sastādīja M.D.
BĪBELE UN DZIESMA
Ar dziesmu cauri Israēla vēsturei. Pārskats.
Psalmi, lai cik dažādi pēc satura un noskaņas, savulaik visi 150 dziedāti dievkalpojumos. Kā apraksta senie ceļotāji, psalmus ebreji dziedāja arī savā ikdienā, strādājot uz lauka. Līdz šodienai saglabājušās vien 9 psalmu melodijas, bet arī tās maz pazīstamas kristiešu draudzēs.
Ps.26:6-7. Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos tava altāra tuvumā,
ak, Kungs, pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā
un daudzinādams visus Tavus brīnumus.
Ps.47:6-8. Augsti ceļas Dievs, tautām gavilējot,
Tas Kungs, bazūnēm vareni atskanot.
Dziediet mūsu Dievam dziesmas,
dziediet dziesmas mūsu valdniekam, jā, dziediet!
Jo Dievs ir valdnieks pār visu pasauli, dziediet Viņam slavas dziesmu!
Vairuma psalmu tekstu autors ir ķēniņš Dāvids (~1000.-965.g.pr.Kr.). “Dāvida dziesma” teikts 63 psalmu pirmajā pantā, bet ir arī “Dāvida psalmi” un “Dāvida lūgšanas”. No Salamana (~965.-928.g.pr.Kr.) dziesmām (“viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas” – apgalvo 1.Ķēn.5:12) Psalmu grāmatā nokļuvušas tikai divas (Ps.72 un Ps.127). Viena psalma (Ps.90) autors ir Mozus (~1280.-1240.g.pr.Kr.).
Vēl šeit atrodami vairāku levītu (Levija pēcnācēji, Saiešanas telts, vēlāk Salamana Tempļa kalpotāji) atstātie psalmi: 11 korahītu (Koraha bērnu jeb dēlu; 2.M.6:16-19, 21,24) dziesmas; 11 Dāvida laika dziedāšanas vadītāja Asafa (1.Lku 6:24-28) sacerējumi; vienas dziesmas (Ps.89) autors ir ezrahietis Etans (1.Lku 6:29-32).
Daļai psalmu autors nav uzrādīts, bet desmit no tiem nes ietilpīgo nosaukumu “svētceļnieku dziesma”.
Ps.81:2-5. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam,
gavilējiet Jēkaba Dievam!
Dziediet slavas dziesmas un dārdiniet bungas,
skandiniet maigi cītaru un arfu!
Pūtiet bazūnes jaunajā mēnesī, pilnajā mēnesī, mūsu svētku dienā!
Jo tāds ir Israēla likums, Jēkaba Dieva noteikums.
Ps.98:4-5. Gavilējiet Tam Kungam, visa pasaule,
līksmojiet, gavilējiet un spēlējiet!
Spēlējiet Tam Kungam ar cītaru un pavadiet
cītaras skaņas ar daiļskanīgām dziesmām!
Ar taurēm un bazūņu skaņām paudiet savu prieku
ķēniņa, Tā Kunga, priekšā!
Sava īpaša vieta bijusi arī Jeremijas Raudu Dziesmām:
Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā (2.Lku 35:25).
Tomēr lielais vairums Bībeles dziesmu ir slavas un pateicības dziesmas Dievam, sastopamas arī citās Svēto Rakstu grāmatās.
Īj.35:9-11. Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem
un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību,
bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs,
kas pat naktī iedveš slavas dziesmas,
kas iemāca mums vairāk nekā zemes zvēriem
un kas dara mūs gudrākus par debesu putniem?
Īj.36:24. Piemini, tev ir jāteic Viņa roku darbs,
kas ir tāds, ka cilvēki to dziesmās daudzina!
AR DZIESMU CAURI ISRAĒLA VĒSTUREI
- brīnumaini pārgājuši Niedru jūru (2.M.15:1-19)
1. "Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.
2. Mans spēks un mana dziesma ir Tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans stiprais Dievs - es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva mjDievs - es Viņu paaugstināšu.
3. Tas Kungs ir varens karavīrs - Kungs ir Viņa vārds.
4. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā.
5. Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi.
6. Ak, Kungs! Tava labā roka parādījusies Savā spēkā, Tava labā roka sadragājusi ienaidnieku.
7. Savas godības varenībā Tu satrieci Savus pretiniekus, Savai bardzībai Tu devi vaļu, tā tos aprijusi kā rugājus.
8. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū.
9. Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās.
10. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos.
11. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs!
12. Tu izstiepi Savu labo roku - un zeme tos aprija.
13. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi mjatpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz Savu svēto mājokli.
14. Tautas to ir dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes pārņēmušas Filistijas iemītniekus.
15. Edoma vadoņi sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji.
16. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens Tava elkoņa spēka dēļ, tiekāms Tava tauta gāja pāri, ak, Kungs, tiekāms gāja pāri tā tauta, ko Tu Sev esi atpircis.
17. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums, vietā, ko Tu Sev esi darījis par mājokli, svētnīcā, ko Tava roka, ak, Kungs, ir cēlusi.
18. Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!
19. Jo, kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, Tas Kungs lika jūras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla bērni gāja caur jūras vidu pa sausumu."
Pie tās akas, kur Tas Kungs Mozum sacīja: "Sapulcini tautu, Es tiem došu ūdeni." (4.M.21:16-18)
Toreiz Israēls dziedāja šādu dziesmu: "Verdi, aka, uzdziediet tai!
Ak, aka, ko vadoņi rakuši, ko tautas brīvie vīri ar scepteri izrakuši,
ar savu karavadoņa zizli, ar savām kūjām!"
Un tagad rakstiet sev šo dziesmu un māci to Israēla bērniem,
un ieliec to viņu mutē, ka lai šī dziesma ir Man liecība pret Israēla bērniem.
- zemē, kur piens un medus tek... bet... (5.M.31:19-20)
(5.M.32:1-43)
1. "Uzklausiet, debesis, un ļauj man runāt, un zeme lai dzird manas mutes vārdus!
2. Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli!
3. Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam!
4. Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
5. Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts.
6. Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājat, tu ģeķīgā un neprātīgā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis?
7. Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
8. kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9. Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla.
10. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu.
11. Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12. tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.
13. Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens,
14. ar sviestu no govīm un pienu no kazām līdz ar jēru taukiem, un Basanas auniem un āžiem ar taukām nierēm, ar tīriem kviešiem, un vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu.
15. Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns,- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja.
17. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18. To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19. Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas,
20. un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.
21. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.
22. Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz apakšzemes dziļumiem, un aprīs zemi ar tās augļiem, un aizdedzinās kalnu pamatus.
23. Es krāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu Savas bultas pret viņiem.
24. Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi.
25. Ārā tos postīs zobens, bet iekšā - šaušalas, kā jaunekli, tā jaunavu, kā zīdaini, tā sirmgalvi.
26. Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem,-
27. ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis.
28. Jo tā ir tauta bez padoma, un tiem nav saprašanas.
29. Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu.
30. Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi, un nevis Tas Kungs tos ir nodevis?
31. Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji.
32. Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; un viņu vīnogas ir indes ogas, un viņu ķekari ir rūgti.
33. Viņu vīns ir pūķu siekalas un nāvējoša odžu žults.
34. Vai tas nav Manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā?
35. Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas.
36. Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un tiklab stiprais, kā arī vājais ir nieks.
37. Un tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
38. Kur ir tie, kas ēda viņu upuru taukus un dzēra viņu dzeramo upuru vīnu? Lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums.
39. Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas!
40. Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi,
41. kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst.
42. Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm - un Mans zobens rīs miesas - ar nokauto un gūstīto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām.
43. Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis, Viņš atriebjas Saviem pretiniekiem un apžēlojas par Savu zemi un par Savu tautu.”
Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja dziesmu (Soģu 5:2-31):
2. "Ka Israēla varenie valdīja, ka tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu!
3. Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu Tam Kungam, es gribu spēlēt Tam Kungam, Israēla Dievam,
4. Kungs, kad Tu iznāci no Seīra, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad arī debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5. Kalni salīgojās Tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns - Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6. Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija tukši; kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7. Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā.
8. Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9. Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū; slavēts lai ir Tas Kungs!
10. Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, - apdomājiet!
11. Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās Tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasniedzis Tā Kunga vadībā. Lai Tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12. Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak, uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13. Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem; Tā Kunga tauta gāja kā varoņi Tā Kunga vadībā.
14. No Efraima kalniem devās lejup tie, kuru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Mahiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15. Un Isašara valdnieki cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
16. Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
17. Gileāds mierīgi palika viņpus Jordānas, bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras malā un dzīvo tās līčos.
18. Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19. Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20. No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21. Kišonas upe tos aizskalojusi sev līdzi, ak, vecais strauts, Kišonas strauts, iedves spēku manai dvēselei!
22. Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23. Lādiet Merosu! Tā saka Tā Kunga eņģelis: lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam - palīgā Tam Kungam vareno pulkos!
24. Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, - visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā!
25. Viņš lūdza ūdeni - tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26. Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27. Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28. Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?
29. Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un arī viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30. droši vien - vai tad viņi neko nebūtu atraduši? - viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, divas sievas ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes; daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.
31. Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā." Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
un par viņa dēlu Jonatānu (2.Sam.1:19-27)
19. "Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi!
20. Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē!
21. Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus, lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, arī Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu.
22. Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens.
23. Sauls un Jonatāns - tik mīlami un dārgi - dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas!
24. Ak, Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem!
25. Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns!
26. Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!
27. Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!"
Dāvida raudu dziesma par Abneru
(2.Sam.3:33-34)
"Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas;
nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāja priekšā!"
kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas (2.Sam.22:2-51)
2. "Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.
3. Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.
4. Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.
5. Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,
6. elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.
7. Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs.
8. Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies.
9. Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.
10. Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;
11. un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem;
12. un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;
13. no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.
14. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij.
15. Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.
16. Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.
17. No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,
18. Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.
19. Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts;
20. Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.
21. Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,
22. jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva.
23. Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.
24. Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.
25. Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.
26. Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.
27. Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.
28. Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.
29. Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.
30. Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem.
31. Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.
32. Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?
33. Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.
34. Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem;
35. Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.
36. Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.
37. Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies.
38. Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis.
39. Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.
40. Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.
41. Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.
42. Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja.
43. Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju.
44. Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.
45. Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man.
46. Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.
47. Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,
48. tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,
49. kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!
50. Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,
51. Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!"
(1.Lku 13.-16.n.)
1.Lku 13:7. Un viņi pārveda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem no Abinādaba nama, un Uza un Ahjo vadīja ratus.
8. Bet Dāvids un viss Israēls līksmojās Dieva priekšā ar visu spēku, ar dziesmām, pavadot ar cītarām un arfām un ar rokas bungām, cimbālēm un bazūnēm.
1.Lku 15:16-22. Un Dāvids pavēlēja levītu vadoņiem, lai viņi izrauga savus brāļus dziedātājus ar mūzikas instrumentiem - cītarām, arfām, cimbālēm un zvaniņiem, kas lai tālu skandina svētku prieku.
17. Tad levīti izraudzīja Heimanu, Joēla dēlu, un no viņa brāļiem Asafu, Berehjas dēlu, un no Merārija brāļiem, Ētanu, Kušajas dēlu;
18. un līdz ar viņiem otras pakāpes brāļus - Zaharju, Jaāsiēlu, Šemiramotu, Jehiēlu, Unniju, Ēliābu, Benaju, Maāseju, Matitju, Ēlifeleju, Mikneju, kā arī Obed-Edomu un Jeiēlu, kas bija vārtu sargi.
19. Un dziedātāji Heimans, Asafs un Ētans skandināja vara cimbāles;
20. bet Zaharja, Usiēls, Šemiramots, Jehiēls, Unnijs, Ēliābs, Maāseja un Benaja, arfas spēlēdami, dziedāja augstā balsī;
21. bet Matitjam, Ēlifelehum, Miknejam, Obed-Edomam, Jehiēlam un Azasjam bija jāpavada dziedājums ar astoņu stīgu cītarām un pašiem jādzied zemā balsī.
22. Un levītu vadonis Kenanja vadīja dziedāšanu, jo viņš to prata.
1.Lku 16:4. Un Tā Kunga šķirsta priekšā viņš nolika kalpot dažus no levītiem, lai tie lūgtu, slavētu un pateiktos Tam Kungam, Israēla Dievam.
5. Asafs bija vadonis, bet Zaharja otrs pēc viņa; tad Jeiēls, Šemiramots, Jehiēls, Matitja, Ēliābs, Obed-Edoms un Jehiēls ar mūzikas instrumentiem, arfām un cītarām, un Asafs lika atskanēt cimbālēm.
Tanī dienā Dāvids deva Asafam un viņa brāļiem šo dziesmu (1.Lku 16:8-36):
8. "Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, dariet zināmus tautu vidū Viņa darbus!
9. Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, runājiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
10. Dodiet slavu Viņa svētajam Vārdam! Lai visu to sirdis priecājas, kas ir Tā Kunga meklētāji!
11. Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās!
12. Pieminiet brīnuma darbus, ko Viņš ir darījis, Viņa darītās brīnumu zīmes un tiesas spriedumus no Viņa mutes,
13. jūs, Viņa kalpa Israēla pēcnācēji, Jēkaba dēli, Viņa izredzētie!
14. Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņa tiesas tiek spriestas visā pasaulē.
15. Pieminiet mūžīgi Viņa derību, vārdu, ko Viņš pavēlējis tūkstoš audzēm,
16. derību, ko Viņš ir slēdzis ar Ābrahāmu, un Viņa zvēresta apsolījumu, ko Viņš zvērējis Īzākam
17. un ko Viņš arī Jēkabam apstiprinājis kā likumu un Israēlam kā mūžīgu derību,
18. sacīdams: tev Es došu Kānaāna zemi, ko Es jums piešķīru kā īpašuma daļu
19. tolaik, kad jūs vēl bijāt nedaudzi skaitā, pavisam maz, un svešinieki tai zemē,
20. klīzdami no tautas pie tautas un no vienas ķēniņa valsts pie citiem ļaudīm.
21. Bet Viņš nepiekāpās neviena priekšā, kas viņus apspieda, un viņu dēļ Viņš pat pārmācīja ķēniņus:
22. nepieskarieties Maniem svaidītiem un nenodariet ļaunu Maniem praviešiem!
23. Dziediet Tam Kungam, visa zeme, sludiniet ik dienas Viņa pestīšanu!
24. Vēstiet citām tautām Viņa godu un it visu tautu vidū Viņa brīnuma darbus!
25. Jo liels ir Tas Kungs un ļoti augsti slavējams, un Viņš ir bijājams pār visiem dieviem,
26. jo visu tautu dievi ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis.
27. Augstība un varenība ir Viņa priekšā, spēks un tīksme mīt Viņa mājoklī.
28. Dodiet Tam Kungam, jūs tautu ciltis, dodiet Tam Kungam godu un slavu!
29. Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu! Atnesiet dāvanu upurus un nāciet Viņa vaiga priekšā. Zemojieties Tā Kunga priekšā un zemojieties svētā glītumā!
30. Trīci, ak, visa zeme, Viņa vaiga priekšā! Patiešām, zeme ir stingri nostiprināta, tā nav izkustināma.
31. Lai debesis izplūst priekā, un zeme lai gavilē un lai tā saka tautām: Tas Kungs ir ķēniņš!
32. Lai jūra krāc, un viss, kas to pilda, lai bango! Lai tīrumi gavilē un viss, kas tajos aug!
33. Lai gavilē koki mežā Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk, lai tiesātu zemi.
34. Teiciet To Kungu, jo Viņš ir labs un Viņa žēlastība pastāv mūžīgi.
35. Un lūdziet: izglāb mūs, Dievs, mūsu Glābēj! Sapulcini mūs un atbrīvo mūs no citām tautām, lai mēs nestu pateicības slavu Tavam svētajam Vārdam, lai paši celtu sevi, Tevi godinādami!
36. Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, no mūžības uz mūžību!" Un visa tauta sacīja: "Āmen!" un "Slavējiet To Kungu!"
2.Lku 5:12-14. un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures,
13. un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: "Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" - tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni,
14. tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.
(~876.-848.g.pr.Kr.)
2.Lku 20:18-22. Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes Tā Kunga priekšā, lai pielūgtu To Kungu.
19. Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.
20. Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: "Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, - un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!"
21. Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus Tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu To Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: "Pateicieties Tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!"
22. Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti.
(~835.g.pr.Kr.)
2.Lku 23:13,16,18. Un tā (sazvērniece Atalja) skatījās - un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un vadoņi un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visi tās zemes ļaudis bija līksmi un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas...
16. Un Jojada noslēdza derību starp To Kungu, no vienas, un sevi pašu un visu tautu un ķēniņu, no otras puses, ka viņi centīsies būt īsta Tā Kunga tauta.
18. Un Jojada sadalīja amatus Tā Kunga namā starp priesteriem un levītiem, kurus Dāvids bija piesaistījis Tā Kunga namam nest Tam Kungam dedzināmos upurus, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, nest tos ar prieka saucieniem un dziedot dziesmas, kādas Dāvids norādījis un pats sacerējis.
Pravietis Jesaja (~740.-700.pr.Kr.)
(Jes.25:1-6)
"Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai ir
Dieva izveidots tās mūris un ārējais valnis.
Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!
Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!
Paļaujieties uz To Kungu vienumēr,
jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints!
Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja,
lepno pilsētu - to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos.
To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas."
(716.-687.g.pr.Kr.) – no tā laika, kad viņš bija slims un izveseļojās no savas slimības (Jes.38:10-20)
10. "Es sacīju: pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.
11. Es sacīju: es neredzēšu vairs To Kungu dzīvo zemē, es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzīvotāju vidū.
12. Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man dari galu.
13. Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu.
14. Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak, Kungs, man ir bail! Palīdzi man!
15. Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja. Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām savas dvēseles skumjām.
16. Ak, Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu!
17. Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras.
18. Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu, un ne tie, kas
apgūlušies kapa tumsā, cer uz Tavu patiesību.
19. Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē Tevi tā kā es šodien: tēvs pasludina bērniem Tavu patiesību.
20. Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt. Mēs skandināsim savas dziesmas Tā Kunga namā, kamēr vien dzīvosim."
2.Lku 29:27-30. Un Hiskija pavēlēja nest dedzināmo upuri uz altāra; un, līdzko iesākās dedzināmais upuris, tanī pašā brīdī atskanēja dziesmas Tam Kungam un taures Israēla ķēniņa Dāvida mūzikas instrumentu pavadībā.
28. Un visa sapulce pielūdza, un dziedātāji dziedāja, un tauru pūtēji pūta; tas viss norisinājās, līdz kamēr dedzināmais upuris bija pabeigts.
29. Kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad ķēniņš un visi, kas atradās ar viņu, nometās ceļos un pielūdza.
30. Un ķēniņš Hiskija un vadoņi uzaicināja levītus izteikt Tam Kungam slavu ar Dāvida un redzētāja Asafa vārdiem, un viņi ar prieku dziedāja slavas dziesmas un metās ceļos un pielūdza.
(~605.g.pr.Kr. – Hab.3:3-19)
3. Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas.
4. Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara.
5. Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums.
6. Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis.
7. Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji.
8. Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos?
9. Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti.
10. Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas.
11. Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps.
12. Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas.
13. Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts.
14. Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē.
15. Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas.
16. Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks.
17. Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa,
18. tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
19. Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. - Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
Pravietis Jeremija (~626.-587.g.pr.Kr.)
(Jer.33:11)
“Tur nākotnē atkal dzirdēs prieka balsis un līksmību,
līgavaiņu un līgavas gaviles un to cilvēku slavinājumu balsis,
kas sacīs: teiciet To Kungu Cebaotu!
Jo labs ir Tas Kungs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! –
un to slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri Tā Kunga namā.
Un Es atvedīšu atpakaļ šīs zemes trimdiniekus, un viss būs kā agrāk!"
saka Tas Kungs.
Pravietis Ecēhiēls (~593.-570.g.pr.Kr.)
(Ec.19:2-14)
2. "Tava māte tiešām bija kā īsta lauvas māte starp lauvām! Viņa dzīvoja lauvu starpā, jaunu lauvu vidū viņa uzaudzināja savus dēlus.
3. Vienu no saviem dēliem viņa uzaudzināja par īstu jaunu lauvu, tas mācījās iegūt laupījumu, aprija cilvēkus.
4. Un citas tautas to dzirdēja, sagūstīja viņu savās bedrēs un aizveda to važās uz Ēgiptes zemi.
5. Kad nu viņa māte redzēja, ka bija vīlusies, ka viņas cerības pagalam, tā ņēma vēl vienu no saviem dēliem un izaudzināja to par jaunu lauvu.
6. Tas staigāja lepni lauvu starpā, kļuva par īstu jaunu lauvu, mācījās iegūt laupījumu un aprija cilvēkus.
7. Tas vairoja atraitņu skaitu, postīja un padarīja bez ļaudīm viņu pilsētas, tā ka zeme un tās iedzīvotāji bija bailēs no viņa briesmīgās rūkoņas.
8. Tad sacēlās tautas no apkārtējām zemēm pret viņu, izstiepa pār viņu savu tīklu un sagūstīja viņu savā bedrē.
9. Tad tie lika viņu krātiņā važās un aizveda pie Bābeles ķēniņa, un novietoja kādā nocietinātā pilī, lai viņa rūkoņa nebūtu vairs dzirdama Israēla kalnos.
10. Tava māte bija kā vīnakoks, kas stādīts pie ūdens, tas bija auglīgs un pilns kuplu vijīgu stīgu no bagātīgā ūdens.
11. Tam bija viena spēcīga atvase, kas derēja valdnieka scepterim, un tā pacēlās augsti pār citām kuplo zaru vidū un bija tālu redzama ar savu augstumu un savu zaru daudzumu.
12. Bet tad šo vīnakoku dusmās kāds izrāva un nometa zemē, rīta vējš izkaltēja tā stīgas; tā spēcīgo atvasi norāva, un tā sakalta, uguns to aprija.
13. Tagad tas pārdēstīts tuksnesī, neauglīgā, izkaltušā zemē.
14. Un uguns ir izgājusi no viņa zariem un aprijusi tā augļus; tam nepalika pāri vairs nevienas stipras atvases valdnieka scepterim." Tā ir raudu dziesma un paliks par raudu dziesmu.
(~536.-400.g.pr.Kr.)
Neh.12:27-31, 45-46. Un Jeruzālemes mūru iesvētīšanai sameklēja levītus no visām viņu vietām, lai atvestu viņus uz Jeruzālemi svinēt iesvētīšanu ar prieku un ar slavas dziesmām, ar dziedāšanu, ar cimbālēm, arfām un lirām.
28. Un dziedātājiem piederīgie sapulcējās no visas Jeruzālemes apkārtnes, kā arī no Netofas ciemiem,
29. tāpat no Bēt-Gilgalas un no Gebas laukiem un Asmavetas; jo dziedātāji sev bija uzcēluši ciemus visapkārt Jeruzālemei.
30. Un priesteri un levīti šķīstījās, un viņi šķīstīja arī tautu un vārtus, un mūri.
31. Tad es liku uzkāpt Jūdas lielkungiem augšā uz mūra, un es sakārtoju divus lielus slavas dziesmu korus un sarīkoju svētku gājienus...
45. ...tāpat veica savu darbu arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana pavēlēm,
46. jo jau kopš seniem laikiem, Dāvida un Asaja dienās, bija bijuši dziedātāju vadītāji un bija dziedātas Dievam slavas dziesmas un pateicības dziesmas.
DZIEDIET TAM KUNGAM JAUNU DZIESMU
Ps.57:10-11. Es Tev pateikšos tautu starpā, Kungs,
es dziedāšu par Tevi slavas dziesmas tautu vidū,
jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem.
Ps.69:31-32. Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu
un godināšu Viņu ar pateicību.
Tas Tam Kungam patiks labāk nekā liellopi,
nekā vērsis ar ragiem un šķeltiem nagiem.
Ps.108:2-5. Ak, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu
un slavēšu ar dziesmām. Mosties, mana dvēsele!
Mostieties, arfas un cītaras, es modīšos ar ausekli!
Es Tevi slavēšu, ak, Kungs, tautu starpā, tautību vidū!
Jo līdz pat debesīm liela ir Tava žēlastība
un līdz padebešiem Tava uzticība.
Ps.118:14. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma,
Viņš ir mans glābējs.
Jes.12:2-6. Tiešām, Dievs ir mana pestīšana, es esmu paļāvības pilns un nebīstos, jo Dievs Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma;
Viņš bija priekš manis pestīšana!
Dziediet Tam Kungam slavas dziesmas, jo Viņš ir darījis varenus darbus,
lai tas top zināms pa visām zemēm!
Gavilējiet un līksmojiet, jūs, Ciānas iedzīvotāji,
jo liels ir jūsu vidū Israēla Svētais!
Jes.42:10-12. Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu,
daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem, jūs jūras braucēji,
baudīdami tās pilnību, jūs jūras salas un to iedzīvotāji!
Lai paceļ savu balsi stepju klajumi un to pilsētas un ciemi, kur Kedars dzīvo. Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji, lai tie sauc no kalnu galiem!
Tam Kungam lai dod godu un lai pauž Viņa slavu jūras salās!
Jes.51:3. Jo Tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu,
žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu.
Tur radīsies tad prieks un līksmība,
tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas.
Apd.16:25. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
26. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
Ef.5:18. Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,
19. runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.
Kol.3:16. Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam!
Jēk.5:13. Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas.
14. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā.
Atkl.5:8-10. Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami:
"Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus,
jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm
cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām,
un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem,
kas valdīs pār visu zemi."
Atkl.14:3. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo būtņu un vecaju priekšā, un neviens nevarēja to dziesmu iemācīties kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules.
Atkl.15:2-4. Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās.
Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami:
"Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj;
taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!
Kas Tevi nebītos, ak, Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu?
Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks Tavā priekšā un Tevi pielūgs,
jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami."
