Bībeles studija D
Jūnijs 2018
Jūnijs 2018
12. Un cel tautai visapkārt žogu un saki: sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs.
13. Neviena roka lai to neaizskar, jo tad tam būs tikt ar akmeņiem nomētātam vai ar bultām nošautam; vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam. (2.M.19)
25. Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27. Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28. Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29. Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." (1.M.32)
24. Tad Samuēls sacīja visai tautai: "Vai jūs redzat, kādu Tas Kungs ir izredzējis? Tiešām, nav neviena cita visā tautā, kas būtu tāds kā viņš!" Tad visa tauta uzgavilēja un sauca: "Lai dzīvo ķēniņš!"
25. Tad Samuēls tautai teica, kādas ir ķēniņa varas tiesības, un viņš to ierakstīja grāmatā un nolika Tā Kunga priekšā; tad Samuēls atlaida tautu, ikvienu uz savām mājām.
26. Un arī Sauls gāja uz savām mājām Gibeā, un viņam līdzi gāja pulks vīru, kuru sirdis Dievs bija aizskāris. (1.Sam.10)
19. Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes, ... iznesa Viņam ārā zem ozola un to pasniedza Viņam.
20. Un Tā Kunga eņģelis sacīja viņam: "Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šīs klints, bet viru izlej zemē." Un viņš tā arī izdarīja.
21. Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās gan gaļai, gan neraudzētām maizēm, tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. (Soģu 6)
5. Un viņš [Elija] apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd."
6. Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7. Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā." (1.Ķēn.19)
8. Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna."
9. Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10. Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei.
11. Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies."
12. Tad Tas Kungs sacīja sātanam: "Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu." (Īj.1)
5. “Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!"
6. Tas Kungs sacīja sātanam: "Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!"
7. Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. (Īj.2)
31. Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem!
32. Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
33. Es dziedāšu Tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu! (Ps.104)
5. Atver, Kungs, Savas debesis un nokāp zemē, aizskar kalnus, lai tie kūp!
6. Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, sūti Savas bultas un satriec viņus!
7. Izstiep Savas rokas no augšas, glāb mani, izglāb mani no ūdens plūdiem, no svešinieku rokas. (Ps.144)
8. Viņš neaizmirst Savu derību nemūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis,
9. to derību, ko Viņš slēdzis ar Ābrahāmu, un Savu zvērestu, ko Viņš devis Īzākam,
10. ko Viņš arī Jēkabam par likumu apstiprinājis un par mūžīgu derību Israēlam,
14. Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ:
15. "Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!" (Ps.105)
5. Un tāds ir Viņš, Tas Kungs, Dievs Cebaots. Jo, kad Viņš aizskar zemi, tad tā izkūst un visi tās iedzīvotāji bēdājas; zemes virsa tad paceļas tik augstu kā Nīla uzplūdos un atkal nokrītas tik zemu kā šī Ēģiptes straume.
6. Viņš ir tas, kas Savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis debesīs un Savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū; Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā un liek tiem izlieties pār visu zemi - Viņa vārds ir Tas Kungs. (Am.9)
5. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!"
6. Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.
7. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!"
8. Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: "Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Tad es atbildēju: "Redzi, es esmu še, sūti mani!" (Jes.6)
2. Tanī dienā sacīs: "Jauks vīnadārzs! Dziediet par to!
3. Es, Tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienumēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti.
4. Dusmu Man vairs nav. Ja rastos tur ērkšķi un dadži, Es cīnītos pret tiem un tos visus sadedzinātu!” (Jes.27)
3. Viņš tos vajā, vajā pats neskarts un neaiztikts, nepieskardamies savai tekai.
4. Kas to ir darījis un to veicis? Tas, kas cilvēku ciltis aicinājis esamībā no iesākuma, Es esmu Tas Kungs, kas esmu pirmais bijis un arī ar pēdējiem esmu vēl tas pats. (Jes.41)
7. Bet Tas Kungs man sacīja: "Nesaki: es esmu jauns, - jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu.
8. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!" saka Tas Kungs.
9. Un tad Tas Kungs izstiepa Savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: "Redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē.” (Jer.1)
2. Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. (Cah.2)
21. Kamēr es lūdzu, pie manis steigšus laidās šurp tas Gabriēls, kuru es jau redzēju agrāk savā pirmajā redzējumā, un pieskārās man ap vakara upura laiku.
22. Viņš taisījās man dot paskaidrojumus un uzrunāja mani ar šādiem vārdiem: Daniēl, es esmu jau ieradies, lai palīdzētu tev nākt pie īstās lietu izpratnes. (Dan.9)
10. Un redzi, piepeši kāda roka aizskāra mani un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām.
11. Un viņš man sacīja: Daniēl, mans ļoti mīļais vīrs! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu: paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts. - Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām.
16. Bet tad tas, kas savā veidojumā bija līdzīgs cilvēkam, aizskāra manas lūpas, tā ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt. Es teicu tam, kas stāvēja pie manis: mans kungs! Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki.
17. Un kā tāds mana kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu kungu? Man galīgi pietrūka spēka, un pat elpa man aizrāvās!
18. Tad tas, kas izskatījās kā cilvēks, aizskāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku
19. un teica man: nebīsties, mans ļoti mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! (Dan.10)
2. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt."
3. Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. (Mt.8)
20. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli,
21. jo tā sacīja pati pie sevis: "Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela."
22. Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: "Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi." Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. (Mt.9)
35. Un, kad turienes ļaudis Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie Viņa visus neveselos
36. un Viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizskart Viņa drēbju vīli; un, kas to aizskāra, kļuva vesels. (Mt.14)
5. Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt."
6. Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās.
7. Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: "Celieties un nebīstieties!" (Mt.17)
31. "Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!"
32. Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?"
33. Tie saka Viņam: "Kungs, ka mūsu acis tiktu atdarītas."
34. Jēzum palika viņu žēl, un Viņš aizskāra to acis, un tie tūdaļ kļuva atkal redzīgi un Viņam sekoja. (Mt.20)
56. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. (Mk.6)
32. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.
33. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,
34. un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries."
35. Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. (Mk.7)
19. Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus. (Lk.6)
12. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi.
13. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!"
14. Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!"
15. Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. (Lk.7)
48. Jēzus viņam sacīja: "Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?"
49. Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas notiek, Viņam sacīja: "Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?"
50. Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Diezgan! Pietiek." Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja. (Lk.22)
6. Tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu.
7. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām.
8. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" (Apd.12)
20. Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības,
21. kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! -
22. Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. (Kol.2)
18. Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu. (1.Jņ.5)
