Kristīga ģimene. 2. daļa

Kristīga ģimene (saturs un ievads)
Pirmā daļa. Dieva iedibinātā kārtība ģimenei
Otrā daļa. Jēzus klātbūtnes vingrināšana

OTRĀ DAĻA

Jēzus klātbūtnes vingrināšana

Sākumā mēs teicām, ka labas ģimenes dzīves noslēpums ir vienkāršs: kopt ģimenes attiecības ar Jēzu. Mēs aplūkojām dievišķo kārtību. Bet ar to vien nepietiek. Kad ģimenē ārēji sāk veidoties Dieva iedibinātā kārtība, ir jādod Jēzum pilnīga vara pārveidot tās iekšējo dzīvi. Šeit sastopamies ar nopietnu problēmu.

Ko īsti saprotam ar “Jēzus klātbūtni”? Kā ģimene var “dzīvot kopā ar Jēzu Kristu”?

Mūsu mazajai radiniecei Martai bija apmēram trīs gadi, kad viņa savai vecmāmiņai pastāstīja šādu vienkāršu un pamatīgu atklājumu. Viņa norādīja uz Jēzus attēlu pie sienas un teica: “Tas ir Jēzus. Es Viņam saku `Hai`, bet Viņš man neatbild ar `Hai`.” Viņas gadu jaunākā māsa Nensija to dzirdēja un reiz pie galda pateica: “Jē’dut, Jē’dut, Jē’dut! To te vien dzild, bet Vint neko ne’lunā.”

Savā bērna nevainībā viņas norādīja uz kristīgās ticības dziļo noslēpumu un paradoksu: kristīgā ticība ir personīgas attiecības ar Jēzu, bet Jēzus neizturas kā parasts cilvēks. Viņš man neparādās redzamā veidā. Viņš neraksta man vēstules. Viņš nepiezvana man pa telefonu. “Persona” ir kāds , ar ko varu parunāties un būt kopā, bet Viņš “neko ne’lunā”.

Bērna secinājums nav skeptisks. Tas ir tikai reālistisks. Viņš dzird, ka par Jēzu runā kā par personu. Lūgšanā Jēzu uzrunā kā personu. Tāpēc bērns gaida, ka Jēzus izturēsies kā persona. Un reizi pēc reizes tas nenotiek. Tā, bērnam augot, no paša pieredzes attīstās doma: Jēzus bija persona uz zemes sen atpakaļ; reiz mēs Viņu satiksim kā personu debesīs; bet starplaikā Viņš “neko ne’lunā”! Personīgās attiecības ar Jēzu svārstās starp atmiņām un cerību, bet tās neskar mani šeit un tagad.

Tādēļ nav jābrīnās, ka bērnu vidū tik populāra ir kāda svētdienas skolas dziesma. Tā precīzi izsaka viņu attieksmi un saprašanu –

Kad lasu seno, mīļo stāstu,

Kur Jēzus bij’ pie cilvēkiem

Un bērnus ņēma savā klēpī,

Es gribētu būt tur.

Tad Viņa rokas mani skautu,

Viņš mani mīļi svētītu

Un laipnā balsī visiem teiktu:

“Laid maziņos pie Manis!”

Sirds ilgojas būt tai laikā,

Tik mīļā, labā un jaukā,

Kad visi bērniņi atkal

Nāks pulcēties Viņa rokās.

Ja varētu uzzināt patiesību, daudzi pieaugušie apliecinātu to pašu neziņu un vilšanos, ko bērni. Viņi zina par Jēzu un patiešām Viņam tic. Taču pieredze par noteiktām personīgām attiecībām ar Viņu ir niecīga vai tās vispār nav.

Kāpēc, piemēram, tik maz kristiešu var vienkārši un ticami pastāstīt, kā viņi piedzīvojuši tā Kunga vadību savā dzīvē? Daudzi pat svētulīgi protestē, ka tā ir iedomība uzskatīt, ka kāds zina Dieva gribu konkrētā lietā. Ja tēvs bērnu ir sūtījis uz veikalu, bērns katram varēs pastāstīt par sava gājiena iemeslu. Bet cik kristiešu varēs ar bērna tiešumu pateikt, ka viņi ir tur, kur ir – dara to, ko viņi dara – tāpēc ka šo rīkojumu ir saņēmuši no sava debesu Tēva?

Teoloģiskas mācību grāmatas un evaņģelizējoši traktāti mīl izteikties: “Nepietiek, ka jūs zināt par Jēzu – jums jābūt personīgās attiecībās ar Viņu.” Mēs varam piekrītoši māt ar galvu, bet vai patiešām saprotam, ko šāda frāze nozīmē? Personīgas attiecības ietver noteiktu sastapšanos un domu apmaiņu starp personām. Iedomājieties, vīram un sievai ir bijusi gara saruna pie vakariņu galda. Viņi taču nepiecelsies no galda, brīnīdamies, vai ir sarunājušies viens ar otru. Viņus nemāks neskaidrība par to, vai patiešām ir notikusi sastapšanās un domu apmaiņa. Taču daudzu kristiešu apziņu par viņu personīgajām attiecībām ar Jēzu nomāc nenoteiktība un neskaidrība.

Šeit ir tā pati mūsu mazo radinieču atklātā problēma: Jēzus neizturas kā parasta persona. Kā jums var būt attiecības ar personu, kas neatbild uz jūsu `Hai`?

Kāds amerikānis ceļoja pa Vāciju, un viņam vajadzēja uzzināt, kā nokļūt kādā pilsētā. Viņš pamanīja Shell auto uzpildes staciju – tik pazīstamu zīmi – un apstājās pajautāt. Viņš atgriezās sašutis pie mašīnā gaidošajiem un paziņoja: “Viņš nerunā.” Ar to viņš domāja: “Apkalpotājs neprot runāt angliski.” Amerikā Shell uzpildes stacijā cilvēks var izrunāties ar apkalpotāju un visu noskaidrot. Bet Vācijā, kaut arī Shell apkalpotāji izdod skaņas, “Viņi nerunā.” “Neko ne’lunā!”

Tāda ir daudzu kristiešu pieredze. Personisku attiecību ārējie simboli – tādi vārdi kā “redzēt”, “runāt”, “pazīt” – ir zināmi. Taču, kad viņi mēģina tos piedzīvot citā realitātē, Gara sfērā, viņi jūtas neapmierināti un vīlušies.

Šeit mēs, protams, varam piedāvāt sava veida teoloģiskus trankvilizatorus, lai nomierinātu šo “aizsmakušo” reālismu: mēs “redzam” Viņu ar ticības acīm; Viņš “runā” uz mums Bībelē; mēs “satiekam” Viņu, kad sastopam cilvēku vajadzības; mēs “pazīstam” Viņu savā sirdī. Tas viss ir pareizi. Bet daudziem kristiešiem tas nozīmē tikai dievbijīgu apkārt runāšanu tam pašam “Viņš nerunā.” Viņi var ieņemt tableti un nomierināties, bet viņu ilgas pēc patiesām personīgām attiecībām ar to Kungu paliek nepiepildītas.

Nav pietiekoši tikai pateikt, ka mēs redzam Viņu ar ticības acīm, dzirdam Viņu runājam Rakstos, satiekam Viņu attiecībās ar cilvēkiem, pazīstam Viņu savas sirds dziļumos. Tāpat kā tam amerikānim neko nepalīdzētu tikai pateikt: “Jums jārunā ar šo Shell apkalpotāju vāciski” – ja neviens viņam nav mācījis, kā vāciski jārunā. Jūs patiešām varat ļoti labi aprunāties ar vācu Shell apkalpotājiem, kad kāds jums ir iemācījis šīs valsts valodu! Un cilvēks var nonākt dzīvās personīgās attiecībās ar Jēzu, ja viņš vēlas mācīties, kā šīs personīgās attiecības jānodibina un jāuztur GARĪGAJĀ SFĒRĀ.

Kopsavilkums šai ilustrācijai. Shell apkalpotājs Vācijā nerunā tāpat kā amerikānis tā vienkāršā iemesla pēc, ka viņš ir vācietis, nevis amerikānis. Tas Kungs nesarunājas ar mums kā cilvēks tādēļ, ka Viņš ir garīga Persona (Gars-Persona).

Cenšoties saviem bērniem mācīt izpratni par Dieva personību, tam mēs esam pievērsuši pārāk maz uzmanības. Jēzus teica: “Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā” (Jņ.4:24). Tam vajadzētu mūsu domāšanā ieņemt lielāku vietu, kad runājam par personīgām attiecībām ar Dievu. Tad Jēzus klātbūtne mūsu ģimenēs būtu daudz jūtamāka. Jo attiecības ar garīgu Personu ievērojami atšķiras no attiecībām ar cilvēkiem. Šī svarīgā fakta neievērošana ir novedusi pie neskaidrības un sajukuma daudzos teoloģijas jautājumos.

Evaņģēlisti dedzīgi runā par personīgām attiecībām ar to Kungu. Bet viņi palaiž garām to, ka tās ir attiecības ar garīgu Personu. Mēs nevis skaidri mācām par tādām attiecībām, bet, atstājot tās neizskaidrotas, pielīdzinām cilvēku attiecībām. Tādējādi cilvēki viegli nonāk pie atziņas, it kā attiecības ar Dievu tikai tad ir īstas, ja tās aizkustina mūsu jūtas un iztēli, tāpat kā tas ir attiecībās ar cilvēcisku būtni. Bīstamākais šeit ir tas, ka cilvēks autentiskas zīmes par attiecībām ar Dievu sāk pārmērīgi meklēt sevī.

Tie, kam ir akūtas sociālas problēmas, runā par personīgu Dieva sastapšanu caur citiem cilvēkiem. To aplam iztulko kā attiecības ar garīgu Personu. Patiesa Dieva sastapšana noved pie sastapšanās arī ar cilvēkiem. Šo attiecību atšķirība paliek nenoskaidrota. Dieva sastapšana un cilvēku sastapšana tiek identificētas. Bet tās nav identiskas. Tieši te ir kļūda. Sociālās aprūpes teoloģijā Dieva sastapšana un cilvēku sastapšana ir kļuvušas par izplūdušiem sinonīmiem. Iesaistīšanās cilvēku aprūpē nāk kā patiesas Dieva sastapšanas rezultāts un izpausme. Bet te tas kļuvis par tās aizvietotāju.

Cilvēki ar plašākām literārām, intelektuālām vai teoloģiskām zināšanām, runājot par Dievu, lieto to pašu valodu, ko runājot par cilvēku attiecībām. Tā viņi var precīzi aprakstīt šo attiecību ideju. Un atkal netiek minēts vienkāršais, bet neskaidrais fakts: tās ir attiecības ar garīgu Personu.

Protams, ir jālieto valoda vai citi piemēroti simboli (attēli, darbības, mākslinieciski līdzekļi), lai citiem izskaidrotu šo tēmu par personīgām attiecībām ar Dievu. Bet tam vajadzētu būt pieredzes aprakstam, ne tikai kādas idejas attēlojumam. Grūtības sagādā tas, ka paskaidrotājs var būt pārāk iegrimis valodā un terminoloģijā (piem., lūgšana, ticības apliecība, nodošanās), bez dziļākas šo lietu pieredzes. Visvairāk sarežģī tas, ka idejai pašai par sevi piemīt kāda realitāte un eksistence. Mēs sakām, ka kāds cilvēks “uztur ideju”, bet var notikt arī, ka ideja “tur gūstā” cilvēku. Īstenībā, daudz neprātojot par šo parādību, mēs ikviens sevī uzturam dialogu ar savām idejām. Uz to balstās visa apziņas plūsma. Zināmā nozīmē varam teikt, ka mums ir personīgas attiecības ar savām personīgajām idejām. Un šīs attiecības, pavirši skatoties, ir līdzīgas attiecībām ar garīgu Personu: tās ir netaustāmas, pastāvīgi pieejamas, intīmas. Ir bīstamība, ka sākam uzturēt attiecības ar savu ideju par attiecībām ar Dievu, uzskatīdami tās par patiesām attiecībām ar Dievu. Varbūt, ka to cilvēku skaits, kas uztur šīs attiecības ar ideju par Dievu un ne Dievu pašu, ir lielāks, nekā varam iedomāties.

Precizēsim šīs grāmatas otrās daļas uzdevumu. Cik vien vienkārši un skaidri iespējams, gribam raksturot attiecības, kādas ģimenei var veidoties ar Dievu, kas mums sevi atklājis kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Un visu laiku paturēsim vērā to, ka tās ir attiecības ar garīgu Personu, patiešām, (visu) garu Tēvu (Ebr.12:9). Tādēļ sagaidāms, ka šīs attiecības būs daudzējādā ziņā unikālas.

Lai mūsu ģimenes varētu šajās attiecībās ieiet, mums vispirms jāatsakās no dažiem saviem uzskatiem par attiecībām. Attiecībām ar Dievu būs zināma līdzība ar citām attiecībām. Bet daudzējādā ziņā tās būs pavisam atšķirīgas, pat krasi atšķirīgas. Mums vajadzēs pielāgot savu komunikācijas veidu un līdzšinējo pieredzi saskarsmei ar garīgu Personu.

Dievs lieliski pielāgojās cilvēku attiecību līmenim, kad sūtīja savu Dēlu kļūt par cilvēcisku būtni, par cilvēku Jēzu. Bet Viņa mērķis nebija darīt šo pielāgošanos paliekošu. Tas bija tikai līdzeklis, lai mūs pārveidotu tā, ka varam nodibināt attiecības ar Viņu – Viņa līmenī, Gara līmenī. Citiem vārdiem sakot, Jēzus atnāca pie mums tur, kur mēs esam, bet Viņš mūs neatstāj tur, kur esam. Viņš kļuva kā mēs ar mērķi – lai mēs kļūtu tādi kā Viņš (1.Jņ.3:2).

Kamēr Jēzus bija uz zemes, Viņam bija personīgas attiecības ar saviem sekotājiem, ar cilvēkiem. Kad Viņa darbs uz zemes bija pabeigts, un Viņš gatavojās atgriezties pie Tēva debesīs, Viņš apsolīja saviem mācekļiem, ka būs pie viņiem vienmēr (Mt.28:20); ka viņu personīgās attiecības turpināsies. Bet izmainīsies attiecību daba, jo tagad tās būs ne vairs ar cilvēku, bet ar garīgu Personu (Jņ.14:16).

Mācekļu pirmā reakcija bija noskumšana. Viņi nevarēja iedomāties neko citu ārpus cilvēciskām attiecībām. Viņiem šķita, ka Jēzus aiziešana nozīmēs viņu personīgo attiecību beigas. Bet Jēzus teica: “Tas jums PAR LABU, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis (Svētais Gars) nenāktu pie jums” (Jņ.16:7).

Jēzus saviem sekotājiem paredzēja, ka personīgās attiecības ar Viņu nevis tiks sarautas, bet tās attīstīsies jaunā un vēl svētīgākā dimensijā. Un interesanti piebilst šai sakarā, ka pēc Jēzus atgriešanās pie Tēva debesīs Viņa mācekļu vidū nebija manāma ilgošanās pēc “vecajām labajām dienām”, kad Jēzus staigāja un runājās ar viņiem. Jauns cilvēks atstāj sev aiz muguras bērnību – varbūt ne bez zināmas nostaļģijas. Bet ieiešana pieaugušo dzīvē drīz viņu aizrauj ar saviem izaicinājumiem un īstenību, kas pārsniedz visu bērnībā piedzīvoto. Atgriezties bērnībā tagad nozīmētu atrauties no īstenības. Tāpat arī mācekļi virzījās no attiecībām ar cilvēcisku būtni uz plašāku īstenību – uz attiecībām ar garīgu Personu.

Mēs izvirzījām grāmatai uzdevumu raksturot (portretēt) šīs attiecības. Ar kādu nolūku? Ko tu, lasītāj, vēlies saņemt, to izlasot?

Šīs grāmatas uzdevums ir ne tikai aprakstīt attiecības, kādas ģimenei var būt ar Dievu. Kristīgās pieredzes arēna jau ir pārpildīta – vīrieši un sievietes mēģina izdzīvot citu cilvēku pieredzi, jo paši nav iemācījušies manevrēt garīgās pieredzes laukā. Ne arī vēlas analizēt un izskaidrot visu, bet tikai iegūt kādu sapratnes mēru par attiecībām ar Dievu. Lūdzam Dievu, lai mēs varētu piedāvāt kādus praktiskus ieteikumus, kas ģimenes iedrošinātu pilnīgāk un dziļāk uzsākt šīs attiecības. Zināšanas un izpratne palīdzēs to darīt efektīvāk.

6. nodaļa

Jēzus – ģimenes Glābējs un Kungs

Mēdz teikt, ka Dievs glābj ģimenes. Tam ir arī kāds biblisks pamats: stāsts par Noasu, kas būvēja šķirstu, lai glābtu savu saimi (1.M.7:1; Ebr.11:7), Filipu cietumsargs, kas kopā ar ģimeni tika izglābts (Apd.16:31). Norādījumi izceļošanai no Ēģiptes – Vecās Derības lielais glābšanas un atbrīvošanas plāns – pieprasa uz katru NAMU vienu jēru (2.M.12:3).

Vecākiem vajadzētu ņemt nopietni šos Bībeles paraugus un uzticēt savus namus Dievam. Svētais Augustīns par savu atgriešanos pateicas savas mātes Monikas uzticīgajām lūgšanām. Garus gadus viņš bija turējis Dievu izstieptas rokas attālumā. Viņš teica: “Jā, es gribu būt kristietis, gribu Tev kalpot – bet vēl ne tagad.” Neatlaidīgi un pacietīgi Monika lūdza, līdz beidzot viņa sirds atmaiga un tika iegūta Kristum. Tā viņš kļuva par svētību avotu Baznīcai līdz pat šodienai. Tikai mūžībā atklāsies, cik daudz bērnu atvesti Tēva mājās caur ticīgu vecāku lūgšanām.

Ar to jāsākas kristīgas ģimenes dzīvei. Katram tās loceklim, atkarībā no sava sapratnes līmeņa un spējām, vajadzīgs piedzīvot piedošanu un mīlestību, kādu mums Dievs piedāvā Kristū. Katram jāapzinās Jēzus kā šīs ģimenes Glābējs.

Bībele neatstāj vietu šaubām, ka pat mazi bērni var iegūt šo pieredzi. Jēzus runāja par bērnu kā par vienu no šiem vismazākajiem, kas TIC UZ MANI (Mt.18:6). Paralēlā vieta Marka evaņģēlijā norāda, ka šis bērns bija tik mazs, ka Jēzus viņu turēja uz rokām (Mk.9:36). Kad apustulis Pāvils uzrunā “svētos” Efezā un Kolosās (Ef.1:1; Kol.1:2), viņš iekļauj arī bērnus, jo vēlāk savā vēstulē arī viņus uzrunā tieši, brīdinot paklausīt vecākiem tai Kungā (Ef.6:1-3; Kol.3:20). Kaut ko darīt “Kungā” var tikai tas, kas ir ticīgs.

Bībele nepazīst racionālismu, kas uzskata, ka mazi bērni nespēj “ticēt”. Tāds pieņēmums rodas no bibliskā ticības jēdziena pār-intelektualizēšanas. Tiesa, apzinātais, intelektuālais ticības aspekts nāk, saprašanai nobriestot. Taču ticības būtiskais elements – personīga uzticēšanās un garīga vienotība – atkarīga no Dieva laipnības, nevis cilvēka prāta izpratnes par notiekošo. Ticība ir Dieva dāvana, ne cilvēka darbs. Un Bībele neļauj šaubīties, ka Dievs parāda žēlastību ne tikai pieaugušiem, kuri ar prātu tai var atsaukties, bet arī mazajiem, kuri to saņem sajūtu un intuīcijas līmenī. Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties (cerēt un ticēt – angļu Paplašinātajā Bībelē) uz Tevi no mātes krūts (Ps.22:10).

Zīdainis neatsaucas Dievam intelektuālas sapratnes līmenī. Viņa ticība un cerība izpaužas elementārākā līmenī. Taču tāpēc tā nav mazāk reāla. Tā nav kaut kāda “pagaidu ticība”, kamēr sagaidītu dienu, kad atnāks spēja uztvert ar prātu. Mūsu sapratne neierobežo Dieva piekļūšanu mūsu sirdīm. (Citādi, ko mēs teiktu par to cilvēku glābšanas iespējām, kas cieš no smadzeņu bojājuma vai garīgas atpalicības?) Mēs ticībā varam atsaukties Dievam, sen pirms šo procesu saprotam vai varam aprakstīt gudros vārdos.

Jānis Kristītājs nepārprotami atsaucās Kungam Jēzum, pirms viņi abi bija piedzimuši! Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt… un viņa stiprā balsī sauca… ”Tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt” (Lk.1:41-44).

Tiešām, Bībele uz to raugās no gluži pretēja viedokļa. Īstais šķērslis ticībai ir nevis bērna intelektuālā brieduma trūkums, bet gan pieaugušā pārāk intelektuālā spriedelēšana. Arī MAZOS BĒRNUS Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos… Jēzus… tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā” (Lk.18:15-17). Tā kā mēs Valstību saņemam ticībā, tad nemaldīgā Jēzus autoritāte apliecina, ka bērni – pat mazie bērni – patiešām var saņemt Viņa glābjošo žēlastību. Tas ir būtiski svarīgi kristīgai ģimenei. Mums jātic, ka Svētais Gars darbojas arī vismazākajā bērnā, vadīdams viņu personīgās attiecībās ar Jēzu.

Ja mums pietrūkst šīs būtiskās Bībeles mācības, mēs bieži radām mākslīgas problēmas ar vecāku atbildību. No vienas puses mēs mācām bērnus dziedāt: “Jēzus mani mīl.” Bet no otras puses mēs pa daļai pieņemam racionālistisko uzskatu, ka bērni “nespēj ticēt”, un gaidām to dienu, kad viņi paaugsies un varēs “uzņemt Kristu”. Kaut mēs uzticētos Bībelei un saprastu, cik patiesi bērns tic tam, ko viņš dzied! Viņa sirdī nav citas domas, kā vienīgi: Jēzus patiešām mīl. Bērna problēma nav ticības, bet pieredzes trūkums. Vecāku uzdevums ir ļaut šai ticībai kļūt par durvīm uz pieredzi. Vecākiem konkrēti un praktiski bērnam jāpalīdz ieraudzīt Jēzus mīlestību ikdienas dzīves notikumos.

Prātnieciski teologi ir paraduši ticību un pieredzi pretstatīt, it kā tad, kad ir ticība, tev nav vajadzīga pieredze, ne arī tu to vēlies. Nekas nevar būt tālāk no Bībeles vārda, kur ticība vienmēr noved pie pieredzes. Jaunās Derības ticība nevis “meklē zīmes”, bet tā ir ticība, kurai “zīmes seko” (Mk.16:17). Citiem vārdiem sakot, nav jāmeklē pieredze, lai ticētu, bet ir sagaidāms, ka jūsu ticība novedīs jūs pie apstiprinošas pieredzes. Bez pieredzes ticība kļūst auksta, mirusi, formāla, bauslībnieciska. Bērniem jāmāca ne tikai ticēt, ka Dievs ir, bet spert arī nākamo soli saskaņā ar Bībeles aicinājumu – jāpalīdz viņiem pieredzēt, ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā (Ebr.11:6).

Tas nekavējoties ietekmēs to, kā mēs lūdzam kopā ar bērniem. Tas vedīs tālāk par “Dievs, svētī māmiņu un tēti…” pirms gulētiešanas – lūgšanu, kas visumā nepakļaujas sakāvei vai neuzklausīšanai – vedīs uz īstu ticības lūgšanu, tādu, kas meklē un arī saņem noteiktu atbildi.

Mūsu jaunākais dēls reiz bija pazaudējis goda piespraudi, kuru bija ieguvis skolā. Viņam to vajadzēja nēsāt pie kaklasaites, tās pazaudēšanu uzskatīja par lielu kaunu. Mēs pārrakņājām visu viņa istabu, meklējot šo piespraudi, bet nekur neatradām. Tad savās rīta lūgšanās mēs lūdzām, lai varētu šo goda zīmi atrast. Pēc divām dienām, kad ierados mājās vakariņās, viņš mani sagaidīja pie durvīm starojošs: “Mēs atradām manu piespraudi – tieši kā es lūdzu!” Ducis nopietnu, teoloģiski korektu apgalvojumu nespētu sešgadīgo zēnu tā pārliecināt par Dieva mīlestību, kā šī viena vienkāršā atbilde uz lūgšanu.

Ja bērna ticība balstās vienīgi uz iemācītu doktrīnu, to viegli var satricināt, saduroties ar citādām mācībām vidusskolas un koledžas gados. Bet bērnam, kas sevī nes atmiņas par neskaitāmām sastapšanās reizēm ar Dieva realitāti, nebūs jāraizējas par savas ticības noturēšanu. Ticība turēs viņu.

Visai bieži mēs neuzdrošināmies vadīt savus bērnus vienkāršā ticības piedzīvojumā, tāpēc ka neesam droši paši par savu ticību. Aiz mūsu dievbijīgās izlikšanās slēpjas bailes. “Ko tad, ja nekas nenotiks?” Un kas par to, ja nekas nenotiks? Ja Dievs neatbild uz lūgšanām, vai tad nav labāk, ja to uzzinām tūlīt un varam atmest visu šo dievbijīgo blēņošanos? Ja pie Dieva nevar griezties ar visām savām ikdienas vajadzībām, vai labāk to neatklāt uzreiz, lai pasargātu bērnus no liekulīgas un neauglīgas ticēšanas visspēcīgam Dievam, kas nepakustina ne mazo pirkstiņu?

Profesors, kurš aiz bailēm zaudēt studentu uzticēšanos atteiktos izdarīt eksperimentu ar aprakstīto ķīmisko elementu, būtu pazaudējis savu zinātnieka stāju. Bet tas profesors, kas droši un atklāti eksperimentē, ved savus studentus uz precīzām un pārbaudītām zināšanām par to, kā šis elements reaģē dažādos apstākļos.

Bieži lūgšanas nesaņem atbildi. Nebēgsim svētulīgā apgalvojumā, ka Dievs atbild vienmēr, tikai reizēm šī atbilde ir: “Nē” vai “Pagaidi”. Šī “galviņas paglaudīšana” domāta nesatricinātas ticības uzturēšanai. Bet patiesībā tā padara lūgšanu par bezpersonisku mācību vingrinājumu, nevis personīgu sastapšanos ar Dievu. Dažreiz Dievs patiešām saka “nē”. Bet šis “nē” nav tikai mūsu izdarīts loģisks secinājums, kad lūgšana palikusi neatbildēta. Tā ir patiesa pārliecība, ka Dievs ir runājis – un savā veidā tikpat svētīga atbilde kā “jā”. Bet bieži mēs nedzirdam ne “jā”, ne “nē” – ir vienkārši klusums, it kā Dievs mūsu lūgšanās neklausītos. Mums vajadzīga drosme vest bērnus šajos ticības pārbaudes ūdeņos. Jo tieši te mēs mācāmies pareizi lūgt. Te mēs cīnāmies ar Dievu, kamēr Viņš mūs nesvētīs. Te mūsu sastapšanās ar Dievu kļūst reāla. Neatbildēta lūgšana ir kā neveiksmīgs eksperiments – dzinulis tālākai meklēšanai.

Ticība nav augsts un cēls cietoksnis, kur varam sēdēt drošībā, pacelti pāri pār sīkiem konfliktiem un dzīves pārbaudījumiem. Ticība ir ierocis, ar kuru dodamies cauri visām dzīves cīņām un sarežģījumiem. Mēs piedzīvojam triecienus un sakāves, iekļūstam neizpratnē un šaubās. Bet turpinām cīnīties. Un uzvaram, kad uzdrošināmies ticēt. Ticība mūs nepaceļ pāri vajadzībai pēc pieredzes, caur kuru varam ieraudzīt Dieva realitāti visā tās godībā. Ticība darbojas tieši virtuvē, birojā un rotaļlaukumā. Tā mūs neved prom no dzīves, bet ieved mūsu dzīvē Dievu.

Bērni var piedzīvot šādu ticību. Viņi spēj pieņemt vilšanos un sakāves, kurās mūsu ticība rūdās un nobriest, ja vien redz savos vecākos to pašu uzdrīkstēšanos. Jo Dievs viņus nepārbaudīs vairāk, kā viņi spēj panest. (Skat. 1.Kor.10:13). Uzdrīkstoties viņu ticība pieaugs, jo viņi pārliecināsies, ka Jēzus ir dzīvs. Ticība nerodas no prāta apsvērumiem. Tā nāk no sastapšanās ar Jēzu. Tā var iesākties, pieņemot cita cilvēka liecību, bet tālāk veidojas caur personīgu sastapšanos, tāpat kā tas notika ar samariešiem, kas dzirdēja sievietes liecību un tai noticēja, bet tad viņi devās satikt Jēzu paši (skat. Jņ.4:39-42). “Nu mēs vairs neticam vecāku runāšanas dēļ, ka Jēzus mūs mīl, bet es pats esmu piedzīvojis… ka Viņš ir mans Glābējs.”

Roku rokā ar ģimenes pieredzi par Jēzu kā Glābēju iet ģimenes nodošanās Jēzum kā Kungam. Jēzus ir ne vien mūsu mājas viesu istabā, Viņš ir tronī. Visas mūsu sarunas, nodarbošanās un lēmumi aptver ne vien visus mūsu ģimenes locekļus, bet iesaista arī Jēzu – Viņš ir mūsu Kungs.

Daudzus cilvēkus no attiecībām ar Jēzu atbaida tieši tas, ka Viņš ir Kungs. Nu vairs nav cita ceļa, kā izvairīties no savas ticības realitātes izjūtas, kā vienīgi nepaklausība. Un pretēji, nekas cits tā neuzturēs mūsos Jēzus klātbūtnes apziņu, kā paklausība Viņam kā Kungam. Ģimenei, kas vēlas dzīvot kopā ar Jēzu, jāatzīst Viņa valdīšana jebkurā viņu dzīves jomā.

Divas jomas ģimenes dzīvē ir kā atslēgas, kas palīdz atvērt ceļu Kungam Jēzum. Divas nozīmīgas lietas mūsu dzīvē ir jānodod Viņam: laiks un nauda.

Tas nozīmē iedalīt noteiktu laiku ģimenes lūgšanām. Nākamajā nodaļā būs īpaši ieteikumi, kā to vērst par nozīmīgu ģimenes pieredzi. Šeit tikai norāde uz nepieciešamību šim mērķim veltīt īpašu laiku. Ja Jēzus patiešām ir dzīvs, un Viņš ir mūsu ģimenes Kungs, tad nav iedomājams, ka mēs varētu neveltīt kādu daļu no mūsu dienas tieši Viņam.

Ģimenes dažreiz ar lielu pārsteigumu atklāj šo vienkāršo lietu, ka ģimenes lūgšanai veltīts laiks var brīnumaini pārvērst visu, kas mājās notiek. Iemeslu tam nav grūti atrast. Kad tu jebkam veltī laiku, tu tam noskaņojies pats un nodrošini visus vajadzīgos apstākļus. Tu gatavojies brokastot: ķermenis sagatavojas barības uzņemšanai, un ēdiens noteikti ietekmēs ķermeni. Tu izlem veltīt laiku, lai piezvanītu draugam un uzaicinātu viņu kopā aizbraukt pusdienās: tas ietekmēs tavu dienu, viņa dienas darbus, arī auto stāvvietas apkalpotāja, viesmīles un restorāna pavāra darba dienu, atkarībā no jūsu apmeklējuma ilguma. Kad ģimene veltī īpašu laiku vienīgi Jēzum, tā ir laika un apstākļu izkārtošana starp viņiem un debesu un zemes Kungu. Ar to viņi atver durvis visam tam radošajam potenciālam, kādu Jēzus vēlas ienest šajā ģimenē.

Otra lieta ir naudas uzticēšana. Tas nozīmē, ka vismaz vienu desmitdaļu visu ģimenes ienākumu dodam tam Kungam. Kāds ir teicis, ka nauda ir iesaldēti sviedri. Tā apliecina mūsu ieguldīto laiku un prasmes, dod iespējas apmierināt mūsu materiālās vajadzības. Kopš Ēdenes dārza lāsta cilvēks neuzticīgi “šķielē” uz dzīves materiālajām vajadzībām ar divējādām emocijām: bailēm un alkatību… raizēdamies, lai pēc grūtajiem darba sviedriem nepaliktu tukšā. Kad ģimene pirmo reizi uztic desmito daļu savu ienākumu tam Kungam, tā saista savu materiālo nākotni ar Dievu. Kaut arī tas aizvaino humānista altruistiskās pretenzijas, Bībele skaidri runā par desmito tiesu kā noguldījumu:

Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā apmērā… un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debesu logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! (Mal.3:10)

Kad Dievs prasa desmito tiesu, viņš aicina ģimeni nolikt malā bailes un alkatību, lai dotu Viņam no saviem ienākumiem. Pretī Viņš apsola viņus materiāli svētīt. Un ģimenes, kas Viņam uzticējušās, ir pārliecinājušās, ka Viņš spēj tā svētīt mūsu darbu un pasargāt mūs no nevajadzīgiem izdevumiem, ka nepazīstam trūkumu. Desmitās tiesas došana tik bieži tiek pasniegta kā nopietns pienākums, ka nepamanām tās dziļāko nozīmi: Dievs vēlas mūs svētīt materiālās lietās. Viņš vēlas, lai ģimenei par to būtu drošība. Bet Viņš grib, lai šī drošība būtu balstīta Viņā, nevis darbā vai ērtos līdzekļu noguldījumos – tie var izgaist vienas dienas laikā. Tādēļ Viņš mūs lūdz atdot Viņam mūsu ienākumu pirmo desmitdaļu kā noguldījumu, kuram nav citu drošību, kā vien Viņa labais vārds. Ģimene, kas mācījusies šajā jautājumā Dievam uzticēties, piedzīvo drošību, ar kuru nekas cits nevar sacensties.

7. nodaļa

Vecāku priesterība

Rakstīdams kristiešiem, Svētais Pēteris saka: Jūs esat… ķēnišķīgi priesteri… (1.Pēt.2:9). Mārtiņš Luters reformācijas laikā atdzīvināja mācību par “visu ticīgo priesterību”. Protestanti parasti uzsver, ka tas dod katram ticīgajam personīgu pieeju Dievam, bez kāda starpnieka; cilvēks pats sev darbojas kā priesteris.

Tik tālu tā ir patiesība. Priesterības tradīcija nodrošināja arī priestera kalpošanu sev pašam (skat. 3.M.9:7). Taču kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā priestera kalpošanas galvenais uzsvars ir uz kalpošanu citiem. Tas, ko priesteris dara priekš sevis, ir sagatavošanās uz kalpošanu citiem. Mēs esam aicināti priesterībai ne tikai, lai uzturētu savas personīgās attiecības ar Dievu, bet, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā (1.Pēt.2:9). Visu ticīgo priesterība nozīmē, ka ticīgajam ir personīga pieeja pie Dieva. Bet vēl svarīgāka nozīme tam, ka ticīgais var darboties kā priesteris cita labā.

Kādu milzīgu kalpošanas lauku šai priviliģētajai kalpošanai piedāvā kristīgas mājas. Vecāki – tā Kunga priesteri! Dieva aicināti un nozīmēti saviem bērniem par priesteriem.

PĀRSTĀVĒT DIEVU SAVIEM BĒRNIEM

Liturģiskajā lūgšanā kalpotājs vai priesteris dažubrīd pavēršas pret cilvēkiem un dažu pret altāri. Abiem stāvokļiem ir noteikta nozīme: viņš pagriežas pret cilvēkiem, kad Dieva vārdā uzrunā cilvēkus; viņš pagriežas pret altāri, kad cilvēku vārdā runā ar Dievu. Šie divi stāvokļi simbolizē priestera divas funkcijas: pārstāvēt Dievu cilvēkiem un pārstāvēt cilvēkus Dievam.

Arī vecāku priesterība ietver šos pašus divus stāvokļus. Vispirms vecāki ir aicināti rādīt Dievu saviem bērniem. To viņi dara ar savu piemēru, kā arī mācot un vadot dažādās ģimenes lūgšanās. Tad vecāki aicināti nest savus bērnus Dieva priekšā. Tas notiek, galvenokārt, ar lūgšanu kalpošanu.

5.Mozus grāmatas 6:4-9 ir labs ceļvedis vecākiem-priesteriem tajā stāvoklī, kad viņi ir pievērsušies savam bērnam. Te doti trīs galvenie soļi, kā rādīt bērniem Dievu.

Rādīt Dievu saviem bērniem – ar piemēru

Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.

Šī pazīstamā Rakstu vieta patiešām ir vecākiem labs sākums pamācīšanai. Ievērojiet, ka aprakstītā attieksme pret Dievu vispirms vajadzīga vecākiem pašiem. Bez vecāku nopietnas Dieva mīlestības viņu mācība bērniem būtu tukša un bez pamata. Sākuma punkts un pamats vecāku priesterībai ir viņu pašu mīlestība un uzticība Dievam.

Ja vecākiem nav dzīvu attiecību ar Jēzu, viņiem nav cerību iedot šādas attiecības bērniem. Vai vecāku attiecības ar to Kungu ir tikai sauss likums un noteikumu pildīšana? Varbūt stīva morāle un nekas vairāk? Garlaicīga reliģisko pienākumu un vingrinājumu virkne, kas nedod nekādu patiesu prieku? Plāns finieris ārpusei, priekš parādes? Bērniem garīgajās lietās ir daudz lielākas uztveres spējas, nekā pieaugušie kādreiz iedomājas. Viņi atsaucas ne tikai uz vecāku vārdiem un viņu formālo ticību. Tie sajūt ticības iekšējo garu un uz to reaģē. Bieži vien jauni cilvēki, kas saceļas pret kristīgo ticību, nepavisam nav pret Dievu. Viņi dzīvo Dievu vispār nekad nav sastapuši, lai pret Viņu varētu nostāties. Tie saceļas pret mirušu reliģisku formālismu, kas tikai uzspiež kādus likumus un rituālus.

Vecākiem, kas vēlas, lai viņu bērni pazītu Dievu, pašiem ar Dievu jākopj attiecības. Pirmkārt un galvenokārt, tas nozīmē lūgšanu dzīvi. Nekāda morāles vai reliģijas mācība, ne stingra disciplīna un baznīcas apmeklēšana nevar aizstāt vecāku lūgšanu trūkumu. Lūgšanas priekšrocība ir tā, ka tajā un caur to mēs pārejam no teorijas uz īstenības un personīgas pieredzes sfēru.

Kā var pārliecināt bērnu, ka Dievs ir svarīgs, ja paši nekad neveltām laiku Viņam? Kā var izlikties, ka Viņu mīlam, ja gandrīz ne minūti neesam ar Viņu kopā? Bērni var pienākuma pēc apgūt rituālus un pirms maltītes dziedāt: “Dievs ir liels, Dievs ir labs, par dāvanām paldies.” Bet sirds dziļumos, kur mīt mūsu īstā attieksme, skan cita vēsts: “Dievs ir liels, bet Viņš var pagaidīt; man taču ļoti jāsteidzas.”

Laimīgs tas bērns, kas dažreiz atrod savus vecākus uz ceļiem, kas redz māti un tēvu agri mostamies un regulāri noejam vienatnē ar Dievu. Tāds bērns ir ieguvis mācību, kādu nevar dot neviena lekcija. Viņš redz, ka Dievs ir svarīgs – pietiekoši nozīmīgs, lai Viņam veltītu no sava laika; un ka Viņš ir Persona – tā nav tikai paklausīšana Viņa likumiem, bet tu patiešām sarunājies ar Viņu.

Personīga lūgšana nav nekas tāds, ko var darīt tikai pienākuma pēc. Un jūs to neuzņematies tāpēc vien, lai rādītu labu piemēru saviem bērniem. Jūs to darāt, tāpēc ka tas ir svarīgi. Lūgšana nav dievbijīgs vingrinājums. Tā ir nopietna svarīgu lietu kārtošana ar Dievu.

Es pirmoreiz uztvēru lūgšanu nopietni, kad mācījos semināra pēdējā pusgadā. Bija atlikuši tikai seši mēneši līdz tam, kad man bija jāiet mācīt cilvēkiem, kā sekot tam Kungam un būt labiem kristiešiem, tomēr es nekad nebiju ņēmis nopietni lūgšanu. Jā, es biju “lūdzis”. Es biju lietojis žestus. Es biju teicis vārdus. Bet, ja mana lūgšana kādreiz tiktu atbildēta, es būtu vispārsteigtākais cilvēks pasaulē.

Kādu vakaru semināra pirmā kursa laikā es dzēru kafiju ar diviem agrākajiem koledžas biedriem. “Es nezinu, cik ilgi vēl izturēšu šai seminārā,” es sacīju saīdzis. “Lūgt, lūgt, lūgt! Pirms katras nodarbības. Tas var traku padarīt! Pilnīgi pietiktu ar reizi dienā vai reizi nedēļā.” Man tā bija tikai rutīna, ar kuru jātiek galā, pirms var ķerties pie nopietna prāta izglītošanas darba.

Es neuztvēru lūgšanu nopietni. Paanalizējot savu domāšanu, es būtu izdarījis vēl vienu atklājumu: es tiešām neuztvēru nopietni arī Bībeli. Es neuztvēru nopietni pārdabisko pasauli. Tādēļ lūgšana man nebija nekas vairāk, kā kāda psiholoģiska litānija vai cienīga rutīna, ko cilvēki pilda kā reliģisku pienākumu vai vingrinājumu. Bet Dievs, kas atdara aklo acis, bija ieplānojis atvērt arī manējās.

Semināra gados man bija darbs mūsu draudzes izdevniecībā. Manos darba pienākumos ietilpa arī kristīgās literatūras apskats radio programmā. Uz mana rakstāmgalda reiz gadījās Agneses Senfordas (Sanford) grāmata “Dziedinošā Gaisma”. Sāku to lasīt. Atklāju tajā gluži mūsdienīgu personību, kas, mūsu laikā dzīvodama, lūgšanu uztver nopietni. Viņa lūdza un redzēja lietas notiekam. Viņa tā runāja par lūgšanu, ka man uzmetās zosāda. Viņa rakstīja par lūgšanu tā, kā zinātnieks rakstītu par dabas likumiem un spēkiem. Tas izklausījās tā, it kā pētnieks ķīmiķis sacītu: “Mūsu eksperiments neizdevās – pamēģināsim citu maisījumu.” Tā viņa attiecās pret lūgšanu. Viņa teica: “Ja esat ieslēguši gludekli un tas nesilst, jūs neapsēžaties, sakot: `Ak, mīļais gludekli, lūdzu kļūsti karsts!` Un, kad nekas nenotiek: `Tā laikam nav Dieva griba, ka šis gludeklis siltu.` Tas būtu smieklīgi – ejiet un pārbaudiet savienojumu, jūs atradīsiet, kas ir par iemeslu. Tas ir radīts tā, lai varētu silt. Tam gludekļi domāti. Un lūgšanas domātas, lai tiktu atbildētas. Jūs lūdzat tādēļ – lai saņemtu atbildi. Lūgšana, kas izskan un neatgriežas ar atbildi, nav nekāda lūgšana – tā ir tikai puse no lūgšanas. Lūgšana nekad nav pilna, kamēr nav atnākusi atbilde. Atbilde, protams, būs atkarīga no tā, kāda bijusi lūgšana. Bet atbildei ir jābūt, tāpēc ka lūgšanā ir iesaistīti divi: lūdzējs un Tas, kuru lūdz.”

Tā man bija jauna pasaule. Es nevarēju neņemt vērā to, ka šī sieviete šeit neskaidro kādu teoriju. Viņa apraksta to, ko pati tiešām piedzīvojusi. Tas mani ārkārtīgi saviļņoja. Sāku pārlasīt Bībeli, visu to, ko savā prātā biju “izgriezis ārā”. Lēnām sāka uzaust doma: “Varbūt kaut kas tāds varētu notikt. Varbūt tas var notikt šodien – lūgt par slimajiem un sagaidīt viņu izveseļošanos, lūgt par brīnumiem un redzēt tos notiekam.”

Es sāku ar meklēšanu Rakstos. Tad pētīju Baznīcas vēsturi. No šādām studijām kļūst skaidrs: katrs liels Dieva vīrs vienmēr ir liels lūdzējs. Šim likumam nav izņēmumu. Padomājiet par Mozu, Nehemiju, Daniēlu, par apustuļiem. Liels Dieva vīrs neizbēgami ir liels lūdzējs, šīs divas lietas vienmēr iet kopā.

Padomājiet par mūsu Kungu Jēzu pašu. Ko mācekļi Viņam lūdza iemācīt? Vai izdzīt velnus, vai piecelt no gultām slimniekus, vai apklusināt vētru, vai pārvērst ūdeni vīnā, darīt brīnumus? Nē, ne to viņi lūdza, lai Jēzus viņiem iemācītu darīt. Vienīgā lieta, ko viņi lūdza, bija: “Kungs, māci mums lūgt!” Viņi bija secinājuši, vērojot Jēzu, ka Viņa spēkpilnā dzīve nāk no Viņa lūgšanām. Viņš veselas naktis pavadīja lūgšanā. Un tad darbojās Gara spēkā. Viņi saskatīja šo sakarību starp Jēzus lūgšanu dzīvi un Viņa kalpošanu.

Uzšķiriet Veco Derību un palūkojieties uz Samuēlu. Tas ir varens apliecinājums lūgšanu spēkam – un cik augstu viņa lūgšanas tika novērtētas. 1.Samuēla grāmatā 7:4  lasām par Israēla elkdievību. Tad Samuēls viņiem saka: “Sapulciniet visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labā piesaukšu to Kungu!” Citiem vārdiem sakot: “Es mēģināšu jūsu stāvokli labot.” 1.Samuēla grāmatā 8:5 Israēla bērni nāk pie Samuēla, lūgdami nozīmēt un svaidīt viņiem ķēniņu. Viņš saprata, ka tā ir Dieva varas noraidīšana. Viņi labāk gribēja cilvēku par ķēniņu, nekā tiešā veidā būt zem Dieva likuma. Samuēls tiem darīja zināmu, kādās briesmās viņi var iekļūt un kādas nelaimes viņus var piemeklēt šīs nesaprātīgās rīcības dēļ. Bet ļaudis lūdzās: “Aizlūdz par saviem kalpiem to Kungu, savu Dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs arī vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu” (1.Sam.12:19). Tā kā Dievs bija ar Samuēlu par to runājis un atļāvis dot viņiem ķēniņu, tad Samuēls teica: “Nebīstieties! Jūs gan patiešām esat šo ļaunumu izdarījuši; tomēr neatkāpieties no tā Kunga, bet kalpojiet tam Kungam ar visu savu sirdi. Un neatkāpieties, sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tie ir nieki. Gan tas Kungs savu tautu neatmetīs sava lielā vārda dēļ, jo tam Kungam ir paticis jūs darīt par savu tautu. Arī es nekad neapgrēkošos pret to Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jūs staigāt labo un taisno ceļu.” (20-23.p.)

Tas nebija dievbijīgs vingrinājums. Mēs dažreiz kādam sakām: “Lūdz par to un to” vai “Palūdz par mani.” Bieži vien cilvēks pāriet mājās, visu aizmirsis, un ar to arī viss beidzas. Mēs nekad neuzzināsim, viņš lūdza vai ne, jo nekas taču nenotika! Kad Samuēls lūdza, lietas notika. Tā vajadzētu būt, kad lūdzam.

Mārtiņš Luters bija lūgšanu vīrs. Viņš teica, ka lielā aizņemtībā viņam agri jāceļas, jo vajadzīgs vairāk lūgt. Viņš neaizbildinājās: “Ak, esmu pārāk aizņemts, lai lūgtu.” Kad Luters bija aizņemts, viņš juta vajadzību ierasto divu stundu vietā lūgt četras stundas dienā. Viņš bija sešu bērnu ģimenes galva.

Stāsta, ka Anglijas karaliene drebējusi, kad Džons Nokss (Knox) nometies ceļos; viņš lūdzis ar tādu spēku, ka pamodusies visa Skotija. “Kungs, dod man Skotiju, vai arī es miršu!” viņš saucis. Viņš tik intensīvi lūdza, ka tas Kungs atbildēja. Kas notiktu mūsu ģimenēs, ja mēs sāktu uztvert lūgšanu tik nopietni, kā daži no šiem pagātnes lielajiem Dieva vīriem?

Mazāk senos laikos atrodam stāstu par mazu nēģeru zēnu, vārdā Samuēls Moriss (Morris). Viņš atgriezās no pagānisma kristietībā 1888.gadā. Viņš atnāca uz misijas staciju no Āfrikas džungļiem un tika konvertēts sešpadsmit gadu vecumā. Gadu vēlāk viņš devās uz Ameriku un mira divdesmit vienu gadu vecs. Taču šajā laikā viņš kļuva par visas misionāru kustības sācēju Savienoto Valstu protestantiskajā Baznīcā.

Mācīdamies skolā Indianā, Samuēls Moriss tur apmeklēja draudzi. Viņš lūdza atļauju runāt. Mācītājs bija tikko kā apsēdies, atdevis jaunajam Semijam vietu kancelē, kad izdzirda spēcīgu saviļņošanos. Paskatījies viņš ieraudzīja visu draudzi uz ceļiem, raudot, lūdzot un saucot aiz prieka. Semijs bija kancelē – viņš nevis sludināja, bet lūdza. Kā viņš teica, “runāja ar Tēvu”. Vēlāk mācītājs par šo gadījumu stāstīja: “Es nemēģināju saklausīt, ko viņš teica. Mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās lūgt. Neatceros, ne ko es teicu, ne ko Semijs, bet es zinu, ka mana dvēsele dega kā vēl nekad.” Tāda Svētā Gara klātbūtne šajā draudzē nekad agrāk nebija piedzīvota.

Dabīgi, rodas jautājums: “Cik daudz laika man vajadzētu pavadīt lūgšanā?” Ļaujiet man ieteikt: pieņemiet par mērķi pusstundu dienā, vēlāk visu stundu. Bet sāciet no tās vietas, kur esat šobrīd. Ja vispār nekad neesat lūguši, sāciet ar piecām minūtēm dienā. Vēlāk palieliniet uz desmit, tad piecpadsmit, tad vairāk. Nevar pēkšņi ielēkt saspringtā garīgā vingrinājumā, gluži tāpat, kā fiziskas vingrošanas programmā. Uzsākot pakāpeniski, jūs varēsiet sasniegt stundu dienā.

Doma par veselu stundu lūgšanā sākumā var satriekt. “Tik daudz laika! Man jāiet darbā… Man ir tik daudz, ko darīt!” Tomēr, ja jūs pēkšņi nopietni saslimtu un ārsts jums teiktu: “Jums jāveltī terapijai stunda dienā,” jūs to darītu bez iebildumiem. Vai jūsu ģimenes labklājība nav tik pat vērta? Bez tam, ja esat Kristus miesas loceklis, arī tai vajadzīgas jūsu lūgšanas. Kristus miesas veselība atkarīga no tās locekļu veselības un spēka – no indivīdiem un ģimenēm, kas to veido.

Ja Savienoto Valstu prezidents jums teiktu: “Jums ir īpašs talants, kas man palīdzētu vadīt valdību. Es gribu jūs apciemot un personīgās sarunās pavadīt stundu dienā” – tas jūs tā iepriecinātu, ka jūs par to stāstītu visiem draugiem. Nekas nedrīkstētu šo stundu traucēt, jo tas būtu liels gods – pavadīt stundu sarunā ar prezidentu. Kad Visuma Kungs jums saka: ”Es gribu ar tevi parunāt stundu dienā,” vai drīkstam teikt, ka tas ir par daudz? Kad Dievs atradīs vecākus, kuri grib veltīt laiku lūgšanām, Viņš iegūs ģimenes, caur kurām var strādāt, iegūs sagatavotus cilvēkus.

Rēķinieties ar sākotnējo mērķi pusstundu netraucētas lūgšanas dienā. Šai laikā nododieties tikai lūgšanai. Atslēdziet telefonu, ja nepieciešams. Informējiet ģimeni un draugus, ka šajā stundā jūs neesat pieejami. Ja vecāki mācīsies lūgt – tā ir atslēga Dieva darbam mūsu ģimenēs.

Kad aplūkosim vecāku Dievam pievērsto stāvokli, nesot savus bērnus Dieva priekšā, dosim dažus padomus lūgšanai. Tagad tikai par lūgšanas svarīgumu. Tā ir darbnīca, kurā vecāku-priesteru dzīve tiek kalta un veidota par instrumentu, ko Dievs var lietot, lai svētītu bērnus, kurus Viņš šai namā ir ievietojis.

No lūgšanu dzīves vārda tiešā nozīmē plūst dzīve Dieva līdzībā: tā būs Dieva rokas veidota un formēta dzīve. Jūs varēsiet dabiski runāt ar bērniem par Dievu. Bez mulsuma, bez mākslotas izlikšanās jūs varēsiet ieaicināt to Kungu daudzos savas ģimenes dzīves aspektos. Jēzus klātbūtne ģimenē kļūs bērniem reāla, jo tā būs reāla jums pašiem. Laimīgs tas bērns, kam ir tādi dievišķi vecāki!

Rādīt Dievu saviem bērniem – caur Vārdu

Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek uzrakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.

Dieva pavēlētā reliģiskā apmācība bērniem nav viens-divi-un-gatavs. Tā ir uzcītīga mācīšana. Uzcītīga šai gadījumā nozīmē pārliecinoša. Ne skarbā, nomācošā skolmeistara garā. Tā ir Dieva Vārda rāma ieaušana ģimenes dzīves audumā – kad sēžat savā namā, kad izejat pastaigā, kad ejat gulēt un kad ceļaties. Dieva Vārdu dabīgi pieminam saistībā ar visu, kas ģimenē notiek. Un caur šo Vārdu Jēzus ieņem savu mājvietu ģimenē – tikpat dabīgi, kā saules gaisma ieplūst caur logu, kad atveram žalūzijas.

Mūsu mācīšanas mērķis ir Jēzus klātbūtne. Ir vajadzīga uzcītīga mācīšana, jo Viņa klātbūtne ģimenē ir svarīga, vissvarīgākā. Mēs dzīvojam laikmetā, kad tūkstošiem sirēnu dzied mūsu bērnu ausīs un prātos. Nepietiek tikai iemācīt viņiem morāles kodeksu. Nepietiek tikai iemācīt no galvas dažas lūgšanas. Mūsu mājām jābūt tik ļoti Jēzus klātbūtnes piepildītām, ka Viņu var sastapt ik pagriezienā; ka bērni mācās Viņu pazīt un mīlēt tikpat viegli kā savus vecākus. Tad Jēzus iegūs viņu uzticību un rosinās viņu iztēli. Tas ir vienīgais pretlīdzeklis pret tumsas spēkiem un šīsdienas pasaules samaitātību. Tas laiks ir pagājis, kad vecāki bērniem varēja sniegt patīkamu un vieglu ticības mācību. Mūsu bērniem vai nu jāpiepildās un jāsajūsminās par Jēzu, vai arī viņi piepildīsies un būs sajūsmā par grēku. Viss, ko varam saviem bērniem dot, būs bez jēgas, ja necentīsimies viņiem dot Jēzu.

Iepriekšējā nodaļā teicām, ka būtiskais ģimenes attiecībās ar Jēzu ir veltīt laiku lūgšanai. Daudzās citās ģimenes dzīves jomās runāsim par Jēzu. Šeit runājam ar Jēzu. Jēzus klātbūtne ģimenē visskaidrāk sajūtama, kad tā sapulcējusies, lai Viņu pielūgtu. Lūgšanā mēs pulcējamies Viņa klātbūtnē; esam kopā Viņa vadībā; pasniedzamies, lai saņemtu Viņa žēlastību; ieklausāmies Viņa Vārdā; sevi pakļaujam Viņa gribai. Cilvēku problēma ir viņu egocentrisms: par centru darām sevi, savu ģimeni, savas intereses, un nevis Dievu. Ģimenes lūgšanā mēs katru dienu pārorientējamies uz savu īsto centru – uz Kristu.

Ģimenes lūgšanu vadmotīvs ir Svētā Gara iedvesmota daudzveidība. Mūsu dzīvi kopā ar Jēzu nav iespējams izteikt ar statiskām formām. Nevar būt kāds viens paraugs visām ģimenēm, ne arī vienai ģimenei derīgs visos gadījumos. Lūgšanas veids mainīsies atkarībā no bērnu vecuma, no mūsu pašu kultūras un izglītības mantojuma, no mūsu piederības draudzei – galvenais, lai tā būtu dzīva satikšanās ar Dievu, kurā piedalās katrs ģimenes loceklis. Sekojošie ieteikumi tā arī jāuztver – kā ieteikumi. Kad jūsu ģimene būs pieņēmusi kādu disciplinējošu paraugu, Svētais Gars tam pievienos kādu īpaši jums domātu radošu variantu.

Dziedāšana. Tāda vienkārša lieta kā dziesmu grāmatu sagādāšana – katram ģimenes loceklim savu – patiešām bagātīgi atmaksājas. Mūsu ģimenē mēs izvēlamies jaunu dziesmu, iesākot jaunu nedēļu, un katru dienu to dziedam lūgšanas sākumā. Katrs ģimenes loceklis savu reizi izvēlas nedēļas dziesmu. Bērniem būs tieksme izvēlēties “mīļāko” dziesmu. Vecāki var biežāk parūpēties par kaut ko jaunu. Tā ģimenē katrs apgūs bagātīgu kristīgās mūzikas krājumu.

Ja kādam ģimenē ir mūziķa dotības, var dziedāt ar pavadījumu. Dažādībai var arī dziedāt līdzi kādam mūzikas ierakstam.

Nav nejaušība, ka Vecās Derības lūgšanu grāmata, Psalmi, satur vairākkārtīgu pamudinājumu: Dziediet tam Kungam! Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu! Dziedāšanai ir neparasta spēja atbrīvot emocijas, atraisīt no aizturēm, lai mēs varētu brīvi lūgt.

Uzruna. Šis ir solis, kas ģimenes lūgšanā bieži tiek izlaists. Taču tas rada realitātes izjūtu un piedod vērtību visam tālākajam. Tas nozīmē piesaukt vai uzaicināt Svēto Garu būt mūsu vidū. Reizēm tas var būt formālais “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Tas tiecas vienot mūsu ģimeni lūgšanā ar visu lielo ģimeni, Baznīcu. Citreiz varam sākt neformālāk, spontānāk: “Kungs Jēzu, šeit mēs nākam kopā, lai dzirdētu Tavu vārdu. Esi mūsu vidū, Kungs Jēzu!” Četrgadīgais var pat pateikt: “Sveiks, Jēzu, mēs sākam!” (Ja vien tas nekļūst par muļķošanos, mums nevajadzētu baidīties no spontāna humora elementa, kas parādās ģimenes lūgšanā. Uzmanīgāk ielūkojoties, varbūt atklāsim, ka šis humors nāk no bērna dzīvās realitātes izjūtas. Jēzus viņam ir tik reāls, ka viņš izsakās tāpat, kā runājot ar ģimenes locekli.)

Rakstu vietu iegaumēšana. Daudzas Bībeles studiju programmas uzsver, cik vērtīgi ir iemācīties kādus Rakstu fragmentus no galvas. Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi (Ps.119:11). Atceros kādu vīru, kas bija veselas Bībeles nodaļas iemācījies no galvas. Runājot viņš bija izvēlējies tēmu no Atklāsmes grāmatas piektās nodaļas. Pirms mēs to apjautām, viņš jau runāja no galvas šīs nodaļas vārdus. Es biju šo Bībeles nodaļu lasījis daudzreiz, bet nekad nebiju tā izjutis tās spēku – tās izteiksmīgo ritmu un melodiju, tās apbrīnojamo pielūgsmes noskaņu. Pēc viņa paša stāstītā, iegaumēšanai viņa dzīvē ir bijusi nenovērtējama nozīme. Iegaumētam vārdam var būt ietekme un paliekošs spēks uz visu mūžu.

Ģimenes lūgšanas var dot ideālus apstākļus Rakstu iegaumēšanai. Iegaumēšanas noslēpums ir atkārtošanā. Vairumam bērnu ir pārsteidzošas spējas iemācīties kaut ko no galvas. (Cik daudz televīzijas reklāmu viņi zina no galvas – un bez kādas piepūles!) Ģimene var iemācīties īsu Rakstu vietu katru nedēļu. Dažu gadu laikā tā kļūs par bagātu Dieva Vārda krātuvi.

Dažreiz, uzsākot Rakstu vietu iegaumēšanu, ir noderīgi sekot kādai vienkāršai shēmai. Mēs esam dažas nozīmīgas Bībeles tēmas sakārtojuši alfabēta secībā (ja nosaukumi angļu valodā – M.D.). Tā vieglāk pārredzēt iemācīto:

Atpirkti – 1.Pēt.1:18-19

Ticēt – Rom.10:9

Atzīt grēkus – 1.Jņ.1:9

Grēku piedošana – Kol.1:13-14

Ienaidnieki – Ez.8:31

Tēvs –2.Kor.6:18

Grēks (vaina) – Rom.3:23

Svēta dzīve – Ebr.12:14

Iedvesmots – 2.Tim.3:16-17

Prieks – Neh.8:10

Valstība – Atkl.11:15

Kungs – Apd.2:36

Žēlastība – Raudu 3:22-23

Jauns – 2.Kor.5:17

Upuris – Ps.50:14

Lūgšana – Mk.11:24

Miers – Jes.30:15

Taisnība – Mt.5:6

Pestīšana – Rom.1:16

Desmitā tiesa – Mal.3:10

Mācīšanās – Ps.119:104

Uzvara – 1.Kor.15:57

Liecināt – Apd.1:8

Jaunība – Māc.12:1

Apgūstot iegaumēšanas paradumu, ģimene var tikt vadīta kādos izaicinošos piedzīvojumos, pat kopā iemācīties no galvas veselas nodaļas. Reizēm bērniem var likt iemācītos pantus pateikt saviem vārdiem, lai šī mācīšanās nekļūtu pārāk mehāniska. Tas ģimenes lūgšanā neaizņem daudz laika, tādēļ nepastāv briesmas, ka iegaumēšana varētu kļūt neauglīga.

Lasīšana. Caur rakstīto vārdu mēs savās mājās varam ieaicināt visu laiku Dieva svētos. Jaunās Derības apustuļi, Vecās Derības pravieši, kā arī mūsdienu svētie var apsēsties mūsu ģimenes lokā un dalīties ar mums savā ticībā.

Pirmajos laulības gados mūsu ģimenes lūgšanas bija pavisam neveiksmīgas. Mēs mēģinājām te vienu lietu, te atkal citu. Nekas neturējās ilgāk par dažām dienām vai nedēļām. Mēs nevarējām iegūt atspērienu. Mums pietrūka citu kristiešu dzīvās liecības, kādu var gūt no lasītā vārda. Mēs ar savu lūgšanu, šķiet, tikai nopūlējāmies, neko nespējot saņemt.

Kādu dienu, it kā atpūzdamies, mēs izlasījām bērnu stāstu no Īgermaieres (Egermeier) Bībeles stāstu grāmatas. Nākamajā dienā sekoja ieinteresēts lūgums: “Izlasīsim vēl vienu Bībeles stāstu!” Un tā tas sākās. Katru dienu mēs ieaicinājām savā mājā talantīgo stāstnieci padalīties ar mums savā mīlestībā uz Dievu un Viņa Vārdu. Bībeles stāsti bērniem patīk! Kad bijām gandrīz pabeiguši Īgermaieri, atcerējos par Hēlbata (Hurlbut) Bībeles stāstu grāmatu, kuru man māte bija dāvinājusi manā desmitajā dzimšanas dienā. Tās vārdu krājums un materiāla izvēle ir nedaudz sarežģītāka, tā domāta mazliet vecākiem bērniem.

Džese Laimens Hēlbats ir lielisks stāstītājs. “Viena no manām pirmajām bērnības atmiņām,” raksta Čarlzs Hēlbats, “ir grupa bērnu ap manu tēvu, kuram priekšā uz galda milzīga Bībele. Bībele bija neparasta, jo tajā bija lapas ar lieliem attēliem kokgriezumā. Tur bija viss, no Radīšanas līdz Pēdējai Tiesai – skaistākā bilžu grāmata, kādu bērns var vēlēties.

“Nekas mūs neiepriecināja vairāk, kā sēdēt viņam uz ceļiem un klausīties stāstus, kad viņš šķīra lappuses. Ne vien paša bērni, bet arī visi viņu draugi pulcējās šais mazajos saietos, tā ka Bībeles stāstu klausīšanās kļuva par sava veida izklaidi visai apkārtnei.

“Vecā Bībele bija gluži nodilusi līdz stāstu laika beigām, jo bija kalpojusi divām bērnu paaudzēm. Šai procesā tēvs iemācījās valodu, kas saista bērnu uzmanību, un veidu, kā viņiem stāstu padarīt reālu…”

Tātad te bija vēl viens Dieva vīrs, kuru ik rītu ieaicināt mūsu mājās. Hēlbata Bībeles stāstu grāmata ir īpaši laba, jo ir tā veidota, ka ieved lasītāju pašā Bībelē; te lietota Bībeles valoda vai arī tai līdzīga izteiksme. Tā it nemaz negarlaikoja, pat lasot stāstus otru un trešo reizi, daudzreiz bērni mēdza lūgt, lai lasīšanu turpinām un ņemam vēl vienu stāstu – viņi beigas jau zināja un nevarēja vien tās sagaidīt.

Mēs savās mājās ieaicinājām arī Džonu Banjenu (Bunyan) un viņa alegorisko Svētceļnieka ceļojumu. Dr. D. Vogens Rīzs (Rees), anglikāņu misionārs, pastāstīja mums iedvesmojošu stāstu par Jēzus ģimeni komunistiskajā Ķīnā. Viens no mūsu jaukākajiem viesiem bija Bilijs Brejs (Bray), Kornvelas ogļracis, kura dzīves stāstu uzrakstījis F.W. Borns (Bourne). Bilija aizkustinošās sarunas, viņa dzīvā ticība un sarežģījumi ar “veco, nokvēpušo seju” (velnu) aplipināja mūsu māju ar Bilija prieku savā Kungā.

Kad bērni paaugās, mēs lasījām tieši no Bībeles. Cits pēc cita atnāca Matejs, Jānis, Lūka un Vecās Derības hronisti, lai savā ticībā dalītos ar mūsu ģimeni. Mēs šīs tikšanās nesteidzinājām, bet lasījām lēnām, izgaršojot, pa dažiem pantiem dienā. Jo šie viesi dažreiz nedaudz vārdos pasaka ļoti daudz, tas prasa pārdomāt. Mēs lasījām visi pēc kārtas, katrs pa pantam. Pēc katra panta blakus sēdošais to parafrāzēja, pateikdams domu saviem vārdiem. Tā pat visjaunākais no bērniem lasīšanas laikā saglabāja uzmanību.

Kādu mēnesi mūsu ģimenes lūgšanās ciemojās Deivids Vilkersons un pastāstīja savu pieredzi ar pusaudžiem, kas nonākuši narkotiku atkarībā – grāmatā Krusts un zobens. Tās bērniem ir visai stipras zāles, bet tāda ir pasaule, kurā viņi dzīvo. Narkotiku izplatīšanās kļūst par problēmu arī jaunākajās vidusskolas un pat pamatskolas klasēs. Bērniem ir jāzina to lietošanas briesmīgās sekas. Bet vēl svarīgāk no ģimenes lūgšanu viedokļa, ka Deivids Vilkersons dalījās ar mums savā dzīvajā paļāvībā, ka “Jēzus spēks var saraut jebkuras važas”.

Mēs atklājām, ka Bībeles lasīšanu var atdzīvināt, ja laiku pa laikam iestarpina šādas pagātnes un mūsdienu kristiešu ciemošanās. Tās kalpo kā ilustrācijas Rakstu patiesībām, lai labāk ieraudzītu to saistību ar dzīvi.

Dramatizēšana. Pastudējiet Vecajā Derībā Dieva dotos norādījumus par lūgšanām – atcerieties pielūgsmes veidu ap Dieva troni Atklāsmes grāmatā – tās ir izteikti rituālveida lūgšanas. Tur ir kaut kas vairāk, nekā tikai izglītojoša lekcija prātam. Tas ir aicinājums uz rituālu, kurā ar darbībām iesaistās viss ķermenis, arī prāts. Vienkāršs rituāls un dramatizējums paaugstina sastapšanās momentu lūgšanu laikā.

Bībeles stāsti ļauj izmantot spontānu dramatizēšanu. Kad stāsts ir izlasīts, tad izspēlējiet to ar visu ģimeni. Atrodiet stāstā konflikta elementu un veidojiet ap to dramatizējumu, jo drāmas būtība ir konflikts. Ātri izveidojiet vienkāršu skatuvi un attēlojiet notikumu darbībā. Nav svarīgs aktiera talants, bet pati piedalīšanās.

Tas nav bez nozīmes, ka Dievs lika Israēla bērniem ar stilizētu rituālu izspēlēt lielos notikumus, kā viņi tika atbrīvoti no Ēģiptes verdzības (2.M.13:5-10). Caur spēli vārda patiesība nonāk līdz apziņai ar divkāršu spēku. Maza meitene, kas ģimenē spēlē Marijas Magdalēnas lomu pie kapa Lieldienu rītā, satvers kaut ko no Marijas pašas bijības, satiekoties ar Augšāmcelto Kungu. Zēns, kas spēlē klibo ubagu pie Tempļa Krāšņajiem vārtiem (Apd.3:1-10), ieies ticības noslēpumainajā pasaulē, kur notiek īsti brīnumi.

Ģimene var veidot savus īpašus rituālus, lai pastiprinātu Jēzus klātbūtnes izjūtu viņu vidū. Vienkāršs, bet nozīmīgs rituāls ir sadošanās rokās ap galdu, sakot pateicību. Tas simbolizē ģimenes vienotību tā Kunga priekšā un arī vismazākajam bērnam dod iespēju piedalīties. Vai arī ģimene var sadoties rokās tūlīt pēc pateicības lūgšanas un sveicināt cits citu ar atbilstošiem vārdiem, piemēram, “Labu apetīti!”, “Tas Kungs ir ar mums,” vai “Svētīgi, kas aicināti Jēra kāzu mielastā.”

Ģimenei var būt arī kādi īpaši “svētki”. Mums reiz bija “Debesu svētki”. Tas nozīmēja ieiet apsolījumā, kādu Dievs devis katram kristietim – ka mēs nonāksim Viņa valstībā un piedalīsimies Jēra kāzu mielastā. Pie mums ciemojās divas māsas no Marijas kopienas Darmštatē, Vācijā, un viņas bija sagatavojušas mums šos simboliskos svētkus birzītē aiz mūsu mājas.

Kad pienāca svētki, mums bija visiem jānostājas rindā. Lai tiktu debesīs, mums bija jāpasaka pareizā “parole”. Tā kā es rindā biju pirmais, tad ar autoritāti teicu: “Es esmu luterāņu mācītājs.” “Tas tev nenodrošina ieeju debesīs,” sekoja atbilde. “Es trīs gadus mācīju svētdienas skolā,” es teicu mazliet pazemīgāk. Bet nē, arī šī atbilde neapmierināja. Tad es nācu ar izšķirošu pierādījumu: “Es vienmēr esmu dzīvojis pareizi! Es vienmēr ievēroju Zelta likumu.” Tagad māsa mani nosūtīja rindas galā! Mūsu jaunākais dēls, kam toreiz bija četri gadi, vairs nevarēja savu atbildi paturēt pie sevis. “Es zinu paroli!” viņš izsaucās. Viņš pieskrēja pie māsas un iečukstēja viņai ausī: “Jēzus paņēma prom manus grēkus!” Māsa pasmaidīja un ielaida viņu “Debesu Pilsētā”. (Tad viņš centās atbildi pačukstēt uz rindas galu, lai arī es tiktu iekšā!) Tā bija pieredze, kuru viņš nekad neaizmirsīs – mēs netiksim debesīs dēļ savas labās dzīves, bet tāpēc, ka Jēzus mūs atbrīvo no grēkiem.

Svētki turpinājās saskaņā ar Atklāsmes grāmatu. Viena no māsām paņēma salveti un izspēlēja vārdus: “Viņš noslaucīs visas asaras no acīm…” Dieva žēlastība plūda lejup, aizskardama pieaugušos, kuri pazina īstas bēdas. Tas Kungs mums kalpoja caur šiem bērnišķīgajiem svētkiem tā, kā to nespētu visdaiļrunīgākais priekšlasījums.

Lūgšana. Lūgšanā mums ir priekšrocība nest savus bērnus Dieva priekšā; par to mazliet vēlāk. Bet mēs to darām arī, mācot bērniem lūgt Dievu. Lūdzot viņi uzzina, ka Dievs klausās, runā un darbojas.

Kā iemācīt bērniem patiesi lūgt? Vai ir kāda slepena formula, kas viņiem atvērs lūgšanu realitāti tā, lai tā nekļūtu par garlaicīgu deklamēšanu? Jā, tā ir vecāku personīgā lūgšanu dzīve, kas stāv aiz ģimenes kopīgās lūgšanas. Tikai tas dos dzīvību ģimenes lūgšanai.

Nav pamata bažām, ka regulāra piedalīšanās ģimenes lūgšanā un pateicībā pie galda, var kļūt par nedzīvu formalitāti. Ja vecāku ticība un nodošanās ir patiesa, šīs “briesmas” atkrīt; bet, ja vecākiem šo īpašību trūkst, visi viņu mēģinājumi reliģiski iespaidot bērnus būs veltīgi. Kas raizējas par to, ka bērnu lūgšanas kļūs mehāniskas, tam vajadzētu pārbaudīt, vai viņu pašu lūgšanas nav kļuvušas tādas, vai varbūt viņi vispār nav paraduši lūgt.*

Ir labi ģimenes lūgšanas palaikam dažādot. Piemēram, var katru nedēļas dienu koncentrēties uz atšķirīgu lūgšanas veidu. Kādu laiku mūsu ģimenes lūgšanas darbojās apmēram tā:

Pirmdiena. Ticības lūgšana. Katrs ģimenes loceklis izvēlas tādu lūgšanu, lai varētu saņemt atbildi nedēļas laikā. Ir svarīgi apzināties, ka katrai lūgšanai ir citāds mērķis un citāda pieeja. Ja šī pieeja ir neskaidra, mēs varam gan lūgt labi, bet neatbilstoši situācijai. Ticības lūgšanas mērķis ir, lai lūgtais piepildītos. Par ticības lūgšanu sīkāk būs rakstīts nākamajā sadaļā. Tā ir pamata lūgšana. Tās principi izmantojami arī citās, tālāk aprakstītajās lūgšanās.

Otrdiena. Lūgšana par ģimeni un radiem. Katrs izvēlas kādu radinieku vai savas ģimenes locekli un lūdz par šīs personas īpašām vajadzībām.

Trešdiena. Tā Kunga lūgšana. Te var ienest interesantas variācijas. Tēvs var to lūgt pa vienam teikumam. Tad ģimenes locekļi saistībā ar tā Kunga lūgšanas izvirzīto tēmu pievieno kādus īpašus lūgumus. Aiz Lai nāk Tava valstība var sekot lūgšana par Viņa valstības mieru mūsu mājās vai mūsu tautai. Aiz Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem var sekot atzīšanās augstprātīgā un nepiedodošā attieksmē pret rotaļu biedru.

Ceturtdiena. Lūgšana par misionāriem. Katrs izvēlas kādu misionāru un lūdz par viņu. Tas palīdz veicināt ģimenes rūpes par Kristus valstības izplatīšanos līdz pasaules galam.

Dažreiz ir interesanti dažādībai vispirms klusumā lūgt par savu izvēlēto lūgšanu nodomu. Pēc tam katrs var attēlot savu misionāru vai uzdot citiem mīklu par izvēlēto ģimenes locekli, un citi mēģina atminēt, par ko ir lūgts.

Piektdiena. Grēku nožēlas lūgšana. Katrs ģimenes loceklis atklāti atzīstas vienā grēkā, kas traucējis viņa mieru un ģimenes saskaņu. Vecākiem tas var būt grūtāk nekā bērniem. Bērni ir pieraduši, ka viņu kļūmes ģimenē tiek koriģētas un sodītas, bet vecāki ne. Tomēr arī vecākiem ir vajadzība pēc piedošanas. Šeit var pastrādāt ar aizkaitināmību un augstprātību, ne dusmu un savstarpēju apvainojumu kontekstā, bet piedošanas dziedinošajā gaismā.

Kādu piektdienu viens no bērniem nevarēja atsaukt atmiņā neko nožēlas vērtu un teica: “Esmu gatavs apšaudei…” Brāļi un māsas var būt lieliski sirdsapziņas palīgi. Arī abi vecāki var piepalīdzēt, lai īstie grēki un vainas tiktu nestas gaismā. Protams, vecākiem vajag visu uzmanīgi vērot un raudzīties, lai te neienāktu bezkaunības un rūgtas apsūdzības gars. Kur viss notiek mīlestībā, tur ienāk patiesa un dziļa grēku nožēla.

Sestdiena. Lūgšanas par draudzi. Katrs izvēlas lūgšanai kādu svētdienas kalpošanas jomu – kori, svētdienas skolu, sprediķi, svēto vakarēdienu, kādus draudzes locekļus – jebko, kas saistīts ar Kristus miesas kopību un pielūgsmi.

Svētdienās mūsu parasto ģimenes lūgšanu vietā ir draudzes dievkalpojums vai varbūt notiek kopīga dziedāšana un Dieva slavēšana pie pusdienu galda vai pie kamīna vakarā.

Rādīt Dievu saviem bērniem – caur simboliem

Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama stabiem un pie saviem vārtiem.

Veids, kā rotājam savu māju, var vai nu slāpēt vai pastiprināt Jēzus klātbūtnes sajūtu. Dieva dziļā patiesība bieži pastāv ārpus cilvēka valodas robežām. Simbols var to izteikt vienkāršāk un pamatīgāk nekā vārdi. Kristīgie simboli ir kā garīgi logi, caur kuriem iespīd Dieva patiesība. Ja Jēzus ir mūsu ģimenes dzīves centrs, tad kāpēc gan tam neizpausties mūsu mājas noformējumā – gaumīgi, mākslinieciski, bet izteiksmīgi? Krusts, jērs, Alfa un Omega, trīs savienoti apļi, Kristus piedzimšanas aina – tas viss runā par kādu Dieva aspektu. Attēls, glezna, sienas dekors, šķīvis vai plāksnīte var ienākt mūsu ikdienā ar klusu debesu valodu – mierīgu atgādinājumu, ka Jēzus ir starp mums.

Stāsta par kādu sievieti, kuras trīs dēli viņai par lielu vilšanos visi bija kļuvuši par jūras braucējiem. Kādu dienu viņa par to stāstīja savam viesim un teica, ka nesaprotot, kāpēc gan viņiem visiem vajadzēja doties jūrā.

“Cik ilgi jums ir šī glezna?” Ciemiņš pajautāja, norādīdams uz lielu gleznu, kas karājās pie sienas ēdamistabā.

“Ak, ilgus gadus,” sieviete atbildēja, “kopš bērni vēl bija mazi.”

“Te arī ir atbilde,” viesis teica. Jo ēdamistabas gleznā bija liels buru kuģis, kas ar piepūstām burām droši lauzās cauri viļņiem; kapteinis ieplestām kājām stāvēja uz klāja, ar binokli pētīdams horizontu. No rīta, pusdienlaikā un vakarā – katrā ēdienreizē – zēni savā iekšējā apziņā bija uzņēmuši gleznā atainoto cēla piedzīvojuma izjūtu. Bez kādām pūlēm, bez neviena vārda tā bija iedēstījusi viņos ilgas pēc jūras.

Mājas vide atstāj uz augošiem bērniem milzīgu iespaidu. Mēs gribam bērnos veidot garīgās realitātes apziņu. Ar niecīgām pūlēm un izdevumiem mēs varam novietot ap viņiem atgādinājumus par šo realitāti, lai viņi uzaugtu, skatīdamies un ņemot vērā ne to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams (2.Kor.4:18). Klusu un bez pūlēm Jēzus ienāks ģimenē caur simboliem un attēliem, kas rotā mūsu māju.

NEST SAVUS BĒRNUS DIEVA PRIEKŠĀ

Ebreju vēstules 7:25 rāda Jēzu augstā priestera lomā. Viņš ir pievērsies Dievam. Tas norāda uz pamata veidu, kā priesteris nes savus ļaudis Dieva priekšā – vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.

Savās aizlūgšanās vecāki kā priesteri nes Dieva priekšā savus bērnus. Šeit ir svarīgi atzīt to garīgo autoritāti, kādu Dievs dod priesterim. Viņa lūgšanām ir spēks, jo Dievs viņam ir uzdevis noteiktu atbildību. Viņš nedrīkst no šīs atbildības izvairīties kādas neīstas kautrības dēļ. Galvenā atbildība gulstas uz tēvu, bet viņa prombūtnes laikā uz māti. Aicinātam būt savā ģimenē par priesteri, tēvam jānāk Dieva priekšā, godbijīgi, bet droši iestājoties par katru. Tēvs, kurš savu ģimeni pārvalda un aizstāv ar spēcīgām aizlūgšanām, ir iedibinājis ģimenes labklājību uz nesatricināmas klints.

Ģimenes lūgšana nav tikai skaista cilvēku paraža, tas ir Dieva dots veids, kā kristiešu mājās var ienākt labklājība. Bez tās nav iespējams izpildīt kristīga vīra un tēva nopietnos pienākumus. Sekmes viņam var būt tikai ar ģimenes lūgšanu palīdzību. Var pret mums krāties ārēji un iekšēji traucēkļi, bet vīrs, kas tiem visiem neizlaužas cauri, neko nav sapratis par savu atbildību; viņš neapzinās ne savu cieņas pilno stāvokli, ne svētību, kas var nākt caur viņu; viņam nav sapratnes par Kristus vareno palīdzību, kas viņam nodrošināta kā ģimenes tēvam.*

Lūgšanas, kuras mācām bērniem, ir daļa no ģimenes dzīves; tās vada bērnus personīgā kontaktā ar Dievu. Bet tās nevar aizvietot tēva priesterisko lūgšanu. Viņa lūgšanām ir īpaša autoritāte ģimenes nodrošināšanā un aizsargāšanā.

Lūgšanas, kuras lasām no grāmatas, ir kā ūdens cisternā, salīdzinājumā ar tekošu strautu. Tāpat arī lūgšana, kas nāk no tēva pārpilnās sirds un nes visa viņa nama vajadzības un pateicības Dieva, Visuvaldītāja Tēva, troņa priekšā.*

Lai pildītu priestera-aizlūdzēja lomu, ir vajadzīga disciplinēta lūgšanu dzīve. Tēvs-priesteris ar paviršu lūgšanu dzīvi ir kā mērķī šāvējs ar sarūsējušu šauteni, kā loka šāvējs ar nenospriegotu loku. Kam maz personīgu attiecību ar Dievu, tas nodrošinās maz svētību savai ģimenei.

Nest savus bērnus Dieva priekšā – ar lūgšanu

Iepriekšējā sadaļā aplūkojām dažas lūgšanas ģimenes svētbrīdim. Tagad īsi par lūgšanu veidiem, kas var bagātināt vecāku pašu personīgās sarunas ar Dievu un tā  palīdzēt viņiem pildīt priestera lomu ģimenē.

Ticības lūgšana

Ticības lūgšanā ir četri soļi:

1. Izvēlieties lūgšanas mērķi. Lai to izvēlētos, ir kaut kas jāpiebilst. Vispirms, jūsu lūgšanas mērķim vajadzētu būt jums piemērotam, “jāatbilst jūsu lielumam”.

Ir stāsts par Džordžu Vašingtonu Karveru, kas savās rīta lūgšanās gājis uz mežu – viņš bijis liels lūdzējs – un lūdzis sev gudrību. Viņš teicis: “Kungs, kādēļ Tu radīji pasauli?” Un saņēmis atbildi: “Mazais cilvēk, tas tev par lielu. Lūdz kaut ko mazāku!” Tad viņš teicis: “Kungs, kādēļ Tu radīji cilvēku?” Atbilde bija: “Mazais cilvēk, tas tev vēl par lielu. Lūdz kaut ko mazāku!” Tā viņš brīdi padomājis un teicis: “Kungs, kādēļ Tu radīji zemesriekstu?” Atbilde bijusi: “Nu tas ir tavā lielumā.” Tad šis Dieva vīrs, lūgšanu cilvēks, devies savā laboratorijā un atklājis simt piecdesmit trīs zemesriekstu izmantošanas veidus, kas izmainīja dienvidu lauksaimniecību.

Jums jāpalīdz bērniem izvēlēties sev atbilstošu lūgšanu mērķi. Būtu smieklīgi lūgt par visas pasaules komunistu atgriešanu, kad netiekam galā ar vienkāršu apsaldēšanos. Lūgšana nav maģisks līdzeklis – tā drīzāk ir zinātne vai māksla. To iespējams iemācīties. Mēs tajā varam augt. Mūsu spējas lūgt pieaug lūdzot, lūgšanu praktizējot. Tad iemācāmies lūgt tā, lai arvien vairāk sasniegtu rezultātus. Cilvēki, kas saņem atbildes uz savām lūgšanām, ir sevi disciplinējuši un apguvuši lūgšanas mākslu. Mēs varam mācīt savus bērnus kļūt par tādiem cilvēkiem, ja paši nopietni tam nodosimies. Bet katram jāsāk no tās vietas, kur viņš atrodas, un jāizvēlas tāds lūgšanu mērķis, kas viņam vairāk vai mazāk atbilstošs.

Izvēloties mērķi, šīs atbilstības robežas jāuztur kustīgas. Ik pa laikam Dievs tās var lauzt, un lūgšanā ar pārsteidzošu atbildi var iebrāzties kaut kas jauns. Tāpat tas dažkārt notiek golfa spēlē. Ierindas amatieris var pēkšņi pašā vidū trāpīt 250 jardu sitienu. Atšķirībā no profesionāļa viņam tas neizdosies katru reizi. Tas ir tikai laimīgs gadījums. Tā atgadās arī lūgšanu dzīvē. Ar to Dievs mūs iedrošina turpināt. Ja bērns var mazliet “pastiepjoties” noticēt, ka viņa lūgšana tiks uzklausīta (mēs uzsveram šo pastiepšanos, jo ir jātiecas pēc vairāk), tad varbūt lūgšanas mērķis ir izvēlēts labs, atbilstošs viņa spējām un stāvoklim.

Cits apsvērums, izvēloties lūgšanas mērķi, ir: Vai tas saskan ar Dieva gribu? Dievs neies pats pret sevi. Mēs nevaram tā saliekt Dieva roku, ka izdabūjam no Viņa to, ko Viņš negrib dot. Mums jāmācās pazīt Dieva gribu un lūgt saskaņā ar to (1.Jņ.5:14). Tas ticības lūgšanai ir tik ļoti būtiski, ka arvien jāliek pirmajā vietā. Ja to neievērosiet, jūs ticības lūgšanu iznīcināsiet. Vai esat kādreiz sevi pieķēruši tā darām? Jūs lūdzat un lūdzat, jūs ieliekat lūgšanā sirdi un dvēseli un tad piespraužat galā: “Ja tā ir Tava griba.” Tas sagrauj ticības lūgšanu. Jūs būtu varējuši vispār nelūgt. Visu izlūguši, jūs to atsviežat atpakaļ Dieva klēpī. Tas izposta ticību. Ticības lūgšanu nekad nenoslēdziet ar “ja tā ir Tava griba.” Jēzus tā nekad nelūdza. “Celies augšā no savas gultas, jā tā ir Dieva griba. Ja ne, tad paliec guļot un ciet visu savu atlikušo dzīvi.” Tas ir kaut kas gluži pretējs tam, kā darīja Jēzus. Pirms teikt ticības lūgšanu, Viņš jau bija noskaidrojis, ka tā ir Tēva griba.

Ko darīt, ja tiešām nezināt, vai tā ir Dieva griba? Tad nelūdziet par to. Ja jūs par kaut ko nezināt, vai tā ir Dieva griba, tad tā nav jūsu darīšana par to lūgt. Tad labāk lūdziet pēc Dieva vadības un Viņa gribas izpratnes. Bībele daudz ko mums atklāj par Dievu. Viņš ir mīlošs Dievs. Viņš vēlas, lai mēs būtu veseli. Viņš vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti un iepazītu Kristu. Ir daudz svarīgu principu. Vecāki var daudz ko mācīt bērnam par Dievu, vienkārši palīdzot izvēlēties savu lūgšanu.

Kad esat atklājuši, ka jūsu lūgšana ir saskaņā ar Dieva gribu, tad lūdziet paļāvībā, ka Dievs ir ar jums, un Viņš vēlas, lai jūs to novestu līdz sekmīgam iznākumam. Tā Kunga lūgšanā Jēzus mums mācīja lūgt: Tavs prāts lai notiek. Tas nozīmē, ka Dieva prāts nenotiks, ja mēs nelūgsim. Citādi, kāpēc gan Viņš mums liktu lūgt? Ir lietas, kurās Dievs vēlas ar mums dalīties atbildībā. Jesajas 59:16 teikts, ka Dievs skatās visapkārt un ir pārsteigts, ka nav neviena, kas aizlūdz. Jūsu lūgšanas ir ārkārtīgi svarīgas. Dievs tās augstu vērtē. Jums saviem bērniem jāmāca izprast šo nepieciešamību.

2. Lietojiet savu radošo iztēli. Vizualizējiet sev personu vai situāciju, kā tā izskatīsies, kad tur ienāks Dievs. Kāpēc to vajadzīgs iztēloties? Tāpēc ka durvis uz ticību ir dziļi mūsos. Tās neatrodas mūsu apzinātajā prātā. Prāts mūs vada. Tas ir kā stūres rats. Bet stūres rats nerada kustību. Sakustēšanās nāk no mūsu būtnes dziļumiem. Un šie mūsu dziļumi atsaucas ne tik daudz uz loģiku un saprātu, kā uz attēlu un simbolu. To varat pārbaudīt, sev pajautājot: Vai tu sapņo attēlos vai intelektuālos jēdzienos? Sapņi sastāv no attēliem un simboliem. Tā ir dziļumu valoda. Tātad jūs iedvešat tēlu savas personības dziļumos – veseluma un pilnības tēlu, tādu, kurā ir ienācis Dievs. Tas atver durvis ticībai, lai Dievs varētu darboties caur jums. Jo lūgšanas atbilde atnāk caur lūdzēju. Zinātnieks var vadīt eksperimentu, bet pats nebūt tajā iekšā. Taču lūdzējs vada eksperimentu, kurā viņš pats ir kanāls. Atbilde nāk caur viņu un tad uz objektu. Tādēļ ticības durvīm jāatveras jūsos, lūdzējā.

Tas notiek daudz vieglāk un ātrāk, lietojot iztēli un nevis intelektu. Piemēram, jums ir slims cilvēks, un jūs lūdzat par viņa izveseļošanos. Nedomājiet par viņu kā gulošu slimnīcas gultā ar lauztu kāju, uzslietu statīvā, vai pavisam vāju un dzeltenu, vai kādā tamlīdzīgā stāvoklī. Redziet viņu veselu. Vai, ja tas jums šķiet pārāk grūti, redziet viņu gaismas apņemtu un Jēzu stāvam blakus un viņam kalpojam; tā jūs ar savu aktīvo iztēli izraisīsiet Dieva aktivitāti. Redziet atbildi, nevis problēmu.

Daudzi lūdzēji informē Dievu par to, cik briesmīga ir situācija. Dievam tas ir jau zināms. Viņam nav vajadzīga jūsu informācija. Viņam vajadzīga jūsu ticība. Viņš saka: “Man vajag kādu, caur kuru dot savu atbildi.” Reiz lasīju kādu brošūru par lūgšanu, kas piedāvāja vienkāršu un labu lūgšanas principu: Ielūdz Dievu situācijā. Tā ir lūgšanas atslēga. Ne visa lūgšana, bet tās atslēga. Redziet Dievu situācijā, nevis problēmu. Tas labi padodas bērniem. Ļaujiet viņiem vizualizēt savu lūgšanu, aprakstīt, kā izskatīsies, kad Dievs uz to atbildēs. Ļaujiet viņiem to sajust kā rotaļu, un viņi domās Dieva domas, veselības domas. Jūs būsiet pārsteigti, kā tas pilnīgi izmainīs situāciju, jo atver personības dziļumus Dieva spēka pieplūdumam. Kad esat ieraudzījuši situāciju ar savu radošo iztēli – ne to, kas ir, bet to, kas būs, kad tur ienāks Dievs – tad jūs esat gatavi trešajam solim.

3. Runājiet vārdu. Izsakiet lūgumu. “Kungs, lai Tavs dziedinošais spēks ieplūst manā draugā Džonijā un dara viņu veselu… palīdzi man būt mierīgam un iekšēji drošam, kad ceturtdien nodošu analīzes…” Izrunāšana dod lūgšanai enerģiju, jo vārds ir radošs. (Bet, pirms vārds piepildās ar spēku, jums jāatver durvis ticībai, un to dara iztēle.)

Kad jūs runājat, un to darāt ticībā, jūsu ietekme sniedzas vairākos līmeņos – uz savu paša apziņu, uz to cilvēku apziņu, ar kuriem kopā lūdzat, un bieži vien ar milzīgu piepūli jūs iespaidojat apkārt esošos neredzamās pasaules spēkus.

4. Pateicieties. Kāds Ziemassvētkos atnācis pie jūsu durvīm un saka: “Šeit jums dāvana.” Jūs nezināt, kas tur iekšā. Jūs to vēl neesat atvēruši. Taču būtu tikai pieklājīgi pateikt “paldies”, arī pirms uzzināt, kas tas ir. Paldies – tā ir pieņemšanas valoda. Kad esat Dievam ko lūguši un sakāt “paldies”, tā ir valoda, kas pieņem Viņa atbildi. Sakiet: “Kaut arī es neko neredzu, Kungs, es Tev pateicos, ka Tu tagad atbildi  uz manu lūgšanu (ka atbilde ir ceļā).” Nesakiet vairāk, nekā spējat īsti noticēt. Ir atšķirība starp pieņēmumu un ticību. Vārdos varam pieņemt un teikt: “Kungs, es ticu, ka šis cilvēks tagad ir dziedināts.” Bet jūs paskatāties, un viņš ir tikpat slims kā arvien. Tas ir bijis tikai pieņēmums. Ja jums patiešām būtu ticība, viņš būtu vesels.

Taču vairums no mums varam pārliecinoši teikt: “Kungs, es ticu, ka Tavs dziedinošais spēks tagad darbojas pie šī cilvēka un ved viņu pretī veselībai… es ticu, ka Tavs spēks šobrīd atjauno Sjūzenas un Anitas draudzību…” Citiem vārdiem sakot, mēs runājam savas ticības apjomā un tad beidzam ar “Āmen,” kas vienkārši nozīmē: “Lai tā notiek.” Nevis “Ja tāda ir Tava griba.” Ja pēc visa lūgšanā izteiktā jūs beidzat ar “Ja tāda ir Tava griba,” jūs patiesībā sakāt: “Es nezinu, vai tā ir Tava griba vai nav, un nezinu, vai atbildi saņemšu vai nē.” Tas iznīcina ticību. Ticība ir “ieniršana septiņdesmit asis zem ūdens”, kā teicis Kirkegors. Tā ir uzdrošināšanās uzticēties Dieva Vārdam par spīti jebkurām mūsu bailēm un potenciālajām šaubām.

Lūgšana pēc vadības

Dažreiz mēs nezinām, kāda ir Dieva griba, un tad jālūdz, lai Dievs mums to parāda. Mēs vēlamies uzzināt Dieva plānu kādā konkrētā lietā; bieži vien pirms ticības lūgšanas mums ir jālūdz pēc Dieva vadības. Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr… Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība ar viņiem vedīs viņus pie īstās atziņas (Ps.25:4,5,14). Psalmists ir ieinteresēts uzzināt, kāda ir Dieva griba. Viņš vēlas rīkoties saskaņā ar Dieva likumu. Tādēļ viņš lūdz pēc vadības.

Lūgšana pēc vadības sākas ar mirkli klusuma. Jūs nākat Dieva priekšā un vienkārši norimstat. Nekādas aktivitātes, pasīvi gaidāt. Cenšaties ieklausīties.

Vai esat bijuši situācijā, kur dzirdama tikai kāda vāja skaņa? Jūs sakāt: “Vai tur pele neskribinājās stūrī?” Jūs pat pārstājat elpot, lai labāk sadzirdētu.

Mums ir jānoklust Dieva priekšā. Jābūt klusiem iekšēji un ārēji. Mūsu laikmetā tas prasa piepūli. Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz trokšņa ir jūsu prātā. Cik trokšņu pilna ir visa jūsu būtne. Ja gribat dzirdēt Dieva balsi, jums jākļūst klusam. Elija dzirdēja stipru vēju, zemestrīci un uguns liesmu rēkoņu. Bet tur nebija Dieva. Tad, pēc visiem šiem trokšņiem, Dievs sāka ar viņu runāt pavisam klusā balsī.

Kad esat apklusuši, tad izsakiet savu vajadzību: “Es gribu zināt Tavu gribu šai lietā.” Tad iztēlojieties sevi pilnīgi atveramies. Jūs sakāt Dievam: “Kungs, es esmu gatavs doties jebkurā virzienā, lai notiek, kā Tu gribi. Esmu atvērts Taviem norādījumiem.” Nelūdziet pēc Dieva vadības, kamēr neesat gatavs pieņemt Dieva atbildi. Ja jūs nāksiet ar stingru apņēmību: “Lūk, tādu atbildi es gribu saņemt, Kungs, Tu tikai pasaki, ka tā būs labi” – jūs nekādu vadošu atbildi nesaņemsiet. Priekšnoteikums atbildes saņemšanai uz lūgšanu pēc vadības ir pilnīga atvērtība šai Dieva vadībai. Viņa ceļi ir tik radoši un pārsteidzoši. Atvērtībā lūdzot, jums ienāks prātā kāda gluži negaidīta doma. Vārdu sakot, jums jābūt gatavam teikt: “Es došos pa labi vai pa kreisi, uz priekšu vai atpakaļ, bet tikai pēc Tava prāta.” Ja jums ir tāda atvērtība, Dievs noteikti nāks un ļaus jums uzzināt Viņa gribu.

Nobeidzot jūs Dievam pateicaties, pat pirms esat atbildi saņēmuši. Atbilde uz lūgšanu pēc vadības bieži vien neatnāk lūgšanas laikā. Tā var pienākt vēlāk. Jums tas jāpieņem kā Dieva izvēle. Viņš var dot atbildi caur satiktu cilvēku, kas pēkšņi sāk ar jums runāt par šo lietu. Cilvēkam runājot, jums ataust skaidrība, ka tā ir atbilde uz jūsu lūgšanu, ja jums ir ausis dzirdēt. Jūs varat saņemt atbildi no Svētajiem Rakstiem. Varbūt nākamās svētdienas sprediķis būs tieši par to, ko lūdzāt. Reizēm atrisinājums nāk caur apstākļiem vai vienkārši rodas jūsu pašu iekšējā nojausmā. Dievs nāk pie mums dažādos veidos, ir tikai jābūt atvērtiem dzirdēt.

Šautru lūgšanas

Jūs “izšaujat” ātru lūgšanu, atrazdamies dienas darbu steigā. Jums nav laika veltīt pusstundu lūgšanai. Lūdziet uzreiz, ja situācija to prasa.

Protams, šautru lūgšanas ir sekmīgas vienīgi tad, ja tās sakņojas lūgšanu dzīvē. Tikai cilvēks, kurš mācījies lūgt un slavēt Dievu regulāri, spēj ķerties pie lūgšanas pēkšņā nepieciešamībā.

Nehemijas 2:4 redzam, kā ķēniņa dzērienu pasniedzējs Nehemija tuvojas ķēniņam: Tad ķēniņš sacīja man: ”Ko tad tu lūdz?” Bet es lūdzu debesu Dievu… Nehemija turpat ķēniņa priekšā nenometās ceļos pusstundu garā lūgšanā. Viņš tūlīt izšāva lūgšanas bultu Dievam, jo gribēja, lai Dievs būtu klāt pie viņa atbildes ķēniņam. Un Dievs atbildēja uz viņa šautru lūgšanu.

Lūgšanas pieredze ir bagāta un daudzveidīga. Tā prasa laiku, pūles un nodošanos. Bet nekur laiks nevar būt vērtīgāk izlietots, un neviena nodošanās nevar būt brīnišķīgāk atalgota. Dieva apsolījumi ir tikpat lieli, kā Viņa neierobežotā mīlestība: …visu, ko jūs lūgdami lūgsit… (Mk.11:24).

Ieejot disciplinētā lūgšanā, jūs tur atklāsiet arī kādus traucēkļus un kādus palīgus – kaut ko tādu, kas aiztur atbildi, un kaut ko tādu, kas palīdz atbildi saņemt.

Lūgšanas traucēkļi

Liels lūgšanas traucēklis ir aizvainojums jeb nepiedošanas gars.

Lūgšanas likumsakarības ir tikpat nemainīgas kā fizikas un ķīmijas likumi. Ir lietas, kas vienkārši nevar notikt, kamēr nav nodrošināti vajadzīgie apstākļi. Jēzus Marka 11:24 saka: “Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad jums tas notiks.” Bet tālāk, 25.pantā turpina: “Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus.” Tāds ir likums: ja jūs nepiedodat, Dievs nevar piedot jums. Ne tāpēc, ka Viņš negribētu piedot, ka Viņš cietsirdīgi gaidītu, kamēr jūs piedosiet. Vienkārši tāds ir piedošanas likums.

Nav iespējams saņemt piedošanu, ja jūsu sirds ir aizvainojuma pilna. Ja jūtaties aizvainots par kādu situāciju vai uz kādu cilvēku, vai ir kādi apstākļi, kurus izjūtat kā smagu triecienu, jums ir jātiek galā ar savu aizvainojumu. Lai vai kā, bet par to jāparūpējas pirms lūgšanas, lai tā būtu sekmīga.

Kāda sieviete reiz stāstīja par savu piedzīvojumu ar meitu. Viņas meita bija aizgājusi un apprecējusies bez viņas piekrišanas. Tas māti aizvainoja. Viņa uzskatīja, ka viņai ir visas tiesības justies apvainotai. Viņa viena bija meitu uzaudzinājusi, viņas tēvs bija kritis karā. Un tagad meita bijusi tik nepateicīga, ka apprecējusies bez mātes ziņas. Būdama lūdzēja, māte sajuta, ka ir pazaudējusi kontaktu ar Dievu. Beidzot viņa devās pie savas draudzes priestera un teica: “Jums man jāpalīdz. Es nevaru atrast Dievu.” Viņa kādu laiku uzkavējās baznīcas svētnīcā, un pēkšņi viņas saprašanai atvērās iekšēja vīzija, izpratne par Kristus piedošanu un Viņa asiņu spēku, kas nomazgā grēku. Viņa teica, ka tas bijis tā, it kā Dievs būtu nācis ar lielu putekļu sūcēju un izsūcis no viņas visu aizvainojumu.

Šīs pieredzes atmodināta un attīrīta no briesmīgā aizvainojuma, viņa saņēma dziļāku izpratni. Vispirms viņa saprata aizvainojumu kā savu grēku. Tas, ko meita bija darījusi, paliek starp viņu un Dievu. Bet viņas aizvainojums uz meitu ir viņas pašas grēks. Sieviete saņēma dziļu izpratni: “Kontakts ar Dievu un miers ar Dievu nepazūd kāda cita cilvēka grēka dēļ, bet vienīgi sava paša grēka dēļ.” Padomājiet par to. Ja sajūtat traucēkli, ja zudis miers ar Dievu it kā kāda cita rīcības dēļ, pavērojiet dziļāk. Cits cilvēks nevar jums nozagt mieru. Vienīgais, kas var nozagt jūsu mieru, ir jūsu pašu grēks. Cilvēki Jēzum darīja daudz ko sliktu, bet Viņš mieru nekad nepazaudēja. Viņš nekad nezaudēja kontaktu ar Dievu. Sliktais nevarēja Viņā iekļūt un pamodināt aizvainojumu.

Lūgšanas nobloķē grēks un vainas apziņa. Psalmā 66:18 teikts: Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad tas Kungs, Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis. Ja mēs kaut ko sevī slēpjam, ja mums ir kāds slepens paradums, kuru apzināmies kā Dievam nepieņemamu, mūsu ticība ir ļoti ierobežota. Kāpēc? Tāpēc ka dziļi mūsos, neatkarīgi no tā, cik lielā mērā to ar prātu apzināmies, ir pārliecība, ka darām nepareizi. Mūsu dziļākā būtība atsakās pieņemt jebkādus prāta attaisnojumus. Jūs varat teikt: “Nu, tur ir kādi īpaši apstākļi.” Jūs varat iestāstīt sev. Jūs varat iestāstīt draugiem to pieņemt. Viss var izklausīties ļoti jauki. Bet jūsu iekšējais prāts (var teikt jūsu gars) neklausīsies. Jūsu iekšējais prāts zina, ko Dievs saka par grēku un vainu. Lūgšanu durvis būs cieši aizvērtas, un tās nekā nebūs iespējams atvērt, kamēr šī lieta netiks nokārtota.

Vēl viens lūgšanu bloķētājs ir šaubas. Visu lūgšanu pamats ir ticība un uzticēšanās Dieva Vārdam. Visu izšķir: Ko Dievs par to saka? Nevis ko saka cilvēks vai ko es par to domāju, bet ko Dievs saka. Mārtiņš Luters lūdza apmēram tā: “Ne manas skaistās lūgšanas labad, bet Tavas patiesības dēļ.” Mums ir jāpārskolo sava zemapziņa, jo tur mitinās mūsu šaubas. Ar prātu mēs varam teikt: “Ak, es ticu! Man ir vislielākā ticība!” Bet zemapziņa saka: “Jā, vai tiešām?” Zemapziņā ir apslēptas visas bailes, šaubas un neskaidrības, kas tur krājušās no bērnības. Un tās nemainās vienā dienā. Tās var izmainīt ar jaunu mācību un jaunu pieredzi.

Te ir vieta tā sauktās pozitīvās domāšanas skolai. Iekšējais prāts reaģē uz pozitīvām domām un pozitīviem piedāvājumiem. Lūdzot, meditējot, lasot Rakstus (lasot sev skaļi!), sāciet sev stāstīt, ka Dievam var uzticēties – uz Viņu var likt visu savu cerību. Ja jūs tā turpināsiet barot savu zemapziņu, agrāk vai vēlāk tā atbildēs ar ticību. Tas ir tik vienkārši – bet tas prasa laiku. Tas nenotiek uzreiz. Ticība neizaug vienā dienā.

Dievs dod ticības dāvanu (1.Kor.12:9). Tad cilvēka prātu pēkšņi dziļi caurstrāvo paša Dieva ticība. Tā ir īpaša situācija. Tā nav ikdienas pieredze, bet sevišķa Dieva dāvana. Šeit mēs runājam par to ticību, kas mīt mūsos un kā auglis lēnām pieaug, tā ka sākam arvien vairāk ticēt Dievam.

Psalmā 16:7 dots lielisks apsolījums Dieva darbībai mūsu dziļākajos apziņas slāņos: Es slavēšu to Kungu, kas man devis padomu; pat naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra. Jūsu apzinātais prāts aiziet gulēt, bet zemapziņa nekad neguļ. Ja jūs pret to attiecaties nopietni, kā tas ikvienam kristietim pienāktos – gluži tāpat kā zinātnieks nododas savai specialitātei – jūs atklātu, ka nereti pamostaties naktī lūgdami; jūs apjaušat, ka esat lūguši, pirms pamodāties. Tas ir noticis jūsu prāta dzīlēs, guļot.

Tā mēs mācāmies ticēt, ne vien ar prātu apgalvot: “Es ticu.” Tas jāiemācās arī mūsu būtības dziļumos. Kāds cilvēks ir teicis: “Ja mēs ticētu Apustuļu ticības apliecībai, katram tās vārdam, tad brīnumi notiktu katrā dievkalpojumā.” Tas tā tiešām būtu – ja mēs ticētu ticības apliecībai ar visu būtni, no matu galiem līdz kāju papēžiem. Bet neticam. Mūsu dziļumos ir šaubas. Tas nav nosodījums, vienīgi fakta konstatējums. Šo faktu zināt – tas ir sākuma punkts izaugsmes programmai.

Vēl viens traucēklis ir lūgšana par kaut ko tādu, kas nesaskan ar Dieva gribu. Mēs jau uzsvērām, ka Dieva gribu ir svarīgi noskaidrot ticības lūgšanai. Lūgšana pēc Dieva prāta ir galvenais priekšnoteikums atbildes saņemšanai (1.Jņ.5:14). Bez tam tā varbūt nav saskaņā ar Dieva prioritātēm vai nav Viņa laikā. Varbūt tā ir gan Dieva griba, bet jūs nelūdzat pareizā secībā (prasāt “trīs”, kad vēl neesat lūguši par “viens”). Varbūt jūs lūdzat par kaut ko, ko Dievs grib darīt pēc diviem mēnešiem, bet jūs prasāt tagad. Varbūt Dievam ir padomā saslēgt kopā veselu procesu.

Iedomājieties, ka jūs lūdzat par bērnu, kuram ir kāda nieru problēma. Jūs vēlaties, lai jūsu bērns tiek dziedināts. Iespējams, Dievs vēlas šo situāciju lietot ar glābšanas nozīmi. Ģimenē ir daudz dažādu attiecību, kas saaužas kopā un var būt daļa no dziedināšanas procesa. Jūs esat kā namdara māceklis, kas grib sanaglot kopā divus dēļus, bet meistars redz uzceltu visu māju. Ir kādas lietas, kas iepriekš jānokārto, lai paveiktu visu darbu. Ja jūsu lūgšanas atbilde tiek atlikta, tas nenozīmē, ka Dievs uz to vispār neatbildēs vai nevēlas atbildēt. Tas var nozīmēt, ka ir kādi citi vērā ņemami faktori.

Pēdējais lūgšanu traucēklis ir sātana pretošanās. Sātans pretojas visam, ko Dievs dara, un viņš nav bezspēcīgs. Tas mums ir jāatzīst. Daniēls lūdza, bet uzreiz nesaņēma atbildi. Kad tā Kunga eņģelis beidzot ar atbildi atnāca, tas teica: “Nebīsties, Daniēl! Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, tavi vārdi ir uzklausīti, un es gribēju ierasties tavas lūgšanas dēļ” (Dan.10:12). Cik lielisks raksturojums mūsu Dievam, kas atbild uz lūgšanām! Tad eņģelis pastāsta, kāpēc atbilde aizkavējās: “Bet persiešu valsts sargeņģelis (angļu Bībeles tulkojumā: princis) mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Mihaēls, viens no galveniem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Mihaēlu vienu pašu pie persiešu sargeņģeļa” (13.p.). Viņš šeit nerunā par zemes princi. Viņš runā par dēmonisku spēku, kas kontrolēja šo zemes daļu. Tas ir tas pats, kuru Svētais Pāvils sauc par “valdību” (angliski: principality – prinča kārta) (Ef.6:12). Mihaēls ir viens no galvenajiem debesu eņģeļiem. Atbilde uz lūgšanu tik ilgi “bija ceļā” tādēļ, ka dēmonisks spēks pretojās Dieva spēkam un to aizturēja divdesmit vienu dienu, kamēr nāca Mihaēls un uzsāka ar to karu, tad lūgšana izlauzās cauri. Cik lūgšanu “karājas pusceļā uz zemi”, gaidīdamas uz ticību, kas tās varētu izvest cauri? Jo tā ir ticība un lūgšana, kas liek Dievam darboties. Tādēļ Jēzus dod divas līdzības, kas mudina būt neatlaidīgiem lūgšanā, jo bieži vien tās netiek tūlīt atbildētas. (Skat. Lk.11:5-13, 18:1-8).

Kas palīdz lūgšanā?

Kad sākat nopietni lūgt un darāt lūgšanu par savas ikdienas sastāvdaļu, jūs vairs nedzīvojat ar saviem cilvēcisko spēju resursiem. Jūs savai ikdienas dzīvei sāksiet saņemt Dieva spēku.

Pirmām kārtām, uzturiet savu ikdienas kluso laiku ar Dievu. Tas nozīmē disciplīnu un garīgās dzīves treniņu, kuru varētu salīdzināt ar sportista treniņu. Kad vērojat sportistu perfekti izpildām kādu kustību sacīkšu laukumā, jūs viņu redzat tiešajā darbības mirklī. Aiz šī mirkļa stāv vesela disciplīnas un treniņu programma. Bez tās šī precīzi izpildītā mirkļa nebūtu. Tāpat jums nevar būt patiesu tikšanās mirkļu ar Dievu un atbildētu lūgšanu, ja jūs sevi nedisciplinējat ar ikdienas kluso laiku. Tas ir absolūti nepieciešams. Ja nevēlaties to darīt, tad varat aizmirst par lūgšanām. Lūgšana jums būs tikai kas tāds, par ko dzird runājam, bet ne paša pieredze.

Viss, ko darāt, prasa savu laiku. Labākais veids, kā uzzināt, ko jūs uzskatāt par vērtīgu, ir ielūkoties jūsu darbu kalendārā. Jūs atvēlat laiku tam, ko uzskatāt par nozīmīgu. Kad pavērtējat, cik daudz laika jūs veltāt Dievam, tad uzzināsiet, cik augstu jūs vērtējat Viņu. Un atkal, to vislabāk zina jūsu zemapziņa. Ja sakāt: “Jā, es ticu Dievam un taisos Viņam kalpot, bet lūgšanām esmu pārāk aizņemts,” jūsu zemapziņa saka: “Skaidrs. Tā ir tikai slēpšanās. Tam nav nekādas nozīmes.” Kad kaut ko uzskatāt par svarīgu, jūs tam laiku atrodat. Tātad tas ir pirmais likums. Ja to turēsiet tik uzticīgi, cik vien cilvēka spēkos iespējams, jūsu dzīvē ienāks milzīgas pārmaiņas.

Otrkārt, ja vien iespējams, atrodiet grupu, kurā praktizēties lūgšanā. No citiem var mācīties. Grupas lūgšanai ir vairāk spēka un īpaši apsolījumi.

Pēdējā lieta, kas jāaplūko, ir Jēzus vārda spēks. Jēzus teica: “Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā” (Jņ.16:23). Ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā? Tas nozīmē runāt ar Tēvu, nevis balstoties uz to, kas jūs esat, bet balstoties uz to, kas ir Jēzus.

Policists pienāk pie durvīm un saka: “Atveriet, likuma vārdā!” Ja viņš pienāktu, teikdams: “Šeit Džordžs Merfijs!” jūs jautātu: “Kas ir Džordžs Merfijs?” Bet, dzirdot: “Atveriet, likuma vārdā!” jūs saprotat, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka aiz uniformā tērptā vīra, kas apstājies pie jūsu durvīm, stāv visa tiesību sistēma. Jums jāatver – ne viņam, bet tam, ko viņš pārstāv. Kad jūs sakāt lūgšanu Jēzus vārdā, jūs runājat ar Dievu un visiem debesu spēkiem Dieva Dēla vārdā. Tas nozīmē, ka jūs šai lūgšanu situācijā darbojaties Viņa vietā, kā Viņa pārstāvis. Jēzus vārdā ir milzīgs spēks. Ja atzīstat, ka vienmēr nākat Dieva klātbūtnē ar savām lūgšanām, balstoties uz to, kas ir Jēzus, tas atver ticības durvis. Citādi mēs viegli iekrītam paradumā domāt: “Šodien viss veicies gluži labi. Neesmu noskaities uz bērniem, ne arī kādam uzrūcis satiksmes līdzeklī. Ir bijusi tīri laba diena.” Jūs lūdzat ar gaišu un tīru sirdsapziņu. “Dievs šodien ir ar mani apmierināts. Man bijusi laba diena.” Jā, Dievs ir ar jums apmierināts. Tur nav nekā nepareiza. Bet tas nav iemesls, kādēļ Viņš jūs ielaiž debesu Troņa Telpā. Iemesls, kādēļ jūs tur ielaiž, ir vienīgi Jēzus, ar kuru jūs sevi identificējat. Jēzus mums ir vienīgais ceļš pie Dieva. Viņš teica: ”Es esmu Ceļš.” (Nevis: viens no ceļiem!) Jēzus dēļ es drīkstu nākt pie Dieva arī tad, ja man bijusi draņķīga diena. “Te es nāku, Dievs. Es esmu Tavs bērns, Tavs problēmu bērns, tomēr es joprojām zinu, ko Jēzus manis dēļ izdarīja, un tāpēc nāku.” Un, sākot meditēt un sākot Dievu slavēt, jūs atklājat, ka viņš jūs pieņem arī šādā dienā! Viņš jūs pieņem uz tā paša pamata, kā pieņēma labā dienā – tikai Jēzus dēļ un tādēļ, ka esat pielīdzināts Viņam.

Personīga audience pie Visuma Ķēniņa – tā var teikt par lūgšanu. Un Dievs vēlas, lai mēs no tās gūtu labumu, sev un savai ģimenei.

Nest savus bērnus Dieva priekšā – ar svētīšanu

Vecāki nesīs bērnus Dieva priekšā ne vien caur savas personīgās lūgšanas darbu, bet arī tiešā veidā lūdzot tiem svētību.

Kāda ģimene Vācijā mums pastāstīja par savu paradumu svētīt bērnus pirms gulēt iešanas. Tēvs uzliek rokas katram bērnam uz galvas un saka vakara svētības vārdus: “Lai visspēcīgais žēlastības Kungs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, tevi svētī un uztur!” Mēs arī sākām tā darīt, kad bērni vēl bija mazi – pat pirms viņi spēja runāt. Atceros reizi, kad to aizmirsu izdarīt. Mūsu mazā meitiņa sāka “burbuļot”, izteikdama veselu straumi savu bēbīša skaņu. Kad piegāju pie šūpuļa, viņa paņēma manu roku, uzlika to sev uz galviņas un aizvērtām acīm gaidīja svētību. Tad es sapratu, cik šis rituāls ir nozīmīgs. Viņa caur šo vienkāršo svētību kaut ko saņēma. Vai tas nav tas pats veids, kā Jēzus kalpoja bērniņiem? Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja (Mk.10:16).

Arī ģimenes svētbrīžos reizēm var iekļaut svētīšanu. Uzsākot jaunu skolas sezonu, ģimenei dodoties atvaļinājumā, sakarā ar kādu īpašu notikumu bērna dzīvē, kristīgās Baznīcas lielajos svētkos tēvs var izlūgties īpašu svētību ģimenes locekļiem.

Kad bērns ir slims, vecākiem lūgšanā viņš jānes Jēzus dziedinošajā klātbūtnē. Ja piemeklējusi nopietna slimība, vecāki var uzaicināt citus Kristus miesas locekļus pievienoties viņiem lūgšanā. Taču parastās bērnu slimībās pietiks ar ticīga tēva un mātes lūgšanām, jo Dievs viņiem ir devis garīgu autoritāti, kuru lietot bērnu labā. Tas, protams, nenozīmē, ka vecāki nemeklēs arī medicīnisku palīdzību vajadzības gadījumā, jo Dievs dod dziedināšanu pa dažādiem ceļiem, kā medicīniskiem, tā garīgiem. Bet tas nav pat jāuzsver, jo vecāki parasti atzīst savu atbildību rūpēties par bērniem fiziskā un materiālā ziņā. Mazāk atzīta ir tā atbildība – arī spēks un autoritāte – kas vecākiem dota garīgajā jomā. Kad vecāki ieraudzīs šo priestera lomu tā, kā Dievs to redz, bērniem dotā vecāku svētība apņems visu viņu dzīvi.

Tēvi! Mātes! Dievs jūs ir aicinājis būt par savu bērnu priesteriem. Caur šo priesterību Jēzus ienāks jūsu mājas dzīvē. Un jau šeit, virs zemes, jūs un jūsu bērni piedzīvosiet debesu nojausmu. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu (Jņ.17:3).

8. nodaļa

Mūsu ģimene – Jēzus lieciniece

Liecinieks ir cilvēks, kas ir kaut ko piedzīvojis. Ja jūs redzat divus auto saskrienamies krustojumā, jūs esat liecinieks tādēļ vien, ka esat šo atgadījumu redzējis, bijis klāt. Kad ģimene savās mājās kādā veidā piedzīvo Jēzu, tie kļūst par Jēzus lieciniekiem. Par lieciniekiem viņus padara šī pieredze, un tikai pieredze. Sludinātājs vai skolotājs var pateikt daudz laba un pareiza, runājot teorētiski vai no iemācītām zināšanām. Bet liecinieks runā no savas praktiskās pieredzes.

Jēzus šodien meklē ģimenes, kuras ir gatavas kļūt par Viņa lieciniekiem. Visapkārt redzam pilnīgu ģimenes dzīves sabrukumu. Cilvēki izmisīgi meklē palīdzību. Mūsu zeme nekad agrāk nav piedzīvojusi tik skandalozu nevērību pret likumu un kārtību. Pusaudžiem nav nekādas cieņas pret autoritāti. Viņi ne no viena nebīstas. Viņi uzaug, terorizēdami savus vecākus, runādami pretī skolotājiem un beigās nonākdami konfliktā ar likumu. Vecāki izvairās no savas atbildības pret bērniem, pret sabiedrību un viens pret otru. Laulības šķiršanu skaits pieaug. Piemuļķotā sabiedrība streipuļo no triecieniem pašos tās pamatos. Tai nepietiek tikai ar vārdiem. Tai vajadzīgi izdzīvoti labas ģimenes piemēri. Tādēļ šī grāmata ir domāta kristiešiem. Ja pietiktu ar padomu un pamācīšanu, to varētu adresēt cilvēku masām. Taču masas varam aizsniegt tikai mēs – kristīgi tēvi, mātes, dēli un meitas – kas esam klusu uzsākuši izdzīvot tādu ģimenes dzīvi, kādai Dievs mūs ir aicinājis. Caur šiem izdzīvotajiem piemēriem Jēzus atradīs pieeju daudzām sirdīm un namiem.

Kristiešu ģimenēm reti ir bijusi tik laba vide un apstākļi liecināšanai par Kristu kā šodien. Mēs nesakām, ka vieglāki apstākļi. Gluži pretēji, tie ir grūtāki, nekā vēsture kristīgai ģimenei jebkad agrāk ir sagādājusi. Bet tieši šī iemesla dēļ tā ir nepieredzēti laba iespēja.

Visapcietinātākais pagāns celsies un ieklausīsies ģimenē, kura iemācījusies labi sadzīvot kopā – ģimenē, kur vīrs un sieva izrāda savstarpēju mīlestību un cieņu, kur bērni ir pieklājīgi un labi uzvedas. Arī tie, kas nav atraduši labu ģimenes dzīvi, tomēr tādu vēlas. Tie, kuriem savās mājās nav apmierinošas attiecības, tomēr labvēlīgi raugās uz tiem, kuriem tādas ir. Tie, kuri nav izaudzinājuši labus bērnus, tomēr apbrīno tos, kuriem tādi ir. Tie, kuru ģimenēs trūkst mīlestības, smieklu un draudzīgu sarunu, tomēr ar neslēptu skaudību uzlūko ģimeni, kas, kopā ejot pa ielu, jūtas tik labi.

Vārdos izteiktai liecībai par Jēzu ir sava vieta un nolūks Dieva plānā. Bet mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ir noguruši no vārdiem vien. Viņi ir pārliecinājušies, ka nespēj atbildēt uz to milzīgo vārdu daudzumu, ko pār viņiem izgāž mūsdienu tehnoloģijas – radio, televīzija, filmas, prese (kurš spēj izlasīt kaut daļu no tā, ar ko ik dienas piebāztas mūsu pastkastes?). Vēl cilvēki pieredzējuši, ka pārgudras propagandas metodes ar saviem vārdiem viņus tikpat bieži krāpj, cik svētī – kā nācijas mērogā, kad hipnotizējoša diktora balss tos velk pretī katastrofai, tā arī mājsaimnieces līmenī, kad viņai iegalvo pirkt kādu jaunu ierīci, kas viņai nemaz nav vajadzīga. Pašaizsardzībai cilvēki ir uzcēluši vienaldzības sētu pret vārdiem.

Kad cilvēks kaut ko redz darbojamies, tas viņam liek apstāties un ieskatīties. Kad viņš redz, ka kāda cilvēka dzīvē notiek pārmaiņas – pārmaiņas uz labu – tas viņu ieinteresē: Kāds iemesls šīm pārmaiņām? Divkārša interese rodas, ja šīs pārvērtības notikušas tādā jomā, kur viņam pašam ir grūtības. Viņš vēlas uzzināt, kur mīt noslēpums.

Tādēļ mūsu, kristīgo ģimeņu, priekšā ir izdevība – tā pieredzēt Kristus realitāti un spēku savās mājās, tā dzīvot pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka apkārtējie varētu redzēt, ka kaut kas ir noticis. Tad, tiklīdz pienāks izdevība teikt kādu vārdu un pastāstīt par savu dzīvi Kristū, šis vārds kritīs ausīs, kuras ir gatavas dzirdēt. Pat tur, kur neradīsies tieši jautājumi, tādas ģimenes, kura atradusi noslēpumu dzīvei kopā ar Jēzu, klusā liecība pateiks vairāk, nekā daudzas daiļrunīgas pārrunas.

Mūsu liecības veids būs atkarīgs no daudz kā, par to jau šai grāmatā runājām. Bet atslēga visam būs ticība.

Mēs gribam, lai mūsu ģimenes būtu liecība par Jēzu. Taču mēs nevaram vienkārši nolemt “būt par liecinieku”. Drīzāk, par to jālūdz: “Kungs, dari mūs par saviem lieciniekiem!” Cilvēka spēkos nav kaut ko pašiem paveikt priekš Dieva, bet gan saņemt no Viņa to, kas Dievam ir priekš mums. Tā tas ir ar mūsu glābšanu un ne mazāk ar svēttapšanu. Mums jātic, ka Dievs šai pasākumā ir tikpat ieinteresēts, cik mēs. Mums uzticīgi jāgaida, ka Dievs atklāsies un darbosies mūsu ģimenē, un arī gluži tāpat, ka Viņš mūs lietos par lieciniekiem. Tieši šis gaidīšanas laiks ļauj Viņam ienākt un mūs pārveidot. Kā ģimenē, tā arī personīgi Dieva likums ir: Lai jums notiek pēc jūsu ticības (Mt.9:29).

Tādēļ kristīga ģimenes dzīve nebalstās cilvēku iespējās. Cilvēks nevar pielikt visu savu prātu un gribu un uzcelt labu ģimeni. Iespējams, izlasot kaut ko šajā grāmatā, jūs esat iedomājušies: “Tas nu gan nav iespējams!” Patiešām, cilvēciski runājot, tas ir neiespējami. Iespējams kļūst tikai tad, kad Dievs ir mūsu ģimeņu vadītājs. Ja mums kaut kas izdodas, tad tas ir Viņa nopelns.

Pirmais solis ceļā uz ticību ir pazemīgi atzīt, ka mums ir vajadzība. Kāda svētdienas skolotāja mācīja sestās klases skolniekiem par lūgšanas pamatprincipiem. Pēc īsa paskaidrojuma viņa bērnus sagatavoja uzsākt lūgšanu.

“Apklustiet savā iekšienē,” viņa teica, “padomājiet par to, kas ir ap jums, par to, kā klājas jūsu ģimenei, un tad runājiet par to ar Dievu.”

Pēc īsa klusuma kāds mazs zēns iesaucās: “Palīdzi!” Tā bija viņa lūgšana, par kuru īsāka diez vai atradīsies.

Ģimenes dzīvei patiešām ir vajadzīga palīdzība. Mūžvecā laulības institūcija, šķiet, ir kā kuģis, kas saņēmis postošu triecienu. Tas šūpojas sabangotā grūtību jūrā. Daži jau sākuši šo kuģi pamest – Rietumu inteliģence jau mēģina atteikties no laulības un ģimenes mūsu līdzšinējā izpratnē, lai sekotu “mazāk bargai, humānākai sociālai struktūrai”. Ko darīt kristietim šādā laikā? Kur viņam griezties?

Angļu kinematogrāfi ir izveidojuši filmu par kuģa Titāniks bēdīgo ceļojumu 1912.gadā. Kuģis uzskrēja aisbergam Ziemeļatlantijā un nogrima kopā ar 1200 cilvēkiem. Stāstam dramatiski risinoties, dzirdam, ka cilvēki vairākkārt jautā: “Kas šeit ir atbildīgs?” Tas ir izšķirošs jautājums: Kas mūs var vadīt draudošā nelaimē?

Stāsts par Titāniku nav slikts piemērs mūsdienu ģimenes situācijai. Ģimene ir kā satriekts kuģis, kas piedzīvojis sadursmi. Arī mēs varētu jautāt: “Kas šeit ir atbildīgs?” Kas var glābt laulību un ģimeni no draudošās nelaimes?

Atstāta cilvēka gudrībai un spējām, laulība varētu piedzīvot Titānika likteni, par spīti savai garajai un nereti lepnajai vēsturei. Cilvēku lepnība bija izsludinājusi Titāniku par “nenoslīcināmu”. Bet cilvēks neapzinājās Ziemeļatlantijas ūdeņu vareno un postošo spēku. Laulība bija ne reizi vien pārcietusi vētrainu jūru, bet nu dziļie ūdeņi ir iedauzījuši tās korpusu. Pati elle ir sacēlusi vētru, lai to satriektu un iznīcinātu. Tie, kas aizver acis un ausis uz to, kas notiek ar laulību un ģimeni mūsdienās, ir līdzīgi toreiz tuvumā esošajiem kuģiem, kas dzirdēja un redzēja Titānika signālus, bet vienkārši nespēja tam noticēt un pieņemt… jo tas taču bija “nenoslīcināms” kuģis!

Titāniks nogrima. Kapteinis, kas bija atbildīgs, neko nespēja darīt, lai to glābtu. Viņam bija viss labākais, ko cilvēka gudrība, prasme un tehniskās zināšanas var dot. Ar to nebija diezgan.

Bībele stāsta par kādu citu kuģi. Tas arī peldēja sabangotā, nedraudzīgā jūrā. Vīru spēki un prasme bija visu darījusi, bet velti. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu (Mk.4:37). Savā izmisumā laivā esošie vīri vērsās pie Tā, kas dīvainā kārtā gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Mk.4:38-40).

Šī laiva nenogrima, jo tajā bija klāt Tas, kuram ir autoritāte pār tiem spēkiem, kas draudēja ar bojā eju. Pirms Jēzus devās atpakaļ pie Tēva, Viņš teica saviem mācekļiem: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” (Mt.28:18). Ja spēki, kas apdraud laulību un ģimeni šodien, būtu tikai cilvēciski spēki, tad, domājams, cilvēku gudrība varētu ar tiem tikt galā. Bet cilvēciskais faktors ir tikai problēmas redzamā daļa, gluži kā nelielā daļa no aisberga, kas paceļas virs ūdens virsmas. Lielākās briesmas – kas patiešām apdraud – paliek skatienam apslēptas. Par šiem spēkiem mums vissvarīgāk tikt skaidrībā. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā (Ef.6:12). (Tulkojums no grāmatā dotā cita angļu varianta: Jo mēs necīnāmies pret cilvēkiem, kas veidoti no miesas un asinīm, bet pret bezmiesas būtnēm – neredzamās pasaules ļaunajiem valdniekiem, tām varenajām sātaniskajām būtnēm un lielajiem tumsības prinčiem, kas pārvalda šo pasauli, un pret daudzajiem ļaunajiem gariem garu pasaulē.) Šajā kaujas laukā cilvēciskā gudrība un cilvēka spēks neko nenozīmē. Šeit var uzvarēt tikai Kristus autoritāte. Kad Viņš uzņemsies vadību, tad tie spēki, kas draud nogremdēt kristīgo ģimeni, atstāsies un atkāpsies. Bet, ja mēs ļausim Viņam laivas galā gulēt, mūs viegli var ieskalot jūrā.

Kristīgā ģimene ir izvēles priekšā. Vai mēs sauksim Jēzu un lūgsim Viņu uzņemties mūsu nama vadību, vai arī pūlēsimies darboties paši ar cilvēku radīto shēmu airiem, kamēr viļņi mums apkārt kļūst arvien augstāki un augstāki?

Pirmais solis ticības virzienā, kā teicām, ir pazemīgi atzīt savu vajadzību. Nākamais solis ir pazemīgi pieņemt to palīdzību, ko mums piedāvā. To sauc par padošanos (jeb nodošanos). Tas nozīmē ļaut Dievam uzņemties vadību. Rakstot sava laika kristiešiem, kas arī piedzīvoja apdraudējumus, apustulis Pēteris teica tā: Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas (1.Pēt.5:6). Lai Viņš ienāk un uzņemas vadību pār mūsu ģimenēm. Lai mūsu personīgās vēlēšanās, cerības, plāni un viedokļi tiek pakļauti Viņa suverēnajai klātbūtnei.

Ko tas nozīmē, ka Jēzus uzņemas vadību? Pieņemot, ka esam atzinuši vajadzību, esam saukuši pēc palīdzības, esam spēruši šo padošanās soli – kas tagad sagaidāms tālāk, kādas praktiskas izmaiņas?

Apustulis Pēteris atzīst, ka pēc šīs mūsu pazemošanās zem Dieva suverēnās rokas Viņš uzņemas vadību pār trim mūsu dzīves galvenajām rūpēm. Viņš pārvalda mūsu personīgās nozīmības apziņu, mūsu identitātes meklējumus; Viņš pārvalda mūsu raizes, praktiskās problēmas, kas mūs nospiež ikdienas dzīvē; Viņš pārvalda mūsu garīgās cīņas pret ļaunuma un iznīcības spēkiem. Šīs trīs rūpes kopā veido izpratni par Viņa gādību par tiem, kas pakļāvušies Viņa vadībai. Viņš pievērš uzmanību sirds visintīmākajām ilgām un visspiedīgākajiem apstākļiem, bet nekad nepazaudē no redzes loka galveno mērķi, kādu Viņš iecerējis tiem, kas nosaukti pēc Viņa vārda.

Viņš pārvalda mūsu nozīmīgumu

Katram cilvēkam vajadzīgs apzināties savu identitāti, savu vērtību jeb personīgo nozīmīgumu. Taču mēs dzīvojam laikā, kad ir liels sajukums un ķildošanās ap cilvēka vērtības jautājumu. Streikojoši strādnieki pastāv uz to, ka viņi ir lielākas samaksas vērti. Protestējoši demonstranti uzskata, ka viņu prasības ir pietiekoši vērtīgas, lai satricinātu ekonomisko un sociālo sistēmu. Pusaudži uzstāj, ka viņi ir vērti saņemt vairāk cieņas un uzmanības mājās un skolā. Vecāki jūt, ka viņus pienāktos vairāk respektēt. Visās lietās uzsvars uz cilvēka tiesībām. Katram ir vesela rinda tiesību, kuras pieprasīt, jo viņš taču ir kaut ko vērts. Dievs sāk no cita skatu punkta. Viņš iesāk nevis ar tiesībām, bet ar pienākumiem.

Pazemojieties apakš Dieva varenās rokas. Dievs pie saviem bērniem lieto stipru roku. Jēzus bija patīkams, saprotošs un atvērts pret tiem, kas stāvēja tālu no Viņa. Bet pret saviem mācekļiem Viņš izturējās ar lielāku stingrību. Jo tuvāk Jēzum jūs nākat, jo varenāka kļūst Viņa roka pār jums.

Jauni kristieši bieži vien liecina: “Es kļuvu kristietis, un manas problēmas atrisinājās; mans bizness uzplauka, mana ģimenes dzīve uzlabojās.” Tas bieži vien ir taisnība, bet tā nav pilna aina. Ir arī otrs aspekts: “Kad kļuvu kristietis, mana dzīve samezglojās. Visur sāka neveikties… kur iepriekš viss notika nedomājot, tur tagad radās problēmas.” Dieva spēcīgā roka ir pār mums. Atbilde ir: “Pazemojieties!” Pieņemiet Viņa stipro roku… jo Viņš ir uzņēmies vadību.

Kad Dievs ir uzņēmies vadību pār mūsu ģimenēm, mums vispirms  jāpazemojas, jāpakļaujas Viņa rīcībai. Viņš sāk mums uzrādīt kādus pienākumus. Viņš nerunā par tiesībām. Viņš saka: “Pazemojieties zem manas rokas! Man ir plāns priekš jums. Es tagad vadu. Es esmu atbildīgs, par ko jūs katrs kļūsiet, kāda būs ģimene, kāds jūsu darbs un viss, ko darīsiet.” Cilvēciskā tiesību pieprasīšana bieži beidzas ar asinsizliešanu, kariem, vilšanos un sakāvi. Dievs sāk ar pienākumu un pazemošanos zem Viņa varenās rokas, lai vēlāk iepriecinātu. Kad Dievs pārņem jūsu un jūsu ģimenes vadību, tas ietver apsolījumu: lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā (1.Pēt.5:6).

Klusā garā šai pārliecībai jāieaug mūsu mājās. Ko par mums domā citi cilvēki, ir sekundārs; svarīgākais jautājums ir: “Ko par mums domā Dievs?” Lars W. Boe, kādas koledžas prezidents iepriekšējā paaudzē, bez kautrēšanās teicis: “Šī koledža ir veltīta Dievam un cilvēkiem par to neatvainojas.” Kādēļ mēs baidāmies tāpat nostādīt jautājumu attiecībā uz sevi un savu ģimeni? Vienu laiku savos ģimenes svētbrīžos mēs lasījām stāstu par vietējo kristiešu sadraudzību Ķīnā. Viņu nosaukums burtiskā tulkojumā nozīmē “Jēzus ģimene”. Šis nosaukums mūs pārsteidza, un vienu dienu pie brokastu galda mēs teicām: “Vai mēs arī negribētu būt `Jēzus ģimene`?” Ko mēs nozīmējam Jēzum? Tas ir svarīgi. Mēģināsim iepriecināt Viņu, un atļausim Viņam rūpēties par mūsu stāvokli un reputāciju cilvēku priekšā.

Tēvs, kas dzīvo saskaņā ar šo patiesību, pasargās sevi un ģimeni no neauglīgas “cenšanās”. Iedomājieties, ka jūs tiekat izvirzīts savā darbā. Kāds atvieglojums apzināties, ka par jūsu paaugstinājumu atbildīgs Dievs – nevis sabiedrības viceprezidents vai konkurējošais puisis – bet Dievs. Viņš ir atbildīgais, jo Viņam jūs savu dzīvi esat nodevuši, ar savu darbu jūs kalpojat Viņam. Visā nopietnībā, jūs strādājat Dievam. Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem (Kol.3:23). Kad cilvēks sevi šai jautājumā nodod Dievam, Dievs atbild par viņa karjeru. Cilvēks pats var tikai no sirds darīt savu darbu, visas sekmes un veiksmes atstājot Dieva rokās.

Bērniem, kas audzināti saskaņā ar šādu ideālu, varbūt nebūs viegli dzīvot ar to. Pasaules normas un uzskati izdarīs uz viņiem kādu spiedienu. Kāda māte reiz stāstīja, kā viņas pusaugu meita bija izjaukusi satikšanos ar kādu vecāku zēnu, teikdama: “Es dzirdēju, ko jūs plānojat pēc tam, un gribu tev dot iespēju norunāt ar kādu citu, jo, ja es tur iešu, ar mani būs kopā Jēzus Kristus.” Tā kādam varēja likties visai kategoriska atteikšanās. Zēns to tā arī uzņēma un satikšanos atsauca. Viņa nekur neaizgāja un tāpēc raudāja. Ne vienmēr ir viegli būt Jēzus lieciniecei. Taču Viņš meitenei sniedza kaut ko pastāvīgāku un vērtīgāku par šī vidusskolnieka uzmanību – savas vērtības apziņu, ko dod Viņa atzinība.

Tas ir neizbēgami: lai patiktu Dievam, mums dažreiz jāpacieš cilvēku izsmiekls un nosodījums. Tāds ir kristieša ceļš, un mums nevajadzētu to “iecukurot” vai slēpt no saviem bērniem. Tomēr, arī saņemot izsmieklu un nosodījumu, cilvēks var izjust klusu prieku, ko dod sadraudzība ar Viņu. Un aiz visa stāv apsolījums: lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.

Kāda ir mūsu reputācija, kāda mūsu vērtība? – kaimiņu acīs, vienam otra acīs, sabiedrības acīs, tēta darba devēja acīs, draudzes acīs, klasesbiedru acīs, valdības acīs, mammas draudzeņu acīs, pilsētas biznesmeņu acīs, radinieku acīs? Ģimenes, kuras visu šo jautājumu atdevušas Jēzum, var katrās no šīm attiecībām liecināt par Viņu. Tad vairs netramda bailes: “Ko viņi par mani nodomās vai ko man izdarīs?” Viņiem nav jāuztraucas par savu stāvokli – viņi ir ieguvuši stāvokli pie Dieva, kam blakus nenozīmīgas nobāl visas cilvēku atzinības vai nosodījums.

Toms Skiners, nēģeru evaņģēlists, kas reiz bija pusaudžu bandas vadonis Hārlemā, piedāvā kādu mierinošu padomu: “Bībele man māca, ka es esmu nosēdināts kopā ar Jēzu debesīs. Tas mani noliek visaugstākajā sociālā stāvoklī pasaulē. Tādēļ man nav vajadzīgs piketēt, demonstrēt, izlūgties, izsēdēt vai “izgaidīt” atzinību no sabiedrības. Kādēļ man vajadzētu lauzties iekšā sabiedrībā, kas ir zemāka par to, kurai es jau piederu… Mani jau mīl un pieņem. Es tikai lūdzu pēc privilēģijas mīlēt jūs.” Skinera kungs to teica sakarā ar savas tautas cīņām, lai panāktu labāku attieksmi sabiedrībā. Taču tie ir vārdi, kurus nāktos ņemt pie sirds katrai kristīgai ģimenei. Jo Austrumos jau ir pienākusi diena, un varbūt tā nav tālu arī Rietumiem, kad kristīgā ticība atkal tiks iedzīta geto un katakombās.

Viņš pārvalda mūsu raizes

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums (1.Pēt.5:7).

Raižu nomāktam cilvēkam vai ģimenei ir gandrīz neiespējami būt labiem Jēzus lieciniekiem. Tieši ar to Viņš mūs dara par lieciniekiem, ka atbrīvo no raizēm – paņemot visu mūsu zūdīšanos uz sevis.

Bet kā? Kā Jēzus uzņemas mūsu raizes? Vai, skatoties no otras puses, kā mēs varam mest savu zūdīšanos uz Viņu? Tas ir kaut kas vairāk, nekā tikai prāta akts. Kaut arī raizes ir psihisks stāvoklis, tām ir saistība ar kādiem faktoriem ārpus mūsu prāta. Dievs neliek mums mest uz Jēzu tikai sava prāta attieksmi vien, bet mest arī to, kas šo prāta attieksmi rada. Ir kādi praktiski ceļi, kā savas raizes nodot Jēzum. Tie atšķirsies atkarībā no raižu dabas. Tiklīdz raizes parādās, ir jālūdz no Dieva gudrība saprast, tieši kā tās nodot Jēzum. Ilustrācijai varam minēt dažas tipiskas raizes un iezīmēt praktiskus soļus, kas palīdzētu tās Jēzum nodot.

Katrai ģimenei pienāk īpašas situācijas un izlemšanas reizes, kas rada lielākas vai mazākas raizes. Ko iesākt ar rotaļu biedru, kas atstāj sliktu iespaidu uz mūsu bērnu? Kādus fakultatīvos mācību priekšmetus lai mūsu desmitklasnieks izvēlas? Ko darīsim savā vasaras atvaļinājumā? Vai 16-gadīgais var kļūt par līgavaini? Vai tēvam vajadzētu uz sešiem mēnešiem slēgt savu celtniecības biznesu un uz sava rēķina doties ārzemju misijā, palīdzēt uzcelt skolu un bāreņu patversmi? Vai mātei vajadzētu iet strādāt, lai sakrātu bērniem skolas naudu mācībām koledžā?

Viens veids, kā ģimenes raizes nodot Jēzum, ir praktizēt, tā teikt, “ģimenes fokusu uz Jēzu”. Tas vienkārši nozīmē to, ka ģimenei ir paradums visas savas rūpes un raizes redzēt kontekstā ar jautājumu: “Ko par to domā Jēzus?”

Tā nav izeja pēkšņā vajadzībā, bet paradums. Jūs esat pievērsušies Jēzum, kad liekat bērnus gulēt vai kad ar bērniem pārrunājat problēmu skolā. Jūs esat pievērsušies Jēzum, kad ceļaties un plānojat savu dienu. Jūs esat pievērsušies Jēzum, kad viens no pusaudžiem cenšas izlemt, ko mācīties vidusskolā. Jūs esat pievērsušies Jēzum, kad pārdomājat jaunu darba piedāvājumu. Ģimene nekaunas likt savas dzīves centrā Jēzu un ir radusi visas lietas fokusēt ap Viņu.

Jūs nevarat mest ģimenes raizes uz Jēzu, ja cenšaties izkārtot savu dzīvi pēc pašu izdomātām shēmām un Jēzu atstājat malā, svētdienas gaitām. Viņš uzņemsies jūsu raizes tikai tad, kad tās patiešām “metīsiet uz Viņu”, tas nozīmē: dosiet Viņam brīvību rīkoties pēc Viņa ieskatiem.

Pie manis reiz pienāca jauna mūsu draudzes mājsaimniece un teica, ka domājot par iešanu darbā, kaut arī viņai bija divi mazi bērni. Viņas vīram bija vajadzība papildināt izglītību, un tas uz laiku samazinātu ģimenes ienākumus. Viņa neredzēja iespējas iztikt, ja pati neietu darbā. Mēs to pārrunājām, un es viņai teicu, ka šai dzīves periodā viņa bērniem vairāk vajadzīga, nekā lieka nauda pirkumiem. Teicu puspajokam: “Labāk uz laiku pierodiet pie pupiņām un palieciet vien mājās.”

Tovakar viņas vīrs, pārnācis mājās, teica: “Es visu dienu domāju par to, tas nebūs pareizi, ka tu iesi darbā. Mums jāizdomā kaut kas cits.”

“Man tas šķita kā skaidrs Dieva gribas apstiprinājums,” viņa vēlāk teica, “un es to pieņēmu – kaut arī nevaru ciest pupiņas!” Raizes norimās. Viņa skaidri zināja, ko Jēzus par to domā, un atļāva Viņam uzņemties šai lietā atbildību.

Dažas dienas vēlāk atnāca kāda jauna atraitne pajautāt, vai mēs nezinām kādu, kas varētu parūpēties par viņas mazo puisīti, kamēr viņa pati darbā. Viņa bija izmēģinājusi veselu rindu īslaicīgu auklīšu; tas bērnu bija darījis nemierīgu. Tūlīt atcerējos to otru jauno sievieti. Abas satikās, un viņu abu problēmas tā saskanēja kopā, it kā viena otrai būtu radītas. Pat finansiāli – jaunā atraitne varēja maksāt tieši tādu pašu summu, kādu otra sieviete būtu nopelnījusi, iedama darbā.

Kā ar tādām visu aptverošām raizēm, kā slikts garastāvoklis, vilšanās sajūta un neapmierinātība, pat tieša depresija? Tās varētu saukt par emocionālām raizēm, tādām raizēm, kas centrējas ap savu paša personību un jūtām. Arī te jāmeklē praktiski soļi, kā šīs raizes nodot Jēzum.

Jēzus ir paredzējis ceļu. Jūsu emocijas ir saistītas ar visu jūsu būtību. Kad kļūstat par kristieti, jūs noslēpumainā veidā, tomēr patiesi, esat saistīts ar citiem kristiešiem, kā saka Bībele, Kristus miesā (Rom.12:5). Tas ir kaut kas vairāk, nekā tikai interesanta metafora. Tā ir mistiska realitāte. Jūsu emocionālā veselība ir atkarīga no tā, ko saņemat un ko dodat Kristus miesas ietvaros. Kad jūs esat nospiests (lejā!), kāds cits Kristus miesas loceklis noteikti būs “augšā”. Kad “lejā” atradīsies cits, varbūt jūs būsiet augšā un varēsiet palīdzēt viņam. Mēs esam atkarīgi cits no cita. Pāvils saka: Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi (1.Kor.12:26). Tas ir ceļš, kā savas emocionālās raizes nodot Jēzum. Mēs dzīvojam kā Viņa miesas funkcionējoši locekļi, kur katrs loceklis viens par otru rūpējas.

Cilvēki par to pat izvairās runāt, jo bieži vien draudzei pietrūkst padoma; ne visur cilvēkiem pieejama tāda aprūpēšana, aizlūgšana, mīlestība, nastu nešana un Gara piepildīta sadraudzība, kādu Kristus paredzējis savai miesai. Taču tur, kur kaut daži ir satvēruši šo draudzes izpratni un sākuši to praktizēt, Jēzus lielā mērā sāks mūsu emocionālās raizes uzņemties uz sevi. Patiesībā tā ir tikai maza daļa no draudzes funkcijām, taču emocionālu raižu nomāktajam tā būs kā oāze mūsdienu kultūras necilvēcības tuksnesī.

Iepriekš jau ieteicām, kā īpašā veidā var Dievam nodot savas saimnieciskās raizes: mēs atdodam Viņam savu ienākumu pirmo desmitdaļu. Tā ir visvienkāršākā iespējamā atbilde uz jūsu ekonomiskajām raizēm. Kad dodat desmito tiesu, tas ir kā sēt sēklu zemē. Īstajā laikā tā dos ražu. Tā saka Bībele. Katram tēvam un vīram jārūpējas par saimniecisko pusi. Tas ir viņa uzdevums, maizes gādnieka un nodrošinātāja darbs. Lai tēvs varētu apgādāt savu ģimeni pēc Dieva plāna, viņš savu ienākumu pirmos desmit procentus dod Dievam. Šajā īpašajā veidā – atļaujot jums mest savu nastu uz Viņu – Dievs uzņemas rūpes par jūsu ekonomiskajiem apstākļiem.

Ģimenēm, kas met savas raizes uz Jēzu, nebūs jāizdomā labāks materiāls liecināšanai. Dievs darīs viņus par lieciniekiem, ļaujot piedzīvot Viņa tēvišķās rūpes par viņiem.

Viņš pārvalda mūsu cīņas

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā… Dievs… jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus (1.Pēt.5:8-10).

Mūsdienu ģimenes dzīve ir daudzu konfliktu ielenkumā. Dažādos apstākļos sastopoties ar šiem konfliktiem, jūs ieraugāt tajos daudz ko līdzīgu: cilvēkus bieži mulsina neizpratne, kas ir īstais ienaidnieks; viņi precīzi nezina, kas šai konfliktā tiek gaidīts no viņiem; un viņiem, šķiet, nav skaidrs, pie kā viss novedīs.

Tātad vispirms mēs nezinām, kas ir “ienaidnieks”. Mājās izskatās, ka konflikts ir starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem, starp sabiedrības ārējo spiedienu un ģimenes normām. Taču bieži vien cilvēki spriež tā: “Es jūtu, ka tur kaut kas nav kārtībā, bet nesaprotu, kas… Šī māja mani tracina – jūtu, ka man no tās jātiek ārā, citādi sajukšu prātā… Mēs sākam ar mierīgu diskusiju, bet pēc brīža jau kliedzam viens uz otru, un neviens nesaprot, kas to iesāka… Viņš pēkšņi baidās, no visa baidās, un mēs nesaprotam, kāpēc…” Ir tik smagi, kā neredzama ienaidnieka plosītiem.

Otrkārt, mēs nezinām, ko darīt, kad mūsu mājās ienāk konflikts. Šodien ģimenē redzam lomu sajaukumu. Vīrs nezina, ko nozīmē būt savas mājas galvai. Sieva nezina, kā veidot mājas gaisotni, dzīvojot vīra aizsardzībā. Bērni nesaprot, kas ir kas, un kā viņiem iekļauties kopējā shēmā. Mēs esam iekļuvuši konfliktā un nesaprotam, kas tiek gaidīts no mums.

Treškārt, mums nav skaidra priekšstata, uz kurieni viss šis konflikts un cīnīšanās ved. Mēs tikai saprotam, ka esam nepatikšanās. Kāds veiksmīgs vadītājs reiz man teica: ”Es nesaprotu, kurp eju. Man ir labi veicies, esmu izcīnījis savu ceļu līdz virsotnei – daudzi mani sauktu par veiksmīgu. Bet es nesaprotu, kurp eju, ir sajūta, ka taustos tumsā.”

Mēs nezinām, kas ir mūsu ienaidnieks. Mēs nezinām, kas tiek gaidīts no mums. Mēs nezinām, kurp mēs ejam. Šādā apjukuma situācijā ienāk Jēzus, lai uzņemtos vadību pār mūsu cīņām.

Vispirms Viņš mums parāda, kas ir ienaidnieks. Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Aiz starptautiskiem konfliktiem, aiz sociāliem konfliktiem, aiz personīgiem un ģimenes konfliktiem slēpjas Kūdīšanas Meistars, Diedziņa Raustītājs Meistars – sātans.

Jēzus to atzina. Mateja 16:22-23 šaurā mācekļu lokā Pēteris sāk brīdināt Jēzu: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek! Iet uz Jeruzālemi un tikt sistam krustā? Tas nekad nedrīkst notikt!” Jēzus tūlīt redz, kas tas ir, un saka: “Atkāpies no Manis, sātan…” Viņš paskatās tieši aiz Pētera un uzrunā to, kas tai brīdī Pēteri kūda.

Arī Pāvils to zināja. Efeziešiem 6:12 Viņš saka: Jo ne pret miesu un asinīm (cilvēciskām būtnēm) mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.

Mēs cīnāmies pret tiem pašiem garīgajiem spēkiem. Kas šīs lietas atmet kā māņticību un saka, ka Jēzus un Viņa apustuļi bijuši “pirmā gadsimta naivā pasaules uzskata gūstekņi”, parāda savu vēstures neizpratni un krietnu intelektuālu uzpūtību. Nopietni lasot vēsturi, uzzinām, ka Jēzus laika pasaules uzskats, kas atzina gan fizisko pasauli, gan ne-fizisko, Rietumos bija spēkā līdz pat 13.gadsimtam, bet Austrumos nav nozudis nekad. Tikai tad, kad Akvinas Toms no jauna atklāja Aristoteli, intelektuālais klimats Rietumos sāka mainīties. Lielie Baznīcas tēvi, kuri mums formulēja ticību Trīsvienībai, nebija nekādi intelektuālie punduri. Un viņi visi ņēma nopietni eņģeļus, dēmonus, brīnumus un atklāsmes – tiešu garīgās pasaules iedarbību uz materiālo pasauli. Tas nenozīmē, ka viņi bija sapņaini mistiķi. Viņi vienkārši aptvēra VISU realitāti savā domāšanā un uzskatos – nevis aprobežojās tikai ar materiālo realitāti, kā to izdarīja Rietumi.

Tā ir izteikta intelektuāla uzpūtība, ja uzskata, ka Jēzus zināšanas par garīgo pasauli bija “naiva pirmā gadsimta domāšana”. Jēzus un Viņa apustuļi par garīgo pasauli zināja vairāk par jebkuru mūsdienu teologu. Kad viņi uzrunāja un izdzina dēmonus, viņi neapliecināja sava laika aizspriedumus un ticējumus. Viņi attiecās pret garīgo pasauli ar spēku un autoritāti, kādu mēs šodienas Baznīcā varam tikai ar ilgošanos apcerēt.

Uzskats, ka mēs garīgajā izpratnē esam pavirzījušies tālāk par pirmajiem kristiešiem, balstās uz kļūdainu domāšanu. Mēs esam gājuši uz priekšu materiālās pasaules izpētē, bet tieši būdami pārāk nodarbināti ar materiālo, mēs neapšaubāmi esam regresējuši garīgās pasaules izprašanā. Tikai tā to var izskaidrot. Kad sākat specializēties kādā šaurākā jomā, laika trūkuma dēļ jūs esat spiesti atstāt novārtā citas lietas. Vairums pieaugušo izkristu vidusskolas matemātikas eksāmenā. Koncentrējušies uz citām lietām, viņi neizbēgami regresē savās matemātiķa spējās. Kas patiesība indivīdam, tas patiesība arī kultūrai. Mēs Rietumos esam iegrimuši fiziskās, materiālās pasaules pētīšanā – un atstājuši novārtā garīgo pasauli. Šteinmecs (Steinmetz), lielais elektrības brīnumdaris, to redzēja skaidri. Viņš teica, ja mēs būtu tik pat pūļu pielikuši garīgiem pētījumiem, cik esam ielikuši zinātnē, tad nākamajos 200 gados piedzīvotu lielāku garīgu augšupeju, nekā aizvadītajos 2000. Mēs ne tuvu neesam progresējuši salīdzinājumā ar agro Baznīcu, patiesībā gan regresējuši. Mums par garīgo pasauli ir mazāk sapratnes kā Pāvilam un Pēterim.

Kādēļ kristiešiem ir svarīgi to atzīt? Kāds tam sakars ar kristīgu ģimenes dzīvi? Garīgā pasaule nav tikai Dievs un labais – tajā ir arī sātans un ļaunais. Nav iespējams pieņemt tikai Dieva realitāti, nepieņemot arī sātana realitāti. Bībele runā par abiem līdzīgos terminos, kā par personām. Kad jūs nopietni nerēķināties ar sātana spēku – kad netērpjaties Kristus bruņās! (Ef.6:10-18) – tad sātans to centīsies izmantot pret jums. Jūs un jūsu ģimene kļūs par futbola bumbu, kuru viņš var spārdīt vairāk vai mazāk pēc savas patikas.

Kad Dievs uzņemas atbildību par mūsu cīņām, Viņš mums atver acis ieraudzīt, kas ir mūsu īstais ienaidnieks. Par to jūs varat pārliecināties pašu pieredzē. Kad sevī sajūtat nepamatotas dusmas uz kādu personu vai nepacietību kādā situācijā, tad “atkāpieties”. Ļaujiet tam Kungam likt jums noprast par sātana kaitinošo darbību. Varbūt viņš iedveš jūsu prātā kādu domu, attieksmi vai sajūtu. (Skat. Jņ.13:2,27). To nepieciešams atzīt. Ir jāatiet malā un jānorobežojas no tā, ko esat pieņēmuši par savām domām vai jūtām. Sakiet: “Tas ir ienaidnieks! Atkāpies no manis, sātan!” Ir pārsteidzoši, kā izmainās situācija. Tas cilvēks vairs tā nekaitina. Situācija vairs neliekas tik neciešama kā iepriekš. Tad saprotat, ka tas bija izcili gudra ienaidnieka uzbrukums. Bez šaubām, tas nenozīmē, ka cilvēkam tūlīt jāsāk visas grūtības pierakstīt sātana darbībai. Sava tiesa vainas pienākas arī cilvēka paša kļūdām un trūkumiem. Mēs ar to domājam, ka nav jākrīt pretējā, mūsu Rietumu kultūrai raksturīgā aplamībā, tas ir, neatzīt sātana darbību vispār.

Otrkārt, kad Jēzus uzņemas vadību pār mūsu cīņām, mēs uzzinām, ko Viņš gaida no mums. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē (1.Pēt.5:9). Tas ir kaujā iesaistīto kristiešu lielais uzdevums: izturēt – izturēt – IZTURĒT. Turēties. Nekrist panikā. Neapstāties, līdz sasniegtas skrējiena beigas. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis (2.Tim.4:7).

Vai jūs un jūsu ģimene ir pabeigusi cīņu, kurā Dievs jūs ir ielicis? Vai jūsu aicinājums ir vēl kādu laiku izturēt, zinot, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē? Jēzus pats kļuva pilnīgs caur ciešanām (Ebr.2:10). Viņš no tām nevarēja aizbēgt. Viņam vajadzēja iet tām cauri.

Tas nozīmē, ka kristīgai ģimenei arī jāmācās teikt “jā” savā situācijā. Katru rītu pamostoties mums jāsaka: “Jā, Kungs… jā, visam, ko Tu šodien liksi manā ceļā.”

Un beidzot, mēs zinām gala iznākumu. Pasaule nepazīst savu ienaidnieku, nezina, ko no viņa var sagaidīt, un pasaule nezina, kurp tā iet. Bet kristietis zina savu īsto ienaidnieku. Viņš zina, ko no tā var sagaidīt. Un viņš zina gala iznākumu – Uzvaru! Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā (Dievs, kura mīlestība aktīvi iestājas par jums), Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus (Viņa paša laikā). (1.Pēt.5:10)

Kristiešu ģimene rēķinās ar Dievu – cīnītāju, ar Dievu, kas uzvar. Kad Dievs uzņemas mūsu cīņas, mēs varam paļauties uz Viņa apsolījumu: Viņa laikā mēs saņemsim stiprinājumu un gūsim uzvaru.

Ģimene, kuru Viņš pārvalda, varēs par Viņu liecināt. Kā ģimene un kā indivīdi viņi apzinās savu vērtību – viņi ir Ķēniņa bērni. Viņi bauda Viņa tēvišķās rūpes. Viņi dzīvo Viņa spēcīgās rokas patvērumā. Katrs, kas viņus pazīst, sajutīs, ka viņi dzīvo svētībā, zem autoritātes, kas lielāka par viņiem.

Tā ir kristīgas ģimenes dzīves pati būtība – dzīvošana Viņa spēkā. Viss, par ko rakstījām šai grāmatā – mācīšana, disciplinēšana, autoritāte un atbildība, savstarpējas attiecības un pat lūgšanu dzīve – tās lielāko tiesu ir tikai tehniskas detaļas. Tehnika ir svarīga. Bez tās šis spēks nevar rast izpausmi. Bet pāri visam ir nepieciešams pats spēks. Vai labāk teikt – Pats Spēks. Jo kristīgas ģimenes dzīvība un cerība ir ticībā uz to Kungu, kura dzīvi un vārdus viņi apliecina, to Kungu, kuru viņi ar ilgošanos gaida (Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs. Atkl.1:7), to pašu debesu un zemes Dievu. Šis Kungs ir jau ņēmis mājas vietu viņu ģimenes lokā, lai jau priekšlaikus izpaustos Viņa Valstības līdzība un tās dienas “priekšgarša”, kad Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem (Atkl.21:3).

Kristīga ģimene (saturs un ievads)

Pirmā daļa. Dieva iedibinātā kārtība ģimenei

Otrā daļa. Jēzus klātbūtnes vingrināšana
.