatos, tad mēs Viņam pārmetam, ka Viņš par mums nerūpējas…
(Tomēr) mums savā lūgšanā nav jābaidās izteikt kādu noteiktu vēlēšanos, pat ja mēs lūgšanas brīdī šaubītos, kas mums īsteni jālūdz. Arī tad mums jālūdz kaut kas noteikts, taču vienlaikus jāpiemetina, kā to darīja Jēzus: tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi!
7. Lūgšanas forma
Izkratiet Viņa priekšā savas sirdis!
(Ps.62:9)
… Ir jābūt brīvai, nepiespiestai dzīvības saiknei starp radīto cilvēku un viņa personīgo Radītāju. Jo brīvāk, nepiespiestāk un dabiskāk lūgšana paudīs to, kas rosās mūsu sirdī, jo īstāka tā būs.
Lūgšana, šī dzīvā apmaiņa starp dvēseli un Dievu tātad var iegūt dažādas formas. No klusas, svētlaimīgas ieslīgšanas Dieva mierā līdz dziļai nopūtai. Tā var būt pēkšņa apbrīnas, prieka, pateicības, pielūgsmes izlaušanās vai arī tikai izsauciens: Dievs! Jēzus! Vai arī mierīga saruna, kas ilgst minūtes, varbūt pat stundas. Lūgšanas formu var nosacīt arī varens dvēseles satraukums, nikna cīņa.
7.1. Lūgšana, kas izsaka lūgumu
Šeit ir runa par vēlēšanos kaut ko dabūt, par pievēršanos Dievam, lai kaut ko saņemtu… Tā ir īpaši vērtīga privilēģija – drīkstēt izteikt vēlēšanos. Mūsu debesu Tēvs grib, lai mēs pie Viņa nākam vienkārši un brīvi izsacīt savas vēlēšanās, gluži tāpat kā mūsu bērni nepiespiesti un brīvi nāk ar savām vajadzībām (Fil.4:6).
… ar Dievu var runāt par visu. Dievs izlems, vai tev jāsaņem tas, ko tu lūdz, vai ne. Ja Viņš tev to nevarēs dot, tad rīkosies ar tevi tāpat kā ar Cebedeja dēliem (Mt.20:20-23) vai kā ar Pāvilu (2.Kor.12:8-10). Viņš ar tevi par šo jautājumu laipni un saprotoši aprunāsies, līdz tu sapratīsi, ka Viņš nevar izpildīt tavu vēlēšanos.
7.2. Pateicības lūgšana
Tā izriet kā sekas no iepriekšējā lūgšanas veida. Kad esam no Dieva kaut ko saņēmuši, tad ir pats par sevi saprotams, ka mēs Viņam pateicamies… Mums jau nav viegli iemācīties lūgt, bet vēl grūtāk padodas pateikšanās (atcerēsimies savus bērnus)…
… pateikties: tas ir – Dievam godu dot (Lk.17:11-19). Un no tā jau izriet, ka pateikties ir svētīgi. Pat ja mums pateikšanās neizdodas pareizi, mēs tomēr jūtam, cik labi kļūst ap sirdi, kad pateicamies Dievam. Pamatojums tam ir vienkāršs: mēs esam radīti, lai dotu godu Dievam zemes dzīves laikā un mūžībā. Tātad ik reizes, kad Viņu godinām, mēs esam saskaņā ar mūsu dzīves jēgu un mērķi. Tad mēs patiesi esam savā elementā.
Pateikšanās mūs ne vien dara priecīgus, tai ir arī izšķiroša nozīme visā mūsu lūgšanu dzīvē. Kad esam pamanījuši, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas, un pateikušies Dievam par to, ko no Viņa esam saņēmuši, tad mums ir vieglāk lūgt vēl vairāk. Tāpēc noteikti ir pareizi, ka visas mūsu lūgšanas sākas ar pateicību. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs pēc Rakstiem no Dieva saņemam “daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef.3:20). Mums nav ne tik daudz saprašanas, ne gribas, lai izlūgtos visu to, kas ikdienā vajadzīgs. Bet Dievs mums to tomēr dod. Kādu pateicību tam vajadzētu modināt mūsu sirdīs! Ja tu tomēr esi nepateicīgs, kāds tik bieži esmu arī es, tad gribētu tev dot šādu padomu: sāc ar to, ka tu pateicies Dievam par laicīgajām dāvanām, kuras esi no Viņa saņēmis – par miesas veselību, sava saprāta lietojumu, darbaprieku, mājokli, barību un apģērbu, par piederīgajiem, kuri tevi mīl un kurus tu mīli. Iesāc ar to, un tu redzēsi, ka tad tev kļūs vieglāk saskatīt arī garīgās dāvanas, ar kurām Dievs tevi ir apbēris, un par tām pateikties.
… Viņš priecāsies ikreiz, redzēdams, ka tu atzīsti to, ko Viņš darījis Tavā labā… Dari to ik dienas biežāk! Darba laikā un atpūšoties. Tad tu darīsi prieku Jēzum un būsi priecīgs arī pats.
7.3. Slavēšana
Godināšana un pateicība atrodas cieši blakus. Grūti pat konstatēt ārēju atšķirību. Abu būtība ir – dot Dievam godu.
Ja es pateicos, es dodu Dievam godu par to, ko Viņš man ir darījis. Kad es pielūdzu vai slavinu, es dodu Dievam godu par to, kas Viņš ir pats sevī. Tālab cildināšana atrodas augstāk par pateikšanos. Jo, kamēr es pateicos, manas domas vēl mazliet ir pievērstas man pašam. Turpretī slavējot dvēsele, aizmirsusi sevi, paceļas līdz pielūgsmei, kas uzlūko un apdzied vienīgi Dieva visvarenību, Viņa žēlastību, Viņa upuri. Tā kā mēs Dieva varu un žēlastību pazīstam tikai tik tālu, cik Viņš to mums ir atklājis, tad ir saprotams, ka slavināšana un pateicība pāriet viena otrā. Mūsu pateicība izskanēs slavināšanā.
Mūsu cildinājumi gūst saturu no labajiem darbiem, par kuriem mēs pateicamies… Debesīs, kur cildināšana ir pilnīga, Dievam tiek dots gods, kas Viņam pienākas (Atkl.5:13). Arī mēs tur pilnīgā harmonijā iekļausimies šajā godināšanā. Slavināšana zemes dzīves laikā ir nepilnīga – kā viss uz zemes. Bet, kurš šeit neiemācīsies dziedāt slavu Dievam, nepratīs arī iekļauties slavas teikšanā debesīs.
Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. (Ps.40:4)
Mums šī dziesma būtu jādzied jo tīrāk un centīgāk, jo vairāk mēs esam saņēmuši Dieva neizteicamās dāvanas. Tālab arī apustulis mūs uzaicina gan atsevišķi, gan kopīgi vingrināties Dieva daudzināšanā.
Runājiet cits uz citu psalmos, himnās un Gara iedvesmotās dziesmās, dziediet un koklējiet tam Kungam savās sirdīs! (Ef.5:19, tāpat Kol.3:16)
Man gan šķiet, ka slavas dziedāšana ieņem gauži mazu vietu mūsu sadzīvē un sirdīs. Pēc mūsu psalmu krājuma izskatās tā, ka mūsu tēviem slavas dziesmu toni bijis vieglāk atrast.
Kad sanākam kopā, mums vajadzētu biežāk dziedāt skaistās, vecās slavas dziesmas. Tās paceļ mūsu sirdis no žēlabu ielejas mūžīgajās augstienēs, kur mēs iegūstam īsto skatu uz visu – gan laimīgo, gan nelaimīgo – ko piedzīvojam šajā pasaulē. Ja mēs tā kādu laiku esam dziedājuši ar citu vārdiem, tad iemācāmies Dievu cildināt arī paši saviem vārdiem.
[Jānis Vanags (no LELB arhibīskapa ziņojuma 21. Sinodei – SR, 2004,19.jūnijā):
“Gavilējiet Dievam, visas tautas, kalpojiet Viņam līksmībā” – tādu pamudinājumu mēs atrodam Rakstos. Vai atrodam to arī mūsu draudžu dievkalpojumos?
… “Līksmi kalpojiet Kungam,” mudina Raksti. Taču neviens nevar iedot otram to, kā viņam pašam nav. Tas liek domāt par mūsu mācītājiem. Tieši no viņiem ir ļoti atkarīgs, kāda ir draudzes dievkalpošana. Cik priecīgi ir mūsu mācītāji? Cik līksmi viņi var kalpot?…
Aizvadīto triju gadu laikā mēs esam debatējuši un strīdējušies. Viens no karstākajiem diskusiju priekšmetiem ir bijusi kalpošana ar Svētā Gara “pārdabiskajām” dāvanām jeb harismātisms. Tā dēļ ir izcēlušies nemieri vairākās draudzēs, un pēdējo gadu laikā mums ir bijis jāšķiras no vairākiem mācītājiem… No abām pusēm ir bijušas radikālas noskaņas: gan vēlēšanās izraidīt visus harismātiķus no Baznīcas, gan spriedumi par reliģijas garu tradicionālajās Baznīcās, kurš neved pie Dieva. Tās ir bijušas karstākās debates sinožu starplaikā.]
7.4. Saruna
Ja lūgšana… ir dabiskā saziņas forma starp dvēseli un Dievu, tad tā, protams, ietver arī sarunu. Saruna nozīmē brīvu un dabisku domu apmaiņu starp cilvēkiem.
Lūgt nozīmē ielaist dvēselē Jēzu. Viņš pieklauvē un grib ienākt. Ne tikai svinīgajās stundās, kad tu saliec rokas vienatnē vai kopējā lūgšanā sanāksmē. Nē, Viņš pieklauvē un grib iekļūt pie tevis, tev strādājot un pūloties. Tad tev tas ir visvairāk vajadzīgs. Tad Viņš grib būt pie tevis. Viņš zina, ka tev veldze nekad nav vairāk vajadzīga kā tavā ikdienas cīņā. Tāpēc esi vērīgs, lai dzirdētu Viņa klauvējienu dienas darba laikā! Vēro Gara mājienu un sūti Viņam savu kluso nopūtu – Viņam, kas tev seko dienu un nakti.
Lūgt jau nenozīmē tikai izlūgties, ubagot. Viņam, kurš mums devis lūgšanu, mēs nekad neapniksim, pat ja mūsu lūgšana aizvien būtu tikai ubagošana. Taču Viņš labprāt gribētu mums mācīt, kā lūgšanā ar Viņu sarunāties… Dievam dara prieku tas, ja mēs, cilvēkbērni, sajūtam vajadzību izteikt Viņam visu, ko mēs ikdienā piedzīvojam. Viņš gaida, ka tu Viņam uzticēsi savas dzīves sīkās lietas.
Tas ir gluži tāpat kā ar diviem cilvēkiem, kuri viens otru mīl. Viņi dalās viens ar otru visās lielās un mazās lietās, savos priekos un arī raizēs. Un tieši tas mīlestību dara tik bagātu un līksmu.
Arī Viņš to gaida, jo Viņš tevi mīl. Tāpēc Viņam nekas no tā, kas attiecas uz tevi, nav nenozīmīgs un nebūtisks. Viss Viņu interesē… Viņš grib mūs balstīt mūsu šīszemes darbā, atvieglot to un sekmēt. Viņš vienmēr ir klāt, ir mūsu rīcībā, grib visā ar mums dalīties. Un mums tas ir visskaistākais visā mūsu kristiešu dzīvē. Šī klusā un pastāvīgā saskarsme ar Dievu mūs aplaimo. Dieva tuvības sajūta pārspēj visas sajūtas. Pat nelaime un rūpes zaudē savu dzeloni, ja mēs tajās dalāmies ar to Kungu…
Mierīgu, uzvarošu un priecīgu kristieša dzīvi iegūst tikai tas, kurš ir iepazinis ikdienas atjaunošanās noslēpumu: nepārtraukti griezties pie Dieva, lai saņemtu jaunu, svaigu spēku no Viņa mūžīgās pasaules…
Lūgšana ir dvēseles elpa. Mūsu miesai elpošana nozīmē nepārtrauktu atjaunināšanos. Mēs ēdam trīsreiz vai četrreiz dienā. Taču mēs elpojam dienu un nakti.
7.5. Lūgšana bez vārdiem
… lūgšana ir sirds attieksme pret Dievu. Tā izpaužas ar un bez vārdiem, tāpat kā tas notiek starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl.
… dzīve pašos pamatos ir neizstāstāma. Mūsu dzīvē un sadzīvē ir kaut kas tāds, ko nevar ietērpt vārdos, kaut gan to var kopīgi pārdzīvot. Arī dzīvojot pastāvīgā tuvībā ar Dievu, ir daudz kas tāds, ko varam un vajag ietērpt vārdos mūsu lūgšanā. Bet arī tur ir šis un tas, kam mēs neatrodam vārdus. Acīmredzot par to ir domājis apustulis, runādams par bezvārdu nopūtām (Rom.8:26)…
Ar svešiem ļaudīm mums jārisina interesantas un dziļdomīgas sarunas. Turpretī ar saviem mīļajiem mēs varam brīvi parunāt par sīkām un nenozīmīgām lietām vai arī kopīgi klusēt. Ar Dievu mums nav jāveido kāda īpaša saruna, mēs drīkstam pie Viņa vienkārši apsēsties, atpūtināt savu satraukto vai varbūt izmisušo sirdi un klusi uzlūkot Viņu. Mūsu bezvārdu nopūta, kas tiecas uz Viņu, atklāj Viņam labāk nekā vārdi, cik atkarīgi no Viņa esam.
Mēs varam ļoti nogurt, līdz nāvei nogurt paši no sevis, no pasaules, no dzīves, no visa. Un tad ir labi, ja zinām vietu, kur varam nolikt galvu un sirdi un teikt:
“Es vairs nespēju. Es nevaru arī neko pateikt. Ļauj man tikai šeit kādu brīdi atpūsties! Tas drīz atkal pāries, ja vien es drīkstēšu šeit kādu brīdi atpūsties.”
8. Lūgšanas mīklas
…ja jums ir ticība kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam:
pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies,
un nekas jums nebūs neiespējams. (Mt.17:20)
Katrai dzīvei ir savas mīklas. Arī lūgšanu dzīvei.
8.1. Kā lūgšana var veikt tik lielas lietas, ja tā pati ir tik vāja?
… lūgšanai, kam pamatā stipra ticība, ir stipra iedarbība. Taču ir arī pretēja pieredze, kas māca, ka lūgšana ārkārtīgi vērīgi tikusi uzklausīta tieši tad, kad lūdzējam pirms lūgšanas, tās laikā un pēc tās nav bijis ne pārliecības, ne skaidrības, ne pat – kā tas viņam ir licies – ticības… Atbilde meklējama lūgšanas būtībā. Lūgšana nenozīmē neko citu kā atdarīt sevi Jēzum tā, lai Viņš var iekļūt mūsos ar savu visvarenību. Lūgšanas panākumam nav jābūt atkarīgam no lūdzēja noteiktības, vaļsirdības vai kaut kā tam līdzīga. Noteicošais ir tikai viens: atvērt sevi.
Un tas ir nevis spēka, bet gan vienīgi gribas jautājums: vai es gribu ielaist Jēzu pie sevis savās raizēs? …Tāpēc lūgšana ir noslēpumains darbarīks, ko dziļākajā būtībā sekmīgi var lietot tikai bezpalīdzīgie.
8.2. Kāpēc mums jālūdz?
Mūsos ir tik daudz pagāniska, ka mēs ātri esam gatavi uzlūkot lūgšanu par līdzekli, ar ko padarīt Dievu laipnu un labvēlīgu, lai Viņš izpildītu mūsu lūgumus. Taču Dieva Vārds māca, ka mēs tādējādi esam pārpratuši tiklab Dievu, kā lūgšanu…
Ja Viņš mūsu lūgšanu izpilda, tad tas ir aiz mīlestības, ja ne, tad arī tas notiek aiz mīlestības. Bet kādēļ tad vispār jālūdz, ja Dievs pats no sevis grib mūs apdāvināt un mums Viņam nav pat jāsaka, kas mums vajadzīgs?
Šim jautājumam ir ne vien teorētiska, bet arī liela praktiska nozīme mūsu uzskatos par Dievu un lūgšanu. Tas patiesībā būtu jāformulē šādi: kāpēc Dievs nedod savu dāvanu, pirms mēs lūdzam vai pat bez lūgšanas?
Lūgšana… nekalpo tam, lai Dievu noskaņotu pret mums laipni; tāds Viņš ir mūžu mūžos. Viņš nav arī jāinformē par to, kas mums kait vai kā mums nav. To Viņš zina labāk nekā mēs paši. Lūgšana nekalpo arī tam, lai Dieva dāvanas dabūtu lejā no debesīm. Viņš ir tas, kurš nes savas dāvanas un, klauvējot pie mūsu sirds, atgādina, ka Viņš tās mums grib sniegt.
Mūsu lūgšanas uzdevums ir vienīgi sacīt jā, kad Viņš klauvē, ielaist Viņu un dot Viņam iespēju mums kalpot.
Ar to tiek izgaismota lūgšanas cīņa, lūgšanas darbs un gavēšana. Tas viss vērsts tikai uz vienu: lai mūsu dvēsele tiktu atvērta visam tam, ko mums grib dot Jēzus, lai tiktu novērsti visi šķēršļi tā, ka mēs sadzirdētu lūgšanas Garu, kad tas nosauc dažādās lietas, kas gaida, lai mēs par tām lūdzam.
8.3. Vai Dievam vajadzīga mūsu aizlūgšana?
Vispirms mēs varam sacīt: Dievam nav iespējams bez cilvēkiem virzīt pasauli uz tās mērķi… Dievs savā pasaules pārvaldīšanā brīvprātīgi ir saistījies ar cilvēkiem… No tā izriet arī, ka Dievs sevi labprātīgi ir padarījis atkarīgu no mūsu lūgšanām.
Tas, ko mēs Dieva valstībā darām, ir atkarīgs no tā, kas mēs esam. Un tas, kas mēs esam, balstās uz tā, ko mēs saņemam. Un tas, ko mēs saņemam, ir atkarīgs no mūsu lūgšanas. Tas attiecas ne vien uz Dieva darbošanos mūsos, bet arī uz Viņa darbību ar mūsu starpniecību.
Mēs zinām, ka Dievam mūsu grēcīgajam dzimumam nepārtraukti jāpievada mūžības spēki, pestīšanas spēki, lai to pārveidotu savai Dieva valstībai… Šī spēku pārvadīšana notiek ar cilvēkiem, ar to cilvēku palīdzību, kuri ļauj sevi pestīt un tādējādi atdara sevi Jēzus pestītājam spēkam.
Vecajā Derībā tie bija tikai nedaudzi cilvēki, pravieši, kurus Dievs varēja izmantot šai spēka pārvadīšanai. Kopš Vasarsvētku notikuma Viņš izmanto visus cilvēkus, kuri ļaujas pestīties, un katrs ticīgais ik dienas ievada caur Garu šeit, mūsu pasaulē, mūžības spēku straumi. Šī Dieva Gara iedarbība uz cilvēka personisko dzīvi ir tā mūžības spēku pievadīšana, kas klusi un droši palīdz pārveidot šo pasauli Dieva valstībā.
Lielākais šo spēku pievadījums notiek ar ticīgā lūgšanu un aizlūgšanu. Ticīgā lūgšana, bez šaubām, ir tas līdzeklis, ar kuru Dievs visdrīzāk var pasaulē likt darboties tam mūžības spēkam, kam te jābūt, lai darītu iespējamu Kristus atkalatnākšanu un tūkstošgadīgo miera valsti.
Kad draudze pamodīsies un saskatīs savu atbildību? Tai ir vara ar lūgšanu vadīt pasauli. Tā vienmēr būs tikai mazs pulks, bet, ja turētos kopā, tā varētu pārvaldīt pasaules politiku no lūgšanu istabas.
8.4. Kā lūgšana un lūgšanas uzklausīšana ir savienojama ar Dieva valdīšanu pār pasauli?
Pēc Rakstiem un savas pieredzes zinām, ka viena cilvēka lūgšana var Dieva pārvaldītajā pasaulē radīt pārmaiņas ne vien personiskajā jomā, bet arī cilvēku kopumos, valstīs un impērijās.
… ir nosprausta robeža, kas nosaka, ciktāl Dieva pasaules pārvaldījumu var ietekmēt cilvēku lūgšanas, proti, to var tikai tādas lūgšanas, kurās Kristus Gars pilda savu sekotāju sirdis (lūdzot Jēzus vārdā) un kuras tāpēc iekļaujas lielajā Dieva valstības īstenošanas plānā. Ja Dievs mūsu lūgšanu dēļ izdara pārmaiņas savā pasaules pārvaldījumā… Viņš nemaina pasaules plānu, bet gan tikai pasākumus, ar kuriem tiecas to īstenot… Cilvēka lūgšana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, ar kuru Dievs pasauli virza uz tās mērķi: uz Dieva valstību.
8.5. Vai Dievs izpilda arī neatgrieztu cilvēku lūgšanas?
Arī neatgriezti cilvēki pieredz lūgšanu uzklausīšanu un uzskata to par pierādījumu tam, ka viņi ir Dieva bērni… Vai Dievam ir vienalga, vai lūdzējs ir atgriezies vai ne? Uz to man jāatbild, ka tas Kungs nav apsolījis arī citus uzklausīt. To Viņš ir apsolījis tikai saviem jaunatdzimušajiem bērniem.
Taču Dievs spēj darīt vairāk, nekā ir apsolījis… Dievs bagātīgi piešķir savu svētību arī neatgrieztam cilvēkam tāpēc, ka mīl viņu un gribētu atpestīt. Lūgšanu uzklausīšana ir viens no žēlastības līdzekļiem, ar kuriem Dievs šos cilvēkus grib rosināt uz pārdomām.
9. Lūgšanas skola
Kungs, māci mums Dievu lūgt…
(Lk.11:1)
Mēs visi vairāk vai mazāk apzināmies, cik neprasmīgi esam savās lūgšanās. Un tad nopūšamies kā pirmie mācekļi: “Kungs, māci mums Dievu lūgt.” Bet cik pārsteigti esam, kad tas Kungs šo lūgumu izpilda un sūta mums nebaltas dienas. Tas taču ir vienkāršākais veids, kā Viņš mums māca lūgt.
Viņš sūta mums garīgu nelaimi, kādu laiku paslēpdamies un ar to likdams atzīt, kāda vērtība ir mūsu kristietība. Mēs visu zaudējam, viss mūs pamet: lūgšanas spēja, ticība, mīlestība, nožēla, pašaizliedzīgs prāts, bailes no grēka. Tad godīgā dvēsele jūtas pilnīgi satriekta un nabaga. Nekas neizdodas, tā grimst aizvien dziļāk – kā tāds, kurš pats sevi grib aiz matiem izvilkt no purva.
Dažreiz Dievs mums liek piedzīvot laicīgas likstas: slimības, raizes, neveiksmes vai saimnieciskas grūtības. Tikai tad, kad garīgās un laicīgās grūtības mums uzgulstas kopīgi, biķeris ir pilns. Tad dvēsele uzzina to, kas tai nebija zināms, proti, ka lūgšana paredzēta bezpalīdzīgajiem. Tad tā iemācās klusi, bez neviena vienīga vārda noliekties Dieva priekšā. Tikai tad tā aptver, ko nozīmē lūgt: atvērt sevi Jēzum, lai Viņš mūsu bēdās var parādīt savu varenību.
Kad tu lūdz, lai Dievs tevi māca lūgt, tev jābūt skaidrībā par to, ka tu līdz ar to izlūdzies bēdas, postu, raizes…
Tādējādi mēs labprātīgi ejam lūgšanas skolā, ko Gars iekārtojis mums – tiem, kas neprot lūgt. Ja tikai nedaudzi no mums kļūst par svētītiem un pieredzējušiem lūdzējiem, tad tas ir tāpēc, ka mēs šajā skolā neizturam līdz galam. Tajā ir ne viena vien pacietības pārbaude… Mēs pagurstam…
Lūgšanas Gars vada mācības šajā skolā.
Pirmkārt: Garam ik dienas no jauna jāizskaidro mūsu sirdij Jēzus… Ir pietiekami Kristu tikai “redzēt”, lai sirdī rosītos lūgšana…
Otrkārt, Gara mācība virzīta uz to, lai modinātu mūsos siltu līdzjūtību. Aizlūgšana ir kā elipse, kas griežas ap diviem punktiem: Kristu un postu…
Treškārt, Gars mums māca lūgšanā pašaizliedzību… Būtiskākais aizlūgšanas darbs tiek veikts, citiem neredzot. Tas mums prasa daudz vairāk izturības nekā darbs, ko var redzēt citi…
Ja mūsu darbs tiek atzīts un cildināts, tas mums ir spēcīgs dzinulis. Turklāt mēs paši labprāt vēlētos redzēt sava darba augļus. Bet lūgšanu darbs ir tāds, ka mēs nekad noteikti nevaram zināt, vai tas, kas notiek, ir mūsu vai citu aizlūgumu auglis… Tur, kur vajadzīgs pašaizliedzīgs lūgšanas darbs, darītāju ir maz, jo tas ir darbs, ko cilvēki ne redz, ne novērtē…
Mans draugs, kad tu savā klusajā, neievērojamā darbā taisies pagurt, tad atceries, ka “Dievs redz slepenībā un atlīdzinās tev atklātībā”… Smalkajā un grūtajā lūgšanas mākslā aizlūgšana noteikti ir vissmagākā daļa. Man šķiet, ka tas ir darbs, kas no cilvēka prasa visvairāk… Un tad man jāsaka: visuzticamākie un ticīgākie aizlūdzēji, ko man gadījies sastapt, bija mācījušies svēto aizlūgšanas mākslu lielā postā un smagās ciešanās…
10. Lūgšanas Gars
Bet pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem
Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu… (Cak.12:10)
… jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā:
bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Rom.8:26)
Tas ir šis Gars, kas mūsu lūgšanu dzīvi apgaismo no visām pusēm. Viņš dod gaismu ne vien mūsu domām, bet izgaismo arī lūgšanu lietojumu, vingrināšanos lūgšanā.
- Ja lūgšanu pasaule tev vēl ir maz pazīstama, tad katru dienu bērnišķīgi lūdz lūgšanas Garu un tu iegūsi pieredzi šajā pārsteigumu pilnajā pasaulē.
- Ja lūgšanas grūtības tev šķiet nepārvaramas un tu jau zaudē cerības, tad lūdz, lai nāk Gars. Viņš tev palīdzēs tavā nespēkā, palīdzēs pārvarēt tavu neizpratni, lai tu labi un viegli tiktu ar lūgšanu galā.
- Ja tev lūgšanas darbs padodas ar grūtībām, ja tu pagursti, tad vienkārši palūdz, lai pie tevis tiek sūtīts lūgšanas Gars. Stāv rakstīts, ka tas Kungs izlies savu Garu. Tev tātad lūgšanas Gars vai lūgšanas noskaņojums nav jāiegūst, kaut kā citādi pūloties.
- Ja lūgšanas cīņa tev kļūst pārāk sīva, ja tu jūti, ka tava dvēsele tiek atšķirta no Dieva, ja tev lūgšana šķiet tukša runāšana, tad paļāvīgi palūdz, lai pie tevis ierodas lūgšanas Gars. Viņš uzliks savu pirkstu uz sāpošās vietas, iekams tu to pamanīsi. Un tad Viņš tev parādīs Kristu tādā diženumā, ka tu labprātīgi atklāsi tam Kungam grēku, kas tevi grib attālināt no Dieva.
- Ja esi sevi pieķēris nepareizā lūgšanas izmantošanā un tu zaudē drosmi, tad lūdz atkal, lai ierodas lūgšanas Gars. Viņš ne tikai izskaidros tev lūgšanas īsto jēgu, bet pacels tevi tavā bezpalīdzīgumā līdz Dieva sirdij, kur tevi sasildīs Viņa mīlestība un tev nebūs citas vēlēšanās, kā lūgt pēc Viņa gribas.
- Ja tev grūti veicas lūgt, vēl grūtāk pateikties vai pat pielūgt un slavēt Dievu, arī tad lūdz vienīgi, lai nāk Gars. Viņš tev to visu mācīs.
- Ja lūgšanas mīklas tev kļūst tumšas un grūtas, tā ka vārdi nosalst lūpās, tad lūdz savās bēdās, lai ierodas lūgšanas Gars. Viņš tev atklās lielāko lūgšanu mīklu: jo bezpalīdzīgāks tu esi, jo labāka kļūst tava lūgšana.
- Ja lūgšanas skola ieilgst un kļūst apgrūtinoša, lūdz pie sevis lūgšanas Garu. Viņš pats māca šajā skolā. Viņš parūpēsies par to, lai tā nekļūst ilgstošāka un smagāka, nekā tu to vari panest. Šad un tad Viņš tev piešķirs arī kādu atelpas brīdi. Viņš labi zina, kādi mēs esam – ka esam tikai putekļi.
Bērnišķīgā lūgšana, lai nāk lūgšanas Gars, pamazām radīs mūsu lūgšanu dzīvē pārmaiņas, kuras mums iepriekš šķita gandrīz neiespējamas.
Pašiem to pat nemanot, lūgšana mums kļūst par mūsu nemierīgās un grūtību pilnās dzīves centru. Ko dienā piedzīvojam, to klusi un nepiespiesti nesam Dieva priekšā. Mēs vienkārši jūtam nepieciešamību ar Dievu par to parunāt… Ne vien savas raizes, bet arī savu atbildību tu pārliksi no savām rokām Dieva rokās.
Arvien labāk tu apjēgsi, ka lūgšana ir svarīgākais no tā, ko tu dari. Tu nevari savu laiku labāk izmantot kā lūdzot, kur tikai tam rodas iemesls – vienatnē vai kopīgi, darbā vai atpūtas brīdī, uz ielas – visur. Patiesi, mēs nevaram savu laiku labāk izmantot!
Griezies pie Viņa tur, augstumos, ar lūgumu, ja redzi, ka tev, tavējiem vai citiem kaut kā trūkst. Nevilcinies, dari to tūlīt! Un raksti uz lūguma: “Vienīgi tad, ja tas slavē Tavu vārdu.” Sūti visas savas vēlēšanās augšup pa bezvadu telegrāfu! Tur tās visas tiks rūpīgi pierakstītas un sakārtotas. Pēc tam tās Dieva stundā atgriezīsies kā lūgšanu uzklausījumi. Jo vairāk tu novērsīsies no domas par lūgumu izpildes laiku un stundu, jo brīvāka un vieglāka kļūs tava lūgšana.
Un tad tu pamanīsi: jo ilgāk tu šādā veidā ej savu dzīves ceļu, jo vairāk lūgšanu uzklausījumu tu piedzīvo. Kā sniegpārslas biezi un klusi krīt uz zemes, tā tev ik solī līdz pat nāves stundai sekos lūgšanu uzklausījumi, ja iesi šo ceļu. Tavs dzīves stāsts kļūs stāsts par tavām lūgšanām un šo lūgšanu uzklausīšanu.
Manu vecāku un priekšteču lūgšanas un lūgšanu uzklausījumi mani ir pavadījuši visā manā mūža gājumā. Tie nepārtraukti plūst lejā uz mani kā klusa straume. Es patiesi ievācu to, ko sējuši citi.
Mans draugs, ja tu nevari atstāt saviem mīļajiem neko no naudas vai mantām, tad lai tas tevi nenomāc. Nepārpūlies ne garīgi, ne miesīgi, krādams mantu saviem bērniem! Bet dienu un nakti sūti augšup par viņiem lūgšanas, lai vari atstāt lielu lūgšanu uzklausījumu mantojumu, kas viņiem sekotu visu mūžu. Tad tu vari mirt mierīgs un bez raizēm…
Lūdz par savu nāves stundu! Lūdz par to bieži! (Par sievieti, kas bija lūgusi, lai nekļūtu slima – lai aiztaupītu citiem pūles, lai ar savu nāvi nekaitētu Dieva godam).
