konspekts
sastādīja M.D.
GARA AUGĻI
no Džordža V. Brauna grāmatas (Patmos, 2003)
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Gal.4:22)
Pāvils mīlestību attēlo kā augli, no kura izriet visas pārējās kristiešu labās īpašības. Šie labie tikumi ir mīlestības izpausme un gluži kā sulīgs vīnogu ķekars vīnogulājā veido vienotu Dieva doto vērtību sakopojumu. Tie izaug no kopējā mīlestības koka, un katra īpašība ir kāds cits mīlestības attēls. Neviens nevar patiesi mīlēt, ja kādas šīs īpašības trūkst. Tās visas ir nedalāma veseluma neatņemamas daļas.
Gara augļa izpausmes var ērti sagrupēt trijās mīlestības triādēs:
mīlestība, prieks, miers galvenokārt attiecas uz kristieša attiecībām ar Dievu;
pacietība, laipnība, labprātība – vispirms uz attiecībām ar citiem cilvēkiem;
uzticamība, lēnprātība, atturība – uz kristieša personīgo dzīvi un raksturu.
Gara auglis aug un attīstās tikai tad, ja kristietis pilnīgi atrodas Kristū, Patiesajā Vīnakokā. Tā ir Svētā Gara vadītas dzīves spontāna ārējā izpausme, tikpat dabiska kā vīnakokam dot vīnogas. Garīgi augt nozīmē pieaugt mīlestībā. Mīlēt, kā Kristus ir mīlējis. Tātad līdzināties Dievam, jo Dievs ir mīlestība.
Tā ir visu tikumu un vērtību karaliene, pamats visam labajam un daiļajam dzīvē.
Bībele ir aizraujoša Dieva mīlestības enciklopēdija. Visi mīlestības veidi sākas Dievā, jo Dievs ir mīlestības Devējs. Phileo ietver cilvēcisko sirsnību, tuvību un pieķeršanos (tuvu draugu vidū vai starp vecākiem un bērniem). Agape ir mīlestība visaugstākajā pakāpē. Tā ir mīlestība, kas prasa prāta piepūli, gribasspēku un sirdi (iesaistās prāts, emocijas un griba). Tā ir nesavtīga un taisnīga, spēj dot un uzupurēties. Tā spēj cienīt un vērtēt visus cilvēkus, neraugoties uz to, kas un kādi tie ir. Šāda mīlestība cilvēkus uzlūko Golgatas gaismā.
Dievs ir mīlestības avots. Mīlestība nav cilvēku izgudrojums. Tā ir Dieva iecerēta un radīta. Lai mīlestību patiesi izprastu un izjustu, cilvēkam vispirms jāiepazīst Dievs. “Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:8). Gara auglis mīļi uzņem mīlestības lokā visu cilvēci bez izņēmuma. Tikai Dieva dots garīgs spēks uzveic cilvēka sirds iedzimto egocentrismu. Tikai tad mīlestība kļūst nesavtīga un nemeklē vairs savu labumu.
Mīlēt nemīlamos. Patiesas mīlestības spēja aptvert visus neļauj no šī loka izslēgt nemīlamos. Mīlēt ienaidniekus nav dabiski. Tikai tie, kurus motivējis un stiprinājis Svētā Gara spēks, spēj gūt šādu uzvaru. Dieva mīlestībai nav izredzēto. Tā ir nepelnīta. Nevienam nav tiesību uz Dieva mīlestību. Dievs mūs mīl tāpēc, ka to darīt ir Viņa dabā. Mīlēt spontāni un bez nosacījumiem nozīmē mīlēt tā, kā mīl Dievs. Tik lielā mērā, cik izprotam Dieva mīlestību pret mums, arī mēs spēsim mīlēt citus tāpat kā Viņš. Jo vairāk Dieva doto mīlestību pieņemam, jo vairāk tiekam pakāpeniski pārvērsti Viņa līdzībā.
Patiesa mīlestība neizvirza prasības, bet dod sirsnīgi un bez maksas. Tā īsteno Dieva dzīvi mūsos, saista cilvēkus vienotībā ar Dievu un citiem cilvēkiem (reizē ļaujot tiem būt atšķirīgiem). Mīlestība ir balva, kas jāmeklē un jāiegūst, un dārgums, kurā jādalās ar citiem. Mēs nekad nevaram par daudz mīlēt. Mīlestība ir kā nerimstošs avots, kas vienmēr dod un allaž ir svaigs un atspirdzinošs.
Vārdā “prieks” ir kaut kas uzmundrinošs. Tā ir viena no Gara augļa visredzamākajām izpausmēm. Prieks rodas no mīlestības. Cilvēks, kurš patiesi mīl, ir dabiski priecīgs. Prieks ir gavilējoša mīlestība. Tas dziļi sakņojas iekšējā piepildījumā, kas rodas ar Svētā Gara palīdzību, cilvēkam atrodoties tuvās attiecībās ar Dievu. Kristietis ir priecīgs tāpēc, ka zina: Dievam viņš ir neizsakāmi vērtīgs. Kristietība visādā ziņā ir prieka un līksmes reliģija.
Kas nav prieks. Tādas emocionālas reakcijas kā bezbēdīga jautrība, ekstāze vai sajūsma izraisa ārējie apstākļi. Īsts prieks ir daudz pārāks par jautrību, smiekliem un pat par laimi. Arī laimi nosaka ārējie apstākļi. Tās pamats, pat vislabākajā gadījumā, ir mainīgs, nepastāvīgs un neparedzams. Kristieša prieks, ar vai bez pasaulīgām izpriecām, paliek pastāvīgs. Jo nav saistīts ar lietām, bet gan ar Dieva mīlestības un prieka nemainīgo dabu.
Prieks savstarpējās attiecībās. Īsta prieka noslēpums rodams vienīgi īpašās attiecībās ar Kristu, Prieka Devēju. Nevar tiekties pēc prieka kā vienīgā mērķa. Cilvēki, kas pieņem Kristu par savu Glābēju un mīlošā paklausībā pakļaujas savam Kungam, kļūst priecīgi. Prieku nevar atrast, tas atrod mūs. Nav tāda emocionāla slēdža, ar kuru ieslēgt prieku. Tās ir nepārtrauktas attiecības ar Personu. Jēzus sacīja: “To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jņ.15:11)
Šis prieks nav ne pārejošs, ne arī atkarīgs no apstākļiem; tas ir dziļi izjusts pārdzīvojums un tikpat pastāvīgs kā Dieva mīlestība, no kuras plūst prieks un līksme. Mūsu patiesais prieks ir apziņa, ka Kristus ir mūsos un mēs esam Viņā. Šīs attiecības saglabā mīloša paklausība Dieva gribai un Viņa pavēlēm. Svētais Gars cilvēkus spontāni dara priecīgus. Apustulis Pāvils runā par “Svētā Gara prieku” (1.Tes.1:6), un visā Jaunajā Derībā kristieša prieks tiek saistīts ar Svēto Garu.
Pestīšanas prieks. Ķēniņš Dāvids labi pazīstamajā nožēlas lūgšanā izsaucas: “Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps.51:14). Prieks ir tiešs pestīšanas rezultāts, bet pārkāpums pārrauj mīlestības pilnās attiecības. Kristietība ir priekpilna reliģija, jo tajā ietverta labā vēsts: par piedošanu un mūsu pieņemšanu, par atpestījošo mīlestību un mūžīgo dzīvību. Evaņģēlijā it viss, sākot no lopu silītes līdz Kristus otrai atnākšanai, ir iemesls lielam priekam.
Kad pa Dieva piedodošās mīlestības vārtiem izejam uz prieka lielceļa, mēs kļūstam par priekpilniem kristiešiem. Šis prieks ir tikpat neatturams kā smarža. Tā klātbūtni nevar noslēpt, tāpat kā mīlestību. Piedzīvot prieku nozīmē to izpaust.
Nezūdošs prieks. No Gara augļa radies prieks ir pastāvīgs. Tas nav pārejošs kā jautrība un pasaulīgā laime. Prieks paliek tāds pats gan vētrā, gan klusumā. Jo tā avots ir “tas pats vakar, šodien un mūžīgi” (Ebr.13:8). Tā ir Dieva dota nezūdoša vērtība, kas nepakļaujas cilvēciskam izskaidrojumam un kuru “neviens ... jums neatņems” (Jņ.16:22). Dievam patīk pildīt mūsu kausus, līdz prieks tajos plūst pāri malām.
Kristieši bieži vien prieku piedzīvo visneiespējamākajās vietās: slimnīcās, cietumos, sociālās aprūpes iestādēs un pat bēru telpās. Tas izlaužas cauri tumsai kā mirdzošs lāzera stars un piepilda dvēseli ar cerību un līksmi.
Šāds prieks ir tieši proporcionāls kristieša tuvām attiecībām ar Dievu. Vienīgi paliekot Kristū, patiesajā Vīnakokā, var nobriest prieka auglis. Un tā ir tikai priekšnojauta par to beigu prieku, kad Prieka Devējs atpestītajiem sacīs: “Ieej sava Kunga priekā!” (Mt.25:21).
Miers ir katras sirds dabiskas ilgas. Miers kā Gara auglis ir cita mīlestības izpausme. Tā ir mīlestība, kas paliek skaidra un netraucēta visās dzīves likstās. Patiesi mīlēt nozīmē būt mierā ar Dievu, ar sevi un citiem cilvēkiem. Tas ir Svētā Gara dāvāts pilnīgas labklājības stāvoklis, iekšēja saskaņa un vienotība.
Miers ir dārga dāvana. Dievišķa dāvana, kurai ir Debesu uzticamības garantija. Jēzus atnāca uz šo sabojāto planētu kā Glābējs un Miera Ķēniņš. Neviens parlaments nespēj pieņemt efektīvu miera likumu, neviena valdība nevar to nodrošināt. Pazīt Jēzu nozīmē būt mierā ar Miera Devēju. “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ.14:27)
Šo vispārāko mieru var piedzīvot tikai tie, kuri personiski pazīst Kristu. Šis miers ir mīlestība, kas klusi un neatlaidīgi aug un savaldīgi pārcieš dzīves nedienas.
Augošas nevaldāmības, nemieru, saspīlējumu un sajukuma pasaulē Debesu miers ir nenovērtējami dārga dāvana. Tā dod spēku dzīvot mierīgi un bez bailēm tur, kur valda nemiers un naidīgums. Šo Dieva mieru, “kas augstāks par visu saprašanu” (Fil.4:7), var piedzīvot tikai tie, kuri personiski pazīst Kristu. Unikālais Jēzus dotais miers cilvēku pārveido un harmonizē, viņš dzīvo bez bailēm.
Miers ir Persona. “Jo Viņš ir mūsu miers” (Ef.2:14). Miers nav abstrakta ideja, bet gan dzīva Persona; tas ir eksistences, nevis prāta stāvoklis. Jēzus ir miera Nodibinātājs (Kol.1:20), Devējs (Jņ.14:27), Miera Ķēniņš (Jes.9:6) un Iemiesojums.
To vidū, kas bauda Gara augli, vairs nav vietas nevienprātībai, nesaskaņām, naidam. Kur valda mīlestība, ir miers; kur mājo miers, ir vienotība. Visas kristiešu labās īpašības apvieno miera saite, ko veido mīlestība.
Salīdzināšanās ar Dievu dod grēciniekam Jēzus doto mieru. Pāvila miera formula ir: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom.5:1). Būdams mierā ar Dievu, paļāvīgs ticīgais var būt mierā ar sevi un arī ar citiem. Ar šo trīsdimensiju mieru dzīve iegūst jaunu mērķi un nozīmi. Mūsu atsvešināšanās pārvēršas samierināšanā, atturība – tuvībā, grūtsirdība – veselumā, atšķirtība – vienotībā, tumsa – gaismā un nāve – mūžīgajā dzīvībā.
Šim mieram nav aizstājēja. Kristus dod tādu mieru, ko neviens šajā pasaulē nevar iznīcināt. To mums nevar atņemt nelabvēlēgi apstākļi. Slimība to nespēj sabojāt, nabadzība – izjaukt, vajāšanas – mazināt vai grūtības – iztraucēt. Pat ienaidnieka nicinājums vai draugu nodevība to nespēj sagraut. Tas ir dinamisks miers, pārpilns cerību un uzticēšanās miera Dievam gan dzīves vētrās, gan mierīgos brīžos. Īstam ticīgajam miers nav dzīve bez kara vai konfliktiem, bet gan tāds stāvoklis, kurā visaugstākā vieta ir Kristum.
Miers ir paklausības auglis. Miers nav tikai sekas darbam, kuru Kristus jau ir paveicis ar mūsu grēku izpirkšanu. Tas saistīts arī ar ticīgā cilvēka atsaukšanos tam, ko Kristus ar Svētā Gara starpniecību dara viņā tagad. Labprātīga un priekpilna paklausība attiecībās ar Kristu rada patiesu mieru – tīras sirdsapziņas mieru.
Miera nesēji. Cilvēki, kuriem ir šis brīnišķīgais miers, to ne tikai piedzīvo, bet savā dzīvē arī pavairo. Gara auglis nemiera cēlējus pārvērš miera nesējos. Būt mierā ar Miera Ķēniņu nozīmē kļūt par miera nesēju. Tas notiek dabiski un tikpat negrozāmi kā gravitācijas likums. Visa miera Dievs aicina kristiešus norobežoties no jebkādas varmācības, nesaskaņām un naida. Īsts miers ir priekšrocība būt mierā ar visiem cilvēkiem. Deviņu Jēzus svētību vidū ļoti augstā vietā ir miers:
“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mt.5:9)
Pacietība ir dzīvotspējīga mīlestība. Tā ir spēja izturēt un paciest nicinājumu vai pāridarījumu bez vēlēšanās atriebties. Pacietība ir mīlestība, kuru nevar viegli aizvainot. Īstas pacietības mēraukla ir spēja izturēt grūtības jebkādos apstākļos. Mīlestība bez pacietības nevar pastāvēt.
Pacietība rodas pie Dieva. Tā nāk no Viņa mīlestības. Dievs savu mīlestību darījis bezgalīgu, pacietīgi cenšoties glābt savus kļūdījušos bērnus. Viņš ir iecietīgs pret mūsu vienaldzību un ar pacietību pārdzīvo mūsu untumus un neveiksmes. Pacietīgais Dievs no mums nekad neatsakās (2.Pēt.3:15).
Pacietība ir iecietīga mīlestība. Tā ir gan objektīva, gan subjektīva. Objektīvā pacietība ir spēja ilgi un žēlsirdīgi panest citu trūkumus un nepilnības. Tas būtiski svarīgi attiecībās ar smaga rakstura ģimenes locekļiem, nesaticīgiem kaimiņiem, kritikas pilniem kolēģiem un ticības biedriem. Objektīvās pacietības pamats ir spēja savaldīties, klusēt un panest tos, kas pārbauda mūsu pacietību.
Pacietība ir ilgstoša mīlestība. Otrs pacietības aspekts ir tās subjektivitāte. Tā ir spēja paciest citu sagādātas sāpes, ciešanas un vardarbību bez atriebības vai atmaksas. Tas ir grūtībās atklājies gara sīkstums. Gara spēks cilvēkus dara spējīgus iekšējā mierā izturēt nelaimes, traģēdijas, slimības un nodarītu ļaunumu. Šāda pacietība izaug no kristieša nešaubīgās uzticības Dieva visaugstākajai gudrībai un nesatricināmajai mīlestībai. Kristus spēkā pacietīgi gaidot, mūsu dzīve tiek atjaunota un spēcināta tā, lai mēs spētu izturēt līdz galam. “Mīlestība panes visu” (1.Kor.13:7).
Sabiedrībā, kurai raksturīga nepacietība un neiecietība, no Gara augļa izaugusi pacietība ir kā tuksnesī ilgi meklēta oāze. Tā dara cilvēkus iejūtīgus, cēlsirdīgus un līdzjūtīgus pret citiem, neievērojot viņu trūkumus vai nelabvēlību. Tā ir pozitīva un tālredzīga, Dievā centrēta attieksme – augstākam labumam.
Patiesībai nav īsāku ceļu. Augu dzīvē ir vajadzīgs viss: sēkla, ziedi un apputeksnēšana, saules gaisma, vējš un lietus, laba augsne un barības vielas. No uzdīgšanas līdz ražas novākšanai – visam ir vajadzīgs laiks un pacietība.
Dieva dārzā uz garīgu briedumu arī nav īsu ceļu. Nav acumirkļa izaugsmes vai tūlītējas pilnības. Pacietība ir tikums, kas jāveido. Ir jāmācās pacietīgi gaidīt uz Viņu. Būt pacietīgiem nozīmē samierināties ar dažādiem apstākļiem, nenosakot Dievam termiņu, kad tie būtu jāmaina.
Mēs esam kosmiskā laikmeta steigas pārņemta paaudze. Pat īsti nezinot, kurp ejam, tomēr vienmēr nevaldāmi steidzamies. Lai ko mēs vēlētos, tas nepieciešams tūlīt un tepat. Pacietība kļūst vecmodīga. Taču tiem, kas veido Gara augli, tā ir vērtīgāka par dimantiem. Pilnība Kristū nav sasniedzama bez pacietības.
“Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē” (Ebr.12:1). Kristieši nav aicināti uzvarēt ātrumsacīkstēs, bet gan pacietīgi pabeigt izturības pārbaudi.
“Kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mt.10:22).
Laipnība ir mīlestība, kas atklājas cēlsirdīgā rīcībā. Mīlestība, kas noiet papildu jūdzi pat tā labā, kas to nemaz nav pelnījis. Tā nozīmē sirsnīgas rūpes par citiem, žēlsirdīgu rīcību un sirds labestību. Tā vienmēr ir aizņemta, darot labu. Laipnība ir praktiska mīlestība, kas sevi atklāj redzamos darbos.
Tā ir Dieva rakstura īpašība. Labā Gana īpašība, kas vadījusi visu cilvēces pestīšanas plānu. Tikai Dieva laipnības dēļ grēcinieki var nepelnīti saņemt piedošanu un pārliecību par mūžīgo dzīvību. Dieva laipnība ir mīloša laipnība, kas vienmēr sniegta no Viņa pārpilnības. Laipnība ir mīlestības dāsnā daļa. Katra laipna rīcība ir saistīta ar Dieva žēlastību un beznosacījumu cilvēkmīlestību (Tit.3:4-5).
Laipnība ir morāls spēks. Mūsu egocentriskajā, agresīvajā sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka laipnība domāta tikai mīkstčauļiem. Patiesībā laipnību spēj paust tikai morāli stipri cilvēki. Gara skatījumā agresivitāte un valdonīgums nav spēks, bet vājums. Laipnība prasa drosmi, godīgumu un pašaizliedzību. Lai būtu laipns pret tiem, kuri to nav pelnījuši, ir vajadzīgs liels gara spēks.
Laipni cilvēki ir cēlsirdīgi un dāsni, smalkjūtīgi pret visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Laipnības spēks spēj izmainīt dzīvi, dzēlīgus un nepatīkamus cilvēkus pārvērst mīlamos un mīlošos. Tā ir likusi atgriezties daudz vairāk grēciniekiem nekā dedzīga daiļrunība vai liela mācīšanās. Šis Gara auglis ir īsts garīgais dinamīts.
Laipnība mazās lietās. Mīlestība un laipnība ir nešķiramas. Laipnība ir mīlestība darbībā. Tā dara nelielus labestības darbus, spēj pateikt uzmundrinošu vārdu kādam drosmi zaudējušam. Tā vienmēr gatava veikt nelielu kalpošanu mīlestībā, nevēloties par to saņemt kādu atmaksu vai atzinību. Nav iespējams mīlēt un nebūt laipnam, jo laipnība ir termometrs, ar kuru var izmērīt mīlestību.
Laipnībai nav robežu. Tā ir visaptveroša. Nav dabiski būt laipnam pret tiem, kas pret mums ir nelaipni. Taču Gara auglis dod cilvēkam laipnību pat pret tiem, kas viņu rāj, aizvaino un bez iemesla noniecina. Patiesi kristieši sniegs laipnību tikpat dabiski, kā ziedi izdala smaržu. “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā.” (Kol.3:12)
Tie, kuri tērpti laipnībā, ir visredzamākā un iedarbīgākā Evaņģēlija reklāma. Laipnība ir Dieva rakstura īpašība, un Viņš vēlas to dāvāt visiem, kas savā attieksmē un rīcībā cenšas līdzināties Viņam.
Labprātība jeb labestība (latviešu valodā biežāk sastopams vārds) ietver ierastas darbības, kas pauž iekšēju noslieci darīt labu. Tā ir ļoti aktīvs tikums. Labestība ir darba drānās tērpta mīlestība. Ļoti būtiska Dieva īpašība. Jo Viņš ir visa labā un pilnīgā devējs. Bez Viņa nav labestības.
Būt labam un darīt labu. Puse labestības ir būt labam, bet otra puse – darīt labu. Kad Jēzus dzīvoja cilvēku vidū, Viņš “gājis apkārt labu darīdams” (Apd.10:38). Šodien Viņš to turpina darīt ar to ļaužu palīdzību, kuri uzticīgi cenšas līdzināties Viņam. Tā ir cēlsirdība, kas rodas no mīlestības. Devība ir būtiska labestības īpašība.
Iekšējā, sirds labestība, ir sekas savienībai ar Dievu. Dieva dotā labestība cilvēkam sniedz augstus ideālus, cēlus mērķus un rakstura spēku. Labs cilvēks domā labas domas, un tās mudina viņu darīt labus darbus. Labestība nav pārejošs noskaņojums, bet ir paliekoša rakstura iezīme. Tā no Dieva ieplūst mūsos, bet no mums – visos citos cilvēkos, kuru dzīvēm pieskaramies ar saviem labestības darbiem.
Labestība cenšas stiprināt, dziedināt un iedrošināt cilvēkus, palīdzēt viņiem. Taču kā dievišķa īpašība tā reizēm ir arī noteikta un labojoša. Tā var norāt un sodīt, būt stingra, tomēr vienmēr to darīs līdzjūtīgi un laipni. Labestība nekad nebaidās riskēt. Tā ir pašaizliedzīga un sevi ziedo.
Būt labam labestības dēļ. Labam cilvēkam darīt labu ir pašsaprotami. Taču visskaistakais ir tas, ka viss tiek paveikts bez fanfarām un ārišķības. Tā ir atšķirība no tā sauktajiem “labajiem darbiem”, kas darīti, lai Dieva priekšā nopelnītu atzinības punktus (arī ļoti ļauni cilvēki reizēm var paveikt īpaši labus darbus). Patiesa labestība ir dzīvesveids. Dzīve, kas veltīta labdarībai, cilvēku bagātina un spēcina.
Uzticamība jeb uzticība ir mīlestības daļa, uz kuru vienmēr var paļauties. Mīlestība, kas tur solījumus, lai ko tas maksātu. Uzticība ir īpašība, kas dziļi sakņojas gara spēkā un godīgumā. Jaunā Derība kristiešus mudina būt uzticīgiem kalpiem visās lietās, uzticamiem namturiem, uzticīgiem Jēzus sekotājiem. Uzticība ir saistīta ar raksturu. To nevar notēlot vai samākslot. Uzticamu cilvēku pazīme ir viņu spēja palikt uzticīgiem savam pienākumam par katru cenu. Viņi ir nelokāmi pret principu.
Dievišķa īpašība. Uzticība prasa aizvien augošu ticību Dievam un garīgu pieaugsmi, ko nodrošina Rakstu pētīšana, ikdienas attiecības ar Dievu, pastāvīga lūgšanu dzīve, personiska apcere un bieža saskarsme ar mūsu ceļojuma biedriem.. Uzticības priekšnoteikums ir ticība Dievam. Vienīgi Kungs ir patiesi uzticams (1.Kor.1:9; 10:13). Visi Viņa apsolījumi ir droši un pilnīgi garantēti.
Raksturīga kristiešu iezīme. Kristieši ir uzticami tāpēc, ka Dievs ir uzticams. Būdams uzticams, Viņš arī saviem sekotājiem dod spēku būt tādiem visos dzīves ceļos, gan lielo, gan mazo pienākumu veikšanā. Būt uzticīgiem nekad nav viegli vai bez riska. Tur vajadzīgs godīgums, drosme un rakstura spēks, morāla izturība un atbildība. Kristieša uzticība bieži tiek pārbaudīta grūtībās, vilšanās brīžos, sāpēs, vajāšanās un dažreiz pat nāvē. Tai vajadzīga disciplīna, nodošanās un ikdienas paklausība Jēzum Kristum kā Kungam un Svētā Gara vadībai. Uzticība dzīves skolā nav izvēles vai fakultatīvs priekšmets, bet pamatprasība sekmīgai skolas absolvēšanai.
Uzticība ir strauji izzūdošs tikums sabiedrībā, kurā nav morālas tīrības principu. Kristieša uzticamības un godīguma tikumi kļuvuši vecmodīgi. Pasaulei ļoti vajadzīga šo vērtību atdzimšana. Dievs sagaida, lai Viņa sekotāji būtu kā uzticības oāzes neuzticības tuksnesī. Jēzus sniedz drošu un iepriecinošu apsolījumu:
“Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atkl.2:10)
Lēnprātība ir mīlestības maigā puse, vienmēr laipna mīlestība. Tā atklājas patiesā pazemībā un laipnā uzmanībā pret citiem. Tas ir kontrolēts morāls spēks, kas iesaistīts mīlošā kalpošanā un žēlsirdības darbos. Lēnprātība ir spontāna mīlestības izpausme, ko iedēsta un audzē Svētais Gars.
Lēnprātības spēks. Mūsu varaskārajā, valdonīgajā kultūrā lēnprātība ir ieguvusi muļķīga vājuma un nepārliecinātības slavu. Garīgo vērtību pasaulē patiesa lēnprātība ir morālā spēka un vitalitātes simbols. Būt patiesi stipram nozīmē būt lēnprātīgam.
Lēnprātība ir iekšēja pārliecība un spēks, nevis iztapīgs verdziskums. Lēnprātīgi ļaudis atturas no cilvēku piespiešanas vai savas gribas uztiepšanas citiem, tomēr tie zina, kad un kā būt stingriem un izlēmīgiem, tajā pašā laikā nekļūstot nepieklājīgiem. Viņu laipnība rodas no milzīga iekšēja spēka un miera, kas veidojas ļoti tuvās attiecībās ar Kristu. Patiesa lēnprātība ir pazemība visaugstākajā pakāpē. Tā vienmēr redz citu labās īpašības un pēc tām vērtē cilvēkus (Fil.2:3-4). Jo Kungs Jēzus ir lēnprātības iemiesojums (Fil.2:5-8).
Lēnprātība egocentriskā sabiedrībā. Neatdzimušam prātam lēnprātība ir pretdabiska. Cilvēku patiesi lēnprātīgu spēj darīt tikai atjaunojošais Svētā Gara spēks. Lēnprātība ir tiešs pretstats stūrgalvībai, lepnumam un augstprātībai. Šīsdienas nepārvaramajā “vispirms man!” laikmetā uzvara pieder vislielākajam egoistam. Lēnprātība kā būtiska mīlestības izpausme (1.Kor.13:4-6) nekad nav savienojama ar lielību vai sevis slavināšanu – viss labais nāk no Dieva, tātad lielīties man nav pamata. Tā nekad nav nepieklājīga vai rupja, tā ciena citu cilvēku jūtas.
Lēnprātības tikumam jābūt skaidri redzamam Kristus sekotāju dzīvē. Tas ir būtiski kristiešiem kā “pasaules gaismai”. Taču šis sapnis paliks kā neaizsniedzama zvaigzne, ja Jēzum cilvēku sirdīs netiks ierādīta galvenā vieta.
“Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mt.11:29)
Tā ir nepārspēta formula labākai, patīkamākai un lēnprātīgākai pasaulei.
Atturība jeb pašsavaldīšanās ir atbildības pilna mīlestība. Cilvēks tikai tad ir patiesi savaldīgs, ja to pārvalda Kristus. Sākt ar mīlestību nozīmē beigt ar pašsavaldīšanos, kas ir pilnīgas mīlestības iznākums. Pašsavaldīšanās ir visvairāk prasīgais un grūtāk veidojamais tikums. Tā noslēdz spēcīgo rakstura īpašību trijotni (uzticība, lēnprātība, atturība). Ne velti Pāvils kristiešus ir attēlojis kā garīgus atlētus (1.Kor.9:25). Kā sportisti sevi pakļauj visprasīgākajai pašdisciplīnai, tā arī tie, kurus vada Kristus mīlestība, ievēros stingru pašsavaldīšanos. Tas kristietim nozīmē, ka viss cilvēks – ķermenis, prāts un gars – tiek nodots tiešā Svētā Gara vadībā.
Pašsavaldīšanās divas puses. Tāpat kā monētai, tai ir divas puses: atturība jeb labprātīga atteikšanās no visa kaitīgā un savaldība jeb mērenība visa labā lietošanā. Pašsavaldīšanās likums vispirms attiecas uz to, ko cilvēks dara vai uzņem sevī, bet to var attiecināt arī uz ģērbšanās paradumiem, izturēšanos, attieksmi pret darbu, valodu un morālo uzvedību. Šī ir pašsavaldīšanās vieglākā daļa.
Savaldība jeb mērenība kristietim izvirza vislielākās ar gribasspēku saistītās prasības. Tas nozīmē atteikties dot brīvu vaļu pat labiem nodomiem un vēlmēm, jo arī labais, kļūstot pārmērīgs, var būt kaitīgs. Ir iespējams kļūt negausīgam un nesātīgam, pat tiecoties pēc mērķiem un rīcības, kas pašas par sevi ir labas un pat nepieciešamas. Savaldīgais ievēros mērenību tādās nepieciešamībās kā ēšana, dzeršana, darbs, atpūta un izpriecas, mācības un pat garīgas nodarbes. Neviena cilvēka darbības joma nav mērenības likuma izņēmums. Mērenības trūkums rada pārmērības, kas galu galā veicina pašiznīcināšanos.
Kristus vadīta pašsavaldīšanās dzīvē dod veselību, dzīvotspēju un līdzsvaru. Tā dāvā spēju nepakļauties savu neierobežoto kaislību un tieksmju tirānijai. Disciplinēta, Svētā Gara vadīta dzīve ir uzvaroša dzīve. “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Fil.4:13). Šī pārliecība dod stabilitāti, mieru un uzvaru.
Pašsavaldīšanās pārbaude. Kristieši ir aicināti visus savus lēmumus, vēlēšanās un rīcību pakļaut trim jautājumiem: 1) Vai tas ir svētīgi? 2) Vai tas ir mērķtiecīgi? un vēl 3) Vai tas ir par slavu Dievam? Kristieša dzīves galvenais mērķis ir godināt Dievu visās lietās, gan garīgajās, gan laicīgajās. Iedarbīga ir nevis paša “es” pārvaldīšana saviem spēkiem, bet gan cilvēciskā un dievišķā savienība. Noslēpums ir paļāvībā uz Kristu, kurš piešķir žēlastību, ka spēju būt “atturīgs visā” (1.Kor.9:25; 7:9).
Pašsavaldīšanās nav pašmērķis vai stoiska pašdisciplīna tikai disciplīnas dēļ. Ja mans “es” atrodas Svētā Gara vadībā, tas pakļāvīgam ticīgajam dod patiesu prieku, piepildījumu un rīcības brīvību. Viņš tagad visu dara tādēļ, ka to vēlas darīt, nevis tādēļ, ka tas jādara. Labprātīga sevis nodošana Svētā Gara vadībai ir īstais ceļš uz patiesu brīvību Kristū.
