Bībeles studija T
Augusts 2018
Augusts 2018
25. No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. (1.M.49)
9. Tu izcēli vīnakoku no Ēģiptes, aizdzini tautas un to iedēstīji.
10. Tu viņam sagatavoji augšanas telpu, ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi.
11. Viņa ēna apsedza kalnus un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus.
12. Tas izstiepa savas vītnes līdz jūrai un savas atvases līdz pat Eifratas upei.
13. Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to, ka visi ceļa gājēji to plūkā?
14. Meža cūka to izrakņā, un to apgrauž lauku zvēri.
15. Dievs Cebaot, atgriezies jel! Skaties no debesīm un redzi! Uzlūko šo vīnakoku un
16. dēstu, ko Tava roka ir stādījusi, atvasi, ko Tu pats esi izraudzījis!
20. Ak, Kungs, Dievs Cebaot, atjauno mūs! Liec Savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam! (Ps.80)
1. Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus!
2. Tu pārtiksi no savu roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas!
3. Tava sieva ir kā auglīgs vīnakoks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu.
4. Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas To Kungu. (Ps.128)
1. Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā.
2. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa skābas vīnogas.
5. Es jums teikšu, ko Es darīšu ar Savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda.
6. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. -
7. Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida taisnu tiesu, bet redzi, izlej asinis, taisnīgumu, bet redzi, atskan vaimanas! (Jes.5)
33. Lūk, Tas Kungs, Kungs Cebaots, nocērt zarus ar briesmīgu varu: kas augsti pacēlās, tiks zemāki darīti, un augstie kritīs pavisam. (Jes.10)
10. Stiprā pilsēta ir palikusi tukša, pamesta un atstāta dzīves vieta, vientuļa kā tuksnesis. Tur ganās lopi, tie tur nogulstas un noēd tās krūmus.
11. Kad to zari nokaltuši, tad tos nolauž, sievas nāk un kurina ar tiem krāsni; tā kā tā ir tauta bez atziņas, tad tās Radītājs neapžēlojas par to; kas to veidojis, nav tai žēlīgs.
12. Bet notiks tanī dienā, ka Tas Kungs novāks druvu augļus un vētīs tos no lielās upes krastiem līdz Ēģiptes upei. Un jūs, Israēla bērnus, Viņš visus pa vienam salasīs kopā. (Jes.28)
21. “Un tomēr Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi!
22. Jebšu tu mazgātos ar sārmu un lietotu ziepju vai cik daudz, tavs noziegums tomēr kā netīrumu traips paliks Manā priekšā!" saka Dievs Tas Kungs. (Jer.2)
16. Par nepārtraukti zaļojošu eļļas koku ar skaistiem augļiem - tā Tas Kungs kādreiz tevi nosauca. Bet lielā troksnī Viņš tagad pielicis tam uguni, un tā zari lūst.
17. Jo Tas Kungs Cebaots, kas tevi dēstījis, nolēmis pār tevi nelaimi tā ļaunuma dēļ, ko Israēla nams un Jūdas nams darījuši, Baalam upurēdami, lai Mani sarūgtinātu. (Jer.11)
10. “Tava māte bija kā vīnakoks, kas stādīts pie ūdens, tas bija auglīgs un pilns kuplu vijīgu stīgu no bagātīgā ūdens.
11. Tam bija viena spēcīga atvase, kas derēja valdnieka scepterim, un tā pacēlās augsti pār citām kuplo zaru vidū un bija tālu redzama ar savu augstumu un savu zaru daudzumu.
12. Bet tad šo vīnakoku dusmās kāds izrāva un nometa zemē, rīta vējš izkaltēja tā stīgas; tā spēcīgo atvasi norāva, un tā sakalta, uguns to aprija.
13. Tagad tas pārdēstīts tuksnesī, neauglīgā, izkaltušā zemē.
14. Un uguns ir izgājusi no viņa zariem un aprijusi tā augļus; tam nepalika pāri vairs nevienas stipras atvases valdnieka scepterim." Tā ir raudu dziesma un paliks par raudu dziesmu. (Ec.19)
22. Tā saka Dievs Tas Kungs: Es ņemšu no augstā ciedru koka galotnes zaru un to iestādīšu, un no pašas augstākās tā atvases Es nolauzīšu maigu zariņu un to dēstīšu augstā un stāvā kalnā.
23. Israēla augstākajā kalnā Es to dēstīšu, lai tas izrieš zarus un nes augļus un top par jo krāšņu ciedru koku, kura zaros dzīvos un vīs savas ligzdas visdažādāko spalvu putni.
24. Tad visi koki laukā atzīs, ka Es, Tas Kungs, pazemoju augsto koku un paaugstināju zemo koku, ka Es liku nokalst zaļajam kokam un devu jaunu zaļumu sausajam kokam. Es, Tas Kungs, to sacīju, un Es to arī izpildīju. (Ec.17)
3. Tiešām, tu biji līdzīgs ciedra kokam Libānā ar skaistiem zariem, kupliem un ēnainiem, un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos.
4. Ūdens bija izaudzējis to lielu, un apakšzemes ūdeņi lika tam stiepties arvien garākam, to straumes tecēja visapkārt ap tā saknēm, un savus strautiņus tie sūtīja līdz pārējiem kokiem laukā.
5. Tādēļ tas pacēlās augumā pār visiem kokiem laukā, tā sīkie zari kļuva kupli un lielie stiepās garumā no bagātās apūdeņošanas.
6. Visādi putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, visādi lauku zvēri laida pasaulē savus bērnus apakš tā vainaga, un tā pavēnī dzīvoja daudzas tautas.
7. Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam.
9. Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.
10. Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ,
11. Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas: Es to atstūmu tā ļaunprātības dēļ. (Ec.31)
1. Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī.
2. Tad man bija sapnis, kas mani uztrauca, un domas, kas man guļot radās galvā, un parādības, ko es garā redzēju, mani izbiedēja.
7. Parādība, ko es, gultā gulēdams, redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels.
8. Šis koks kļuva arvien lielāks un varenāks, tā galotne sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pašam pasaules galam.
9. Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem. Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.
10. Un es redzēju, gultā gulēdams, sava gara parādībā, ka no debesīm nokāpa eņģelis kā kāds svēts sargs.
11. Viņš sauca stiprā balsī un pavēlēja: nocērt šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un putni no viņa zariem! [...]
19. Tas esi tu, ak, ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, kura varenība tā pieaugusi, ka tā sniedzas līdz debesīm, un kura vara aizstiepjas līdz pasaules galam.
22. Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem laukā, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams. (Dan.4)
5. Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo Manas dusmas pret viņiem izzudīs.
6. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks,
7. un viņa zari lai kupli izplešas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža.
8. Un lai viņi visi atkal sēdētu viņa paēnā, lai viņi pārtiktu no pašu audzētās labības un zaļotu kā vīnakoks; lai atmiņas par to būtu kā Libānas vīns. (Hoz.14)
22. Nebīstieties, dzīvnieki laukos! Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesīs augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīnakokiem.
23. Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus taisnībā un, kā agrāk, sūta jums agrīno un vēlīno lietu,
24. lai kloni pildītos ar labību un spaidi mirktu svaiga vīna un eļļas straumēs.
25. Es jums griezīšu par labu visus tos gadus, kuros jūsu ražu postīja siseņi, viņu cirmeņi, vaboles un kukaiņi, dažādi grauzēji, Mans lielais karaspēks, ko Es pret jums sūtīju. (Joēla 2)
1. ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3. Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
4. Palieciet Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.
5. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.
6. Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.
7. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.
8. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. (Jņ.15)
2. Bet, ja jau viņu (jūdu) apgrēcība ir pasaulei ieguvums un viņu iztrūkums - ieguvums pagāniem, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits.
13. Jums es to saku, pagāniem. Tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu darbu,
14. cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt.
15. Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
16. Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.
17. Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma,
18. tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!
20. Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!
21. Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs!
22. Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs! (Rom.11)
