konspektēja M.D.
Merlīns Karoters
Nogādājot debesis ellē
Ogre, Viņa Vārds Manī, 1998
Nogādājot debesis ellē
Ogre, Viņa Vārds Manī, 1998
Slavēšana ir garīgs dinamīts. Tai ir varens potenciāls. Tā atjauno visu, ar ko nonāk saskarē. Tā ir pamats mūsu attiecībām ar Dievu.
Slavēšana nekad nevar būt virspusēja. Tā nav saucieni "Slava tam Kungam! Slava tam Kungam!" visas dienas garumā. Ir jābūt kaut kam, kas plūst no tavas būtības pašiem dziļumiem. Tas ir kaut kas, kas rada nekavējošu reakciju Dieva sirdī.
Patiesa slava ir piedotas un piedodošas sirds dabiska atsauksme. Piedošana ir nepieciešamais slavēšanas pamats - tā ir atslēga visām mūsu attiecībām ar Dievu.
Piedošana nozīmē atsacīties no kompensācijas no vainīgā puses. Mēs esam vainīgie. Pamatojoties uz to, ko Jēzus ir izdarījis, Dievs atsakās no jebkuras mūsu samaksas par grēkiem. Tas liekas tik vienkārši, taču ir tik visaptveroši, ka mēs to pilnībā nespējam izprast. Ja mēs to spētu, mēs būtu pārpildīti ar neaprakstāmu pateicību, pildīti ar prieku visu atlikušo mūsu dzīves daļu. Lielākā daļa no mums nenovērtē Dieva piedošanas sistēmu. Mēs varam būt pateicīgi vienīgi tāpēc, ka Viņš to novērtē pareizi!
Kad vēlamies paši samaksāt par mūsu grēkiem, mēs atsakāmies sniegt Jēzum pateicību par to, ko Viņš ir izdarījis. Mēs vēlamies saņemt Dieva piedošanu saskaņā ar mūsu pašu nosacījumiem. Mūsu vainas apziņa ir nevajadzīga nasta, ko nesam tikai tāpēc, ka esam pārāk lepni, pārāk egoistiski, lai to uzticētu Dieva pret mums izstieptajām rokām. Dieva Tēva sirds ilgojas pēc mums.
Cik milzīga nasta noveļas no mūsu pleciem, kad mēs iemācāmies pilnīgi atzīt Dieva piedošanu. Mūsu vajadzība to atzīt nekad nekļūs par izmisuma, bet gan prieka avotu. Vienīgi sirds, kurai ir piedots, izprot Dieva mīlestību. Jo vairāk mums tiek piedots, jo vairāk mēs Viņu iemīlam un jo vairāk mēs spējam Viņu slavēt.
Kādu dienu es stāvēju okeāna krastā. Viļņi skalojās pār manām kājām. Mazs zēns ieskrēja ūdenī un piepildīja savu spēļu spainīti ar ūdeni. Tad viņš izskrēja krastā un izlēja ūdeni bedrē, ko bija izracis smiltīs. Viņš skrēja turp un atpakaļ, un pēkšņi es sapratu, ka Dieva piedošana ir tikpat plaša kā okeāns. Mēs varam iemērkt tajā savus mazos spainīšus atkal un atkal no jauna. Tajā pašā mirklī, kad tos izņemsim, ūdens piepildīs to niecīgo tilpumu, ko mēs izsmēlām. Nav svarīgi, cik mēs izsmeļam okeānu; tas būs tikpat pilns, kāds bija, mums savu smelšanu iesākot. Un nav svarīgi, cik daudz spaiņus mēs ielejam mūsu mazajās smilšu bedrēs; ūdens tajās pazudīs un mums būs vajadzība pēc nākošā spainīša.
Dieva Tēva sirds priecājas, kad Viņa bērni nāk saņemt Viņa piedošanu. Viņš to nedod ar pārmetumiem un nesaka: "Tas atkal esi tu. Kad tu beidzot mācīsies!" Nē, katru reizi, kad Viņš mūs redz nākam, Viņš saka: "Esmu tik priecīgs, ka tu atkal nāc, Mans bērns. Es tev piedodu un tevi mīlu."
Mūsu daudzkārtīgais ceļš atpakaļ pie Dieva, kas piedod un aizmirst, ir drošības saite, kas mūs savieno ar Viņu. Katru reizi, kad mēs godīgi atzīstam savas nepilnības un tās atdodam Viņam, Kristus sniedz lielāku kontroli pār šo mūsu dzīves sfēru. Mūsos notiekošās izmaiņas var būt pakāpeniskas vai pēkšņas, tomēr mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tās būs.
"Topiet Gara pilni" (Ef.5:18)
Ko nozīmē būt pildītam ar Svēto Garu?... Grieķiski tas nozīmēja: "būt nepātraukti pildītam". Tas ir ilgstošās tagadnes vārds, ko lieto, lai aprakstītu ūdens tecēšanu caurulē. Caurule ir piepildīta vienīgi tik ilgi, kamēr ūdens turpina caur to plūst. Ja krāns ir aizgriezts vai kāds ir aizbāzis cauruli, tas vairs neplūst. Caurule ir tukša vai ar sasmakušu ūdeni.
Mēs ar tevi esam kā šīs caurules, un mums ir pavēlēts būt nepārtraukti pildītiem ar Svēto Garu, kas nepaliek uz vietas, bet plūst cauri mums. Krāna atgriešana ir mūsu nepārtraukta pakļaušanās Kristum.Viss, kas nostājas starp Viņu un mums, aizbāž šo cauruli... Vai tagad saproti, cik mēs esam atkarīgi no Viņa nepārtrauktās piedošanas?
Slavēšana dzirkstī no vienotības ar Kristu un darbojas kā filtrs, kas pārvērš visu mūsu dzīves priekā un pateicībā. Vai vari iedomāties savā sirdī slavēšanas filtru? Tu vairāk neredzi sāpes, problēmas vai traģēdiju; vienīgi brīnišķīgas Dieva iespējas demonstrēt savu godību.
Viens no visvairāk izplatītajiem grēkiem kas mūs saista, ir kritikas pilna attieksme. Es ticu, ka tā rada daudz vairāk nelaimes kā visas fiziskās slimības, kopā ņemtas. Tā sagrauj laulību, padzen bērnus no mājām un izjauc cilvēku kolektīvus. Cilvēki kļūst fiziski slimi, jo tiek ievainoti savās dvēselēs nepārtrauktos kļūdu meklējumos. Daži kļūst garīgi slimi, citi izdara kriminālnoziegumus vai pievēršas alkoholam, narkotikām vai pārēdas, kļūst sociāli nederīgi vai pieļauj hroniskas kļūdas, jo viņiem atkal un atkal tiek sacīts, ka viss, ko tie dara, ir nepareizi.
Mūsu kritiskai attieksmei jābūt saskatāmai kā šausmīgam grēkam, kāds tas īstenībā arī ir. Ir jālūdz Dievam mums piedot, mums jāpakļauj savas domas Viņam. Viņš spēj mūs piepildīt ar mīlestību uz tiem, uz ko esam bijuši kritiski. Tad, kad kļūdu meklēšanas domas ienāk mūsu prātā, mums jāatsakās pie tām turēties.
Kad sākam domāt par citu labajām īpašībām, ir pārsteidzoši, cik ātri mēs sākam tos atzīt un par viņiem pateikties Dievam, tādiem, kādi viņi ir. Drīz vien viņu kļūdas vairāk neizskatīsies ne pusi tik lielas un sliktas, kā mums izlikās. Kad mūsu attieksme ir izmainījusies, Dievs spēj noliekties un izņemt katru niecīgāko skabargu, kas vēl palikusi mūsu brāļa acī.
Kad esam savas kritiskās domas uzticējuši Dievam, mums Viņam jāuztic arī mūsu mēle un jālūdz Viņam to kontrolēt. Vēlēšanās pateikt citiem to, ko pēc mūsu prāta viņiem vajadzētu zināt, nenāk no Dieva, bet gan no mūsu paštaisnības un kritikas, un pat vārdi, ko izsakām, lai viņus atbrīvotu, izplata rūgtumu, ievaino un sagrauj.
Mēs, cilvēciskie radījumi, esam pieraduši dzīvot ērtībās... Labvēlīgos apstākļos mēs parasti vēršam savu uzmanību uz lietām vai cilvēkiem un nevis Dievu. Kad lietas paliek neprognozējamas, mēs esam spiesti mācīties novērsties no apstākļiem un atklāt visdziļāko prieku, kas nāk no Dieva tuvuma.
Vienīgi slimībās mēs varam vislabāk iemācīties, ka Dievs var mūs dziedināt. Nabadzībā mēs varam atklāt, kā Dievs atbild uz mūsu vajadzībām. Bēdās varam mācīties, ka Viņš mūs mierina. Taču mēs neko neiemācīsimies, ja nolemsim savu uzmanību pievērst mūsu problēmām. Mēs tikai kļūsim nabagāki, slimāki un bēdīgāki.
Kad noskaņojam savu prātu ticēt, ka Dievs lieto problēmas un sāpes, lai mums atnestu dziļāku prieku par Viņa tuvumu, mēs esam spējīgi būt patiešām priecīgi katras problēmas priekšā. Mēs varam izvēlēties pakļaut mūsu vecās sajūtas Dievam un visu uzmanību pievērst Kristum, izplūstot priekpilnā slavā.
Dievs radīja laiku. Viņš to lieto, taču Viņš stāv pāri laikam... Ar Dievu nav pagātnes vai nākotnes, vienīgi nepātraukts TAGAD.
Mēs varam būt laika gūstekņi vai arī atļaut Dievam mūs mācīt, kā lietot laiku, ko Viņš mums dod. Tad mums nekad nebūs jābēdājas par ilgu vai īsu laiku. Dievs mums dod precīzi tādu laiku, kāds vajadzīgs, lai izdarītu to, ko Viņš vēlas, lai mēs izdarām. Vai nejūties pārāk jauns - vai arī pārāk vecs? Vai tev nav garlaicīgi dzīvot; varbūt vienmēr steidzies? Pakļauj savu laiku Dievam. Izsūdzi Viņam savu dalīto prātu. Viņš tev piedos un maigi pārcels pāri tavai dienu skaitīšanai.
Ja sagaidi kaut kad saņemt atbildi uz savu lūgšanu, tu skaties nepareizā virzienā un ļauj aizvadītajām stundām un dienām vājināt savu ticību. Tā vietā tu vari izvēlēties likt katrai aizvadītajai minūtei stiprināt tavu ticību. Pievērs acis Jēzum; piekodini sev, ka Dieva laika skaitīšanā visas lūgšanas ir jau atbildētas. Tad kļūsti laimīgs par iespēju pielietot savu ticību.
