sastādīja M.D.
KĀPĒC KRISTUS
Par čūskām, grēku un glābšanu
Ievads. Ko glābt? No kā atpestīt?
CITA ANAKONDA. Vislielākā čūska, ļaunākā un viltīgākā. Grūti pamanāma, jo ir praktiski neredzama. Dzīvo ne tikai Amazones džungļos vai Tuvo Austrumu tuksnesī, bet sastopama mājās, pilīs un būdiņās, pilsētu ielās, parkos un modernos lielveikalos, darba vietās, skolās un kultūras namos – visur, kur vien ir cilvēks.
Dzīvo kā senos nostāstos, tā līdz pat šodienai, kaut arī cilvēki ir dažādi pūlējušies to apkarot. Šo briesmoni savaldīt spēj tikai Tas, kas visu ir radījis. Un Viņš piedāvā Savu plānu, atļaujot mums pašiem izvēlēties: pieņemt vai lepni atteikties.
Vēl daži BĪBELES CITĀTI:
Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis...” (VD-1.Mozus 3:1)
Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū. (JD-2.Kor.11:3)
Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: "Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!" Tad Mozus aizlūdza ...
Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. (1.Mozus 21:6-9. VD glābšanas variants kurnētājiem tuksneša ceļā.)
Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. (JD-1.Kor.10:9-11)
Viņš (ķēniņš Hiskija) nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu. (2.Ķēniņu 18:4. Tas bija kļuvis par elku.)
Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa ev.3:14-15. Jēzus krusts – vienīgais risinājums ļaunumam.)
Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi. (Jāņa atklāsme 12:9)
Tanī dienā Tas Kungs piemeklēs ar Savu garo, lielo un stipro zobenu leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūras pūķi. (Jesajas 27:1 – pravietojums, 700 gadus pr.Kr.)
Bet turpmāk – fragmenti no angļu mācītāja Čarlza V. Praisa grāmatas KRISTUS REALITĀTĒ (2008).
1. Nelāgais attēls
Pirmais Dieva pasludinātais vārds par cilvēku, kas uzrakstīts Bībelē, ir: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības” (1.M.1:26).
Dievs ir Gars. Viņam nav ķermeņa. Tāpēc “tēls” ir nevis fizisks, bet gan morāls. Cilvēks tika radīts, lai būtu Dieva morālo īpašību atspulgs. Ne tikai ar to, ko viņš saka, bet ar visu, kas viņš ir.
Tomēr viss nepārprotami ir gājis greizi! Ja tu un es šodien ierastos uz Zemes kā pilnīgi svešinieki šim Visuma nostūrim, nezinot par Zemi neko citu, kā tikai to, ka Dievs te ir nolicis radījumu, ko sauc par “cilvēku”, un ka tas ir radīts Dieva līdzībā, mēs būtu nepatīkami šokēti. Dedzīgi gribēdami uzzināt, kāds ir Dievs, mēs cerību pilni, nodotos cilvēka izpētei.
Ja mēs tikai kādu brīdi redzētu cilvēkus darbībā, viesotos viņu mājās, pastaigātos pa viņu ielām un pavērotu viņu televīzijas raidījumus, mēs cerētu atklāt, kāds ir Dievs. Bet, uzmanīgi vērojot, mēs būtu lielās šausmās! Ja tā ir izpausme tam, kāds ir Dievs, mums būtu bijis labāk to nezināt. Mēs secinātu, ka Dievs ir alkatīgs, bieži naida, skaudības un greizsirdības pilns. Viņš dažreiz izvaro, nogalina, zog un karo. Viņš ir lepns, Viņam ir rasu aizspriedumi, un, šķiet, ka Viņa galvenās intereses ir vienmēr tikai par Sevi.
BET KĀPĒC? Kāpēc tik izkropļots attēls? Kāpēc tādam godam radītais cilvēks ir tik samaitāts? Kāpēc viņa dzīves stils un uzvedība tik nepareizi liecina par Dievu? Tur ir kāda traģiska kļūme. Pietrūkst kaut kā ļoti būtiska.
2. Potenciāls un spējas
Trūkstošā sastāvdaļa ir pats DIEVS. Dievs neradīja cilvēku, lai tas darbotos un izpildītu savu lomu, esot neatkarībā no Dieva. Pēc grēkā krišanas Ēdenes dārzā un atšķirtam no dzīvības Dievā, cilvēkā gan saglabājas dievišķības potenciāls, bet viņš ir zaudējis spēju būt dievišķīgam.
No elektrības strāvas avota atvienota elektriskā spuldzīte saglabā gaismas došanas potenciālu, bet tajā tagad ir tikpat daudz spējas radīt gaismu kā kālim! Tas ir arī katra cilvēka stāsts, kurš dzīvo šķirti no Dieva. Pāvils saka: “Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne” (Rom.7:18).
Tā ir grēka daba. Vārds grēks nozīmē “netrāpīt mērķī”. Agrāk šo vārdu lietoja strēlnieki. Kad strēlnieks nomērķēja, izšāva bultu mērķa virzienā un kļūdījās, to sauca par “grēku”. Nebija svarīgi, vai viņš bija kļūdījies par puscollu, pusjardu vai pusjūdzi, jo trāpīts mērķī nebija.
Tāpēc pakāpe, līdz kādai mēs esam kļūdījušies, lai sasniegtu Dieva standartu, ir otršķirīgs jautājums – esam aizšāvuši garām, vienalga, mazliet vai daudz. Ja tu nokavē autobusu par vienu minūti, vienu stundu vai vienu dienu, rezultāts ir nemainīgs: tu esi nokavējis autobusu. Grēks parāda nevis, cik slikti mēs esam, bet gan, cik labi mēs neesam. Esam aizšāvuši garām.
Ja grēks ir netrāpīšana mērķī, mēs tikai tad varam atpazīt grēku, ja zinām mērķi, kurā jātrāpa. Bez mērķa nevaram ne tēmēt, ne arī kļūdīties. Bībelē ir rakstīts: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:23). Mērķis, pēc kura nosaka labo un slikto, ir DIEVA GODĪBA. To neizšķir sabiedrības balsojums. Labais ir absolūts, un tas ir Dieva raksturs. Kaut kas ir labs tikai tāpēc, ka tas ir saskaņā ar to, kāds ir Dievs.
3. Ideāls Cilvēks
Kā Dieva godība var tikt atjaunota cilvēces pieredzē? Mums jāskatās uz ideālu cilvēku.
Pretstatā visas cilvēces nespējai, JĒZUS KRISTUS nepārtraukti trāpīja mērķī, un tas Viņu padarīja par ideālu Cilvēku. Par Viņu raksta: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību” (Jņ.1:14). Gadiem vērodams Jēzu no Nacaretes, Jānis redzēja godību, kuras mums pārējiem pietrūkst. Tas nenozīmē to, ka aiz Jēzus galvas spīdēja kāda spoža gaisma (kā daži mākslinieki to attēlo), bet gan, ka Jēzus uzvedībā bija redzams Dieva raksturs.
Kad Viņš strādāja Nacaretes galdnieka darbnīcā, kad pildīja savu lomu Jāzepa un Marijas ģimenē, kad Viņš kopā ar draugiem spēra bumbu pagalmā, kad Viņš iesaistījās publiskajā kalpošanā – šķērsojot ielu, lai parunātos ar sabiedrības atstumtajiem, kuriem visi labprātāk pagāja garām; aizskarot spitālīgos, kuriem gadiem ilgi neviens nebija pieskāries; uzliekot rokas slimajiem, esot kopā ar amorālajiem, negodīgajiem un zagļiem, no kuriem izvairījās sevi cienošie, reliģiskie cilvēki – tika nepārtraukti un precīzi attēlots, kāds ir Dievs.
Viss, ko Viņš darīja, ko teica un kā Viņš to teica, pastāvīgi atklāja Dievu. Ko Dievs dara, to Dēls parādīja. Tāpēc, ja gribam uzzināt, kādam patiesībā ir jābūt cilvēkam, mums jāskatās uz Jēzu Kristu, jo Viņš savā dzīvē atklāja Dieva godību – to, kā mums pietrūkst. Jēzus dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi nevis vienkārši tāpēc, ka nedarīja to, kas ir nepareizi, bet vairāk gan tāpēc, ka nepārtraukti darīja to, kas ir pareizi.
Un tomēr, jo vairāk cenšamies Viņu atdarināt, jo vairāk apzināmies savu nespēju. Kāpēc tā?
4. Nekas nav neiespējams
Neviens visā vēsturē nav izdarījis tik daudz, cik Jēzus Kristus kā Cilvēks. Kā tas varēja notikt?
Viņš pats atkal un atkal uzsver: “Dēls no Sevis neko nevar darīt” (Jņ.5:19); “Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis” (Jņ.5:30); “Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis” (Jņ.8:28). Izskaidrojums visam, kas Jēzus bija un ko darīja, bija TĒVS, “kas pastāvīgi ir Manī un dara Savus darbus” (Jņ.14:10). Lai būtu patiess cilvēks, ir vajadzīga Dieva klātbūtne. “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk.1:37).
Vai elektriskā spuldzīte spīd? Atbilde, protams, ir jā. Tā pastāv šim mērķim, un tu to iegādājies šim nolūkam. Tai var būt dažādas formas, spēja izstarot dažādu gaismas daudzumu. Bet, lai arī domāta gaismas došanai, spuldzīte pati nespēj neko. Ja tu nopirktu spuldzīti, noliktu to uz galda un gaidītu, ka tā sāks spīdēt, tu būtu ļoti vīlies! Spuldzīte ir tā veidota, ka tā dod gaismu tikai tad, kad to pieslēdz strāvas avotam. Spuldzītei nav nekādas vainas, ja tu to ieliec sviesta traukā un konstatē: nespīd.
Līdzīgi ir veidots cilvēks. Viņa spēja būt tādam, kā Radītājs paredzējis, ir atkarīga no DIEVA KLĀTBŪTNES un Dieva spēka, kas darbojas caur viņu. Cilvēks nav spējīgs normāli funkcionēt neatkarīgi no Dieva. Tāpēc Jēzus Saviem mācekļiem teica: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5).
Kad esam ievesti atpakaļ attiecībās ar Dievu, kad Jēzus krusta nopelnā mūsu grēki ir piedoti un mūsos sāk mājot Dieva Gars, saņemam visu nepieciešamo, lai varētu kļūt tādi cilvēki, kādi mēs no iesākuma bijām paredzēti.
Ārpus Dieva “nekas” ir neizbēgami, bet esot patiesās attiecībās ar Viņu, “nekas” kļūst neiespējami.
5. Dzīvot pēc Dieva noteikumiem
“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Fil.4:13).
Ar “visu” Pāvils nedomāja lēkšanu pāri mēnesim, bet to, ka viss, ko Dievs iecerējis un ieplānojis viņam, ir iespējams Jēzus Kristus spēkā. Ārpus Kristus esot, laika beigās visi stāvēsim Dieva priekšā ar tukšām rokām (ar “neko”). Bet KRISTŪ “nekas” mums nav vairs iespējams. Laika beigās mēs stāvēsim pilni pateicības par visu, ko Dievs izvēlējās mūsos darīt.
Vai tu dzīvo dzīvi, kur nekas ir neizbēgams? Vai arī tu izbaudi dzīvi, kur nekas nav neiespējams? Pestīšanas avots ir piedošana un pestīšanas rezultāts ir mūžīga dzīve Debesīs, bet tās galvenā būtība ir atjaunotas attiecības ar Dievu.
Kristīgās dzīves noteikumi nav domāti apspriešanai vai debatēm. Es dzīvoju kristieša dzīvi pēc Dieva nosacījumiem vai arī nedzīvoju to vispār. Tāpēc man ir pienākums tos noskaidrot.
Kristieša dzīve sākas ar pakļaušanos Jēzum Kristum kā Kungam. Valsts likumi pastāv neatkarīgi no tā, vai tu tiem piekrīti vai ne. Līdzīgi Kristus valdīšana ir jāsaprot kā objektīva realitāte. Viņš nav Kungs tāpēc, ka es Viņu ieceļu par Kungu, bet tāpēc, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu. Vai man tas patīk vai ne, visa vēsture noslēgsies pie Jēzus Kristus kājām un atbildēs Viņam.
Kļūt par KRISTIETI nozīmē brīvprātīgi pakļauties Viņam. Atzīt Viņa īpašās tiesības pārvaldīt manu dzīvi un nodot sevi Viņam tā, lai Viņa mērķi, Viņa plāni un vēlmes man būtu svarīgākais. Galvenais – patikt Viņam un kalpot Viņam.
“Seko man!” Jēzus aicina. “Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis” (Lk.14:33). Tas nenozīmē, ka Jēzus visu atņems, bet viss, kas man pieder, jāsaskaņo ar Viņa autoritāti. Jo tikai māceklis ir kristietis.
6. Kāpēc baidāmies no Dieva?
Kad vien mums ir bailes no Dieva plāna, tas vienmēr ir viena un tā paša vienkāršā iemesla dēļ. Mēs pietiekami labi nepazīstam Dievu! Mēs nezinām, kāds Viņš patiesībā ir un tāpēc baidāmies Viņam uzticēties.
Bet kristieša dzīve ir kas vairāk, kā tikai zināt patiesības, tā ir – PAZĪT Dievu. Bet mūsu pieredzes dziļums un realitāte, patiesībā katra kristieša dzīves šķautne, izaug no zināšanām par Dievu. Tā kā Pāvils zina, kam tic, viņš apgalvo: “esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt uzticēto mantu līdz viņai dienai” (2.Tim.1:12)
Tas ir tāpat kā ar banku: ko es esmu gatavs uzticēt bankai, to tā ir gatava sargāt. Tomēr, ja es nolemtu nenoguldīt naudu bankā, bet glabāt to pats mājās zem matrača, man būtu pašam tā jāsargā. Banka neuzņemsies nekādu atbildību, ja daļa no summas trūks, jo es neesmu šo atbildību tai uzticējis.
Ko es uzticu Jēzum Kristum un ielieku Viņa rokās, Viņš apņemas sargāt. Ko es neuzticu Viņam, man jāsargā pašam. Mums jāizdara vienkārša izvēle. Ja es baidos no tā, ka Kristus pārraudzīs manu dzīvi, tad tāpēc, ka es vai nu pietiekami labi Viņu nepazīstu, vai arī negribu Viņu.
DIEVA PLĀNI IR LABI. Tie var ne vienmēr mūs iepriecināt, bet tie ir labi! Un Dievam nav pienākums paskaidrot tev vai man, ko Viņš grib sasniegt ar mūsu dzīvi. Dažreiz Viņš ļaus uz mirkli kaut ko ieraudzīt, bet biežāk nebūs nekādu paskaidrojumu no debesīm. Mēs dzīvosim “ticībā, ne skatīšanā” (2.Kor.5:7).
Būt Dieva pakļautībā nenozīmē, ka vienmēr jutīsimies ļoti komfortabli. Kristietis nav pasargāts no grūtībām. Bet nekas nenotiek bez Dieva atļaujas, un grūtības nekad nav stāsta beigas. Caur tām Dievs mūsos veido ko labu, pilnīgu un tīkamu.
7. Prāta maiņa
Jau definējām grēku kā “netrāpīšanu mērķī”. Tādējādi grēks ir relatīvs vārds, kas atkarīgs no mērķa, kurā nav trāpīts. Mērķis ir dievišķā godība, kas darīta redzama Jēzus Kristus personā. Viņš ir “Dieva godības atspulgs un būtības attēls” (Ebr.1:3). Tikai tad, kad cilvēki pazīst Kristu, viņi ir spējīgi atpazīt savu vajadzību – saskatīt, ka mums trūkst šīs godības. Tikai redzot Viņu, cilvēks saskata sevi patiesā gaismā un sāk apzināties savu grēku.
Kad Pēterim Vasarsvētku dienā cilvēku pūlis jautāja: “Ko lai mēs darām?”, viņš tiem ļoti skaidri atbildēja: “Atgiezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Apd. 2:38). Pētera pirmais norādījums bija “atgriezieties” (grieķu: metanoia – prāta maiņa). Tāpat kā Jāņa Kristītāja teiktajā (Mt.3:1-2), tas bija arī Jēzus pirmais publiskais vārds (Mt.4:17). Tātad atslēgas vārds mūsu attiecībām ar Dievu.
ATGRIEŠANĀS ir atbilde, kas ļauj Dievam sākt darboties mūsu dzīvē. Nevis sajūtas, bet prāta attieksme, domāšanas pārmaiņas. Tas, kas mēs esam, ir rezultāts tam, ko mēs domājam. Bet prāta izmaiņām vajadzētu izraisīt arī uzvedības izmaiņas. Ja uzvedība nemainās, tas liecina, ka nav notikusi prāta maiņa.
“Nesiet patiesus atgriešanās augļus” (Lk.3:8). Mainītais raksturs izpaudīsies mūsu attieksmē pret cilvēkiem, attieksmē pret apstākļiem un attieksmē pret sevi. Mana sabiedriskā sirdsapziņa un citu cilvēku vajadzību izpratne liecina, ka Jēzus Kristus manī dzīvo, ir reāls manā dzīvē. Ticība ir tikai līdzeklis. Gala produkts ir mana uzvedība, mans godīgums un uzticamība.
Šo būtisko attieksmes pārmaiņu SEKAS ir slāpes iepazīt Kristu, kļūt līdzīgam Kristum.
Nobeigums. Būt kristietim nozīmē augt
Viņš (Dievs Tēvs) mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.
Jo Viņš (Dievs Dēls) ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu. (Kolosiešiem 1:13-16)
Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā,
sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! (Kolosiešiem 2:6-7)
Šī dzīve ir CEĻŠ. Vai nu stūrgalvja platais ceļš prom no Tēva mājām (kā pazudušais dēls Lūkas 15.nodaļā), vai arī šaurais un pārbaudījumu pilnais atpakaļceļš (Mateja 7:13-14).
Šai ceļā mēs sastapsimies ar čūskām – ļaunumu sev apkārt un ļaunumu sevī. Būs grūtas situācijas, no sīkām nepatikšanām līdz nopietnām nelaimēm, bēdām un ciešanām. Taču tās būs mīlošā Tēva sūtītas – brīdinājumam vai mūsu uzticības pārbaudei, bet nekad smagākas, kā spējam panest (1.Korintiešiem 10:13). Varam būt droši: Viņš mūs pazīst labāk par mums pašiem un zina mūsu robežas (Psalms 139:1-5).
Sekojot ceļa rādītājam Jēzum KRISTUM un it visā uzticoties Viņa vadībai, mēs mācāmies, augam un stiprināmies. Vienīgi tā neiespējamais kļūst iespējams. Pateicība Dievam!
